Tagad tam grūti pat noticēt, taču pagājušā gadsimta divdesmitajos gados no ASV uz Padomju Krieviju brauca tūkstošiem cilvēku, kuri bija nolēmuši pārcelties uz brīvības un laimes zemi - kā tādu viņi iztēlojās komunistu pārvaldīto valsti. Taču prieki bija īsi, bet paģiras - smagas.
Patiesībā jau īpaši brīnīties par amerikāņu naivumu nevajadzētu, jo viņiem ne tuvu nebija tādu zināšanu un pieredzes bagāžas par komunistisko režīmu, kāda ir mums tagad. Savu darīja propaganda un objektīvas informācijas trūkums, turklāt arī Amerikā bija gana daudz dažādu problēmu, sākot ar rasu un beidzot ar ekonomiskajām, tādēļ var saprast tos ne pārāk turīgos amerikāņus, kuri izšķīrās par jaunas un laimīgas dzīves veidošanu otrpus Atlantijas okeānam. Lielum lielais vairums no šiem laimes meklētājiem bija kreisi noskaņoti, tādēļ stāsti par sociālistisko paradīzi, kur visi ir vienlīdzīgi un neviens necieš trūkumu, viņiem šķita balta patiesība.
Amerikas latvieši dodas uz Krieviju
Dažādi aprēķini liecina, ka divdesmitajos un trīsdesmitajos gados uz dzīvi Padomju Savienībā pārcēlās 70-80 tūkstoši ārzemju pilsoņu, no kuriem lielākā daļa bija amerikāņu. Parasti uz «uzvarējušā sociālisma dzimteni», kā mēdza dēvēt Padomju Krieviju, brauca divu kategoriju ļaudis: kreisi noskaņoti cilvēki un personas, kas agrāk bija dzīvojušas Krievijas impērijā, taču cara valdības politikas dēļ tām bija nācies emigrēt, bet tagad pavērās cerība atgriezties mājās.
Pie otrās grupas piederēja arī tie latviešu revolucionāri, kuri dzimteni bija pametuši pēc 1905. gada revolūcijas, glābjoties no represijām. Astoņdesmitajos gados emigrācijā sarakstītajā grāmatā Vēstules no Maskavas tās autors Osvalds Akmentiņš lēsa, ka drīz vien pēc varas maiņas no ASV un Kanādas uz Padomju Krieviju varētu būt aizbraukuši apmēram 400 latviešu emigrantu. Pirmie ceļā devās drīz pēc cara gāšanas, kad pie varas vēl bija Pagaidu valdība - tātad 1917. gada vasarā. Krievijā viņi ieradās akurāt pirms boļševiku apvērsuma un piedzīvoja visas pilsoņu kara šausmas.
Kad varu sagrāba Ļeņins un viņa domubiedri, uz sarkano Krieviju sāka posties kreisi noskaņotie latviešu emigranti, kuri Amerikā jau bija paspējuši iekļauties turienes komunistu kustībā, un viens otrs jau pat nonācis aiz restēm par nelegālas literatūras izplatīšanu un musināšanu uz nemieriem - tāds liktenis Ņujorkā piemeklēja Minnu Kalniņu un Annu Leismani. Daži no steidzīgākajiem prombraucējiem pat paspēja kopā ar Pēteri Stučku 1919. gadā atnest padomju varu uz Latviju, piemēram, Fricis Roziņš un Jānis Bērziņš-Ziemelis.
Ceļš uz Krieviju nebija rozēm kaisīts. Kad no Sanfrancisko uz Vladivostoku ceļā devās kuģis ar vairākiem desmitiem dažādu tautību revolucionāru, tostarp arī latviešiem, daudzi bija neapmierināti ar augstajām biļešu cenām un to, ka divvietīgajās kajītēs izmitināti trīs pasažieri. Pa ceļam tika rīkoti dažādi revolucionāra satura priekšlasījumi, taču regulāri izcēlās domstarpības starp sociālistiem un anarhistiem. Kaismīgas runas turpinājās arī pēc ierašanās sarkanajā «laimes zemē», taču drīz vien daļa atbraucēju jutās vīlušies un sāka domāt par atgriešanos Amerikā. Daži arī atgriezās un mēģināja vest pie prāta tos Amerikas latviešus, kuri vēl domāja par došanos uz Padomju Krieviju, taču viņu padomus neviens neņēma par pilnu.
«Tie vēlējās pateikt kādu vārdu par saviem pieredzējumiem, bet, kad sapulcēs sāka runāt, atskanēja svilpieni un starpsaucieni. Neviens stāstītājiem neticēja, nosaucot tos par provokatoriem, kas sabotē strādnieku cīņas mērķus. Atbraucēji, galīgi vīlušies, vairs negribēja savos kādreizējos klubos rādīties. Viņi sāka izvairīties pat no agrākiem domubiedriem,» raksta Osvalds Akmentiņš. Starp atpakaļbraucējiem viņš min kādu Veisbergu, kurš pēc Padomju Krievijas apmeklējuma bijis tik dziļi vīlies komunismā, kā apmeties uz dzīvi Arizonas tuksnesī, lai tikai vairāk nebūtu jātiekas ar citiem latviešiem. Atgriezties palaimējies arī Jānim Šmitam, kurš vēlāk kopā ar ģimeni aizbraucis uz Latviju.
«Audzināšu bērnus par komunistiem...»
Tikai vēlāk atklātībā parādījās detalizētākas ziņas par viena otra prombraucēja un pēc tam atpakaļbraucēja piedzīvojumiem Krievijā. Tā kādu latviešu inženieri nolīgusi darbā viena no padomju rūpnīcām, taču jau uzreiz sākusi pārkāpt līguma punktu, kas paredzēja daļu algas izmaksāt valūtā - to Amerikas latvietis tā arī neesot ne acīs redzējis. Ārzemēs pirktās iekārtas rūpnīcā tikušas ļoti slikti aprūpētas, jo strādniekiem pārāk maz maksāts, visapkārt valdot netīrība un visi zogot. Savukārt Jānis Kristapsons pēc aizbraukšanas no Krievijas bija devies uz Latviju un atzinis, ka Centrāltirgū esot tik daudz gaļas, cik viņš visos Sočos redzējis divu gadu laikā.
Daudzi aizbraucēji tomēr palika Krievijā. Daļa gāja bojā drīz pēc ierašanās, kad Sibīrijā uz laiku varu sagrāba admirāļa Kolčaka balto vienības, kas izrēķinājās ar visiem sociālistiem, kam vien tika klāt. Tie, kuriem palaimējās pārdzīvot pilsoņu karu, badu un epidēmiju vilni, iekārtojās dažādos amatos boļševiku režīma paspārnē, bet pēc tam tika likvidēti 1937. un 1938. gada represiju laikā. Viena otra atbraucēja naivums liekas pārsteidzošs. Piemēram, Priediņu ģimene no Bostonas uz Krieviju devusies tādēļ, ka Priediņa kundze nospriedusi: «Es negribu, ka manus dēlus iesauc kapitālistisko valstu karā. Es braukšu uz Krieviju. Krievija nekad neuzsāks karu, un tā es paglābšu savus dēlus.» Kad 1939. gadā Staļins iebruka Somijā, abi Priediņu dēli tikuši iesaukti Sarkanajā armijā un gājuši bojā Ziemas karā. Līdzīgi, kā raksta Akmentiņš, klājies Jurcēnu ģimenei no Filadelfijas, kuras galvu Miķeli Jurcēnu komunisti sākumā pat nosūtījuši strādāt savā diplomātiskajā pārstāvniecībā Somijā, taču vēlāk viens no viņa dēliem kritis karā.
To, cik tālu bija reālā dzīve padomju valstī no iedomātā ideāla, diezgan labi ilustrē no Anglijas uz Maskavu aizbraukušās Elizabetes Pūpolas vēstules draudzenei, rakstītas divdesmito gadu beigās: «Pie mums tagad notiekas partijas un valsts aparātu tīrīšana no birokrātiem un sabotažņikiem, un katram jānodod sava biogrāfija. Līdz šim lasīju un mācījos, lai iepazītos ar šejienes iekārtu. Drīz būs jādod atbilde, ko esmu darījusi komunisma labā. Varbūt kritīšu cauri. Tas būtu bēdīgi, jo atbraucu šurpu, lai vēl pati mācītos un lai bērnus izaudzinātu par komunistiem. (..) Pārtikas vielu tagad trūkst vairāk nekā tad, kad atbraucām. Nav diezgan gaļas, sviesta, miltu. Sakņu ir daudz. Augļi ir ļoti dārgi. Bet šad tad kāruma pēc nopērkam. Maizi dod uz kartiņām un mums pietiek. Arī sviestu dod 4 mārc. mēnesī, bet mums tas ir par maz. Cukura un ziepju arī nav diezgan. (..) Paēduši esam labi un ceram, ka pēc pieciem gadiem būs labāk. Tad mums vajadzēs būt vienlīdzīgiem ar Ameriku ražošanā, varbūt vēl priekšā Amerikai!» Vienlīdzība ar Ameriku ražošanā gan neiznāca, jo pēc gada Elizabete draudzenei jau lūdza atsūtīt dažādas preces, ko padomju valstī nevar dabūt: eļļas plīti, rēķināšanas lineālu, kurpju zoļu ādu, medikamentus, linu audumu biksēm un ziepes.
Amerikas latviešu un citu tautību emigrantu plūsma uz PSRS turpinājās arī divdesmitajos gados, turklāt viens no tvaikoņiem ar amerikāņiem piestāja Liepājā, kur vietējie atbraucējus centās pārliecināt nebraukt pie boļševikiem. Pret to iebilda Krievijas sūtniecība, uzskatot to par pretpadomju aģitāciju. Atbraucēju vidū bija arī astoņi latvieši no Takomas, kuri uz Krieviju devās ar lieliem nākotnes plāniem, jo bija ieguldījuši 500 dolārus kādā Pēterburgas latviešu kooperatīvā, kas gan beigās izrādījās vien nožēlojama bodīte. «Viss rēgojās mūsu acu priekšā tik lieliski un apsološi, ka nu būs darba pilnas rokas. Un tad vēl tas visdaiļākais - uz komūnisma pamatiem!» vēlāk rakstīja šie emigranti, atzīstot, ka pēc patiesības uzzināšanas bijuši garīgi un materiāli salauzti.
Rudzutaka brālis
To latviešu vidū, kuri no Amerikas aizbrauca uz sarkano Krieviju, bija arī padomju valstsvīra un kompartijas politbiroja locekļa Jāņa Rudzutaka brālis Valdemārs ar ģimeni. Viņš Amerikā bija paspējis tikt pie turības un bija pat amerikanizējis savu uzvārdu, no Rudzutaka kļūstot par Rodžeru, līdz saņēma brāļa uzaicinājumu braukt uz Maskavu. Nelaimīgā kārtā Valdemārs to pieņēma, taču, kad padomijā sākās represiju vilnis, tad aiz restēm nonāca gan Jānis Rudzutaks, gan viņa brālis. Abi gāja bojā, tāpat kā Valdemāra 19 gadus vecā meita Zenta, kuru apsūdzēja spiegošanā ASV labā un piesprieda ilgstošu cietumsodu.
Amerikāņu kolonija Kuzbasā
Ne jau tikai latvieši un citi bijušās Krievijas impērijas pilsoņi traucās uz «padomju paradīzi». Tikpat naivi bija arī tīrasiņu amerikāņi, kuriem līdz tam ar Krieviju nebija nekādas saiknes. Pirmajos pāris gados pēc boļševiku apvērsuma viņi uz Krieviju plūda diezgan platā straumē, un tikai viena gada laikā atbrauca apmēram 16 000 cilvēku, kuri vairumā gadījumu ceļoja tranzītā caur Latviju. Taču 1921. gadā padomju vara izdarīja izmaiņas likumos, kas būtībā aizvēra durvis individuāliem ieceļotājiem, jo turpmāk iebraukt varēja tikai organizētu komūnu biedri, lielākoties dažādu jomu speciālisti, kas padomijā bija deficīts. Laikā no 1923. līdz 1926. gadam tika izveidotas deviņas šādas lauksaimniecības un 26 rūpnieciskās komūnas.
Viens no utopiskākajiem amerikāņu emigrantu projektiem Krievijā bija tā dēvētā Kuzbasa autonomā industriālā kolonija pie Kemerovas. To 1921. gadā ar paša Ļeņina svētību izveidoja apmēram 500 ieceļotāju no ASV, kuri apņēmās divu gadu laikā ar savu darbu pierādīt, ka strādnieki pašorganizēšanās ceļā var panākt lielāku darba ražīgumu nekā kapitālisti. Iecerēts bija ar amerikāņu tehnoloģiju un zināšanu palīdzību radīt īsteni sociālistisku ražošanas uzņēmumu, kas kļūtu par paraugu visiem pārējiem. Lai šo apņemšanos īstenotu, katram kolonistam pasākumā vajadzēja ieguldīt vismaz 300 dolāru (mūsdienu vērtībā tie būtu kādi 4000 dolāri) ražošanas ierīču iegādei. Ceļa izdevumi bija jāsedz pašiem, tāpat arī jāsagādā trauki, gultasveļa un viss pārējais saimniecībā nepieciešamais.
Jau pirmajās kolonijas pastāvēšanas nedēļās kļuva skaidrs, ka organizatori savā idejiskajā entuziasmā ir piemirsuši par tādu būtisku lietu kā dzimumu balanss. Proti, lielum lielais vairums kolonijas iemītnieku bija vīrieši, kuri pēc ierašanās attapās, ka bez sievietēm dzīvē kaut kā tomēr pietrūkst. Tādēļ nācās papildus iesaistīt vietējās sibīrietes, kurām, taisnību sakot, īpašu iebildumu nebija - jo vairāk tādēļ, ka komunisti viņas solīja atsvabināt no ikdienišķajiem mājas darbiem.
Ar to problēmas nebeidzās. Kad pienāca laiks pāriet no runām pie darbiem un organizēt ražošanu, atklājās vēl kāda diezgan viegli prognozējama patiesībā - kolonijā bija sapulcējušies kvēli komunisma ideju piekritēji un popularizētāji, spīdoši oratori un teorētiķi, taču ar praktiķiem bija diezgan knapi. Caurām dienām norisinājās sapulces par dažādiem ar darba organizāciju saistītiem jautājumiem, taču kopsaucēju kā neizdevās, tā neizdevās atrast. Tādēļ beigu beigās holandiešu komunists Segalds Rutgerss, kuru par kolonijas vadītāju bija iecēlis Ļeņins, pielika demokrātijai punktu un pārņēma vadības grožus savās rokās, tā izprovocējot pirmo šķelšanos - nometni pameta pārdesmit kolonistu, kuri nebija mierā ar tādiem brīvības ierobežojumiem.
Pirms domāt par ražošanas uzņēmumu, vispirms kolonistiem vajadzēja pašiem sev uzbūvēt mitekļus, jo ar esošajām mājelēm un dzīvošanai pielāgotajiem vagoniem nepietika. Dzīvošanas apstākļi bija ļoti skarbi, jo apkārt valdīja netīrība un drīz vien izcēlās tīfa epidēmija. Toties pārtikas, lai arī ne pārāk kvalitatīvas, bija pietiekami - par to bija parūpējušās varasiestādes.
Kolonijas darbības principus aprakstījusi viena no tās iemītniecēm, amerikāniete Ruta Kenela: «Visiem kolonijas dalībniekiem, izņemot sievietes un jaunās māmiņas, ir jāpilda kādi noderīgi darbi. Apmaiņā pret to viņi saņem ēdienu, jumtu virs galvas un kaut kādu ziemas apģērbu - cepures, cimdus un velteņus. Katrs strādājošais reizi nedēļā nodod komunālajā veļas mazgātavā desmit savus apģērba gabalus. Apavus var nodot kolektīvajā apavu darbnīcā. Mūsu kolonijā mēs lieliski iztiekam bez naudas.» Vārdu sakot, komunisms tā klasiskajā izpratnē.
Ilgi gan šī idille neturpinājās, jo Kremlis, lai nostabilizētu sagrauto valsts ekonomiku, atkāpās no komunisma pamatprincipiem un ieviesa tā dēvēto jauno ekonomisko politiku jeb nepu, kas pieļāva arī privātbiznesa pastāvēšanu. Kuzbasa kolonijai tā bija slikta ziņa, jo tajā ar rīkojumu no augšas tika ieviesta darba apmaksas sistēma, kas bija pretrunā visiem tās ideāliem. Kolonijā izcēlās nemieri, un daļa tās iemītnieku pat izsludināja streiku, taču protestus ātri vien apklusināja ar draudiem nogriezt pārtikas piegādes. Taču rūgšanu tas nemazināja, un drīz vien daļa kolonistu pamazām sāka pamest «komunisma triecienceltni». Viņu vidū bija arī Ruta Kenela, kura kļuva par amerikāņu rakstnieka Teodora Dreizera sekretāri (kā runā, arī mīļāko) viņa Krievijas apceļojuma laikā, bet pēc tam atgriezās ASV. Divdesmito gadu beigās Kuzbasa kolonija jau bija nomirusi dabīgā nāvē, tās dalībnieki izklīduši pa visu pasauli, bet PSRS palika tikai 29 no viņiem. Džūlija Mikenberga grāmatā Amerikānietes sarkanajā Krievijā (American Girls in Red Russia) raksta, ka tikai septiņi no viņiem pārdzīvoja Lielo teroru. Līdzīgā kārtā vilšanos piedzīvoja arī daudzi citi amerikāņi, kuri bija devušies uz Padomju Krieviju ar domu palīdzēt būvēt sociālismu - drīz vien izrādījās, ka sociālistiskā realitāte būtiski atšķiras no utopiskajiem sapņiem.
Migrācija no ASV uz Krieviju turpinājās arī divdesmito gadu beigās un trīsdesmito gadu sākumā, taču tad jau atšķīrās iebraucēju sociālais stāvoklis un noskaņojums. Ja pirmajā vilnī brauca ideālisti vai nabagi, kuriem dzimtenēnebija ko zaudēt, otrajā vilnī padomju varasiestādes priekšroku deva konkrētu specialitāšu pārstāvjiem, galvenokārt tehniskajā jomā, kuriem bija gatavas piedāvāt samērā labus dzīves apstākļus un atalgojumu. Gribētāju netrūka, jo tikai 1931. gadā vien tika saņemti apmēram 100 000 pieteikumu, no kuriem desmitā daļa saņēma darba vīzas, taču daudzi atbrauca un atrada darbu arī ar tūristu vīzām. Par tik lielu amerikāņu interesi nevajadzētu brīnīties, jo atcerēsimies, ka tobrīd pasaulē valdīja Lielā depresija. Taču trīsdesmito gadu vidū, kad ekonomika ASV bija nostabilizējusies, vairums amerikāņu speciālistu aizbrauca mājās - tieši īstajā laikā, lai paglābtos no 1937. un 1938. gada represijām.
Dejas sociālisma garā
Pati slavenākā amerikāņu emigrante bija dejotāja Aisedora Dunkane. Krieviju viņa bija apmeklējusi vēl pirms Pirmā pasaules kara, sadraudzējusies ar leģendāro krievu baleta prīmu Annu Pavlovu un vairākiem citiem māksliniekiem, tādēļ šī zeme Dunkanei nebija sveša. Divdesmito gadu sākumā, kad Aisedoras starptautiskā slava jau bija pabalējusi (tobrīd viņa jau bija pārkāpusi 40 gadu robežu un dejotājas karjera nepārprotami gāja uz beigām), viņa pieņēma padomju izglītības tautas komisāra Lunačarska piedāvājumu veidot Maskavā bērnu deju skolu. Kā raksta Džūlija Mikenberga, amerikāniete bija paziņojusi, ka viņai «apnikusi buržuāziskā, komerciālā māksla, apnicis laikmetīgais teātris, kas vairāk atgādina izvirtību perēkli nekā mākslas templi». Tādēļ pienācis laiks braukt uz Padomju Krieviju, lai tur bez maksas dejotu tautas masām.
Tā viņa arī izdarīja, jau ar pirmajiem priekšnesumiem iepriecinot boļševiku vadoņus - pati nodejoja savu partiju Internacionāles pavadījumā, bet pēc tam uz skatuves viņas jaunatvērtās skolas 150 audzēkņi sarkanos tērpos. Koncertu apmeklēja arī Ļeņins, kurš esot aplaudējis un saucis: «Bravo, bravo, mis Dunkane!»
Taču Aisedoras turpmākais ceļš Krievijā nebija rozēm kaisīts. Padomju vara viņas deju skolai nepiešķīra tādu finansējumu, uz kādu bija cerējusi Dunkane, tādēļ iecerēto skolēnu skaitu nācās būtiski samazināt. Neveiksmes vajāja arī privātajā dzīvē: 1922. gadā Aisedora apprecējās ar dzejnieku Sergeju Jeseņinu, kurš par viņu bija 18 gadus jaunāks, turklāt jaunais vīrs neprata angļu valodu, bet Dunkanes krievu valodas zināšanas bija ļoti vājas. Turklāt Jeseņins nepārtraukti dzēra un rīkoja skandālus, tādēļ nav brīnums, ka pēc nepilniem diviem kopdzīves gadiem abi izšķīrās. Beigu beigās Dunkane 1924. gadā pameta Krieviju, bet trīs gadus vēlāk Nicā gāja bojā muļķīgā negadījumā - viņas garā šalle iepinās vaļējā automobiļa riteņos, ar kuru dejotāja bija devusies izbraukumā, un nožņaudza viņu. Tobrīd aizsaulē jau bija devies arī Jeseņins, kurš 1925. gadā neskaidros apstākļos gāja bojā - saskaņā ar oficiālo versiju depresijas brīdī pakārās, taču ir arī versijas, kas uzskata, ka boļševiku varasiestādes inscenējušas pašnāvību.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita