Kamēr Rietumu frontē 1914. gada rudenī vācu karaspēks rāvās uz Parīzi, tikmēr Austrumu frontē divas Krievijas impērijas armijas, kuru sastāvā bija arī tūkstošiem latviešu, mēģināja iekarot Austrumprūsiju. Šis mēģinājums beidzās ar katastrofu.
Uz papīra Krievijas ģenerālštābā tapušais plāns izskatījās pārliecinoši: divas armijas katra no savas puses apiet Mazūru ezerus, aplenc un iznīcina to apkaimē esošos vācu spēkus, bet tālāk jau paveras brīvs ceļš uz Kēnigsbergu un pat Berlīni. Šahs un mats tev, ķeizar Vilhelm! Ļoti iespējams, ka šo plānu izdotos īstenot, ja vien nebūtu vairāki «bet». Pirmkārt, Krievijas karaspēka mobilizācija nenorisinājās tik ātri, kā bija cerēts, tādēļ uzbrukumu uzsākt varēja vairākas dienas vēlāk, nekā bija paredzēts pirmskara plānos. Otrkārt, lai arī šī aizķeršanās pati pat sevi nebija nekas briesmīgs, tā izraisīja paniku Parīzē, jo galvenos spēkus vācieši virzīja tieši pret Franciju un izskatījās, ka tā var karu zaudēt vēl pirms Krievijas uzbrukuma sākuma. Tādēļ franči izmisīgi lūdza caru Nikolaju II pasteigties un sākt uzbrukumu Austrumprūsijā, iekams nav par vēlu. Treškārt, cars franču lūgumam pēc palīdzības atsaucās, taču steiga izraisīja to, ka krievu 1. armija uz priekšu devās vairākas dienas pirms 2. armijas, bet šāda nesinhronizēta darbība vēlāk noveda pie smagām sekām.
Bez prieka un sajūsmas
Kamēr daudzviet Vācijā un Francijā sabiedrība ar diezgan lielu entuziasmu uztvēra ziņu par kara sākumu, tikmēr Krievijā kopējais noskaņojums bija citādāks. Bija tautas, kas itin labprāt bija gatavas doties cīņā pret vāciešiem - tām droši var pieskaitīt latviešus, kuriem ar vācu baroniem un to tautiešiem bija īpašas attiecības. Taču Krievijas iekšējos apgabalos ziņu par kara sākumu sagaidīja, maigi izsakoties, bez sajūsmas. Vairums krievu zemnieku nevienu vācieti ne acīs nebija redzējis, tādēļ viņiem bija diezgan grūti izskaidrot, kādēļ jāņem rokās ierocis un jābrauc šaut uz prūšiem vai austriešiem. Tikai tādēļ, ka viņi dara pāri slāvu brāļiem serbiem? Bet arī nevienu serbu vidējais krievu zemnieks nekad nebija redzējis... Turklāt karš sākās ražas novākšanas laikā, kas zemniekos radīja papildu nepatiku pret visu šo pasākumu.
Ja lielajās pilsētās propaganda izrādījās diezgan iedarbīga un tur izdevās savākt plašus mītiņus mobilizācijas atbalstam, nomalēs aina bija pavisam citāda. Daudzviet izcēlās nemieri. Kāds Jekaterinburgas iedzīvotājs notikumus kara sākumā aprakstīja tā: «Policiju visur sagaidīja ar akmeņiem un «kaķu koncertiem». Daudzviet policijas posteņus noņēma, lai lieki nekaitinātu iesaucamos rezervistus. Pirmajā mobilizācijas dienā izcēlās nopietna sadursme ar policistiem, trīs nogalināja un trīs ievainoja. Tika izdots rīkojums, kas aizliedza rezervistiem par brīvu braukt tramvajā. Lai uzturētu kārtību, katrā tramvajā nozīmēja gorodovoju. Rezervisti ieņēma tramvajus, izmeta laukā gorodovojus un izraisīja policijā paniku. Izsauca armiju un atbrauca gubernators, kurš apsolīja nākamajā dienā norīkot speciālus bezmaksas vagonus rezervistiem.»
Eļļu ugunij pielēja valdības lēmums izsludināt «sauso likumu», atceroties, kādus dzēruma nemierus izraisīja mobilizācija 1905. gada Krievu-japāņu karam. Taču dzērienu veikalu slēgšana situāciju tikai padarīja sliktāku - armijā iesauktie rezervisti, kuriem tāpat nebija ko zaudēt, vienkārši izlaupīja degvīna veikalus un noliktavas. Tomskas guberņā tā izlaupīja vairāk nekā 20 veikalu un noliktavas. Kuzņeckā rezervisti iebarikādējās dzērienu noliktavā un viņus no turienes ārā nedabūja piecas dienas. Barnaulā dzērienu noliktavu ne tikai izlaupīja, bet arī nodedzināja. Piedzērušo rezervistu sarīkoto grautiņu virkne stiepās pāri visai Krievijai.
Sasteigtais uzbrukums
Kā zināms, vācu plāni paredzēja galvenos spēkus kara sākumā raidīt cīņā pret Franciju, izmantojot apstākli, ka milzīgas teritorijas dēļ Krievijas karaspēka mobilizācija prasīja vismaz divas nedēļas. Pa šo laiku vācieši cerēja tikt galā ar lielāko daļu franču armijas (Francijas kampaņai kopumā bija atvēlētas 40 dienas), lai brīdī, kad karā nopietni iesaistīsies krievu karaspēks, pret to jau varētu atļauties nosūtīt daļu spēku no Rietumu frontes. Bet tikmēr aizsardzību Austrumprūsijā vajadzētu nodrošināt vācu 8. armijai ģenerāļa fon Pritvica vadībā, kura lielākoties bija komplektēta no rezervistiem.
Tieši tāpat kā vācu ģenerālštāba virsniekiem, arī viņu krievu kolēģiem bija jāizšķiras starp diviem uzbrukuma virzieniem un diviem pretiniekiem. Loģiskākais variants bija sākt ar Austroungāriju, kuras armija bija daudz vājāka nekā vācu, un tādēļ bija reālas iespējas dažu nedēļu laikā to sakaut, piespiežot imperatoru Franci Jozefu izstāties no kara, bet pēc tam ar visiem spēkiem pievērsties Vācijai. Šāda scenārija gadījumā bija pavisam reāli karu pabeigt vēl pirms Ziemassvētkiem, jo, palikusi bez galvenā sabiedrotā, Vācija diez vai spētu ilgi noturēties.
Taču virsroku pār militāras dabas apsvērumiem ņēma politiskie, jo Francija lūgtin lūdzās vismaz daļu krievu karaspēka sūtīt pret Vāciju, uztraucoties, ka pretējā gadījumā vācieši visus spēkus varēs koncentrēt Rietumu frontē, kas frančiem draudēja ar ātru sakāvi. Tādēļ cars piekāpās franču lūgumiem un izvēlējās vidusceļu - vienlaikus uzbrukt gan vāciešiem, gan austriešiem. Bet tas nozīmēja spēku saskaldīšanu: 1,2 miljonu lielu grupējumu nosūtīja pret austriešiem uz Galīciju, bet 600 000 vīrus, sadalītus divās armijās, uz Austrumprūsiju pret vāciešiem. Taču arī šādā gadījumā krieviem bija būtisks skaitlisks pārsvars pār vāciešiem.
Ņemot vērā, cik kritisks stāvoklis 1914. gada augusta vidū jau bija izveidojies Rietumu frontē, krieviem nācās karagājienam posties pa galvu, pa kaklu. Tas nepalika bez sekām, jo, kad avangarda vienības jau devās ceļā, aizmugures dienesti vēl tikai formējās. Steiga sevi lika manīt jau pavisam drīz, jo krieviem radās ļoti nopietnas problēmas ar armijas apgādi, ko pretinieka teritorijā varēja nodrošināt tikai un vienīgi ar zirgu pajūgiem, jo dzelzceļa līniju platums Krievijā un Eiropā atšķīrās. Dzelzceļu apgādē krievi varētu izmantot vien tādā gadījumā, ja vācieši atkāpjoties būtu pametuši savus vilcienu sastāvus, taču tik laipni (vai nevīžīgi) viņi nebija. Kravas autotransporta tolaik vēl bija pārāk maz, lai ar to varētu rēķināties apgādes lietās - visā Krievijas armijā bija tikai 400 kravas mašīnu. Tādēļ karaspēka apgāde pat pārdesmit kilometru no robežas jau kļuva par problēmu, nemaz nerunājot par lielākiem attālumiem. Jau pavisam drīz šī problēma kļūs par vienu no katastrofas cēloņiem.
Divas armijas, divi ģenerāļi
Pirmā ceļā devās krievu 1. armija ģenerāļa Pāvela Rennenkampfa vadībā. Viņš skaitījās pieredzējis komandieris, kurš savas spējas pierādījis karadarbībā un dumpju apspiešanā Tālajos Austrumos. Tiesa, pāris reižu pieķerts viņam uzticēto vienību mantas izsaimniekošanā un korupcijā, taču kaut kā pratis noturēties dienestā un pat īpaši nesabojāt karjeru. Tagad Rennenkampfa uzdevums bija apiet Polijas teritorijā (toreiz tā bija Austrumprūsijas sastāvā) esošos Mazūru ezerus no ziemeļiem, lai pēc tam pagrieztos uz dienvidiem, savienotos ar krievu 2. armiju, kas tikmēr ezerus apies no dienvidu puses, un aplenktu vācu grupējumu.
Krievu 2. armijas vadība bija uzticēta ģenerālim Aleksandram Samsonovam, kuram pieredzes tik lielu karaspēja grupējumu vadīšanā nebija - līdz tam viņa augstākais sasniegums bija kavalērijas divīzijas komandēšana, bet pēc tam viņš bija Turkestānas komandants. Nebija noslēpums, ka starp Rennenkampfu un Samsonovu valda savstarpēja nepatika, kurai saknes meklējamas vēl Krievu-japāņu kara laikā, kad abi sastrīdējās par to, kā labāk īstenojama viņiem uzticētā kaujas operācija. Pastāv pat leģenda, ka Samsonovs strīda laikā esot iesitis Rennenkampfam pa seju un pēdējais tik ļoti apvainojies, ka tieši šī senā strīda dēļ 1914. gadā Austrumprūsijā neesot steidzies palīgā Samsonova armijai. Pat ja stāsts par sitienu tiešām atbilst īstenībai, apzinātu palīdzības nesniegšanu 2. armijai Rennenkampfam tomēr nevar pārmest, jo tā nebija atkarīga no viņa vien. Taču pilnai ainai var pieminēt, ka Rennenkampfam bija sliktas attiecības arī ar Austrumprūsijas grupējuma komandieri ģenerāli Žilinski, kuram vajadzēja koordinēt abu armiju darbību, taču realitātē noritēja nepārtraukti strīdi un Rennenkampfs bieži vien rīkojās uz savu galvu.
2. armija ceļā devās divas dienas vēlāk nekā 1. armija, taču saskaņā ar plānu Samsonovam vajadzēja veikt garāku distanci, kas prasīja četras liekas dienas, tādēļ beigās Rennenkampfa atrāviens sasniedza sešas dienas, kas jau būtiski apgrūtināja abu grupējumu sadarbību. Toties atviegloja dzīvi vāciešiem.
Gumbinnenes triumfs
Sākumā viss gāja kā smērēts. Krievu 1. armija gāja uz priekšu, bet vācieši atkāpās, pa ceļam savācot līdzi vai nodedzinot visu, ko varētu izmantot pretinieks. Šī iemesla dēļ krievu karavīri, kuri drīz vien sāka izjust apgādes problēmas, nevarēja ēdamā krājumus papildināt uz vāciešu rēķina, jo tā īsti jau nebija nekā ņemama. Vietām tika fiksēti marodierisma un laupīšanas gadījumi, tomēr kopumā krievu karaspēks Austrumprūsijā uzvedās kulturālāk nekā Otrā pasaules kara noslēgumā. Bija arī gadījumi, kad cieta civiliedzīvotāji, kurus vainoja šaušanā uz krievu vienībām (varam vien minēt, cik pamatoti vai nepamatoti), taču šajā ziņā grēkoja visas armijas - tieši tāpat un vēl sliktāk uzvedās vācieši Beļģijā un austrieši Galīcijā.
Taču arī frontes otrajā pusē esošās vācu 8. armijas vadībai bija savas problēmas. Pavēle, ko fon Pritvics bija saņēmis no Berlīnes, lika viņam pēc iespējas aizturēt krievu uzbrukumu, bet, ja tas nav iespējams, tad atkāpties līdz Vislai. Tātad par katru cenu un līdz pēdējam karavīram aizstāvēt Austrumprūsijas ciemus un pilsētiņas nebija nepieciešams, jo galvenais bija saglabāt kaujasspējīgu armiju. Taču viena lieta bija šādu pavēli uzrakstīt, sēžot štābā Berlīnē, bet pavisam cita - to izpildīt, redzot, ar kādām acīm uz tevi skatās vietējie iedzīvotāji, kuriem jāpamet savas mājas. Lai nu kas, bez pašcieņas prūšu karavīriem vienmēr ir bijis pārpārēm, tādēļ nav brīnums, ka daļa virsnieku sāka iebilst pret atkāpšanos un savas teritorijas atdošanu ienaidniekam.
Pats nepaklausīgākais no viņiem bija 1. korpusa komandieris ģenerālis Hermanis fon Fransuā, kurš vienkārši ignorēja fon Pritvica rīkojumu apstāties un sagaidīt pretinieku pie Gumbinnenes pilsētiņas (tagad tā atrodas Kaļiņingradas apgabalā un pārdēvēta par Gusevu), kas atradās apmēram 40 kilometrus no Krievijas robežas. Fransuā aizgāja 32 kilometrus tālāk uz austrumiem un sagaidīja krievu avangardu vien astoņus kilometrus no robežas. Vācu ģenerāļa nekaunība nospēlēja viņam par labu, jo krievi nebija gaidījuši uzbrukumu un uz brīdi atkāpās. Taču tad pārgrupējās, un 20. augustā Gumbinnenes apkaimē izvērsās liela kauja, kurā kopumā piedalījās vairāk nekā 130 000 karavīru, bet īpaši nozīmīgu lomu spēlēja artilērija. Ja Fransuā korpuss savu frontes iecirkni spēja nosargāt, par blakus esošo ģenerāļa Augusta fon Makenzena korpusu to teikt nevarēja, jo tā sektorā krievu lielgabali piespieda vāciešus bēgt. Lai izvairītos no plaša frontes pārrāvuma, vācu vienības bija spiestas atkāpties, bet krievi varēja svinēt uzvaru.
Visas zīmes rādīja, ka iniciatīva tagad pieder krieviem, bet vācu 8. armijai neatliks nekas cits, kā vien atkāpties līdz Vislai - tieši uz šāda lēmuma pieņemšanu uzstāja Pritvics. Taču, vāciešiem par lielu pārsteigumu, krievu 1. armija nesteidzās viņus vajāt un tālāk attīstīt Gumbinnenes uzvaras panākumus. Tā vietā Rennenkampfs apstājās un vairākas dienas viņa armija nekādu aktīvu darbību neveica. Par šādas rīcības iemesliem vēlāk tika lauzts daudz šķēpu, un Rennenkampfa kritiķi pat piesauca viņa vācisko izcelsmi un vainoja nodevībā. Taču patiesībā Rennenkampfs strauju uzbrukumu attīstīt nevarēja pat pie labākās gribas, jo vēl arvien netika galā ar savas armijas apgādes problēmām.
Badacietēju maršs un komandieru maiņa
Bet ko tikmēr darīja krievu 2. armija? Padzirdējis par uzvaru pie Gumbinnenes, Samsonovs dzina padotos uz priekšu arvien ātrākā tempā, baidoties, ka atkāpjošās vācu vienības paspēs izslīdēt no tām sagatavotā aplenkuma. Samsonova armijas apgāde jau tā kliboja uz visām četrām kājām, bet steigšanās uz priekšu tās stāvokli tikai pasliktināja, jo pajūgi atpalika arvien vairāk. Marša pēdējās pāris dienās karavīri vispār gāja uz priekšu, iztiekot bez ēdiena. Galvenais bija panākt un sakaut vāciešus.
Vācu pusē tikmēr notika interesantas lietas. 8. armijas štāba operatīvās daļas priekšnieks Makss Hofmans par varītēm centās pārliecināt savu priekšnieku Pritvicu nesteigties ar atkāpšanos, bet gan izmantot laiku, kamēr Rennenkampfs stāv uz vietas un sakārto savu armiju. Proti, pagriezt galvenos spēkus uz dienvidiem un sakaut Samsonovu. Pritvics, kuru par izlēmīgu karavadoni nekādi nevar saukt, labu brīdi svārstījās, līdz tiešām izšķīrās par spēku pārdislocēšanu. Taču viņam pašam redzēt šī plāna īstenošanu nebija lemts.
Galvenajā štābā Berlīnē ar arvien lielākām bažām skatījās uz situāciju austrumos, līdz nosprieda, ka 8. armijai nepieciešama jauna vadība. Par vienu kandidātu jau no paša sākuma nebija nekādu šaubu - tas bija Ērihs Ludendorfs, kurš tikko bija spoži demonstrējis savu talantu, organizējot Ljēžas ieņemšanu. Taču par armijas komandieri Ludendorfu īsti likt nevarēja, jo tā laika vācu armijas etiķete prasīja galvenos amatus atvēlēt aristokrātiskas izcelsmes virsniekiem, bet Ludendorfam tādas nebija. Tādēļ «no aizkrāsnes» tika izvilkts pensionētais ģenerālis Pauls fon Hindenburgs, savukārt Ludendorfu iecēla par armijas štāba priekšnieku. Tā tapa Pirmā pasaules kara slavenākais komandieru tandēms, kurā gan Ludendorfs nepelnīti palika otrajā plānā. Patiesībā viņam šī dueta uzvarās piederēja lielākie nopelni, jo par Hindenburgu ne viens vien vācu virsnieks klusībā smīkņāja. Piemēram, jau pieminētais Hofmans pēc kara, vadājot interesentus pa Austrumprūsijas kauju vietām, viņiem sarkastiski stāstīja: «Te feldmaršals gulēja pirms kaujas, te viņš gulēja pēc kaujas, bet te gulēja kaujas laikā.» Toties nevar noliegt, ka Hindenburgs, lai kādi būtu viņa trūkumi, prata uzklausīt labus padomus. Ne velti viņam pielipa iesauka «Un kā tu domā?», jo tieši ar šādiem vārdiem viņš parasti vērsies pie Ludendorfa.
Jaunā vadība pilnībā atbalstīja plānu maiņu. Tiesa, ne bez pārdomām un bažām, jo pastāvēja liels risks, ka Rennenkampfs var atsākt virzīšanos uz priekšu tieši tad, kad vācu galvenie spēki būs aizņemti cīņā pret Samsonovu. No šaubām vāciešus atsvabināja krievu atpalicība sakaru jomā, jo plašajā teritorijā arvien grūtāk kļuva uzturēt sakarus starp Rennenkampfu un Samsonovu, starp abām armijām un štābu, kā arī starp atsevišķiem korpusiem un divīzijām. Abu krievu armiju rīcībā bija tikai 25 (!) lauka telefoni un 130 kilometri telefona kabeļu, ar ko bija daudz par maz. Tuvākās distancēs saziņa varēja notikt ar ziņnešu palīdzību, taču lielākos attālumos nācās izmantot radiostacijas, kuru šifrēšanas kodi tolaik vēl bija diezgan primitīvi, tādēļ vācieši krievu ziņojumus atšifrēja bez lielām grūtībām. No viena šāda pārtverta ziņojuma viņi uzzināja, ka Rennenkampfs vēl nekur netaisās kustēties - šī ziņa vāciešus tā pārsteidza, ka viņi nopietni apdomāja iespēju, vai tā nav krievu speciāli sagatavota dezinformācija. Beigās nosprieda, ka nav, un nekļūdījās.
Berlīne arī pēc armijas komandieru maiņas turpināja nervozēt par situāciju austrumos, un ģenerālštāba priekšnieks Helmuts fon Moltke pieņēma lēmumu no Rietumu frontes Hindenburgam nosūtīt palīgā sešus korpusus. Hindenburgs un Ludendorfs, apzinoties, cik svarīgi ir šie korpusi Rietumu frontē, kur tobrīd izšķīrās Francijas liktenis, gribēja atteikties no šī piedāvājuma, uzskatot, ka tiks galā saviem spēkiem, tomēr Moltke divus korpusus beigās nosūtīja uz austrumiem. Mērķi tie sasniedza jau pēc kaujas beigām, tādēļ liela labuma no tiem patiešām nebija. Toties vēstures pētnieki vēl šobaltdien strīdas, vai šie divi korpusi, paliekot Rietumu frontē, nebūtu nosvēruši svaru kausus par labu vāciešiem. Drīzāk jau ne, taču simtprocentīgi droši to pateikt nevar.
Samsonova armijas beigas
Krievu 2. armijas kaujaslaukā ieradās pārgurusi līdz nāvei - dažu vienību karavīri divu nedēļu laikā bija kājām nogājuši 330 kilometrus. Taču komandieri bija pārliecināti, ka grūtākais jau ir aiz muguras - pēc viņu domām, Rennenkampfs pie Gumbinnenes vāciešus bija tik smagi sakāvis, ka tie tagad atkāpjas līdz pašai Kēnigsbergai un ir lielā mērā demoralizēti. Arī Ziemeļrietumu frontes komandieris Žilinskis steidzināja Samsonovu doties ātrāk uz priekšu, lielā mērā pakļaujoties politiskajam spiedienam no Sanktpēterburgas, kuru franči nemitīgi bombardēja ar lūgumiem attīstīt uzbrukumu Austrumu frontē, lai tā glābtu situāciju rietumos. «Pretinieks atkāpjas, un jūsu priekšā, pēc visa spriežot, ir atstāti tikai nenozīmīgi spēki. Enerģiski uzbrūciet! Jūsu kustības mērķis ir uzbrukt pretiniekam, kurš atkāpjas ģenerāļa Rennenkampfa armijas priekšā, un nepieļaut vāciešiem atkāpties līdz Vislai,» bija teikts Žilinska 23. augusta telegrammā Samsonovam.
Patiesībā krieviem nebija ne mazākās nojausmas par vācu plāniem. Kā grāmatā Catastrophe raksta Makss Heistingss, 2. armijas izlūkošana bija organizēta tik zemā līmenī, ka nespēja pat iztulkot pārtvertās vācu radiogrammas - diezgan pārsteidzošs fakts, ja ņemam vērā, ka krievu armijā bija diezgan daudz vāciskas izcelsmes virsnieku. Arī kavalēristu izlūkvienības nebija uzdevumu augstumos; tiesa, tādu pašu pārmetumu var veltīt arī vācu kavalērijas izlūkiem, kuri arī ne vienmēr atradās tur, kur viņiem vajadzētu būt. 2. armijas apgāde ar pārtiku kļuva ar katru dienu arvien sliktāka, pilnīgs juceklis valdīja arī munīcijas transporta jomā, jo daudzu artilērijas vienību vezumi bija atpalikuši un tām nācās lūgties šāviņus citu vienību komandieriem.
24. augusta rītā Samsonova armijas priekšējās vienības no ģenerāļa Martosa komandētā korpusa beidzot sastapās ar ienaidnieku. Pirmā sadursme krieviem likās panākumus sološa, jo vācieši pēc īsas kaujas atkāpās. Tiesa, uzbrukums vācu ložmetēju pozīcijām krieviem maksāja dārgi - vienā rotā no 190 cilvēkiem izdzīvoja tikai 70. Taču galvenais bija tas, ka ienaidnieks atkal atkāpās. Tiesa, ne pārāk tālu - līdz 15 kilometrus attālajam Tannenbergas ciematam.
Tobrīd vāciešiem atkal uzsmaidīja laime, jo no kārtējās pārtvertās Samsonova radiogrammas (tobrīd lielo attālumu dēļ sakari starp krievu štābiem bija tik slikti, ka par vienīgo daudzmaz operatīvo saziņas veidu kļuva nešifrēti radiosakari) viņi uzzināja, kādā virzienā plāno doties 2. armija, kā arī to, ka Samsonovs maldīgi iedomājas, ka vācu spēki atkāpjas uz ziemeļiem. Šo pārliecību stiprināja Žilinskis, kurš Samsonova ierosinājumu varbūt tomēr labāk virzīties uz rietumiem, kategoriski noraidīja, jo uzskatīja, ka 2. armijas komandierim pretinieks rēgojas tur, kur tā nemaz nav. Kā vēlāk atzina pulkvedis Makss Hofmans, uzvaru vācieši lielā mērā guvuši, pateicoties pārtvertajām radiogrammām: «Mums bija labs sabiedrotais - mūsu ienaidnieks. Mēs zinājām visus viņa plānus.»
Patiesībā Samsonovam bija «rēgojies» pilnīgi pareizi, jo ienaidnieka vienības tomēr bija arī rietumos. Kad Samsonova armija aiz Mazūru ezeriem pagriezās uz ziemeļiem, lai dotos savienoties ar 1. armiju, vāciešiem pavērās izcila iespēja dot triecienu krievu neaizsargātajam kreisajam flangam no rietumu puses. Lielā mērā gan te vāciešiem par labu nospēlēja apstākļu sakritība, jo ģenerāļa Fransuā korpuss, kas atradās iepretim krievu kreisajam flangam, gluži vienkārši bija nokavējis plānoto ierašanos savās pozīcijās. Brīdī, kad Fransuā beidzot 27. augustā ieradās pie Uzdavas ciemata, kur viņam jau sen vajadzēja atrasties, viņš pašam par pārsteigumu nonāca krieviem aiz muguras un varēja dot negaidītu triecienu.
Pārsteiguma efekts bija pilnīgs. Pāris stundu laikā Fransuā iznīcināja krievu 85. Viborgas kājnieku pulku, kurā paradoksālā kārtā kā «goda pulkvedis» savulaik bija ieskaitīts ķeizars Vilhelms II. Tālāk jau sekoja domino efekts, jo krievu rindās sākās juceklis un vietām paniska bēgšana.
Kauja turpinājās trīs dienas. Lūk, kā to grāmatā The Guns of August raksta Barbara Takmene: «Divas armijas nu jau raidīja kaujā visus savus spēkus, metās viena otrai virsū, saķērās, atkāpās un atkal saķērās kaujās, kas risinājās 65 kilometrus garā frontē. Viens pulks pavirzījās uz priekšu, taču tā kaimiņš, gluži pretēji, atkāpās, un šajā spraugā ielauzās pretinieks, vai arī nesaprotamu iemeslu dēļ atstāja to neieņemtu. Dārdēja lielgabali, kavalērijas eskadroni, kājnieku vienības un zirgu vilktās smagās baterijas virzījās cauri ciematiem un mežiem, garām ezeriem, pa laukiem un ceļiem. Šāviņi sprāga mājās un ciematu ielās. Bataljons, dodoties uzbrukumā artilērijas uguns aizsegā, pazuda dūmu un miglas mākonī, dodoties pretī nezināmam liktenim. Gūstekņu kolonnas, kuras konvojēja uz aizmuguri, traucēja karaspēka kustībai. Brigādes ieņēma pozīcijas vai pameta tās, pieslēdzās nepareizām sakaru līnijām, jaucot savas divīzijas ar svešām. Komandieri nezināja, kur atrodas viņu vienības, visur braukāja štāba automobiļi, bet debesīs karājās vācu aeroplāni, cenšoties veikt izlūkošanu. Armiju komandieri mēģināja saprast, kas notiek, un deva pavēles, kuras bieži vien adresāts nesaņēma vai arī neizpildīja, jo saņemšanas brīdī tās vairs neatbilda situācijai frontē. 300 000 cilvēku metās viens otram virsū, manevrēja, šāva, piedzērās, ja viņiem paveicās ieņemt kādu ciematu, vai arī naktī sēdēja ar biedriem mežā, bet nākamajā rītā kauja atkal atsākās.»
Tobrīd kustību uz priekšu beidzot bija sākusi Rennenkampfa armija ziemeļos, taču pārāk lēni, lai paspētu palīgā Samsonovam. Bija brīdis, kad abas armijas šķīra nepilni 40 kilometri, taču laikā šo attālumu pārvarēt 1. armijai tā arī neizdevās. 31. augustā viss bija beidzies, krievu 2. armija bija sakauta, izklīdināta un būtībā beigusi pastāvēt. Dati par zaudējumiem ir atšķirīgi: vieni avoti vēsta par 26 000 kritušiem krievu karavīriem un 50 000 gūstekņu, citi zaudējumos skaita kopā kritušos, ievainotos un sagūstītos, kas kopumā ir apmēram 90 000. Vāciešiem bija nepieciešami 60 vilcienu sastāvi, lai izvestu gūstekņus uz aizmuguri. Krievi zaudēja arī vismaz 300 lielgabalu. Pats armijas komandieris Samsonovs, atkāpjoties kopā ar grupu štāba virsnieku, naktī mežā nošāvās, nespējot pārdzīvot sagrāvi. Vācu puses zaudējumi bija 12 000 kritušo.
Pēc 2. armijas sagrāves vācieši varēja pievērsties Rennenkampfam, kuru nākamo pāris nedēļu laikā padzina no krievu jau ieņemtās Austrumprūsijas teritorijas. 1. armija bija spiesta atkāpties ātrā tempā, lai nepiedzīvotu 2. armijas likteni. Aizdzenot krievus atpakaļ pāri robežai, vācieši uzbrukumu apturēja, jo minimālā programma bija izpildīta, bet tālākam uzbrukumam pagaidām nepietika spēku, jo izšķirošie notikumi norisinājās rietumos.
Uzvara Galīcijā
Tannenbergas sakāves rūgtumu Krievijā mazināja apmēram tajā pašā laikā gūtā uzvara Galīcijā pret Austroungārijas armiju. Austrieši karu sāka diezgan sparīgi un cerēja ātri iekarot Galīciju, taču pēc Karpatu pāriešanas sastapās ar to pašu problēmu, ar ko krievi Austrumprūsijā - apgādāt karaspēku ar visu nepieciešamo kļuva arvien sarežģītāk. Papildu jucekli radīja arī tas, ka Austroungārijas armija bija daudznacionāla un gadījās, ka dažādo tautību vienības vienu otru kļūdaini noturēja par pretinieku un apšaudīja. Ja armijā mobilizētie austrieši vēl varēja atrast kādu nebūt motivāciju karošanai (galu galā, viņu erchercoga slepkavība taču kalpoja par ieganstu karam), tad, piemēram, čehiem un slovākiem tās absolūti nebija. Lai to saprastu, pietiek palasīt kaut vai Jaroslava Hašeka grāmatu par krietno kareivi Šveiku. Vairākas no slāvu izcelsmes iedzīvotājiem veidotas vienības pie pirmās izdevības pārgāja krievu pusē, tādēļ Austrungārijas armijas vadība līdz pat kara beigām ar neuzticību skatījās uz daļu savu karavīru.
No otras puses, tomēr nepiepildījās Krievijas cerības uz masveidīgu frontes otrā pusē esošo slāvu atteikšanos karot. Izrādījās pat, ka daļa no viņiem ir gatavi brīvprātīgi karot pret Krieviju - te runa galvenokārt par Galīcijā dzīvojošajiem poļiem un ukraiņiem, kas veidoja savas nacionālās vienības. Krievija tās atteicās atzīt par legāliem kara dalībniekiem, bet to gūstā kritušos kaujiniekus bez tiesas nošāva.
Jau pirmās sadursmes ar krievu karaspēku parādīja, cik patiesībā vāja ir Austroungārijas armija. Augusta otrajā pusē un septembra sākumā tā piedzīvoja vairākas smagas sakāves un bija spiesta atkāpties. Austriešu rindās gāja bojā vai ievainojumus guva 250 000 karavīru, bet vēl apmēram 100 000 krita gūstā. Gūstekņu kolonnas vairākas dienas soļoja cauri krievu kontrolētajai Ļubļinai, un kāds aculiecinieks šo ainu aprakstīja šādi: «Sākumā nāca slovāki gaišzilos mundieros, pēc tam viņus nomainīja ungāru tumšzilās jakas. Pamosties, paskaties pa logu un redzi gūstekņus. Izbrauc ārpus pilsētas - atkal priekšā garas gūstekņu rindas. Vakarā atgriezies viesnīcā un atkal redzi tumšas austriešu rindas.»
Latviešu traģēdija
Baltijas guberņās mobilizētos karavīrus kara sākumā iedalīja tajās vienībās, kuras piedalījās kaujas operācijās Austrumprūsijā, tādēļ arī te bojā gājušo un gūstā kritušo latviešu skaits bija liels. Precīzus skaitļus diemžēl nav iespējams noskaidrot, jo cariskās Krievijas armijā karavīru uzskaites dokumentos netika minēta viņu tautība, tādēļ tagad pētniekiem atliek vien iet cauri visiem sarakstiem, kas saglabājušies, un mēģināt uzminēt tā vai cita cilvēka nacionalitāti. Labi, ja uzvārds ir Bērziņš vai Kalniņš, taču grūtāk ir ar Rozenbergiem vai Bušiem - tikpat labi tie var būt arī vācu vai igauņu izcelsmes.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka daudzas latviešu ģimenes pēc kaujām Austrumprūsijā saņēma sēru ziņu par savu tuvinieku bojāeju - pētnieki min pat no 15 000 līdz 20 000 latviešiem, kuri varētu būt gājuši bojā kaujās Austrumprūsijā. Arnis Kohs Jumītis, kurš nesen iznākušajā grāmatā Zīle nesa kara vēsti ir mēģinājis apzināt Austrumprūsijā karojušos un kritušos latviešus, piemin 116. Malojaroslavecas pulku, kura sastāvā frontē nonāca daudzi latvieši - pēc viņa aplēsēm, tikai šajā pulkā vien krita 1753 tagadējā Latvijas teritorijā mobilizētie karavīri, bet vēl 859 nonāca gūstā. Savukārt 113. kājnieku pulka zaudējumu sarakstā bijuši 2259 latviešu karavīri, bet 14. kājnieku pulkā - vēl 2230. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Diemžēl mūsu vēstures apziņā šie karavīri ir nepelnīti aizmirsti, jo lielākoties mums latviešu dalība Pirmā pasaules kara cīņas asociējas ar vēlāk izveidotajiem strēlnieku bataljoniem, kas patiesībā nemaz necieta tik lielus zaudējumus kā vienības, kas kara sākumā karoja Austrumprūsijā.
Vēstures atbalss
Vēsturē vācu uzvara Austrumprūsijā palikusi kā Tannenbergas kauja, kaut gan patiesībā šī apdzīvotā vieta atradās mazliet sāņus no galvenajiem notikumiem. Taču, ņemot vērā, ka 1410. gadā šajā apkaimē bija notikusi slavenā Tannenbergas jeb Grīnvaldes kauja, kurā poļi un lietuvieši sakāva Vācu ordeni, no vācu viedokļa bija grēks neizmantot šādas vēsturiskas paralēles un neatainot gūto uzvaru kā revanšu par senajiem notikumiem. Kā zināms, vēsturi raksta uzvarētāji, tādēļ šajā gadījumā kaujai tika piešķirts Tannenbergas vārds.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita