Veika sala ir koraļļu salu atols Mikronēzijā. Salu grupu veido trīs salas - Veika, Vilka un Pīla, ko ieskauj koraļļu rifi. Līdz 1935. gadam salas bija ASV piederošs un ne īpaši noderīgs zemes pleķis Klusā okeāna vidū - pārāk tālu no civilizācijas, lai tur kāds gribētu dzīvot, savukārt salu militarizāciju aizliedza pēc Pirmā pasaules kara noslēgtie līgumi starp ASV un Japānu. Līdz ar civilās aviācijas attīstību nelielais atols kļuva par Pan American lidsabiedrības bāzes staciju, kur nolaidās slavenie Panamerica kliperi - milzīgas lidlaivas, kas pasažieriem piedāvāja ekskluzīvu iespēju šķērsot okeānu pa gaisu. Sarežģītā diplomātiskā situācija starpkaru periodā neļāva amerikāņiem salās izveidot militāro bāzi, taču PanAm darbība te ļāva veikt nepieciešamos izpētes darbus, lai vajadzības gadījumā bāzi varētu izveidot iespējam ātri.
Saasinoties ASV un Japānas attiecībām, 1941. gada janvārī ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts parakstīja dekrētu par Klusā okeāna centrālās daļas militarizāciju, plānā iekļaujot arī Veika salu. Jau 1941. gada augustā salā bija izveidota pilnvērtīga militārā bāze, kuras garnizonu veidoja ASV Jūras kājnieku korpusa karavīri. Kopumā uz salas atradās 450 jūras kājnieku virsnieki un karavīri, 68 ASV flotes jūrnieki un vairāk nekā 1200 civilie darbinieki no Morisona-Knudsena korporācijas, kas turpināja salas infrastruktūras izbūves darbus, viņu vidū arī vietējie Mikronēzijas iedzīvotāji. Salā izveidotās bāzes galvenais mērķis bija apkalpot amerikāņu smagos B-17 bumbvedējus to ceļā pāri Klusajam okeānam.
1941. gada 3. decembrī salas aizsardzību papildināja 12 F4 Wildcat iznīcinātāji no ASV Aviācijas bāzes kuģa Enterprise. Nelielo atolu aizsargāja visai spēcīga artilērija - divpadsmit 76 mm pretgaisa lielgabali un seši 127 mm lielgabali, kas agrāk bija atradušies uz ASV kaujas kuģa Texas klāja. Tiesa, jūras kājnieku skaits bija nepietiekams pilnvērtīgai salas aizsardzībai. Salas pretgaisa aizsardzības efektivitāti ierobežoja pretgaisa artilērijas vadības sistēmas trūkums - visus 12 salas zenītlielgabalus kontrolēja tikai viena strādājoša pretgaisa artilērijas vadības stacija. Jūras kājnieku rīcībā bija astoņpadsmit 12,7 mm kalibra Browning lielkalibra ložmetēji un trīsdesmit 7,62 mm Browning vidējie ložmetēji.
8. decembris
28. novembrī salas garnizona komandēšanu pārņēma komodors Vinfīlds Kaninghems. Tikai desmit dienas vēlāk, 1941. gada 8. decembrī amerikāņu karavīri atpūtās pēc iepriekšējā dienā notikušajām militārajām mācībām. No bāzes gaisā pacēlās PanAm kliperis, taču vēl pēc neilga laika pienāca radio ziņa par Japānas uzbrukumu Pērlhārborai un kara sākumu. PanAm lidlaiva atgriezās Veika salā ar mērķi evakuēt aviokompānijas personālu, bet no salas lidlauka gaisā pacēlās četri Wildcat iznīcinātāji, lai uzsāktu patrulēšanu ap salu.
Drīz vien virs salas parādījās 36 Mitsubishi G3 bumbvedēji ar Uzlecošās saules simbolu uz spārniem. Uzbrukums Veika salai sakās tikai divarpus stundas pēc uzlidojuma Pērlhārborai. Starptautiskās datumu maiņas līnijas īpatnības noteica, ka kalendārs gandrīz 4000 kilometru attālumā esošajā Pērlhārboras ostā Havaju salās rādīja 7. decembri, kamēr Veika salā jau bija 8. decembris. Sliktā redzamība neļāva amerikāņu pilotiem laikus pamanīt pretinieka lidmašīnas, tādēļ japāņu uzlidojums bija ļoti veiksmīgs un sadega visi uz zemes palikušie amerikāņu iznīcinātāji. Salas aizsardzības infrastruktūra gan uzbrukumos necieta, jo japāņu galvenais mērķis bija iznīcināt ASV aviāciju. Pirmajā triecienā bojā gāja 23 amerikāņu jūras kājnieki, bet 11 guva ievainojumus.
Uzreiz pēc japāņu uzbrukuma no PanAm lidmašīnas izmeta visu lieko, lai tā varētu uzņemt 40 pasažierus. Tikai trešajā piegājienā maksimāli pārslogotajai lidmašīnai izdevās pacelties gaisā un aizlidot Midvejas salas virzienā. Nākamajās divās dienās japāņi pret Veika salu veica vēl divus uzbrukumus, trešajā pievēršoties pretgaisa baterijām. Uzbrukums tām nebija tik veiksmīgs, kā japāņi bija cerējuši, jo amerikāņi lielgabalus bija pārvietojuši citās pozīcijās un vietā uzstādījuši koka maketus. Tos tad arī japāņu aviācija iznīcināja, bet īstie lielgabali palika neskarti. Amerikāņu priekus gan aptumšoja nomaldījusies japāņu bumba, kas uzspridzināja daļu no pretgaisa lielgabalu munīcijas krājumiem.
Japāņu uzlidojumi turpinājās arī nākamajās dienās, bet tikmēr ASV Kara flotes štābs drudžaini sāka gatavot Veika salas evakuācijas plānu. Situācija bija sarežģīta, jo Pērlhārborā sagrautais ASV kaujas kuģu kodols nebija izmantojams, bet tas nozīmēja, ka ar atlikušajiem karakuģiem, tostarp trim aviācijas bāzes kuģiem, bija jānosedz visas ASV komunikācijas līnijas un piekraste. Tomēr Veika salas evakuācijai tika izveidota 14. kaujas grupa ar aviācijas bāzes kuģi Saratoga priekšgalā, kurai Veika salu vajadzēja sasniegt 23. decembrī.
Pirmās kaujas
11. decembra rītā Veika salā esošie pamanīja, kā pie horizonta parādās Japānas flotes spēki - trīs vieglie kreiseri, seši iznīcinātāji, zemūdeņu bāzes kuģis, divi bruņoti kravas kuģi un divas patruļlaivas, kas pielāgotas desanta izcelšanai. Uz desantkuģiem atradās 450 japāņu jūras kājnieki. Japāņu plāns bija izsēdināt 150 vīrus Vilka salā un 300 - Veika salā. Bija paredzēts, ka desantniekus atbalstīs japāņu kuģu artilērijas uguns, bet, ja desants negūtu panākumus, kreiseru apkalpēm bija jābūt gatavām atbalstīt desantniekus arī cīņās uz sauszemes.
Uzreiz ķerties pie desanta izcelšanas nebija iespējams nemierīgās jūras dēļ, bet jau plkst. 05.22 no rīta japāņu karakuģi atklāja uguni. Amerikāņi bija tam gatavi - naktī bija piedzīvoti japāņu mēģinājumi slāpēt radiosakarus, tāpēc reizē ar rītausmu gaisā pacēlās četri atlikušie Wildcat iznīcinātāji, zem kuru spārniem bija piekārtas 45 kilogramu bumbas. Iznīcinātāju posmu komandēja kapteinis Henrijs Elrods - lidotājs ar 14 gadu pieredzi flotes aviācijā. Pēc pacelšanās lidmašīnas sagrupējās četru kilometru augstumā un gatavojās triecienam.
Tikmēr amerikāņu lielgabali klusēja. ASV piecu collu lielgabali bija vecas, taču vēl joprojām bīstamas konstrukcijas ieroči, kas vairāk nekā 20 kilogramus smagu lādiņu spēja raidīt gandrīz 17 kilometru attālumā. Taču lielgabali atradās statiskās pozīcijās, kuras japāņi tobrīd vēl nezināja, tāpēc amerikāņi varēja atļauties pagaidīt, kamēr pretinieks pienāks tuvāk. Japāņu karakuģi kursēja paralēli Veika salas dienvidu krastam un apšaudīja piekrasti.
Brīdī, kad japāņu admirāļa Kadžiokas flagkuģis vieglais kreiseris Jubari pagriezās kursam rietumu virzienā, tas atradās tikai 4,5 kilometru attālumā no amerikāņu artilērijas baterijas. Šajā brīdī komodors Kaninngems, saņēmis kārtējo ziņojumu par notikumu gaitu, noteica: «Ko mēs gaidām - atklājiet taču uguni!» Un tā plkst. 06.10 ierēcās amerikāņu lielgabali. Brīdī, kad japāņu kreiseris pagriezās pret krastu, lai samazinātu siluetu un trāpījuma iespēju, amerikāņu artilēristi kuģi jau ir paņēmuši «dakšiņā» un precīzs šāviens bija tikai laika jautājums.
Pirmie Japānas zaudējumi
Japāņi nekavējoties atklāja pretuguni, taču tik neprecīzu, ka neviens japāņu šāviņš nenokrita tuvāk par 150 metriem no amerikāņu lielgabaliem. Tikmēr japāņu patruļkuģi, kas pavadīja kreiseri, mēģināja to aizsegt ar dūmu aizsegu, taču ne pārāk veiksmīgi, jo vienam no tiem trāpīja amerikāņu raidītais šāviņš.
Vienlaikus ar šiem notikumiem salas rietumos izvietotā baterija atklāja uguni pret tās sektorā esošajiem pretinieka kuģiem. Vadošais kuģis - iznīcinātājs Hajate - saņēma tiešu trāpījumu torpēdu aparātā, un eksplozija pārrāva kuģi uz pusēm. Pēc divām minūtēm tas jau atradās dzelmē, līdzi paņemot gandrīz visu apkalpi - izdzīvoja tikai viens jūrnieks no 169 apkalpes locekļiem. Hajate kļuva par pirmo japāņu karakuģi, ko Otrajā pasaules karā nogremdējuši amerikāņi. Amerikāņu artilēristu precizitāte bija izcila - par spīti japāņu pretugunij, kas pārrāva komunikācijas līnijas, tādējādi ierobežojot iespējas artilēristiem saņemt ziņas no centrālā attāluma noteicēja, un iznīcināja vienu lielgabalu, trāpījumus saņēma vēl trīs japāņu iznīcinātāji, kas bija spiesti atkāpties.
Karakuģiem aizejot no ugunslīnijas, pavērās iespēja kapteiņa Elroda komandētajiem iznīcinātājiem - secinājuši, ka tuvumā japāņu lidmašīnu nav, amerikāņu piloti pikēja uz japāņu karakuģiem, apšaudot tos ar ložmetējiem un apmētājot ar bumbām. Kapteiņa pilotētās lidmašīnas bumbas caursita iznīcinātāja Kiseragi klāju, kas tūlīt pārvērtās liesmojošā ellē - amerikāņu zemūdeņu draudu dēļ kuģis veda dubultu dziļbumbu kravu, tādēļ jau pēc piecām minūtēm iespaidīga eksplozija sarāva kuģi gabalos, nonāvējot visu 157 vīru lielo komandu. Tiesa, arī Elroda lidmašīna netika cauri sveikā, jo tā bija tik ļoti cietusi no zenītieroču uguns, ka pēc nolaišanās to nācās norakstīt. Amerikāņiem palika tikai trīs lidmašīnas.
12.-20. decembris
Atlikušās amerikāņu lidmašīnas iespēju robežās tika salāpītas, uzpildītas un apbruņotas, tādēļ pirmais Wildcat pāris jau pēc neilga brīža atgriezās debesīs. Tieši laikā, lai sagaidītu japāņu bumbvedējus, kuriem klājās plāni - no 19 japāņu bumbvedējiem, kas piedalījās uzlidojumā, amerikāņu piloti Kinnijs un Dāvidsons notrieca divus, bet vēl 11 guva dažādus bojājumus. No lidojuma neatgriezās 15 japāņu aviatori. Pienākot vakaram, uz salas sākās drudžains darbs - tumsas aizsegā amerikāņi kopā ar vietējiem strādniekiem būvēja jaunas pozīcijas lielgabaliem. Tonakt dzima vēsturiska leģenda, kas vēsta, ka Kaningems uz Pērlhārboras jautājumu, kas viņam vajadzīgs salas aizstāvēšanai, esot atbildējis: «Sūtiet mums vairāk japāņu!» Patiesībā gan virsnieks nosūtīja garu sarakstu ar trūkstošām lietām, kā arī pieprasīja civiliedzīvotāju evakuāciju. Pēc vienpadsmit stundu smaga darba jaunās pozīcijas bija kaujas gatavībā, un pirmo reizi trīs dienu laikā amerikāņu karavīri varēja izbaudīt dažas stundas netraucēta miega, ko pārtrauca īsa gaisa kauja - kapteinis Tarins, lai gan nebija mācīts nakts kaujām, pacēlās gaisā un notrieca japāņu patruļlidmašīnu.
Nākamajā dienā atsākās japāņu uzlidojumi. Amerikāņu zenītartilēristi notrieca vienu japāņu bumbvedēju. Amerikāņu leitnants Barningers vēlāk rakstīja: «Ikdienas uzlidojumi kļuva par ierastu stāstu; japāņu lidmašīnu parādīšanās kļuva par atvieglojumu nemitīgas gaidīšanas apstākļos.» Amerikāņu aviomehāniķi rādīja brīnumus, jo spēj panākt, ka vismaz viens amerikāņu iznīcinātājs vienmēr bija gatavs pacelties gaisā. Kapteinis Elrods notrieca vēl divas pretinieka lidmašīnas, savukārt leitnants Klīvers patruļas laikā pamanīja japāņu zemūdeni, kuru ar ložmetēju un divu aviobumbu palīdzību nogremdēja.
Tikmēr Pērlhārborā tika pārbūvēts lidlaivu atbalsta kuģis Tangier, kas teorētiski spētu evakuēt visus salā esošos civiliedzīvotājus. 20. decembrī salā nolaidās amerikāņu Catalina lidlaiva, kas atveda pastu. Tās galvenais uzdevums bija no salas evakuēt majoru Valteru Bajleru, jo viņš bija viens no nedaudzajiem jūras kājnieku virsniekiem, kas pārzināja zemes-gaisa komunikācijas sistēmas, kā arī īpaši slepeno ASV radaru programmu. Lidmašīnas apkalpe nodeva Kaningemam rīkojumus par civiliedzīvotāju sagatavošanu evakuācijai, kā arī saņēma detalizētu ziņojumu par līdzšinējo kaujas gaitu. ASV radiostacijas informēja sabiedrību par pirmo amerikāņu uzvaru, piebilstot, ka garnizona lielumu nevar atklāt, taču tas ir ļoti mazs. «Nekas nevar būt labāks, kā pastāstīt ienaidniekam par mūsu situāciju,» leitnants Kinnijs sarkastiski ierakstīja dienasgrāmatā.
Veika salas atriebēji
21. decembrī reģionā ieradās jauni japāņu spēki, ko šoreiz pavadīja arī aviācijas bāzes kuģi Hirju un Sorju. Sākās jauni uzlidojumi, bet amerikāņiem ierindā bija palikuši vairs tikai divi iznīcinātāji. Japāņu aviācijas bāzes kuģu piloti atzīmēja, ka amerikāņu zenītartilērija zaudē sparu. Tikmēr amerikāņi nosūtīja uz salu Tangier, kura eskortam bija iedalītas divas aviācijas bāzes kuģu grupas. 24. decembrī tam būtu jāsasniedz salu, taču pavēlē bija viena būtiska atruna - līdz salai drīkst doties vien tādā gadījumā, ja nav pārāk lielu draudu abiem nenovērtējamiem aviobāzes kuģiem. Taču, tā kā japāņu aviācija radīja šādus draudus, tad amerikāņi pagriezās atpakaļ.
22. decembra naktī salu sasniedza jauni, trīskārt lielāki japāņu desanta spēki ar daudz nopietnāku aviācijas un karakuģu artilērijas atbalstu. Gaisā pacēlās abi Wildcat, taču šoreiz japāņu lidmašīnas pavadīja spēcīgs iznīcinātāju eskorts - sacaurumotais kapteiņa Freilera Wildcat vēl paspēja nolaisties Veika salā, taču leitnants Dāvidsons, pēdējo reizi redzēts cīnoties ar vairākiem japāņu iznīcinātājiem, tā arī neatgriezās. Pēdējā kaujā amerikāņi notrieca divus japāņu pikējošos bumbvedējus, kuru apkalpes bija piedalījušās uzbrukumā Pērlhārborai.
Kapteinis Elrods, sekojot ASV Jūras kājnieku mantrai: «Katrs jūras kājnieku korpusa karavīrs pirmkārt ir kājnieks,» uzņēmās uz vietas saformēta vada komandēšanu. Elroda vadā bija piloti, kas palikuši bez lidmašīnām, artilēristi bez lielgabaliem un cits atbalsta personāls. Veika salā izvietotā VMF-211 eskadriļa vēl šobaltdien tiek dēvēta par Veika salas atriebējiem.
Jaunais japāņu plāns paredzēja izcelt desantu un nakts triecienā ieņemt amerikāņu artilērijas pozīcijas. Drīz vien no tumsas salas dienvidos iznira japāņu patruļlaivas Nr. 32. un 33, kas izsēdināja japāņu karavīrus iepretim leitnanta Pointdekstera vīru pozīcijām. Tikko japāņi bija paspējuši izkāpt krastā, tā vienu no patruļlaivām iznīcināja amerikāņu zenītlielgabalu uguns un tās liesmas apgaismoja visu piekrasti. Vēl pēc mirkļa japāņu kājnieki sasniedza leitnanta Hannas lielgabala pozīciju - leitnants, ar pistoli aukstasinīgi nošāvis trīs pretiniekus, mierīgi atsāka japāņu apšaudi. Japāņu uguns tomēr pārrāva amerikāņu telefona līnijas, un tālāk katrs salas aizsardzības atbalsta punkts bija spiests cīnīties katrs par sevi. Vienā no pozīcijām, cīnoties ar trofeju japāņu ložmetēju rokās, krita kapteinis Elrods. Par varonību viņam pēc nāves piešķīra ASV augstāko militāro apbalvojumu - Goda medaļu (Medal of Honor).
Kauja turpinājās līdz pat rīta gaismai, kad salas ziemeļos izvietotā amerikāņu baterija atklāja uguni pa patruļlaivu Nr. 33, to aizdedzinot. Japāņu iznīcinātājkuģi pietuvojās pozīcijai cerībā to apklusināt, taču amerikāņu artilēristu uguns ir tik efektīva, ka pēc vairākiem trāpījumiem japāņu iznīcinātāji bija spiesti atkal atkāpties. Līdz ar pirmo gaismu parādījās japāņu lidmašīnas. Amerikāņu situācija kļuva bezcerīga, un komodors Kaningems bija spiests pieņemt lēmumu padoties. Izdzīvojušos gaidīja nāve vai, labākajā gadījumā, četrus gadus ilgs gūsts necilvēcīgos apstākļos. Daļu gūstekņu saniknotie japāņi nošāva pa ceļam uz karagūstekņu nometnēm.
Neraugoties uz garnizona kapitulāciju, Veika salas aizstāvēšana bija pirmais amerikāņu panākums karā pret japāņiem - pirmais atsistais uzbrukums, noremdētais kuģis, pirmā cerība. Ģenerālis Tomass Holkombs, septiņpadsmitais ASV Jūras kājnieku korpusa komandieris, rakstīja: «Veika salā jūras kājnieki karu sāka izcili. ASV uzzināja, ka vecie karavīru ideāli vēl joprojām ir dzīvi mūsu karavīros. Galīgā uzvara dzimst no šādu vīru rīcības un spēka. ASV atceras Veika salu un ir lepnas par tās aizstāvjiem. Ienaidnieks atceras Veika salu, un tā viņā iedzen bijāšanu.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita