Vatikāns XVI gadsimtā sāka kareivīgu kampaņu par tikumību mākslā. Par tās galvenajiem upuriem kļuva antīkās skulptūras. Attēloto cilvēku kailums, sieviešu krāšņās formas un nekaunīgi izrādītie vīriešu dzimumlocekļi, pēc garīdznieku domām, pārāk mulsināja dievbijīgo kristiešu acis un grūda baznīcas ganāmpulku velna kārdinājumā.
Neredzot citu izeju, garīdznieki ar āmuru un kaltu palīdzību izrūnīja tūkstošiem seno šedevru, atņemot statujām to dzimumidentitāti. Tāpēc šo kampaņu kultūras vēstures pētījumos sauc par «lielās kastrācijas laikmetu». No mūsdienu viedokļa tā varbūt izskatās smieklīgi, taču to laiku svētie tēvi pie lietas ķērās pavisam nopietni.
Lai smukāk, apsiesim bantīti
Antīkajā kultūrā kailums netika uzskatīts par kaut ko apkaunojošu un nosodāmu. Senie grieķi daudz ko darīja bez drēbēm: piedalījās rituālos, trenējās palestrās un ģimnāzijās, apmeklēja peldvietas, spēlēja āra spēles un uzstājās sporta sacensībās. Tiesa, tā laika pieklājības noteikumi lika sportistiem nosiet sava dzimumlocekļa galu ar lentīti: publiski demonstrēt tā atkailināto galviņu nozīmēja uzvesties šausmīgi vulgāri. Tik neķītrā veidā sengrieķu sabiedrībā varēja izrādīties tikai vergi vai barbari. Kārtīgam pilsonim, dodoties uz olimpiskajām spēlēm, nācās sev pavilkt priekšādiņu garāku un aizsiet to ar speciālu lentīti (sengrieķu valodā to sauca kinodesma jeb «suņa pavada»), ko pēc tam piestiprināja pie jostas.
No sportistu viedokļa tas bija ne tikai ērti, bet arī higiēniski, kā arī kalpoja viņa drošībai. Ar lenti nostiprinātais dzimumloceklis netraucēja kailā sportista kustībām, tas bija pietiekami pasargāts no netīrumiem, smiltīm un nejaušiem nobrāzumiem. Kinodesmai bija vēl viens liels pluss. Sengrieķu kultūrā izstiepta priekšādiņa tika uzskatīta par neticami estētisku. Lai sasniegtu ideālu (tas bija garums, kādā dzimumlocekļa galviņa palika nosegta pat erekcijas laikā), daudzi grieķu vīrieši šo lentīti izmantoja ne tikai stadionā, bet arī ikdienā.
Mazs ir skaists. Un ražens!
Izmēram bija nozīme arī senajā pasaulē. Tiesa, atšķirībā no mūsdienu porno kritērijiem grieķi tieši mazu dzimumlocekli uzskatīja par skaistu un cieņas vērtu. Tas, viņuprāt, apliecināja tā īpašnieka vīrišķību un augsto intelektu. Šādam cilvēkam, pēc seno grieķu izpratnes, nebija dzīvnieciskas iedabas, tāpēc viņam piemita daudz lielāka gudrība un apdomība nekā vīrietim ar lielu mantību. Galu galā, pieņemot vienu vai otru lēmumu, īpaši karā, viņš neļāvās instinktiem un klausīja savām smadzenēm, nevis tam, kas atradās zem jostasvietas.
Savukārt pārāk liela dzimumlocekļa īpašniekam bija gandrīz neiespējami panākt savas pilsētas - polisas - līdzpilsoņu cieņu un kļūt par tajā ietekmīgu cilvēku. Pat pēdējais vergs saprata, ka viņa kungs a priori ir stulbs, miesaskārīgs, pakļauts tumšo instinktu varai un tāpēc nespēj pieņemt nekādus pārdomātus lēmumus, kur nu vēl vest kaujā armiju vai stāties pie polisas vadības svirām. Tas ir izskaidrojums, kāpēc arī senajām skulptūrām (izņemot tās, kas saistītas ar falla kultu un auglību) dzimumlocekļi vienmēr bija ļoti miniatūri. Tādējādi tēlnieki uzsvēra savu portretēto vīriešu inteliģenci, cēlumu, vīrišķību un dīvainā kārtā arī auglību. Turklāt par pēdējo neviens nešaubījās.
Galu galā pats Aristotelis - slavenais filozofs, Aleksandra Lielā skolotājs - maza dzimumlocekļa auglībai izvirzīja zinātnisku pamatojumu. Formālās loģikas pamatlicēja loģika arī šajā jautājumā bija dzelžaina: jo mazāks ir attālums, kas jāveic spermatozoīdiem, pirms tie nonāk sievietē, jo mazāk laika sēklai atdzist, un tāpēc tā ir piemērotāka ieņemšanai. Protams, šāds secinājums attīstījās vēl tālāk. Kurš spēj aizsargāt polisu no ienaidnieka? Vīrietis ar mazu dzimumlocekli. Kurš ir spējīgs vadīt sabiedrību? Vīrietis ar mazu locekli. Kurš spēj garantēt savas tautas vairošanos? Vīrietis ar mazu locekli. Un lai visi pārējie pastāv pie ratiem un pelnīti skauž!
Falliskais spēks
Savukārt ereģēts loceklis antīkajā pasaulē bija dievs. Dabas neizsīkstošā spēka simbols. Auglības personifikācija un neizprotamais vairošanās noslēpums. Falls senlaiku cilvēkos izraisīja svētbijīgas trīsas. To pielūdza visās zemēs ap Vidusjūru. Falla attēls seno pilsētu ielās bija biežāk sastopams nekā dažāda satura grafiti mūsdienās.
Vīna dieva Dionīsa svētkos grieķi, dziedot dziesmas par godu dzīvību nesošajam orgānam, vilka pa ielām grandiozus (30 metrus garus) locekļus, kas rotāti ar vainagiem vai zelta zvaigznēm. Savu tempļu un māju priekšā viņi novietoja hermas - kvadrātveida kolonnas ar vīrieša galvu un ereģētu dzimumlocekli -, uzskatot, ka tās viņus droši pasargās no visām nelaimēm. Sengrieķu meitenes uzskatīja par īpašu godu jāteniski sēsties uz bufatoriskajiem falliem, simboliski upurējot tiem savu šķīstību.
Senā Roma kā hellēņu iekarotāja un viņu kultūras mantiniece falla pielūgšanā neatpalika no Senās Grieķijas. Sacēlušās vīriešu mantības atveidus - bieži vien nokrāsotus spilgti sarkanus - Mūžīgajā pilsētā varēja atrast visur: uz bruģa plāksnēm, edikulās jeb kvadrātveida nišās māju sienās, virs valsts iestāžu un sabiedrisko ēku durvīm. Falli karājās pār bērnu šūpuļiem un virtuvju pavardiem, virs maiznieku krāsnīm un vīndaru tvertnēm. Tie bija itin visur - ja romiešiem pastāvēja kaut kas līdzīgs «fen šui», tad šī kanona galvenais postulāts droši vien bija tāds, ka ereģēta locekļa attēls spēj harmonizēt jebkuru telpu. Kur kristietis, saskaroties ar kaut ko šausmīgu, iesauktos «Krusta spēks ir ar mums!», tur senais romietis šim pašam nolūkam piesauktu fallisko spēku.
Dievietes Vestas templī (it kā apliecinot, ka Romas impērija ir valsts «ar olām»), ko dienu un nakti apsargāja vestālietes - dižciltīgu ģimeņu jaunavas -, glabāta šīs valsts galvenā relikvija - svētais falls (fascinus populi Romani). Tas sargāja Romas pilsoņu mieru un visas impērijas drošību. Pat Oktaviāna Augusta celtais forums - tempļu un sabiedrisko ēku komplekss - Romā tika veidots tā, lai tas atgādinātu fallu: gara zāle ar divām puslodēm galā. Cilvēki uzskatīja, ka šāds ēkas plānojums būs drošāks.
Senie romieši savu lauku, augļu un sakņu dārzu aizsardzību uzticēja falliskā kulta dievībām Pānam, puscilvēkam-pusāzim, un Priāpam. Tas tika attēlots kā vīrs ar hipertrofētu fallu mūžīgas erekcijas stāvoklī. Ikvienam impērijas iedzīvotājam bija zināms, ka viņš bija guvis pārliecinošu uzvaru pār Dionīsa runājošo ēzeli, sacenšoties par to, kura loceklis ir garāks.
Turklāt fallam - dzīvības avotam - tika piedēvēta arī maģiska spēja atbaidīt ļaunos garus un aizsargāt pret ļauno aci. Pirmās lietas, ko no saviem vecākiem saņēma dāvanās seno romiešu zēns, bija grabulis dzimumlocekļa formā un tā sauktais fascinum. Šo falla atveidu no akmens, bronzas vai kaula viņš nēsāja ap kaklu kā aizsargājošu amuletu, līdz nomainīja savas pusaugu zēna drēbes - togu ar purpursarkanu apmali - pret pieauguša vīrieša balto togu.
Tomēr daudzi romieši nešķīrās no fascinum pat pieaugušā vecumā. Tāpat amulets dzimumlocekļa formā bija neaizstājams karavadoņu triumfa - uzvaras parādes - ratu atribūts, aizsargājot viņus no ļaunas acs un arī iespējamās līdzpilsoņu skaudības. Uzskatot, ka kvantitāte var uzlabot kvalitāti, fascinum (spārnotu fallu veidā ar to jātniekiem) tika pārvērsti vairāku bronzas piekariņu saišķos. Tādi, aprīkoti ar zvaniņiem, karājās ķēdēs virs mājas ieejas. Romieši šos amuletus sauca par tintinnabula (to var tulkot kā «zvārguļi»). Tika uzskatīts, ka labi audzinātiem cilvēkiem, ejot garām šiem amuletiem, ir tiem jāpieskaras tā, lai zvārguļi skan. Tādējādi garāmgājējs svētīja gan sevi, gan mājas iedzīvotājus, dzenot prom ļaunumu un piesaucot dievu žēlastību.
Tas viss plaši atspoguļojās antīkajā mākslā - glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā. Neviens no senajiem tēlniekiem pat mežonīgākajos murgos nevarēja iedomāties, ka pēc gadsimtiem viņu veidoto dievu un varoņu marmora lielgabarīta falli vai miniatūrie dzimumlocekļi pēkšņi sāks mulsināt vēlāku paaudžu acis. Ka cilvēka ķermenis tiks uztverts kā grēka un netikumu tvertne, bet dzimumloceklis apliecinās ķermeņa aptraipīšanos. Kristīgās baznīcas pūliņi pārvērtīs dzīvesprieku simbolizējošo pagānu fallu par pretīgu «velna daiktu», kam vairs nebūs vietas jaunajā tiklajā pasaulē.
Aizkrāsojiet visu!
Krusta karš par tikumību mākslā sākās XVI gadsimtā ar baznīcas vadības dotu svētību. Tā sākums netika izvēlēts nejauši. Sevi ar varas korupciju un grēka atlaižu tirgošanu diskreditējušais katolicisms saskārās ar nopietnu konkurentu Mārtiņa Lutera aizsāktās baznīcas reformācijas veidolā, un tāpēc tam bija ļoti nepieciešams apliecināt sava morālā tēla nevainojamību.
Šīs cēli pieteiktās ieceres aizsācējs bija kardināls Džans Pjetro Karafa - viens no Svētās inkvizīcijas dibinātājiem, vēlākais pāvests Pāvils IV. Viņš nolēma māksliniecisko neķītrību no katoļu dievnamiem izdeldēt pilnībā. Cenzors pievērsās gan senlaiku statujām, gan arī renesanses laikmeta dižo mākslinieku darbiem, kuros viņiem pietika nekaunības atdarināt seno grieķu kanonus.
Vispirms Karafa ķērās klāt Siksta kapelas griestu gleznojumiem, ko izcilais Mikelandželo Buonarroti (1475-1564) bija Vatikānā radījis no 1508. līdz 1512. gadam - pavisam 47 lieliskas freskas. Izpētījis Pastaro tiesu uz kapelas altāra sienas, garīdznieks kļuva nikns. Vienkārši mirstīgie un pat svētie tika attēloti kaili - visā viņu ģenitālajā krāšņumā. Vainojot Mikelandželo neķītrībā un piedraudot viņam ar apsūdzību ķecerībā, kas varēja beigties ar nāvi sārtā, Karafa pieprasīja, lai viss nekavējoties tiktu pārlabots. Tāds smērējums derot publiskai pirtij vai dzertuvei, nevis Tā Kunga galvenajam templim.
Dižais florencietis atteicās. Mikelandželo jau bija dzīvs klasiķis, viņam bija tāda slava un autoritāte, ka mākslinieks varēja to atļauties. Tomēr Karafa un viņa pēcteči nepadevās. Ar Tridentas koncila lēmumu 1563. gadā tika stingri noliegts attēlot kailus ķermeņus reliģiskā glezniecībā. Savukārt visam, kas jau ticis uzgleznots, kailums nekavējoties jānosedz visās gleznās un skulptūrās.
Mikelandželo atkal tika pieprasīts, lai freskas būtu sakoptas pienācīgā formā. Tam bija bargs pamats - pieņemtais baznīcas likums. Savā atbildē mākslinieks lūdza pateikt jau nākamajam pāvestam Pijam IV, ka to nav grūti izdarīt, taču labāk būtu, lai pāvests sakoptu pasauli pienācīgā formā. Sašutis par šādu nekaunību, pāvests izsauca pie sevis Mikelandželo audzēkni un palīgu Daniēli da Volterru un nostādīja viņu izvēles priekšā: vai nu Vatikāns iznīcinās visus meistara gleznojumus, vai arī mākslinieka māceklis ātri visu izlabos skolotāja vietā.
Ar smagu sirdi Daniēle da Volterra sāka pazemojošo uzdevumu - apgleznot figūras ar drapērijām un gurnautiem. Varam tikai iedomāties viņa dvēseles stāvokli, īpaši jau ņemot vērā, ka tieši tajā laikā 88 gadus vecais Mikelandželo nomira. Izrādās, ka audzēknis vispirms ir nodevis savu skolotāju, bet tagad turpina nodot viņa piemiņu. Taču ko vēl nelaimīgais gleznotājs varēja darīt?
Kopumā Volterra pārveidoja apmēram četrdesmit figūras. Dažas viņš pilnībā pārgleznoja - piemēram, Svētās Katrīnas no Aleksandrijas un Svētā Blēza attēlus. Garīdzniekiem šķita, ka viņu pozas ir izaicinoši frivolas un pat atgādina dzimumaktu. Nelaimīgais Daniēle da Volterra par savu darbu un mokām izpelnījās cunftes kolēģu aizskarošu iesauku - Bragettone jeb «bikšotājs» - un vispārēju nicinājumu.
Neraugoties uz šīm pārmaiņām, ne reizi vien atdzima ideja par Siksta kapelas altāra Pastarās tiesas freskas nomaiņu ar pilnīgi jaunu gleznu. Vairāki pāvesti - Pijs V, Gregorijs XIII un Klements VIII - vēlējās to likvidēt. Pēdējais pat deva rīkojumu pilnībā notīrīt sienu no Mikelandželo freskas. Tomēr Romas Svētā Lūkas akadēmijas gleznotāju kopējs aicinājums un vairāku kardinālu lūgums spēja paglābt gleznojumu no iznīcināšanas. Tas, kaut labots ne reizi vien, brīnumainā kārtā ir saglabājies līdz mūsdienām.
Padoms no pirmavota
Pāvils IV neaprobežojās tikai ar Siksta kapelu. Cenzūras niezes pārņemtais liekulis bija apņēmības pilns novest visu, kas ir pasaulē, līdz pieklājīgai, Dievam tīkamai formai. Vispirms - izvirtušās antīkās statujas. Bet kā gan piesegt to senos atribūtus?
Nedaudz padomājuši, viedie baznīcas vīri atrada atbildi - lapiņa! Taču nevis jebkāda, bet tieši lapa no vīģes koka. Tā nebija nejauša izvēle, bet gan teoloģiski pārbaudīts risinājums. Autoritatīvā avotā - Bībelē - melns uz balta ir rakstīts, ka tad, kad Ādams un Ieva ēda aizliegto augli un apjēdza savu kailumu, viņi «sašuva kopā vīģes lapas un izgatavoja gurnautus». Pamatojoties uz šādiem dokumentāriem pierādījumiem, 1557. gadā sākās slavenā vīģes lapu kampaņa.
Ar īpašu pāvesta bullu vīģes lapas sargāja kristīgo morāli. Visiem reproduktīvajiem orgāniem jābūt pārklātiem ar tām, nevis jārēgojas cilvēku acu priekšā. Tas bija skaisti un neizraisīja grēcīgas domas. Taču, ja pāvesti un teologi bez Bībeles būtu studējuši arī botāniku, varbūt viņi nebūtu bijuši tik kategoriski savā izvēlē. Galu galā, katrs botāniķis zina, ka vīģes lapas satur ficīnu. Tas izraisa niezi un akūtu ādas kairinājumu.
Taču, no otras puses, baznīckungiem tieši šāds sadomazohisms varēja patikt, jo tas ļāva viņiem vīģes lapām piešķirt dziļāku nozīmi. Jo nieze un kašķis mūsu senčiem noteikti spēja nemitīgi atgādināt par viņu pirmatnējo grēku!
Čiks - un viss!
Pēc pāvesta pavēles priesteri ķērās pie lietas. Bruņojušies ar āmuru un kaltu, viņi aizvāca izvirtīgo skulptūru mantību, pārklājot nošķelto vietu ar vīģes lapu. Nogrieztie falli tika savākti kastēs, lai sniegtu pierādījumus priekšniecībai, ka darbs rit pilnā sparā. Tomēr skulptūru izrādījās pārāk daudz. Ar vienreizēju tikumības kampaņu nebija iespējams apgādāt visus Herkulesus, Aresus un Ādamus ar vīģes lapām. Cēlā cīņa, cērtot dzimumlocekļus un piesedzot vietas, kur tie bijuši, ilga gadsimtiem. Tā sākās Pāvila IV laikā un turpinājās viņa pēcteču - Pija IX, Klemensa XIII un Inocenta X - vadībā.
Vienlaikus baznīca stingri uzraudzīja Tridentas koncila lēmuma izpildi. Iestājoties par tikumību mākslā, tā vadīja toreizējo kultūrpolitiku, izdodot māksliniekiem aizliegumu un norādījumu kopumu, kas skaidroja, kā un ko zīmēt, lai nemulsinātu labo kristiešu acis un prātus. Tā kā baznīca - ļoti turīga organizācija - bija arī galvenais pasūtītājs, māksliniekiem un tēlniekiem visu tās prasīto nācās neizbēgami ievērot. Kaut arī sabiedrības morāle pamazām mainījās, prasība aizsegt skulptūru kaunumu saglabāja savu aktualitāti līdz pat XIX gadsimtam.
Ganuzēns un karaliene
Londonas Nacionālā galerija 1857. gadā dedzīgi vēlējās savā kolekcijā iegūt Florences mākslinieka Domeniko Girlandajo gleznu. Sarunas par pirkumu ritēja gludi, darījums jau šķita noslēgts, bet tad iejaucās Toskānas lielhercogs. Uzskatot, ka tāda «slaucama govs» jeb tūristu magnēts ir vajadzīga paša kolekcijai, viņš negaidīti uzlika veto gleznas izvešanai no Itālijas.
Tolaik valdošā britu karaliene Viktorija bija ļoti aizvainota par toskānieša lēmumu. Uzzinājis par viņas dusmām, hercogs atvainojoties uzdāvināja angļu dāmai brīnišķīgu velti - slavenās Mikelandželo veidotās Dāvida skulptūras sešus metrus garu kopiju. Tā attēlo jūdu ķēniņu kā ganuzēnu, kurš ar lingu pār plecu dodas uzveikt ienaidnieku - milzi Goliātu - un kļūt par tautas varoni.
Viktorija ar prieku pieņēma dāvanu, taču, apskatot šedevru, viņa un vīrs Alberts bija šokēti - nevis par statujas nevainojamo izpildījumu, bet gan par Dāvida mantības, atveidotas visās anatomiskās detaļās, lielumu. Tā kā skulptūra bija sešus metrus augsta, redzamais patiešām atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Jāatceras, ka tas notika laikmetā un valstī, kurā tikumīgai sievietei nebija atļauts atkailināt savas potītes. Kur pat krēslu un klavieru kājas bija drapētas ar audumu, lai vīrieši tās neasociētu ar dāmu kājām un neviļus neuzbudinātos.
Kaut kas bija jādara ar statujas nekaunīgo kailumu, tādēļ karaliskais pāris steigšus nosūtīja Dāvidu uz viņu jaundibināto Londonas Viktorijas un Alberta muzeju. Valdniece pauda pārliecību, ka vietējā direkcija spēs atrisināt delikāto problēmu pirms skulptūras izlikšanas publiskai apskatei. Muzeja vadība nepievīla. Izrādot īpaši radošu pieeju, tā slavenajā skulptūru darbnīcā Brucciani pasūtīja 49,5 centimetrus garu vīģes lapu no ģipša. Papildinājums bija noņemams un piestiprināms pie Dāvida kaunuma, izmantojot divus tērauda āķus. Tiklīdz muzeja darbinieki uzzināja par gaidāmo karaliskā pāra vizīti, viņi pa kāpnēm tika līdz dzimumorgāniem un aizsedza tos ar lapu. Pēc augsto viesu aiziešanas maskējums tika noņemts.
Tā šis rituāls turpinājās līdz pat 1950. gadam, kad beidzot tika saņemta atļauja atklāt Dāvidu visā viņa «neķītrajā» krāšņumā. Taču vairs nevajadzīgo vīģes lapu muzejs neizmeta. Tā kā Viktorijas laikmeta dekoratīvās mākslas darbs tagad tiek izstādīts atsevišķi, blakus statujai.
Pats amizantākais visā šajā stāstā ir tas, ka tik puritāniskie un Dāvida kailuma izbiedētie Viktorija un Alberts bija zināmi kā patiesi mīlošs - un pat attiecībās kaislīgs - laulātais pāris. Diez vai viņu deviņi bērni tika radīti «sakostiem zobiem».
Balts nav krāsa
Jau skolas vēstures grāmatas mums ir iemācījušas, ka seno grieķu un romiešu civilizācijas radītās skulptūras ir baltas un tādām tām ir jābūt. Sniega balto marmora nimfu, Afrodītes, Herkulesa un Kupidona tēli, kas skatās uz pasauli un mums ar nedzīvām tukšām acīm, ir tik vispārzināmi, ka to vērotājam nav nekādu šaubu - tieši tādas šīs skulptūras bija iecerējuši senie tēlnieki.
Gadsimtu gaitā renesanses un klasicisma mākslinieki, apbrīnojot šo seno darinājumu formu pilnību, cītīgi atdarināja materiāla stingrās krāsu gammas diapazonu un auksto estētiku. Viņi bija pilnīgā pārliecībā, ka ir tuvi senajiem oriģināliem. Kā izrādījās, tie bija maldi.
Pēc rentgena spektroskopijas attīstības kļuva skaidrs, ka seno statuju nevainojamā tīrība ir mīts, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Toreiz, kad seno dievu un varoņu statujas tika radītas, izstādītas un pielūgtas, tās bija krāsotas visās varavīksnes krāsās un žilbināja cilvēku acis ne sliktāk par dažu mūsdienu popzvaigzni. Visam bija krāsa: ādai, matiem, mutei, acīm, drēbēm un pat priekšmetiem statuju rokās.
Tas bija koši, «bling-bling» brēcoši, pat bezgaumīgi - taču to laiku vērotāja acij tīkami. Senie tēlnieki zaļo krāsu ieguva no malahīta, zilo no lazurīta, dzelteno no arsēna savienojumiem, sarkano no cinobra, bet melno no sadedzinātiem kauliem un vīnogulājiem.
Skulptūras izbalināja laika ritējums. Tās gadsimtiem stāvēja brīvā dabā, un vides ietekmē krāsas vienkārši nolobījās. Savukārt tās statujas, kas tika atklātas izrakumos, zaudēja krāsu pigmentus tad, kad arheologi kasīja nost no to virsmas netīrumu un kaļķakmens slāņus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita