Alumīnijs ir visplašāk pieejamais metāls zemes dzīlēs. Lai gan tas veido aptuveni 8,2 procentus zemes cietās virsmas, līdz pat XIX gadsimtam šis metāls bija cilvēcei nezināms, jo alumīnijs labi reaģē ar citiem ķīmiskajiem elementiem un to iegūt tīrā veidā ilgu laiku nebija iespējams. Tiesa, izplatīta ir leģenda, ko pierakstījis romiešu rakstnieks Peroniuss: viņam ir stāsts par amatnieku, kurš Romas imperatoram Tiberijam piedāvājis jaunu «stiklu» - tas mirdzējis spoži kā sudrabs, bet bija daudzkārt vieglāks, zemē nokritis, tas salocījās, bet nesašķīda. Uztraucoties par kaitējumu, ko šāds materiāls varētu nodarīt impērijas ekonomikai, kas balstījās uz zeltu un sudrabu, imperators esot pavēlējis izgudrotāju sodīt ar nāvi. Līdzīgas versijas aprakstījis arī Plīnijs Vecākais un Dions Kasijs. Mūsdienās varam tikai minēt, kas īsti bija šis metāls, taču daļa vēsturnieku sliecas domāt, ka tas varētu būt kāds alumīnija savienojums, kādus jau trešajā gadsimtā apstrādāja Ķīnā.
Bagātnieku metāls
Pēc krusta kariem alumīniju cilvēce iepazina alauna veidā - kālija un alumīnija sulfāts bija populārs antibakteriāls un balinošs līdzeklis, kas pirmo reizi vēsturē pieminēts jau Hērodota rakstos. Alauna raktuves kopš XVI gadsimta izplatījās visas Eiropas teritorijā. Neraugoties uz plašo popularitāti, alauna sastāvs palika noslēpums, kura atminēšana prasīja gadsimtus. 1530. gadā Paracelzs pieņēma, ka alauns ir specifisks sāls veids, taču tikai XVIII gadsimta beigās izdevās sintezēt alumīnija oksīdu. Pirmo reizi kā ķīmiskais elements alumīnijs tika iegūts tikai 1825. gadā Dānijas Karaliskajā zinātņu akadēmijā.
Alumīnija iegūšanas process XIX gadsimta sākumā bija ļoti sarežģīts un darbietilpīgs, tāpēc līdz pat gadsimta vidum alumīnija cena vairākkārt pārsniedza zelta vērtību. Divus gadus pirms efektīvas alumīnija iegūšanas metodes atklāšanas alumīnija unce (28 grami) maksāja 34 ASV dolārus, kamēr zelta tikai 19. Alumīnijs bija metāls, no kura gatavotas pogas varēja atļauties vien paši bagātākie. Izrāvienu tehnoloģijās 1854. gadā panāca franču ķīmiķis Anrī Etjēns Senklērs Devils, kurš saņēma dāsnu finansējumu no Francijas imperatora Napoleona III.
Šajā laikā alumīnija īpašības, īpaši jau niecīgais svars, bija labi zināmi raksturlielumi, un imperators gara acīm redzēja Francijas armiju, kas būs apbruņota ar īpaši viegliem un mirdzošiem ieročiem. Šajā laikā dzima leģenda, ka Napoleona III galmā viscienījamākajiem viesiem galds servēts nevis ar zelta, bet alumīnija galda piederumiem - pat Francijas imperatora bagātība nebija pietiekama, lai visus vakariņu dalībniekus apgādātu ar alumīnija piederumiem.
Alumīnijs un māksla
1855. gada Francijas zinātnes sasniegumu izstādē tika demonstrēti 12 mazi alumīnija stienīši, kurus apzīmēja ar nosaukumu «sudrabs no māla». To kopējais svars bija aptuveni viens kilograms - tiem laikiem neiedomājams daudzums. Drīz vien alumīnijs, kura cena pārsniedza 300 frankus kilogramā (aptuvens ekvivalents mūsdienās būtu 35 000 eiro), kļuva par modes lietu - to savā mākslā lietoja avangardisti, par tā izmantošanas iespējām nākotnē sapņoja Žils Verns un Čārlzs Dikenss. 1857. gada zinātnes izstādē jau demonstrēja alumīnija foliju un stieples, ko ražoja pasaules pirmajā alumīnija ražotnē Dienvidfrancijā. Ražotnes jauda bija no mūsdienu viedokļa smieklīga - divi kilogrami metāla dienā. Laikā no 1855. līdz 1890. gadam visā pasaulē tika saražotas tikai aptuveni 200 tonnas alumīnija.
XIX gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Eiropā alumīnija ražošanas jaudas jau pārsniedza vienu tonnu gadā, taču pēc metāla bija mazs pieprasījums. Šajā laikā alumīnija cena jau bija samazinājusies, taču vēl joprojām tas bija dārgs un ekskluzīvs metāls. Lielākoties alumīniju izmantoja kā alternatīvu sudrabam rotaslietu un mākslas objektu ražošanā. 1884. gadā, noslēdzoties Vašingtona pieminekļa obeliska būvei, tika meklēts materiāls, no kā gatavot obeliska virsotnes spici. Beigu beigās tika nolemts, ka piemineklim vislabāk piestāvēs 2,85 kilogramus smaga alumīnija piramīda. Alumīnija cena un prestižs bija līdzvērtīgi sudrabam, taču metāla pieejamība bija daudz mazāka - 22 centimetrus augstā alumīnija piramīda tobrīd bija lielākais objekts pasaulē, kas veidots no tīra alumīnija, un pirms uzstādīšanas to eksponēja slavenajā Tiffany’s juvelieru salonā Ņujorkā. Nelielās piramīdas cena sasniedza 225 dolārus - vairāk nekā 7200 dolārus mūsdienu vērtībā. Salīdzinājumam - mūsdienās alumīnija kilograma cena pasaules biržās nepārsniedz 240 ASV dolāru.
Tikai divus gadus vēlāk amerikāņu students Čārlzs Mārtins Hols atklāja veidu, kā alumīniju no boksīta rūdas ražot lielos apjomos, izmantojot elektrību. Divus mēnešus vēlāk tādu pašu tehnoloģiju izstrādāja francūzis Pols Erū. Tā alumīnijs drīz vien kļuva par ikdienas piederumu materiālu, un tālu jau vairs nebija gadsimtu mija un līdz ar to aviācijas laikmets, kurā alumīnijs kļuva par pieprasītu materiālu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita