2001. gada 10. oktobris. Londonas Karaliskajā Alberta zālē vienu no plašā publikā visvairāk gaidītajiem gada koncertiem sāk savas paaudzes lielākā popzvaigzne Robijs Viljamss. Iepriekš ir zināms vien tas, ka šī reize būs citādāka nekā parasti. Ne velti uz skatuves atrodas svinga orķestris, bet Robijs ir melnā uzvalkā un baltā kreklā ar kaklasaiti. Ar pirmajiem soļiem sabradājis sešu timpānu rindu, viņš bez ievada nosvingo Brodveja šlāgeri Have You Met Miss Jones?, kas ir gandrīz trīsreiz vecāks par viņu pašu, un beidzot atklāj intrigu: «Dāmas un kungi, esiet sveicināti! Šis būs īpašs vakars, kurā es godināšu dažus no stilīgākajiem vīriem, kas jebkad dzīvojuši: Semiju Deivisu jaunāko, Dīnu Mārtinu un Frenku Sinatru...»
Daudzi joprojām apgalvo, ka tas bijis viņa labākais šovs. Taču lai Robija fani mums piedod. Šis stāsts nav par viņu, bet tiem, ko viņš dēvēja par visu laiku stilīgākajiem. Vīriem, ko vēsture zina kā Rat Pack jeb «žurku baru».
Trīs stilīgie
Tātad: Frenks Sinatra, XX gadsimta balss, Holivudas siržu pavēlnieks un kopš Otrā pasaules kara beigām - pirmā popzvaigzne mūsdienu izpratnē. Dīns Mārtins - vismaz divu amerikāņu paaudžu mīlētākais alkoholiķis TV ekrānā, itāļu vīrieša šarma un frivolitātes iemiesojums ar nezūdoši blēdīga smaida dzirksteli acīs. Un Semijs Deiviss jaunākais - iespējams, labākais dziedātājs no viņiem visiem, virtuozs parodists un dejotājs, universāla izklaidētāja etalons un Maikla Džeksona jaunības ideāls. Trīs vīri (īstenībā ne tikai trīs, bet par to drusku vēlāk), kas pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā iemiesoja amerikāņu vidusšķiras stila, elegances un bezrūpīgas dzīves ideālu. Runājot Rat Pack hronista Džozefa Lanzas vārdiem, viņi publikai lika ne tikai sajūsmā smieties, bet arī «apjaust», ka uz labu dzīvi nav jāgaida līdz viņsaulei». Šodien Rat Pack dēvē par kokteiļu kultūras iedibinātājiem, bet toreiz viņi bija pusmūža kungi, kas uzvedās kā pusaudži smokingos ar naudas un plaukšķeņu pilnām kabatām. Viņi svingoja, dziedāja un filmējās, ākstījās un žūpoja, lika plaukt Lasvegasas kazino industrijai un, pie viena spēļu galda sasēdinot organizēto noziedzību, lielo politiku un izklaides biznesu, veicināja vismaz dažas nācijas dzīves aizkulišu mahinācijas.
Žurnālisti viņus godbijīgā jūsmā dēvēja par žurku baru, bet parastajam toņa noteicējam Sinatram labāk patika apzīmējums «klans». Kad Deiviss, kurš, par spīti slavai, ikdienāsaskārās ar rasismu un segregāciju (pat viņu kopīgajos skatuves kumēdiņos Semijs tika apcelts visvairāk), iebilda, ka tas pārāk atgādina kukluksklanu, Frenks bija gatavs viņu brālību dēvēt par «samitu». Taču presei viņš teica: «Nav nekāda klana vai bara. Ir tikai daži miljonāri, kuriem ir kopīgas intereses un patīk nolaist tvaiku.»
Pirmais bars
Rat Pack vēsture bija senāka par Frenka, Dīna un Semija trīsvienību. Tā sākās Holivudā, kur piecdesmito gadu pirmajā pusē izveidojās kino un mūzikas slavenību, šovbiznesa smagsvaru un citu laikmeta veiksminieku kompānija. Par tās dzimšanas brīdi uzskata 1953. gada vasaru, kad kaimiņos Holivudas sapņu pārim Hamfrijam Bogartam un Lorēnai Bekolai ievācās kinoindustrijas skandalozākā dīva Džūdija Gārlenda ar savu vīru, filmu producentu Sidu Laftu. Gārlenda pēc ilgāka pārtraukuma atkal grasījās filmēties, bet vakaros bieži tikās ar jaunajiem kaimiņiem. Soli pa solim un jau drīz ap Bogartu pulcējās naktsputnu un uzdzīvotāju izlase, kurā ietilpa arī ekrāna zvaigznes Ketrina Hepbērna un Kerijs Grānts, Lietuvā dzimušais restorānu karalis Maikls Romanovs un Sinatra. Viņu attiecības bija pilnīgi neformālas un aprobežojās ar savas izredzētības svinēšanu Losandželosas bāros un naktsklubos vai Bogarta un Bekolas mājoklī. Bieži atkārtota leģenda vēsta, ka reiz, ieraugot pārējos pēc vairākdienu bāru un restorānu tūres, Bekola izsaukusies: «Jūs taču izskatāties kā tāds sasodīts žurku bars!» Kompānija to uzņēma ar gavilēm, un šis apzīmējums iegājās. «Lai iekļautos barā,» aktrise rakstīja memuāros, «vajadzēja būt pārliecinātam nonkonformistam, naktīs negulēt, dzert, līksmot un nelikties ne zinis, ko par mums domā vai saka citi.»
1957. gada sākumā, pēc īsas cīņas ar vēzi nomirstot žurku barvedim Bogartam, iniciatīvu pārņēma Sinatra, kurš uz brīdi pat saderinājās ar Bogija atraitni Bekolu. Bet Rat Pack stāsts turpinājās Lasvegasā.
Sinatra un Vegasa. Drūma atkāpe ar cerīgām beigām
Pirmoreiz kādā no Lasvegasas hoteļiem-kazino Sinatra uzstājas 1951. gadā. Tas bija, iespējams, pats drūmākais un bezcerīgākais laiks viņa dzīvē un vēl nesen tik fantastiskajā karjerā. Prese rakstīja par viņa varbūtējo saistību ar mafiju, turklāt lika noprast, ka kara laikā viņš apkaunojoši atpircies no militārdienesta (FIB gan noskaidroja, ka tā nav taisnība, taču tenkas nerimās). Publika nespēja piedot viņa romānu ar Holivudas skaistuli Eivu Gārdneri un šķiršanos no paraugsievas Nensijas, kas 11 kopdzīves gados bija laidusi pasaulē trīs bērnus. Gārdnere bija vēl lielāka bohēmiste nekā Sinatra, un viņu laulība izrādījās katastrofa. Abi mīlējās un ķīvējās, abi bija neuzticīgi, bet, kad Eiva draudēja šķirties, Franks mēģināja izdarīt pašnāvību. Un pēc tam vēlreiz. Tik un tā Gārdnere pieteica šķiršanos. Process ilga vairākus gadus, un tie bija smagi gadi. Pa starpu izgāzās vairākas Sinatras filmas un cerētā televīzijas karjera. Pazaudējis balsi un klausītājus, viņš bija spiests aizņemties naudu, lai nomaksātu nodokļus. Tad no viņa atteicās ierakstu kompānija. Tāpat kā Holivuda. Atlika Vegasa.
Trīsdesmito gadu sākumā Nevadas štats, lai atkoptos no Lielās depresijas, viens no pirmajiem legalizēja kazino darbību, un par nākamo azartspēļu paradīzi tika izraudzīta Lasvegasa. Sākums bija lēns, tomēr nomaļajā, pirms nepilniem 30 gadiem tuksnesī iedibinātajā pilsētā pamazām ieplūda arvien vairāk investīciju. Tiesa, nebija liels noslēpums, ka vairums jauno spēļu zāļu un viesnīcu kompleksu pilsētas galvenajā ielā ir saistīti ar aizdomīgas izcelsmes naudu. Bet tik un tā smilšu un putekļu ieskautajā Vegasā nu bija kazino, moteļi un hoteļi. Taču, lai pievilinātu publiku, vajadzēja arī spožumu un Holivudas glamūru. Kaut apsūbējušu - kā Sinatra, kurš kļuva par vienu no pirmajiem dziedātājiem, kas regulāri vairākas nedēļas ik vakaru uzstājās kādā no vietējiem kazino.
1953. gada oktobrī viņš debitēja ar mafijas bosu Maiera Lanska un Frenka Kostello svētību nesen atklātajā Sands Hotel and Casino. Viņa privātajā dzīvē valdīja haoss, bet profesionālā atkal šķita cerīga. Nupat pirmizrādītajā kara drāmā No šejienes līdz mūžībai bija filmējies arī viņš. Lai iegūtu lomu, Sinatra toreiz iedarbināja visus sakarus. Industrijā diezgan atklāti runāja, ka sākotnēji noraidošais producents to viņam atvēlējis tikai pēc slavenā gangstera Džonija Roselli telefonzvana. Frenkam saņemot Oskaru kā labākajam otrā plāna aktierim, nelabvēļi atkal piesauca Roselli, kurš Holivudā bija tāds kā mafijas kurators. Kad Mario Pjuzo aizdomīgi līdzīgus notikumus aprakstīja slavenajā mafijas romānā Krusttēvs, Frenks galīgi nebija priecīgs. Tomēr filma bija izdevusies un Sinatra tajā nebija slikts. Viņa karjera dažos gados atguva bijušo vērienu, bet Vegasa un Sands nu bija viņa otrās mājas. Arvien biežāk tur uzturējās arī Mārtins, Deiviss un vēl daži viņa paziņas.
Dīno un Semijs. Otrais bars
Dīns Mārtins, tāpat kā Sinatra, bija dzimis un audzis itāļu emigrantu ģimenē, taču ne Ņujorkā, bet provinciālā Ohaio mazpilsētā, kur auga askētiskos apstākļos. 15 gadu vecumā pametis skolu, Dīno centās kļūt par profesionālu bokseri un strādāja par nelegālas dzertuves krupjē un alkohola kurjeru. Tad sāka dziedāt un, veselības likstu dēļ priekšlaikus demobilizējies no armijas, uzstājās prestižā Ņujorkas klubā Riobamba - bijušajā Sinatras rezidencē. Augstumu viņa karjera uzņēma kopā ar komiķi Džeriju Lūisu. Mārtins dziedāja, Lūiss plēsa jokus, bet brīžos, kad nebija skaidrs, ko iesākt, abi klauniski ķēmojās un dauzījās - grūstījās, mēdījās, tēloja kautiņus un, ielēkuši publikā, bēga no iedomātas policijas. Tik muļķīgi, ka smiekli nāca gan pašiem, gan skatītājiem. Sinatra viņus pirmoreiz redzēja 1948. gadā un bija lakonisks: «Šie čalīši tūlīt aizies stratosfērā. Viņi būs lielākās zvaigznes mūsu biznesā.»
Frenkijs nekļūdījās. Nākamajos septiņos gados duets nofilmējās 15 ārkārtīgi populārās komēdijās. 1956. gadā, abiem šķiroties, lielāka nākotne tika prognozēta Lūisam, taču Mārtins jau bija sadraudzējies ar Sinatru. 1958. gadā viņi piedalījās filmā Daži vienmēr steidzas un satuvinājās vēl vairāk.
Semijs Deiviss piedzima Hārlemā, afroamerikāņu komiķa un kubiešu stepa dejotājas ģimenē, bet uz skatuves nonāca agrā bērnībā, vodeviļas trio ar tēvu Semiju Deivisu vecāko un tā brāli. Viņš negāja skolā, taču astoņu gadu vecumā debitēja kino. Armijā citi kareivji pret mazo un trauslo Semiju bija vardarbīgi, un viņa deguns pēc vairākiem lūzumiem vairs nekad neatguva sākotnējo formu. Taču viņa smaids palika tikpat starojošs kā agrāk. Pēc armijas, joprojām ar labiem panākumiem uzstājoties arī ģimenes trio sastāvā, viņš sāka individuālu dziedātāja karjeru. 1954. gadā autoavārijā zaudēja kreiso aci un vēl vairāk sakropļoja seju. Dziedējot traumas, Semijs piedzīvoja garīgu atmodu, pieņēma jūdaismu un turpmāk sevi sauca par ebreju. Viņa attiecībām ar balto aktrisi Kimu Novaku punktu pielika nepārprotami mājieni, ko izteica drūmi vīri gangsteru uzvalkos; tiek uzskatīts, ka bailēs no skandāla tos uzsūtījuši filmstudijas Columbia Pictures bosi.
Par spīti visiem talantiem, iztēloties viņa turpmāko karjeru nebija viegli. Taču arī Semijs bija draugos ar Sinatru, kurš pār savu jauno draugu (Deiviss bija desmit gadus jaunāks) bija uzņēmies tēvišķu aizgādniecību. Sinatra apmaksāja Deivisa ārstēšanos pēc avārijas un skandalējās ar Vegasas kazino bosiem un viesnīcniekiem, kad tie gan labprāt un dāsni algoja Deivisu kā izklaidētāju, taču apšaubīja viņa tiesības izmantot ērtības, kas bija pašsaprotamas baltajai publikai; pat Sands, pirmajā Vegasas hotelī-kazino, kur Deivisam ļāva ne tikai uzstāties, bet arī nakšņot, reiz pēc viņa peldes sašutušie viesi pieprasīja baseinā nomainīt ūdeni. 1960. gadā Semijs Holivudā salaulājās ar zviedru aktrisi Meju Britu, un viņa vedējs bija tieši Frenks - vairāk nekā pusē ASV štatu jauktajām ģimenēm joprojām esot ārpus likuma, šo lomu uzņemtos nebūt ne katrs. Sinatra nebija nesavtības etalons un bieži pat pret tuvākajiem izturējās nekrietni. Uz skatuves viņš nekautrējās Semijam regulāri uzšaut pa dibenu - tas, protams, bija joks, taču ar Mārtinu viņš neko tādu neatļāvās. Tik un tā Frenkam piemita savdabīgs, iespējams, no mafijas leģendām aizgūts goda kodekss. Žurku brālības kodekss.
Pēdējoreiz kopā
1988. gada pavasarī Sinatra, Mārtins un Deiviss atkal apvienojās, lai veiktu kopīgu koncertturneju, kuras laikā pirmoreiz uzstājās arī ārpus ASV. Tā noritēja ar panākumiem, taču senā brālības izjūta bija zudusi. Semijs lietoja kokaīnu un bija atsvešinājies no Frenka, kuru vainoja par koncertu peļņas daļas slepenu piesavināšanos. Dīns sēroja par nesen mirušo dēlu un bija grūti pierunājams izkustēties ārpus sava Kalifornijas īpašuma. Un visus mocīja veselības problēmas. Jau pēc dažiem koncertiem Mārtins atgriezās mājās, bet tūres turpinājumā viņu aizstāja Laiza Minelli.
Un tad viņi bija pieci
Piecdesmito gadu beigās Sands Hotel and Casino vadība raudzījās pēc jauna trumpja konkurences spēlē. Pēc publikas magnēta, kas Sands padarītu par slavenāko kazino valstī. Viņu izvēle apstājās pie Sinatras. Ne bez satraukuma, tomēr veiksmīgi pārcietis Preslija un rokenrola dumpi, kas pamatīgi satricināja mūzikas pasaules status quo, Frenks joprojām atradās slavas virsotnē. 1959. gadā viņš pat bija iekļauts ASV valdības darba grupā, kas vēsturiskā vizītē uzņēma PSRS līderi Ņikitu Hruščovu un tā kundzi.
Kļuvis par Sands publisko seju (arī nelielas akciju paketes īpašnieku), viņš iedomājās par Dīno un Semiju. Publikai un pašiem par prieku viņi arī agrāk bija reizēm papildinājuši cits cita uzstāšanos dažādos Vegasas kazino. Parasti tas gadījās reizēs, kad pārējie gaidīja drauga koncerta beigas, lai kopā dotos neprognozējami vētrainā apgaitā pa tuvējām spēļu zālēm un bāriem. Bet ja tā kļūtu par Sands tradīciju?
Turklāt viņam bija padomā ideāls programmas vadītājs - komiķis un TV zvaigzne Džojs Bišops, kurš jau bija iekļāvies žurku kompānijā. Tieši Džoja improvizācijas spēja saturēs kopā viņu izrādes. Vēl Sinatra bija sadraudzējies ar Pīteru Lovfordu - angļu aristokrātu dzimtas pēcteci un vienubrīd pieprasītu Holivudas zvaigzni. Sākotnēji Frenks pret Lovfordu, kuram reiz bija gadījusies neliela dēka ar Eivu Gārdneri, izturējās vēsi, bet pamazām ledus kusa. Lovfordam piemita tas, kā nebija pārējiem: smalka izcelsme, tāda pati audzināšana un manieres. Īpaši Sinatru iespaidoja fakts, ka Pīters bija precējies ar Patrišu Kenediju no ietekmīgās Kenediju ģimenes. Švaks dziedātājs, labs dejotājs, profesionāls dīkdienis un ballīšu zvaigzne ar sakariem ASV elitē - tas viss Lovfordam ļāva kļūt par piekto Rat Pack dalībnieku.
«Es mīlu Vegasu kā Sinatra mīl Jack Daniels»
Parasti notikumi Copa Room - Sands slavenākajā zālē, kas kļuva par viņu rezidenci, - sākās mierīgi. Uz skatuves bija viens no viņiem. Vakara zvaigzne, kas orķestra pavadībā dziedāja savus hitus. Starp dziesmām Džojs izmeta pa jokam, bet vakara gaitā viņiem pievienojās pārējie. Citreiz viens, citreiz divi vai visi trīs. Sands izkārtne tā arī vēstīja: «Šovakar Dīns Mārtins, varbūt Frenks, varbūt Semijs.»
Skatuves centrā tika izstumts bārs, un, jo vairāk tika cilātas glāzes, jo garāki un politnekorektāki kļuva viņu monologi un dialogi; kaut arī tie izklausījās spontāni kā nupat radušies, vairums bija sacerēti iepriekš - arī tas bija Bišopa uzdevums. Pārsvarā viņi gvelza par dzeršanu, sievietēm un slavenībām, bet vislabāk visiem patika savstarpēja apcelšanās, kas bieži nonāca līdz draudzīgai dūru vicināšanai, beigās no savstarpējas grūstīšanās un ūdenspistoļu dueļiem pāraugot kopīgās dejās un dziesmās. Jo šķietami lielāks haoss valdīja uz skatuves, jo vairāk kāds pārējiem traucēja dziedāt, jo lielākā sajūsmā bija publika. Skatā kā pieauguši un slaveni vīrieši elegantos uzvalkos publiski piedzeras, aizrautīgā nopietnībā dara muļķības un paši par to laimīgi smejas, bija kaut kas viņu auditorijas stīvajā dzīvesveidā neiedomājami eksotisks, uzmundrinošs un atbrīvojošs. Turklāt, lai arī Rat Pack skeči un joki ik vakaru atkārtojās, tie nekļuva rutinēti un samāksloti. Ne vienmēr uz skatuves bija visi tie paši dalībnieki, bieži kāds bija iedzēris vairāk nekā citi un aizmirsis sakāmo, dodot iemeslu jaunām pārējo dzēlībām, kas situācijai sniedza negaidītu pavērsienu. Taču, sākoties nākamajai dziesmai, trīs galvenās zvaigznes gandrīz vienmēr bija teicamā profesionālā formā. Noslēpums bija vienkāršs - viņi patērēja mazāk alkohola nekā izskatījās. Turklāt par lielāko žūpu uzskatītais Dīns Mārtins, kurš publiski bez glāzes nebija redzēts, koncertos dzēra tikai sulu, ko, protams, lēja no viskija pudeles. Par spīti grīļīgajai gaitai un miglainajam skatienam, Mārtins bija vismazāk aizrautīgais naktsdzīves cienītājs un vakaros parasti pirmais devās pie ģimenes; pat ieilgstot paša mājas ballītēm, viņš, uzdodoties par saniknotu kaimiņu, mēdza izsaukt policiju, kas jezgai pielika punktu.
Tomēr pats galvenais - tas, ko viņi darīja, viņiem lika justies laimīgiem. Uzvalki, sievietes, nauda, dzērieni, publikas sajūsma un preses uzmanība... Viņi bija sasnieguši un izbaudīja bērnības sapni. Tādēļ ik reizi, kad Dīno, rokā turot cigareti, vakaru sāka ar dziesmu, kurā savu mīlestību uz Vegasu pielīdzināja Sinatras vājībai uz viskiju, tas šķita apburoši viegli un dabiski. Un tādēļ nelaiķis Bogarts par Sinatru savulaik teica: «Nedomāju, ka viņš būtu emocionāli pieaudzis.»
Oušena banda
Par mačo stila, hēdonisma un izklaides milžiem Rat Pack kļuva pēc Oušena bandas. Tā bija viņu pirmā kopīgā filma (oriģinālnosaukums Ocean’s Eleven) par veciem karabiedriem, kas perina grandiozu plānu - Vecgada naktī aplaupīt piecus lielākos Vegasas kazino: Flamingo, Sahara, Desert Inn, Riviera un Sands. Visos viņi bija dziedājuši, visos jutās kā savējie, un visi bija priecīgi tikt «aplaupīti», jo bija skaidrs, ka arī ieguvēji būs visi.
Tobrīd viņi jau bija apņēmušies piedalīties tikai projektos, kas nes maksimālu peļņu par minimālu piepūli un netraucē uzdzīves rutīnu. Oušena banda bija tieši tāds projekts. Paralēli tās uzņemšanai 1960. gada februārī viņi ik dienu divreiz uzstājās Sands publikai. Dienaskārtība bija šāda: dažas stundas kameru priekšā, tad pusdienas un kokteilis vai viskijs, pirmā izrāde Sands, vakariņas un kokteiļi vai viskijs, otrā izrāde un uzdzīve līdz agram rītam. Tā kā pat viņu rūdījumam vajadzēja dažas stundas miega, režisora Lūisa Mailstouna rīcībā nekad nebija vairāk par diviem vai trim no viņu piecinieka. Filmēšana ilga 25 dienas, bet galvenās, Oušena lomas tēlotājs - Sinatra, protams, - piedalījās deviņās no tām. Un viņu tikai ar lielām pūlēm varēja pierunāt kādu epizodi atkārtot otrreiz; Frenka parastā atbilde šādās reizēs bija: «Man ir līgums par vienu filmu, ne divām.»
Pilnā sastāvā Žurku bars tajā ir redzams tikai beigu ainā, kopā ar līdzzinātājiem pa Vegasas galveno ielu soļojot garām Sands. Kazino izkārtnē atšķirībā no ikdienas šajā brīdī ir lasāmi visu piecu vārdi. Ar to pietika. Kopš filmas pirmizrādes 1960. gada vasarā Vegasa bija Amerikas jaunā paradīze ar milzīgu attīstības potenciālu, bet Rat Pack - tās atslēgu glabātāji. Savukārt 2001. gadā, gandrīz reizē ar Robija Viljamsa svinga šovu uz ekrāniem iznākušais Oušena bandas rimeiks ar Džordžu Klūniju galvenajā lomā viņu kādreizējā šarma atblāzmu ļāva sajust jaunā gadsimta publikai.
Kenedijs
1960. bija labs, bet ļoti intensīvs gads. Kopš agras jaunības Sinatra bija tiecies pēc ietekmīga paziņu loka. Augot Ņūdžersijas itāļu rajonā un izejot Ņujorkas naktsklubu hierarhiju, viņš bieži saskārās ar dažāda līmeņa gangsteriem - kopš sausā likuma laikiem gandrīz visas izklaides vietas bija mafijas kontrolē. Tās bija noderīgas attiecības, un draugu starpā Frenks ar tām lepojās. Taču viņu vilināja arī sabiedrisks respektablums un oficiāla atzinība. Pirms dažiem gadiem viņš bija iepazinies ar jauno un harismātisko Masačūsetsas štata senatoru Džonu F. Kenediju. 1960. gada ziemā, tikko sākoties Oušena bandas uzņemšanai, Kenedijs jau kā ASV prezidenta amata pretendents ieradās Vegasā, kur cita starpā noskatījās sava māsasvīra Lovforda un Rat Pack uzstāšanos. Frenks bija septītajās debesīs. Turpmāk Kenedijs viņu izrādes Copa Room apmeklēja regulāri, un Sinatra nekad neaizmirsa viņa klātbūtni ar attiecīgu pompu darīt zināmu arī pārējai publikai. Reizēm viņš gāja pat tik tālu, ka viņu kompāniju dēvēja par Jack Pack jeb Džeka baru («Džeks» ir personvārda «Džons» sena pirmforma). Viņiem saskanēja. Abi mīlēja labu dzīvi, izklaides, golfu un sievietes, un to visu Sinatra kā gādīgs namatēvs un Vegasas nekronētais karalis spēja bagātīgi nodrošināt. Viņa īpašums pat kļuva par diskrētu DžFK un Merilinas Monro tikšanās vietu.
Kenedija arvien biežākās vizītes ieinteresēti vēroja arī pilsētas spēļu industrijas īstenie saimnieki, kas bija tieši vai netieši saistīti ar organizēto noziedzību. Abām pusēm bija, ko otrai piedāvāt. Aizkulišu sarunās, kurās politikas zvaigzni pārstāvēja viņa tēvs Džo Kenedijs, bet mafiju - tās Čikāgas atzara boss Sems Džankana, tika panākta vienošanās. Džankanas cilvēki parūpēsies par vēlēšanu norisi Kenedijam šaubīgākajos štatos, bet politiķi pieskatīs, lai neviens neapdraud viņu biznesu. Pateicīgie vēlēšanu uzraugi DžFK kampaņai savāca miljons dolāru ziedojumu skaidrā naudā, ko adresāti saņēma Sands apartamentos. Abas puses kopā bija savedis Sinatra.
Arī Rat Pack iesaistījās DžFK priekšvēlēšanu kampaņā, cita starpā piedaloties Demokrātu partijas Nacionālajā konventā Losandželosā, kur dienvidu štatu delegācijas izsvilpa Semiju Deivisu, kad tas ar visiem pārējiem dziedāja ASV himnu. Taču citur viņu atbalsts tika novērtēts vienprātīgā sajūsmā. Novembrī, DžFK ar minimālu pārsvaru vēlēšanās pārspējot republikāni Ričardu Niksonu, arī Rat Pack sasniedza slavas un ietekmes virsotni. Bet kā jau vēsturē nereti gadījies - kur likmes sniedzas debesīs, tur nav ilgi jāgaida uz šķelšanos un nodevību.
Triumfs kā beigu sākums
1961. gada janvārī Sinatra un Lovfords Vašingtonā organizēja lielo balli pirms Kenedija inaugurācijas. Uzstājās Ella Ficdžeralda, Džīns Kellijs, Tonijs Kērtiss, Nets Kings Kouls, Harijs Belafonte un citas šovbiznesa slavenības. Leonarda Bernstaina diriģēta orķestra pavadībā dziedāja arī pats Sinatra. Noslēgumā jaunākais prezidents ASV vēsturē publiski pateicās «manam draugam Frenkam» par ilggadēju atbalstu demokrātu partijai un īpaši viņa priekšvēlēšanu kampaņai, piebilstot, ka «lieliskās attiecības starp mākslām un politiku, kas caurvijušas mūsu ilgo vēsturi, šovakar sasniedza kulmināciju».
Taču uz balli bija aicināti tikai četri no žurku brālības. Kaut arī rasu jautājumā salīdzinoši liberāla, jaunā administrācija izlēma, ka Semija Deivisa un viņa baltādainās dzīvesbiedres klātbūtne svinībās nav vēlama (lai nekaitinātu Kenedija elektorātu, viņu laulība bija divreiz atlikta un notika vien dažas dienas pēc vēlēšanām). Tas saniknoja Dīnu Mārtinu, kurš gan bija ielūgts, bet nu paziņoja, ka aizņemtības dēļ svinībās neieradīsies. Tā vietā viņš inaugurācijas nedēļā kopā ar Semiju apmeklēja melnā pilsoņtiesību aktīvista Mārtina Lutera Kinga atbalsta pasākumu, pirmoreiz dodot iemeslu nopietnam strīdam ar Sinatru.
Taču viņi tika tam pāri un, pirmo Kenedija krupi noskalojuši ar viskiju, atkal vienojās par vairākām koncertizrāžu sērijām. Sands joprojām bija Rat Pack kopīgās mājas.
Nākamā gada pavasarī Sinatra saņēma ziņu, ka prezidents priecātos pavadīt brīvdienas viņa Pālmspringsas īpašumā. Pārlaimīgais Frenks steidzās to labiekārtot atbilstoši sava drauga drošības dienesta prasībām. Viņš un prezidents. Augstāks novērtējums viņa pasaulē nebija iespējams. Taču tam nebija lemts notikt.
ASV jaunais ģenerālprokurors - DžFK jaunākais brālis Roberts F. Kenedijs - bija uzņēmis kursu uz mafijas iegrožošanu un ieteica dziedātāju kā šaubīgām aprindām pārlieku tuvu personu no prezidenta draugu loka svītrot. Neilgi pirms gaidītās vizītes Lovfordam nācās Sinatru informēt, ka viņa sievasbrālis domas ir mainījis un brīvdienās atpūtīsies pie Binga Krosbija, slavenākā dziedātāja pasaulē pirms Frenka ēras. Uzkliedzis Lovfordam, lai tas vairs nekad nerādās viņam acīs, satriektais Sinatra paķēra veseri un metās graut nupat izbūvēto helikoptera nolaišanās laukumu. Lovfords no klana bija izslēgts uz visiem laikiem, bet nākamajā Rat Pack filmā Robins un septiņas kapuces viņa vietā piedalījās... Bings Krosbijs.
Finita la commedia
Tomēr tās vēl nebija beigas. Atlikušā četrinieka ciešākā saistība ar Sands kazino ilga līdz 1963. gadam. Tad Sinatra sakašķējās ar Bišopu un Rat Pack atkal bija vecais trio: Frenkijs, Dīno un Semijs. Ik pa brīdim viņi vēl dziedāja kopā, tomēr vairāk centās glābt savas individuālās karjeras, kuru maģija kopš bītlomānijas un britu invāzijas sākuma bija zaudējusi daļu spožuma. Un, jā, viņi, īpaši Frenks, kuram tuvojās 50, šķita strauji novecojam.
60. gadu vidū Sands viesnīcu un kazino pārpirka Hovards Hjūzs, viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē un ilggadējs Eivas Gārdneres pielūdzējs, kurš savulaik tieši Sinatras dēļ bija saņēmis atraidījumu. 1967. gadā, pēc pamatīgas rekonstrukcijas Sands atsākot darbību, Frenka agrāk neierobežotajam kredītam kazino zālē tika noteikts limits - nieka 3000 dolāru naktī. Pamatīgi sadzēries un juzdamies nodots vietā, kuras reputāciju viņš bija radījis, Sinatra reaģēja veca un aizvainota lauvas niknumā. Ar golfa kartu izbraucis cauri kafejnīcas logam un piestūrējis pie kazino menedžera Karla Koena, viņš to vispirms apveltīja ar lamu tirādi un tad uzsāka kautiņu, kura pirmajās sekundēs zaudēja divus zobus. Sands viņš vairs neatgriezās, bet, ticis pie jauniem zobiem, sāka dziedāt nesen atklātajā kazino Ceasars Palace turpat kaimiņos. Sava laika ekskluzīvākais pieaugušo puišeļu klubs bija beidzis pastāvēt.
Pēc RAT PACK
Frenks
Sešdesmito gadu turpinājumā, pēc Rat Pack šķiršanās, Sinatra iedziedāja dažus no saviem lielākajiem hitiem: Strangers in the Night; My Way un Somethin’ Stupid - duetu ar meitu Nensiju. Turklāt vecais fiasko ar DžFK viņam netraucēja aktīvi atbalstīt vēlākos ASV prezidentus Ričardu Niksonu un Ronaldu Reiganu. Visnotaļ veiksmīgu karjeru Frenks turpināja līdz astoņdesmito gadu vidum, bet unikālu statusu populārajā mūzikā saglabāja līdz pat mūža beigām. Tās pienāca 1998. gada 14. maijā, kad 82 gadus veco Sinatru pēc ilgstošām veselības problēmām piemeklēja nāvējoša sirdslēkme.
Dīns
Publikas mīlestību Dīno izdevās saglabāt veiksmīga TV šova The Dean Martin Show (1965-1974) dēļ, kurā viņš, nekad nešķiroties no mūžīgās viskija (sulas) glāzes, intervēja slavenus viesus un nereti arī kopā dziedāja. 1987. gadā ar kara lidmašīnu ietriecoties Sangorgonio kalnā Kalifornijā, gāja bojā viņa dēls ASV Gaisa spēku kapteinis Dīns Mārtins jaunākais (pirms desmit gadiem lidmašīnas avārijā šajā pašā vietā dzīvību zaudēja Sinatras māte). Pēc šīs traģēdijas Mārtins dzīvoja noslēgtībā, ciešot no depresijas, alkoholisma un plaušu vēža. Viņš nomira 78 gadu vecumā 1995. gada Ziemassvētkos.
Semijs
Semijs Deiviss turpināja dziedāt dažādos kazino un sadraudzējās ar Elvisu Presliju, kurš šajā laikā regulāri uzstājās Lasvegasas viesnīcā International. 1967. gadā viņš ar Sinatru un Mārtinu piedalījās TV varietē pārraidē un noskūpstīja šova galveno zvaigzni - Frenka meitu Nensiju Sinatru; tas bija viens no pirmajiem ASV televīzijā demonstrētajiem «melnbaltajiem» skūpstiem. Dziedāt un filmēties, gan vairs ne zvaigznes, bet leģendas statusā, Semijs turpināja līdz astoņdesmito gadu sākumam. Tāpat kā Frenks un Dīns, būdams kaislīgs alkohola cienītājs un smēķētājs, mūža nogalē viņš iedzīvojās progresējošās veselības problēmās (aknu ciroze un rīkles vēzis). Deiviss nomira 1990. gada 16. maijā 64 gadu vecumā. Un, tāpat kā pēc Sinatras un Mārtina aiziešanas, viņam par godu Vegasas galvenajā ielā uz desmit minūtēm tika izslēgtas neona gaismas.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita