Pieņemts domāt, ka Baltais nams ir teju vai dievu mītne - tāds kā mūsdienu Olimps ar tā dievišķajiem iemītniekiem un attiecīgiem sadzīves apstākļiem. Taču patiesībā tā ir parasta ēka, kas laika gaitā pielāgota arvien jaunām prasībām, turklāt dzīve tajā ne vienmēr ir bijusi ļoti komfortabla.
Jauna galvaspilsēta, jauns nams
To, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidentam ir nepieciešama sava rezidence, saprata jau viens no jaunās valsts «tēviem» Džordžs Vašingtons. Vispirms gan vēl vajadzēja nolemt, kur atradīsies ASV galvaspilsēta, kuras godā neilgu laiku pabija gan Filadelfija, gan Ņujorka - pēdējā arī norisinājās pirmā prezidenta Džordža Vašingtona inaugurācijas ceremonija. Taču dažādu apsvērumu dēļ neviena no esošajām lielajām pilsētām īsti nebija piemērota galvaspilsētas statusam. Pirmkārt, politiķus biedēja, ka lielās pilsētas bija blīvi apdzīvotas un tajās viegli varēja izcelties plaša mēroga nemieri, kas apdraudētu valsts varas stabilitāti. Iemeslu nemieriem tajos laikos bija pārpārēm, piemēram, 1783. gadā Filadelfijā sapulcētie kongresmeņi bija spiesti bēgt uz Prinstonu, jo sāka dumpoties karavīri, kuri laikus nebija saņēmuši algu. Otrkārt, ja galvaspilsēta atrastos kādā no štatiem, kuriem bija deleģēts gana daudz pilnvaru, nebija pārliecības, vai politisku domstarpību gadījumā štata varasiestādes neliks šķēršļus federālo iestāžu darbībai. Turklāt štati tajos laikos dalījās brīvajos un tajos, kur pastāvēja verdzība, tādēļ galvaspilsētas izvēle par labu vienai vai otrai grupai draudēja ar politisku nestabilitāti.
Tādēļ galvaspilsētai vajadzēja meklēt kādu neitrālu teritoriju, kas atrastos apmēram starp dienvidu (vergturu) un ziemeļu (brīvajiem) štatiem. Par tādu tika izvēlēta Potomakas upes piekraste starp Merilendas un Virdžīnijas štatiem. Šī vieta gan vairāk atradās dienvidu štatu pusē (šī iemesla dēļ vēlāk, Pilsoņu kara laikā, to nopietni apdraudēja konfederātu armija), taču mīļā miera labad ziemeļu štati šādam risinājumam piekrita. Mērilendas un Virdžīnijas štati katrs atdeva kopīgajam mērķim pa zemes gabalam, kas turpmāk kļuva par federālo teritoriju, pār kuru nevienam no štatiem nebija nekādas teikšanas. Nosauca šo teritoriju par Kolumbijas federālo apgabalu, tā godinot Amerikas atklājēju. Bet te būvējamai galvaspilsētai piešķīra Vašingtona vārdu.
Sākumā pilsētas plānošanu uzticēja franču inženierim Pjēram Šarlam Lanfānam, kurš izstrādāja plānu ar platām ielām un valdības ēkām, taču projekta īstenošana bija tik dārga, ka no tā atteicās un sāka būvēt pilsētu būtībā bez jebkāda plāna. Tikai 100 gadus vēlāk Lanfāna plānu izvilka no aizmirstības un mēģināja pielāgot jau uzbūvētajai pilsētai, kas, protams, nebija viegli.
Prezidenta rezidences celtniecība sākās 1792. gadā un ilga līdz pat 1800. gadam. Džordžs Vašingtons tā arī nepaspēja tajā padzīvot, jo nomira gadu pirms ēkas pabeigšanas, tādēļ par pirmo iemītnieku kļuva viņa pēctecis prezidenta amatā Džons Adamss, bet pēc viņa Tomass Džefersons. Ilgs mūžs gan šai ēkai nebija lemts, jo 1812. gadā izcēlās karš ar Britāniju, kura laikā britu karavīri ieņēma Vašingtonu, bet prezidenta rezidenci nodedzināja. Pēc miera noslēgšanas to nācās būvēt no jauna, un 1817. gadā toreizējais prezidents Džeimss Monro kļuva par atjaunotā nama pirmo iemītnieku.
Vergi Baltajā namā
Sākotnēji prezidenta rezidenci nesauca par Balto namu. Prezidenta pils, prezidenta rezidence, savrupmāja - tādi bija izplatītākie nosaukumi. Tikai Teodora Rūzvelta laikā XX gadsimta sākumā to sāka saukt par Balto namu, un šis nosaukums ēkai palicis līdz pat mūsdienām.
Nama pastāvēšanas pirmajos simts gados dzīve tajā nemaz nebija tik ērta, kā varētu domāt. Būtībā tas bija pavisam parasts nams (tiesa, ļoti liels), tikai ar atšķirību, ka to apdzīvoja valsts vadītājs ar savu ģimeni. Nekādu īpašu «ekstru» un privilēģiju tā iemītniekiem nebija, turklāt tolaik ASV prezidentam piekļūt bija nesalīdzināmi vieglāk nekā tagad. Piemēra pēc var minēt, ka līdz pat XIX gadsimta vidum prezidents personīgi apstiprināja Vestpointas karaskolas kadetu kandidātus un ar daudziem no viņiem pirms tam tikās personīgi - mūsdienās kaut kas tāds nav iedomājams. Kaut gan prezidentam pienācās alga, taču savas rezidences personāla pakalpojumus viņam ilgu laiku vajadzēja apmaksāt no savas kabatas. Tādēļ tie prezidenti, kuri bija ievēlēti no dienvidu štatiem (līdz pat pilsoņu karam tādu bija vairākums) līdzekļu ekonomijas nolūkā algota personāla vietā izmantoja sev piederošos vergus. Tagad tas var izklausīties pārsteidzoši, taču vairākas desmitgades Baltajā namā kārtību patiešām uzturēja vergi. Piemēram, prezidentu Endrū Džeksonu Baltajā namā apkalpoja 14 viņa vergi. Tomasam Džefersonam kalpoja deviņi vergi, bet Zakarijam Teiloram - 15. Viņus izmitināja nama pagrabtelpās un bēniņos.
Tikai pamazām prezidenta rezidencē parādījās pa kādam valsts algotam kalpotājam, 1835. gadā tāds bija tikai viens - Baltā nama dārznieks. Jau pēc pilsoņu kara tika ieviests Baltā nama saimniecības pārziņa amats - kā pirmais to ieņēma Abrahama Linkolna bijušais kučieris, melnādainais Viljams Sleids. XX gadsimtā jau personāla skaits sāka strauji augt, un mūsdienās tas sniedzas desmitos cilvēku.
Līdzīgi kā mainījās personāls, mainījās arī pats nams. Ne viens vien prezidents centās ēku kaut kā uzlabot. Tomass Džefersons ieviesa apsildāmas tualetes un kamīnus, Endrū Džeksons ūdensvadu un pirmo vannasistabu (tagad to namā ir jau 35), Franklins Delano Rūzvelts - baseinu un bumbu patvertni, Ričards Niksons - boulinga zāli.
Prezidents Džonsons un duša
Ne visi prezidentu jaunievedumi ir iedzīvojušies Baltajā namā. Vēl tagad klīst leģendas par Lindona Džonsona īpašajām attiecībām ar dušu. Jau pirms prezidentūras viņam ļoti patika mazgāties dušā un savās mājās viņš pat bija uzkonstruējis īpašu dušu ar vairākām strūklām, kas vienlaikus apskalo dažādas ķermeņa daļas. Ievācoties Baltajā namā, viņš arī tur gribēja tādu pašu, taču tas nebija nemaz tik vienkārši. Sākumā Baltā nama santehniķis vispār nesaprata, ko Džonsons no viņa grib (turklāt šim prezidentam bija ieradums ar personālu sarunāties visai asā un kategoriskā tonī, kas saprašanos nevairoja), bet, kad izpētīja prezidenta mājas dušu, konstatēja, ka tādas ierīkošana rezidencē maksās diezgan dārgi. Šis apstāklis gan prezidentu neapturēja, jo viņš kaut kā pamanījās vairākus desmitus tūkstošu dolāru lielos izdevumus par dušas būvi iedabūt aizsardzības budžeta slepenajā sadaļā, un beigu beigās tika pie kārotā. Bet, kad Džonsona vietā nāca Ričards Niksons, tas lika sarežģīto dušu novākt.
Paradoksālā kārtā, neraugoties uz izšķērdību dušas iekārtošanā, dzīvē Džonsons bija ļoti ekonomisks cilvēks, bet viņa vēlme ekonomēt elektroenerģiju jau robežojās ar māniju. Ja Dvaitam Eizenhaueram piecdesmitajos gados patika pēc iespējas vairāk izgaismot Balto namu, Džonsons, gluži pretēji, vajāja personālu, liekot tiem taupīt elektrību un izslēgt apgaismojumu, pretējā gadījumā piedraudot atvilkt no algas. Daļa Baltā nama darbinieku Džonsona valdīšanas laikā pat bija pasākuši nēsāt līdzi kabatas lukturīšus, jo nekad nevarēja zināt, vai boss pēkšņi telpā, kur viņi atrodas, neizslēgs gaismu. Viņš pat bija mēģinājis atslēgt Balta nama kāpņu apgaismojumu, tomēr darbiniekiem bija izdevies prezidentu no šāda soļa atrunāt, kā argumentu izmantojot drošības apsvērumus - ja nu kāds tumsā nokrīt pa stāvajām kāpnēm un nolauž kaklu?
Žaklīnas atnākšana
Līdz pat Džona Kenedija ievēlēšanai par Baltā nama interjeru neviens īpaši nerūpējās. Katrs jaunais prezidents varēja izmantot jau esošās mēbeles vai arī vest līdzi savējās - nekādu ierobežojumu šajā ziņā nebija. Taču, kad reizē ar Kenediju Baltajā namā ievācās viņa sieva Žaklīna, viss mainījās. Viņa bija šokēta par prezidenta rezidences izskatu, kādu to saņēma mantojumā no priekšteča Eizenhauera un viņa kundzes. «Galvenais iespaids - tas nav baltais, bet gan brūnais nams. Sliktas viesnīcas milzīgs numuriņš ar slimnīcas iezīmēm. Nodilis linolejs, spļaujamtrauki kā slimnīcā, pie sienām dzeramā ūdens krāni, puse logu nebija atverami, bet caurvējš vilka tā, ka varēja izjaukt frizūru, kamīni nedarbojās, bet bijušās pirmās lēdijas guļamistaba un vannasistaba bija izkrāsotas indīgi zaļā un tikpat indīgi rozā krāsā. Pēdējais piliens bija milzīgas palmas podos, kas bija ievietotas pa visu māju, taču palmas bija pa pusei nokaltušas, bet podi no vecuma kļuvuši pelēcīgi. Neko tādu man nebija gadījies redzēt pat provinciālu dzelzceļa staciju uzgaidāmajās telpās,» vēlāk savos memuāros rakstīja Žaklīna.
Pirmā lēdija bija apņēmības pilna veikt Baltajā namā renovāciju, taču bija viens šķērslis - budžetā nebija paredzēti līdzekļi šādam mērķim. Tādēļ Žaklīnai nācās improvizēt, ko viņa izdarīja spīdoši: nodibināja īpašu fondu Baltā nama atjaunošanai un talkā paaicināja Amerikas lielāko autoritāti senu mēbeļu atjaunošanā Henriju Diponu, kurš bija kā garants, ka viss tiks saglabāts vēsturiski autentiskā stilā. Beigu beigās Žaklīnai pat izdevās panākt, lai Kongress pieņemtu likumu, saskaņā ar kuru Baltais nams tika pasludināts ne tikai par prezidentu rezidenci, bet arī par muzeju, kurā bez speciālistu ziņas nedrīkst veikt nekādas izmaiņas. Tieši pateicoties Kenedijai, Baltā nama iekštelpas ieguva to veidolu, kāds tas bez īpašām izmaiņām ir saglabājies līdz pat mūsdienām.
Prezidenti un taupība
Baltajam namam ir arī sava mākslas darbu kolekcija, kuras krājumus ikviens prezidents var izmantot pēc saviem ieskatiem telpu dekorēšanai. Vajadzības gadījumā prezidentam ir tiesības arī uz laiku iznomāt kādu mākslas darbu no Amerikas lielākajiem muzejiem. Tieši ar mākslas darbiem saistās arī kāda skumja epizode Baltā nama vēsturē: kad 1963. gada novembrī pēc Džona Kenedija slepkavības Dalasā Žaklīna atgriezās prezidenta rezidencē kopā ar vīra līķi un gatavojās dažādu delegāciju uzņemšanai, kas ieradīsies izrādīt aizgājējam pēdējo godu, tad, par spīti bēdām, viņa ieviesa korekcijas Baltā nama zāles aprīkojumā un lika Sezāna gleznu nomainīt pret amerikāņu mākslinieka darbiem. Franču glezna pie amerikāņu prezidenta šķirsta - tas nebūtu patriotiski...
Lai arī prezidentam un pirmajai lēdijai ir tiesības iekārtot nama interjeru pēc saviem ieskatiem, tomēr noteiktai kārtībai šajā ziņā ir jābūt. Šo noteikumu diezgan bieži savulaik esot ignorējusi Klintonu ģimene, pašrocīgi pārnesot lampas un krēslus no vienas telpas uz otru. Bet personāls ikgadējās inventāra uzskaites laikā juka prātā: šajā telpā bija jābūt sarkanam XIX gadsimta krēslam, bet nav! Kur ir? Izrādās, Hilarija aizstiepusi uz savu guļamistabu...
Prezidentiem ir arī tiesības uz Balto namu vest sev piederošas mēbeles no līdzšinējās dzīvesvietas. Tā, piemēram, darīja Džeralds Fords, kurš ieradies ar saviem iemīļotajiem krēsliem. Taču pasūtīt jaunas mēbeles vai arī veikt neplānotu remontu uz valsts rēķina prezidenti nedrīkst - ja gribi, apmaksā to no savas kabatas.
Sīkās zādzības
Tieši tāpat kā no slaveniem restorāniem viesi mēdz čiept galda piederumus (agrāk - pelnutraukus) par piemiņu, tā arī Baltais nams nav pasargāts no šādiem incidentiem. Varam vien minēt, cik nažu, dakšiņu un tējkarotīšu šo gadu laikā aiznesuši prezidentu viesi, starp kuriem it kā taču visiem vajadzētu būt godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Kā grāmatā Rezidence: Baltā nama privātā dzīve (The Residence: Inside the Private World of the White House) raksta Keita Andersena Brauere, īpaši sīko zādzību vilnis uzplaucis Kenediju laikā, kad bieži vien pēc kādām oficiālām vakariņām, pārskaitot galda piederumus, personālam nācies konstatēt, ka pazudis ducis tējkarošu un pāris sudraba pelnutrauku. Apkalpotāji gan parasti centušies zādzības delikāti novērst un, ja trauku maiņas laikā pamanījuši, ka trūkst kādas dakšiņas, tad tēloti brīnījušies - nez, kur tad palikusi, vai tik nebūs nokritusi zemē? Parasti tad viesis nokaunējies un atdevis dakšiņu - jā, tiešām bija nokritusi... Īpaši neiecietīga pret tādu čiepšanu bijusi Žaklīna Kenedija, kura, reiz pamanot, ka viens no viesiem bāž kabatā sudraba nazi, piegājusi tam klāt un tiešā tekstā pieprasījusi atdot Baltā nama īpašumu.
Prezidenta galds
Baltā nama Ovālajā kabinetā esošajam rakstāmgaldam ir sena vēsture. To 1880. gadā prezidentam Raterfordam Heisam 1880. gadā uzdāvināja Anglijas karaliene Viktorija, bet šis galds ir izgatavots no britu barkas Resolute koka detaļām. 1853. gadā šis kuģis iestrēga Arktikas ledājos un apkalpe to pameta, bet pēc diviem gadiem to uzgāja kāds amerikāņu vaļu medību kuģis, aizvilka uz ostu, saremontēja un atdeva angļiem. Kad 1879. gadā Resolute norakstīja, no tā detaļām galdniekmeistars Viljams Evendens izgatavoja šādu te galdu. Kādu laiku tas atradās Ovālajā kabinetā, tad nonāca noliktavā, no kuras to izvilka Džons Kenedijs, un kopš tā laika šis galds ir neatņemama ASV prezidenta kabineta sastāvdaļa.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita