Padomju Savienības Varoņa nosaukumu pat Otrā pasaules kara gados, kad apbalvojumi bira daudz dāsnāk nekā miera laikā, piešķīra par īpašiem nopelniem, bieži vien pēc nāves. Pavisam šis apbalvojums piešķirts vairāk nekā desmit latviešu izcelsmes karavīriem, kuri, kā saprotams, karoja padomju pusē. Lielākajai daļai pelnīti, taču ir arī pa kādam izņēmumam - piemēram, ļoti apšaubāmi, vai apbalvojumu būtu pelnījis sarkanais pagrīdnieks Imants Sudmalis, kura lielākais ieguldījums cīņā pret vācu okupantiem bija bumbas uzspridzināšana Doma laukumā - sprādzienā bojā gāja trīs mierīgie iedzīvotāji, tostarp desmitgadīgs zēns. Neviens okupants necieta. Okupācijas varasiestādes Sudmali arestēja un ne bez pamata piesprieda nāvessodu. Tāpat var strīdēties, cik pelnīti augsto apbalvojumu saņēma partizānu vienību komandieri Vilis Samsons un Otomārs Oškalns, jo Latvijā ne tuvu nebija tā plašākā sarkano partizānu kustība, ja salīdzinām ar Ukrainu vai Baltkrieviju.
Taču vairums apbalvoto Varoņa nosaukumu nopelnīja kaujaslaukā. Viens no šiem apbalvotajiem bija padomju slēpotāju vienības komandieris Jānis Rainbergs, kurš krita 1944. gada janvārī pie Nasvas un apbalvojumu saņēma jau pēc nāves.
Tautas ienaidnieks
Nacionāli noskaņoti ļaudis te varētu iebilst - kāda gan daļa Latvijai gar padomju varoņiem, lai arī latviešu izcelsmes? Iebildums varētu tiešām būt pamatots, ja Rainbergs būtu bijis zvērināts komunists, kurš sarkano ideoloģiju ar dzelzs dūri centies izplatīt visā pasaulē. Taču tā nav - Jāņa Rainberga dzīvesstāsts var būt par uzskatāmu piemēru tam, cik raibi un sarežģīti bija latviešu likteņi XX gadsimta pirmajā pusē.
Padomju laikos, kad Rainbergs bija padarīts par ideoloģizētu varoni un viņa vārdā nosauca Murjāņu sporta skolu, publiskoja tikai to viņa biogrāfijas daļu, kas saistījās ar kaujaslauku, taču noklusēja visu iepriekšējo. Bet noklusēja tādēļ, ka tajā bija epizodes, kas negāja kopā ar oficiālo vēstures versiju. Pensionētā Murjāņu skolas pedagoģe Ziedīte Krūmiņa atceras, ka vispirms Rainberga vārdā nosaukts skolas pionieru pulciņš (tolaik bija ierasta lieta pionieru pulciņus saukt sarkano strēlnieku vai Otrā pasaules kara padomju varoņu vārdos), turklāt lēmumu par to pieņēmusi pati skola, nevis tas uztiepts no augšas. Skolai Rainberga vārdu piešķīra 1979. gadā, bet 1990. gadā tā no šā nosaukuma atteicās.
Kas tad bija Jānis Rainbergs? Enciklopēdija vēsta, ka viņš dzimis 1901. gadā Rīgas ostas strādnieka ģimenē, bet 1915. gadā kopā ar rūpnīcu Provodņik evakuēts uz Krieviju. 1919. gadā, kad Jānim bija 18 gadu, viņš Krievijā iestājās Sarkanajā armijā - te nu varam tikai minēt, pārliecības vadīts vai apstākļu spiests. Karoja Tālajos Austrumos pret barona Ungerna-Šternberga karaspēku. Pēc pilsoņu kara, kā jau daudzi juku laikos svešumā nonākušie latvieši, palika Krievijā, kur apmetās uz dzīvi Harkivā un apprecēja ukrainieti, vārdā Ludmila.
Par turpmākajām Rainberga gaitām informācijas ir vairāk - pateicoties skolotājai Ziedītei Krūmiņai, kura savulaik sarakstījusies ar Ludmilu un uzzinājusi Jāņa biogrāfijas neafišētās lappuses. Kādu laiku viņš strādājis Harkivas aviācijas institūtā, līdz 1933. gadā atkal iesaukts armijā un nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem, kur komandējis ložmetēju rotu. Ģimene tikmēr dzīvojusi pie Jāņa mātes Harkivā.
Tā tas turpinājies līdz 1938. gada sākumam, kad Jānis Ludmilai atsūtījis satraucošu vēstuli, lūdzot steidzami atbraukt pie viņa. Pavadījusi ceļā deviņas dienas, Ludmila aizbraukusi pie vīra, taču neko ilgi abi kopā nav pavadījuši. «Es vēl paspēju viņu satikt mājās. Pēc dažām dienām viņu izsauca uz štābu, atpakaļ viņš vairs neatgriezās. Pēc dažām stundām mājās notika kratīšana, taču neko neatrada, kaut gan visu māju apgrieza otrādi. Es jautāju: «Ko jūs meklējat? Par ko arestējāt manu vīru?» Atbilde bija: «Viņš ir tautas ienaidnieks!» Naktī pie manis atnāca draugi, kaut gan tas bija bīstami, un pirmais, ko viņi teica - nekavējoties brauc projām, citādi arī tevi arestēs!» vēlāk atmiņās dalījās Ludmila.
Viņai tiešām izdevās atgriezties Harkivā, bērniem stāstot, ka tēvs ārstējas sanatorijā. Jāni Ludmila satika tikai 1939. gadā, kad pēc ilgstošām pratināšanām NKVD viņu beidzot atbrīvoja. Par ieslodzījumā pavadīto laiku neko daudz nebija stāstījis, jo bija parakstījies par klusēšanu - vien to, ka esot turēts aizdomās kā vācu spiegs, jo pratis vācu valodu. Sabojātās biogrāfijas dēļ ilgu laiku nekur nebija varējis atrast darbu, līdz beidzot paņemts atpakaļ aviācijas institūtā.
Uz fronti
Sākoties Vācijas iebrukumam Padomju Savienībā, Rainbergu pirmajā vilnī nemobilizēja. Viņš vēl paspēja piedalīties institūta evakuācijā uz Kazaņu, līdz 1942. gadā tomēr saņēma pavēsti un savas latviešu izcelsmes dēļ tika nosūtīts uz latviešu strēlnieku divīziju.
Lūk, kā Ludmila Rainberga apraksta atvadas: «Atceros Kazaņas staciju. Mēs, visa ģimene, viņu pavadījām, viņš lūdza neraudāt, sargāt sevi un labi audzināt bērnus. Vilciens atgāja, Jānis uzlēca uz pakāpiena - liels un skaists karavīrs. Taču man nebija nekādu cerību uz vēl vienu tikšanos, jo trīsreiz piedzimt cilvēkam nav lemts...»
SARKANIE SLĒPOTĀJI
Padomju armija par īpašu slēpotāju vienību nepieciešamību aizdomājās tikai Ziemas karā, kur somu slēpotāji krieviem nodarīja ļoti lielus zaudējumus. Tad arī Sarkanā armija sāka organizēt savas slēpotāju vienības, no kurām labākās izrādījās tās, ko veidoja no fizkultūras institūtu studentiem. Vēlāk, cīnoties pret vāciešiem, slēpotāju vienības Sarkanajā armijā jau kļuva plaši izplatītas. Tiesa, reizēm tām bija diezgan formāls raksturs, jo trūka kvalitatīva ekipējuma, turklāt lielo dzīvā spēka zaudējumu dēļ nereti šajās vienībās ieskaitīja arī cilvēkus, kuri nekad agrāk uz slēpēm nebija stāvējuši un tātad nekādi prātīgi slēpotāji no viņiem neiznāca. Taču tās padomju īpašo uzdevumu vienības, kurās izmantoja pieredzējušus slēpotājus, kara laikā veica virkni veiksmīgu reidu vācu aizmugurē.
Ludmilai izrādījās taisnība. 1942. un 1943. gadā veiksme Rainbergu sargāja, taču 1944. gada sākumā tās limits bija izsmelts. Tas bija laiks, kad padomju pavēlniecība gatavoja lielu uzbrukumu ziemeļu sektorā, un tajā bija iesaistīta arī 43. latviešu divīzija - tai bija uzdots veikt triecienu Nasvas apkaimē, uz ziemeļiem no Veļikije Lukiem. Viens no atbildīgākajiem pienākumiem bija uzticēts Rainberga komandētajai strēlnieku vienībai, kurai vajadzēja ieņemt Manokvas ciematu un pārgriezt vācu dzelzceļa komunikācijas. Par slēpotāju vienību gan to varēja saukt tikai nosacīti, jo, kā atceras to notikumu dalībnieki, sniegs tolaik bijis ļoti mīksts un slēpošana tajā visai apgrūtināta.
Lai nu kā, vēsturē šis uzbrukums palicis tieši kā Rainberga slēpotāju vienības reids. Vienība veica izcilu reidu ienaidnieka aizmugurē, un tai izdevās izsist vāciešus no ciemata un bloķēt dzelzceļa līniju. Tomēr drīz vien pretinieks attapās un pēc sīvām kaujām padzina padomju vienības, tostarp slēpotājus, no iekarotajām pozīcijām. Jānis Rainbergs gan to nepiedzīvoja - viņš bija kritis jau kaujas pirmajā dienā, 14. janvārī. Pēc visa spriežot, tas notika, dodoties uzbrukumā savas vienības priekšgalā, jo citādi diez vai viņš būtu nonācis apbalvojamo sarakstā. Slēpotāju vienība patiešām bija cīnījusies varonīgi, taču izrādījās, ka liela labuma no izlietajām asinīm nebija, jo uzbrukums noslāpa un aktīva karadarbība šajā virzienā atsākās tikai pavasarī.
