Leģendārā Stīvena Spīlberga - ne tikai visā kino vēsturē komerciāli visveiksmīgākā filmu režisora, bet arī novatora un vienkārši ģēnija - 1998. gadā uzņemtā filma ir viens no iespaidīgākajiem vēstījumiem par Otro pasaules karu. Glābjot ierindnieku Raienu - vizuāls, tehnoloģisks un arī māksliniecisks šedevrs - tā radītājam sagādāja viņa trešo Oskara statueti. Divas kinoakadēmijas balvas Spīlbergs jau saņēma par 1994. gada filmu Šindlera saraksts - kā režisors un kā gada labākās lentes producents.
Daudzi Glābjot ierindnieku Raienu pieskaita arī pie pašām izcilākajām filmām par karu. Taču, iespējams, tikpat daudziem tā joprojām šķiet sadomāta Holivudas pasaciņa: frontē mirst miljoniem cilvēku, taču jūtelīga aizmugures ģenerāļa sūtīta izlūku komanda vispārējā haosā meklē atraitnes pēdējo dzīvajos palikušo dēlu, lai izrautu viņu no kara gaļasmašīnas un par savu dzīvību cenu nosūtītu mājās.
Reālo «ierindnieku Raienu» nošāva medībās
Daļai filmas kritizētāju sākotnēji šķita dīvaina arī paša ierindnieka Raiena «teatrālā ņemšanās», ASV karavīru kapsētā vaicājot savai ģimenei: vai viņa dzīve bijusi tik vērta, lai citiem tās dēļ vajadzēja mirt? Taču tas ir pavisam tipisks izdzīvojušā vainas apziņas gadījums, ko psihologi un psihoterapeiti pēta jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Vienkārši tradicionālajās kara grāvējfilmās šī problēma tika atstāta ārpus kadra.
Neīstā pludmale, īstā kapsēta
To, cik it kā nepārliecinošs šķiet šis stāsts, skatītājam tīšuprāt parāda pats Spīlbergs. Filmas sākumā dzīvības maļošā gaļasmašīna tiek atrādīta visā tās ārprātā, perfekti restaurējot amerikāņu desanta asiņaino izcelšanos Normandijas pludmaļu Omahas sektorā. Šajās mokošajās minūtēs filmas skatītājs tiek ierauts kara šausmās līdz pat matu galiem, epizodes beigās gluži vai izjūtot atvieglojumu, ka vismaz viņš palicis dzīvs.
Omahas sektors - astoņus kilometrus gara krasta josla - kļuva par grūtāk iekarojamo desanta placdarmu no visiem pieciem. Tur tika nogalināti un ievainoti, pēc dažādiem aprēķiniem, no divarpus līdz vairāk nekā pieciem tūkstošiem amerikāņu. (Pavisam sektoru iekarot devās vairāk nekā 43 tūkstoši kājinieku.) Lielai daļai kritušo tā bija viņu pirmā un pēdējā kauja. Tieši te vācu pretestība labi nocietinātās pozīcijās izrādījās vissīvākā, kaut arī sabiedroto desantam pretim daudzviet stājās tādi paši zaļoksni vērmahta jauniesauktie. Tāpat Omahas krastu aizstāvēja hospitāļos salāpīti Austrumu frontes veterāni un no padomju karagūstekņiem savervētie leģionāri. Spīlbergs vērienīgo desanta ainu veidoja, cik vien iespējams, reālistisku. Filmas scenārija veidotāji gan pētīja arhīvus un kara reportiera Roberta Kapas Omahā uzņemtās fotogrāfijas, gan intervēja asiņainajā pludmalē izdzīvojušos. Desanta aina izmaksāja 12 miljonus ASV dolāru no pavisam 70 miljonus liela filmas budžeta. Epizode četrās nedēļās, iesaistot pusotru tūkstoti otrā plāna aktieru, tika filmēta Īrijas austrumu piekrastē, Veksfordas grāfistē.
Pati Omaha - kā vēsturiska piemiņas vieta, turklāt kādreizējo krasta siluetu bija pārveidojusi pēckara apbūve - vairs nebija šādam nolūkam pieejama. Veterāni atzina, ka uz ekrāna redzamais vispilnīgāk ataino viņu toreizējo pieredzi un izjūtas. Taču daļa no šiem cilvēkiem fiziski nespēja noskatīties kaujas ainu līdz galam, jo tā atmodināja viņos pārāk traumatiskas atmiņas. Taču filmas iesākums un nobeigums ar jau novecojušo Raienu tika filmēts visīstākajā Normandijā kritušo ASV karavīru kapsētā (Cimetière américain de Colleville-sur-Mer). Tajā ir apbedīti 9 388 mirušie, arī Omahas pludmalē nogalinātie. Viņu vidū ir 45 pāri brāļu (30 no tiem ir apbedīti blakus kapos), tēvs un dēls, divi pāri brālēnu...
Aizliegts tas nebija
Lai skeptiķi varētu sludināt Glābjot ierindnieku Raienu par pilnīgu izdomājumu, it kā pilnīgi pietiek vien piesaukt faktu, ka «vienīgā izdzīvojošā nošķiršanas politika» jeb ASV Aizsardzības departamenta direktīva 1315.15 ir spēkā tikai no 1948. gada. Tās pieņemšanu tieši noteica vairāku amerikāņu ģimeņu traģēdijas, zaudējot dēlus Otrā pasaules kara frontēs.
Atrast un sūtīt mājās atraitnes pēdējo dēlu filmā pavēl reāla un vēsturiska persona. Tas ir ģenerālis Džordžs Māršals (1880-1959), tobrīd ASV armijas štāba priekšnieks, vēlāk Maršala plāna - ekonomiskās palīdzības programmas Eiropas valstīm - autors un Nobela miera prēmijas laureāts. Tomēr, lai cik ietekmīgs bija Raiena glābšanas paģērētājs, viņa rīkojumam tobrīd nebūtu nekāda likumīga pamata.
Taču - «kas nav aizliegts, ir atļauts». Kara laikā tiešām vismaz dažos gadījumos pēdējie dzīvie dzimtas uzvārda nesēji tika atsaukti no dienesta un nogādāti dzimtenē. Jūtas štatā dzīvojošā Borgstromu ģimene 1944. gadā sešu mēnešu laikā zaudēja četrus dēlus. Divi no viņiem bija dvīņi. Vecāki iesniedza valdībai lūgumu atdot viņiem piekto dēlu, un tā tika vienkārši izpildīta. Ģimenē bija arī sestais brālis, tobrīd nepilngadīgs, kurš tāpat tika atbrīvots no karaklausības. Vēl viens piemērs: visi trīs brāļi Bathorni no Ņujorkas štata tika iesaukti armijā; viens no viņiem 1944. gada rudenī krita Francijā, otrs 1945. gada maijā - Klusā okeāna frontē. Tādēļ trešais brālis tika no Itālijas sūtīts mājās, tiesa, Eiropā karš tobrīd jau bija beidzies.
Spīlberga filmas scenārijs tika pamatots ar atsauci uz patiesiem notikumiem ar citiem Ņujorkas štata iedzīvotājiem - Nīlandu ģimeni. Karoja visi četri tās dēli, un nepilna mēneša laikā trīs tika atzīti par kritušiem. Lidmašīna ar vecāko brāli 1944. gada maijā avarēja Birmas džungļos, viens brālis krita desantoperācijā Normandijā, bet otrs - nākamajā dienā, arī Normandijā. Jaunākais Nīlands nekavējoties tika pārcelts uz ASV un norīkots dienēt militārajā policijā. Vēlāk gan atklājās, ka arī vecākais brālis ir izdzīvojis japāņu gūstā.
«Lai viņu nāve nav velta»
Ļoti spēcīgs dzinulis gan direktīvas 1315.15 pieņemšanai, gan karā izdzīvojušo atsaukšanai no frontes, gan arī Spīlberga filmai bija Salivanu ģimenes traģēdija. Pieci brāļi no Aiovas štata, ASV vidienē, 1942. gada janvārī pieteicās dienestam kara flotē pēc tam, kad viņu māsas draugs gāja bojā japāņu uzbrukumā Pērlhārborai iepriekšējā gada 7. decembrī. Brāļi vēlējās dienēt vienuviet, un šis lūgums tika apstiprināts. Uz kreisera Juneau, kur Salivani tika norīkoti, bija arī citi kopā dienējoši brāļi (vismaz trīsdesmit no pavisam 673 komandas locekļiem). Kara flote gan 1942. gada vasarā sāka sadalīt radiniekus pa dažādiem kuģiem, un arī divus Salivanus bija paredzēts nosūtīt citur. Taču šāda politika tad vēl netika konsekventi īstenota.
Kreiseris ar citam karakuģim netrāpījušu torpēdu tika nogremdēts jūras kaujā pie Gvadalkanalas salas 1942. gada 13. novembrī. Apmēram simts komandas vīru palika dzīvi, taču citi kuģi steidzās pamest šo rajonu bailēs no zemūdeņu uzbrukuma, bet glābēji (slepenības dēļ tika ierobežoti radiosakari) katastrofas vietā ieradās tikai pēc vairākām dienām. Vēlāk izglābtie desmit jūrnieki liecināja, ka trīs Salivani - Frenks, Džo un Mets - gājuši bojā eksplozijā, ko izraisīja trāpījums munīcijas noliktavā, bet Als nākamajā dienā noslīcis. Savukārt Džordžs miris četras vai piecas dienas vēlāk, iekrītot ūdenī no glābšanas plosta.
Novembra izskaņā nakts jūras kaujā pie Tasafarongas (Gvaldalkanalas sala) smagi cieta kreiseris New Orleans. Uz tā kopā ar 180 citiem jūrniekiem bojā gāja trīs brāļi Rodžeri, kuri agrāk bija dienējuši uz Juneau. Ģimenes pastarītis, tobrīd 17 gadus vecs, brīvprātīgi pieteicās flotē, lai dienētu uz saremontētā New Orelans. Pēc šiem abiem notikumiem prasība neļaut radiniekiem dienēt vienā komandā tika īstenota daudz drastiskāk.
Flotes vadība «stratēģisku apsvērumu dēļ» noklusēja Juneau bojāeju līdz pat 1943. gada sākumam. Tikmēr vecāki krita izmisumā, vairs nesaņemot no dēliem vēstules. Salivanu tēvs, 12. janvārī pošoties uz darbu, ieraudzīja trīs jūrniekus pie savas mājas durvīm un saprata, ka pie tām klauvē nelaime. «Kurš no viņiem? - Man - žēl, ser, - visi...»
Dienu vēlāk māte uz savu vēstuli flotes vadībai saņēma atbildi, ko bija parakstījis prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Tajā gan bija rakstīts, ka viņas dēli pazuduši bez vēsts. Vēlāk valsts galva ģimenei atsūtīja līdzjūtības vēstuli, bet no fašistu režīma aplenktā Vatikāna viņiem - Salivani bija īru katoļi - tika nogādāta pāvesta Pija XII svētīta sudraba piemiņas medaļa un rožukronis.
Pieci brāļi kļuva par nacionālajiem varoņiem. Viņu vecāki Aleta un Toms publiski uzstājās daudzās valsts vietās, aicinot tautiešus pirkt kara obligācijas, lai dēlu nāve nebūtu veltīga. Aleta 1943. gada rudenī kļuva par mīnukuģa The Sullivans krustmāti. Tas bija pirmais ASV karaflotes kuģis, kura nosaukums godināja vairāk nekā viena cilvēka piemiņu. Nākamajā gadā tam pievienojās mīnukuģis The Rogers.
No visiem brāļiem tikai divdesmitgadnieks Als, pats jaunākais, paspēja aprecēties un radīt pēcnācēju. Viņa dēls Džimijs dienēja uz vecmammas kristītā kuģa. Savukārt par otra tā nosaukta kuģa krustmāti 1994. gadā kļuva Ala mazmeita.
Linkolna parakstīta, bet vai rakstīta?
Filmas sižetā ir ievīta atsauce uz aizkustinošo līdzjūtības vēstuli (Bixby letter), ko Pilsoņu kara laikā ASV prezidents Abrahams Linkolns 1864. gadā nosūtīja Bostonas kurpnieka atraitnei Lidijai Pārkerei Biksbijai. Viņa cīņās pret dienvidniekiem bija zaudējusi (kā tobrīd šķita armijas reģistra darbiniekiem) piecus dēlus. Šo īso, bet bieži citēto vēstuli uzskata par vienu no Linkolna izcilākajiem rakstu darbiem - līdzās Getisbergas runai un prezidenta otrās inaugurācijas (1865) vēstījumam.
Spīlberga komanda gan taktiski noklusēja, ka Biksbija (kā liecināja viņas mazbērni, atsaucoties uz savu vecāku viņiem teikto), saņemot prezidenta vēstuli, to dusmās bija saplēsusi. Kā arī to, ka nabadzīgajai atraitnei bija vismaz seši dēli un trīs meitas, taču visai ģimenei Bostonā un tās apkārtnē piemita nebūt ne laba slava. Māte slēpa no armijas, ka vecākā atvase nevis kritusi kaujā, bet gan dezertējusi - jo viņa saņēma pensiju par katru dienestā iesaukto dēlu, kā arī līdzpilsoņu ziedojumus. Vismaz divi «mirušie» dēli pēc kara atgriezās mājās. Tiek pat apgalvots, ka Biksbija kundze simpatizējusi dienvidnieku Konfederācijai...
Savukārt ASV vēsturnieki ir ilgi, piesaucot dažādus argumentus, strīdējušies par to, vai tiešām pats Linkolns ir vēstures autors. Prezidenta hroniskās aizņemtības dēļ to varēja uzrakstīt valsts galvas privātsekretārs Džons Morgans Hejs. Viņš vēlāk bija desmit sējumos izdotās fundamentālās Linkolna biogrāfijas līdzautors, diplomāts un ASV valsts sekretārs laikā no 1898. līdz 1905. gadam. Astonas Universitātes (Birmingema, Lielbritānija) tiesu lingvistikas centra pētnieki 2018. gadā, izmantojot datoranalīzes metodi īsu tekstu izpētei, pauda pārliecību, ka vēstules autors ir Hejs. Laikam jau tam vajadzētu ticēt...
Lode tomēr atrod «grāfu fon Raienu»
Diez vai amerikānim un ebrejam Spīlbergam patiktos zināt, ka arī frontes pretējā pusē ir bijis vismaz viens gadījums, kad pēdējais izdzīvojušais brālis tika sūtīts uz mājām, lai turpinātu dzimtu.
Krētas ieņemšana, 1941. gada maijā pārvarot grieķu un Britu Sadraudzības valstu karavīru pretestību, ir spožākā nacistu Luftwaffe izpletņlēcēju uzvara. Taču šajā kaujā vienas stundas laikā pie Iraklijas pilsētas krita trīs slavenas grāfu dzimtas jaunekļi. Viņi bija Prūsijas ģenerālfeldmaršala Gebharda Līberehta fon Blihera (1742-1819), viena no Vaterlo kaujas uzvarētājiem, pēcteči.
Ar Bruņinieku krustu apbalvotā virsleitnanta Volfganga Hennera Petera Līberehta (dzimis 1917. gadā) gaisa desantnieku vadu aplenca un pēc sīvas cīņas ar bruņumašīnu palīdzību iznīcināja skotu kājnieku pulka Black Wach karavīri. Volfganga jaunākais brālis Hanss Joahims Gebhards Līberehts (kuram pat vēl nebija 18 gadu) centās zirga mugurā izrauties cauri pretinieku rindām un nogādāt brāļa komandētajai vienībai munīciju. Skoti apstulba, ieraugot šādu pārdrošību, taču pēc brīža attapās un nošāva Hansu jau pavisam netālu no izpletņlēcēju pozīcijām. Volfgangs savām acīm redzēja brāļa nāvi, bet pēc neilga laika arī pats gāja bojā. Apmēram tajā pašā laikā netālu no viņiem krita arī Vilhelms Konstantīns Volfs Aksels Līberehts (1923), kura līķi pēc kaujas tā arī neatrada.
Viņu māsa abus brāļus 1974. gadā turpat Krētā, vācu kritušo atdusas vietā, pārapbedīja vienā kapā, tā plāksnē ierakstot arī Vilhelma vārdu. Savus dēlus viņa nosauca mirušo vārdos. Tuvējā ciema iedzīvotāji apgalvo, ka nereti redzējuši jātnieka un zirga spokus aulekšojam vietā, kur tika nošauts Hanss Joahims.
Pēc tam, kad kritušo māte, grāfiene-atraitne, saņēma trīskāršo sēru ziņu, viņas pēdējais dzīvais dēls Ādolfs tika demobilizēts no dienesta kara flotē. Viņš atgriezās vadīt ģimenes lauku saimniecību. Cik zināms, grāfs Ādolfs mira 1944. gadā, kad nejauši tika sašauts briežu medībās.
Nevienam to nenovēlēsi
Gan Salivanu un citu ģimeņu liktenis, gan Spīlberga filma apliecina, ka brāļu un dēlu nāve kaujaslaukā spēj mums visspēcīgāk atgādināt par kara aklo nežēlību. Tieši tāpēc arī nevaram nepieminēt pašus nežēlīgākos no šiem daudzajiem stāstiem. Piemēram, par septiņiem osetīnu brāļiem Gazdanoviem, kuru māti nāvē iedzina trešā nāves ziņa, bet tēvu - pēdējā.
«Vēl dažai māmiņai aug deviņi bāleliņi» - Samaras apgabalā dzīvojušās atraitnes Praskovjas Volodičkinas seši dēli krita frontē, trīs drīz pēc kara mira no smagajiem ievainojumiem. Viņa pati izturēja piecas «pohoronkas»...
Krasnodaras zemniecei Jepistinijai Stepanovai vecāko dēlu nošāva jau Pilsoņu karā, septiņi mira Otrajā pasaules karā, devītais no tā pārnāca kā invalīds. Viņa bija starp pirmajām sievietēm, ko padomju valdība apbalvoja ar 1944. gadā ieviesto ordeni Māte - varone. Pēc nāves 1969. gadā Stepanova tika apbedīta ar militāru godu.
Draugu bataljonu traģēdija
Līdzīgu nelaimi tai, kas satrieca savus dēlus zaudējušās ģimenes, Pirmajā pasaules karā nācās pārciest daudzām Lielbritānijas mazpilsētām, baznīcu draudzēm, sabiedriskām organizācijām un sporta klubiem.
Atšķirībā no pārējām tālaika lielvarām un arī citām Eiropas valstīm jūru aizsargātai salu nācijai nebija vispārējās karaklausības. Impērijai bija spēcīgākā kara flote pasaulē un pavisam neliela sauszemes armija, ko veidoja profesionāli karavīri un rezervisti. Pat daudzo un plašo aizjūru koloniju aizsardzībai no ārējiem vai iekšējiem uzbrukumiem to administrācija veiksmīgi izmantoja vietējos cilvēkresursus - ēģiptiešu algotņus, indiešu sipajus, nepāliešu gurkhas un dažādu afrikāņu cilšu rekrūšus. Tāpēc, karam sākoties, britu valdība varēja rēķināties vien ar 80 tūkstošiem tiešām karot spējīgu un uzreiz kaujās nosūtāmu vīru. Taču, iesaistoties cīņās pret ķeizariskās Vācijas agresiju, Lielbritānijai vajadzēja steigšus savākt daudz vairāk karavīru, kas dotos palīgā Beļģijai un Francijai. Sākās plaša brīvprātīgo vervēšanas kampaņa, kas sabiedrībā izraisīja vispārēju un patiesu entuziasmu. Jauniem cilvēkiem pieteikšanās armijā kļuva par goda lietu, bet tie, kuri atteicās to darīt, sabiedrībā tika nosodīti un, kā tagad saka, «kancelēti».
Lai uzturētu vervējamo entuziasmu, valdība ļāva veidot īpašus «draugu bataljonus» (pals battalions). Tajos tiešām lielā skaitā steidzās stāties draugi, kaimiņi, kolēģi, studiju vai sporta klubu biedri. Savu vienību organizēja pat Londonas Sitijas brokeri. Šādu bataljonu saliedētība radīja militāristos pārliecību, ka atrasts ideāls risinājums karaspēka veidošanai. Šī pārliecība saglabājās līdz brīdim, kad britu ekspedīcijas korpuss tika sūtīts kara asiņainākajās cīņās.
Kaujas pie Sommas pirmajā dienā, 1916. gada 1. jūlijā, krita gandrīz divdesmit tūkstoši britu. No septiņiem simtiem Accrington Pals bataljona - to veidoja šīs Ziemeļanglijas industriālās mazpilsētas un tās apkaimes iedzīvotāji - vīru, kuri devās uzbrukumā vācu pozīcijām, divdesmit minūšu laikā 235 tika nogalināti un 350 ievainoti. Taču šī kauja - viena no daudzajām! - ilga četrarpus mēnešus un pavisam prasīja 95 675 kritušo (vai bezvēsts pazudušo) impērijas karavīru dzīvības. Vairāk nekā 300 tūkstoši britu tajā tika ievainoti.
Pēc šādām asinspirtīm pār Anglijas, Velsas, Skotijas un Īrijas pilsētām un draudzēm, kas reiz lepni sūtīja savus jaunekļus uz draugu bataljoniem, gāzās nāves ziņu krusa. Šāda vienlaidus nelaime tās morāli sagrāva. Tāpēc 1916. gada vasarā armijas pavēlniecība sāka draugu bataljonu izformēšanu, apvienošanu un papildināšanu ar rekrūšiem no citām valsts malām. Turklāt jau kopš tā gada marta Lielbritānijā tika ieviesta karaklausība, kas efektīvi nodrošināja fronti ar dzīvo spēku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita