Kā zināms, pirmais uz Mēness kāju spēra amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs. Sākumā bija paredzēts šo uzdevumu uzticēt viņa kolēģim Bazam Oldrinam, taču tehnisku iemeslu dēļ plāni mainījās. Toties Oldrins vēlāk apgalvoja, ka tieši viņš esot pateicis pirmos vārdus uz Mēness. Nē, ne par mazo cilvēka soli un lielo cilvēces soli, bet gan pavisam ko citu: «Kontaktlampa iedegās... Dzinējs ir ieslēgts...» Lai vai kā, abi astronauti savus vārdus ir iemūžinājuši vēsturē. Taču mazāk ir zināms, ka gan Ārmstrongs, gan Oldrins varēja nenodzīvot līdz 1969. gada Mēness ekspedīcijai, bet gan sadegt lidmašīnā kaut kur virs Korejas...
Pilotu bieds - katapultēšanās
Nīls Ārmstrongs bija par matu no nāves 1951. gada 3. septembrī. Tās dienas rītā viņš saņēma rīkojumu doties kaujas lidojumā, lai sabombardētu kādu Ziemeļkorejas dzelzceļa tiltu. Kā jau ierasts, ar mehāniķa palīdzību Ārmstrongs iekāpa savā F9F Panthera iznīcinātājā-bumbvedējā un pacēlās gaisā no aviācijas bāzes kuģa Essex klāja. Pirms tam pārbaudīja, vai vietā ir glābšanas plosts, kaut gan, tāpat kā visi piloti, par iespējamo avārijas situāciju un katapultēšanos centās nedomāt. Katapultēšanās biedēja visu valstu reaktīvo lidmašīnu pilotus, jo nekā patīkama šajā procesā nebija. Jā, viss notiek automātiski un pilotam pietiek vien paraut attiecīgo sviru, lai izlidotu no kabīnes kā korķis no šampanieša pudeles, taču, katapultējoties no reaktīvās lidmašīnas, viņam nācās izjust ārkārtīgu pārslodzi. Turklāt vienmēr pastāvēja risks, ka kaut kas var noiet greizi, un tādā gadījumā bija reāla iespēja nolauzt kaklu vai vismaz salauzt rokas un kājas. Tādēļ daudzi līdz pēdējai iespējai mēģināja tikt līdz lidlaukam vai aviācijas bāzes kuģim.
1952. gadā visu Ameriku pārsteidza atgadījums ar bijušo Bostonas beisbola kluba Red Socks zvaigzni Tedu Viljamsu, kurš bija kļuvis par iznīcinātāja pilotu. Korejas debesīs viņš iesaistījās gaisa kaujā ar sešiem padomju MiG-15, no kuriem četrus notrieca. Taču paša Viljamsa lidmašīna bija sašauta vienos caurumos (pēc tam tajā saskaitīja 263 trāpījumus!) un kuru katru brīdi varēja nokrist. Tomēr pilots neparko negribēja katapultēties un ar pēdējiem spēkiem, jau ar apklusušu dzinēju, aizlidoja līdz aviācijas bāzes kuģim. Kā vēlāk atzinās, esot atcerējies kādu savu draugu, kurš katapultēšanās laikā salauzis abas kājas, un šāda perspektīva viņu biedējusi vairāk nekā iespējamā avārija. Arī slavenais lidotājs-izmēģinātājs Čaks Jēgers, kurš 1947. gadā kļuva par pirmo cilvēku, kas pārvarējis skaņas barjeru, katapultēšanos no reaktīvā iznīcinātāja dēvēja par «pašnāvību, lai neietu bojā».
Risks, ka amerikāņu pilotu, kā Ārmstrongs, varētu notriekt, Korejas karā bija visai augsts. Tā laikā ASV kara flote zaudēja 163 Panther tipa lidmašīnas. Salīdzinājumā ar citu modeļu lidmašīnām tas it kā nebija daudz, jo zaudējumu sarakstos bija arī 409 Mustang un 487 Corsair tipa lidaparāti. Amerikāņu aviāciju apdraudēja ne tikai ienaidnieka migi, bet arī zenītartilērija. Ar to bija piebāzts sektors, kurā darbojās Ārmstronga vienība. Green 6 - tā to sauca amerikāņi, un Nīlam todien vajadzēja lidot cauri šai bīstamajai zonai.
Viens Misisipi, divi Misisipi...
Nīla Ārmstronga kara gaitas sākās 1950. gada 29. augustā. Sākumā viņš pavadīja izlūklidmašīnas, vēlāk tika iesaistīts 7. flotes veiktajos patruļlidojumos. Lidojot virs jūras, risks sastapties ar padomju jaunāko iznīcinātāju MiG-15 bija neliels, jo ar īpašu Staļina rīkojumu tiem bija aizliegts veikt lidojumus virs Dzeltenās jūras. Pamatojums bija vienkāršs - ja nu amerikāņi migu notriec, bet pēc tam izceļ no jūras un izpēta? Tolaik tā skaitījās tik slepena lidmašīna, ka uz Koreju to veda lielas apsardzes pavadībā slēgtos konteineros, ko rotāja uzraksts Kombaini ķīniešu zemniekiem. Savukārt amerikāņu vadība solīja 100 000 dolāru balvu tiem saviem pilotiem, kuri palīdzēs tikt pie jaunās krievu lidmašīnas.
Kad Ārmstrongs ieradās Korejā, viņam nebija ne jausmas, kas tur sagaida amerikāņu lidotājus: «Mēs bijām zaļi puikas un neko nezinājām.» Jau pirmo izlūklidojumu laikā viņš savām acīm redzēja, ko nozīmē ziemeļkorejiešu zenītieroči, bet regulārie uzlidojumi pretinieka transporta mezgliem kļuva par īstu nāves karuseli. Saskaņā ar ASV datiem amerikāņu flotes aviācijai izdevās iznīcināt vai nodarīt būtiskus postījumus 2005 tiltiem no Ziemeļkorejā esošajiem 2832. Taču arī ziemeļkorejiešu pretgaisa aizsardzība nepalika atbildi parādā. «Korejieši nekad nelaida garām iespēju uz mums izšaut. Pastāvīgi uztraucāmies par viņu trāpījumiem. Lidmašīnās, ar kurām lidoju, bija daudz ložu atstātu caurumu, taču parasti man izdevās ziemeļkorejiešiem atbildēt ar uzviju.»
Ne visi amerikāņi tika cauri sveikā. Piemēram, ziemeļkorejiešu zenītartilērijai izdevās notriekt Ārmstronga biedru Džeimsu Ešfordu brīdī, kad tas pikēja, uzbrūkot ienaidnieka kravas mašīnai. Nīlam pēc drauga nāves atlika vien satriekti secināt: «Tā bija pārāk augsta cena par vienu kravas mašīnu...»
Pats Ārmstrongs nāves briesmās nokļuva nevis kravas mašīnas, bet tilta dēļ. Parasti uzlidojumā šādiem objektiem piedalījās divas 24 lidmašīnu grupas - puse uzbruka tiltam, bet otra puse centās tikt galā ar ienaidnieka pretgaisa aizsardzību. Todien problēmas sākās jau uzreiz pēc ierašanās mērķa rajonā. Amerikāņu pilots Riks Rikltons, viens no uzlidojuma dalībniekiem, vēlāk atcerējās: «Mēs nonācām zem spēcīgas zenītlielgabalu uguns. Daudz netrūka, ka es tur būtu dabūjis galu.» Kā pirmo notrieca leitnanta Frenka Sistranka lidmašīnu. Ārmstrongam paveicās, ka viņa grupu komandēja pieredzējušais Džons Kārpenters, kurš ātri orientējās situācijā un lika padotajiem veikt straujas virāžas, lai apmānītu zenītartilēristus. Ārmstrongs devās uzbrukumā tiltam uzreiz aiz Kārpentera, nometa bumbu un ar pārsteigumu secināja, ka tiltam nav nodarīti nekādi bojājumi. Sekoja vēl viens uzbrukums, un Nīla nomestā pēdējā aviobumba beidzot saspridzināja tiltu.
Taču Ārmstronga lidmašīna, izejot no pikējuma, uzdūrās ziemeļkorejiešu nostieptajai pretgaisa aizsardzības trosei, kas norāva daļu spārna. «Lidojot tādā ātrumā, trose nostrādā kā ass nazis,» skaidroja Nīls. Viņa lidmašīna uzreiz nenogāzās tikai lielā ātruma dēļ, taču augstumā stūre darbojās slikti. Pārslodze bija tāda, ka pilots gandrīz zaudēja samaņu. Vēlāk viņš stāstīja, ka sevis uzmundrināšanai esot skaļi kliedzis: «Pilot Ārmstrong, lidot 20 pēdu augstumā ar 350 mezglu ātrumu ir stulba doma! Celies gaisā!» Viņam bija pilnīga taisnība, jo, ja pārceļam uz metrisko sistēmu, redzam, ka Ārmstrongs tobrīd lidoja apmēram sešu metru augstumā ar ātrumu 650 kilometru stundā. Katapultēšanās tādā situācijā nebija variants, jo statistika liecina, ka, atrodoties zemāk par 150 metru robežu, puse pilotu iet bojā. Tādēļ nācās izmisīgi mēģināt pacelties augstāk, vēl mazliet augstāk...
Blakus visu laiku lidoja Kārpenters un uzturēja sakarus pa radio, apspriežot turpmāko rīcību. Nonāca pie lēmuma - katapultēties! Nīla sirds sāka pukstēt straujāk, un prātā viņš atkārtoja instrukcijas punktus: «Apsēdieties taisni, atspiediet galvu pret atzveltni, sasprindziniet kakla muskuļus. Pēc tam, kad izpletnis būs atvēries, atdariet drošības jostas un izvelieties no sēdekļa virzienā uz priekšu. Ja augstums atļauj, pagaidiet piecas sekundes, pirms paraut auklu. Neraujiet auklu sēdus stāvoklī...» Galvā šaudījās arī pavisam liekas domas. Interesanti, cik ilgu atvaļinājumu padomju pilotiem piešķir pēc katapultēšanās? Mēnesi? Divus? Bet varbūt viņus vispār vairs nesūta kaujas lidojumos?
Kārpenters centās biedru uzmundrināt, sakot, ka viss viņam izdosies. «Tiksimies uz kuģa!» tie bija komandiera pēdējie vārdi, pirms viņš savu lidmašīnu pagrieza sānis, lai netraucētu Ārmstrongam katapultēties. Viņš pats savas izjūtas vēlāk aprakstīja tā: «Visas manas ķermeņa daļas bija iespiestas maizes kastes izmēra kokpitā, un es sapratu, ka kūleņiem lidoju kaut kur 38. paralēles virzienā. Gatavojoties atvērt galveno izpletni, skaļi skaitīju: «Viens Misisipi, divi Misisipi, trīs Misisipi, četri Misisipi, pieci Misisipi», bet pie «seši» parāvu izpletņa gredzenu.» Laižoties arvien zemāk, pilots dzirdēja, ka uz zemes notiek ellīga šaušana. Krist ienaidnieka gūstā neparko negribējās.
Uzreiz pēc piezemēšanās Ārmstrongs ar steigu atbrīvojās no visām saitēm un drošības jostām, jo rokām vajadzēja būt brīvām, lai aizstāvētos no ienaidnieka uzbrukuma. Nolaidās viņš rīsa laukā un drīz vien pamanīja, ka pilnā ātrumā pie viņa traucas džips. Tātad savējie, amerikāņi! «Ko tu te dari rīsa laukā?» uzkliedza viens no džipā sēdošajiem, un Nīls saprata, ka pazīst viņu. Tas bija viņa paziņa no pilotu skolas laikiem, kurš tagad dienēja Phohanas lidlaukā. Maza gan tā pasaulīte... Prieku gan mazliet aptumšoja ziņa, ka rīsa lauks bija mīnēts, taču amerikāņiem paveicās, un viņi tika cauri sveikā.
Uz Essex klāja Ārmstrongu sagaidīja ar jokiem. Pilots Džons Mūrs ar nopietnu sejas izteiksmi lika viņam samaksāt par sabojātu valsts īpašumu - ieplaisājušo pilota ķiveri. Pēc dažiem gadiem Mūru ievēlēs par tās Floridas pilsētas mēru, kuras apkaimē atradās kosmodroms - tas pats, no kura Ārmstrongs devās lidojumā uz Mēnesi. Kā jau teikts, pasaule ir maza. Cerēto atvaļinājumu Nīls gan tā arī nesaņēma un jau nākamajā dienā pie jaunas lidmašīnas stūres atkal pacēlās gaisā. 1952. gada 25. februāra kaujas lidojumā Ārmstrongs iznīcināja divas ienaidnieka lokomotīves un vilciena sastāvu ar munīciju. Bet pēc atgriešanās uz aviācijas bāzes kuģa uzzināja, ka tiek sūtīts uz Ameriku. Nākamā astronauta kara gaitas bija galā.
Par saviem kara laika piedzīvojumiem Ārmstrongs nemīlēja runāt, vairāk par tiem varēja uzzināt no biedru stāstītā. Piemēram to, kā reiz viņš lidojumā nejauši uzdūries ziemeļkorejiešu nometnei, kur tobrīd simtiem karavīru veica rītarosmi. Taču amerikānis uz tik vieglu mērķi tā arī neatklāja uguni. Kā teica viens no viņa dienesta biedriem: «Nīlam piemita īpaša cēlsirdība, kas neļāva nogalināt cilvēkus, kuri nespēj sevi aizstāvēt.» Arī vēstulēs uz mājām viņš par piedzīvoto nerakstīja. Par 1951. gada 3. septembrī piedzīvoto liecina tikai īss ieraksts darba burtnīcā: «Katapultējos pie Phohanas.» Un ar roku zīmēts attēls - cilvēciņš ar izpletni.
Kara laikā Ārmstrongs veica 78 kaujas lidojumus, no tiem 32 reizes devās bombardēt pretinieka objektus. Mājās atgriezās ar vairākiem apbalvojumiem, par kuriem pats jokoja: «Korejā taču medaļas visiem dalīja pa labi un pa kreisi!»
«Melnā otrdiena» un «Migu aleja»
«Dienests Korejā bija viens no jaukākajiem laika posmiem manā dzīvē. Pēc tam, kad visu dienu biju dzenājis padomju migus, vakarā sapulcējāmies kopā ar biedriem un beigu beigās - visbiežāk pēc dažiem stipriem dzērieniem - kāds sāka dziedāt. Mums bija vesels repertuārs ar dziesmām, kuras vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, mēdzu uzdziedāt,» tā savus kara piedzīvojumus aprakstīja otrais cilvēks uz Mēness, Bazs Oldrins.
Viņš atšķirībā no Ārmstronga vēl pirms lidojuma uz Mēnesi bija Amerikas mēroga slavenība un to bija izpelnījies tieši kā veiksmīgs kara lidotājs. 1953. gada maijā Oldrina Sabre notrieca padomju Mig-15, kam pie stūres bija krievu lidotājs Koļesņikovs, kurš vēlāk pārkvalificējās par rakstnieku. Šo uzvaru gaisa kaujā fiksēja Oldrina lidmašīnā uzstādītā fotokamera, kuras uzņēmumus publicēja žurnāls Life ar parakstu: «Komunistu pilots katapultējas no sašauta Mig.»
Tā bija Oldrina pirmā uzvara Korejas debesīs, vēlāk būs vēl viena. Tātad kopā divas. Varētu šķist, ka tas nav daudz, īpaši uz dažu citu amerikāņu pilotu fona. Piemēram, Korejas kara labākajam asam Džozefam Makonelam bija 16 uzvaras, Džeimsam Džabaram - 15, Manuelam Fernandesam un Džordžam Deivisam pa 14. Vēl vairāk bija padomju lidotājiem, kuri karoja Ziemeļkorejas pusē: J. Pepeļajevam 20. N. Stjganinam 21, bet vēl trijiem pilotiem pa 15 uzvarām. Taču reaktīvo lidmašīnu laikmetā katra uzvara nāca grūtāk nekā nesenajā Otrajā pasaules karā.
Bazs Oldrins gan pēc kara gaisa kaujas aprakstīja kā lielu piedzīvojumu: «Padomju ražojuma ātro iznīcinātāju MiG-15 vajāšana bija viens no aizraujošākajiem brīžiem manā dzīvē.» Taču bija gana daudz amerikāņu pilotu, kuri Bazam nepiekristu, tāpat arī bojāgājušo piederīgie. Piemēram, vienā 1952. gada oktobra dienā, kas ASV aviācijas vēsturē ierakstīta kā «melnā otrdiena», amerikāņi cieta ļoti lielus zaudējumus. Todien 20 amerikāņu bumbvedēji B-29 lielas iznīcinātāju grupas pavadībā devās bombardēt ziemeļkorejiešu pozīcijas. Amerikāņus sagaidīja 44 iznīcinātāji MiG-15. Kā rakstīja kāds aculiecinieks, gaisa kaujas laikā radies iespaids, ka tiek izmests desants - tik daudz izpletņu bija debesīs. Taču tie nebija desantnieki, bet gan notriekto lidmašīnu apkalpes locekļi. Amerikāņi todien zaudēja 12 bumbvedējus un četrus iznīcinātājus F-84 Thunderjet. ASV tas bija smags trieciens, un jau pēc pāris dienām šajā rajonā ieradās 14 iznīcinātāji F-86 Sabre, lai daudzmaz ieviestu balansu karojošo pušu spēkos.
Nē, gaisa karš Korejā nebija viegla pastaiga. Padomju vēsturnieki apgalvoja, ka amerikāņi tur esot zaudējuši 1309 lidmašīnas gaisa kaujās un apmēram tikpat uz zemes. Un kādi bijuši padomju zaudējumi? Ak, tīrais nieks - 335 lidmašīnas un 125 piloti! Tiesa, pavisam ko citu stāstīja amerikāņi, kuri teica, ka esot notriekuši vairāk nekā 700 padomju migu, kamēr paši zaudējuši tikai 78 Sabres iznīcinātājus. Jau pēc kara veiktie pētījumi rāda, ka patiesība varētu būt kaut kur pa vidu: Sabres un MiG-15 zaudējumu reālā attiecība varētu būt 1:5, tātad krievi zaudējuši apmēram 400 iznīcinātāju.
Ja atgriežamies pie Baza Oldrina biogrāfijas, viņš Korejā ieradās 1952. gada beigās un kā iznīcinātāja pilots tika pierakstīts Suvonas gaisa spēku bāzei. Kara laikā veicis 66 kaujas lidojumus - pavadījis triecienlidmašīnas, apšaudījis pretinieka objektus. Visriskantākais darbs bija gaisa telpas patrulēšana Jaluczjanas upes rajonā. «Šo reģionu iesaucām par Migu aleju. Labā dienā patrulēšana varēja izvērsties par tādām kā pīļu medībām. Bet ne tik labā dienā amerikāņu pilots varēja piedzīvot īstu murgu - astē iesēdušos MiG-15 vai, vēl trakāk, divus vai trīs. Tādā gadījumā gaisa kauja neturpinājās ilgi...» vēlāk atcerējās Oldrins.
Bazs auga īstā militārista ģimenē, jo arī viņa tēvs bija lidotājs, pulkvedis un Otrā pasaules kara veterāns. Pulkvedis paģērēja, lai dēls vienmēr un visur būtu pirmais, tādēļ Bazam nācās mācīties tā, ka galva kūpēja. Tiesa, tēvs bija pret to, ka Bazs izvēlētos kara lidotāja karjeru, bet, kad tas neparko negribēja piekāpties, ieteica kļūt par bumbvedēja pilotu. Lai pārliecinātu veco Oldrinu par savas izvēles pareizību un parādītu, ko nozīmē reaktīvais iznīcinātājs, Bazs viņu izvizināja treniņlidmašīnā. «Man nepatika lēnīgā bumbvedēja vadīšana - taisni vien, taisni vien. Gribējās lidot agresīvāk, vairāk manevrētspējas, bet to spēja piedāvāt tikai iznīcinātājs. Mani vilināja lidotāja-iznīcinātāja karjera, gribējās piedalīties gaisa kaujās,» tā savu izvēli pamatoja Bazs.
Lidotājs, kurš kļuva par rakstnieku
Vienu no divām Baza Oldrina notriektajām padomju lidmašīnām pilotēja Ļevs Koļesņikovs. Viņam izdevās veiksmīgi katapultēties, izdzīvot karā un kļūt par rakstnieku. Interesanti, ka rakstnieki bija arī Ļeva tēvs un vectēvs. Galvenā Koļesņikova grāmatu tematika bija Korejas karš. Lūk, neliels fragments no viena stāsta.
«Jauno paziņu pulkā bija arī izmēros diezgan liels pērtiķis, vārdā Tarzāns. Šis spalvainais subjekts bija diezgan draiskulīgs, lidotāji bija viņu pamatīgi izlutinājuši, tādēļ pērtiķis reizēm atļāvās huligāniskus gājienus. Tarzānu ļoti interesēja viena poga mūsu komandpunktā. To parasti spieda štāba priekšnieks, tā dodot komandu iedarbināt lidmašīnu dzinējus. Nospiežot pogu, tika iedarbināta četrstobru raķešu ierīce, un izšautās raķetes kalpoja par signālu pacelties gaisā. Bet kādudien komandpunkta virsnieki nepieskatīja Tarzānu un viņš nelaikā nospieda pogu. Uzreiz gan sekoja komanda - izslēgt dzinējus! Bet vēl pēc brīža - trauksme un rīkojums nu jau pa īstam iedarbināt dzinējus. Daļas komandieris pēc tam lika Tarzānu nosūtīt uz armijas sanatoriju, tālāk no grēka. «Tāds «agresors» taču var uzsākt pasaules karu!» - savu lēmumu skaidroja ģenerālis. Sanatorijā Tarzāns sastapa draudzeni Čitu, nodibināja ģimeni un, kā runā, esot kļuvis prātīgāks.»
Lai varētu publicēt stāstus par Korejas karu, to autoram nācās gaidīt vairākas desmitgades. Padomju laikā tādas grāmatas drukāt bija aizliegts, jo, kā visiem padomju pilsoņiem bija labi zināms, PSRS taču Korejā nekaroja!
Koļesņikovs, kurš Korejā ieradās 1952. gada septembrī, kara laikā veica 89 kaujas lidojumus un piedalījās 18 gaisa kaujās. Savās atmiņās viņš arī aprakstījis tikšanos gaisa kaujā ar nākamo astronautu: «No 1953. gada pavasara amerikāņi sāka lidot arvien tuvāk mūsu lidlaukiem. Sabres mēdza uzbrukt mūsu migiem, kad tie devās uz nosēšanos. Pēc visa spriežot, to darīja viens un tas pats amerikāņu lidmašīnu pāris. Tam vajadzēja pielikt punktu, jo man ļoti gribējās atgriezties mājās - biju saņēmis ziņu, ka piedzimusi meita. Tādēļ kopā ar Grišu nolēmām pārmācīt amerikāņus un saņēmām atļauju doties «brīvajās medībās».»
Ar Grišu domāts gruzīnu izcelsmes padomju ass Grigorijs Berelidze. Arī viņš atstājis atmiņas par tās dienas gaisa kauju: «Todien bija zemi mākoņi. Tādos apstākļos nedrīkstētu lidot taču mums bija dots rīkojums «piesegt» hidroelektrostaciju. Tādēļ mums ar Koļesņikovu atļāva pacelties gaisā. Pie stacijas pielidojām 800-1000 metru augstumā. Augstāk nevarēja mākoņu dēļ. Te arī sastapāmies ar sešiem Sabres. Tādā augstumā un laikapstākļos priekšrocības bija pretiniekam. Ko darīt? Bēgt? Nē, tā mēs nevarējām atļauties rīkoties.»
Pirmie uguni atklāja padomju iznīcinātāji, taču drīz vien tiem astē iesēdās četri no amerikāņu pilotiem. Migi mēģināja paslēpties mākoņos, taču Oldrina lidmašīna bija aprīkota ar lokatora tēmēkli, kas ļāva precīzi šaut arī sliktas redzamības apstākļos. Nepaveicās Koļesņikovam, kura lidmašīna saņēma vairākus trāpījumus, kamēr viņa pārinieks centās atrauties no četriem amerikāņiem un nevarēja viņam neko palīdzēt. Sazinoties ar Koļesņikovu pa radio, tas uz jautājumu, kā klājas, atbildēja īsi: «Viss labi. Tiesa, dzinējs nedarbojas, tādēļ katapultējos. Uz brīdi pašķirsimies.»
Tieši tāpat kā amerikāņus, arī padomju pilotus ļoti biedēja iespēja nonākt gūstā. Komandieri bija kategoriski aizlieguši padoties, jo, ja kāds padomju pilots nonāktu gūstā, būtu ļoti grūti pārējai pasaulei iestāstīt, ka PSRS nepiedalās Korejas karā. Padomju ass Pepeļajevs vēlāk atzina: «Lidot mums nācās ķīniešu formas tērpos. Dokumentos ierakstīja ķīniešu vārdus, bet lidmašīnas rotāja Ķīnas atšķirības zīmes. Tādus piesardzības pasākumus pieņēma, lai Padomju Savienībai nevarētu pārmest iejaukšanos Korejas konfliktā.» Lidotājiem skaidri pateica - ja nonāksiet gūstā, padomju valsts noliegs jebkādu saistību ne tikai ar jums pašiem, bet arī ar visiem jūsu piederīgajiem. Tādēļ labāk uzreiz nošauties.
Gruzīnu ass Berelidze
Viens no veiksmīgākajiem padomju asiem Korejas karā bija gruzīns Grigorijs Berelidze. Korejā viņš veica 100 kaujas lidojumus, piedalījās 22 gaisa kaujās un notrieca deviņus amerikāņu iznīcinātājus. Pats netika notriekts ne reizi. 1953. gada 7. aprīlī Berelidze notrieca amerikāņu asu Haroldu Fišeru, kura kontā bija 11 uzvaras. Amerikānis vienatnē bija sadomājis uzbrukt ķīniešu lidlaukam, kurā tobrīd no kaujas uzdevuma atgriezās vairāki iznīcinātāji. Fišeram vienu no tiem izdevās notriekt, bet tad viņam pašam uzbruka Berelidzes iznīcinātājs un sašāva amerikāņa lidmašīnu. Fišeram izdevās katapultēties, un viņš nonāca gūstā, kur necilvēcīgos apstākļos pavadīja divus gadus. Līdz pat mūža beigām amerikānis uzskatīja, ka nelaimes sakne bija tā, ka todien viņš kaujas lidojumā (tas bija jau 175. pēc kārtas) devās nevis savā ierastajā lidmašīnā, kas bija remontā, bet no biedra patapinātā...
Astronauti un Dievs
Bazs Oldrins bija audzis kristiešu ģimenē un ticēja Dievam. Nonācis uz Mēness, viņš vērsās pie cilvēces ar uzrunu, kas mazliet atgādināja sprediķi. Savukārt Ārmstrongs bija ateists. Laikam jau Oldrinam bija vairāk iemeslu ticībai, jo viņš ne reizi vien apgalvoja, ka tieši tā viņu glābusi kritiskās situācijās. Arī pats centās rīkoties kā kristietis, cik nu tas karā vispār ir iespējams; ja arī notrieca pretinieku, no sirds cerēja, ka tam būs izdevies izglābties: «Man gribējās domāt, ka viņš nolaidies bez traumām, kaut gan es notriecu viņa lidmašīnu. Es sevi vienmēr uzskatīju par «maigu» lidotāju-iznīcinātāju.»
Taču bija arī vēl ticīgāki lidotāji par Oldrinu. Piemēram, viņa draugs Džons Glens, kurš arī vēlāk kļuva par astronautu: «Viņš bija ļoti pareizs. Viņam bija ļoti pareiza biogrāfija. Viņš ļoti pareizi domāja un runāja. Nekad nepārkāpa režīmu. Cītīgi izpildīja visas instrukcijas, lai cik idiotiskas tās brīžiem būtu. Vēl vairāk, viņš arī pārējiem lika ievērot idiotiskās instrukcijas, kaut gan neviens viņam nebija uzlicis par pienākumu kolēģus virzīt pa labā un gaišā ceļu.»
Biedri Glenu bija iesaukuši par «Magnēta pakaļu», jo viņa lidmašīna pievilka ienaidnieka šāviņus. No kāda lidojuma Glena iznīcinātājs atgriezās ar 250 liekiem caurumiem un tikai brīnumainā kārtā bija noturējies gaisā. Viens no iespaidīgākajiem Glena rekordiem - viņš atkārtoti devās kosmosa misijā 77 gadu vecumā. Un vēl savulaik «atšuva» pašu viceprezidentu Lindonu Džonsonu. Tas notika dienā, kad Glenam vajadzēja pacelties kosmosā, bet Džonsons tikmēr bija sadomājis apciemot astronauta sievu, lai kameru priekšā vāktu punktus savai politiskajai karjerai. Taču sieva īsti nesaprata, kas gan tas par ļaužu baru sapulcējies pie viņas namdurvīm, tādēļ atteicās tās atvērt. Kad lidojuma startu kaut kādu iemeslu dēļ atlika, priekšniecība lika Glenam piezvanīt sievai, lai taču tā laiž iekšā viceprezidentu. Glens arī piezvanīja, taču pateica pavisam ko citu: «Pareizi, dārgā, dzen viņus visus prom. Bučas!»
Depresijas gadi
Desmit gadus pirms lidojuma uz Mēnesi ASV pieņēma lēmumu par pirmās astronautu vienības izveidošanu. Kosmosa iekarotāju nosaukums radās no diviem grieķu vārdiem - «astron» (zvaigzne) un «nautes» (kuģotājs). Tātad zvaigžņu kuģotājs. NASA lūdza ASV militārajam resoram pašu labāko pilotu vārdus, kurus varētu iesaistīt kosmosa programmā. Noteiktajiem standartiem atbilda 110 lidotāji, no kuriem sākumā atlasīja septiņus. Viņu vidū nebija ne Ārmstronga, ne Oldrina. Pēdējais par to nebija sajūsmā, taču mierinājumu rada faktā, ka četri no septiņiem izvēlētajiem bija Korejas kara veterāni: «Ja neskaita to, ka karš apturēja komunistu mēģinājumus ieņemt Dienvidkoreju, Amerika no tā guva vēl kādu labumu. Proti, astronautu vienībā lielākā daļa bija Korejas kara veterāni. Nīlam Ārmstrongam bija 78 kaujas lidojumi, Vollijam Šīram 90, Gasam Grisomam 110, bet Džimam Makdivitam pat 145! Man pašam bija 66 kaujas lidojumi.»
Acīmredzot tieši kaujas pieredzes trūkums bija apstāklis, kura dēļ Oldrins nepriecājās par kandidātu, kuram tika pirmā amerikāņu astronauta gods - Alanu Šepardu. Par šo tēmu Bazs atļāvās diezgan skarbu joku: «Kāpēc pirmais kosmosā lidoja Šepards? Vispār jau sākumā gribēja sūtīt mērkaķi, bet NASA saņēma daudz dusmīgu vēstuļu no dzīvnieku aizsardzības biedrībām. Šeparda aizstāvībai neatsūtīja nevienu vēstuli, un tā nu viņš aizlidoja...»
Pats Oldrins tika ieskaitīts vien trešajā astronautu grupā. Pēc lidojuma uz Mēnesi Bazu piemeklēja nopietna depresija, ar kuras iemesliem ilgi nevarēja tikt skaidrībā. Viena no versijām bija, ka Oldrins ļoti ņēmis pie sirds, ka nav kļuvis par pirmo cilvēku uz Mēness, taču viņš pats to noliedza: «Jā, mēs bijām konkurenti, taču mūs vienoja ļoti īpašas biedriskuma saites. Kaut gan NASA bija ļaudis, kuri šaubījās, vai es deru šim darbam, Nīls vienmēr nostājās manā pusē. Man vienmēr ir bijis liels gods būt viņa kolēģim.»
Pēc visa spriežot, Oldrinam vienkārši visa tika pārāk daudz: karš, biedru nāve, liels stress, lidojumi kosmosā, pasaules rekords bezsvara stāvoklī pavadītā laika ziņā, preses uzmanība viņa privātajai dzīvei. Depresija ieilga, un Bazs to mēģināja uzveikt ar alkohola palīdzību, pamazām nodzeroties. Draugi un paziņas no viņa novērsās, taču beigu beigās vecais astronauts tika ar sevi galā, beidza dzert un 93 gadu vecumā ceturto reizi iestūrēja laulības ostā. Sarakstīja vairākas grāmatas, no kurām vienā ir šādas rindas: «Neatlaidīgi centieties sasniegt pašus grūtākos mērķus. Es sākumā saņēmu atteikumu no NASA, arī dzeršanu neizdevās atmest pirmajā piegājienā. Neatlaidība grūtību pārvarēšanā - lūk, ceļš uz panākumiem!» Šajā jautājumā nav pamata neticēt otrajam cilvēkam uz Mēness.
Epilogs
Padomju Savienībā informācija par amerikāņu izsēšanos uz Mēness tika pasniegta ļoti skopi. Par abu astronautu biogrāfiju neko nestāstīja, jo viņi taču bija imperiālistu pusē karojuši Korejā. Oldrins bija kvēls antikomunists, kurš nevarēja ciest sarkanos bezdievjus: «Mēs netaisījāmies piekāpties krieviem Korejā un vēl jo vairāk ļaut viņiem ņemt virsroku kosmosā.» Ko gan padomju prese varēja saviem lasītājiem pastāstīt par šādu te kapitālistu? Iznākumā TV reportāžu no kosmodroma, no kura startēja Ārmstrongs un Oldrins, skatījās visa pasaule, izņemot PSRS un Ķīnu. Padomju presē todien galvenā ziņa bija par Brežņeva vizīti Polijā.
Šo rindu autors par amerikāņu lidojumu uz Mēnesi uzzināja tīrās nejaušības dēļ. Tolaik mācījos vienā no Liepājas skolām, un, vakarā atgriežoties kopā ar tēvu no draugu apciemojuma, viņš domīgi parādīja uz Mēnesi un teica: «Iedomājies tik, patlaban pa to staigā cilvēki...»
«Viņu tur nav...» Korejas karš sākās 1950. gada 25. jūnijā. Kara pirmajā fāzē komunistiskās Ziemeļkorejas armija pārgāja robežu un ātri ieņēma Seulu. Par oficiālo kara iemeslu Ziemeļkorejas vadonis Kims Irsens minēja to, ka dienvidkorejieši esot gatavojuši uzbrukumu viņam, tādēļ ziemeļkorejieši tikai apsteiguši ienaidnieku. Staļins par Kima avantūru nebija sajūsmā un, kā runā, esot teicis, ka neveiksmes gadījumā nenākšot Ziemeļkorejai palīgā. Taču, kad karā Dienvidkorejas pusē iesaistījās ANO apvienotie spēki (jā, bija laiki, kad Apvienotās Nācijas spēja vienoties par aktīvu darbību kādas valsts atklātas agresijas gadījumā) ar ASV priekšgalā, tad svaru kausi nosvērās par labu Dienvidkorejai un konfliktā nācās iesaistīties arī PSRS un Ķīnai, pretējā gadījumā komunistu režīmam Phenjanā draudēja sabrukums.
Staļins piekrita diezgan negribīgi, jo gatavojās nopietnākam karam «pa tiešo» ar ASV. Tomēr nosūtīja palīgā Kimam savu aviāciju, bruņotu ar jaunākajiem iznīcinātājiem MiG-15. Tiem pretī stājās modernākais amerikāņu iznīcinātājs Sabre. Precīzu datu par padomju lidotāju zaudējumiem Korejas karā nav vēl šobaltdien. Ilgu laiku tādu nevarēja būt pat teorētiski, jo Staļina pēctecis Hruščovs vēl sešdesmitajos gados apgalvoja, ka PSRS vispār nav iesaistījusies šajā konfliktā: «Īsti neatminos, vai tur bija mūsu militārpersonas. Ja arī bija, karadarbībā nepiedalījās.» Taču tad neatbildēts paliek jautājums - par ko ordeņus un medaļas saņēma 3504 padomju 64. iznīcinātāju korpusa lidotāji un tehniķi? 22 no viņiem piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu.
Amerikāņu aviācija ātri iekaroja kundzību gaisa telpā, ar tās palīdzību starptautiskajiem spēkiem izdevās sakaut Dienvidkorejā iebrukušos ziemeļkorejiešu spēkus. Taču tad konfliktā iesaistījās PSRS un Ķīna, padarot to arvien plašāku. Civiliedzīvotāju upuru skaits pārsniedza miljonu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita