Laikam jau katrā nācijā ir kaut kas no jūsmīgas jaunkundzes - čaklums un tikums viņai, protams, ir visas dzīves pamats, bet tik un tā meičas sirdi vienmēr spēs nozagt sliktie puiši. Tāpēc daudzās tautās par romantiskiem varoņiem un taisnības cīnītājiem joprojām tiek godināti ļaudis, kuri bija pilnībā pelnījuši savu bēdīgu galu. Pat no trula slepkavnieka, bandīta un neatkarības cīņu dezertiera Anša Kaupēna (1895-1927) taču ir mēģināts veidot cēlu vīru, kurš «reiz celsies, cīnīsies par Latviju»...
Šādu varoņdziesmu gluži obligāts piedziedājums ir «atņēma bagātiem, atdeva nabagiem». Droši vien, papētot dziļāk atklātos, ka laupījuma izdalīšanas pamatā bija nevis «izlīdzinātāju» ideālisms, bet pavisam merkantili apsvērumi. Tā varēja būt maksa par saņemtiem pakalpojumiem - pārtiku, naktsmājām, informāciju vai vienkārši par klusuciešanu.
Tieši tāpēc tik interesants šķiet vēstījums par Puukkojunkkari jeb «nažu (jauns)kungiem» - veselu kriminālo subkultūru XIX gadsimta Somijas laukos. Šie cilvēki savstarpējos kautiņos durstīja viens otru līdz nāvei, lai pašapliecinātos un iebiedētu godīgos ļautiņus sev kaimiņos. Viņi zaga un laupīja, lai vairotu savu turību. Somu nažu vicinātājiem likuma pārkāpšanai nevajadzēja nekādu idejisku vai romantisku «iesaiņojumu». Gluži tāpat to nevajag arī viņu šodienas godātājiem.
Brīžiem saime, brīžiem banda
Dienvidostrobotnijā - Somijas provincē, kas atrodas pie Botnijas līča uz ziemeļiem no Pori pilsētas - pirmās ziņas par zemnieku savstarpējām cīņām ar nažiem, kas beigušās letāli, parādījās XVIII gadsimta izskaņā. Taču pukojunkuru jeb nažukungu «ziedu laiki», viņiem kļūstot par masveidīgu sociālo problēmu, ilga no aizpagājušā gadsimta divdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem.
Laucinieku vidū izveidojās skarbu vīru grupējumi, kas savā ikdienā un saskarsmē ar pasauli lietoja kriminālu goda kodeksu - «nebūt gļēvulim» un savas intereses vai labo vārdu pašam ar dūci aizstāvēt godīgā cīņā. Nevis tiesās vai pagasta vecāko sapulcēs. Kurš paliek dzīvs, tam taisnība, citu apbrīns un slava ļaužu valodās.
Tagad šķiet amizanti, ka teju kā galveno noziegumu, kurā vainoja nažukungus (drīzāk gan nažuvergus), piesauc kautiņu un dažādu citu nepatikšanu izraisīšanu kāzās. Taču tolaik vienmuļajā, turklāt luterāņu baznīcas un draudžu pašpārvaldes centīgi kontrolētajā lauku ikdienā šīs svinības bija kaut kas līdzīgs mūsdienu mūzikas festivāliem. Ostrobotnijas zemnieki bija kļuvuši par turīgiem ļaudīm, un grandiozas kāzas ar gluži vai neierobežotu alkohola patēriņu viņiem ļāva ar savu rocību lepoties citu priekšā.
Svinību viesiem bija iespēja ļaut savai sirdij, vēderam un rīklei pilnu vaļu. Piedzerties un pieēsties līdz bezjēgai, laisties ar pretējo dzimumu gan vertikālās, gan, ja paveicās, horizontālās dejās. Protams, pie viena arī izkauties. Vai pat izvicināt nažus un izmērcēt tos asinīs - kad atradās cits karstgalvis, kurš vēlējās pārliecināties, cik vērta ir viņa pretinieka nažkundziskā reputācija. Cīņas starp šiem bramaņiem - gan dzēruma dullumā, gan nokārtojot savstarpējus rēķinus - bija ļoti izplatītas, reizēm tās notika pat bērēs, un bieži tās beidzās ar nāvi.
Lai tiktu galā ar nekārtībām un vardarbību, kas izcēlās svinībās, dažreiz spēka nepietika ne pagastu kārtībniekiem, ne vietējai policijai. Tad palīgā tika saukts militārs spēks - cara armijas kazaki. Vienu no viņiem nažukungi nodūra 1862. gadā rīkotās kāzās Lapuas pilsētiņā.
Pukojunkuri zaga zirgus un visu ko citu, kam tika klāt. Viņi rīkoja azartspēles - tās bija strikti aizliegtas - un vienkārši brīvi klaiņoja pa pilsētām un ciemiem. Arī tas bija likumpārkāpums, par ko varēja nokļūt cietumā, jo katram godīgam cilvēkam, īpaši jau zemniekam, ikdiena bija jāvada darbā, sviedriem vaigā gādājot sev dienišķo maizi. Ostrobotnijā bija pat tādas draudzes, kurās ne tikai lauksaimniekiem, bet arī miestu namniekiem un amatniekiem bija aizliegts ņemt brīvdienas - par to pienācās naudas sods.
Nažu kungi no citu tautu «romantiskajiem varoņiem» principiāli atšķīrās ar to, ka viņi nebija nekādi deklasēti elementi, kuri slapstās pa mežiem. Vieni bija savas zemes saimnieki, otri - viņu nolīgti kalpi. Nereti bandu veidoja visi vienā zemnieksētā dzīvojošās ļaužu saimes vīrieši, pašam saimniekam vai viņa dēlam kļūstot par tās barvedi.
Nažukungu izaicinošā uzvedība un klajā necieņa pret likumu balstījās bailēs, ko viņi izraisīja tuvākos un tālākos kaimiņos. Cits šo bandītu apzīmējums, īss un pavisam ne poētisks, bija häjy - «ļaunie». Ļoti reti atradās drosminieks, kurš bija gatavs tiesā liecināt par šo cilvēku paveiktiem noziegumiem. Bieži gadījās, ka pēc tam tāds liecinieks vairs nekur nebija atrodams. Taču godīgie ļaudis vienlaikus ar bailēm nereti izjuta arī cieņu un apbrīnu pret brašuļiem, kuri neslēpti nostājās pret baznīcas autoritāti, likuma varu un tās iedibināto kārtību.
Šāds apbrīns - par senču atļaušanos pat ar nažu vicināšanu apliecināt tiesības būt brīviem no citu uzspiestām normām - joprojām iekrāso mūsdienu somu attieksmi pret nažukungiem. Cik manīts šīs ziemeļvalsts kinoprodukcijā, tās sabiedrība, šķiet, pat nedaudz lepojas ar pašmāju noziedzniekiem. Turklāt - pat necenšoties viņus idealizēt vai jebkādi attaisnot.
Izcils piemērs tam ir bravūrīga filma, kuras angliskais nosaukums ir Hellsinki (oriģinālā Rööperi, 2009), par nelegālā alkohola tirgotāju mafijas augšupeju, kritumu un restartu. Arī pukojunkuri tika iemūžināti kinolentē Reiz ziemeļos (Once Upon a Time in the North, somiski - Härmä, 2012).
Vienās važās sakaltie
Kā slavenākos un, iespējams, arī pašus tipiskākos nažukungus vienmēr piesauc divus vārdabrāļus un līdzgaitniekus - Anti Rannanjervi (1828-1882) un Anti Isotalo (1831-1911). Šo zemnieku slavai, protams, turpina kalpot 1869. gadā uzņemtais foto, kurā abi saslēgti iespaidīgās važās. Par viņu «varoņdarbiem» joprojām vēsta toreiz radusies somu tautasdziesma.
Abi Anti kopā vadīja bandu, kas darbojās no 1856. līdz 1867. gadam. Galvenais tajā, šķiet, tomēr bija Isotalo. Turīgais zemnieks bijis arī veiksmīgs tirgotājs, turklāt viņam pat nevajadzējis īpaši pulcināt ap sevi cilvēkus - tie paši pulcējušies ap viņu. Nažu cīņās bijis gan drosmīgs, gan nežēlīgs. Sava lielā auguma dēļ Isotalo bieži aicināts svinībās - par spīti nažukunga slavai vai tieši tās dēļ - gādāt par kārtību.
Pagasta tiesu protokoli vēsta, ka viņš apsūdzēts par draudiem ar nazi, dūča atklātu nēsāšanu, kandžas dzīšanu, svētdienas nesvētīšanu. Isotalo 1862. gadā saņēmis 38 pletnes sitienus par kabatzādzību. Viņu un Rannajervi 1869. gadā notiesāja par ielaušanos, zādzībām un dedzināšanām. Tiesas prāvā atklājās liecības par 1858. gadā Isotalo veiktu, bet toreiz nepierādītu slepkavību, un viņu notiesāja uz nāvi. Taču pēc apelācijas šis sods tika aizstāts ar 12 gadiem katorgā.
Ieslodzījumā Isotalo, kurš līdz pat savas garās dzīves beigām noliedza savu vainu, esot uzvedies priekšzīmīgi. Ticis brīvībā, viņš iemanījās tikai vēl vienreiz iedzīvoties naudas sodā par uzbrukumu citam vīrietim. Bija trīs reizes precējies. Savukārt Rannajervi 1869. gadā tika cauri vien ar naudas sodu (ko bez lielām problēmām nomaksāja), noslānīšanu ar rīkstēm un mēnesi karcerī. Viņš turpināja ierasto dzīvesveidu - vairojot kaimiņiem nepatikšanas un bailes, bet vairs nekad nestājoties tiesas priekšā -, līdz mira no cita nažukunga rokas.
Piegriežot skrūves, norāva vītni
Somijas vēsturnieki dažādi mēģinājuši izskaidrot šīs kriminālās subkultūras rašanās fenomenu. Ir versija, ka arī tādā dīvainā veidā izpaudās zemnieku pašapziņa, augot turībai. Tāpat tiek minēts, ka Ostrobotnijā saimniekdēli bieži vien nevarēja tikt pie savas zemes un sētas - tas viņos radījis vilšanos valdošajā lietu kārtībā un vēlmi pret to dumpoties.
Taču, šķiet, dominējoša ir pārliecība, ka pukojunkurus radīja pretreakcija uz jau pārlieku tālu aizgājušo sociālo kontroli pagastos un draudzēs. To vecākie un luterāņu mācītāji daudzviet uzturēja pavisam puritānisku kārtību, kas bija daudz stingrāka par toreizējās Somijas lielkņazistes likumiem. Taču pagastu ieviestos noteikumus apstiprināja gubernatori, piešķirot tiem likumību. Tik totalitāra bardzība patlaban šķiet vienkārši neiespējama, taču toreiz tāda tika enerģiski ieviesta un pārcentīgi uzturēta.
Īpaši uzraudzīja jaunatni, lai samazinātu tās brīvo laiku un nedotu iespējas noiet no tikumības ceļa. Pagastos tika ieviestas komandantstundas, lai novērstu puišu un meitu «vazāšanos apkārt». Pieķertos par to vai citiem kārtības noteikumiem sodīja pagasta vecāko tiesa. Tika aizliegti deju vakari, iedzeršanas, kāršu spēles, trokšņošana un pat vispār jebkāda pulcēšanās vai izklaide.
Turklāt jauniešus, kuri tika veselam grupām sodīti par šādiem nebūt ne krimināliem pārkāpumiem, pagastu pārvalde un mācītāji steidza izsludināt par neglābjamiem noziedzniekiem, kurus gaida elle. Tā ir stigmatizācija, cilvēka kriminalizēšanos tieši veicinoša sodītāju kļūda. «Ja tā, tad ko vairs sevi iegrožot, kamdēļ cienīt likumu un Svētos rakstus? Ja mani sauc par noziedznieku, tāds būšu un ar to lepošos!»
Varētu pat teikt, ka tieši vietējā pašpārvalde un baznīca, it kā labu gribot, iegrūda dūčus nākamo nažukungu rokās. Pēc tam jau, kā secināja no šī novada nākušais somu vēsturnieks Reino Kallio (1939-2021), vardarbības kultūra sāka pati sevi barot un atražot.
Daļa no sava saimnieka
Oficiālajā versijā somu duncis - puko (puukko jeb «nazis ar koka rokturi») - nav nekas vairāk kā vien neliels universāla lietojuma griezējrīks. Ar to var gan nošņāpt maizes šķēli un izķidāt zivi, gan izgrebt koka rotaļlietu bērnam. Apgalvo, ka tradicionālā puko forma izveidojusies, vēl pirms ziemeļnieki iepazina tēraudu - darinot asmeņus no kaula vai bronzas.
Naža asmens - vienā pusē uzasināts visā garumā un ar diezgan paplatu virsmu - parasti nepārsniedz 10 centimetrus. Tas ir uzmaukts uz apmēram tāda paša garuma roktura, kas pārsvarā pagatavots no koka. Īpašā cieņā ir mezglainais Karēlijas bērzs. Spalam ir ērti jāieguļ īpašnieka rokā, un īstenībā puko - vienalga, īpaši kalts vai veikalā piemeklēts - ir daļa sava saimnieka vai saimnieces personības. Sieviešu naži mēdz būt īsāki, vairāk rotāti un piemērotāki ēdiena gatavošanai. Atcerēsimies, ka arī mūspusē dūcītis ir dažu seno jeb arheoloģisko tautas tērpu sastāvdaļa - gan vīriem, gan sievām. Vikingu laikos šādi naži bija izplatīti visapkārt Baltijas jūrai, taču šodien, šķiet, tikai somiem un lapzemiešiem tas ir ikdienas aksesuārs.
Ādas maksti ar puko piesien pie jostas vai arī pie apģērba - piemēram, mēteļa -pogas. Kopš 1977. gada Somijā ir spēkā aizliegums redzami nēsāt nažus pilsētas teritorijā. Taču tas netiekot īpaši kontrolēts: ja aizmāršīgāks celtnieks stāvēs rindā pēc kebaba ar instrumentu jostu, pie kuras karājās puko, diez vai kāds izsauks policiju.
Tātad plaši izplatīts instruments ikdienišķām sadzīves vajadzībām, kurā diemžēl bieži iespraucas - ņemot vērā it kā rāmo un likumbijīgo somu spīvo un atskabargaino raksturu - arī sadzīves ķīviņi. Nazis ieviesa somu valodā darbības vārdu puukottaa - tas nozīmē gan «durt, bakstīt», gan «nodurt». Tāpat, protams, arī «pukojunkuru» jēdzienu. Taču - vai latviešu valodā, piemēram, cirvim nemēdz būt arī savstarpējo attiecību kārtotāja slava?
Kriminālo neslavu puko ieguva XX gadsimta sākumā. Tad to un līdzīgus dunčus sāka plaši lietot Somijas lielhercogistes kaimiņvalsts (kurā tā ietilpa brīžiem vairāk, brīžiem brīvāk) - Krievijas impērijas - galvaspilsētas noziedzīgajās un huligāniskajās aprindās. No Sanktpēterburgas šāda naža, krieviski saukta par finku, asiņaina ekspluatācija izplatījās arī citās lielvalsts guberņās. Taču finka jau stipri atšķīrās no īstā puko - piemēram, tai starp asmeni un rokturi parasti bija pirkstu sargs jeb garda. Pēc Ziemas kara, kurā somu karavīri tuvcīņās pret iebrucējiem darbā laida arī puko, tieši šāds bandītiskais variants kalpoja par paraugu pirmajam padomju un Varšavas bloka kaujas nazim НР-40 (NR-40).
Kaut arī Somijas armijas strēlnieku ieročiem kā durkļi tika izstrādāti puko atdarinājumi, rekrūši un rezervisti dienēt dodas paši ar saviem nažiem. Garnizoni ir vienīgās vietas pilsētās, kur tos nēsā brīvi un lepni. Somijas armijas reglaments nosaka: puko ir vienīgais karavīra ekipējuma un formas tērpa elements, kas pieder viņam pašam.
Neliela atkāpe par to, cik piekasīgs ir šis reglaments. Manam radiniekam - sievasmāsas dēlam - dienestā riebās aizliegums valkāt savas iecienītās apakšbikses. Ticis rūpīgi kontrolēts, lai jauniesauktie valkātu tikai somu valsts gādātās «apenes». Par visu citu - piemēram, nakšņošanu teltīs ziemas salā, uz maiņām dežurējot pie krāsniņas, lai tā neizdzistu - viņam pretenziju nebija.
Slavenie kaimiņtautu laupītāji
Tads Blinda un Rummu Juris
Iespējams, jau pieminētos dumjos centienus veidot cēlo laupītāju no Kaupēna - šim nolūkam galīgi draņķīga izejmateriāla - mudināja tas, ka abām kaimiņtautām ir šādi folkloras varoņi.
Lietuvietis Tads Blinda (Tadas Blinda, 1846-1877), pirms kļuvis par laupītāju, bijis turīgs zemnieks Telšu apriņķī, kas robežojas ar mūsu Saldus novadu. Viņš, precēts triju meitu tēvs, saimniekojis 40 hektāros mantotas zemes un bijis ciema vecākais.
Pēc vienas versijas, Blinda devās mežā, jo piedalījies poļu 1863. gada bruņotajā cīņā pret krievu cara varu. Pēc otras - viņa kungs no slavenās grāfu Oginsku dzimtas licis stārastam par sazin ko nopērt dažus zemniekus, ko Blinda atteicies darīt. Kad muižnieks sācis ar pātagu sist pašu ciema vecāko, viņš to izrāvis un nozvetējis Oginski.
Sapulcinājis bandu, Blinda ķērās pie zirgu zagšanas Telšu un blakus apriņķos. Maskējies, tērpjoties garīdznieka vai mūka drēbēs. Drīz vien tautā radās leģendas par «izlīdzinātāju», kas aplaupa bagātos un guvumu izdala nabagiem, kā arī par mežā noslēptām viņa dārgumu lādēm. Šīs teiksmas kritiķi gan apgalvo, ka patiesībā Blindas banda nav saudzējusi arī zemnieku sētas un staļļus.
Zirguzagļa dzīves nelabais gals nebija zināms līdz pat 1993. gadam, kad žandarmērijas arhīva ierakstos tika uzieta ziņa, ka 1877. gadā Jura dienas gadatirgū Blindas aplaupītie ļaudis viņu atpazinuši un nolinčojuši pakarot. Nogalinātais tika aprakts nesvētītā zemē, un viņa kaps nav uziets. Laupītāja cēluma spodrinātāji šādu nāvi skaidro kā atriebīgā Oginska veiktu uzkūdīšanu.
Blindas īpaša romantizēšana sākās XX gadsimta sākumā, Lietuvas nacionālās atmodas laikā. Viņš bija kļuvis par tik populāru tautas varoni, ka padomju vara atļāva - protams, šķiru cīņas iesaiņojumā - 1974. gadā uzņemt četru sēriju dēku filmu, kas radīja jaunu ažiotāžas vilni. Tiesa, daļa «neapzinīgāku» skatītāju šajā miniseriālā saredzēja arī veltījumu Lietuvas pēckara mežabrāļiem. Jau 2011. gadā tapa hrestomātiskās lentes «prīkvels» - versija par Blindas dzīvi pirms došanās mežā.
Arī igaunis Rummu Juris (Rummu Jüri jeb Jüri Rummo, 1856-?) tiek dēvēts par Robinam Hudam līdzīgu egalitāristu jeb «izlīdzinātāju». Klaidonis, zaglis un laupītājs piedzima Igaunijas vidienē, Raplas apkaimes rentnieku ģimenē. Agrā jaunībā mitinājies vietējā muižā, kur iemācījies vāciski un arī veicis pirmo zādzību - paņēmis gaļas gabalu (vai vīna pudeli), ko aiznest slimajam tēvam. Par to muižnieks viņu licis nopērt.
Pēc tam Juri apsūdzēja apkārtceļojoša sīktirgotāja apzagšanā, un tiesa viņam piesprieda pusgadu cietumā. No ieslodzījuma jauneklis iznāca ar ciešu apņēmību kļūt par laupītāju un sāka rīkot iebrukumus muižās. Viņa līdzzinātāji drīz tika notverti, taču Juris pamanījās vairākkārt izbēgt no saviem vajātājiem. Pat ieslodzīts Tallinas cietumā, puisis spēja caur kameras griestiem tikt uz jumta un nolaisties ar virvi gar sienu.
Rummu Juris tika plaši aprakstīts tā laika medijos - Tallinas vācu un igauņu avīzēs - kā noziedznieks ar savu goda izpratni, par kuru diemžēl jūsmo vienkāršā tauta, jo viņš dodot naudu nabagiem. Laupītājs paticis sievietēm, viņas tam, kā pats atzina, «kārās kaklā» un palīdzēja veiksmīgi slēpties.
Tautas varonis tika sagūstīts savā dzimtajā pusē 1879. gada izskaņā. Viņam tobrīd bija vien 23 gadi. Pirmstiesas arestā puisis vēl iemanījās pārzāģēt savas važas un izcirst caurumu cietuma baļķu sienā. Par to spītīgais arestants saņēma 30 sitienus ar rīkstēm. Uz Tallinu viņu nogādāja, ar važām pieslēgtu diviem apsargiem. Pils cietumā viņam tika pielāgota speciāla kamera ar dubultiem griestiem un grīdu. Dzelzs durvju atslēgu sargāja pats cietuma inspektors.
Līdz kamera tika pabeigta, Jura roku važas bija piestiprinātas pie dzelzs stieņa - ieslodzītais pats nevarēja ēst, apsargi viņu baroja kā mazu bērnu. Tāpēc Juris pieteica badastreiku. Tiesa viņam piesprieda sešus gadus spaidu darbos, taču augstāka instance, atgādinot, ka noziedznieks bija solījis izlaupīt visas Igaunijas muižas, noteica 15 gadus ilgu ieslodzījumu.
Notiesātais tika aizsūtīts uz Irkutskas guberņu, taču muižās drīz paniku izsauca maldu ziņas, ka viņš esot izbēdzis un atgriezies dzimtenē. Pēc šī soda izciešanas Juris 1894. gadā kā demonstratīvi nelabojams tika notiesāts vēl ar 15 gadiem cietumā. Par viņa dzīves izskaņu nekādu ziņu nav. Divu igauņu filmu (1929, 1994) un vienas operas (1954) galvenais varonis.
Apaši
Parīzes kriminālie pašpuikas
Francijas galvaspilsētas proletāriskajos kvartālos XIX un XX gadsimta mijā organizējās jaunu vīriešu bandas, kas naktīs un nereti arī gaišā dienas laikā plosījās Parīzes ielās. Tās aplaupīja garāmgājējus, iebruka bankās vai izklaides vietās. Apaši ar dūrēm, nažiem un citiem ieročiem cīnījās pret policistiem, kuri dauzoņas centās arestēt vai vismaz izdzenāt. Cīņa bija nevienlīdzīga - pagājušā gadsimta sākumā Parīzē, kur iedzīvotāju skaits tuvojās trijiem miljoniem, dienēja tikai astoņi tūkstoši policistu, bet apašu skaitu rēķināja apmēram trīsdesmit tūkstošos.
Viņu apzīmējums ir atsauce uz kareivīgās apaču cilts indiāņiem - likuma sargiem un godīgiem pilsoņiem šīs bandas šķita tikpat asinskāri nevaldāmas. Drīz arī citās valstīs par apašiem sāka dēvēt pašu pilsētu ielās uzradušās huligānu bandas. Tāpēc viens no pirmajiem Aleksandra Čaka dzejoļu krājumiem (1929) saucas Apašs frakā. Iespējams, ka tieši tā radās bravūrīgo Rīgas strādnieku šķiras jaunekļu, kuri veidoja lielu daļu latviešu strēlnieku, apzīmējums - pašpuikas.
Parīzes bandu locekļu apģērbā bija elementi, kas jau pa gabalu signalizēja par piederību apašiem - jostas vietā ap vidukli apsiets sarkana auguma gabals, dzeltenas krāsas zābaki, negludināts strādnieka vai strīpains jūrnieka krekls. Viņiem bija savs žargons - «zaļā valoda». Viens no šī kriminālā fenomena vizuālajiem simboliem ir apašu revolveris, ko dažas bandas tiešām lietojušas - dīvains šaujamrīks, kura rokturi veido kastete jeb sitamriņķis ar atvāžamu durkli.
Apašu rašanos skaidro ar Parīzei un citām industriālām lielpilsētām raksturīgu demogrāfisko iezīmi: jaunu un neprecētu vīriešu izteikti lielu īpatsvaru. Bandu locekļu vidējais vecums bijis apmēram 20 gadu. Šai subkultūrai punktu pielika Pirmais pasaules karš, liekot jaunekļiem doties uz fronti. Pēc kara ielu noziedzība atjaunojās, taču tajā vairs nebija tik acīs krītošas subkultūras pazīmju. Savukārt izzudušos apašus tad sāka romantizēt kā Parīzes belle epoque jeb skaistā laikmeta kolorītu sastāvdaļu.
Bušreindžeri
Austrālijas krūmu robinhudi
Tā Austrālijā XVIII gadsimta beigās dēvēja no cietuma vai katorgas izbēgušos notiesātos, kuri no valsts varas garās rokas veiksmīgi slēpās bušā - ar krūmiem un zemiem kokiem aizaugušās, civilizācijas neskārtās teritorijās. No tām viņi veica uzbrukumus pasta diližansiem un zelta raktuvēm, devās sirojumos uz pilsētām, ciematiem un fermām.
Vēlāk, jau nākamā gadsimta vidū, par bušreindžeriem bieži kļuva arī iepriekš godīgi dzīvojuši jauni cilvēki. Viņi dažādu iemeslu dēļ atklāti nostājās pret likumiem un karalienes Viktorijas laikmeta bargo sociālo kārtību, pelnot sev iztiku ar bruņotu laupīšanu. Nereti bušreindžerus uz šādu rīcību (un citu austrāliešu vēlmi atbalstīt likumpārkāpējus vai vismaz just tiem līdzi) provocēja «īsto angļu» koloniālās administrācijas augstprātība un brutalitāte.
Tiesnešu, ierēdņu un policistu neslēptā ieskatā kolonisti - no Britu salām te atsūtīto likumpārkāpēju pēcteči - bija otrās šķiras cilvēki, kuri jātur ciešos grožos. Varbūt vien kādu nieku labāki par aborigēniem. Ir ziņas, ka dažas bandas tiešām dalījās guvumā ar vietējo sabiedrību, rīkojot mielastus. Vai arī, aplaupot banku, sadedzināja parādzīmes un ierakstus par ieķīlāto zemi.
Tāpēc Austrālijas folklorā un popkultūrā bušreindžeri kopumā ir cēli varoņi un nacionālā gara izteicēji, kaut arī viņu reālās biogrāfijas bieži vēsta par nežēlīgām slepkavībām, asinskāri un ķīlnieku sagrābšanu. Bušreindžerus cildinošas dziesmas radās jau viņu - pārsvarā ļoti īsās - dzīves laikā. Tiek rēķināts, ka simts gados šo arodu piekopa apmēram divi tūkstoši cilvēku.
Kad īrs Neds Kellijs (1854-1880), slavenākais no bušreindžeriem, tika pakārts, sodot par viņa bandas nogalinātajiem 16 cilvēkiem, pārsvarā policistiem, petīciju ar lūgumu tiesai viņu apžēlot parakstīja vairāk nekā 32 tūkstoši cilvēku. Kinofilmās slaveno laupītāju attēloja rokzvaigzne Miks Džegers (1970) un Holivudas zvaigzne Hīts Ledžers (2003). Papildu šarmu leģendai par «cīnītāju pret koloniālismu» droši vien dod Kellija bandas vizuālais tēls: laupītājiem radās ideja pretim policistu lodēm stāties pašu kaltās dzelzs bruņās. Visi, izņemot cilpai nolemto vadoni, tika nogalināti.
Kellija nāvi sauc par bušreindžeru ēras galu, kaut arī vēl XX gadsimta sākumā bija centieni restaurēt šo nodarbi. Bandas uzveica policijas veiksmīgāks darbs roku rokā ar tehnikas progresu - telegrāfs ļāva ātrāk ziņot par uzbrukumiem, vilcieni aizstāja viegli aplaupāmās pasta karietes.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita