Kaut gan pieņemts domāt, ka zibenskara stratēģiju Vācija pirmo reizi izmantoja 1939. gada septembrī pret Poliju, taču diezgan līdzīgi sākās arī Pirmais pasaules karš. Arī 1914. gada augustā Vācija bija noskaņota pusotra mēneša laikā tikt galā ar galveno pretinieku - Franciju. Sākumā viss gāja kā smērēts, taču viss beidzās slikti - karojošās puses uz četriem gadiem ieslīga pozīciju karā.
Karu Vācija sāka, pamatojoties uz ģenerālštāba bijušā priekšnieka Alfrēda Šlīfena izstrādāto plānu, kas paredzēja galvenos spēkus vērst pret Franciju, iebrukt tajā caur neitrālās Beļģijas teritoriju un tad ar plašu manevru no ziemeļu puses doties uz Parīzi. Visam šim pasākumam bija atvēlētas tikai 40 dienas, jo ilgāk vācieši nevarēja atļauties - austrumos šajā laikā pilnā sparā mobilizāciju veica Krievija, tādēļ Franciju no spēles vajadzēja izslēgt, pirms visa milzīgā krievu armija bruks virsū Prūsijai. Tādēļ Austrumprūsijas aizstāvēšanai tika atvēlēti samērā nelieli spēki, kuru uzdevums bija censties krievus maksimāli aizkavēt, līdz galvenie spēki būs uzvarējuši kampaņu rietumos un tos varēs pārsviest uz Austrumu fronti. Uz papīra viss izskatījās vienkārši un loģiski, atlika tikai šo plānu īstenot dzīvē.
Beļģijas cietokšņi
Par to, kā Eiropas valstis gatavojās karam, jau rakstījām Nezināmās Kara Vēstures 48. numurā, tādēļ neatkārtosimies un uzreiz ķersimies pie kara gaitas. Vācija pie Francijas un Beļģijas robežas koncentrēja apmēram pusotru miljonu lielu vīru karaspēka grupējumu, kura galvenais triecienspēks bija labajā spārnā izvietotās 1., 2. un 3. armijas, kuras komandēja ģenerāļi Aleksandrs fon Kluks, Kārlis fon Bīlovs un Makss fon Hauzens. Labajam spārnam bija piekomandēts arī Georga fon Marvica komandētais kavalērijas korpuss. Tieši labajam flangam bija jāveic atbildīgākais uzdevums - cauri Beļģijai jāielaužas Francijā, kamēr kreisais flangs un centrs atvairīs franču uzbrukumus.
Kara priekšvakarā vācieši līdz pat pēdējam brīdim cerēja, ka Beļģija piekāpsies un atļaus vācu karaspēkam vienkārši iziet cauri savai teritorijai. Kad kļuva skaidrs, ka beļģi tomēr ir gatavi cīnīties, lai aizstāvētu savas valsts neitralitāti un brīvību, tad neatlika nekas cits, kā lauzties cauri Beļģijai ar kaujām. Beļģijas armija nebija skaitliski liela, taču lielākās problēmas vāciešiem varēja radīt beļģu nocietinājumu sistēma ar cietokšņiem un fortiem. Piemēram, pieeju Ljēžai sedza seši pamatīgi forti, ar kuriem vajadzēja tikt galā.
Sākumā vācieši bija iedomājušies tos ieņemt tikai ar kājnieku spēkiem, jo smagā artilērija vēl nebija tikusi līdz frontei. Tā nebija laba doma, jo beļģu ložmetēji noslaucīja vienu vācu ķēdi pēc otras un vietām līķi jau sāka krāties kaudzēs. «Viņi pat nemēģināja uzbrukt izklaidus. Nāca blīvās ierindās blakus viens otram, kamēr mēs viņus apšāvām. Viņi krita virsū viens otram, veidojot šausmīgu barikādi no līķiem. Mēs pat sākām bažīties, ka tā mums aizsegs skatu un mēs neredzēsim, kur šaut. Šī mirušo siena tiešām ļāva vāciešiem piekļūt tuvāk fortiem, taču līdz tiem viņi tā arī netika - mūsu ložmetēji un šautenes visus nolika gar zemi,» vēlāk atcerējās kāds beļģu virsnieks.
Jau tajā brīdī bija redzams, ka šis karš nebūs tāds kā visi iepriekšējie, jo ložmetēji masveidīgus uzbrukumus padarīja ja ne gluži pavisam bezjēdzīgus, tad katrā ziņā prasīja ļoti daudz upuru. Taču pirmajās kara nedēļās abu pušu komandieri šo acīmredzamo patiesību centās ignorēt. Atceroties agrākos karus, abas puses sākumā mēģināja izmantot kavalērijas uzbrukumus, taču arī tie parasti atdūrās pret ložmetēju uguni. Vienu no šādiem vācu dragūnu pulka mēģinājumiem, kas notika Beļģijā pie Halenas, savā grāmatā Uzmanību - tanki! (Achtung - Panzer!) aprakstījis vēlākais vērmahta tanku doktrīnas veidotājs Heincs Guderiāns: «Vācu kavalērijas kustības virzienu norādīja biezie putekļu mākoņi, un beļģu strēlnieku ķēdes, ložmetēji un artilērija atklāja uguni pa eskadroniem, kas galopā traucās ciešā ierindā. Rezultāts bija šaušalīgs.» Līdzīgi beidzās vēl viena dragūnu pulka mēģinājums doties uzbrukumā turpat netālu - arī šajā gadījumā lielākā daļa kavalēristu palika guļam kaujaslaukā. «Pirmo reizi šī kara laikā notika mēģinājums uzbrukt mūsdienīgajam kaujas aprīkojumam ar aukstajiem ieročiem, un šis mēģinājums izgāzās,» rezumē Guderiāns. Uzbrukumā pavisam bija iesaistīti četri vācu kavalērijas pulki, kas zaudēja 24 virsniekus, 468 ierindniekus un 843 zirgus, kamēr savas pozīcijas aizstāvošo beļģu pusē krita desmit virsnieki un 117 ierindnieki.
Tomēr pie Ljēžas vāciešiem izdevās gūt daļējus panākumus tikai ar kājnieku spēkiem vien. Te lieli nopelni bija 2. armijas štāba priekšniekam Ēriham Ludendorfam, kurš uzņēmās komandēt kādu brigādi, kuras komandieris bija kritis, atrada vājāk aizsargātu vietu beļģu aizsardzības līnijā un, to pārvarējis, ieņēma Ljēžas pilsētu. Vēl pirms tam Ljēža kā pirmā apdzīvotā vieta vēsturē piedzīvoja gaisa uzlidojumu - uz to vācu dirižablis L-Z nometa 13 bumbas, kas nogalināja deviņus iedzīvotājus. Taču arī ar Ljēžas ieņemšanu problēma līdz galam ar to nebija atrisināta, jo forti palika beļģu rokās. Nācās gaidīt līdz 12. augustam, kad beidzot ieradās vācu smagā artilērija, kas divu dienu laikā beļģu nocietinājumiem nodarīja tādus postījumus, ka tie bija spiesti padoties. Vēlāk tas pats notiks ar beļģu nocietinājumiem pie Namīras - arī tie nespēs pretoties smagajai artilērijai.
Beļģijā vācu karaspēks uzvedās visai barbariski. Aizvainoti par beļģu atteikšanos padoties bez cīņas, vācieši pie mazākajām aizdomām nežēlīgi izrēķinājās ar civiliedzīvotājiem. Kaut gan bija arī reāli gadījumi, kad beļģi pārgrieza vācu sakaru līnijas un no slēpņa šāva uz karavīriem, taču daudz biežākas bija reizes, kad ķīlnieki tika saņemti un nogalināti tikai tādēļ, ka okupantiem šķita, ka viņi tiek apdraudēti. Vācu karavīru vidū cirkulēja baumas par beļģu partizāniem, kuri šauj mugurā un gūstekņiem izdur acis, tādēļ pietika ar kāda izkliegtu vārdu «Snaiperi!», lai vācieši būtu gatavi nodedzināt tuvējo ciematu. 25. augustā viņi gāja vēl tālāk un nodedzināja seno Lūvenas pilsētiņu kopā ar tās unikālo bibliotēku, kurā bija 750 viduslaiku manuskripti. Pārsteidzošā kārtā vācieši nejuta nekādu iekšējo diskomfortu, vainojot beļģus «nodevībā» un «bandītiskos uzbrukumos», kaut gan paši bija bez jebkāda iemesla iebrukuši Beļģijā, nodevīgi laužot vienošanos par beļģu neitralitāti.
Tie taču savējie!
Kara pirmie divi mēneši Rietumu frontē pagāja teju vai nemitīgā kustībā, frontes līnijai visu laiku mainoties. Tādēļ arī laiku pa laikam gadījās traģiski pārpratumi, kad karavīri pretiniekus noturēja par savējiem. Piemēram, Beļģijā britu karavīri pamanīja kavalērijas vienību un viņu pulkvedis kategoriski paziņoja, ka tie var būt tikai savējie, jo vācieši vēl ir tālu. Droši vien lauka virtuves atbraukušas, nosprieda karavīri, un jau sāka stāties rindā ar bļodiņām rokās, lai saņemtu siltu zupu. Taču kavalērijas pajūgi apstājās gabaliņu tālāk, no tiem izkrāva ložmetējus un atklāja uguni uz apjukušajiem britiem - kā labi saprotams, patiesībā tā bija vācu jātnieku vienība. Iznākumā galu dabūja gan britu pulkvedis, gan 400 karavīri. Savukārt kādā Francijas ciematā franči saņēma gūstā vācu virsnieku, kurš vienā mierā piebrauca pie pasta ēkas automobilī, kļūdaini iedomājoties, ka šo apdzīvoto vietu jau kontrolē vācieši. Tas, ka laukumā pie pasta stāvēja vesels bars franču karavīru, vācu virsnieku nemulsināja, jo viņš nodomāja, ka tie ir karagūstekņi.
Franču atbildes gājiens
Ziemeļu sektorā vācieši, lai arī nācās mazliet pamocīties ar Beļģijas cietokšņiem, diezgan raiti devās uz priekšu un 20. augustā ieņēma Briseli. Tai triju dienu laikā izgāja cauri 320 000 vācu karavīri, kuri devās tālāk uz rietumiem, bet pilsētai tika uzlikts par pienākumu samaksāt 50 miljonu franku lielu kontribūciju.
Bet kas tikmēr notika dienvidu un centrālajā sektorā? Saskaņā ar franču ģenerālštāba priekšnieka Žozefa Žofra ieceri tieši tur vajadzēja risināties galvenajiem notikumiem. Beļģijā notiekošo viņš sākumā vispār neuztvēra īpaši nopietni (vēl kara priekšvakarā pat neticēja, ka vācieši tiešām izšķirsies pārkāpt Beļģijas neitralitāti), bet vēlāk palika pie uzskata - jo lielākus spēkus vācieši koncentrēs savā labajā flangā, jo vājāks būs centrs un kreisais flangs, un tātad tos būs vieglāk sakaut.
Franči sāka ar dienvidu sektoru, kur bija iecerēts ātri atbrīvot pēc 1870. gada Franču-prūšu kara Vācijas rokās nonākušās Elzasas un Lotringas teritorijas. Pirmajās dienās šķita, ka viss iet, kā plānots, jo izdevās ieņemt pāris pilsētiņu, kuru franciski runājošie iedzīvotāji franču karavīrus sagaidīja ar gavilēm, kamēr vāciski runājošie stāvēja ielas malā un drūmi skatījās caur pieri. Taču prieki bija īsi, jo drīz vien franču priekšējās vienības uzdūrās labi sagatavotām vācu pozīcijām, kas uzbrucējiem sarīkoja īstu asinspirti. Kā grāmatā Augusta lielgabali (The Guns of August) raksta Barbara Takmane, tieši šajās kaujās pirmo reizi uzskatāmi bija redzams, cik lielu lomu spēlē labi sagatavota aizsardzība: «Vēlāk tā mobilo karu pārvērta par četrus gadus ilgu pozīciju karu, kas aprija veselu Eiropas iedzīvotāju paaudzi.»
Taču līdz sapratnei, ka aizsardzībai ir laikus jāgatavojas, neatnāca uzreiz. Franču karavīri pirmajās nedēļās ietiepīgi nevēlējās ņemt rokās lāpstas un rakt ierakumus. Kā vēlāk atzina maršals Veigans: «Franču karavīram nebija priekšstata par tranšejām. Neviens nemācīja viņam tās rakt, vismaz ne sistemātiski. Tādēļ nav grūti iedomāties to riebumu, ko izraisīja rīkojums ķerties pie to rakšanas.» Slēpties zemē izraktās bedrēs skaitījās īsta karavīra necienīgi, un tikai pēc pāris mēnešiem beidzot franči masveidā sāka pārņemt vācu ieradumu pie pirmās iespējas rakt nocietinājumus.
Daļēji pie franču sagrāves Lotringā bija vainojams novecojušais Francijas armijas kaujas reglaments, kas paredzēja, ka uzbrukuma laikā karavīri 45 metrus veiks 20 sekundēs, izmantojot brīžus, kas ienaidnieks pārlādē ieročus. Taču reglamenta veidotāji bija piemirsuši, ka tagad ir jauns ierocis - ložmetējs. Iznākumā viens no Lotringā izdzīvojušajiem franču karavīriem pēc tam atzina: «Mēs dzirdējām divu ložmetēju tarkšķus, un mūsu rindas nepārtraukti retinājās. Visbeidzot kapteinis pavēlēja doties durkļu uzbrukumā. Tobrīd bija tieši pusdienlaiks un valdīja tveice. Mūsējie pilnā ekipējumā tauru skaņu un bungu rīboņas pavadījumā rāpās augšup pa uzkalnu. Mēs pat netikām līdz vācu pozīcijām. Mūs visus apšāva jau pusceļā. Mani ievainoja, un es tur paliku guļot, kamēr mani savāca.»
Īpaši lieli zaudējumi bija virsnieku vidū, jo tie kara sākumā mēģināja vadīt uzbrukumus, atrodoties zirga mugurā ierindas priekšgalā - skaidrs, ka viņus nošāva vai ievainoja pašus pirmos. Ievainoto vidū bija arī kāds jauns leitnants, vārdā Šarls de Golls: «Kaut kas iesita man pa ceļgalu kā ar pātagu. Es pakritu, bet man virsū uzkrita seržants, kurš uz vietas bija pagalam. Visapkārt lidoja lodes. Es dzirdēju, kā tās trāpa kritušajiem un ievainotajiem, kas gulēja blakus.» Līdzīgs niķis - rādīt padotajiem priekšzīmi, dodoties uzbrukumā savas vienības priekšgalā, kara sākumā piemita arī britiem. Bija gadījumi, kad virsnieki pētīja apkārtni, stāvot pilnā augumā atklātā vietā un teju vai uzprasoties, lai viņus nošauj.
Tikpat neveiksmīgs bija franču uzbrukums frontes centrālajā sektorā. Saskaņā ar pirmskara plāniem tur franči bija iecerējuši spēcīgu triecienu caur mežainajiem Ardēnu kalniem. Žofrs akcentu lika uz to, ka šī apkaime franču karavīriem ir labi pazīstama un kalnainajā apvidū tik liela loma nebūs vācu smagajai artilērijai. Patiesībā gan vāciešiem Ardēnos bija būtisks skaitliskais pārsvars, īpaši jau pēc tam, kad Žofrs bija pavēlējis 50 000 karavīru pārsviest uz citu frontes sektoru. Trīs dienas ilgušajā asiņainajā kaujā frančiem tā arī neizdevās pārraut vācu aizsardzības līniju, un viņi bija spiesti atkāpties, tā uz ilgu laiku aizmirstot domu par plaša mēroga uzbrukumiem. Franču 3. armijas komandieris Pjērs Rufē šajā neveiksmē vainoja Žofru un viņa lēmumu atņemt 50 000 vīru, un necentās būt īpaši diplomātisks: «Jūs tur ģenerālštābā nekad nelasiet mūsu ziņojumus. Par ienaidnieku jūs zināt ne vairāk kā austeres!» Savukārt Žofrs visās neveiksmēs vainoja zemākos komandierus.
Sarkanās bikses
Franču karavīri uz Pirmā pasaules kara fronti aizsoļoja tādā pašā izskatā, kā to darīja viņu vectēvi 1870. gada Franču-prūšu karā - zilos mundieros un pa lielu gabalu labi saskatāmās sarkanās biksēs. Vācijas ķeizars Vilhelms II gan jaunās zaļganpelēkās uniformas bija sankcionējis ar nožēlu: «Agrāk mēs uzskatījām, ka karavīru uniformai jāpriecē acis un jāpalīdz tuvcīņā atšķirt pretinieku no savējā. Taču tagad, kad kauja norisinās no liela attāluma, karavīram jābūt pēc iespējas nemanāmākam.» Arī pārējo lielvalstu armijas kaujas mundieriem bija izvēlējušās neuzkrītošu haki vai pelēcīgu krāsu, un tikai franči spītīgi palika pie vecajām uniformām. Kā raksta Makss Heistings, franču militārais atašejs Berlīnē pulkvedis Serē vēl pusgadu pirms kara sākuma bija rekomendējis sekot vācu piemēram un ieviest aizsargkrāsas uniformas, taču aizsardzības resora vadība lēmumu pieņēma tikai īsi pirms kara, tādēļ pirmajās kaujās franči devās tradicionālajās sarkanajās biksēs, kļūstot par labi saskatāmu mērķi. Tā gan nebija vienīgā muļķīgā franču iedoma - daudzi viņu artilēristi iebilda pret bruņu vairogu, kas kalpoja kā karavīru aizsegs 75 mm lauka lielgabaliem, jo īstam franču karavīram, lūk, jāskatās pretiniekam tieši sejā. Tās artilērijas baterijas, kas bija atteikušās no vairogiem, gandrīz pilnībā tika iznīcinātas jau kara pirmajās dienās.
Intrigas un naids augstākajās aprindās
Attiecības starp sabiedroto augstākajiem komandieriem ir atsevišķa stāsta vērtas. Ne tikai Rufē, bet arī vairāki citi augsta ranga franču komandieri nebija augstās domās par Žofru, bet viņš par šiem komandieriem. Pastāvīga rīvēšanās bija starp Žofru uz ziemeļu sektoru sedzošās franču 5. armijas komandieri Šarlu Lanrezaku: pēdējais nepārtraukti skandināja trauksmi par to, ka vācu labais spārns rada nopietnus draudus un 5. armija ar to netiks galā (kā drīz vien izrādījās, viņam bija taisnība), savukārt Žofrs uzskatīja Lanrezaku par panikas cēlāju un vēlāk nomainīja ar Franšē d’Esperē.
It kā ar franču iekšējiem kašķiem būtu par maz, papildu jucekli radīja arī britu spēki. Jau 9. augustā britu ekspedīcijas korpuss bija devies no Sauthemptonas un Portsmutas ceļā uz Franciju - četras divīzijas, kopskaitā 80 000 karavīru ar 315 lielgabaliem un 125 ložmetējiem. Par korpusa komandieri iecēla ģenerāli Džonu Frenču, kas nebija sevišķi laba izvēle kaut vai tādēļ vien, ka viņam bija diezgan sliktas attiecības ar kara ministru lordu Kičeneru. Turklāt arī daļa korpusa virsnieku neuzticējās Frenčam, bet štāba priekšnieks Arčibalds Marejs atklāti konfliktēja ar savu vietnieku Henriju Vilsonu. Marejs vēstulē kādam savam draugam vēlāk diezgan vaļsirdīgi aprakstīja šo laika posmu: «Man tas bija bēdu un pazemojuma pilns laiks. Štāba augstākie virsnieki centās mani neņemt vērā, pastāvīgi bāza sprunguļus riteņos un patvaļīgi mainīja rīkojumus. Ne pirms, ne pēc tam man nav nācies strādāt ar tik nodevīgu darbinieku štatu.» Nogāja pat līdz tam, ka reiz Marejs piedzīvoja nervu sabrukumu un zaudēja samaņu. Kā grāmatā Katastrofa (Catastrophe) raksta vēsturnieks Makss Heistingss: «Britu spēku augstākās vadības personiskās attiecības variējās no saspīlētām līdz dziļai nepatikai. Nākamā gada laikā tās neuzlabojās un plaši uzplauka intrigas. Piemēram, Henrijs Vilsons reiz Frenčam teica, ka Kičeners esot tāds pat britu ekspedīcijas spēku ienaidnieks kā vācieši. Ja arī britu augstākajā vadībā pastāvēja kaut kādas brālības jūtas, tad tikai tādas, kādas bija Kainam un Ābelam.»
Jau no paša sākuma par lielu problēmu kļuva franču un britu spēku komandieru sadarbības jautājums. Briti, lai arī to ekspedīcijas korpuss bija samērā neliels, diezgan negribīgi pieņēma franču virsvadību. Jau pirmajās tikšanās reizēs franču un angļu ģenerāļi nespēja atrast kopīgu valodu: franči gribēja, lai briti ātrāk dodas uz priekšu, kamēr Frenčs deva priekšroku piesardzīgākai taktikai un nebija augstās domās par franču militārajām spējām. Teorētiski britu korpusam vajadzēja visciešākajā veidā sadarboties ar franču 5. armiju, kas atradās tieši blakus, taču te problēmu radīja Frenča un Lanrezaka ļoti izteiktā savstarpējā nepatika, ko vēl vairāk pastiprināja valodas barjera. Kad franču karaspēkam frontes ziemeļu sektorā, kur pašā augšā atradās britu spēki, nācās vācu pārspēka priekšā atkāpties, Frenčs ieslīga sakāvnieciskā noskaņojumā un jau bija gatavs evakuēt visus britus uz Angliju, uzskatot, ka Francija karu ir zaudējusi. Lai pierunātu viņu palikt savā vietā, uz Franciju steigšus nācās doties pašam kara ministram lordam Kičeneram - tikai tad Frenčs bija spiests tomēr mainīt domas.
Briti iznāk uz skatuves
Par spīti komandieru strīdiem, britu ekspedīcijas korpuss tomēr beigu beigās sasniedza fronti, pa ceļam iepriecinot Beļģijas iedzīvotājus, kuri uz angļiem skatījās kā uz glābējiem, un kaujā pie Monsas sagādāja diezgan nopietnas galvassāpes vācu 1. armijai. Vācieši ilgu laiku bija neziņā par britu plāniem - viņi nezināja ne to, cik lielus spēkus Britānija sūta karā, ne arī to, kur tieši šie spēki ir izcēlušies krastā. Un, kad beidzot pie Monsas vācu avangards uzdūrās britiem, šī tikšanās kļuva par ļoti nepatīkamu pārsteigumu vāciešiem, kuri cieta ļoti lielus zaudējumus.
Kāds skotu pulka karavīrs vēlāk rakstīja: «Nabaga velna kājnieki! Viņi nāca uzbrukumā rotās pa 150 cilvēkiem, kolonnās pa pieciem vienā rindā, bet mūsu šautenes spēja precīzi trāpīt 600 metru attālumā. Uzminiet iznākumu! Varēja mierīgi atbalstīt šauteni pret ierakuma malu un notēmēt. Pirmo rotu mēs gandrīz vienā rāvienā aizraidījām uz debesīm no 700 metru attāluma. Nākamās rotas tuvojās lēnāk, slēpjoties aiz kritušo ķermeņiem, taču viņiem tik un tā nebija ne mazāko izredžu.»
Tik sāpīga pieredze ātri piespieda izdarīt secinājumus un mainīt taktiku. Nebija ilgi jāgaida, kad vācieši veica tajā izmaiņas un nu jau uzbrukumus ievadīja spēcīga artilērijas uguns, bet pēc tam triecienā devās kājnieki, tikai nu jau mazākās grupās un veikli manevrējot. Tad jau nepatīkami pārsteigti bija angļi, kuriem beigu beigās nācās atkāpties, lai arī ar mazākiem zaudējumiem, kā bija cietuši vācieši. Lai cik varonīgi cīnījās briti, pret nospiedošu vācu pārspēku viņi tomēr neko nevarēja iesākt.
Kara pirmajā mēnesī vācu uzbrukums Beļģijā un Francijas ziemeļos virzījās uz priekšu tik strauji, ka vāciešu augstākie komandieri kļuva pārāk pašpārliecināti un sāka domāt, ka uzvara jau ir rokā. Berlīnē politiķi jau sāka prātot, kā dalīt iekarotās teritorijas un kādus miera noteikumus uzstādīt zaudētājiem. Savukārt Parīzē valdīja diezgan sakāvniecisks noskaņojums un valdība pieņēma lēmumu katram gadījumam evakuēties uz Bordo, lai nenonāktu aplenkumā, kad vācieši pietuvosies galvaspilsētai, bet līdzi paķēra arī valsts zelta rezerves. Valdības piemēram sekoja arī daudzi turīgi parīzieši, uzskatot par labāku nemierīgos laikus pavadīt kaut kur tālāk no notikumu epicentra. Britu vēstniecība Parīzē sāka iznīcināt slepenos dokumentus, bet pēc tam vienā vilcienā ar Krievijas sūtniecības darbiniekiem arī aizbrauca uz Bordo.
Arī Londonā valdīja pesimisms. Britu sabiedrību nomāca lielie zaudējumi, ko viņu karavīri cieta Beļģijā un Francijā. Laikraksti bija pilni ar kritušo karavīru nekrologiem, taču tobrīd neviens vēl nevarēja iedomāties, ka nepaies necik ilgs laiks, kad avīzes vairs nevarēs atļauties katram bojāgājušajam veltīt vairākus kvadrātcentimetrus un atvēlēt vietu fotogrāfijai. Sākoties lielajām kaujām, kurās gāja bojā desmitiem tūkstoši karavīru, prese publicēja tikai garus kritušo sarakstus, bet nekrologus izpelnījās vien atsevišķi izcilnieki.
Vācu problēmas
Taču, jo tālāk virzījās uzbrūkošās armijas, jo vairāk tās sāka izjust arvien jaunas un jaunas problēmas. Viena no būtiskākajām bija lielie zaudējumi, ko kaut kā vajadzēja kompensēt ar rezervēm. Vēl viena liela problēma - karavīru nogurums, jo pēc vairāk nekā mēnesi ilgām nepārtrauktām kaujām un pārgājieniem vācu armija sāka atgādināt noplukušu un netīru skrandaiņu baru. «Ar bārdu noauguši, dienām ilgi nemazgājušies, viņi izskatījās pēc pirmatnējiem mežoņiem. Mundierus klāja putekļu kārta, un tie bija nosmērēti ar asinīm pēc ievainoto pārsiešanas, melni no pulvera dūmiem, saplēsti skrandās, laužoties cauri krūmiem un dzeloņstiepļu aizsprostiem,» tā armijas izskatu raksturoja kāds vācu virsnieks. Saskaņā ar reglamentu vācu karavīram līdzi vajadzēja nest 26 kilogramus dažādu mantu: sākot no šautenes un patronām, beidzot ar lāpstiņu, katliņu un pārtikas devu. Kara pirmajās dienās komandieri ļoti punktuāli pārbaudīja, lai nevienam neienāktu kaut ko no šīs nastas izmest grāvī, taču laika gaitā uz to sāka skatīties caur pirkstiem. Taču, pat ja daļu nesamā karavīrs izmeta, tik un tā galvenās mantas nācās stiept līdzi.
Pārguruma neizbēgama pavadone bija apātija, jo brīžam karavīriem šķita, ka labāk būtu tepat ceļmalā klusi izlaist garu, nevis kājot vēl 50 kilometrus. Skaidrs, ka enerģiskus uzbrukumus no tādiem karotājiem bija grūti gaidīt. Ļoti nopietna problēma bija armijas apgāde ar munīciju un pārtiku - jo dziļāk vācieši iegāja ienaidnieka teritorijā, jo garāka kļuva loģistikas ķēde. Ar zirgu pajūgiem (turklāt arī zirgus ar kaut ko vajadzēja barot, bet tikai vācu 1. armijā vien bija 84 000 zirgu) vien apgādāt tik milzīgu armiju ar visu nepieciešamo bija neiespējami, tādēļ tikai likumsakarīgi, ka uzbrukums pēc kāda laika sāka buksēt. Nerunājot nemaz par sakariem, kas, vāciešiem ejot arvien tālāk, sāka klibot uz visām četrām kājām, un par notiekošo blakus frontes sektorā armiju komandieri uzzināja ar krietnu novēlošanos.
Visi šie faktori tad arī noteica notikumu gaitu 1914. gada septembrī, kad vācieši jau bija guvuši vērā ņemamus panākumus. Vēl viens būtisks faktors bija arī tas, ka vācu pavēlniecībā dalījās domas par turpmāko uzbrukuma virzienu. Ja sekotu Šlīfena plānam, vācu 1. armijai ģenerāļa Kluka vadībā vajadzētu taisnā ceļā doties uz Parīzi, līdz kurai bija atlikuši vien 50 kilometri. Taču, no otras puses, pavērās vilinoša iespēja mainīt Kluka armijas uzbrukuma virzienu un pagriezt to uz austrumiem, tā aplencot franču galvenos spēkus un vienā rāvienā karam pieliekot punktu. Par šo jautājumu vācu štābā norisinājās dedzīgi strīdi - palikt pie sākotnējā plāna vai arī piekrist Kluka ierosinājumam.
Taču, kamēr ģenerālštābs vēl domāja, tikmēr Kluks pēc savas iniciatīvas jau bija veicis pagriezienu un šķērsojis Marnas upi, tā atstājot nepiesegtu visa vācu grupējuma rietumu flangu. Ģenerālštāba priekšnieku Moltki šis pavērsiens ļoti uztrauca, ko viņš neslēpa: «Mēs esam guvuši panākumus, taču ne uzvaru. Uzvara nozīmē panākt, lai ienaidnieks vairs nebūtu spējīgs pretoties. Kad cīņās piedalās miljoniem lielas armijas, uzvarētājam ir jāsaņem daudz gūstekņu. Kur viņi ir? 20 000 Lotringā, vēl tikpat citos iecirkņos. Spriežot pēc samērā nelielā pamesto lielgabalu daudzuma, franči, manuprāt, veic plānveidīgu un organizētu atkāpšanos.» Tādēļ viņš 4. septembrī pavēlēja vācu 1. un 2. armijai pagriezties uz Parīzi, lai atvairītu no tās puses draudošo uzbrukumu. Taču pavēle nāca novēloti, jo sabiedrotie jau bija sākuši savu spēli.
Brīnums pie Marnas
Turpmāk notika tas, ko franči sauc par Brīnumu pie Marnas. Parīzes garnizons un Francijas no jauna nokomplektētā 6. armija (tajā iekļāva arī tos 50 000 vīru, kuru pietrūka Ardēnos) ar britu ekspedīcijas korpusa atbalstu pie Marnas upes ne tikai apturēja vāciešus, bet arī piespieda atkāpties.
Izklausās vienkārši, taču pirms tam bija vairāku dienu ilgas sarunas un strīdi starp sabiedroto augstākajiem komandieriem. Ģenerālis Galjēni, kuram bija uzticēta Parīzes aizstāvēšana, ierosināja ar 6. armijas spēkiem dot triecienu vācu flangam, viņš arī organizēja leģendāro 9000 vīru lielo papildspēku nogādāšanu uz fronti ar Parīzes taksometriem. Taču vispirms Galjēni vajadzēja pārliecināt piesardzīgo Žofru, kurš jau domāja par jaunas aizsardzības līnijas veidošanu. Un pēc tam frančiem vajadzēja pierunāt Frenču, lai tas piekristu arī britu spēkus iesaistīt šajā operācijā. Tas bija ļoti grūts uzdevums, jo Frenčs aizbildinājās, ka vajadzētu pirms tam kārtīgi izpētīt situāciju un vispār karavīri ir noguruši. Karavīri bija noguruši abās frontes pusēs, un, kā atzina kāds franču virsnieks, uzvarēs tie, kuri būs mazāk pārguruši. Beigu beigās Frenčs tomēr piekrita un operācija varēja sākties.
Franču pretuzbrukums vāciešus pārsteidza nesagatavotus. Būtiska loma bija sakaru pārrāvumiem starp vācu vienībām - šīs problēmas dēļ 1. armijas vadība ar novēlošanos uzzināja par blakus esošās 2. armijas atkāpšanos, kas izraisīja ķēdes reakciju, kura jau robežojās ar panisku bēgšanu. Beigās gan fronti izdevās stabilizēt, taču daļa iekarotās teritorijas tomēr bija zaudēta. Amatu zaudēja fon Moltke, kura vietā iecēla līdzšinējo kara ministru fon Falkenhainu, kā arī vēl pārdesmit ģenerāļu. Kādu brīdi vēl vācu pavēlniecība loloja cerības, ka izdosies atsākt uzbrukumu un atgriezties pie Šlīfena plāna īstenošanas, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tās ir tikai ilūzijas un par zibenīgiem triecieniem un ātru virzību uz priekšu nāksies aizmirst. Abas karojošās puses ķērās pie lāpstām un sāka rakt tranšejas, kurās tad arī karavīri pavadīs nākamos četrus gadus.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita