Ir dažas lietas, bez kurām karaspēks nevar pastāvēt. Kopš cilvēces vēsturē pazīst tādu sociālo elementu kā armija, tās vadības galvenais uzdevums bija apgādāt savus karavīrus. Turklāt apgādāt ne tikai ar visādiem cērtamajiem, duramajiem un šaujamajiem rīkiem, bet arī ar to, ko karavīrs liek uz zoba. Jo cilvēks ir tā iekārtots, ka bez ēšanas nav nekādas dzīvošanas. Tātad - kopš cilvēces pirmsākumiem armijas viena no galvenajām rūpēm bija paēdināt karavīrus. Jo pilnāks vēders, jo lustīgāka karavīra ikdiena!
Runājot par mūsu pašu valsts militāro vēsturi, der atcerēties, ka Latvijas armijā jau kopš tās izveidošanas vadība par vienu no galvenajām darbības prioritātēm pasludināja teicamas karavīru apgādes izveidošanu. Tai skaitā arī ar pārtiku. Neatkarības kara (1918-1920) laikā ar pārtikas apgādi bija grūti, bet pēc kara beigām un armijas pārejas uz miera laika štatu karavīru apgāde ar pārtiku uzlabojās un mūsu karavīru pārtikas uzturdevas bija krietni lielākas nekā citur Eiropā.
«Uzturu saņēma un izdalīja vienmēr laikā. Armijas saimniecības pārvaldes noliktava izdeva šādus produktus: maizi, biskvītus, liellopu, cūkas un aitas gaļu, siļķes, gaļas konservus, Krakovas desas, putraimu desas jeb, kā toreiz tās sauca, zaldātu desas, margarīnu, kartupeļus, skābus kāpostus, baltmaizi (tikai svētkos), rīsus un makaronus, dažādas saknes, garšas vielas, tēju, cukuru, kafiju, marmelādi un kondensēto pienu. Produkti bija labi, un varbūt vienu otru reizi ēdiens iznāca slikts tikai tādēļ, ka pavāri vēl nebija iepraktizējušies,» tā par karaspēka daļu apgādi Latgales frontē 1920. gada vasarā rakstīja kāds laikabiedrs. Tiesa, tas bija laiks, kad reāla karadarbība jau bija beigusies.
Priekšroka vietējiem produktiem
Līdz ar pāreju uz miera laika štatiem Latvijas armijā izveidojās apgādes dienestu trīspakāpju sistēma: apgādes centrālās iestādes, divīziju intendantūras un pulku, kā arī tiem pielīdzināto karaspēka vienību apgādes struktūras. 1924. gada 18. jūnijā Kara saimniecības pārvaldi pārveidoja par Galveno intendantūras pārvaldi, kuras pārraudzībā atradās visi ar pārtikas un mantu apgādi saistītie dienesti. Šāda armijas apgādes organizācijas struktūra pastāvēja līdz 1933. gadam. Pirmajos gados pēc Neatkarības kara beigām tika izveidota sistēma armijas apgādei ar pārtiku. To armijas vajadzībām iepirka pārsvarā centralizēti no vietējiem lauksaimniecības produktu ražotājiem un pārtikas rūpniecības uzņēmumiem, pēc iespējas cenšoties izvairīties no starpnieku pakalpojumiem un ievērojot saimnieciskā izdevīguma principu. Pēc 1929. gada Galvenā intendantūras pārvalde sāka veidot visā valsts teritorijā funkcionējošas īpašas iepirkuma komisijas, kuras organizēja lauksaimniecības produktu iepirkumu no ražotājiem. Jau pirmajos gados pēc Neatkarības kara beigām armijas apgāde ar pārtikas līdzekļiem un elpi (zirgu pārtiku) notika tikai ar vietējiem produktiem un vietējo ražotāju izstrādājumiem.
«Pārtikas līdzekļi tika iegādāti uz vietas. Svaigu liellopa gaļu piegādāja uzņēmējs, kas tekošajam pusgadam to kā mazāk prasītājs bija nosolījis. [...] Ilggadēji piegādātāji bija Jelgavas miesnieki. Kautas cūkas sālīšanai iepirka decembrī. Iepirkšana tika iepriekš izsludināta laikrakstos un darīta zināma apkartējām pagasta valdēm. Iepirkšanu veica saskaņā ar Intendantūras kondīcijām un maksāja 80-100 santīmu par kilogramu, atkarībā no kvalitātes. Šī cena bija nedaudz augstāka par parasto tirgus cenu, tādēļ lauksaimnieki labprāt šo gaļu piegādāja. Iepirkšana ilga apmēram divas nedēļas. Gaļu tūdaļ sastrādāja un iesālīja lielajos cementa kublos - visa gada patēriņam, tādā pat veidā tika iepirkti un ieskābēti kāposti,» lasām 3. Jelgavas kājnieku pulka atmiņu rakstu krājumā.
Lai apgādātu karaspēku ar maizi, vēl 1919. gada augusta sākumā Kara saimniecības pārvalde ierīkoja Rīgas maizes ceptuvi, kas darbojās visu Latvijas armijas pastāvēšanas laiku. 1920. gadā ar Rīgas maizes ceptuvi apvienoja arī kafijas dedzinātavu, bet 1924. gadā maizes ceptuvei pievienoja miltu dzirnavas un visu kompleksu pārdēvēja par Intendantūras maizes dzirnavām. Tās pakāpeniski pārbūvēja un paplašināja, lai dzirnavās varētu pārstrādāt rudzus, kviešus, miežus, cigoriņus, ražot maizi, miltus, putraimus, grūbas, galetes, makaronus un kafiju. Visu Latvijas armijas pastāvēšanas laiku Intendantūras maizes dzirnavas nodrošināja ar šiem produktiem visas karaspēka daļas, šos produktus no malas pirkt armijas intendantūrai nevajadzēja.
Iztikt bez aprikozēm un kakao!
Lai arī kara ministrs bija izdevis īpašu rīkojumu, ka karaspēka vajadzībām visi produkti bija tieši jāiepērk no vietējiem ražotājiem «izslēdzot jebkuru starpniecību», tomēr šis rīkojums ne vienmēr tika pildīts. Kā 1930. gadā noskaidroja Valsts kontrole pārbaudes laikā Vidzemes divīzijas vienībās, tad bieži bija gadījumi, kad šis rīkojums ticis apiets un karaspēka daļas izmantojušas starpnieku pakalpojumus un iepirkušas nezināmas izcelsmes produktus no nezināmām personām. Lai izslēgtu šādas rīcības iespējamību, tad 1930. gada 19. augustā kara ministrs izdeva rīkojumu, ka turpmāk par visiem intendantūras pārtikas noliktavās nonākušajiem produktiem un precēm jāsagatavo saraksts, tajā norādot preču daudzumu un izcelsmi, kā arī pierakstot preces piegādātāja vārdu, uzvārdu un liekot šai personai ar parakstu apliecināt preces izcelsmes norādīšanas pareizību, tādā veidā garantējot, ka prece būtu vietējā ražojuma. Tāpat Valsts kontroles pārbaudē bija atklājies, ka daudzas vienības par ietaupītajiem līdzekļiem bija iegādājušās dažādus eksotiskus produktus, piemēram, firziķus, aprikozes, mandarīnus, kakao, saldskābo maizi, konservētus tomātus, medus kvasu, eksporta alu. 1931. gada 11. maijā kara ministrs speciālā rīkojumā divīziju un tām pielīdzināto vienību komandieriem norādīja, ka «šādi produkti nav uzturam vitāli nepieciešami un bez tiem var iztikt. Dārgi ārzemju produkti ir ļoti viegli aizvietojami ar vietējiem: bumbieriem, plūmēm, ķiršiem, cigoriņu kafiju».
Armijas rīcībā bija 23 dažādu nolietojuma pakāpju un lieluma pārvietojamās maizes ceptuves, kas trīsdesmito gadu otrajā pusē jau bija savu laiku nokalpojušas un intensīvā režīmā nespēja darboties ilgu laiku, tāpēc vietējo garnizonu vajadzībām ar Apgādes pārvaldes atļauju karaspēka vienības slēdza īstermiņa vai ilgtermiņa līgumus par gatavās maizes piegādi karaspēka daļām. Trīsdesmitajos gados šāda situācija izveidojās Cēsīs, Rēzeknē, Valmierā un Tukumā. Daugavpils apkārtnē izvietotās karaspēka daļas ar maizi apgādāja Daugavpils garnizona maizes ceptuve, kas atradās Daugavpils cietoksnī. Krāslavas garnizonam maizi sūtīja pa dzelzceļu.
Kautas cūkas sālīšanai iepirka decembrī. Iepirkšana tika iepriekš izsludināta laikrakstos un darīta zināma apkartējām pagasta valdēm.
Paēdušākie visā Eiropā
Pievērsīsimies tālaika statistikas datiem. Divdesmito gadu sākumā saskaņā ar Kara saimniecības pārvaldes veiktajiem aprēķiniem Latvijas armijas karavīrs dienā saņēma uzturu, kurā bija 3058 kalorijas. Viena vidēja fiziska darba strādnieka dienas norma bija 3024 kalorijas, tātad Latvijas armijas karavīri uzturā saņēma nedaudz vairāk.
1925. gadā karavīra dienas uztura devas lielums pieauga līdz apmēram 4240 kalorijām, kas bija labākais rādītājs starp Eiropas valstu armijām. Salīdzinājumam - 1925. gadā padomju Sarkanajā armijā dienas uztura devas apmērs bija 3017 kaloriju, Lielbritānijas armijā - 3326 kalorijas, ASV armijā - 3658 kalorijas. Beļģijas armijā - 3800, Itālijas armijā - 3330 kaloriju.
1932. gada 12. aprīlī Latvijas Republikas kara ministrs izdeva noteikumus par karavīru uzturu. Tajos cita starpā bija norādītas karavīriem vēlamo ēdienu pagatavošanas veids jeb, mūsdienu valodā runājot, sātīgas un toreizējām militārpersonām noderīgas ēdienu receptes. Šodien diētu speciālisti varētu pret šādiem ēdieniem iebilst, bet jāatceras, ka karavīrs visos laikos bija (un ir) smaga fiziska darba veicējs. Šīs receptes ir uzskatāmas par tālaika kulinārās vēstures avotu, bet nav izslēdzama arī to izmantošana lietošanai «pēc piederības». Piedāvājam dažas no pavēlē minētajām receptēm - tās var izmantot gan ieskatam militārajā kulinārijā, gan arī tīri praktiskiem nolūkiem, pagatavojot sev kaut ko no šiem ēdieniem.
Sālītu mencu zupa ar kartupeļiem un burkāniem
Sālītas mencas 180 g,
kartupeļi 250 g,
burkāni 100 g,
kviešu milti 10 g,
speķis 20 g,
sīpoli un pipari.
Sālītas mencas 18 stundas aukstā ūdenī jāmērcē, jāsagriež gabalos, jāliek vārīties aukstā ūdenī; kad ūdens sāk vārīties, jāpieliek notīrīti, sagriezti burkāni, kartupeļi, sīpoli; kad saknes gatavas, mencām jāizņem asakas, jāsadala gabalos un jāielaiž atpakaļ zupā. Jāpieliek speķis, jāuztumē un vēlreiz jāuzvāra. Garšīgāka ir zupa, ja speķa vietā lieto sviestu vai margarīnu.
Ziņu zupa
Cūkas gaļa 100 g,
grūbas 30 g,
zirņi 70 g,
sīpoli, sāls un pipari.
Zirņu zupu var vārīt ne tikai ar cūkas gaļu, bet arī ar liellopu un aitas gaļas piedevu. Zirņu zupa ļoti garšīga, ja to vāra ar žāvētas gaļas piedevu. Grūbu vietā var ņemt arī miežu putraimus vai kartupeļus (150 g). Gaļa jāsadala mazākos gabalos, jāpārlej ar vajadzīgo ūdens daudzumu, jāpievieno uzbriedēti zirņi, grūbas un garšas vielas un jāvāra, kamēr gatava. Ja zirņi cieti un ilgi jāvāra, grūbas nav tūlīt liekamas, bet vēlāk, kad zirņi ir jau pavārījušies. Grūbas var vārīt arī atsevišķi, pārlejot ar buljonu, un pievienot zupai, kad pēdējā gatava. Zirņu zupa jāsniedz galdā kopā ar gaļas porciju. Gaļa sadalāma porcijās, kad zupa gatava. Gaļas sīkumi sasmalcināmi un pievienojami zupai.
Nieru zupa
Liellopu gaļa 150 g,
nieres desmitā daļa,
miežu putraimi 20 g,
kartupeļi 200 g,
burkaņi 100 g,
skābi gurķi 20 g,
sāls, pipari un sīpoli.
No gaļas un kauliem jāvāra buljons. Kad gaļa mīksta, tā jāatdala no kauliem, jāsagriež mazos gabalos, buljons jānokāš no kauliem. Nokāstā buljonā jāvāra putraimi, burkāni un kartupeļi. Nieres iepriekš vārīšanas 1-2 stundas jānomērcē ūdenī, jāvāra buljonā, kad mīkstas - smalki jāsagriež. Kad putraimi, burkāni un kartupeļi mīksti, tie kopā ar sagriezto gaļu un skābiem gurķiem jāpievieno zupai. Lai zupa būtu garšīgāka, īsi pirms pasniegšanas var pievienot 10 g skāba krējuma.
Imitēta zivju zupa
Piens 250 g,
burkāni 100 g,
kartupeļi 250 g,
speķis 15 g,
kviešu milti 10 g,
pipari, sīpoli, sāls un dilles.
Jānotīra burkāni, jāsagriež ar sakņu nazīti un jāliek vārīties, pieliekot garšas vielas. Tad jānoloba kartupeļi, jāsagriež tāpat kā burkāni un jāpievieno zupai. Kad zupa gatava, jāpielej uzvārīts piens, izkausēts speķis (sviests vai margarīns), jāuztumē ar miltiem un jāuzkarsē. Var liet arī nevārītu pienu, tikai tad tas jādara iepriekš, kamēr kartupeļi nav mīksti. Ļoti garšīga imitēta zivju zupa, ja speķa vietā lieto sviestu vai margarīnu.
Grūbu augļu zupa
Grūbas 50 g,
cukurs 60-70 g,
dzērvenes 30 g,
plūmes 30 g.
Grūbas jānoskalo un jāliek vārīties. Plūmes jānomazgā un jāliek vārīties atsevišķā traukā, pievienojot dzērveņu sulu. Dzērvenes iepriekš jāsaspiež, jāuzlej nedaudz ūdens un jāizkāš caur sietu. Var arī dzērvenes savārīt un tad izkāst, bet pie vārīšanas dzērvenes zaudē savu aromātu. Kad grūbas mīkstas, jāpievieno sagatavotas plūmes un cukurs pēc vajadzības. Ja dzērveņu sulas par maz, var pielikt citrona skābi. Ja nav parocīgi plūmes vārīt atsevišķi, var vārīt kopā ar grūbām, tikai plūmes jāpieliek tad, kad grūbas ir gandrīz mīkstas, jo plūmes ilgi nav jāvāra. Beidzot jāpievieno dzērveņu sula un cukurs.
Sālītu mencu skābu gurķu sautējums
Sālītas mencas,
kartupeļi 400 g,
kviešu milti 10 g,
speķis 30 g,
sīpoli pēc garšas,
skābs gurķis 60-80 g.
Speķis un sīpoli jāsagriež un katlā jāapcep caurspīdīgi, jāpieliek nomizoti, gabalos sagriezti kartupeļi un tik daudz ūdens, lai kartupeļi apņemti. Kad kartupeļi pusmīksti, jāpieliek 18 stundas aukstā ūdenī mērcētas un gabalos sagrieztas zivis. Kad kartupeļi un zivis gatavas, jāpieliek gabalos sagriezti skābi gurķi, miltu tume un vēlreiz jāuzvāra.
Cūkas gaļas cepetis ar sautētiem kāpostiem
Cūkas gaļa 150 g,
skābi kāposti 240 g,
speķis 15 g,
kviešu milti 10 g,
kartupeļi 400 g,
sāls, pipari un sīpoli.
Līdzīgi cūkas gaļas cepetim var pagatavot cepeti arī no aitas, teļa vai liellopu gaļas, tikai tad gaļa iepriekš jāapcep karstos taukos brūna. Ja gaļa ir svaiga, nav sālīta, tā jāierīvē ar sāli, pipariem un jācep krāsnī uz pannas. Jācep, bieži pārlaistot, kamēr apcepusi brūna. Mērce jāpagatavo no pannas atvārījuma, pieliekot miltus. Kāpostiem jānospiež sula un jāliek katlā, apcepot sīpolu, tad jāpārlej ar buljonu vai ūdeni un jāsautē, pieliekot piparus. Kad kāposti mīksti, jāiztumē ar miltiem.
Baltmaizes pudiņš
Baltmaize 150 g,
speķis 20 g,
piens 60 g,
žāvēti āboli 30 g,
cukurs 60-70 g,
dzērvenes 20 g,
kartupeļu milti 10 g,
citronu skābe pēc garšas.
Baltmaize jāsagriež plānās šķēlēs, jāpārsmērē ar taukiem. Āboļi jāsavāra, pieliekot drusku cukura. Apsmērētā baltmaize un āboļu masa tad jāliek formā kārtām, nobeidzot ar baltmaizi un pārlejot ar pienu, pie kura pielikts cukurs. Jāļauj laiciņu pastāvēt un jāliek krāsnī, lai cep. Dzērveņu mērce: dzērvenes jānomazgā, jāizlasa, jāpārlej ar nedaudz ūdens un jāsavāra. Jāsaspiež un jāizlaiž caur sietiņu. Pudiņš ir garšīgāks, ja speķa vietā lieto sviestu vai margarīnu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita