Laikā, kad poļi izmisīgi centās aizstāvēt Varšavu un zem aviobumbu lietus atvairīt vācu uzbrukumu, valsts austrumu rajonos ielauzās jauns ienaidnieks - 1939. gada 17. septembrī Polijas robežu pārgāja Sarkanā armija. Kaut gan visai izplatīts ir uzskats, ka tādas nodevības šokētie poļi īsti pat nepretojās, tas neatbilst patiesībai, jo bieži vien viņi cīnījās līdz pēdējai iespējai.
Mīts par poļiem kā vājiem karotājiem radies galvenokārt tādēļ, ka Polijas teritorijā 1939. gadā karadarbība neturpinājās ilgi - tikai mazliet vairāk nekā mēnesi. Protams, jau pret Vācijas pārspēku vien poļiem bija maz izredžu noturēties, bet Padomju Savienības uzbrukums stāvokli padarīja pavisam bezcerīgu. Ja nebūtu tā, diezgan droši var apgalvot, ka pret vāciešiem poļi vēl pāris nedēļas būtu cīnījušies. Tiesa, ņemot vērā, ka franči un angļi saviem sabiedrotajiem pat negrasījās palīdzēt, iznākums būtu tāds pats - Polijas sagrāve. Taču poļu varonību nav pamata apšaubīt, jo mēnesi ilgajās kaujās vācieši cieta lielus zaudējumus - 20 000 karavīru gāja bojā vai pazuda bez vēsts, bet vēl 30 000 tika ievainoti. Salīdzinājumam: pusotru mēnesi ilgajā 1940. gada kaujā par Franciju vācieši zaudēja nepilnus 50 000 kritušo, taču tur viņiem nācās cīnīties ar frančiem, angļiem, nīderlandiešiem un beļģiem, kā arī iztikt bez Sarkanās armijas radītās otrās frontes. Kaut gan padomju iebrukumam poļiem gluži vienkārši nepietika spēka pretoties tikpat sīvi kā vācu invāzijai, tomēr pāris tūkstoši (dati ir atšķirīgi un svārstās no pusotra tūkstoša līdz pieciem) krievu karavīru īsajā Polijas kampaņā tomēr nolika savas galvas.
Negaidītais uzbrukums
Nevarētu teikt, ka Staļina agresija poļiem būtu bijis pilnīgi neiedomājams notikumu pavērsiens, taču konkrētajā situācijā tā kļuva par pamatīgu un ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Septembra vidū vācu karaspēks jau bija salauzis pretošanos rietumu un ziemeļu virzienā un aplencis Varšavu, ko nemitīgi bombardēja un apšaudīja ar lielgabaliem. Valsts augstākās amatpersonas un armijas ģenerālštābs jau bija pametis galvaspilsētu, kas jūtami apgrūtināja karaspēka vadību un sakarus.
Tik kritiskā brīdī 17. septembra rītausmā Polijas sūtni Vāclavu Gržibovski izsauca uz Kremli un bez gara ievada pasniedza notu, kurā bija paziņots, ka Padomju Savienība uzskata par nepieciešamu Polijas teritorijā ievest savu karaspēku, lai pasargātu tur dzīvojošās brāļu tautas baltkrievus un ukraiņus, jo Polijas valdība vairs nav rīcībspējīga. Gržibovskis gan centās iebilst, ka Polijā vēl arvien darbojas likumīga valdība un pat piesauca paralēles no Krievijas vēstures - proti, kad 1812. gadā Napoleons ieņēma Maskavu, krievi nez kādēļ neuzskatīja, ka cara valdība vairs nav rīcībspējīga. Tomēr dzirdīgas ausis šie iebildumi neatrada. Sūtnim neatlika nekas cits, kā steigties atpakaļ uz vēstniecību, lai informētu savu valdību par nepatīkamajiem jaunumiem. Vēsti gan nebija nemaz tik vienkārši un ātri nodot, jo tiešie sakari ar Poliju vairs nepastāvēja, tādēļ nācās sazināties caur Bukaresti, kas prasīja laiku.
Tikmēr Sarkanā armija jau bija šķērsojusi robežu un devās uz priekšu. Polijas kampaņai Staļins bija atvēlējis tādus spēkus, ar kādiem poļiem būtu grūti tikt galā pat tad, ja vienlaikus nevajadzētu cīnīties ar vāciešiem - pusmiljonu karavīru, gandrīz 5000 tanku un 2000 lidmašīnu. Uz papīra padomju plāns izskatījās skaisti: 48 stundu laikā vajadzēja ieņemt Viļņu, Grodņu un Ļvivu. Dzīvē gan viss tik skaisti neiznāca, jo daudzas vienības bija nokomplektētas uz ātru roku un karavīri nebija paspējuši saņemt pat formas tērpus. Tanki regulāri lūza un aizsprostoja ceļus, tā apgrūtinot karaspēka kolonnu pārvietošanos. Tikpat haotiski kā uz ceļiem, viss norisinājās arī gaisa telpā: padomju ass un divkārtējais Padomju Savienības Varonis Sergejs Gricevecs aizgāja bojā jau kampaņas pašā sākumā muļķīgā negadījumā, kad, nolaižoties aerodromā, viņam virsū uztriecās dienesta biedra lidmašīna.
Ja poļiem būtu bijusi iespēja sagatavoties šai invāzijai, šāds haoss padomju komandieriem maksātu ļoti dārgi. Taču uzbrukums bija negaidīts, tādēļ arī frontes otrā pusē valdīja apjukums. Pierobežā izvietotās poļu karaspēka vienības ziņa par padomju uzbrukumu vēl nebija sasniegusi, tādēļ to komandieriem nācās pašiem lemt, ko iesākt, ieraugot krievu tankus, kas virzījās viņu virzienā. Ko tur runāt par vienību komandieriem, ja pat ģenerālštābā valdīja apjukums un sākumā neviens īsti nesaprata, ko tad krievi tagad dara - dodas uzbrukumā kā Hitlera sabiedrotie vai arī, gluži pretēji, nāk palīgā cīnīties pret fašistiem? Rīkojums, ko bija izdevis armijas komandieris Edvards Ridzs-Šmiglijs, bija tikpat divdomīgs kā tas, ko 1941. gada jūnijā pāris stundas pirms vācu uzbrukuma Padomju Savienībai izdeva padomju ģenerālštābs - proti, neļauties provokācijām un bez vajadzības neatklāt uguni.
Tādēļ katrs rīkojās tā, kā uzskatīja par labāku. Vēsturnieks Rodžers Mūrhauss grāmatā First to Fight, kas ir viens no labākajiem un interesantākajiem pētījumiem par Polijas kampaņu, apraksta visai kuriozu poļu ģenerālštāba un Čortkivas robežsardzes vienības komandiera pulkveža Marsela Kotarbas radiosaziņu. Kad ģenerālštābs aicināja pulkvedi nosūtīt pie krieviem parlamentārieti un noskaidrot, kas notiek, tad Kotarba atbildēja: «Visi mani bataljoni patlaban cīnās un divi padomju tanki jau ir iznīcināti. Šaubos, vai spēšu izpildīt šo pavēli un nosūtīt kādu virsnieku pie krieviem.» Kad ģenerālštāba virsnieks nelikās mierā un vēlreiz aicināja sūtīt parlamentārieti, pulkvedis atbildēja: «Virs Čortkivas ir padomju lidmašīnas.» Uz trešo štāba aicinājumu atbilde bija jau pavisam strupa: «Sākās uzlidojums. Man jāiet.» Pēdējais štāba jautājums - «Uzlidojumā piedalās padomju vai vācu lidmašīnas?» - tā arī palika neatbildēts, taču tas pietiekami labi ilustrē apjukumu, kas valdīja ģenerālštābā.
Kaujas pierobežā
Vietām padomju karaspēkam izdevās uz priekšu virzīties bez īpašiem traucējumiem, piemēram, Rovnā, kur apjukušie poļi krievus sagaidīja kā sabiedrotos cīņā pret vāciešiem. Savu darīja arī padomju propagandisti, radio un skaļruņos sludinot, ka Sarkanā armija nav ieradusies Polijā kā iekarotāja, bet gan palīgā brālīgajai slāvu tautai. Tos poļu virsniekus, kuri uzķērās uz šīs pasaciņas, gaidīja nepatīkams pārsteigums, kad jau pirmajā tikšanās reizē sabiedrotie paģērēja nolikt ieročus.
Citviet poļi izrādīja negaidīti sīvu pretestību. Piemēram, Dzisnā, kas atrodas apmēram 50 kilometrus no Latvijas robežas (tagad Baltkrievijā), robežsargu pulks kopā ar brīvprātīgajiem vairākas stundas pretojās krietni daudzskaitīgākiem padomju spēkiem, līdz zaudēja gandrīz pusi sava sastāva. Vēl ilgāk cīnījās Sarnu pilsētas garnizons Rietumukrainā, kas noturējās vairāk nekā divas dienas, līdz beidzot padomju karavīri aizstāvjus, kuriem beidzās munīcija, vienkārši sadedzināja ar liesmumetējiem. Sīvas kaujas izcēlās Viļņā, ko aizstāvēja 7000 poļu karavīru un nezināms skaits brīvprātīgo, kuriem izdevās atsist vairākus uzbrukumus un ar lielgabalu uguni un degmaisījuma pudelēm iznīcināt vairākus tankus.
«Viens no maniem biedriem teica: «Dod man dažas rokas granātas, es iešu uz priekšu, no kā gan te baidīties?» Viņš paņēma granātas, pa grāvi aizlīda līdz tankiem un meta pa tiem. Viens no tankiem aizdegās. Otrs atkāpās. Pēc tankiem nāca kājnieki, kliegdami: «Urrā, par Staļinu!» Es šos kliedzienus nekad neaizmirsīšu. Mēs viņus sagaidījām ar flangu uguni. Viens nokrita, nākamais nāca viņa vietā un arī pēc brīža nokrita. Izveidojās vesela kaudze līķu, un tā nebija maza. Kauja turpinājās līdz vakaram, un mums ar degmaisījuma pudelēm izdevās aizdedzināt vēl dažus tankus,» tā šo kauju vēlāk aprakstīja poļu apakšvirsnieks Ādolfs Kocs. Protams, ilgi pilsētas aizstāvji pret pārspēku, kas pilsētu vienkārši aplenca, nespēja noturēties, un Viļņa drīz vien krita. Mūrhauss raksta, ka, pēc padomju oficiālajiem datiem, kaujā par Viļņu krituši 24 sarkanarmieši, taču reālais skaitlis noteikti ir lielāks.
Vēl lielāka kauja izcēlās par Grodņu Rietumbaltkrievijā. Tur poļiem bija mazliet vairāk laika sagatavoties aizsardzībai, jo padomju avangards pilsētu sasniedza tikai 20. septembrī. Krievi pilsētā iebrauca ar tankiem bez nopietnas iepriekšējas izlūkošanas, ko jau pavisam drīz viņiem nācās nožēlot: ielās bija saceltas barikādes, bet no namu logiem uz iebrucējiem poļi atklāja ložmetēju uguni un meta Molotova kokteiļus - patiesībā gan šis nosaukums degmaisījuma pudelēm pielipa dažus mēnešus vēlāk, Ziemas karā Somijā. Par pretošanos saniknotie krievi pat izmantoja visai barbarisku paņēmienu, cerot tikt tālāk - vienam tankam pie bruņām piesēja 13 gadus vecu vietējo zēnu, ko izmantoja kā dzīvu vairogu. Kauja par Grodņu turpinājās diennakti, un tajā bojā gāja ap 500 sarkanarmiešu (oficiālie padomju avoti gan min ļoti apšaubāmu skaitli - 57 kritušie), bet aizstāvju rindās zaudējumi bija vēl Lielāki. Turklāt pēc pilsētas ieņemšanas uzvarētāji nošāva vairākus desmitus poļu karavīru un civiliedzīvotāju
Kauja par Ļvivu
Dramatiski notikumi risinājās pie Rietumukrainas lielākās pilsētas Ļvivas, kurai ienaidnieki uzmācās no visām pusēm. Jau kara pirmajās dienās Ļviva piedzīvoja vācu aviācijas bombardēšanu, bet drīz vien tai briesmas sāka draudēt arī no vācu sauszemes grupējuma, kas nāca no Slovākijas puses un jau bija ieņēmis Krakovu. Uzbrukuma smailē bija vācu 1. Alpu strēlnieku divīzija, ko komandēja Ferdinands Šērners - tas pats, kurš vēlāk vadīs Kurzemes cietokšņa aizstāvēšanu. Viņam pretī stājās poļu ģenerāļa Vladislava Langnera komandētais Ļvivas garnizons. Pa ceļam vācieši jau bija ieņēmuši Pšemišlu, kur uzreiz pie darba ķērās einzatsgrupa un nošāva vismaz 600 turienes ebreju. Līdzīgs liktenis gaidīja arī Ļvivu, kur jau izsenis dzīvoja daudz ebreju.
Kara otrajā nedēļā kaujas jau risinājās Ļvivas apkaimē un visas zīmēs rādīja, ka ilgi pilsēta nespēs noturēties - tās aizstāvjiem sāka trūkt munīcijas, bet pašā pilsētā nedarbojās ne ūdensvads, ne arī elektrības apgāde. Pilsētas pašpārvalde pat vērsās pie Langnera ar lūgumu pārtraukt pretošanos, lai glābtu mierīgos iedzīvotājus, tomēr ģenerālis nolēma turpināt cīņu. Turklāt viņam uzradās palīdzība ģenerāļa Kazimierža Sosnkovska komandētās Mazpolijas armijas izskatā. Armija gan bija pārāk skaļš nosaukums Sosnkovska 16 000 karavīriem, taču viņiem izdevās negaidīts uzbrukums vācu grupējuma flangam apmēram 50 kilometrus uz rietumiem no Ļvivas, Javorivas apkaimē. Liekot lietā savu iecienīto taktiku - nakts uzbrukumu - poļi tuvcīņā pamatīgi paplucināja SS elites pulku Germania. Poļu pulkvedis Broņislavs Prigars-Ketlings tās nakts notikumus aprakstīja šādi: «Ložmetējs sāka šaut, taču ātri vien apklusa. Nebija nekādu kliedzienu. Visa cīņa norisinājās pilnīgā tumsā un biedējošā klusumā. Neviens vairs nekomandēja, un neviens nelūdza žēlastību. Vāciešus pārņēma šausmas, jo neko tādu viņi līdz šim nebija piedzīvojuši. Līķi, ko mēs vēlāk ieraudzījām gaismā, izskatījās biedējoši. Viņu sejās skaidri bija ierakstītas pārdzīvotās šausmas.»
Nakts uzbrukuma pārbiedētie vācieši muka tik ātri, ka poļu rokās nonāca 400 pamestas automašīnas. Tomēr viņu triumfs neturpinājās ilgi, jo drīz vien pretinieks attapās un ķērās pie savas ierastās metodes - raidīja pret poļiem bumbvedējus. Kaujas turpinājās divas dienas, taču pamazām vien vāciešiem izdevās poļu vienības sašķelt un pa daļām iznīcināt. Nevienai no tām tā arī neizdevās sasniegt Ļvivu, taču vismaz uz pāris dienām vācieši bija spiesti atlikt uzbrukumu pilsētai.
17. septembrī pār Ļvivu nolija skrejlapu lietus. Tās nometa gan padomju, gan vācu lidmašīnas. Padomju skrejlapās bija teikts, ka Sarkanā armija nāk atbrīvot ukraiņus un poļu darbaļaudis no buržuju kundzības, savukārt vācieši sludināja, ka krievi nāk kā Vācijas sabiedrotie, bet Varšava jau ir kritusi (kas nebija patiesība). Ģenerālštābs Langneru informēja, ka padomju spēki ir pārgājuši robežu, taču akcentēja, ka Polija karo tikai pret Vāciju, bet no sadursmēm ar Sarkano armiju vajadzētu izvairīties. To gan bija vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Vācieši vēl turpināja pilsētas apšaudi, taču, tuvojoties krievu priekšējām vienībām, uguns pierima, jo nebija nekādas jēgas upurēt vācu dzīvības, cenšoties ieņemt Ļvivu, kas saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu tāpat nonāks padomju okupācijas zonā. Apmēram 1000 vācu karavīru, kas krita pie Ļvivas, būtībā bija gājuši bojā bez kādas jēgas.
20. septembrī padomju avangards sasniedza Ļvivu. Krievi jau radio bija aicinājuši pilsētas garnizonu nolikt ieročus, apsolot nevienam nedarīt pāri, bet virsniekiem pat atstāt ieročus. Taču nu bija pienācis laiks sarunām aci pret aci. Tās, kā raksta Mūrhauss, izvērtās visai savdabīgas, jo poļi nolēma tēlot muļķīšus un izlikties, ka neko nezina par padomju nodomiem. Poļu delegācijas vadītājs pulkvedis Broņislavs Rakovskis savam padomju oponentam skaidri un gaiši pajautāja - kādēļ jūs te esat ieradušies? Uz ko padomju virsnieks teicis, ka viss taču ir pateikts pavēlē, ko poļi saņēmuši no sava ģenerālštāba. Rakovskis atteicis, ka Ļviva ir aplenkta un tādēļ nekādu informāciju no štāba vairs nesaņem. «Bet radio taču jūs ziņas dzirdējāt?» no skaidras atbildes centās izvairīties padomju virsnieks. «Nē, neko neesam dzirdējuši, jo vācieši sabombardēja radio. Tātad - ko jūs te darāt?» Rakovskis turpināja tēlot savu lomu. Padomju virsniekam acīmredzot mēle nelocījās atzīt, ka viņi te ieradušies kā vācu sabiedrotie, tādēļ tas izmocījis kaut ko par to, ka ieradies palīgā poļiem cīnīties pret vāciešiem. Izdzirdējis to, Rakovskis jau vilcis laukā karti, lai parādītu krievam vācu pozīcijas, uz ko padomju virsnieks iebildis, ka vispirms viņa vienībai nepieciešams ieiet pilsētā. Savukārt Rakovskis atteicis, ka viņam nav pilnvaru laist krievus cauri aizsardzības līnijai, un ar to tad arī pārrunas beidzās.
Patiesībā jau nekādu variantu poļiem nebija - cīņa pret diviem pretiniekam bija bezcerīga, tādēļ 22. septembrī Langners bija gatavs kapitulēt. Pārrunās par kapitulācijas noteikumiem padomju puse solīja ļaut visiem poļu karavīriem atgriezties mājās, kas gan vēlāk izrādījās pilnīgi meli, pat neņemot vērā, ka sarunās klāt esošais Ņikita Hruščovs svinīgi bija teicis: «Krievi vienmēr pilda savus solījumus!» Realitāte lielākā daļa Ļvivā karojušo poļu virsnieku savu dzīvi beidza Katiņā.
Divas armijas, divas pasaules
Rietumukraina un Rietumbaltkrievija nebija paši pārtikušākie Polijas apgabali, taču pat turienes iedzīvotājus pārsteidza uzvarējušā proletariāta dzimtenes karotāju izskats. Salīdzinājumā ar poļu karavīriem sarkanarmieši izskatījās pēc lielceļa laupītājiem - tieši šādu apzīmējumu savā dienasgrāmatā ierakstīja kāda šo notikumu aculieciniece. Noplukuši, netīri un allaž izbadējušies - tādu iespaidu par sevi atstāja «atbrīvotāji». Izskata ziņā sarkanarmieši neglābjami atpalika no otriem ienaidniekiem - vērmahta karavīriem.
Viena īpašība gan vienoja kā vāciešus, tā krievus - nežēlība pret poļiem. Katrā apdzīvotajā vietā, ko ieņēma viens vai otrs agresors, nekavējoties tika uzsākta tīrīšana, arestējot vai uz vietas nošaujot ikvienu, kas okupantiem šķita potenciāli bīstams. Nelīdzēja pat mēģinājumi pielabināties, jo kādas Rietumukrainas pilsētiņas galva padomju karavīrus sagaidīja ar sālsmaizi, taču tāpat drīz vien tika nošauts.
Jo īpaši okupanti vērsās pret poļu virsniekiem, kurus ne bez pamata uzskatīja par bīstamiem pretiniekiem. Taču, ja vācieši, apcietinot virsniekus, vadījās pēc rasu teorijas principiem, kas slāvus uzskatīja par nepilnvērtīgiem, sarkanarmiešus vairāk interesēja izcelsme un šķiriskā piederība. Virsnieks nekādi nebija pieskaitāms strādnieku šķirai, tādēļ arī iznīcināms. Apzinoties šīs briesmas, bieži vien poļu virsnieki pirms nonākšanas gūstā centās noplēst atšķirības zīmes vai pārģērbties civilās drēbēs. Savukārt krievi centās virsniekus atšifrēt, pētot to plaukstas - ja tās bija tīras un bez tulznām, tātad esi buržujs un liekams pie sienas! Vai vismaz apcietināms un nosūtāms uz gūstekņu nometni, no kuras atgriezās nebūt ne visi.
Kaut gan vācieši un krievi šajā karā bija sabiedrotie, sakari starp abām pusēm nebija augstā līmenī, tādēļ gadījās, ka vācu aviācija kļūdas pēc sabombardēja padomju karaspēka kolonnas, savukārt padomju iznīcinātāji notrieca vismaz vienu vācu bumbvedēju. Lai no šādiem starpgadījumiem izvairītos, tika panākta vienošanās, ka abu pušu karaspēks ietur vismaz 25 kilometru distanci.
TIKŠANĀS BRESTĀ
Par vienu no simboliskākajiem notikumiem Polijas iekarošanas laikā kļuva vācu un padomju karaspēka kopīgā parāde Brestā, kas notika 1939. gada 22. septembrī. Daži krievu vēsturnieki gan uzskata, ka par kopīgu parādi to īsti nevarot saukt, jo padomju karavīri neesot maršējuši kopā ar vāciešiem, bet gan atsevišķi, taču lietas būtību tas nemaina - tieši Brestā nacistiskās Vācijas un komunistiskās Krievijas karavīri draudzīgi kopā uzpīpēja, parunājās un spieda viens otram roku.
Brestā situācija bija līdzīga kā Ļvivā, tikai ar vienu atšķirību - arī pie šīs pilsētas vācieši ieradās pirmie, taču pēc pāris dienu ilgām kaujām to ieņēma (īpaši sīvi pretojās Brestas cietoksnis), un padomju karaspēks būtībā atnāca, kad viss jau bija beidzies un atlika tikai pārņemt kontroli pār šo teritoriju. Heincs Guderiāns, kurš komandēja vācu spēkus šajā virzienā, panāca, ka vāciešiem tika dotas divas dienas, lai evakuētu Brestā esošos ievainotos un bojāto tehniku. 22. septembrī oficiāli kontrole pār pilsētu tika nodota padomju brigādes komandierim Semjonam Krivošeinam, taču Guderiāns pirms tam vēl uzstāja, lai tas notiktu ceremoniāli un ar parādi. Krivošeins diezgan negribīgi, taču piekrita, sakot, ka viņa karavīri pēc garā ceļa ir pārāk noguruši, lai maršētu parādē. Interesanti, ka abi ģenerāļi sarunājās franču valodā.
Kaut gan uz improvizētā paaugstinājuma stāvēja gan Guderiāns, gan Krivošeins, parādē dominēja vācieši - labi ekipēti un atpūtušies. Sarkanarmieši uz viņu fona izskatījās noplukuši un nabadzīgi, kaut gan te sava loma tiešām bija arī tam, ka viņi pilsētā bija ieradušies pēc gara pārgājiena un ceļā noputējuši. Taču parādes aculieciniekiem, kuri šādas detaļas nezināja, radās ne pārāk labs iespaids par proletariāta armiju: brezenta jostas ādas jostu vietā, netīri zābaki, noputējuši šineļi, novecojuši tanki un zirgu pajūgi. Tādēļ ne vienam vien pilsētniekam radās jautājums - kādu gan jaunu dzīvi mums ir atnesuši šie atbrīvotāji?
Atbrīvotājus gaidot
Kaut gan poļu karavīri varonīgi cīnījās, tomēr ne visi Polijas austrumu daļas iedzīvotāji Sarkano armiju sagaidīja kā agresorus. Šī teritorija bija daudznacionāla, un te dzīvojošie ukraiņi un baltkrievi vairumā gadījumu nebija sajūsmā par poļu valdīšanu, kurā viņi jutās kā otrās šķiras pilsoņi. Uz neapmierinātības un nacionālās pašapziņas jūtām tad arī spēlēja padomju propaganda, sludinot, ka Sarkanā armija ir ieradusies kā atbrīvotāja, lai atsvabinātu brālīgās ukraiņu un baltkrievu tautas no poļu paniem. Taču nebija pat lielas vajadzības pēc propagandas skrejlapām, lai Rietumukrainā daļa iedzīvotāju izjustu antipātijas pret poļiem. Kamēr Ļvivā poļu karavīri un viņu atbalstītāji cīnījās pret vāciešiem, tikmēr ukraiņi labākajā gadījumā nedarīja neko, bet reizēm arī centās palīdzēt vācu armijai.
Netrūka gadījumu, kad ukraiņi apšaudīja poļu vienības, par izplatītu parādību kļuva arī Polijas armijā iesaukto ukraiņu un baltkrievu dezertēšana. Koveļā komunistu sakūdītie ukraiņi metās izlaupīt poļu īpašumus, līdzīgas ainas bija vērojamas Tarnopolē, Ukrainā, un Kobrinā, Baltkrievijā, kur vietējie ukraiņi un baltkrievi noslepkavoja vairākus desmitus poļu. Pinskā apgabala tiesas priekšsēdētāju piesēja zirgam un vazāja pa ielām tik ilgi, līdz viņš nomira. Līdzīgu gadījumu Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā bija pārpārēm - senās pārestības un aizvainojums lika sevi manīt.
Ļoti uzņēmīgi pret padomju propagandu izrādījās Rietumukrainā dzīvojošie ebreji, jo ne viens vien aculiecinieks norāda, ka tieši ebreji Sarkano armiju sagaidījuši ar sajūsmu. Tā Rietumukrainas pilsētā Borislavā ebreju kopienas pārstāvji bija padomju armiju sagaidījuši ar sarkaniem karogiem un pat sarīkojuši simboliskas Polijas valstiskuma bēres, līdzīga aina bijusi vērojama Brestā. Vēlāk gan izrādījās, ka padomju atbrīvotāji nav neko daudz labāki par vāciešiem, kuri pat nemēģināja slēpt savu naidu pret ebrejiem, jo represijas skāra ikvienu, kas jaunajai varai nešķita pietiekami lojāls. Tas režīms, kas bija valdījis Polijā, jau pavisam drīz izrādījās maigs un pūkains, ja salīdzina ar Vācijas un PSRS ieviesto kārtību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita