Kā Ādolfam Hitleram izdevās apburt vācu tautu un nokļūt varas virsotnē.
Atšķirībā no Ļeņina un Staļina, kuri varu sagrāba vardarbīgā ceļā, Hitlers pie tās nonāca demokrātiskā veidā un tikai pēc tam atbrīvojās no visiem konkurentiem, kļūstot par diktatoru. Te ir vietā jautājums - kā gan viņam izdevās miljoniem vāciešu pārliecināt par sevi nobalsot? Un kā vēl lielāks skaits vāciešu kļuva par kvēliem Hitlera faniem jau pēc viņa nonākšanas varas virsotnē? Vai tiešām viņi bija ar aklumu sisti? Patiesībā viss nav tik vienkārši, jo pat nelabvēļiem nācās atzīt, ka savas valdīšanas pirmajos gados fīreram izdevās saliedēt nāciju un atdzīvināt ekonomiku, demonstrējot izcilu politiķa talantu.
Plakātos un karikatūrās biju redzējis Hitleru militāra parauga kreklā ar rokas apsēju, uz kura attēlota svastika, bet mati krīt pār pieri. Bet te viņš ieradās labi pašūtā uzvalkā un izskatījās negaidīti respektabls un pieticīgs.
Iepatikties rūpniekiem un sievietēm
Ļoti liela loma Hitlera politiskajā karjerā bija viņa oratora spējām un runas dāvanām. Tas, kā šis necilais vīrelis spēja «paņemt» auditoriju, bija kaut kas apbrīnojams. Lūk, kā arhitekts un vēlākais reiha bruņojuma ministrs Alberts Špērs aprakstīja pasākumu, kurā trīsdesmito gadu sākumā pirmo reizi savām acīm bija redzējis Hitlera, tobrīd vēl tikai uzlecošās politiskās zvaigznes, uzstāšanos: «Zālē ienākušo Hitleru vētraini sveica viņa daudzskaitlīgie sekotāji no studentu vidus. Viņu entuziasms uz mani atstāja lielu iespaidu, taču arī oratora izskats bija pārsteidzošs. Plakātos un karikatūrās biju redzējis Hitleru militāra parauga kreklā ar rokas apsēju, uz kura attēlota svastika, bet mati krīt pār pieri. Bet te viņš ieradās labi pašūtā uzvalkā un izskatījās negaidīti respektabls un pieticīgs. Vēlāk uzzināju, ka viņam piemīt izcilas spējas pielāgoties - apzināti vai intuitīvi - dažādai videi. Ovācijas nerima vairākas minūtes, bet Hitlers mēģināja tās pārtraukt. Pēc tam klusā balsī neizlēmīgi un pat mazliet kautrīgi sāka tādu kā lekciju par vēstures tēmu. Klausījos ar interesi, jo bija ļoti liels kontrasts salīdzinājumā ar to, ko par viņu bija stāstījuši viņa pretinieki. Biju gaidījis histērisku demagogu un mežonīgi žestikulējošu fanātiķi militārā uniformā, bet te redzamais cilvēks runāja ļoti nosvērti. Šķita, ka viņš atklāti dalās savās domās par nākotni. Ironija mijās ar vieglu humoru. (..) Sākotnējais kautrīgums drīz vien pazuda: tagad viņš laiku pa laikam paaugstināja balsi; viņš pārliecināja, taču necentās hipnotizēt auditoriju. Kopējais iespaids bija daudz dziļāks nekā runas saturs, no kura maz ko atceros.» Drīz pēc tam Hitlera apburtais Špērs iestājās nacistu partijā.
Līdzīgu iespaidu Hitlera publiskās uzstāšanās atstāja arī uz ārzemniekiem, kam gadījās tās redzēt. Amerikāņu studente Enīda Keijesa vēstulē mātei nacistu mītiņu aprakstīja šādi: «Troksnis, pūļa skandēšana, mūzika - viss bija kā futbola mačā. Taču sajūtas, kas aiz tā visa stāvēja, bija daudz dziļākas un nopietnākas, nekā tas raksturīgs futbola faniem. Ar sirdi un dvēseli vācieši pārdzīvoja par savas valsts politisko likteni.» Kaut gan amerikāniete lielu daļu runās teiktā nesaprata, taču publikas noskaņojumu viņa uztvēra nekļūdīgi.
1933. gada martā notikušajās vēlēšanās nacionālsociālisti ieguva nepilnus 44 procentus balsu (17,2 miljonus), kas bija absolūtais rekords. Salīdzinājumam: otrs labākais rezultāts līdz tam bija sociāldemokrātu iegūtie nepilnie 38 procenti 1919. gada janvāra vēlēšanās. Kad pēc uzvaras šajās vēlēšanās Hitlers jau kā neapšaubāms valsts līderis uzstājās ar runu Potsdamā, solot valstij atdzimšanu, pat prezidents Hindenburgs, kurš nebija sevišķi augstās domās par Hitleru un vēl nesen ļoti nelabprāt viņu bija nominējis kanclera amatam, klausoties viņa iedvesmojošo runu, aizkustinājumā apraudājās. Reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss todien savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Tā bija viņa labākā runa. Tās beigās visi bija aizkustināti. Man acīs bija asaras. Tā tiek veidota vēsture.»
Viens no Hitlera oponentiem nacistu partijas rindās Oto Štrasers savās atmiņās rakstīja: «Man bieži ir vaicājuši, kur slēpjas Hitlera oratora talanta noslēpums. Es to varu izskaidrot tikai ar Ādolfa neticamo intuīciju, ar viņa spējām nekļūdīgi uzminēt klausītāju vēlmes. Ja viņš mēģina savus argumentus balstīt teorijās vai citātos, dara to visai zemā līmenī un paliek nesaprasts. Taču pietiek viņam atteikties no šādiem mēģinājumiem un ļauties iekšējai balsij, tā uzreiz viņš kļūst par vienu no mūsu gadsimta dižākajiem oratoriem.»
Oto Štrasers min arī dažus piemērus no dzīves: «Lūk, Hitlers ienāk zālē. Ievelk nāsīs gaisu. Minūti padomā, mēģina sajust atmosfēru. Tad pēkšņi uzsprāgst: «Personībai nav nozīmes... Vācija ir iemīta dubļos. Vāciešiem ir jāapvienojas. Personiskās intereses jāpakļauj sabiedrības interesēm. Es jums atgriezīšu pašlepnuma sajūtu un padarīšu Vāciju varenu!» Vārdi trāpa precīzi mērķī, viņš saka cilvēkiem to, ko tie vēlas dzirdēt. Nākamajā dienā, vēršoties ne vairs pie izputējušiem bodniekiem alus pagrabā, bet gan uzrunājot rūpniecības magnātus, viņš pirmajās sekundēs izjūt nenoteiktību. Bet tad viņa acis iedegas, viņš ir sajutis auditoriju: «Nācija var atdzimt tikai ar personību pūliņiem. Masas ir aklas un dumjas. Katrs no mums ir līderis, un visa Vācija sastāv no šādiem līderiem!» Rūpnieki kliedz: «Pareizi, pareizi!» Un ir gatavi apzvērēt, ka Hitlers ir viņu cilvēks. 1937. gada Nirnbergas kongresā viņš vērsās pie sievietēm. Viņa priekšā ir 20 000 sieviešu. Hitlers neko nezina par sievietēm, taču no viņa lūpām nāk vārdi, kas izraisa auditorijas entuziasma vilni: «Ko es jums esmu devis? Ko jums ir devusi nacionālsociālistiskā partija? Mēs esam jums devuši Vīrieti!» Un sievietes viņam atbild ar sajūsmas pilniem kliedzieniem. Hitlers ir kā medijs, kurš, nonācis ar publiku aci pret aci, iekrīt transā. Tas ir viņa diženuma mirklis, kad viņš pa īstam kļūst pats par sevi un tic tam, ko saka.» Atcerēsimies, ka to raksta cilvēks, kurš ar Hitleru nepavisam nebija draugos, jo Oto brālis Gregors Štrasers bija viens no galvenajiem Ādolfa konkurentiem partijas vadībā un pārstāvēja izteikti kreiso spārnu, kura idejas daudz neatšķīrās no komunistiem. Šī iemesla dēļ 1934. gadā Hitlers Gregoru lika nogalināt, bet Oto bija spiests emigrēt no Vācijas un no sirds ienīda fīreru.
Vadonis cietumā
Hitlera tēlam nāca par labu tas, ka savas politiskās pārliecības dēļ viņš bija pasēdējis cietumā. Par 1923. gadā sarīkoto apvērsuma mēģinājumu jeb Alus puču viņam piesprieda piecu gadu ieslodzījumu, taču nosēdēja viņš nepilnu gadu. Viņa oponents Oto Štrasers cietuma lomu Hitlera karjerā aprakstīja šādi: «Lētticīgās tautas acīs Hitlers kļuva par mocekli, kurš cieš savas cīņas par nācijas atdzimšanu dēļ. Tika pat izdotas krāsainas pastkartes, kurās bija attēlots Ādolfs, sēžot drūmā kamerā, bet caur biezām cietuma restēm viņa skumjo seju apspīdēja vāri saules stari. Sabiedrība juta viņam līdzi, un, kamēr Hitlers izcieta sodu komfortablā cietoksnī, viņa autoritāte būtiski auga. Patiesībā gan Landsbergas cietoksnis atgādināja militāru klubu, nevis cietumu. Katram ieslodzītajam bija viena vai divas istabas. Viņi varēja pieņemt viesus, rīkot kopīgas sanākšanas, smēķēt, spēlēt kārtis un pasūtīt cietumsargiem dažādas delikateses.»
Fīrers kā pielūgsmes objekts
Pirms kļūšanas par reihskancleru un arī valdīšanas sākumposmā Hitlers bija cilvēkiem diezgan pieejams. Minhenē nevienam nebija noslēpums, ka viņš bieži apmeklē restorānu, kuru bija iecienījuši arī mākslinieki - šādā vidē viņš jutās visai komfortabli. Reizēs, kad Hitlers ar tuvākajiem līdzgaitniekiem te vakariņoja, ārā parasti sapulcējās pāris simti viņa sajūsmināto atbalstītāju. Interesanti, ka viena no neformālo vakariņu regulārajām apmeklētājām bija angļu aristokrāte Junitija Mitforde, kura ļoti esot centusies fīreru pierunāt draudzēties ar Britāniju. Mitfordu ģimene bija ļoti savdabīga: Junitijas māsa Diāna bija precējusies ar britu fašistu līderi Osvaldu Mosliju, savukārt otra māsa Džesika iestājās komunistiskajā partijā. Pati Junitija vairākus gadus nodzīvoja Vācijā, bet dienā, kad Britānija 1939. gada septembrī pieteica Vācijai karu, aiz sirdsēstiem mēģināja nošauties ar fīrera dāvināto pistoli. Hitlers viņai sarūpēja labākos ārstus, kuri izglāba Mitfordes dzīvību, bet pēc tam caur Šveici nogādāja Anglijā. Ievainojums galvā lika manīt visu atlikušo dzīvi, un 1948. gadā no tā izraisītajām sekām Junitija nomira.
Jaunā angliete nebija vienīgā, kuru Hitlers bija apbūris, un pirmajos valdīšanas gados viņš nenepārprotami bija lielas daļas Vācijas sabiedrības elks. Kad fīrers kaut kur brauca automašīnā, vienmēr viņu sveica sajūsmināti cilvēki, kaut gan pats Hitlers par to nemaz nebija īpašā sajūsmā. Vismaz tāds iespaids rodas, lasot Alberta Špēra aprakstu par kādu izbraucienu trīsdesmito gadu vidū: «Kad mēs izbraucām cauri kādam ciematam, mūs atpazina, taču, pirms cilvēki paspēja attapties, jau bijām gabalā. «Nākamajā ciemā tik viegli netiksim cauri. Uz turieni jau noteikti ir piezvanījuši no vietējās partijas šūniņas,» teica Hitlers. Un tā arī bija - kad tur parādījāmies, ielas jau bija pilnas ar sajūsminātiem cilvēkiem. Ciema policists gan mēģināja attīrīt ceļu, taču tik un tā mēs uz priekšu virzījāmies bruņurupuča gaitā. (..) Kad piestājām pie kāda maza restorāniņa, tā saimnieks un sieva no uztraukuma bija tik apjukuši, ka adjutants tikai ar lielām grūtībām noskaidroja ēdienkarti. Tikmēr uz ielas savācās tūkstošgalvains pūlis, skandējot vēlmi ieraudzīt Hitleru. «Kā gan mums tikt tam cauri,» viņš izmeta, kad iznācām ārā. Apbērti ar ziediem, lēni tuvojāmies vārtiem, bet pusaudži tos aizvēra mums deguna priekšā. Bērni sakāpa uz automobiļa kāpšļiem. Hitleram nācās dalīt autogrāfus, un tikai pēc tam vārtus atvēra. Cilvēki smējās, un Hitlers smējās kopā ar viņiem. Ieraugot mūs, zemnieki pameta savus lauku darbus, bet sievietes mums māja ar rokām. Tas bija īsts triumfs. Hitlers pagriezās pret mani un iesaucās: «Līdz šim tik sajūsmināti sagaidīja tikai vienu vācieti - Mārtiņu Luteru!» (..) Tādu masu sajūsmu izraisīja ne jau runas vai propaganda, bet gan vienkārši Hitlera klātbūtne. Hitlers allaž bija masu pielūgsmes objekts. Taču, neraugoties uz to, privātajā dzīvē viņš saglabāja vienkāršību, kas mani sajūsmināja.»
Starp citu, ziedi, ar kuriem sajūsminātā tauta burtiski apbēra fīreru, patiesībā viņam bija vienaldzīgi. Oficiāli gan tika uzskatīts, ka viņa mīļākais zieds ir kalnos augošais ēdelveiss, taču, kā apgalvo Špērs, ar realitāti šim apgalvojumam nav bijis nekāda sakara, jo to vienkārši izdomājusi Propagandas ministrija.
Onkulis Ādolfs un bērni
Kā jau nācijas tēvam pieklājas, fīrers publiski demonstrēja arī mīlestību un gādību par bērniem. Saglabājušās fotogrāfijas, kurās viņš smaidot pozē kopā ar bērniem, pieņem no viņiem ziedus un apsveikumus. Taču kādas jūtas patiesībā viņš izjuta pret bērniem, varam vien minēt. Alberts Špērs uzskata, ka Hitlera mīlestība pret bērniem ir bijusi tēlota: «Es bieži vien pats sev uzdevu jautājumu, vai Hitlers pret bērniem izjuta kaut ko līdzīgu mīlestībai. Tiekoties ar savu paziņu vai svešu cilvēku bērniem, viņš ar tiem centās sarunāties aizbildnieciski draudzīgā tonī, taču nekad tas neizskatījās pārliecinoši un nepiespiesti. Viņš spēja tikai pateikt pāris maigu vārdu, bet būtībā uz bērniem skatījās kā uz nākamās paaudzes pārstāvjiem.» Lielā mērā tā tiešām bija taisnība, jo demogrāfijas jautājums Hitleru uztrauca galvenokārt no tā viedokļa, lai nākotnē armijai būtu pietiekami daudz karavīru, bet ekonomikai strādnieku. Taču nevar arī noliegt, ka dzimstības veicināšanai tika sperti arī visnotaļ praktiski soļi: jaunai vācu ģimenei valsts bija gatava piešķirt 10 000 marku aizdevumu mājokļa ierīkošanai, bet par katru piedzimušo bērnu no šīs summas tika svītrotas 2500 markas. Tātad, ja ģimenē bija četri bērni, aizdevums tika automātiski dzēsts.
«Vācijas Džordžs Vašingtons»
Par Hitleru sajūsmā bija arī daudzi ārzemnieki. Izklausās tas varbūt pārsteidzoši, taču atcerēsimies, ka līdz pat 1938. gadam pasaulei nebija īpaši ko pārmest Vācijas fīreram. Šajā ziņā viņu varētu salīdzināt ar Krievijas diktatoru Vladimiru Putinu līdz 2022. gada 24. februārim. Jā, visi zināja, ka viņš izrēķinās ar saviem politiskajiem oponentiem un sapņo par Padomju Savienības atjaunošanu, taču tajā pašā laikā nebija noliedzams arī tas, ka Putinu atbalsta liela daļa Krievijas iedzīvotāju un valsts viņa valdīšanas laikā ir attīstījusies - tā vismaz tolaik likās. Kā arī vēl spodrināja valsts prestižu, sarīkojot Soču olimpiādi un futbola čempionātu. Ar Hitleru bija līdzīgi: jā, viņš sasēdināja cietumā komunistus, novāca savus politiskos konkurentus un militarizēja visu valsti, taču tajā pašā laikā Vācija, nenoliedzami, attīstījās un sarīkoja iespaidīgo Berlīnes olimpiādi. Sapņoja par Lielvāciju un Versaļas līguma pārskatīšanu, taču arī citur pasaulē daudzi uzskatīja, ka līguma noteikumi bija vāciešiem pazemoti. Protams, Hitlera režīms visiem spēkiem centās no valsts «izēst» ebrejus, taču šis jautājums tā nopietni uztrauca vien ASV, kur bija spēcīgs ebreju lobijs un tādēļ izskanēja aicinājumi pieteikt Berlīnei ekonomisko boikotu. Taču Eiropā Vācijas ebreju problēmas nevienu īpaši neinteresēja un neviena valsts necentās viņiem palīdzēt.
«Es apbrīnoju enerģiju, ko ir radījusi nacionālsociālistiskā kustība. Cienu vācu jaunatnes patriotisma pilno dedzību. Es apskaužu dziļumu un patiesumu, ar kādu tiek meklēta nacionālā vienotība. Tas ir nesavtīgs un pozitīvs process,» ar tādiem vārdiem Vācijā notiekošo trīsdesmito gadu vidū raksturoja britu parlamenta deputāts Arnolds Vilsons. Vēl daiļrunīgāks bija bijušais britu premjerministrs (1916-1922) Deivids Loids Džordžs, kurš Vācijā viesojās 1936. gadā un nodēvēja Hitleru par «dižāko no mūsdienu vāciešiem» un «Vācijas Džordžu Vašingtonu», piebilstot, ka, ja 1918. gadā Vācijā būtu pie varas bijis tāds vīrs kā Hitlers, tā nebūtu piedzīvojusi sabrukumu.
Džons Kenedijs, tolaik vēl jauns students, Vāciju apciemoja 1937. gada vasarā un savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Šķiet, ka Hitlers te ir tikpat populārs kā Musolīni Itālijā. Taču viņa spēcīgākais ierocis ir propaganda. (..) Te ir ļoti skaisti, pa ceļam var redzēt daudz piļu. Ļoti skaistas pilsētiņas, tās gluži vai uzskatāmi parāda nordisko tautu pārākumu pār latīņu. Vācieši ir patiešām vareni, tādēļ jau pret viņiem apvienojas, lai aizstāvētos...» Gadu vēlāk Vāciju apceļoja amerikānis Džons Rendolfs, kurš par šo valsti bija sajūsmā: «Vācijā vispār nav bezdarba, neviens te necieš badu un ziemā nesalst - tā tas nav nevienā citā valstī, izņemot Itāliju, kur arī visu kontrolē valsts. Vācijā valda kārtība un disciplīna.»
Ceļā uz varas virsotni Hitlers diezgan bieži tikās ar ārvalstu žurnālistiem un centās to acīs radīt labu iespaidu par sevi. Vairumā gadījumu tas arī izdevās, jo intervijās viņš runāja nosvērti un pārdomāti. Piemēram, klāstīja, ka attiecībā uz ebrejiem neplāno ierobežot to tiesības, bet gan panākt, lai neebrejiem Vācijā būtu tikpat daudz tiesību kā ebrejiem. Parasti gan viņa intervijas vairāk atgādināja monologu, izklāstot pārdomas par to vai citu jautājumu. Tādēļ nav brīnums, ka sākumā Hitlers uz daudziem žurnālistiem neatstāja īpašu iespaidu. Piemēram, amerikāņu žurnāliste Dorotija Tomsone pēc tikšanās ar Hitleru bija secinājusi, ka viņš ir pļāpīgs, neizteiksmīgs un viņam nav nekādas politiskās nākotnes. Tikpat kļūdainu secinājumu bija izdarījis arī toreizējais ASV vēstnieks Vācijā Sekets, kurš dienesta ziņojumā bija atzīmējis, ka tādi cilvēki kā Hitlers nav spējīgi kļūt par īstiem politiķiem.
Pavisam cits iespaids par Hitleru bija 1938. gadā uz Berlīni atsūtītajam vēstniekam Vilsonam, kurš pirmo tikšanos ar fīreru aprakstīja šādi: «Mans pirmais iespaids - jebkāda dramatisma trūkums šajā tik ļoti dramatizētajā cilvēkā. Viņš izskatās veselīgāks, nekā es gaidīju, stalts un stingrs.» Pirms tam vēstnieks bija ticies ar Musolīni un atzīmēja, ka radies iespaids, ka ar šo cilvēku varētu aiziet iedzert alu un parunāties, taču par Hitleru gan šādas domas prātā neesot nākušas.
Nacistu propaganda prata radīt par savu valsti labu iespaidu, ja vien to vēlējās. Piemēram, 1934. gadā ASV lielu ievērību izpelnījās stāsts par kādu Pirmā pasaules kara vācu veterānu, kurš bija dzīvojis Amerikā, taču Lielās depresijas laikā palicis bez darba un uzrakstījis vēstuli Hitleram, lūdzot palīdzību. Rezultātā nacistu partija apmaksāja viņam ceļu uz Vāciju un iekārtoja darbā partijas mītnē Minhenē. Pēc tam veterāns žurnālam Time Hitleru bija raksturojis kā godavīru, kurš nesavtīgi palīdz trūcīgajiem iedzīvotājiem un būvē īstu sociālismu.
Hitlers un nauda
Ik dienas dzīvē Hitlers bija diezgan pieticīgs atšķirībā no daudziem citiem partijas vadoņiem, kuri mīlēja greznību. Īpaši šajā ziņā izcēlās «nacists Nr. 2» Hermanis Gērings, taču fīrers uz šo senā līdzgaitnieka vājību skatījās caur pirkstiem. Tas gan nenozīmē, ka naudai vispār nebūtu nekādas nozīmes vadoņa dzīvē. Tā gluži nebija vis, taču viņam bija arī savi ienākumu avoti paralēli kanclera algai. Viens no tiem bija honorāri par grāmatas Mana cīņa (Mein Kampf) izdošanu - ņemot vērā, ka tā Vācijā bija teju vai obligātā literatūra, to drukāja milzu tirāžās un tā ienesa itin prāvus ienākumus. Hitlers bija uzrakstījis grāmatai arī turpinājumu, ko politisku apsvērumu dēļ tā arī nepublicēja, kaut gan ar to būtu nopelnījis vairākus miljonus marku. Vēl viens neizsīkstošs ienākumu avots bija fīrera fotoportretu tiražēšana, jo tika nolemts, ka Hitleram pieder tiesības saņemt noteiktu procentu par sava attēla publicēšanu, turklāt tas attiecās arī uz pastmarkām.
Ekonomika un četrgadu plāns
Kad Hitlers 1933. gadā beidzot tika pie varas, pat oponentiem nācās atzīt, ka viņš kā politiķis ir audzis un atteicies no demagoģijas, ko bieži izmantoja priekšvēlēšanu laikā. Stājoties kanclera amatā, Hitlers solījās atjaunot vācu tautas vienotību un pielikt punktu komunisma draudiem. Kristīgās un ģimenes vērtības tiks aizsargātas, bet jaunatne audzināta vācu tradīciju garā, izbeidzot politisko un kultūras nihilismu. Un, protams, tuvāko četru gadu laikā valsts nacionālsociālistu vadībā pārvarēs ekonomisko krīzi. Kuram gan varēja būt kaut kas iebilstams pret šādu programmu, izņemot varbūt vienīgi komunistus? Taču tie pēc reihstāga dedzināšanas bija pasludināti ārpus likuma. Kaut ko mēģināja iebilst sociāldemokrāti, taču viņi reihstāga sēdē, kurā tika lemts par papildu pilnvaru piešķiršanu kancleram, būtībā padarot Hitleru par diktatoru, palika mazākumā.
Paralēli skrūvju pievilkšanai politikā, valstī norisinājās arī ekonomiskās reformas. Tika izstrādāts jauns valsts saimniecības modelis, kam pamatus lika ekonomikas ministrs un valsts bankas šefs Jalmārs Šahts. Tas paredzēja lielāku valsts iesaistīšanos ekonomikā gan caur valsts uzņēmumiem, gan valsts daļām akciju sabiedrībās. Tas ļāva iedarbināt vairākas ekonomikai būtiskas programmas, sākot ar autobāņu un tiltu celtniecību, beidzot ar kultūras un sporta būvēm. Interesanti, ka ideja par autobāņu būvi bija piedāvāta jau divdesmitajos gados - toreiz nacisti bija pret, taču tagad izvilka veco projektu dienasgaismā un īstenoja. Visu šo lielo projektu celtniecībā iesaistīja vairāk nekā pusotru miljonu cilvēku, kas ļāva atdzīvināt ekonomiku un samazināt bezdarbu. Uz valsts rēķina atjaunoja vairāku slēgto rūpnīcu darbu, piemēram, izveidoja valsts metalurģijas koncernu, kura vadību uzticēja Hermanim Gēringam. Viņam arī uzdeva četrgadu ekonomikas plāna vadīšanu, kura galvenais uzdevums bija atjaunot militāri rūpniecisko kompleksu. Valsts pārņēma arī ebrejiem atņemtos īpašumus un uzņēmumus. Šo to nacisti patapināja no komunistiem: gan četrgadu industrializācijas plānu (tiesa, Staļinam bija piecgadu plāni), gan vergu darba izmantošanu - ja Staļinam bija GULAG, Hitlers lika pie darba koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Turklāt ne tikai valsts kontrolētos uzņēmumos, bet arī privātos, un, piemēram, ķīmijas koncerns IG Farben maksāja SS administratīvajai pārvaldei par katru uzņēmumā nodarbināto ieslodzīto.
Tiesa, kaut gan vārdos Hitlers nepaguris stāstīja, ka domā par vienkāršo tautu un tās labklājības celšanu, vairāki līdzgaitnieki atceras, ka patiesībā šī tēma viņu diez ko nav interesējusi. Piemēram, likvidēto strādnieku arodbiedrību vietā radītās organizācijas Spēks caur prieku aktivitātes fīreram bija diezgan vienaldzīgas. Kad šīs organizācijas vadītājs Roberts Lejs bija izstrādājis projektu strādnieku darba un atpūtas apstākļu uzlabošanai, Hitlers par tā realizāciju pat neinteresējās, un, kā apgalvo Špērs, pat britu vēstnieks paveikto bija novērtējis augstāk nekā fīrers.
Koncentrācijas nometnes
Jau gandrīz uzreiz pēc Hitlera nākšanas pie varas nacisti izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes. Iemesls bija vienkāršs: pēc reihstāga dedzināšanas pret komunistiem, kurus vainoja šajā noziegumā, tika izvērsts plašs represiju vilnis un apcietināti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Esošajos cietumos visiem vietas nepietika, tādēļ nācās improvizēt un izveidot pagaidu nometnes. 1933. gadā vien tādu visā Vācijā bija vairāk nekā 200, un apstākļi tajās bija visai skarbi - antisanitārija, nepietiekams uzturs, ieslodzīto piekaušana un spīdzināšana.
Vēlāk gan lielākā daļa šo pagaidu nometņu tika slēgtas, atstājot vien dažas lielās. Pirmā no tām bija Dahava, ko izveidoja netālu no Minhenes. To nacisti iekārtoja kā paraugnometni un pirmajos gados to ļāva apmeklēt ārvalstu žurnālistiem un pat tūristu grupām. New York Times reportieris, kurš 1933. gadā piedalījās šādā «preses tūrē», nometnē valdošo kārtību raksturoja kā «kaut ko pa vidu starp armijas kazarmām un labošanas darbu nometni». Līdzīgs iespaids bija radies arī britu parlamenta deputātam Viktoram Kazaletam, kurš bija apmeklējis nometni un atzinis, ka tā «nav īpaši interesanta, taču tiek efektīvi pārvaldīta». Ņemot vērā, ka tobrīd lielākā daļa Dahavā ieslodzīto bija komunisti (tā vismaz apgalvoja nometnes vadība), nekādu līdzjūtību britu deputāts pret viņiem neizjuta. Savukārt kāds amerikāņu politiķis atzina, ka ieslodzīto acīs esot nolasījis neaprakstāmas šausmas, ko izraisījis nometnē valdošais režīms.
Ebreji un ārpolitika
Attiecībā uz ārpolitiku diezgan būtiski atšķīrās tas, ko Hitlers stāstīja plašām tautas masām, un tas, par ko viņš runāja slēgtā lokā. Publiskajās runās gan tika pieminēta nepieciešamība Vācijai atgūt lielvalsts statusu, kas būtu līdzvērtīgs Francijai un Anglijai, taču privātajās sarunās tonis bija daudz agresīvāks, un te jau fīrers pieminēja gan armijas atjaunošanu un bruņošanos, kas bija pretrunā Versaļas līguma noteikumiem, gan arī visu vāciešu apvienošanu vienā valstī, lai kur viņi arī dzīvotu, un dzīves telpas paplašināšanu. Atklāti par šo tēmu viņš sāka runāt trīsdesmito gadu otrajā pusē, kad jau bija nostiprinājis savas pozīcijas. Šādas runas gan izraisīja uztraukumu daļā armijas augstākās virsniecības, kas ne bez pamata uzskatīja, ka «dzīves telpas paplašināšana» var novest pie plaša mēroga kara un Vācijas sakāves. Jau no 1938. gada virkne virsnieku perināja plānus par fīrera gāšanu, taču, kamēr visas Hitlera politiskās un militārās avantūras vainagojās panākumiem, līdz šo ieceru īstenošanai tā arī netika. Gluži vienkārši nācija nesaprastu, ja ģenerāļi novāktu vadoni, kurš panācis Austrijas anšlusu, daļas Čehoslovākijas pievienošanu un uzvaru pār Poliju, bet vēlāk arī pār Franciju.
Savukārt jautājumā par ebrejiem Hitlera retorika mainījās atkarībā no publikas, kurai tā bija domāta. Kaut Hitlers bieži vien visās nelaimēs vainoja «žīdus un komunistus», sākotnēji antisemītisms nespēlēja nemaz tik lielu lomu viņa uzsākto valsts reformu programmā. Protams, ebreji tika padzīti no visiem kaut cik būtiskajiem amatiem valsts pārvaldē un izglītības sistēmā, arī no masu medijiem un kultūras iestādēm. Drīz vien sekoja arī ebreju uzņēmumu boikots, aicinot neiepirkties ebrejiem piederošos veikalos, ko vainagoja ebreju grautiņi. Taču ārzemju politiķiem un žurnālistiem šādu politiku viņš skaidroja ar vācieši vēlmi norobežoties no ebrejiem un atņemt tiem siltās vietiņas, kurās tie iekārtojušies. Piemēram, amerikāņu politiķim Džeimsam Makdonaldam viņš sacīja: «Mēs ne tik daudz ar ebrejiem steidzam tikt skaidrībā, kā ar sociālistiem un komunistiem. Amerika tādiem cilvēkiem laikus aizvēra durvis, bet mēs ne. Tādēļ mums ir visas tiesības beidzot pieņemt pret viņiem likumus.» Savā ziņā ūdeni uz nacistu dzirnavām lēja arī citas Eiropas valstis, kas nebūt nesteidza ebrejiem sniegt palīdzīgu roku un pieņemt viņus, tā radot iespaidu, ka Hitleram ir taisnība - ebrejs nekur nav laipni gaidīts, tādēļ viņus visus vajag sūtīt uz Palestīnu. Tiesa, to kontrolējošā Britānija gan nebija noskaņota ebrejus uzņemt...
Karš un veselības problēmas
Kamēr «dzīves telpu» varēja paplašināt bez asinsizliešanas, tikmēr nācijas noskaņojums nemainījās un sajūsma par viedo vadoni nemazinājās. Taču pamazām vien pats fīrers no tautas attālinājās. Alberts Špērs raksta, ka sabiedrības noskaņojums Vācijā sācis mainīties 1939. gadā, kad publika vairs nebija ekstāzē par katru vadoņa parādīšanos tautai: «Vēl vairāk, arī pats Hitlers aizvadītajos gados pamazām attālinājās no sajūsminātās tautas. Tagad viņš arvien biežāk dusmojās un īgņojās, kad Vilhelma laukumā sapulcējies pūlis skaļi aicināja viņu iznākt pie tautas. Pirms diviem gadiem viņš labprāt izgāja uz balkona, bet tagad pikti kliedza uz adjutantiem, kuri lūdza parādīties tautai: «Lieciet mani mierā!».»
Saspringtajās dienās pirms iebrukuma Polijā nebija tautas vienotības demonstrācijas un entuziasma pārpilnu masu pasākumu. Kad Hitlera kortežs no Bavārijas traucās uz Berlīni, šoreiz to ceļa malā nesagaidīja gavilējoši ļaužu pūļi, arī pie reihskancelejas, kur parasti pulcējās cilvēki, viss bija tukšs un kluss. Tauta cerēja, ka vadonim, tāpat kā līdz šim, izdosies panākt savu bez kara uzsākšanas, taču vienlaikus juta draudošās briesmas. Konflikts ar rietumvalstīm Hitleram nepavisam nebija vajadzīgs, un viņš bija pārliecināts, ka Lielbritānija un Francija neiesaistīsies karā kaut kādas Polijas dēļ. Špērs memuāros piemin 1939. gada septembra dienu, kad Berlīne saņēma ziņu par Vinstona Čērčila atgriešanos britu valdībā un kara padomē: «Gērings iegāzās Hitlera viesistabā ar šo ļaunu vēstošo ziņu, sabruka tuvākajā krēslā un gurdi noteica: «Čērčils ir valdībā! Tas nozīmē, ka karš tiešām sākas. Tagad mēs karojam ar Angliju.» No šī un citiem izteikumiem secināju, ka Hitlers kara sākumu bija iztēlojies pavisam citādi. (..) Manuprāt, diez vai septembra sākumā Hitlers saprata, ka ir izraisījis pasaules karu. Viņš gribēja tikai spert vēl vienu soli tālāk. Protams, viņš bija gatavs riskēt tāpat kā Čehoslovākijas krīzes laikā, taču plaša mēroga karam nebija gatavs.»
Sevi lika manīt arī vadoņa veselības problēmas, ko Hitlers centās nomākt ar dažādiem medikamentiem, starp kuriem bija arī atkarību izraisoši. Vēl viens faktors, kas negatīvi ietekmēja fīrera raksturu un spriestspēju, bija arvien noslēgtākais dzīvesveids, kādu viņš piekopa kara laikā, mitinoties komandpunktos. Plus vēl arī regulārā garīgā pārpūle. Gandrīz visi, kas ar Hitleru kontaktējās regulāri, atzīst, ka viņš kļuvis viegli aizkaitināms, bet svarīgus lēmumus pieņēmis ļoti mokoši. Ja agrāk, kā likās, viņš spēkus smēlās regulārajās publiskās uzstāšanās, tagad tās bija palikušas pagātnē, bet citu enerģijas avotu atrast tā arī neizdevās.
Vācu tautas romāns ar Ādolfu Hitleru tuvojās beigām.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita