Patlaban dažāda veida bezpilota lidaparātu - novērošanas, klejojošās munīcijas, pašnāvnieku un tā tālāk - patēriņš Ukrainā sasniedz tūkstošiem sistēmu nedēļā. To spektrs ir ārkārtīgi plašs: sākot no Norvēģijā ražotajiem Black Hornet novērošanas lidaparātiem, kurus var paslēpt plaukstās, un Mavic-3 kvadrokopteriem līdz pat Latvijā pazīstamajiem Irānas konstrukcijas Shahed droniem-pašnāvniekiem, kas spēj dziļi pretinieka teritorijā nogādāt līdz 50 kilogramiem sprāgstvielu.
Taču mērķi sasniedz ne tuvu visi droni. Statistika rāda, ka brīžam pat līdz 75 procentiem no visiem droniem-pašnāvniekiem (jo īpaši improvizētie modeļi) tiek noslāpēti. Dažāda veida bezpilota lidaparātu slāpēšanas sistēmas Ukrainā parādās arvien plašākā klāstā - gan uzstādītas uz tankiem un automašīnām, gan pārnēsājamas mugursomas veidā, gan pat uzmontētas uz citiem droniem. Kaujas apstākļos nemitīgi notiek sacensība starp uzbrukuma sistēmu un tās pretlīdzekli. Ukrainā, kur neviena nozīmīga operācija nenotiek vismaz bez minimāla novērošanas dronu atbalsta, bezpilota lidaparātu dzīvotspēja ir ārkārtīgi svarīga.
Viens no risinājumiem ir droni, kuru vadību nodrošina tievs optiskais kabelis. Tā vadīts drons signālu saņem tiešā veidā, un tradicionālās pretdronu slāpēšanas ierīces to neietekmē - šādā gadījumā drons-pašnāvnieks kļūst par daudz bīstamāku ieroci. Pirmie šādi droni parādījās 2024. gada vasaras beigās, taču sākumā tos uzskatīja ar ne pārāk veiksmīgu eksperimentu.
Optiskā kabeļa evolūcija
Arguments pret kabeļu izmantošanu bija vienkāršs: optiskais kabelis ne tikai ierobežo drona darbības attālumu un manevrētspēju, bet arī būtiski samazina tā kravas apjomu. Standarta kvadrokopters var nest aptuveni 3-4 kilogramus smagu kravu, taču, ņemot vērā, ka desmit kilometrus gara optiskā vada spole sver 1,2 kilogramus, šo svaru jārēķina nost no iespējamā kaujas lādiņa masas. Tāpat jāņem vērā arī sistēmas izmaksas - desmit kilometri optiskā kabeļa maksā aptuveni 3000 dolāru, tā ievērojami palielinot standarta drona cenu. Tiesa, patiecoties Ķīnas ražotājiem, optisko vadu cena ir būtiski kritusies.
Būtiskas pārmaiņas notiek arī novērošanas sistēmu attīstībā. Ukrainas kara sākumā lielākā daļa dronu darbojās tikai dienas laikā, jo termālās un naktsredzes ierīces bija pārāk vērtīgas un pārāk lielas, lai tās izmantotu dronu-pašnāvnieku apbruņošanai. Šis ierobežojums pavēra abu pušu karavīriem iespējas veikt dažādas kaujas un atbalsta operācijas tumsas aizsegā. Taču tehnoloģijas attīstās un seko pieprasījumam: 2024. gada oktobrī Ukrainas uzņēmums Odd Systems prezentēja uz droniem uzstādāmu termālo kameru Kurbas-256, kas maksā tikai 250 ASV dolāru. Ja pasūtījums ir lielāks par 5000 vienībām, sistēmas cenu var samazināt līdz nieka 150 dolāriem. Kameras attēla kvalitāte - 256x192 pikseļi - gan nav izcila, taču sistēmai, kuras uzdevums ir atpazīt ienaidnieka tanku un trāpīt tam, ar to pietiek.
Optiskā kabeļa vadība pašlaik ir viens no populārākajiem risinājumiem. Ukrainā aizvien lielākā skaitā parādās Krievijā ražotie Novgorodas prinča Vandala tipa droni. Līdzīgas sistēmas izstrādā un izmēģina gan Ukrainā, gan ASV, gan Vācijā un citur. Jāņem vērā, ka dronu vadība ar optiskajiem kabeļiem sniedz vēl kādu būtisku priekšrocību - pārraides jauda ir daudzkārt lielāka nekā ar radiosignāliem (mata biezuma optiskais kabelis var pārraidīt līdz pat 32 terbaitiem informācijas sekundē), turklāt to neietekmē šķēršļi, kas varētu traucēt radio viļņa uztveršanu, piemēram, augstas ēkas vai reljefs.
Klasiskie radiovadāmie droni var darboties tikai redzamības robežās, tādēļ karavīri lielākoties gatavojas dronu uzbrukumam no gaisa. Savukārt optiskais kabelis ļauj bezpilota lidaparātam pārvietoties ļoti zemu - tikai dažus centimetrus virs zemes - un meklēt mērķus ēku un tuneļu iekšienē.
Tehniski optisko kabeļu izmantošana dažādu sistēmu vadīšanai nav nekas jauns - ASV jau divtūkstošo gadu sākumā eksperimentēja ar optisko kabeļu vadāmību sistēmām, kas pašlaik pazīstamas kā Switchblade droni-pašnāvnieki. Tiesa, tolaik eksperti nosliecās par labu radiovadības sistēmām. Optiskā kabeļa vadību var izmantot arī Izraēlas ražojuma Spike-LR2 prettanku raķetēm. Prakse rāda, ka sākotnējās šaubas par optiskā kabeļa vadītu dronu efektivitāti ārpus atklātiem laukiem un ceļiem ir pārspīlētas - optiskais kabelis, pakāpeniski izritinoties no spoles, nosēžas uz kokiem un krūmiem, un operatoram tikai jāuzmanās no straujiem pagriezieniem vai augstuma maiņām, lai neļautu kabelim savērpties vai saplīst.
Tēze pret antitēzi
Tomēr optiskie kabeļi, visticamāk, nav mūžīgs risinājums. Sākotnējie argumenti, kas kritizēja optiskā kabeļa efektivitāti - ierobežotā nestspēja un attālums -, nekur nav pazuduši. Te gan jāuzsver, ka strauji attīstās pretdronu ierīču arsenāls: tas ietver gan pasīvos aizsardzības līdzekļus (slāpēšana un īpaši pretdronu tīkli), gan aktīvas aizsardzības sistēmas (no vienkāršiem pretdronu renkuļiem bisēm līdz specializētām pretdronu ieroču sistēmām), gan novērošanas sistēmas (īsviļņu radari, termokameras, audio un vizuālie novērošanas rīki).
Pirmais uzdevums ir tuvojošos dronu identificēt un izprast tā plānus. Būtiska problēma, jo īpaši mazāka izmēra bezpilota lidaparātu gadījumā, ir to izmērs - vienkārša radara sistēma Mavic-3 izmēra dronu var sajaukt ar lielāku putnu. Tas ir bīstami abos gadījumos - neprecīza sistēma var palaist garām dronu vai arī tērēt resursus kaijas vai vārnas iznīcināšanai.
Slāpēt iespējams gan radio signālu, lai lidaparāts nesaņemtu instrukcijas (šāds piegājiens nelīdzēs, ja drona maršruts ir iepriekš ieplānots), gan GPS signālu, neļaujot dronam saprast, kur precīzi tas atrodas (tas gan netraucē tā operatoram sistēmu vadīt vizuāli), gan kombinējot šīs sistēmas. Vēl viens variants ir mēģināt uztvert un nopeilēt radio signālus, ar ko sazinās lidaparāts un tā operators, jo tas ļauj nevis tikai notriekt vienu dronu, bet gan identificēt un iznīcināt tā operatoru.
No otras puses, strauji attīstās radiovadāmo dronu izturība pret slāpēšanu un to darbības attālums. Te ir runa gan par mākslīgā intelekta sistēmām, kas signāla pazušanas gadījumā var mērķi atrast, atpazīt un iznīcināt autonomi, gan par dronu spietu tehnoloģijām, kas ļaus ar masu pārmākt pretinieka aizsardzību. Abos gadījumos pagaidām vēl ir tāls ceļš ejams. Mākslīgā intelekta sistēmām kaujaslauka mainīgajos apstākļos pagaidām vēl ir sarežģīti skaidri atpazīt mērķus un saprast, piemēram, vai tanks ir savējais vai pretinieka; vai tas ir kaujasspējīgs, jau sašauts vai vienkārši nomaskēts. Dronu spieti - liela daudzuma koordinētu sistēmu autonomas operācijas, kur droni paši atrod, identificē un iznīcina pretinieku -, pagaidām vēl ir tikai attīstības sākumā.
Droni ir efektīvi un relatīvi lēti. Tas nozīmē, ka nepieciešamas sistēmas, kas dronus var iznīcināt vēl lētāk, jo nav jēgas nosacītus 100 000 dolāru vērta drona notriekšanai tērēt miljonu vērtu raķeti. Šī iemesla dēļ Ukrainā Shahed medī ar lielkalibra ložmetējiem bruņotas mobilas vienības, un frontē aizvien lielāka nozīme ir karavīriem, kas bruņoti ar slāpēšanas vai elektromagnētiskā kūļa raidīšanas sistēmām, kas ļauj iznīcināt uzbrūkošos dronus. Visbeidzot atliek meklēt iespējas, kā neļaut droniem sevi pamanīt vai sasniegt - no maskēšanās sistēmām līdz pat lētiem pretdronu tīkliem, kur relatīvi viegli lidaparāti iestrēgst.
Nākotnes perspektīvas
Attīstība notiek ātrāk, nekā vidējais statistiskais aizsardzības resora ierēdnis ir gatavs mainīt iepirkuma tirgus izpētes kritērijus. Tipisks piemērs ir tādas sistēmas kā Bayraktar TB2 droni, kas sākumā sēja nāvi un šausmas, taču pēdējos gados par tiem dzirdams visai maz, jo Bayraktar ir pārāk lēni un lieli, lai izvairītos no mūsdienu pretgaisa aizsardzības, bet pārāk dārgi, lai tos būtu vērts sūtīt pašnāvnieku misijās. No otras puses, ukraiņiem lielas galvassāpes rada krievu Orlan-10 bezpilota novērošanas lidaparāti, kuri ir pārāk lēti, lai pret tiem izniekotu zenītraķeti, un vienlaikus pārāk bīstami, lai tos ignorētu. Šādos apstākļos aizvien aktīvāk tiek izstrādāti bezpilota lidaparāti, kuru uzdevums ir iznīcināt citus bezpilota lidaparātus.
Šī attīstība ietekmē arī citas ieroču sistēmas, piemēram, «pretdronu» droni apdraud kaujas helikopterus, tādējādi ieņemot tuva un vidēja darbības rādiusa zenītraķešu lomu. Līdzīgā mērā droni-pašnāvnieki, piemēram, krievu Lancet, kļūst par iecienītāko ieroci cīņā ar pretinieka artilērijas sistēmām, noņemot daļu kontrbateriju kaujas slodzes no artilēristu pleciem. Bezpilota lidaparātu attīstība strauji virzās dažādos virzienos. Jauno akumulatoru paaugstinātā jauda un ilgtspēja ļauj mazākiem lidaparātiem nest lielāku kravu tālāk, savukārt dažāda veida sistēmu vadība spiež domāt, kā palielināt liela izmēra dronu-pašnāvnieku efektivitāti. Bezpilota lidaparāts, kuram jāpārvar nopietni aizsargāts rajons, to var šķērsot pēc iepriekš izplānota un ieprogrammēta maršruta, tādējādi apgrūtinot tā radiosignāla slāpēšanu, lai pēc tam atkal pieslēgtos pie vadības centra, piemēram, ar Starlink moduļa palīdzību un mērķi iznīcinātu pat 1000 kilometru attālumā.Attiecīgi attīstās arī bruņoto spēku struktūra. Piemēram, atsevišķos gadījumos ukraiņu triecienvienību sastāvā dronu operatoru ir tikpat daudz, cik kājnieku. Jāņem vērā, ka evolūciju, ko pašlaik piedzīvo kaujaslauks, lielā mērā nosaka milzīgie ražošanas apjomi - pašlaik Ukraina vien plāno saražot vismaz četrus miljonus bezpilota aparātu gadā. Vienlaikus aizvien lielāku aktualitāti iegūst jautājums par to, cik lielā mērā sistēmas drīkst palikt «autonomas» - vai no ētikas viedokļa ir pieļaujams, ka sistēma ne tikai pati atrod un identificē mērķi, bet pieņem lēmumu par tā iznīcināšanu. Tas būtiski paplašina diskusijas par tēmu «kara noziegums» - jo īpaši, ja pieļaujam, ka kādudien gaisā pacelsies mākslīgā intelekta vadīti dronu spieti. Bezpilota sistēmu nozīme kaujaslaukā pieaugusi tik ļoti, ka 2024. gada februārī Ukraina paziņoja par Bezpilota sistēmu spēku izveidošanu kā līdzvērtīgu struktūru sauszemes, jūras un gaisa spēkiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita