1910.gada 15. augustā avīzes rakstīja: «Melnkalnē norisinājās lielas svinības: tika atzīmēta valdnieka Nikolas I valdīšanas piecdesmitā gadadiena. Skupščina ārkārtas sēdē piešķīra kņazam Nikolam Melnkalnes karaļa titulu. Viņš ir īsts Melnkalnes reformators un valsts dzīves reorganizētājs. Apveltīts ar milzīgu gribasspēku, enerģiju un talantu, viņš būtībā izveidoja pašreizējo Melnkalni, kura politiskās ietekmes ziņā ieņem līdzvērtīgu vietu citu Balkānu valstu vidū.» Tajās dienās mazā Balkānu valstiņa uzņēma visas Eiropas varenākos valstsvīrus. Taču ar ko gan tik maza izmēra valsts izpelnījās tādu ievērību?
Noslēpuma atminējums ir vienkāršs - lielākā daļa svinību viesu bija karaļa Nikolas I Negoša radinieki. Viņa bērnu vīri un sievas. Karalim bija deviņas meitas! Un tikai trīs dēli, kuri varēja pretendēt uz troni. Taču, tieši pateicoties meitām, kuras Nikola veiksmīgi izprecināja ievērojamiem Eiropas aristokrātijas pārstāvjiem, karalis panāca, ka ar Melnkalni citas valstis rēķinājās. Ne jau velti viņu iesauca par Eiropas galveno sievastēvu.
Milica un Stana
Lai iepazītos ar Melnkalnes karaļa plašo radu saimi, mums noderēs fotogrāfija, kas uzņemta 1910. gadā viņa kronēšanas dienā. Šajā grupas foto karalis un viņa sieva Milena iemūžināti, tērpti Melnkalnes tradicionālajos tērpos. Karalis ir bruņots ar zobenu - ar tādu viņš cīnījās pret turkiem par Melnkalnes neatkarību. Svarīgs ir personu izkārtojums kadrā. Pa kreisi no karaļa sēž viņa sieva Milena Vukotiča, bagāta zemes īpašnieka meita. Karaļa kronēšana un laulātā pāra zelta kāzas iekrita vienā dienā.
Pa labi no karaļa sēž viņa meita Milica. Viņas vīrs, Krievijas imperatora Nikolaja I mazdēls Pēteris Nikolajevičs Romanovs, stāv aizmugurējā rindā kā malējais kreisajā pusē. Tāds izvietojums ir simbolisks, jo diez vai Melnkalnes karalis todien bija apmierināts ar Milicu un viņas māsu Anastasiju jeb Stanu, krievu lielkņaza un cara Nikolaja II tēvoča Nikolaju Nikolajeviča Romanova sievu. Gan Milica, gan Stana tobrīd jau lielā mērā bija zaudējušas savu ietekmi Krievijas cara galmā un nonākušas carienes nežēlastībā.
Melnkalnes karalis Nikola jau no laika gala apzināti saistīja abu meitu likteņus ar Krieviju. Aizsūtīja viņas mācīties uz Sanktpēterburgas Smoļnija augstdzimušo jaunavu institūtu un piemeklēja viņām vīrus ar ievērojamu stāvokli Krievijas valdošajā hierarhijā. Nikolas Negoša plāni bija tālejoši - viņš sapņoja izveidot Lielmelnkalni, kuras sastāvā būtu arī Bosnija, Hercegovina, Vecserbija (tā atradās turku kontrolē), daļa Ziemeļalbānijas un Dalmācija (Horvātija). Taču tāda mēroga projektu bija iespējams īstenot tikai ar Krievijas cara palīdzību. Tādēļ arī bija tik svarīgi izprecināt meitas krievu lielkņaziem.
Šī plāna daļa izdevās, jo cara Aleksandra III sieva Marija, kura pēc tautības bija dāniete, gribēja, lai viņas dēli precas ar pareizticīgām meitenēm. Milica un Stana Negošas šim uzstādījumam atbilda, tādēļ kopš 1889. gada viņas regulāri saņēma ielūgumus uz pusdienām cara pilī. Imperators viņas parasti apsēdināja sev abās pusēs. Princesi Milicu iepazīstināja ar lielkņazu Pēteri Nikolajeviču, kuru ātri vien savaldzināja dienvidnieces skaistums, asais prāts un nevainojamās krievu valodas zināšanas. Bez tās viņa pārvaldīja arī franču un persiešu valodu. Sekoja saderināšanās, kuras laikā cars uzsauca tostu, kas sabiedēja un izbrīnīja teju vai visu Eiropu: «Iedzersim par Melnkalnes Nikolu - manu vienīgo draugu un sabiedroto!» 1889. gada 25. jūnijā Pēterhofas pils baznīcā tika noslēgta Pētera un Milicas laulība. Divus mēnešus vēlāk māsas pēdās sekoja Stana, salaulājoties ar citu cariskās ģimenes pārstāvi - Leihtenbergas hercogu Georgiju. Šī laulība gan nebija laimīga un beidzās ar šķiršanos, taču iesildīto vietu galmā Stana nepameta, jo 1907. gadā apprecējās ar cara Nikolaja II tēvoci lielkņazu Nikolaju Nikolajeviču.
Abu Melnkalnes māsu pozīcijas galmā pastiprinājās pēc traģēdijas Hodinkas laukā Nikolaja II kronēšanas laikā. Tad cara labi iecerētās dāvanu dalīšanas vienkāršajai tautai laikā izcēlās drūzmēšanās, kurā 1389 cilvēki gāja bojā. Taču cars šo traģēdiju izlikās neredzam - tās dēļ neatcēla ne svinības, ne arī svētku uguņošanu. Dzejnieks Konstantīns Balmonts šim notikumam veltīja pravietiskas rindas: «Kurš sāk valdīt ar Hodinku, tas beigs uz ešafota.» Pēc Hodinkas notikumiem cara galmu nelaimes vajāja viena pēc otras. Sākās juku un revolūciju laiki - no 1901. līdz 1916. gadam nemieros un teroraktos gāja bojā 17 000 cilvēku.
1905. gada februārī Kremlī teroristi sarīkoja sprādzienu, kurā gāja bojā Maskavas gubernators lielkņazs Sergejs Aleksandrovičs. Šis notikums un 1905. gada revolūcija iedragāja carienes Aleksandras veselību, viņa sāka paniski baidīties no jebkādiem masu pasākumiem un cilvēku pūļiem. Grūtajā brīdī par viņas lielākajām atbalstītājām kļuva abas melnkalnietes Milica un Stana. Krievijas premjerministrs Sergejs Vite gan uzskatīja, ka māsas vienkārši savtīgos nolūkos izmantojušas carienes vājumu: «Imperatore sasirga ar kaut kādu slimību, bet melnkalnietes uzreiz bija klāt, atbīdīja apkalpotājas otrajā plānā un pašas sāka pildīt nepatīkamos vājinieces aprūpēšanas pienākumus. Tādā veidā viņas iemantoja imperatores uzticību un kļuva par viņas labākajām draudzenēm. Melnkalniešu ietekme ar katru dienu palielinājās.»
Rasputins un citi šarlatāni
Cars un viņa laulātā draudzene sāka braukt ciemos pie abām māsām. Viņu mājās notika spiritiskie seansi, kas imperatorei Aleksandrai šķita aizraujoši. Māsas viņu apbūra ar savām zināšanām: Stana ļoti labi pārzināja austrumu kultūru, bet Milicai pat bija Francijā izsniegts alķīmiķa diploms, viņa interesējās par okultismu un maģiju, taču vienlaikus sarakstīja grāmatu par kristiešu svētajiem rakstiem. Laikabiedri viņu raksturoja kā sievieti ar ļoti spēcīgu raksturu un tik spilgtu harismu, kas nelabvēļiem lika runāt par Milicas velnišķīgajām spējām. Krievu aristokrāti par māsu ietekmi galmā nebija sajūsmā. Kņazs Fēlikss Jusupovs vēlāk emigrācijā rakstīja: «Melnkalnes karaļa meitas, Milica un Anastasija, tolaik galmā bija ļoti ietekmīgas. Pēterburgā melnkalnietes sauca par «melno sērgu». Viņas nodarbojās ar melno maģiju.»
Cara ģimenē bija trīs meitas, taču nebija troņmantnieka. Melnkalnietes Aleksandru pārliecināja, ka kādudien viņa sagaidīs tik kāroto dēlu - vajag tikai pasaukt talkā dziedniekus un zintniekus. Iznākumā galmā sāka parādīties dažādi dīvaini ļaudis, kuriem piedēvēja īpašas spējas. Visi solīja carienei dēlu, taču cerībām nebija lemts piepildīties, jo piedzima ceturtā meita, Anastasija. Nikolajs II jau sagatavoja likumu par troņa mantošanas kārtību - ja vēl pēc laika tomēr beidzot nebūtu piedzimis dēls Aleksejs, tiktu kronēta Nikolaja vecākā meita Olga.
Milica un Stana līda vai no ādas ārā, lai palīdzētu carienei. Atrada Parīzē «brīnumdari», vārdā Filips, par kura burvju spējām un pareģotāja talantu runāja visa Eiropa. Nikolajs II savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Milicas mājās iepazinos ar mesjē Filipu. Ilgi ar viņu sarunājos. Aliksa (Aleksandra - aut.) arī viņu redzēja.» Francūzim izdevās caram un viņa sievai iestāstīt, ka gaidītais dēls būs - vajadzīgas tikai zināmas finansiālas investīcijas, lai Filipam lūgšanas labāk veiktos. Taču arī Parīzes šarlatānam samaksātie tūkstoši neko nemainīja - dēla kā nebija, tā nebija.
Taču cariene tā vietā, lai nelaistu abas melnkalnietes pār savu slieksni, naivi turpināja tām uzticēties. Varbūt tādēļ, ka karaļa Nikolas Negoša dzimtā bija līdzīga problēma - ilgu laiku gaidīja mantinieku, taču piedzima četras meitas. Tā nu māsas kopā ar carieni no sirds lūdzās palīdzību svētajam Serafimam, līdz tiešām notika brīnums un Aleksandrai piedzima puika.
Tomēr ar to nelaimēm nebija pielikts punkts, jo tik ļoti gaidītajam mantiniekam atklāja iedzimtu slimību - hemofiliju jeb asins nesarecēšanu. Un jau atkal Krievijas galvaspilsētā no malu malām sabrauca visvisādi dziednieki, magi un pūšļotāji. Cariene bija gatava pieņemt kaut nelabā palīdzību, ja vien tas mazo Alekseju atsvabinātu no slimības. Un nelabais tiešām uzradās - atbrauca no pašas Sibīrijas. Viņu sauca Grigorijs Rasputins. Viņu pie carienes atveda Milica un Stana, pirms tam stingri piekodinot - bez māsu ziņas cara pilī kāju nespert! Taču Rasputins pats drīz vien kļuva tik varens, ka melnkalnietēm doto solījumu ignorēja.
«Dzērām tēju ar Milicu un Stanu. Iepazināmies ar Dieva cilvēku - Grigoriju no Toboļskas guberņas,» dienasgrāmatā ierakstīja Nikolajs II. Drīz vien Rasputins ar Nikolaju un Aleksandru bija jau tik tuvos draugos, ka sāka ietekmēt valstisku lēmumu pieņemšanu. Melnkalnietes, sajūtot draudus savām pozīcijām, mēģināja Rasputinu no galma izēst, taču bija jau par vēlu - Grigorijs carienei piedziedāja pilnas ausis par māsu viltību un divkosību, iestāstīja, ka viņas piekopj melno maģiju. Iznākumā cariene savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Es bīstos no Milicas un viņas viltības.»
Neizdevies apvērsums
Melnkalnietes nepadevās un iesaistīja cīņā smago artilēriju - Stanas vīru, lielkņazu un cara tēvoci Nikolaju Nikolajeviču. Viņš bija viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Sanktpēterburgā un Romanovu ģimenē. Nikolajs Nikolajevičs tad arī bija tas, kurš nenobijās iesaistīties atklātā konfliktā ar tobrīd visvareno Rasputinu.
1915. gadā Rasputins lielkņazam, kurš tobrīd bija iecelts par Krievijas armijas virspavēlnieku, lūdza atļauju aizbraukt uz fronti, lai lūgtu Dievu kopā ar karavīriem. Nikolajs Nikolajevičs atbildēja strupi: «Brauc tik šurp, Griška, es tevi pakāršu!» Tādam uzaicinājumam Rasputins uzskatīja par labāku neatsaukties. Sagadīšanās vai ne, taču drīz pēc šī incidenta cars nolēma atcelt tēvoci no armijas vadības un pats kļūt par virspavēlnieku. Varam vien minēt, vai Rasputins tur bija pielicis pirkstu. Katrā ziņā vācieši par šīm pārmaiņām bija priecīgi. «Esam spēruši lielu soli pretī uzvarai - no krievu armijas vadības atcelts lielkņazs, kurš izcēlās ar dzelžainu gribasspēku,» rakstīja vācu ģenerālis Ērihs Ludendorfs. Pret lielkņaza atstādināšanu bija arī virkne Krievijas politiķu un ģenerāļu, aicinot caru apdomāties un brīdinot, ka šim lēmumam var būt smagas sekas. Taču Nikolajs iebildumus neņēma vērā.
Aizvainotais lielkņazs aizbrauca uz Kaukāzu, bet Sanktpēterburgā drīz vien sāka klīst nelāgas baumas, ka valsti patiesībā vada Rasputins, bet cariene spiego Vācijas labā. Imperatore bija pārliecināta, ka tās izplata abas melnkalnietes, kuras kopā ar vīriem atradās Kaukāzā. Vēl vairāk - galmā sāka čukstēties, ka briest valsts apvērsums un Nikolaja II vietā varētu nākt Nikolajs III - līdzšinējā imperatora tēvocis un Stanas vīrs.
Taču vispirms vajadzēja tikt vaļā no Rasputina, kurš visiem, izņemot cara ģimeni, sen bija līdz kaklam. Valsts domes priekšsēdētājs Rodzjanko secināja: «Visi ministri un imperatoram pietuvinātās personas ir Rasputina cilvēki. Ir tikai viena izeja - novākt to nelieti. Ja es nebūtu tik vecs, pats viņu nožmiegtu.» Ministru kabineta priekšsēdētājs Kokovcevs lūdza caru patriekt Rasputinu, taču iznākumā pats zaudēja amatu. Domes deputāts Puriškevičs kliedza: «Es ziedošu sevi, bet nogalināšu to maitasgabalu!» Fēlikss Jusupovs rakstīja, ka visa galvaspilsēta sapņojusi par to, lai kāds beidzot nogalinātu Rasputinu. Un beigu beigās Jusupovs kopā ar Puriškeviču un vēl pāris domubiedriem tiešām to izdarīja.
Kaut gan nav faktu, kas liecinātu, ka par plānoto slepkavību būtu informētas Milica un Stana, nav šaubu, ka viņas bija ļoti ieinteresētas šādā notikumu pavērsienā. Taču turpmākie notikumi attīstījās ne gluži tā, kā melnkalnietes bija cerējušas - Nikolajs II troni tiešām zaudēja, taču viņa vietā nāca nevis Nikolajs Nikolajevičs, bet gan Pagaidu valdība un vēlāk boļševiki. Kā jau Rasputins bija pareģojis - ja sazvērnieki nogalinās mani, bojā ies Krievijas impērija.
Abām melnkalnietēm un viņu vīriem gan savā ziņā paveicās - viņi nekrita boļševiku nagos, bet gan ar angļu kreiseri pameta Krimu un pārcēlās uz Franciju. Milica dzīvoja līdz pat 1951. gadam, kad nomira 85 gadu vecumā. Viņas māsa šo pasauli pameta agrāk - 1935. gadā 67 gadu vecumā. Taču emigrācijā Stana tomēr piedzīvoja brīdi, kad viņas vīru pasludina par Krievijas imperatoru - tiesa, tas notika 1922. gadā, kad komunisti jau kontrolēja gandrīz visu valsts teritoriju un Nikolaja Nikolajeviča tituls bija vairs tikai tukša skaņa.
Elena, Itālijas karaliene
Atgriezīsimies pie fotogrāfijas. Pie Nikolas Negoša sievas labās rokas sēž karaliskās ģimenes ceturtā meita Elena. Izskatās, ka māte par to nav sajūsmā, jo iebilda pret Elenas lēmumu no pareizticības pāriet katoļticībā. Šis solis karalienei tik ļoti negāja pie sirds, ka viņa pat neieradās uz meitas saderināšanos ar Neapoles princi Viktoru Emanuelu, nākamo Itālijas karali, kurš bija katolis. Ņemot vērā, ka Elena bija cara Aleksandra III krustmeita, arī pareizticīgo baznīca bija sašutusi par viņas ticības maiņu un pat veltīja viņai kritisku brošūru ar nosaukumu Par Melnkalnes Elenas pāriešanu katoļticībā.
Tāpat kā vecākās māsas Milica un Stana, arī Elena mācījās Smoļnija institūtā, taču neaizrāvās ar misticismu, ezoteriku un spiritismu. Viņas jājamzirdziņš bija medicīna. Šajā jomā jaunībā gūtas iemaņas vēlāk noderēs Pirmā pasaules kara laikā, kad Itālijas karaliene kļūs par žēlsirdīgo māsu.
XIX gadsimta beigās runāja, ka Elena kļūs par Nikolaja II sievu, taču tas tā arī nenotika. Ļaunas mēles melsa, ka precību plāni pajukuši kādā ballē notikuša skandāla dēļ. Proti, skaistā Elena ballēs nevarēja ne atkauties no kavalieriem, taču reiz viņai gadījās misēklis ar carnet de bal (miniatūru piezīmju grāmatiņu, kurā dāmas fiksēja secību, kādā dejos ar dažādiem kavalieriem) - serbu augstmanim Arsenam Karageorgijevičam paredzētā deja tika gvardes virsniekam baronam Karlam fon Mannerheimam no Somijas. Sadusmotais serbs esot nosaucis Elenu par «dumju lauku skuķi» vai kaut kā tamlīdzīgi, par ko Mannerheims bijis gatavs izsaukt Arsenu uz divkauju. Šīs leģendas patiesums gan rada šaubas kaut vai tādēļ, ka Arsena brālis, vēlākais Serbijas karalis Petars I, bija precējies ar Elenas vecāko māsu Zorku, un diez vai serbu princis atļautos publiski nelāgi izteikties par savu radinieci.
Lai vai kā, par Krievijas imperatori Elena nekļuva, taču viņai tika Itālijas karalienes gods. Par to, kā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Viktoru Emanuelu, ir divas versijas. Viena vēsta, ka tas noticis kādā izstādē Venēcijā, bet otra - ka Nikolaja II kronēšanas pasākumā Maskavā 1896. gadā. Tur abi svētku vakariņās apsēdināti blakus un ātri atraduši kopīgu valodu. Tā nebija sagadīšanās, jo Nikola Negošs un abas viņa Krievijas cara galmā esošās meitas Milica un Stana bija pielikušas diezgan daudz pūļu, lai organizētu Elenas laulības ar Viktoru Emanuelu. Viņš pēc liktenīgajām pusdienām savā dienasgrāmatā atstāja īsu un intriģējušu ierakstu: «Es viņu sastapu.» Bet vēl pēc dažām dienām: «Esmu izlēmis.» 1896. gada 7. augustā princis ieradās Melnkalnē, kur notika saderināšanās ar Elenu.
Daudzi uzskatīja, ka šīm laulībām nebūs lemts ilgs mūžs. Par to liecināja dažādas ļaunu vēstošas zīmes. Piemēram, prinča māte ceremonijas laikā lielā karstuma dēļ noģība, bet līgavas māte, kā zināms, vispār atteicās ierasties uz šo pasākumu. Savukārt prinča tēvs ceremonijas laikā aizmiga. Pat tīri vizuāli jaunais pāris izskatījās nesaderīgi - līgava bija teju vai divas galvastiesas garāka par līgavaini (180 cm pret 153 cm). Viktors Emanuels centās šo iespaidu mazināt, velkot apavus uz augsta papēža un augstu cepuri, taču neko daudz tas nelīdzēja. Fotogrāfiem nācās palauzīt galvu, kā laulātos draugus iemūžināt tā, lai auguma atšķirības nebūtu redzamas. Ideāls risinājums bija gadījumā, ja abi sēdēja zirga mugurā vai automašīnā. Princis bija ne tikai maza auguma, bet arī ne pārāk izskatīgs, tādēļ attiecības ar sievietēm veidot viņam traucēja mazvērtības komplekss. Līdz pat brīdim, kad iepazinās ar Elenu, viņš dzīvoja diezgan noslēgti un prinča lielākā aizraušanās bija iespaidīgā monētu kolekcija.
1900. gadā anarhists Gaetano Breski nošāva Itālijas karali, Viktora Emanuela tēvu. Tagad princis kļuva par karali, bet Elena - par karalieni. Itāļu aristokrāti bija šausmās - ko iesākt ar karalieni, kas nākusi no kaut kādiem dziļiem laukiem? Viņas tēvs taču pirms 20 gadiem bija turku sultāna vasalis! Melnkalnē taču nevienas kārtīgas pilsētas nav! Kā viņa varēja ieprecēties senajā un godājamā Savojas dinastijā?
Taču Elena pierādīja, ka ir karalienes titula cienīga. 1908. gadā Sicīlijas pilsētu Mesīnu piemeklēja postoša zemestrīce. Tieši tobrīd tur atradās karaliskā ģimene: karalis bija par matu no nāves, kad viņam tieši blakus sabruka kāda nama siena, bet Elenu teju vai samīdīja bailēs bēgošais pūlis. Taču karaliene tā vietā, lai steigšus pamestu katastrofas vietu, centās nomierināt cilvēkus un sniedza cietušajiem pirmo palīdzību - kā atceramies, medicīna viņai nebija sveša. Vēlāk, Pirmā pasaules kara laikā, Elena savā pilī ierīkoja hospitāli, kurā pati darbojās kā žēlsirdīgā māsa un asistēja ķirurgiem smagu operāciju laikā. Piedalījās labdarības izsolēs, vācot līdzekļus karā sakropļotajiem karavīriem - īpaši pieprasītas šādās izsolēs bija Elenas fotogrāfijas ar viņas autogrāfu. Pēc kara viņa, lai palīdzētu glābt valsts smagi cietušo ekonomiku, piedāvāja izpārdot Itālijas karaļa dārgumus, lai nosegtu parādus ASV, Francijai un Britānijai.
Nākot pie varas Benito Musolīni, karalis būtībā kļuva par valdošā režīma ķīlnieku un nekādi nespēja to ietekmēt. 1943. gadā, kad Vācijai un tās sabiedrotajai Itālijai karā radās arvien vairāk problēmu un armijas pavēlniecība saprata, ka ir pēdējais laiks izstāties no karadarbības, Viktors Emanuels beidzot oficiāli atcēla duči no amata, bet virkne fašistu partijas vadoņu tika arestēti. Karalis noslēdza pamieru ar sabiedrotajiem, kuri tobrīd jau bija izcēlušies Sicīlijā.
Par tādu nodevību saniknotais Hitlers nosūtīja uz Itāliju vācu karaspēku, tādēļ karalim ar karalieni nācās bēgt uz Ēģipti. Tad fīrers atriebās, apcietinot Viktora Emanuela un Elenas meitu Mafaldu, kura bija precējusies ar Hesenes hercogu Filipu. Pēdējais bija nacistu partijas biedrs, taču tas viņu neglāba no aresta un apsūdzības sazvērestībā pret Hitleru. Mafalda nonāca Būhenvaldes koncentrācijas nometnē, kur viņa visos dokumentos figurēja ar izdomātu uzvārdu fon Vēbere, lai slēptu faktu, ka nacisti ir apcietinājuši itāļu princesi. Tomēr citi ieslodzītie Mafaldu atpazina un centās viņai palīdzēt, cik nu spēja. Princese gāja bojā, kad amerikāņu aviācija sabombardēja Būhenvaldei blakus esošo munīcijas rūpnīcu.
Arī citu karaliskās ģimenes locekļu turpmākais liktenis nebija laimīgs. Pēc kara Itālija kļuva par republiku, bet karalim un viņa piederīgajiem nācās pamest dzimteni un pārcelties uz Ēģipti. Līdzīgi klājās arī Viktora Emanuela mazdēlam Simeonam, kurš uz neilgu laiku kļuva par Bulgārijas karali, taču viņu 1946. gadā gāza un no valsts padzina komunisti. Pēc vīra nāves 1947. gadā Elena pārcēlās uz Franciju, kur 1952. gadā nomira 79 gadu vecumā.
Zeltu dzimtenei!
Lai cik populāra Itālijā būtu karaliene Elena, daudzi viņai nevar piedot sadarbību ar Benito Musolīni un fašistiem. Stāsts ir par Musolīni organizēto akciju Zelts dzimtenei, kuras ietvaros itālieši ziedoja valstij savus laulības gredzenus un citus zelta izstrādājumus. Ar iegūtajiem līdzekļiem daļēji tika finansēts karš Etiopijā, kur Itālijas armija iebruka bez jebkāda iemesla. Viena no pirmajām savu laulības gredzenu ziedoja karaliene Elena, viņas piemēram sekoja arī karalis, atdāvinot valstij ar dārgakmeņiem rotātu Savojas ordeni un vairākus zelta stieņus. Vēl kā piemērs tika minēta arī Musolīni sieva, kura bija ziedojusi puskilogramu zelta un 250 (!) kilogramus sudraba dažādu rotaslietu veidā. Kampaņa guva plašu atsaucību, un tajā piedalījās pat tie, kuri nebija sajūsmā par Musolīni režīmu. Tā kara fondā nonāca rakstnieka Luidži Pirandello Nobela prēmijas medaļa, Itālijas izcīnītais pasaules kauss futbolā un daudz kas cits. Avīzes sajūsmināti ziņoja: Roma savākusi 250 000 laulības gredzenu, bet Milāna 180 000! Kopā 37 tonnas zelta un 115 tonnas sudraba. Desmit gadus vēlāk lielu daļu no šīm vērtslietām atrada pie Musolīni līdzgaitniekiem, kuri tās vienkārši bija pievākuši.
Zorka, Dienvidslāvijas karaļa māte
Nikolas Negoša vecākās meitas Zorkas ģimenes parādes fotogrāfijā nav, jo viņa nomira jau 25 gadu vecumā dzemdību laikā. Arī Zorkai tēvs bija piemeklējis dižciltīgu līgavaini - serbu augstmani Petaru Karageorgijeviču. Serbijā Petaru apvainoja sadarbībā ar turkiem un sazvērestības gatavošanā, lai gāztu valdošo Obrenoviču dinastiju. Tādēļ Francijā militāro izglītību guvušais Petars bija spiests bēgt uz Melnkalni, kur 1883. gadā apprecējās ar Zorku. Kad 1903. gadā Belgradā grupa virsnieku nogalināja karali Aleksandru Obrenoviču un viņa sievu Dragu, tad karaļa tituls tika Petaram Karageorgijevičam, kura vadībā tad arī Serbija iestūrēja Pirmā pasaules kara vētrainajos ūdeņos. Taču Zorka to nepiedzīvoja, jo nomira jau 1890. gadā.
1918. gadā troni (tagad jau apvienotās Dienvidslāvijas) mantoja Petara un Zorkas dēls Aleksandrs - 1910. gadā uzņemtajā Nikolas Negoša ģimenes fotogrāfijā viņš iekārtojies vectēvam pie kājām. Aleksandra mūžs aprāvās traģiski: 1934. gadā viņš gāja bojā atentātā, Parīzē tiekoties ar Francijas ārlietu ministru Luiju Bartū - viņu nošāva kāds maķedoniešu nacionālists. Paradoksālā kārtā apvienotajā Dienvidslāvijā, kuras karalis bija Aleksandrs, tika iekļauta arī viņa vectēva pārvaldītā Melnkalne, bet pats Nikola Negošs bija spiests emigrēt uz Franciju, kur nomira 1921. gadā.
Interesants ir Dienvidslāvijas karaļa Aleksandra vecākā brāļa Georgija liktenis. Vispār pēc likuma tronis pienācās viņam, taču princis dusmu lēkmē bija tik smagi piekāvis savu sulaini, ka tas nomira, un par šo noziegumu Georgijam atņēma tiesības mantot troni. Pirmā pasaules kara laikā Georgijs varonīgi cīnījās frontē un tika divreiz ievainots. Attiecības ar brāli karali viņam bija ļoti saspīlētas un nonāca pat tiktāl, ka Aleksandrs lika Georgiju iespundēt trakonamā. 1941. gadā, kad Dienvidslāviju okupēja vācieši, tie piedāvāja viņam ieņemt tobrīd vakanto karaļa troni, taču Georgijs atteicās un izvēlējās dzīvot parasta cilvēka dzīvi. Tādu viņš turpināja arī pēc komunistu nākšanas pie varas un kļuva par vienīgo Karageorgijeviču ģimenes locekli, kuram bija atļauts palikt Dienvidslāvijā. Viņš nomira 1972. gadā Belgradā kā vienkāršs pensionārs.
Melnkalnes Karalistes beigas
Reizē ar karaļa Nikolas I nāvi beidza pastāvēt arī cerības par Melnkalnes Karalistes atjaunošanu. Taču ne visi Melnkalnē bija apmierināti ar iekļaušanos Dienvidslāvijā -pastāvēja grupējums, kuru atbalstīja Itālijas karaliene Elena un kas bija noskaņots ar ieročiem rokās aizstāvēt savu neatkarību. 1919. gadā tas armijas virsnieka Kristo Popoviča vadībā sarīkoja sacelšanos, pieprasot atgriezt Melnkalnes troni Nikolam Negošam, taču dumpis tika apspiests. Daļa nemiernieku aizbēga uz Itāliju, bet daļa kalnos līdz pat 1929. gadam turpināja cīnīties ar Dienvidslāvijas armiju.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita