Vairāk nekā 300 gadus pastāvējusī Franku impērija bija sava laika varenākā valsts. Tās zināmākais monarhs bija Kārlis Lielais, kuru 800. gadā Romas pāvests kronēja par pirmo Svētās Romas impērijas valdnieku. Taču, kā jau ar impērijām gadās, tā sadalījās, bet pie varas nāca jauna dinastija.
840. gadā, sekojot tradīcijai, Kārļa Lielā impērija tika sadalīta trijās daļās. Šī dalīšana ielika pamatus mūsdienu Francijai, Vācijai un teritorijām, kas bija abu valstu strīdus avots tūkstoš gadu garumā. Gandrīz pusotru gadsimtu notika cīņas par troni bijušās impērijas rietumu daļā, ko pārvaldīja valdnieki, kas sevi sauca par Karolingiem.
987. gadā to, kas bija palicis pāri no Kārļa Lielā impērijas Francijas teritorijā, savā varā pārņēma Hugo Kapets. Par veidu, kā Kapetingi pārņēma varu, vēstures avoti nav vienisprātis. Nenoliedzami, spēcīgais un talantīgais Hugo pie varas nāca vai nu apvērsuma dēļ, vai arī tāda bija vietējo aristokrātu kopēja izvēle. Vēlākās leģendas par Kapetingu zemo izcelšanos tomēr nebija pamatotas, jo Kapetingi bijuši blakus Karolingiem veselu gadsimtu, ieņemot augstākos amatus Franku valstī un saradojoties ar valdniekiem. Paši Kapetingi sevi izcēla gan kā Karolingu, gan vēl senākās Merovingu dinastijas pēctečus. Hugo Kapetu kronēja Nojonā - vietā, kur 768. gadā tronī bija kāpis Kārlis Lielais. Pēc kronēšanas Hugo devās uz Merovingu dinastijas svētvietu Reimsu, kur viņam par godu tika noturēta svinīgā mise. Ar Merovingu «svēto eļļu» iesvaidīja visus Francijas valdniekus - no Hugo Kapeta līdz Luijam XVIII.
Trīs gadsimtus Hugo Kapeta pēcnācēji būs ne tikai Francijas valdnieki, bet arī pārvaldīs grāfistes, hercogistes un impērijas no Parīzes līdz Konstantinopolei. 327 gadu laikā Kapetingu galvenā vīriešu līnija nekad nepārtrūka - viduslaiku Eiropas mainīgajā politiskajā ainavā tas bija nepārspēts rekords. Salīdzinājumam: no 996. gada, kad tronī kāpa Hugo Kapeta dēls Roberts II, līdz 1137. gadam Francijā troni ieņēma četri valdnieki, bet tā paša 141 gada laikā Anglijas tronī pabija 11 monarhi. Trīs gadsimtu laikā Kapetingi Rietumfranciju no vietējo aristokrātu plosītas teritorijas pārvērta reģiona lielvarā, kuru pārvaldīja «viskristīgākie no valdniekiem».
Karolingu un Kapetingu leģenda
Kapetingu stāsts ir misticisma pilns. Hugo Kapeta dēls Roberts II tika uzskatīts par svēto, kura pieskāriens izārstē lepru, bet turpmākajos gadsimtos ikviena Francijas karaļa pieskāriens tika uzskatīts par dziedniecisku. Nozīmīgā loma dinastijas leģendā ir stāstam par «aizlienēto troni», kura sākumi meklējami XI gadsimta leģendā, un tas vēsta, ka Kapetingiem Francijas tronis pienākas tikai uz laiku, bet pēc septiņām paaudzēm tam bija jāatgriežas Karolingu rokās. Laikā, kad leģenda dzima, valdīja trešais no Kapetingu valdniekiem, Anrī I, kuram šāda leģenda bija pamatojums troņa leģitimitātei. Bet septītais dinastijas valdnieks Filips II jau bija tik varens, ka Kapetingu tiesības vairs nespēja ietekmēt nekādas leģendas, un Kapetingi vairs nevairījās savus dēlus saukt Kārļa vārdā.
Ironiskā kārtā Filipa II dēlu Luiju VIII ar Karolingiem saistīja ne tikai tronis, bet arī asinis, jo karaļa māte bija tieša Karolingu dinastijas pēctece. Simboliskā kārtā Luijs XIII ne tikai apvienoja dinastijas, bet arī valsti - viņš ir pirmais valdnieks, kurš no «Franku karaļa» (Rex Francorum) tika kronēts par «Francijas karali» (Rex Franciae). Tā nebija tikai fonētiska pārmaiņa - nosaukums simbolizēja, ka tagad troņa vara ir kaut kas pastāvīgs, nevis pavalstnieku dots. Tiesa, septītais Kapetingu karalis tomēr katram gadījumam uz nāves gultas pieprasīja vasaļiem zvērēt uzticību savam dēlam Luijam un viņa brālim Robertam.
Luija VIII dēls Luijs IX valdīja piecdesmit sešus gadus un drīz pēc savas nāves tika kanonizēts. Luijs IX bija dievbijīgs valdnieks, kurš tērpās un ēda pieticīgi, kolekcionēja relikvijas un mazgāja kājas ubagiem. Viņa kolekciju rotāja «īstenais» Jēzus ērkšķu vainags, kas bija atvests no Konstantinopoles. Būdams divu krusta karu dalībnieks, Luijs IX tika uzskatīts par autoritāti, kas spēj izšķirt visdelikātākos strīdus Eiropas valdnieku starpā, un viņa tēls bija piemērs ikvienam sava laikmeta kristiešu valdniekam. Valsts, ko Luijs IX atstāja savam dēlam Filipam III, bija visas Eiropas mēroga lielvara - centralizēta, spēcīga un elastīga, spējīga pārdzīvot krīzes, kas to sagaidīja XIV un XV gadsimtā. Parīze šajā laikā bija lielākā pilsēta Eiropā, kurā mitinājās vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju.
Kapetingu lāsts
Taču visam ir sava cena. XIV gadsimta Francija bija pāraugusi sava administratīvā un politiskā modeļa spējas. Šarls III valdīja piecpadsmit gadus un aizgāja mūžībā Aragonas krusta kara - politisku motīvu un pāvesta labvēlībā balstītas afēras - laikā izcēlušās dizentērijas epidēmijā. Jaunais karalis Filips IV izraisīja karu ar savu spēcīgāko vasali Anglijas karali Edvardu I, kurš bija arī Akvitānijas hercogs. Lai gan karš beidzās bez reāliem rezultātiem, Filipa IV meitu Izabellu 1308. gadā izprecināja Edvarda dēlam un mantiniekam Edvardam II - tas, kā izrādījās, bija lēmums, kas ielika pamatus Simtgadu karam.
Tikmēr Filips IV, būdams liels Templiešu ordeņa parādnieks, izlēma atbrīvoties no kreditoriem. Lai gan slavenā un asiņainā templiešu sagrāve liecināja par to, cik spēcīga ir Francijas karaļa vara, šis lēmums uz mūžiem iecirta vēl vienu robu Kapetingu leģendā. 1307. gadā savam laikam nepieredzēti precīzi koordinētā akcijā visi Francijas templieši tika apcietināti un tiesāti. 1314. gada martā pēc tiešas Francijas karaļa pavēles templieši, tostarp ordeņa mestrs, tika sadedzināti uz sārta par ķecerību. Leģenda vēsta, ka templiešu mestrs Žaks de Molē pirms nāves nolādējis karali Filipu IV un pāvestu Bonifāciju VIII, sakot, ka «nepaies ne gads, un mēs visi trīs kopā degsim elles ugunīs». Ar šiem vārdiem sākās Kapetingu dzimtas koka centrālā zara riets.
Kā jau prognozēja mestrs, 29. novembrī 46 gadu vecumā Filips IV aizgāja mūžībā. taču dinastijas nākotne šķita droša, jo aiz sevis Filips IV bija atstājis trīs dēlus - Luiju, Filipu un Kārli, kas kuriem piederēja attiecīgi Navarras karaļa, Puatjē un Maršas grāfa tituli. Daži karaļa nāvē vainoja templiešu lāstu, bet citi - Kapetingu dzimtas lāstu.
Nesles torņa afēra
Filipa IV dēli, sekojot sava laika politiskajiem tikumiem, tika izprecināti, stiprinot politiskās saites ar Francijas kaimiņiem. Vecākais dēls Luijs 1305. gadā apprecēja Burgundijas hercoga Roberta II meitu Margarētu. Vidējais dēls Filips 1307. gadā apprecēja Burgundijas grāfa Oto IV meitu Žannu, savukārt jaunākais dēls Šarls - Oto IV meitu Blanšu. Vienīgā meita Izabella 1308. gadā tika izprecināta Anglijas karalim Edvardam II.
Luija laulība nebija veiksmīga - troņmantnieks, pazīstams ar savu ietiepību, labprātāk spēlēja tenisu, nekā pavadīja laiku ar sievu. Savukārt Filipa laulība no malas likās mīlestības un kaisles vainagota, un franču princis savai sievai nežēloja ne naudu, ne laiku mīlestības vēstuļu rakstīšanai. Bet Šarla laulība bija tipiska politiskā laulība savam laikam.
1313. gadā Parīzē viesojās Anglijas karaliskais pāris. Kādā no svinīgajām pieņemšanām Izabella pasniedza Luija un Kārļa sievām īpaši greznus makus. Tā paša gada beigās, franču delegācijai viesojoties Anglijā, Izabella pamanīja, ka viņas dāvinātos makus nēsā divi normaņu bruņinieki - brāļi Valters un Filips. Nākamajā gadā, atkal viesojoties Francijā, Izabella izteica aizdomas par iespējamo brāļu sievu neuzticību savam tēvam, Francijas karalim.
Filips IV pavēlēja abus bruņiniekus novērot. Apsūdzības pamatā bija aizdomas, ka Blanšai un Margarētai ilgstoši varētu būt bijušas attiecības ar abiem bruņiniekiem, ar kuriem viņas visnotaļ privātā gaisotnē vairākkārt tikušās Nesles torņa telpās. Par notiekošo zinājusi un dēkā iesaistījusies arī Žanna. Nesles tornis bija daļa no vecajiem Parīzes nocietinājumiem, ko 1308. gadā galma vajadzībām bija iegādājies Filips IV.
Ievācis šādu informāciju, Filips IV pavēlēja apcietināt visus afērā iesaistītos. Abi brāļi Parīzes cietumā tika spīdzināti un atzinās trīs gadus ilgā dēkā ar princesēm, tā automātiski kļūstot pat apsūdzētajiem valsts nodevībā. Sods bija bargs - brāļi tika kastrēti un sodīti ar nāvi, bet viņu mirstīgās atliekas izbarotas suņiem. Blanšai un Margarētai piesprieda mūža ieslodzījumu, savukārt Žannu Parīzes Parlaments attaisnoja, lielā mērā pateicoties viņas vīra - prinča Filipa - ietekmei.
Trīs brāļi tronī
Uz nāves gultas 1314. gada novembrī Filips IV pasauca dēlu Luiju un atvadījās no viņa ar vārdiem: «Novisiem trim tu man esi mīļāks parcitiem.» Karalis piekodināja dēlam valdīt pieticīgi, uzklausīt tēvoču padomus un pārdomāt, «ko nozīmē būt Francijas karalim». Tiesa, Luija privātā dzīve bija tālu no ideālas, jo sieva viņu bija krāpusi, taču šķirties jaunais karalis no viņas nevarēja, jo tobrīd Romā valdīja politiskā krīze un pāvestam nebija vaļas pievērsties karalisku laulību šķiršanai. Tādēļ viss atrisinājās citādāk: 1315. gada 14. augustā neskaidros apstākļos Burgundijas Margarēta cietumā nomira, un tikai piecas dienas vēlāk Luijs X apprecēja Ungārijas karaļa meitu Klementīni.
Viens no pirmajiem jaunā karaļa uzdevumiem bija tikt galā ar aristokrātu līgu, ko agrāk grožos bija turējusi tikai Filipa IV neapstrīdamā vara. Līgas priekšgalā bija Burgundijas un Šampaņas vasaļi, kuri piespieda karali samazināt nodokļus un paplašināt vasaļu privilēģijas. Nozīmīgākais Luija X ārpolitikas virziens bija cīņa ar Flandrijas hercogisti - de facto neatkarīgu subjektu Francijas karaļa valdījumos. Lai atrastu finansējumu karam pret Flandriju, Luijs X atbrīvoja dzimtcilvēkus Francijas teritorijā, taču tiem sava brīvība bija jāizpērk naudā.
Lai gan sākotnēji Luijs X sevi pierādīja kā tipisku Kapetingu valdnieku - spēcīgu, pārliecinātu, ieturētu un konservatīvu -, viņam pietrūka vienas svarīgas priekštečiem raksturīgas īpašības. Proti, ilgmūžības. Tikai divus gadus pēc kāpšanas tronī Luijs X, būdams kaislīgs tenisa spēlētājs, pēc intensīvas spēles sadzērās labi daudz auksta vīna un saslima vai nu ar plaušu karsoni, vai pleirītu. No slimības karalis tā arī neatkopās un 1316. gada 5. jūnijā nomira, atstājot pēc sevis meitu Žannu, par kuras paternitāti nebija skaidrības, kā arī sievu Klementīni bērna gaidībās.
Pirmos piecus mēnešus Luija brālis Filips valdīja kā reģents, gaidot piedzimstam Klementīnes bērnu. 1316. gada 15. novembrī karalienei piedzima puika, kam deva vārdu Žans un kurš nekavējoties tika kronēts par Francijas un Navarras karali. Žans I ir vienīgais Francijas karalis, kurš titulu ieguvis piedzimstot, bet arī vienīgais, kas tronī bija pavadījis visu savu mūžu - ja precīzāk, tad četras dienas, pārtraucot trīs gadsimtus ilgo Kapetingu troņa nodošanu no tēva dēlam.
Trīs gadsimtu laikā pirmo reizi karalis nomira bez vīriešu kārtas mantinieka. Uz troni pretendēja gan spēcīgi aristokrāti, gan Luija X meita Žanna, gan viņa brāļi. Troni ieņēma Filips V, kurš ieguva vārdu «Garais», un uz viņu gūlās aizdomu ēna par brāļa dēla nonāvēšanu. Atšķirībā no brāļiem Filipa V laulība nebija šķirta, un karalim jau bija četras meitas. Pateicoties karaļa vasaļiem, kuri iebilda pret sievieti un tās vīriešu pēcnācējiem Francijas tronī (šī lēmuma leģitimitāte bija stingri apšaubāma, taču vēlāk tas kļuva par Francijas troņa mantošanas tiesību pamatu) un veiksmīgiem Filipa politiskajiem manevriem, Žanna drīz vien zaudēja tiesības uz troni. Tas gan izraisīja iebildumus Anglijā, kur jautājums par princeses Izabellas mantojuma tiesībām kļuva par atspēriena punktu Simtgadu karam.
Filipu V uzskatīja par gudrāko no trim Filipa IV dēliem, un viņš drīz vien iesāka plašas reformas, pārskatot valsts nodokļu, monetāro un militāro politiku. Filips V atrisināja ārpolitisko saspīlējumu ar Flandriju un pievērsās varas centralizācijai Francijā. Ja neskaita saspīlētās attiecības ar Angliju, Francijas pozīcija stiprinājās, jo īpaši pēc tam, kad pāvesta tronī kā otrais Aviņonas pāvests kāpa no franču žēlastības atkarīgais Jānis XXII.
1320. gadā Filips V sāka gatavoties jaunam krusta karam, bet 1321. gada augustā apciemoja savu brāli Šarlu. Atgriežoties Parīzē, karali sāka mocīt drudzis un dizentērija, un tūlīt pēc gadumijas karalis aizgāja mūžībā. Likuma par vīriešu kārtas pēctecību dēļ tronī jākāpj bija Filipa V jaunākajam brālim Šarlam.
Šarls IV bija šķīries no sievas un apprecēja Luksemburgas Mariju, Svētās Romas imperatora Heinriha VII meitu, kura diemžēl mira priekšlaicīgās dzemdībās. Par Šarla IV labo roku kļuva Valuā grāfs Šarls, karaļa Šarla III jaunākais dēls, kurš paspēja ieņemt simbolisko Latīņu impērijas imperatora troni.Šarls IV neturpināja brāļa reformas un Anglijas draudu priekšā uzņēma ļoti uzmanīgu ārpolitikas kursu, ko stiprināja mūžam nesamierināmā Flandrija. 1326. gadā beidzot uzliesmoja ilgi briedušais konflikts ar Angliju, Šarlam IV atbalstot savas māsas Izabellas dēla pretenzijas uz Anglijas troni pret Edvardu II, vīru, ko Izabella atklāti nicināja. 1228. gadā 34 gadu vecumā Šarls IV mira, neatstājis vīriešu pēcnācējus. Kapetingu dzimtas centrālais zars bija nokaltis, un tronī kāpā Kapetingu dzimtas koka atvase, Luija IX mazmazdēls un grāfa Šarla vecākais dēls - Filips VI Valuā. Tronī viņš bija uzkāpis, pateicoties likumam, ko ieviesa Filips V (Šarla IV sieva dzemdēja meitu Blanšu, kura tātad nevarēja pretendēt uz troni), bet viņa pirmais darbs bija aizsargāt savas tiesības pret princeses Izabellas dēlu Edvardu III karā, kas vēlāk iegūs Simtgadu kara nosaukumu.
Luija X trīs bēres
Luijs X ir vienīgais franču monarhs, kurš apglabāts divreiz. Vai pat trīsreiz, ja pieskaitām vēlākus notikumus. Pirmo reizi tas grandiozā ceremonijā Francijas karali apglabāja 1316. gada 7. jūnijā, divas dienas pēc nāves. Otro reizi karali apglabāja saskaņā ar tradīcijām, jo Kapetingu ieražas noteica, ka karaļa pēctecim jāpiedalās sava priekšteča bērēs, bet Filips nebija varējis laikus ierasties Parīzē. Pēc tam vairākus gadsimtus Luija X mirstīgās atliekas dusēja mierā, līdz 1793. gadā, Franču revolūcijas laikā, revolucionāri tās izmeta no kapenēm. 1817. gadā, atjaunojot Burbonu monarhiju, karaļa pīšļi tika apglabāti trešo reizi.
Kapetingu loma
Viens no veidiem, kā Kapetingi nodrošināja Francijas troņa stabilitāti, bija prasmīgi darījumi ar jaunākajiem dēliem, kuri apmaiņā pret atteikšanos no pretenzijām uz Francijas troni saņēma nozīmīgus titulus un īpašumus. Francijas vadošā pozīcija Eiropā veicināja Kapetingu dēlu nonākšanu Eiropas troņos - Kapetingi vai to apakšdinastiju pārstāvji ir sēdējuši Portugāles, Sicīlijas, Navarras, Ungārijas, Polijas, Spānijas un Sardīnijas karaļu troņos, kā arī bijuši lielhercogi Luksemburgā un Lietuvā. Visbeidzot Kapetingu pēctečiem ir bijis tas apšaubāmais gods būt pēdējiem imperatoriem Brazīlijas un Latīņu impērijās. Oksfordas zinātnieku veiktie pētījumi liecina, ka trīs ceturtdaļas Eiropas karaļnamu ir rados ar Kapetingiem.
Kapetingu nozīmi Francijas vēsturē ir grūti pārvērtēt - no smagās cīņas un tai sekojošās uzvaras Simtgadu karā līdz Parīzei, ko slavenā dinastija no netīra cietokšņa pārvērta Eiropas kultūras un politikas metropolē. Kapetingu ģerbonis - slavenā lilija - kļuvis par nemirstīgu Francijas simbolu. Kapeti bija tik slaveni, ka šo vārdu kā uzvārdu piešķirs «pilsonim Kapetam» - Francijas karalim Luijam XVI, pirms Franču revolūcijas tribunāls viņam nocirtīs galvu. Kaut gan Luijs pārstāvēja Burbonu dinastiju, franču revolucionāri nebija tālu no patiesības, jo katrs Francijas valdnieks, ja neskaita Bonapartus, ir tuvāks vai tālāks Kapetingu pēctecis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita