Vissavienības akcionāru sabiedrība Intūrists - iestāde, kas oficiāli bija atbildīga par tūrisma organizēšanu un tūrisma infrastruktūras attīstīšanu Padomju Savienībā, - tika dibināta jau tālajā 1929. gadā, kad valsts vadībai kļuva skaidrs, ka tūrisms var būt spēcīgs ierocis komunistiskās ideoloģijas izplatīšanā. Latvijā šī iestāde sāka darboties vien piecdesmito gadu otrajā pusē, kad pēc Staļina nāves tūrisma joma sāka pamazām liberalizēties un okupētā Latvija kļuva atvērtāka ārvalstu viesiem. Turklāt tūrisms ļāva piepildīt arī ekonomiskos mērķus, jo ārvalstu valūtas ieņēmumi veidoja nozīmīgu ikgadējā budžeta daļu.
Primāri Intūrists organizēja ārzemju tūristu ceļojumus: ne tikai plānoja un organizēja tūristu nodarbināšanu to vizīšu laikā, bet arī vadīja tūristu ekskursijas ar gidu-tulku palīdzību. Intūrists pārraudzīja tūrismam nepieciešamo dokumentu apriti, šādā veidā kontrolējot arī tūristu iespējas atrasties Latvijā. Iestādes pienākumos bija visu saistīto uzņēmumu vadība - restorāniem, viesnīcām un pat taksometru vadītājiem bija stingri noteikts, kā drīkst apkalpot tūristus. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk valūtas, Intūrists arī organizēja un uzraudzīja tirdzniecību tam piederošajos ārvalstnieku veikalos, kuros bija iespējams iegādāties pārtiku, suvenīrus un citas preces. Viens no galvenajiem Intūrista pienākumiem bija štata un ārštata gidu sagatavošana ekskursiju vadīšanai, tāpat dažādu izdales materiālu druka un tirdzniecība. Intūrists atbildēja pat par vietējo iedzīvotāju braucieniem uz ārzemēm, jo arī šī sfēra tika stingri kontrolēta. Intūrists bija visai cieši saistīts ar Valsts drošības komiteju (VDK) - abas iestādes darbojās vienoti, un Intūrists pildīja VDK norādes attiecībā uz ārzemju tūristiem. Savukārt VDK piedalījās tūristu kontrolēšanā - tie tika rūpīgi novēroti ar aģentu palīdzību, viesnīcas numuriņos bija noklausīšanās ierīces, un arī liela daļa Intūrista darbinieku par savu darbību ziņoja VDK.
Visplašāko informāciju par Intūrista darbību sniedz pašas iestādes dokumenti un atskaites, kas paver interesantu ieskatu padomju dzīves reālijās. Atskaites varēja būt pārdesmit lapu garas, bet varēja arī būt uz vairākiem simtiem lapu. Ja sākotnēji tās bija ļoti plašas, piemēram, 1966. gada janvāra-aprīļa atskaitē bija 281 lapa, astoņdesmitajos gados to apjoms bija krietni sarucis - 46 lapas par 1981.-1985. gadu.
Ekskursijas komunisma garā
Intūrista grupas vienmēr pavadīja gidi, kuri vienlaikus bija arī tulki - šādā veidā tika kontrolētas gan tūristu gaitas, gan novērstas režīmam nevēlamas tūristu darbības. Gidi tika rūpīgi mācīti: tiem ne tikai bija labi jāpārzina konkrētās grupas valoda, bet arī jāprot saistoši stāstīt par apmeklējamiem objektiem, brīvi jāorientējas politikas, vēstures un kultūras jautājumos, kā arī perfekti jāpārzina komunisma ideoloģija un jāprot atspēkot jebkuru argumentu pret to. Pēdējam jautājumam tika pievērsta īpaša rūpība - gidus īpaši trenēja, lai jebkurās diskusijās spētu propagandēt padomju politiku un sadzīvi, uzsvērtu sociālisma pārākumu pār kapitālismu, un pat latviešu nacionālās vērtības tika traktētas caur padomju prizmu, akcentējot, ka Latvijas īstā dzīve sākusies pēc tās atbrīvošanas no fašisma jūga un iestāšanās PSRS. Ja kādā no ekskursijām izvērsās diskusija, kurā gids tika iedzīts strupceļā un nespēja aizstāvēt komunisma ideoloģiju, šie notikumi tika izmantoti gidu mācībās, lai novērstu šādus incidentus nākotnē.
Tūristus iedalīja vairākās kategorijās: tūristi no kapitālistiskajām valstīm, tūristi no citām padomju republikām, etniskie tūristi jeb tūristi ar latvisku izcelsmi, kā arī vācbaltieši. Lielākā daļa ārzemju viesu bija no Vācijas, ASV, Austrālijas, Anglijas, Skandināvijas, bet bija pārstāvētas arī eksotiskākas valstis - Kuba, Šrilanka, Irāka, Sīrija, Kolumbija, Argentīna, Indija. Ja sākotnēji tūristu daudzums bija vien daži tūkstoši gadā, piemēram, 1963. gada atskaitē minēti 9463 tūristi, tad 1981. gadā uzskaitīti 44 824 tūristi, un to skaits arvien pieauga. Lai gan bija iespējams ceļot arī individuāli, lielāko daļu tūristu veidoja organizētas grupas.
Ekskursiju maršrutos parasti iekļāva objektus, kas cildināja padomju varu un tās sasniegumus. Atskaitēs atzīmēts, ka tūristi projām braucot «ar pareiziem uzskatiem par padomju dzīvi, iebilstot pret jebkādu kapitālistisko valstu melīgo propagandu, kas izdomā dažādas pasakas par Padomju Savienību un iebiedē tūristus, kuri grasās apmeklēt mūsu valsti». No maršrutiem tika izslēgtas vietas, kas varētu bojāt iespaidu par Padomju Savienību, tādēļ reizēm iesaistīja pat miliciju - tās darbiniekiem vajadzēja regulēt satiksmi noteiktos rajonos, lai ātrāk pabrauktu garām nevēlamiem punktiem.
Maršrutos tika iekļauti objekti, kas īpaši palīdzēja propagandai, piemēram, Salaspils memoriāls, kura apmeklējumu pavadīja plašs stāstījums par fašistiskās Vācijas zvērībām un PSRS lielajiem nopelniem Latvijas atbrīvošanā. Tiesa, ne vienmēr mērķi izdevās sasniegt. Kādā ziņojumā atzīmēts: «Atsevišķi tūristi pie Salaspils memoriāla uzvedas vēl nekaunīgāk. Tā, piemēram, ASV tūriste Aija Svans bija sašutusi, kāpēc eksistē šāds memoriāls fašisma upuriem, bet kāpēc nav pieminekļa Staļina upuriem, kāpēc nav pieminekļa tiem latviešiem, kurus iznīcināja Sibīrijā un kuri vēl līdz šai dienai mokās Sibīrijas koncentrācijas nometnēs un citās vietās. Viņas demagoģiskos paziņojumus atbalstīja tūrists Priedītis. [..] Viņš paziņoja: «Kāpēc šeit lasāms uzraksts «Šo nedrīkst aizmirst!», bet jūsu valstī turpina cilvēkus turēt koncentrācijas nometnēs un nogalināt, viņiem nedod iespēju izvēlēties dzīvesvietu.».»Tradicionāls ekskursiju maršruts veda pa vairākām vietām Rīgā un tās apkārtnē: Vecrīgu, «Jauno Rīgu», respektīvi, jaunuzceltos objektus, Brāļu kapus, Mežaparku, Etnogrāfisko brīvdabas muzeju un Rīgas Jūrmalu. 1963. gada atskaite vēsta par tēmām, kādas izgaismotas Vecrīgas apmeklējuma laikā: «Īss vēsturiskais atstāsts, latviešu proletariāta revolucionārās tradīcijas, augstākā izglītība [LPSR], padomju varas atjaunošana 1940. gadā, LPSR Augstākā tiesa, vēlēšanas.» Savukārt jauno objektu apskate tika organizēta, stāstot par šādām tēmām: «Ļeņins Rīgā, nozares LPSR, māksla Latvijas PSR, latviešu strēlnieku darbība, sports LPSR, vidējā izglītība.» Jau pašu tēmu raksturs liecina, ka būtībā tika runāts tikai par komunisma «sasniegumiem», vēsturei piešķirot vien sīku daļiņu no ekskursiju laika.
Nekādu kontaktu ar vietējiem!
Ekskursiju programma paredzēja arī veiksmīgāko kolhozu un uzņēmumu apmeklējumu, sadraudzības pasākumus ar dažādu nozaru darbiniekiem, studentiem un pionieriem, LPSR veltītu kinofilmu demonstrējumus, koncertu un teātra apmeklējumus. Tipisku ekskursiju atspoguļo 1972. gada atskaite: «Zinot no iepriekšējo gadu pieredzes, ka līdzīgas grupas atbrauc uz PSRS ar mērķi propagandēt amerikāņu dzīvesveidu un vākt dažādu informāciju par mūsu valsti, darbs ar šo grupu tika veikts diferencēti un mērķtiecīgi. Programma iekļāva maksimālu tūristu nodarbināšanu ar pasākumiem, kuri dotu iespēju pēc iespējas plašāk iepazīstināt viesus ar padomju dzīvi un līdz minimumam ierobežotu viņu tikšanos ar nejaušiem cilvēkiem. Bez ekskursijas uz Rīgu, piejūru un Salaspili bija organizētas tikšanās ar universitātes studentiem; [tika apmeklēta] lekcija Tautas izglītība Latvijas PSR, bērnudārzs, divas arodskolas, kolhozs Ādaži, teātri un koncerti. [..] Pozitīvas atsauksmes bija par kolhoza-miljonāra Ādaži apmeklēšanu, kur viesi iepazinās ar daudzveidīgu saimniecību, aprunājās ar vadības locekļiem un kolhozniekiem, noklausījās pašdarbības estrādes ansambļa uzstāšanos.»
Ekskursijai pa Rīgu sekoja izbraukumi uz citām pilsētām - Jūrmalu, Ventspili, Salaspili un Siguldu, vēlāk arī Ogri. Izņemot stingri nospraustos maršrutus, pārējā Latvijas daļa tūristiem bija slēgta; viesiem bija stingri aizliegts spert soli ārpus šiem maršrutiem, par pārkāpumu tūrists varēja tikt izsūtīts no valsts ar aizliegumu atgriezties. Neraugoties uz aizliegumiem, tūristi tomēr regulāri centās pārkāpt noteikumus, un to labi raksturo 1973. gada atskaites fragments: «Daži īpaši dedzīgi tūristi centās pārkāpt LPSR apmeklēšanas režīmu, veicot patstāvīgus izbraucienus uz apdzīvotām vietām, kuras nav paredzētas ārzemju tūristu apmeklēšanai. Pie tādiem tūristiem pieder, piemēram, Kristofers Brosters - Anglijas students (dzimis 1950. gadā), [atrasts] Suntažu [..] stacijā [..], centās maldināt nodaļas darbiniekus, ka viņš ir pazaudējis savu maciņu dzelzceļa stacijā, kur viņš esot «apbrīnojis garāmbraucošos vilcienus».» Ārzemju viesi nedrīkstēja kontaktēties ar vietējiem iedzīvotājiem, izņēmums bija tikai radi un draugi. Tūristiem bija arī aizliegts ievest jebkādus materiālus, kas varēja atklāt citviet eksistējošo vārda un informācijas brīvību, piemēram, somu tūristiem tika konfiscēta reliģiska satura literatūra, savukārt paši tūristi tika izraidīti no PSRS par tūristu noteikumu neievērošanu.
Sociālisms - tā ir bezatbildība
Tūristu nacionālās intereses Latvijā labi raksturo fragments no 1984. gada ekskursijas apraksta: «Ar īpaši naidīgu pretpadomju propagandu nodarbojās Somijas tūristi, kas atradās Rīgā 1984. gadā. Gidam radās viedoklis, ka grupa (fermeri un lauksaimniecības uzņēmēji) bija speciāli sagatavota pirms brauciena uz PSRS. Braucot ar autobusu pa Tallinu, visi 39 tūristi ne tikai uzdeva gidam provokatīvus jautājumus, bet arī centās uzspiest pretpadomisku diskusiju. Piemēram, viņi jautāja:
Vai ir latvieši, kas ir noskaņoti pret Padomju varu?
Cik daudz līdzekļu ir jāsavāc, lai Latvija atkal kļūtu brīva?
Vai Latvijā ir spēki, slēptas organizācijas, kas spētu atjaunot iepriekšējo [Latvijas] statusu?
Kāpēc Latvijā ir zemāks dzīves līmenis nekā Somijā?
Kāpēc latvieši pieļauj «rusifikāciju»?
Kāpēc jūsu Latvija nav spējīga ražot džinsus un citas plaša patēriņa preces (deficīta preces)?
Kāpēc Latvijā un Igaunijā tika izdzenātas demonstrācijas un tika draudēts ar arestiem cilvēkiem, kas atbalstīja «Polijas neatkarību»?
«Es nesen biju Gdaņskā, tur taču visi saka: «Nebaidies kara, baidies «draudzības» ar krieviem.».»
«PSRS nav paraugs citām valstīm. Tāpēc daudzas valstis pamet sociālisma kopienu.» [..]
«Tagad pat Somijas komunisti negrib dzirdēt par sociālismu, jo visi redz, ka sociālisms - tā ir paviršība, bezatbildība, birokrātisms, rindas pēc paša nepieciešamākā.»
«Ja Somija ir draugs, kāpēc PSRS nesamazina reparācijas un neatdod sagrābtās teritorijas? Katrs soms to izjūt uz sevis, tas izsauc nepatiku pret jūsu valsti.»
Jūs oficiāli paziņojat, ka 1939. gadā Somija uzbruka PSRS. Kurš normāli domājošs cilvēks spēj noticēt, ka Somija spēja uzsākt karu ar tik milzīgu valsti?
Kāpēc jums ar tik augstiem lauksaimniecības rādītājiem veikalos nav tik daudzu produktu?»
«Mēģināja ievest plates un emigrantu grāmatas»
Atskaitēs regulāri minētie piemēri atspoguļo ļoti dažādu tūristu uzvedību: «Saskaņā ar gida-tulka ziņojumu norādītie tūristi bija noskaņoti tikai uz izpriecām, ekskursijās nepiedalījās, plēsās uz veikaliem, patērēja alkoholiskos dzērienus lielos apjomos.» Īpaši detalizēti aprakstīta kāda ASV studentu vizīte - tie atteikušies no teju visām organizētajām ekskursijām un pasākumiem, tā vietā dodoties uz parku, ar dziesmām pulcējot vietējo publiku un sarunājoties ar to. Intūrista gidi uzskatīja, ka tas viss ir «iepriekš sagatavota amerikāniskā dzīvesveida propaganda un padomju realitātes diskreditēšana». Pēdējā dienā studenti esot «kļuvuši nekaunīgi un sarīkojuši nekārtības viesnīcas numuros: izmētājuši segas un spilvenus pa grīdu, samīdījuši tos ar netīriem apaviem. Tāpat tika izmētāti palagi un dvieļi. Viņi nekaunīgi izturējās pret viesnīcas personālu, kas izteicis pretenzijas. Saistībā ar materiāliem zaudējumiem (nepieciešamība pēc mazgāšanas un ķīmiskās tīrīšanas utt.) bija sastādīts akts. Amerikāņus piespieda samaksāt 210 rubļus atbilstoši aktam. Viņiem tika izteikts brīdinājums, ka, ja viņi turpinās tā uzvesties, viņi tiks priekšlaicīgi izsūtīti no PSRS.» Bija arī diezgan kuriozi gadījumi: «Tūriste Jurkju, pēc nacionalitātes ukrainiete, Salaspilī ekskursijas laikā piegāja pie kareivja, uzsāka sarunu un norunāja randiņu. Gidam-tulkam viņa paziņoja, ka vakarā uz vakariņām viņa neieradīsies, jo «slikti jūtoties».» Padomju varasiestāžu ieskatā, šāda tikšanās ar vietējo iedzīvotāju bija tūrisma noteikumu pārkāpšana.
Vēl viena svarīga tūrisma sastāvdaļa bija viesu mēģinājumi nodot Latvijas sabiedrībai informāciju par kustībām un strāvojumiem, kas pastāvēja dzelzs priekškara otrā pusē: «Kanādas grupas tūrists Vanags (dzimis 1911. gadā), atrazdamies Rīgā no 1978. gada 12. augusta līdz 1978. gada 26. augustam, teica, ka viņš brauc uz Latvijas PSR ar mērķi atbalstīt savus tuviniekus materiāli un morāli. Morālais atbalsts izpaužas kā skaņuplašu vai magnetofona lentu, kurās ir ieraksti ar dažādām dziesmām, latviešu emigrantu pašdarbības ansambļu izpildījumi, ievešana, kā arī mēģinājumi izplatīt reliģiozu literatūru. Turklāt norādīto dziesmu izpildījums ir zemas kvalitātes, savukārt vārdi - ar skaidru pretpadomju saturu.»
Bībeles un reliģiska satura avoti atskaitēs parādījās regulāri, tāpat kā nacionāli veidoti materiāli: «Daži tūristi mēģina parādīt, kā attīstās latviešu kultūra emigrācijā. Viņi bieži mēģina ievest skaņuplates ar nacionālistiska rakstura dziesmu ierakstiem. Bija mēģinājumi ievest emigrantu autoru grāmatas. Tā ASV tūriste Silvija Blodniece centās ievest grāmatu ar nosaukumu Зов. Tūriste bija ļoti neapmierināta, ka Rīgas muita neatļāva šo grāmatu ievest, un pati paskaidroja tās saturu: «Grāmatas galvenais varonis - slims cilvēks, kroplis (alegoriski - šodienas Latvija), sēž pie ceļa un garāmgājējiem prasa žēlastības dāvanas. Katrs garāmgājējs reaģē citādi.» Dažbrīd fiksēti arī kuriozi gadījumi: «Tallinas muitā tūristam-mācītājam Kleinbergam Oskaram, dzimušam 1905. gadā, tika konfiscēta pretpadomju satura literatūra un skaņuplates, kā arī pornogrāfisks žurnāls.»
«Tūristi uzvedās naidīgi...»
Domstarpības starp padomju institūcijām, tostarp Intūristu, un tūristiem gadījās diezgan bieži. Parasti to iemesls bija viesu noraidošā attieksme pret propagandu: «Tā tūristi no tvaikoņa Mērija Popinsa 16. septembrī visiem spēkiem demonstrēja nevēlēšanos klausīties gida informācijā par latviešu sarkanajiem strēlniekiem (prasīja labāk izstāstīt par reliģijām Latvijā), savukārt gida stāstījuma par padomju varas atjaunošanu Latvijā 1940. gadā laikā daudzi tūristi autobusā pagriezās pret gidu ar mugurām.»
Tūristiem atšķirībā no vietējiem iedzīvotājiem bija iespēja brīvi runāt, ko viņi arī izmantoja: «Tūrists Munks uzdeva jautājumu: «Kāpēc jums katrā pilsētā gidi stāsta par revolūciju, karu, sociālismu? Tas ir kas - propaganda? Mēs tāpat neklausāmies, savukārt Latvijas vēsturi mēs tāpat zinām, tikai mums ir nedaudz cita informācija.».» Cits apraksts vēsta par Itālijas tūristu uzvedību, kuri bijuši «tik ļoti apstrādāti pretpadomju garā, ka stāsta par padomju valdības miera [uzturēšanas] iniciatīvām laikā sāka autobusā trokšņot un izkliegt vārdus «Afganistāna», «Polija», ar to domājot, ka PSRS it kā iejaucas šo valstu iekšpolitikā.»
Etnisko tūristu attieksmi labi raksturo fragments, kurā «tūrists Bauers [..] laikā, kad gids-tulks stāstīja par padomju varas atjaunošanu Latvijā, sāka ar naidu runāt, ka nekādas mierīgas sociālās revolūcijas nav bijis, bet ir bijusi vardarbība. Pret visu Rīgā redzēto un dzirdēto viņš attiecies naidīgi». 1975. gada atskaite vēsta par starpgadījumu ar somu viesiem: «Savā pēdējā braucienā 22. novembrī Hauka kopā ar pieciem citiem somu tūristiem tika aizturēts Ogrē. Nākamajā dienā visi augstākminētie tūristi piedalījās nelikumīgā lūgšanu sanāksmē Rīgā. Pēc aizturēšanas Ogrē Intūristā ar tūristiem tika veiktas pārrunas, kuru laikā tūristi uzvedās nekaunīgi, paziņojot, ka brauciena laikā viņiem tika sekots un ka viņi it kā nezināja uzturēšanās LPSR teritorijā noteikumus, lai gan noteikumi bija ziņoti iepriekš.»
Reizēm vārdu kaujas starp tūristiem un Intūrista personālu pieņēma negaidītas formas: «Mēs pamanījām dažas jaunas parādības tūristu-emigrantu uzvedībā. Kā šķita, daudziem no viņiem galvenais mērķis bija centieni nodibināt kontaktus kā ar atsevišķām personām, tā arī ar mūsu republikas sabiedrības pārstāvjiem. Viņi gribēja pievērst sabiedrības uzmanību ar iepriekš sagatavotiem pasākumiem. Vācijas Federatīvās Republikas tūristu grupas sastāvā ieradās vesels orķestris ar prasību atļaut tam uzstāties vienā no galvenajām Rīgas koncertzālēm. Kad tas neizdevās, viņi paši izgāja uz ielas un pie Operas un Baleta teātra sāka spēlēt, tomēr vēlamo efektu sasniegt neizdevās.»
«Jums nevajadzētu ārzemniekiem rādīt tādus cehus...»
Visinteresantākā Intūrista atskaišu sastāvdaļa ir ārvalstu viesu veiktais sadzīves apstākļu atainojums, kas daudzviet aprakstīts ļoti detalizēti, parādot gan komunisma absurdumu, gan padomju laika realitāti. Bieži tika atzīmētas garās rindas veikalos un preču trūkums: «Dzīves apstākļi ir briesmīgi. Stundām jāstāv rindās, lai nopirktu pašas nepieciešamākās lietas. Veikalos izvēle ir ļoti nabadzīga. Tualetēs nav pat tualetes papīra. Vispār nav dzirdama latviešu valoda. Apkārt vieni vienīgi krievi.» 1975. gada atskaitē minēts, ka «Rīgā ir briesmīga apkalpošanas kultūra. Salīdzinoši labi apkalpo valūtas veikalā, bet parastajos veikalos apkalpošana ir briesmīga. Briesmīgas rindas. Dažos veikalos vispār nesaprot latviešu valodu. Jūs sakāt, ka Latvijā nav obligāti jāzina krievu valoda, bet te mēs saskaramies ar pretējo». Vēl kādā atskaitē minēts, ka «daži tūristi atzīmēja, ka Rīgas veikalos ir mazs gaļas produktu sortiments, kā arī lielas rindas gan veikalos, gan kafejnīcās, kas, pēc viņu domām, ir nepieņemami, jo tiek veltīgi iztērēts vērtīgais laiks».
Neraugoties uz propagandēto viedokli, ka Latvijā latviešu valoda netiek mērķtiecīgi iznīdēta, rusifikācijas faktu tūristi ir konstatējuši regulāri: «Tūrists Zariņš (Kanāda) pēc atkārtota Rīgas apmeklējuma 1971. gada jūlijā gidam paziņoja: «Pēc jūsu gida, kuru es dzirdēju pagājušajā gadā, stāstiem Padomju Savienībā, Latvijā viss ir labi. Bet tagad, tiekoties ar radiniekiem, paziņām, es nonācu pie secinājuma: padomju ļaudīm ir zems dzīves līmenis - pelna viņi maz, daudz iedzīvotāju bez mājvietas, veikalos nav iespējams nopirkt deficīta preces, pilsētās ir pārāk daudz krievu, gandrīz nemaz nav dzirdama latviešu valoda.».»
Lai gan ekskursijas dažādos ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumos bija paredzētas republikas produktivitātes reklamēšanai, kontrasts ar reālo situāciju bija tik krass, ka reizēm radīja pilnīgi pretēju efektu: «ASV tūrists Jauškalns paziņoja: «Jums gan nevajadzētu ārzemniekiem rādīt šādus cehus. Jūsu cehā sēž deviņi jauni pilsoņi, kas ar rokām veic primitīvu darbu. Mums šādu darbu veic automāti, kurus apkalpo viens darbinieks. Tādējādi pie jums cehā strādā vēl astoņi cilvēki, kuri ASV būtu bez darba.» 1979. gada atskaite vēsta, ka Polijas Nacionālās republikas grupas vadītājs Džezovski [..] kā trūkumu atzīmēja sieviešu izmantošanu smagā fiziskā darbā.»
Atskaitēs regulāri atzīmēti tūristu izteikumi par Latvijā novēroto netīrību: «ASV tūristi Balodis Roberts un Judovics Anna savu klātbūtni Rīgā un Jūrmalā centās izmantot tendenciozas informācijas par padomju realitāti vākšanai - fotografēja pārpildītās atkritumu tvertnes, sabojātās ierīces un citas nepievilcīgas vietas.» Arī astoņdesmitajos gados šī problēma ir bijusi aktuāla: «Daži tūristi pievērsa uzmanību netīrajiem veikaliem (īpaši dārzeņu), netīrajām sabiedriskās koplietošanas telpām, atspirdzinošu dzērienu trūkumam maršrutā Rīga-Sigulda, reklāmas materiālu (atklātnītes, bukleti par Rīgu u.c.) trūkumam.» Cita atskaite liecina, ka Rumānijas tūristi bija skeptiski noskaņoti, paziņoja, ka «[..] tā visa ir izrādīšanās, bet pietiek iebraukt dziļāk valstī /PSRS/, tur [ir] nabadzība, netīrība un nekārtības».
Padomju realitātes bēdīgo ekonomisko stāvokli labi raksturo 1978. gada atskaites fragments: «Diemžēl daudzi grupu tūristi [..] saskaras ar nepatīkamiem faktiem mūsu tirdzniecībā. Tā, piemēram, Polijas tūristi centās iegādāties deficīta preces (fotoaparātus, gredzenus, mini televizorus). Jūrmalā viņi apmeklēja veikalu Juvelieru un Radiopreces Jomas ielā (st. Majori). Vēršoties pie pārdevējiem, tūristi saņēma atbildi, ka šādu preču nav. Tad viņi bija spiesti pārdevējiem par katru preces vienību piedāvāt 10 rubļus vai ārzemju suvenīrus. Pēc tam visas deficīta preces atradās.» Atskaites ziņo, ka tūristi no radiniekiem un paziņām saņemot «melīgu informāciju par padomju dzīvesveidu»; īpaši spilgti aprakstīta kāda epizode 1973. gadā: «Tā šī gada oktobrī Rīgu apmeklēja ASV tūriste Imalcs, kuras dēli dzīvo Liepājā. Savu dzīvi šajā pilsētā viņi savai mātei aprakstījuši tik drūmi, ka pēdējā noticējusi tam, ka Liepājā nav pat pārtikas produktu, nemaz nerunājot par citām precēm. Vienlaicīgi dēli izprasījuši automašīnu, kas tiks iegādāta nākamajā gadā. Bet tāpēc vajag iežēlināt, izstāstīt, cik smagi un grūti viņiem šeit klājas. Gidu mēģinājumi samazināt šos kontaktus ar radiniekiem tika uztverti naidīgi un izsauca nevajadzīgas diskusijas.»Padomju okupācijas gados Intūrista atskaites bija svarīgs un patiesību dokumentējošs informācijas avots. No mūsdienu viedokļa raugoties, šīs atskaites vietām atgādina humoresku; pat virsraksts Atskaite par nodaļas informatīvi-propagandisko darbu neslēpj, ka Intūrista svarīgākais uzdevums bija propaganda.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita