Pirms 100 gadiem Igaunijas galvaspilsētas ielās uzradās bruņoti ļaudis, kuri mēģināja veikt valsts apvērsumu. Te var vilkt paralēles ar pašreizējo Krievijas invāziju Ukrainā, ko vēl 2014. gadā ievadīja «zaļo cilvēku» parādīšanās Krimā, taču Tallinā toreiz Kremļa plāni piedzīvoja neveiksmi.
Agrā decembra rītā Igaunijas galvaspilsētas centra iemītniekus pamodināja šāvienu un sprādzienu skaņas. «Šorīt plkst. 5.30 komunisti mēģināja sagrābt Tallinā varu savās rokās un šai nolūkā bija noorganizējuši 5-10 cilvēku lielas, ar granātām un šautenēm apbruņotas bandas, kuras vienā un tai pašā laikā iebruka valdības namā, dzelzceļa stacijā, parlamenta ēkā, pasta un telegrāfa kantorī, policijas iecirkņos un telegrāfa centrālē,» tā par notikumiem pie mūsu ziemeļu kaimiņiem rakstīja Latvijas ziņu aģentūra.
Sacelšanās plāns paredzēja neitralizēt Igaunijas likumīgās varas darbību Tallinā, tūlīt pēc sacelšanās sākuma izveidot «revolucionāro valdību», kura nekavējoties pasludinātu Igaunijā padomju varu un lūgtu tūlītēju militāro palīdzību Padomju Savienībai.
Šogad aprit 100. gadadiena kopš satraucošiem notikumiem tepat mūsu netālajos kaimiņos - 1924. gada 1. decembrī Igaunijas galvaspilsēta Tallina piedzīvoja Padomju Savienības organizētu un ar vietējo komunistu palīdzību sarīkotu valsts apvērsuma mēģinājumu. Igaunijas un arī Latvijas austrumu kaimiņvalsts - vienalga, vai tā saucās Krievijas impērija un tās priekšgalā atradās cara tētiņš, vai arī tās nosaukums bija Padomju Savienība ar dažādiem proletariāta vadoņiem priekšgalā -, ar savu ietekmi pasaulē un savu teritoriju mierā nav bijusi nekad. Tāda nu ir lielvalstu būtība - nemitīgi cīnīties par savu ietekmes sfēru paplašināšanos. Dažreiz tas notiek ar kādu estrādes mākslinieku, sporta organizāciju vai ar ekonomisko metožu palīdzību, bet dažreiz vienkārši brutāli mēģinot uzspiest savu bruņoto varu. Vēl nesen bijām liecinieki tam, ka, aizbildinoties ar dažādiem argumentiem, Krievija vienkārši paņēma no kaimiņvalsts Ukrainas vienu teritorijas daļu - Krimas pussalu, visu pārējo pasauli nostādot notikuša fakta priekšā. Pasaulei atlika vien noskatīties uz jau folklorizētajiem «zaļajiem cilvēciņiem», kārtējiem safabricētajiem «referendumiem» un inscenētajiem «lūgumiem pēc palīdzības» no apspiestās Krimas tautas pie lielās un varenās Krievzemes. Bet vēl vēlāk tā vienkārši ar visu savu armijas varenību iebruka Ukrainā, paziņojot, ka šis iebrukums ir pašas Ukrainas labā un ka tādu ukraiņu nemaz neesot. Nekas jau nav izdomāts no jauna - pirms gadsimta kas līdzīgs bija iecerēts Igaunijā, bet pēc tam arī Latvijā un Lietuvā.
Komunisti ieņēma tanku parku un ieguva deviņpadsmit tankus un bruņotos automobiļus, taču drīz vien savam pienākumam uzticīgie autotanku diviziona virsnieki ar karavīru palīdzību pārņēma iniciatīvu un dumpiniekus no daļas teritorijas izsita.
Pasaules revolūcijas vārdā
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, Eiropā sabruka trīs reiz varenas impērijas - Krievija, Vācija un Austroungārija. Uz šo impēriju drupām radās virkne jaunu, neatkarīgu valstu. Austroungārijas varenība tā arī aizgāja nebūtībā, morāli un fiziski pazemotā Vācija kādu brīdi (līdz trīsdesmito gadu beigām) nespēja pieteikt sevi kā pasaules lielvara, bet Krievijas impērijas mantiniece Padomju Krievija, vēlāk Padomju Savienība, samērā ātri sāka izrādīt savas lielvaras ambīcijas. Nomainījās tikai šo ambīciju būtība: Krievijas impērijas koloniālo politiku nomainīja «vispasaules revolūcijas» ideja. Padomju komunistiskie vadītāji bija apsēsti ar domu, ka pēc uzvaras pašu zemē komunistiskā laime jānes visas Eiropas un pēc tam arī pasaules darbaļaudīm un šī laime ir sasniedzama tikai Padomju valsts tiešā vadībā un, vēlams, attiecīgo «aplaimoto» zemi iekļaujot Padomju Savienības sastāvā. Jau dažus gadus pēc lielinieku nākšanas pie varas toreiz vēl oficiāli Padomju Krievijas nosaukumu nesošā valsts ar bruņotā spēka palīdzību sāka vākt kopā no izirušās impērijas atdalījušās nomales. Ukraina, Baltkrievija, Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna, Vidusāzija kļuva par topošās padomju impērijas sastāvdaļām. Padomju vadoņi mēģināja «sakurināt revolūcijas ugunskuru» arī «buržuāziskajā» Eiropā: 1919. gadā notika komunistiskās sacelšanās mēģinājums Ungārijā, 1920. gadā Sarkanā armija jau atradās Varšavas pievārtē, bet 1923. gadā Vācijas varasiestādes ar lielām pūlēm apspieda ar Padomju Savienības tiešu dalību organizēta valsts apvērsuma centienus. Pēc neveiksmes Vācijā «sarkanās sacelšanās» scenāriju nolēma izmēģināt kādā mazākā teritorijā. Baltijas valstis šādam mēģinājumam bija kā radītas.
Lielinieku centieni nodibināt savu varu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā izgāzās jau 1919. un 1920. gadā. Tad jaundibināto Baltijas valstu armijas sakāva Padomju Krievijas karaspēku; igauņi, latvieši un lietuvieši vienkārši nepieņēma padomju uzspiesto politisko iekārtu. Pēc 1920. gada neveiksmēm mūsu austrumu kaimiņvalsts vadītāji mainīja taktiku: atklātas militāras agresijas vietā lielinieku speciālie dienesti Baltijas valstīs sāka gatavot varas maiņu no iekšienes, veidojot savu «piekto kolonnu» šajās valstīs. Šādam nolūkam vēl 1919. gadā Maskavā bija nodibināta Komunistiskā Internacionāle jeb Kominterne - starptautiska organizācija, kuras galvenais mērķis bija veicināt proletariāta revolūcijas visā pasaulē. Padomju Savienības vadība un padomju speciālie dienesti izmantoja Kominterni, kuras pārraudzībā atradās arī citu valstu komunistiskās partijas, gan spiegošanas mērķiem, gan ar šīs organizācijas uzticamības personu palīdzību mēģinot destabilizēt situāciju citās valstīs.
«Visu zemju proletārieši...»
Divdesmito gadu sākums Igaunijā bija grūts laiks. Valsts ekonomika vēl nebija atguvusies no kara laikā radītajiem postījumiem, valdīja ekonomiskā krīze, valdības mainījās viena pēc otras, valsts parlamentā brieda politiskā krīze, kas bija redzama pat parastiem vērotājiem no malas - Valsts padomes un parlamenta sēdēs oponenti viens otru bieži apsaukāja rupjos lamuvārdos, nevarot vienoties ne par ko, kur nu vēl par pretkrīzes programmu. Tieši tādēļ Padomju Savienībā nolēma, ka pienācis laiks Igaunijā organizēt vienu ātru proletārisku revolūciju, kuru vēlāk varētu atkārtot arī Latvijā un Lietuvā. Igaunija šajā sarakstā vienkārši patrāpījās pirmā. Sacelšanās sagatavošana sākās jau 1923. gada beigās.
1924. gada vasaras sākumā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas komunistiskās partijas (kā jau minēts - faktiski Kominternes filiāles) izlaida kopīgu paziņojumu «Igaunijas, Latvijas un Lietuvas darbaļaudīm», kurā bija teikts, ka Baltijas valstu buržuāzija gatavo šajās valstīs nodibināt «fašistiskus režīmus», un tādēļ strādnieki un zemnieki tiek aicināti cīnīties pret šo «brūno mēri». Igaunijas komunisti sāka atklāti aģitēt, ka nepieciešams gāzt valsts varu.
Vienlaikus ar aģitācijas pasākumiem sākās topošā valsts apvērsuma praktiskā sagatavošana. Vēl kopš revolūcijas laikiem Padomju Savienībā patvērumu bija raduši vairāki desmiti tūkstoši pārliecināto igauņu komunistu, no kuriem daudzi dienēja padomju karaspēkā un spēka struktūrās. No šiem cilvēkiem Padomju Savienības teritorijā stingrā slepenībā sāka veidot diversijas grupas, kuras tika gatavotas tā, lai jebkurā laikā varētu šķērsot Igaunijas-Padomju Savienības robežu. Šo militāri labi sagatavoto diversantu uzdevums būtu veikt sabotāžas aktus valsts iekšienē un, galvenais, radīt iespaidu, ka pret valsts varu Igaunijā vēršas tieši paši igauņi. Lēsa, ka šo grupu kaujinieku kopskaits varētu būt ap 6500 vīru. Igauņu komunistiskās partijas vadība šos cilvēkus dēvēja par «kaujas rezervi», kuru «revolucionārā valdība» sauks palīgā cīņā par varu.
Lai sekmētu «revolucionārās valdības» uzvaru, Igaunijā iesūtīja vairākus simtus igauņu tautības padomju revolucionārās kustības veterānu, starp kuriem bija daudz Krievijas pilsoņu kara laikā lielinieku pusē karojošo un dažādās militārās organizācijās pabijušo padomju karavīru. Daudzi Igaunijas teritorijā iebrauca legāli - kā daudzo padomju tirdzniecības pārstāvniecību un PSRS vēstniecības Igaunijā darbinieki. Kopējā sacelšanās vadība bija uzticēta Sarkanās armijas kadru virsniekam Jānam Anveltam, pučistu vidū bez viņa vēl bija daudz citu Sarkanās armijas kadru komandieru - pēc tautības igauņu vai vismaz ar igauniskiem uzvārdiem. Sacelšanās plāns paredzēja neitralizēt Igaunijas likumīgās varas darbību Tallinā, tūlīt pēc sacelšanās sākuma izveidot «revolucionāro valdību», kura nekavējoties pasludinātu Igaunijā padomju varu un lūgtu tūlītēju militāro palīdzību Padomju Savienībai, ko tad arī sagaidīs Sarkanās armijas izskatā. Pie Igaunijas robežām jau gaidīja pāris tūkstošu sarkanarmiešu, gatavi doties «atbrīvošanas karagājienā».
Izstrādājot sacelšanās plānu, bija ļoti svarīgi paredzēt neitralizēt Tallinā izvietotās Igaunijas valdībai uzticīgās armijas vienības. Pučisti par īpaši bīstamiem uzskatīja Igaunijas armijas karaskolas un apakšvirsnieku skolas kadetus, kavalērijas eskadronu un policijas rezerves apakšvienības. Šīs karaspēka daļas bija paredzēts iznīcināt jau sacelšanās sākumā. Tāpat bija paredzēts ieņemt Igaunijas Valsts vecākā (tā Igaunijā dēvēja prezidenta amata izpildītāju) rezidenci, visas pilsēta centrā esošās valsts iestādes, telegrāfa staciju un dzelzceļa staciju, lai nepieļautu uz Tallinu no tuvākajām pilsētām pārdislocēt armijas vienības.
Visā Igaunijā varu pārņemt bija plānots nākamajā dienā pēc sacelšanās uzvaras galvaspilsētā. Sacelšanās plānotāji gan Igaunijā, gan Padomju Savienībā uzskatīja, ka sekmīga sacelšanās Tallinā izraisīs lavīnveida panākumus visā valstī un Igaunijas armija pāries komunistu pusē. Sacelšanās sekmīgai īstenošanai Tallinā padomju militāro instruktoru vadībā bija veidotas stingri konspirētas kaujas grupas, kas pamatā sastāvēja no vietējiem komunistiem un komjauniešiem. Grupu kaujinieki parasti pulcējās konspiratīvos dzīvokļos, kuri parasti atradās to objektu tuvumā, kurus attiecīgai grupai bija paredzēts ieņemt. Saskaņā ar Igaunijas vēsturnieku pētījumiem kopējais kaujas grupu kaujinieku skaits bija pāri par 300 cilvēku.
Neizdevusies kauja pār Tallinu
Nevar teikt, ka Igaunijas drošības dienesti neko nenojauta par plānotajām akcijām. To, ka komunisti gatavo sacelšanos, zināja, tikai nebija izdibinātas visas plānotā puča detaļas. Igauņu drošībnieki nezināja, kad tieši plānota komunistu sacelšanās; nezināja un droši vien arī nenojauta padomju lielā kaimiņa lielo iesaisti visā šajā pasākumā. Kādu brīdi pirms decembra Igaunijas drošības dienesti bija krietni paretinājuši vietējo komunistisko pagrīdi, arestējot un notiesājot vairākus simtus nelegālās kompartijas biedru. Bet tik un tā sarkanā pagrīde Igaunijā turpināja darboties.
Patiesībā šajos nemieros piedalījās galvenokārt svešie, iniciatīva bija atnācēju rokās. Komandēja un pavēles deva nesauktie viesi. Saimnieki palika pasīvi novērotāji. Igaunijas proletariāts pagrieza nemierniekiem muguru, neviens svešajiem nepalīdzēja.
29. novembrī konspiratīvajā dzīvoklī Kadaga ielā 9 notika Igaunijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas sēde, kuras gaitā bija nolemts, ka sacelšanās jāsāk 1. decembrī, kā arī visi klātesošie bija iepazīstināti ar Jāna Anvelta un vēl viena Sarkanās armijas kadru virsnieka A. Lillaka izstrādāto sacelšanās plānu. Interesanti, ka sēdes dalībnieki pat uzņēma kopēju foto, konspirācijas nolūkos uzvelkot galvās spilvendrānas ar izgrieztiem caurumiem acīm un mutei…
Nākamajā dienā visi kaujas grupu kaujinieki sapulcējās noteiktajos konspiratīvajos dzīvokļos, no kuriem prom doties viņiem vairs nebija ļauts - pat ja starp šiem cilvēkiem būtu kāds policijas aģents, ziņu varasiestādēm nodot viņš nevarētu. Pašā vakarā uz šiem dzīvokļiem nogādāja ieročus un munīciju - 30. novembris bija svētdiena un neviens nepiegrieza vērību smagi piekrautiem pajūgiem. Komunistu pučs sākās piecpadsmit pāri pieciem no rīta ar dzelzceļa tilta uzspridzināšanu.
Latvijas sūtniecība Tallinā 1. decembra rītā slepenā, šifrētā telegrammā ziņoja uz Rīgu: «Šorīt agri pēc pulksten pussešiem rokas granātām, bumbām, revolveriem un šautenēm apbruņoti komunistu triecienu pulciņi iebrukuši galvenajā štābā (kara ministrijā) un citu dežurējošo karaspēka daļu štābos: sakaru bataljonā, karaskolā, apakšvirsnieku skolā, kara automobiļu un tanku garāžā un 10. pulka štābā; valdības iestādēs, iecirkņu policijas telpās, parlamenta dežuranta telpās, valsts galvas dzīvoklī, galvenā pasta ēkā un telegrāfa kantorī un bez tam vēl Baltijas un Vīlandes dzelzceļu stacijās, kā arī dažos privātos dzīvokļos.»
Sākums sacelšanās dalībniekiem bija sekmīgs - kaujas grupas ieņēma Baltijas dzelzceļa staciju, policijas iecirkņus un Valsts vecākā rezidenci, tiesa, pats Igaunijas Valsts vecākais Fridrihs Akels paspēja no iebrucējiem aizbēgt. Ar Tallinā izvietoto Igaunijas armijas vienību pieveikšanu komunistiem tik labi neveicās. Salīdzinoši labi panākumi pučistiem bija Autotanku divizionā, kuras personālsastāva vidū bija daudz komunistu saaģitētu karavīru. Komunisti ieņēma tanku parku un ieguva deviņpadsmit tankus un bruņotos automobiļus, taču drīz vien savam pienākumam uzticīgie autotanku diviziona virsnieki ar karavīru palīdzību pārņēma iniciatīvu un dumpiniekus no daļas teritorijas izsita.
Pavisam nesekmējās uzbrukums karaskolai un apakšvirsnieku skolai. Lai arī komunistu kaujas grupa ieņēma ēkas pirmo stāvu, tomēr tur nostiprināties viņi nepaspēja. Karaskolas virsnieki un kadeti, tiesa, ciešot lielus zaudējumus, piespieda dumpiniekus bēgt. Tieši karaskolas virsnieku un kadetu panākums bija izšķirošais pavērsiens «kaujā par Tallinu». Tāpat komunistu kaujas grupas bija sakautas arī pie Baltijas dzelzceļa stacijas, patriektas no visiem policijas iecirkņiem. Sešas stundas pēc sacelšanās sākuma visi komunistu kaujinieki no savām pozīcijām bija izsisti un atlikušie pučisti bēga prom no Tallinas. Citās Igaunijas pilsētās sacelšanās pat nesākās. Igaunijas karaspēka un policijas sadursmes ar atsevišķām komunistu grupām turpinājās vēl nedēļu.
Pēdas ved uz Maskavu
To, ka Tallinas sacelšanos igauņu komunisti nevarētu sarīkot bez palīdzības no ārpuses un galveno lomu šajā pučā spēlēja no kaimiņvalsts iesūtītie spēki, notikumu aculiecinieki pamanīja gandrīz tūlīt. Latvijas sūtnis Igaunijā Jānis Seskis pēc dažām dienām ziņoja Latvijas Ārlietu ministrijai: «Tiesa gan, galvenie rīkotāji nākuši no kominterna un pat vairāk. Nargenas tuvumā bijusi padomju kara flote, un pagājušajā naktī no pirmdienas uz otrdienu (1. un 2. decembrī) tā izsēdinājusi ar šļupkām pa 10 vīri Štroma mežā un Kopeles apkārtnē - tepat Tallinas tuvumā. Šie papildu spēki atnākuši uz pilsētu. Var jau būt, ka kāds desmit komunistu tikuši izsēdināti arī naktī no 30. novembra uz 1. decembri.»
Igaunijas krievu laikraksta Posļedņije Novosti labi informētais žurnālists Pjotrs Piļskis dažas dienas pēc puča izgāšanās par vietējo igauņu lomu šajā notikumā izteicās šādi: «Patiesībā šajos nemieros piedalījās galvenokārt svešie, iniciatīva bija atnācēju rokās. Komandēja un pavēles deva nesauktie viesi. Saimnieki palika pasīvi novērotāji. Igaunijas proletariāts pagrieza nemierniekiem muguru, neviens svešajiem nepalīdzēja.» Kā vēlāk atzina vēl viens notikumu aculiecinieks, Tallinas laikraksta Vaba Maa (Brīvā zeme) galvenais redaktors Eduards Lāmans, no aizturētajiem 140 sacelšanās dalībniekiem, kuru personības izdevās noskaidrot, 42 cilvēki bija ostas strādnieki, no viņiem 33 strādāja padomju tirdzniecības flotes uzņēmumā Dobroflot.
Tallinas puča sakāve novērsa līdzīga scenārija notikumu atkārtošanu Rīgā un, iespējams, arī Lietuvas tā laika galvaspilsētā Kauņā. Daudzi arhīva dokumenti liecina, ka komunistu inspirēta sacelšanās bija gaidāma arī Latvijā. Padomju varas atnākšana Baltijas valstīs bija aizkavēta par gandrīz 20 gadiem, bet Padomju Savienība pēc savas neveiksmes Tallinā atkal mainīja taktiku - no bruņotiem varas sagrābšanas mēģinājumiem pārgāja uz daudz rafinētākiem kaimiņvalstu ietekmēšanas paņēmieniem, izmantojot ekonomiskās sviras, kultūras un sporta sakarus jeb to, ko mūsdienās sauc par «maigo okupāciju».
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita