Kremlis saviem pavalstniekiem tagad stāsta, ka ne jau pret Ukrainu norisinās «speciālā militārā operācija», bet gan pret Vašingtonu, kas ukraiņus izmanto kā marionetes savās interesēs. Antiamerikāniska retorika Krievijas ideoloģiskajā arsenālā sāka parādīties pirms apmēram 20 gadiem, bet savā 2007. gada runā Minhenē Putins jau pamazām sāka vilkt paralēles starp ASV un Trešo reihu. Kaut gan nereti pašreizējā Kremļa politika tiek dēvēta par tradicionālā krievu ekspansionisma turpinājumu, kam sākums meklējams vēl cara laikā, tomēr ir kāda būtiska atšķirība - Krievijas impērijas politikai nekad nebija raksturīgas antiamerikāniskas izpausmes. Spilgts piemērs ir Aļaskas pārdošana - vai gan šādu darījumu Krievija slēgtu ar valsti, ko uzskata par naidīgu vai vienkārši konkurenti?
Tur, pie viņiem...
Tieši Padomju Savienība pasludināja ASV par ienaidnieku Nr. 1 un Amerikas iznīcināšanu uzskatīja par savu galveno uzdevumu. Pamatus šādai politikai lika Staļins, kurš savā rakstā Divas nometnes ASV ierindoja pretinieku saraksta pirmajā vietā: «Tur, viņu nometnē, ir Amerika un Anglija, Francija un Japāna ar to kapitāliem, bruņojumu, pieredzējušiem aģentiem un administratoriem. Bet te, mūsu nometnē, ir padomju Krievija ar pārējām padomju republikām, ar arvien pieaugošu proletārisko revolūciju Eiropas valstīs. Šo divu nometņu cīņa veido visas mūsdienu dzīves asi, tā aizpilda visu ārējās un iekšpolitikas saturu vecajā un jaunajā pasaulē. Pasaule ir sadalījusies divās nesamierināmās nometnēs: imperiālisma nometnē un sociālisma nometnē.»
Kā jūs domājat, kad rakstītas šīs rindas? Teiksiet - XX gadsimta vidū? Nē, patiesībā šis Staļina raksts publicēts avīzē Izvestja daudz agrāk - 1919. gada 22. februārī. Pret ASV vērstus tekstus Staļins rakstīja arī vēl senāk, pirms oktobra apvērsuma. Piemēram, 1917. gada augustā tapušajā rakstā Amerikas miljardi viņš lādēja toreizējo Pagaidu valdību, ko finansiāli atbalstīja ASV, tā traucējot boļševikiem sagrābt varu: «Amerikāņu imperiālistiskā buržuāzija finansē krievu imperiālistiskās buržuāzijas koalīciju - lūk, tāds ir pašreizējais lietu stāvoklis... Brīdī, kad krievu revolūcija sasprindzina visus spēkus savu iekarojumu aizstāvībai, bet imperiālisms cenšas to piebeigt, amerikāņu kapitāls apgādā ar miljardiem Kerenska-Miļukova-Cereteli koalīciju, lai, apspiežot beidzot Krievijas revolūciju, tiktu galā arī ar Rietumos augošo revolucionāro kustību.»
Realitātē gan boļševikiem piešķirtais Vācijas zelts izrādījās efektīvāks par amerikāņu kredītiem demokrātiskajai valdībai. Komunisti beigu beigās sagrāba varu, un Staļins kļuva par vienu no varenākajiem cilvēkiem jaunajā valstī, pamazām vien koncentrējot visu varu savās rokās.
Taču arī pēc varas sagrābšanas viņš turpināja runāt par divām nometnēm un ļaunajiem amerikāņu imperiālistiem. Piemēram, 1924. gadā Staļins publicēja lekciju kursu Par ļeņinisma pamatiem, kurā ieskicēja komunistu turpmākos plānus. Cita starpā pieminēja Kārļa Marksa domu par to, ka Amerikā un Britānijā demokrātija var mierīgā ceļā pāraugt sociālismā, taču uzsvēra, ka šī tēze ir novecojusi un minētās valstis vajag pāraudzināt ļeņinisma garā - tātad ar masveida represijām, koncentrācijas nometnēm un nāvessodiem: «Proletariāta diktatūra var rasties tikai buržuāziskās valsts mašīnas sagrāves dēļ, buržuāziskās armijas, buržuāziskā ierēdņu aparāta un policijas iznīcināšanas rezultātā.» Mazliet vēlāk par Staļina uzbrukumu objektu kļuva «melīgais un nepatiesais buržuāziski-demokrātiskais pacifisms», kas traucē izvērsties vispasaules revolūcijai. Bet Amerika, pēc Staļina domām, pēc Pirmā pasaules kara bija kļuvusi par pasaules hegemonu, ar kuru agri vai vēlu vajadzēs tikt galā.
Divu pasauļu sadursme
Starp PSRS un ASV tolaik nebija diplomātisko attiecību, tādēļ Kremļa saimnieks varēja atļauties runāt visu, kas ienāk prātā, neuztraucoties par iespējamām sekām. Divdesmitajos gados runas par divām nometnēm, kur pretējās puses vadošais spēks ir Amerikas Savienotās Valstis un to kapitālisti, kļuva ikdienišķas. Doma par to, ka ASV ir pasaules vadošais ekspluatators, bet Britānija tā tuvākais sabiedrotais, tika atkārtota vēl un vēl.
1926. gadā kādā no uzstāšanās reizēm Staļins ASV jau iezīmēja kā nākamo karu izraisītāju: «Tagad Amerika ir izrāvusies tālu priekšā, atstājot aiz sevis kā Angliju, tā citas Eiropas valstis. Diez vai ir vērts šaubīties, ka šis apstāklis draud ar jauniem lieliem konfliktiem un kariem. Bet dažus mēnešus vēlāk uzsvēra, ka amerikāņiem ierasta lieta ir aplaupīt kaimiņvalstis un tuvējās salas.
1927. gadā, tātad desmit gadus pēc boļševiku apvērsuma, Staļins, tiekoties tieši ar amerikāņu (un nevis britu vai japāņu) strādnieku delegāciju, pareģoja nākotni: «Tālākās starptautiskās revolūcijas attīstības un starptautiskās reakcionārās kustības gaitā izveidosies divi planētas mēroga centri: sociālistiskais, kurā apvienosies tās valstis, kas izvēlēsies sociālistiskās attīstības ceļu, un kapitālistiskais. Šo abu nometņu cīņa noteiks sociālisma un kapitālisma likteni visā pasaulē.»
Par to, ka šī prognoze izrādījās precīza, nav jābrīnās, jo Staļins darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai tā piepildītos. Taču briestošās sadursmes organizēšanā viņš publiski vainoja visus citus, tikai ne sevi. Piemēram, britu un amerikāņu kompāniju cīņu par energoresursiem: «Viss iet uz jaunu koalīciju veidošanos, lai gatavotos jauniem kariem par ārējiem tirgiem, par izejvielām, par tirdzniecības ceļiem. Klusā okeāna problēma kļūs par jaunu imperiālistisko karu cēloni. Gatavošanās jaunam karam notiek pilnā sparā.»
Pat tad, kad Otrā pasaules kara laikā PSRS apstākļu sakritības dēļ kļuva par ASV sabiedroto, Staļins savus uzskatus nemainīja - Amerika ir un paliek ienaidnieks Nr. 1. Taču publiskajās runās viņš savu antiamerikānisko retoriku pieklusināja jau divdesmito gadu nogalē, jo padomju valstij akūti bija nepieciešamas ASV tehnoloģijas un speciālisti, lai veidotu pasaulē lielāko militāri rūpniecisko kompleksu. Runā partijas XVI kongresam 1930. gada vasarā viņš atzina: «Tehnikas jomā mēs esam kā mācekļi un galvenokārt esam spiesti mācīties no amerikāņiem.»
Vienlaikus Staļins centās arī veicināt antiamerikānisku noskaņojumu Berlīnē: «Savdabīgās attiecības, kas izveidojušās starp uzvarētājvalstīm un Vāciju, varētu attēlot piramīdas veidā, kur pašā augšā kundziski sēž Amerika, Francija, Anglija un pārējās ar Junga plānu rokās un uzrakstu «Maksā!», bet pašā apakšā guļ Vācija.» ASV piedāvātais un sabiedroto apstiprinātais Junga plāns paredzēja būtiski samazināt Vācijai uzlikto reparāciju apjomu, ja salīdzina ar agrāko Dauesa plānu, turklāt drīz vien ekonomiskās krīzes dēļ izmaksas vispār apturēja. Taču pat reparāciju samazināšanu Staļins īstenas marksistiskās dialektikas stilā pasludināja par nežēlīgu ekspluatāciju.
Staļina patiesā attieksme pret ASV bija vēl kategoriskāka, nekā viņš to pauda oficiālajās runās. 1931. gadā konfidenciālā vēstulē tuvākajiem līdzgaitniekiem viņš rakstīja: «Ziemeļamerika ir finanšu pasaules hegemons un mūsu galvenais ienaidnieks.» Šīs rindas ir rakstītas laikā, kad Itālijā jau sen pie varas ir fašisti, bet Japānā noteikumus diktē hunta, kas sāka valsts vērienīgu militarizāciju, par ko Staļins bija lieliski informēts. Galu galā, Kremlis taču pavisam nesen - 1929. gada nogalē - bija Tālajos Austrumos uzvarējis nelielā kariņā, konfliktā par Ķīnas austrumu dzelzceļu, ko kontrolēt gribēja arī japāņi. Bet dažas dienas pēc pieminētās vēstules nosūtīšanas sākās japāņu iebrukums Mandžūrijā. Taču, kā redzam, «samuraji» vadonim šķita mazāk bīstami nekā bagātās Amerikas Savienotās Valstis.
Amerika, nāc draudzēties!
1931. gadā pamazām vien Padomju Savienība sāka mainīt rūpnieciskā aprīkojuma un tehnoloģiju iepirkšanas politiku. Ja līdz tam galvenais piegādātājs bija tik ļoti nīstā Amerika, tagad PSRS vairāk sāka iepirkties Rietumeiropā. Tiesa, te gan galvenais iemesls bija nevis politika, bet gan nauda - pasaules ekonomiskās krīzes dēļ Eiropas produkcija kļuva lētāka nekā amerikāņu. Taču paralēli turpinājās arī tirdzniecība ar ASV, turklāt Staļins vēlējās nodibināt diplomātiskās attiecības ar ASV. Drīz vien tāda iespēja pavērās, jo 1933. gada prezidenta vēlēšanās republikāņi zaudēja un pie varas nāca pret boļševikiem labvēlīgāk noskaņotie demokrāti. Staļins jaunajam prezidenta Franklinam Delano Rūzveltam nosūtīja nepārprotamu aicinājumu atzīt Padomju Savienību, publicējot žurnālā Boļševiks trīs gadus vecu sarunas protokolu ar kādu amerikāņu uzņēmēju. Tik «aizvēsturisku» publikāciju no atvilktnes izvilka tādēļ, lai dotu Vašingtonai mājienu, ka Kremlis ir noskaņots uzlabot abu valstu attiecības, jo sarunas atreferējumā bija daudz amerikāņiem veltītu labu vārdu un cita starpā arī frāze: «Jautājums par diplomātisko atzīšanu atrisināsies pats no sevis, kad abas puses sapratīs, ka diplomātiskās attiecības ir tām izdevīgas.»
1932. gada 13. maijā Staļins neformālos apstākļos tikās ar ASV valdības ekspertu, ekonomistu un rakstnieku Reimondu Robinsu, kurš bija sajūsmā par padomju administratīvo sistēmu. Tā paša gada septembrī Robinsam bija paredzēta tikšanās ar tā laika prezidentu Herbertu Hūveru, taču viņš uz to neieradās un vispār pazuda bez pēdām. Atradās tikai pēc diviem mēnešiem kādā ārpilsētas namā, noaudzis ar bārdu, neatpazina pats savu sievu un turklāt paziņoja, ka viņu saucot par Reinoldsu Rodžeru. Pēc ārstēšanās psihiatriskajā klīnikā Robinss atguva atmiņu un atkal metās veidot sakarus ar Staļinu. Pēc visa spriežot, īsti pie pilna prāta viņš nebija, jo 13. maija sarunas protokolā ir fiksēts, ka amerikānis piecas reizes esot sirsnīgi smējies, kaut gan neko smieklīgu Staļins viņam nestāstīja. Sarunās noslēgumā Robinss bija atzīmējis, ka «nav nekā svarīgāka, kā piedalīties jaunas pasaules celšanā». Atvadoties abi bija atkal draudzīgi pasmējušies. Iespējams, ka Staļins smējās no sirds, jo labi zināja, kādu pasauli un par kādu cenu ir uzcēlisPSRS un kādu gribētu uzcelt arī Amerikā. Arī Vašingtonā to itin labi zināja, jo 1931. gadā varasiestādes aizliedza ASV ievest kokmateriālus, kas iegūti četrās PSRS Eiropas daļas zonās - no Karēlijas līdz Komi -, jo tur meža ciršanā galvenais darbaspēks bija politieslodzītie.
Meli, meli un vēlreiz meli
Noliekot malā lielāko daļu strīdīgo jautājumu, 1933. gada 16. novembrī PSRS un ASV nodibināja diplomātiskās attiecības. Viens no nosacījumiem, lai ASV atzītu Padomju Savienību, bija Kremļa atteikšanās no jebkādas kaitnieciskas darbības veikšanas pret Ameriku. PSRS parakstītā dokumenta ceturtajā punktā bija teikts: «Nepieļaut savā teritorijā tādu organizāciju vai grupu atrašanos, kuru darbība ir vērsta pret Savienotajām Valstīm kopumā vai pret kādu to daļu un kuru mērķis būtu valsts politiskās un sociālās iekārtas mainīšana ar spēka palīdzību.» Ja Kremlis tiešām būtu nopietni noskaņots ievērot šo punktu, tam vajadzētu aizliegt boļševiku partiju un izformēt Padomju Savienību. Ne mazāk dīvaini izskatījās PSRS apņemšanās atteikties no aģitācijas un cita veida pretvalstiskās darbības pašā Amerikā - galu galā, tur atvērto padomju diplomātisko pārstāvniecību uzdevums bija nodarboties tieši ar šādām lietām.
Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka drīz vien pēc Maskavā notikušā VII Kominternes kongresa izcēlās diplomātisks skandāls. 1935. gada augustā ASV Valsts departaments ar Rūzvelta ziņu nosūtīja Maskavai protesta notu par to, ka kongresa laikā tika izstrādātas ASV komunistiskās partijas darbības vadlīnijas. Cita starpā notā bija teikts, ka ASV «paredz ļoti nopietnas sekas, ja PSRS valdība negribēs vai nespēs spert soļus, lai novērstu tālākas darbības, kas ir pretrunā svinīgajam solījumam, ko padomju puse devusi ASV valdībai».
Padomju ārlietu resors gan vienā mierā atbildēja, ka padomju valdībai nav nekādas varas pār Kominterni. Savukārt Staļins pēc vairāku mēnešu pauzes intervijā amerikāņu žurnālistam Rojam Hovardam paziņoja, ka negrasās iejaukties citu valsts iekšējās lietās: «Ja jūs domājat, ka padomju ļaudis grib ar spēku mainīt kārtību kaimiņvalstīs, jūs smagi maldāties. Padomju ļaudis, protams, gribētu, lai apkārtējās valstīs valdošā kārtība mainītos, taču tā ir pašu šo valstu darīšana. Es neredzu, kādas gan briesmas apkārtējās valstis var saskatīt padomju valstu idejās, ja vien šīs valstis tiešām stabili sēž seglos.» Seko žurnālista jautājums - vai tas nozīmē, ka Kremlis ir atteicies no vispasaules revolūcijas plāniem? Staļins: «Tādu plānu un nolūku mums nekad nav bijis.» Un piebilda, ka, ja kādam ir radies tāds iespaids, tad tas ir traģikomisks pārpratums.
Šo sarunu pārpublicēja arī komunistu galvenais laikraksts Pravda, taču daudzi ārvalstu eksperti Staļina apgalvojumiem nenoticēja. Piemēram, Vācijas sūtnis Turcijā Frīdrihs fon Kellers savai priekšniecībai Berlīnē rakstīja: «Staļins melo par revolūcijas izplatīšanas plāniem.» Četrus mēnešus vēlāk, 1936. gada jūnijā, arī pats Kremļa saimnieks nepārprotami lika manīt, ka miermīlīgās runas ir tikai aizsegs, jo parakstīja rīkojumu par PSRS okeāna flotes būvēšanu, kurā kopskaitā bija paredzēti 533 kaujas kuģi. Ja šis plāns tiktu īstenots, PSRS kļūtu par vienu no varenākajām jūras lielvalstīm un iegūtu iespēju okeānā spēkoties ar ASV. Bet kādā 1938. gada laikraksta Pravda publikācijā viņš atklāti pateica: «Es ļoti gribētu, lai pasaulē vairs nebūtu tādas nepatīkamas lietas kā kapitālistiskais ielenkums.»
Par to, ka Staļins bija apņēmības pilns agri vai vēlu ieviest komunistisko kārtību Atlantijas okeāna otrā krastā, liecina arī viņa uzstāšanās boļševiku partijas XVIII kongresā 1939. gada martā: «Lai apdzītu ASV ekonomiskajā ziņā, mums ik gadu jāsaražo 50-60 miljoni tonnu čuguna.» Šādam sasniegumam, pēc vadoņa domām, vajadzēja nodrošināt PSRS pārākumu tērauda ražošanā un mašīnbūvē. «Mēs varam to paveikt, un mēs paveiksim. Un tā iegūsim iespēju pāriet no komunisma pirmās fāzes uz otro. Tam vispirms nepieciešama nopietna un dzelžaina vēlēšanās iet uz priekšu un gatavība upuriem.»
Upuru bija pārpārēm - gan pārspīlētās militarizācijas dēļ, kas izraisīja zīdaiņu un bērnu pieaugošu mirstību nepietiekama uztura un medicīniskās aprūpes dēļ, gan arī Otrā pasaules kara dēļ, kuru PSRS sāka un arī pabeidza kā noslēgtos līgumus pārkāpjošs agresors - attiecīgi pret Poliju un Japānu. Staļinisma triumfs bija iespējams, tikai pateicoties «mūsu galvenā ienaidnieka» palīdzībai, kurš uz laiku kļuva par sabiedroto. Taču jau pusgadu pēc kara ASV atkal kļuva par potenciālo, bet Korejas kara laikā arī par pavisam reālu pretinieku. Taču padomju tautu tas neuztrauca, jo tā jau sen bija informēta, ka dzīvo sociālisma nometnē, bet tās nāvīgākais ienaidnieks ir Amerika.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita