Amerikāņiem viņu pirmie astronauti bija gluži vai dzīvi dievi. Taču vispārējās pielūgsmes tvanā atradās vismaz viens vīrs, kurš, nebaidoties no jūsmīgās publikas sašutuma vai varbūtējiem pārmetumiem skaudībā, atļāvās par kosmosa iekarotājiem demonstratīvi pavīpsnāt. Tas bija ČĀRLZS «Čaks» Elvuds Jēgers (1923-2020) - pasaulē pirmais cilvēks, kurš 1947. gada 14. oktobrī pārsniedza skaņas ātrumu.
Jēgeram savu varoņdarbu izdevās paveikt ar raķešlidmašīnas Bell X-1 un slotaskāta palīdzību. Čaks bija ASV Gaisa spēku pilots izmēģinātājs trīs desmitgades, bet arī pēc tam viņš turpināja pārbaudīt cilvēka un lidmašīnas fizisko iespēju robežas. Joprojām leģenda un dieveklis vismaz ikvienam amerikānim, kura sirds nonākusi gaiskuģošanas varā. Rekorda uzstādīšanas brīdī viņam - jau Otrā pasaules kara veterānam, precētam vīram un tēvam - bija vien 24 gadi. Svinot sasnieguma 65. gadskārtu, Jēgers 2012. gada 14. oktobrī simboliski to atkārtoja, lidojot ar ASV gaisa spēku iznīcinātāju F-15 Eagle. Tieši tā, jūs pareizi saskaitījāt: 24 + 65 = 89...
Dubultvaronība vai neprāts?
Lidojums, kas ierakstīja Jēgera vārdu aviācijas vēsturē, varēja nenotikt. Patiesībā tas pat nedrīkstētu notikt.
Nelielajā Murokas testēšanas centra lidlaukā, kas atradās Mohaves tuksnesī Kalifornijā, bija maz iespēju izklaidēm. Viena no tām - izjādes - bija pilota un viņa sievas lielā kaislība. Pāris dienu pirms plānotā starta Jēgers, krītot no zirga, salauza divas ribas. Saprotot, ka tas pārvilks treknu svītru pāri eksperimentam (un varbūt arī visai viņa karjerai), pilots par traumu priekšniecībai noklusēja.
Ar bandāžu nosējis krūškurvi un pārvarot sāpes, Jēgers iekāpa Bell X-1. Traumas dēļ pilots spēja aizvērt lidaparāta durvis tikai ar drauga slepus sarūpētu slotaskāta gabalu. Milzu pārslodze, gaisakuģim 13 700 metru augstumā sasniedzot Maha skaitli 1,05 ( jeb 1 299,9 kilometrus stundā) un kratoties «kā uz lauku ceļa», Jēgeram un viņa ribām izrādījās daudz mazāka problēma nekā iekāpšana lidmašīnā.
Uzvarētājus netiesā: kad viss nāca gaismā, mediju un publikas acīs trauma piešķīra pilota apņēmībai un veikumam papildu varonības oreolu. Patiesībā viņam droši vien vajadzētu stāties kara tiesas priekšā. Grūti pat iedomāties, ko todien juta sieva Glenisa, skaidri zinot, kādā stāvoklī vīrs devās pretim slavai. Jēgers savu otro pusīti ļoti mīlēja - rekordlidmašīna Bell X-1 bija nosaukta viņas vārdā par Glamorous Glennis, tāpat kā pilota kara laika iznīcinātāji un citas viņam «piestiprinātās» lidmašīnas. Taču kaisle lidot un pārvarēt savu spēju robežas bija stiprāka. Visā izmēģinājumu pilota karjeras laikā četru bērnu ģimenes galva, no rīta dodoties uz kārtējo lidojumu, atstāja sievu un atvases bažās, kādā stāvoklī un vai vispār viņš atgriezīsies.
Ar bandāžu nosējis krūškurvi un pārvarot sāpes, Jēgers iekāpa Bell X-1. Traumas dēļ pilots spēja aizvērt lidaparāta durvis tikai ar drauga slepus sarūpētu slotaskāta gabalu.
Pilots Vanaga acs
Briesmīgi jau tas skan, taču Jēgeram durvis uz panākumiem vainagoto aviatora karjeru pavēra pasaules asiņainākais karš. Puisim no fermā pieticīgi dzīvojošas Rietumvirdžīnijas daudzbērnu ģimenes, turklāt augušam Lielās depresijas laikos, tas ļāva piepildīt sapni kļūt par lidotāju. Jēgera dzimtā štata galvaspilsētas Čārlstonas lidosta viņa vārdā tika nosaukta jau dzīves laikā, 1985. gadā. Tāpat karš radīja reaktīvo aviāciju, kuras turpmākai attīstībai bija vajadzīgi testa piloti un, protams, lidaparāts Bell X-1 ar visiem tā pēctečiem un konkurentiem.
ASV Gaisa spēkos Jēgers iestājās 1941. gada septembrī - trīs mēnešus pirms japāņu uzbrukuma Pērlhārborai un Amerikas iesaistīšanās Otrajā pasaules karā. Tobrīd šķita, ka viņa - astoņpadsmitgadīga puiša ar necilām vidusskolas zināšanām (labākās sekmes bija ģeometrijā un mašīnrakstīšanā) - karjeras griesti būs mehāniķa darbs, kopjot citu pilotētas lidmašīnas. Taču dabas dota dāvana ļāva karjerā pārvarēt nepietiekamas izglītības radīto barjeru. Čakam bija izcili asa redze, ko amerikāņu acu dakteri novērtē kā 20/10 - spēja izlasīt pašu pēdējo rindiņu redzes pārbaudes tabulā. Reiz tā viņam palīdzēja nošaut briedi no 550 metru attāluma. Ticis pie pilota spārniem, Jēgers 1943. gada novembrī devās uz Lielbritāniju karot.
Otrajā pasaules karā krita 52 173 amerikāņu lidotāji - piloti, stūrmaņi, apkalpes locekļi. Vēl 25 844 aviatori gāja bojā treniņu negadījumos un avārijās, turklāt vairāk nekā puse no viņiem - ASV kontinentālajā, kara neskartā, teritorijā. Taču Jēgeram veicās - viņš atgriezās mājās sveiks un vesels, pat nenokļuvis gūstā.Pilota gūto uzvaru skaits gan šķiet ļoti pieticīgs - 11,5 notriektas ienaidnieka lidmašīnas (pusi nācās dalīt ar otru lidotāju). Taču 1944. gada 12. oktobrī Jēgers kļuva par «asu vienā dienā», tajā notriecot piecas ienaidnieka lidmašīnas Messerschmit 109. Šāda varoņdarba veicēju saraksts gan ir iespaidīgi garš, daudziem pilotiem uzrādot pavisam fantastiskus rezultātus. Vācietis Ērihs Hartmans (1922-1993), visu laiku izcilākais gaisa kauju meistars, par «asu vienā dienā» kļuva astoņpadsmit reizes! Taču nevajag tādēļ uzskatīt Jēgera veikumu par ikdienišķu.
1944. gada 5. martā, savā astotajā kaujas lidojumā, viņš pats tika notriekts virs Francijas. Taču lidotājam laimējās nokļūt pie Pretestības kustības cīnītājiem un jau 30. martā, šķērsojis Pireneju kalnus, aizbēga uz neitrālo Spāniju. Pie partizāniem pavadītajā laikā Čaks viņiem gatavojis spridzekļus - šo prasmi puisim ierādījis tēvs. Interesanti, vai fermerim tas bija veids, kā makšķerēt klusās svētdienas pēcpusdienās?
Atgriezies Britu salās maija sākumā, Čaks saskārās ar problēmu, kas draudēja apraut viņa dienesta gaitas. Lidotājus, kuri bija notriekti Francijā un izbēga no gūsta, pēc visiem priekšrakstiem bija paredzēts sūtīt mājās, jo citādi viņi, jaunā kaujas uzdevumā krītot nacistu nagos, varētu nodot savus glābējus. Kopā ar kolēģi, kam arī draudēja atgriešanās dzimtenē, Jēgers vērsās pie paša Rietumu sabiedroto spēku virspavēlnieka Dvaita Eizenhauera ar tādu uzstājību, ka ģenerālis padevās. Izlūdzies Kara ministrijā, viņš ļāva abiem pilotiem palikt savās eskadriļās.
Jēgers veiksmīgi katapultējās no kabīnes un atbrīvojās no sēdekļa. Taču sasita pret to aizsargķiveres plastmasas sejsegu un apdedzināja seju, jo katapultas raķešdzinējs vēl nebija apdzisis.
Rekords par pliku algu
Karš iepazīstināja Jēgeru ar reaktīvo aviāciju. Viena no viņa kroņa frāzēm bija: «Kad es pirmo reizi ieraudzīju Me-262, to notriecu.» Šī teiciena citētāji dažreiz gan ironiski atgādina, ka vācu lidaparāts tajā brīdī gatavojās nosēsties un lāga nevarēja izrādīt pretestību.
Trešā reiha iznīcinātājs Messerschmitt-262 (saukts par Schwalbe jeb Bezdelīgu) bija pasaulē pirmā masveidā ražotā reaktīvā lidmašīna, kas cīnījusies karā. Luftwaffe to sāka ekspluatēt 1944. gada aprīlī. Tā tehnoloģiskais radinieks, britu Gloster Meteor, ugunskristības piedzīvoja jūlija beigās. Me-262 maksimālais ātrums bija 875 kilometri stundā. Jēgera lidmašīnai P-51 Mustang ar iekšdedzes dzinēju - 710 kilometru, Meteor (tuvu zemei) - 940 kilometru stundā. Vācija paguva izgatavot apmēram 1400 šādu lidaparātu. Tiek lēsts, ka nacistu reaktīvie iznīcinātāji notrieca vismaz 542 vai pat 745 sabiedroto lidmašīnas.
Jēgers pēc sava sešdesmit pirmā kaujas lidojuma 1945. gada 15. janvārī atgriezās ASV un februārī svinēja kāzas ar Glenisu. Tas, ka Čaks bija no gūsta izbēgušais (evader), deva papildu privilēģiju izvēlēties turpmāko dienesta vietu. Karā gūtās un izrādītās pilota iemaņas, kā arī iekrātais lidojumu stundas ļāva sākt strādāt par Gaisa spēku izmēģinājumu pilotu Murokas lidlaukā.
Aviācijas uzņēmums Bell Aircraft bija izstrādājis raķešlidmašīnu XS-1, lai pārvarētu «skaņas barjeru». Taču pašas firmas pilots izmēģinātājs par lidojumu pieprasīja 150 tūkstošus dolāru (mūsdienu ekvivalentā tas būtu vairāk nekā divi miljoni). Viņa prasības bija pilnīgi pamatotas. Piloti, lidojot lielos ātrumos pat ar iekšdedzes dzinējiem, bija izjutuši biedējošas vibrācijas, pārslodzes un trokšņus. Ja nu lidmašīna, pārsniedzot skaņas ātrumu, gaisā izjūk? Bell lidaparātā nebija pilota katapultas, un, sākoties problēmām, vienīgais diezgan iluzorais glābiņš būtu avārijas nosēšanās.
Gaisa spēki tādēļ lidojumam norīkoja Jēgeru - protams, tikai par viņam maksāto kapteiņa algu. Gūtais panākums nacionālās drošības apsvērumu dēļ sabiedrībai tika atklāts vien 1948. gada jūnijā. Turklāt katram gadījumam tika norādīts: skaņas ātrums pārsniegts pilota kontrolētā lidojumā. Tobrīd tika pieņemts, ka ko līdzīgu varēja piedzīvot kara lidotāji, pikējot brīvā lidojumā. Taču šādu pilotu vārdus vēsture nav saglabājusi - skaņas ātrumu iespējami pārsniegušie vairs nespēja par to ziņot bāzei...
Skaņas ātrums.
Pirmie pārvarētāji un rekordi
Skaņas - vibrācijas viļņu - ātrumu nosaka vides, kurā tā izplatās, blīvums, struktūra, temperatūra un citi fiziskie faktori. Ūdenī skaņa izplatās daudz ātrāk nekā gaisā, taču, lietojot jēdzienu «skaņas ātrums», parasti tiek domāta tās viļņu izplatīšanās gaisā. Jūras līmenī (ko lieto sauszemes augstuma mērījumos), 21°C temperatūrā un normālā atmosfēras spiedienā skaņas ātrums ir 344 m/s jeb 1238 kilometri stundā.
Ātrumu, kas ir lielāks par skaņas ātrumu, sauc par virsskaņas ātrumu, un tā izteikšanai aerodinamikā lieto Maha skaitli (Ma) - tas rāda, cik reižu ātrāk konkrētais objekts kustas attiecībā pret skaņas ātrumu. Piemēram, 2 mahi nozīmē 2476 kilometrus stundā. Šī ir viena no mērvienībām, kas nosaukta austriešu fiziķa, akustiķa un filozofa Ernsta Maha (1838-1916) vārdā.
➵ Civilajā aviācijā
Sērijveidā ražota pasažieru lidmašīna skaņas barjeru pirmo reizi pārvarēja 1961. gada 21. augustā, kad Douglas DC-8 laineris tā pilota vadītā kritienā no 12 496 metru augstuma sasniedza 1,012 mahu lielu ātrumu (1262 kilometri stundā). Šāda lidojuma mērķis bija savākt datus, lai projektētu jaunas detaļas lainera spārniem.
➵ Ar automobili
Britu autobraucējs un arī kara lidotājs Endijs Grīns 1997. gada 15. oktobrī - pusgadsimtu un vienu dienu pēc Jēgera lidojuma - 35 gadu vecumā pirmais uz riteņiem pārvarēja skaņas barjeru. Tas notika Blekrokas tuksnesī Nevadā (ASV) uz izžuvuša ezera gultnes izveidotā 21 kilometru garā trasē, viņam tajā sasniedzot 1,016 mahus jeb 1227,986 kilometrus stundā.
Ar diviem Rolls-Royce Spey britu bumbvedējos lietotiem reaktīviem turboventilatoru dzinējiem aprīkotā auto Thrust SSC garums bija 16,5 metri, svars - 10,5 tonnas. Patērējot 18 litrus degvielas sekundē, tā rekordātrumu sasniedza pusminūtē. Rekords joprojām nav labots.
Tiek gan apgalvots, ka pirmais skaņas ātrumu pie auto stūres 1979. gada 17. decembrī bija pārsniedzis amerikānis Stens Barets. Viņa vadītajai Budwaiser Rocket mašīnai bija raķetes dzinējs, ko darbināja skābekļa un petrolejas maisījums. Lai sasniegtu cerēto ātrumu, papildus šajā transportlīdzeklī tika iebūvēta īsta amerikāņu armijas cietās degvielas gaiss-gaiss kaujas raķete. To iedarbināja, kad paša auto dzinējs bija jau izspiedis 600 kilometrus stundā. ASV Gaisa spēku speciālisti braucienu fiksēja ar savu aparatūru un konstatēja 1,01 mahu lielu ātrumu. Taču to noturēt izdevās nepietiekami ilgi, lai rekordu varētu oficiāli apstiprināt.
➵ Brīvajā kritienā
Austriešu izpletņlēcējs Felikss Baumgartners 2012. gada 14. oktobrī - tieši 65 gadus pēc Jēgera slavenā lidojuma - kļuva par pirmo cilvēku pasaulē, kurš pārsniedzis skaņas ātrumu bez jebkāda motorizēta transportlīdzekļa palīdzības. Ar kompānijas Red Bull uzbūvētu pasaulē lielāko stratostatu - 850 000 kubikmetru ietilpības balonu, kas pildīts ar hēliju - viņš, tērpts skafandrā, pacēlās 39 kilometru augstumā un izlēca no lodveida stiklplastikas kapsulas. Brīvajā kritienā drosminieks sasniedza 1,25 mahu ātrumu jeb 1357,6 kilometrus stundā, finišā ar izpletni nolaižoties netālu no it kā citplanētiešu apmeklētās Rouzvelas pilsētas Ņūmeksikas štatā (ASV). Baumgartena lēcienu translēja YouTube.
➵ Uz sliedēm
2003. gada 30. aprīlī vislielāko pasaulē sasniegto ātrumu - 8,6 mahus jeb 10 620 kilometru stundā - uzrādīja cilvēka nevadīts mehānisms. Tās bija raķešragavas (Rocket sled), kas pārvietojās pa tērauda sliedēm tāpat kā vilciens - tikai ar sliecēm riteņu vietā. Rekords tika reģistrēts ASV gaisa spēku Hollomanas bāzē (Ņūmeksika, ASV). Te eksperimenti ar raķešragavām sākās jau pēc Otrā pasaules kara beigām, testējot reaktīvās aviācijas tehnoloģijas. Tāpat arī, iesaistot brīvprātīgos, šajās «kamanās» pārbaudīja pilotu izturību lielās pārslodzēs un viņu iespējas katapultēties no lidmašīnas, kas tuvojas vai pārsniedz skaņas ātrumu.
➵ Bell X-1
Ar raķetes dzinēju aprīkotā lidmašīna tika iecerēta 1943. gadā, un 1946. gada janvārī tā devās savā pirmajā lidojumā. Maksimālais Bell X-1 ātrums, sasniegts 1948. gadā, bija 1 600 kilometru stundā. Pavisam līdz 1951. gadam tika uzbūvēti septiņi šī modeļa lidaparāti, kuri lika pamatus ASV aviācijas attīstības X (Experimental) programmai, kas turpinās joprojām.
Apmēram desmit metru garais un divas tonnas smagais gaisa-kuģis spēja uzņemt astoņas tonnas degvielas. Taču ar šo daudzumu dzinējam pietika vien dažām minūtēm. Tādēļ Bell X-1 tika pacelts gaisā, pieāķēts Boeing B-29 Superfortress četrmotoru bumvedēja «vēderam», un patstāvīgi nosēdās jau ar tukšu bāku. Pirms kļūt par Smitsona muzeja eksponātu 1949. gadā, Čaka Jēgera pilotētā Glamorous Glennis veica vairāk nekā astoņdesmit testa lidojumu.
Līdz kosmosam neaizsniedzās
ASV Kara flotes lidotājs Skots Krosfīlds - atcerēsimies, ka tai ir sava aviācija uz bāzes kuģiem - 1953. gada 20. novembrī kļuva par pirmo pilotu, kas pārsniedzis Maha skaitli 2. Jūras spēki šim nolūkam bija pasūtījuši ar raķešu un reaktīvajiem dzinējiem apgādātu lidaparātu Douglas D-558-2 Skyrocket. Taču Jēgers viņu jau 12. decembrī pārtrumpoja ar Maha skaitli 2,44.
Šis lidojums nebūt nebija ideāls: 24 tūkstošus metru virs zemes lidmašīna X-1A piedzīvoja «inerciālo sakabi» (Inertia coupling), kas mēdza piemeklēt reaktīvos gaisakuģus ar ļoti īsiem spārniem. Aparāts iegāja grīstē, bet pēc nepilnas minūtes Jēgers to savaldīja, atrodoties vairs tikai 8 800 metrus virs zemes, un veiksmīgi nosēdināja. Par to viņš saņēma augstāko no daudzajiem apbalvojumiem - Izcila dienesta medaļu (Distinguished Service Medal). Atkārtoti viņam to piešķīra 1975. gadā, atvaļinot no dienesta brigādes ģenerāļa pakāpē.
Pēdējie Jēgera centieni sasniegt jaunu aviācijas rekordu bija viņa gandrīz katastrofālais mēģinājums 1963. gada decembrī uzlidot maksimālā augstumā no zemes. Ar lidmašīnu Lockheed NF-104A - «ekonomisku» lidaparātu aerokosmisko lidojumu treniņiem - viņš pacēlās stratosfērā gandrīz līdz 29 kilometru augstumam. Tur pilots zaudēja kontroli pār gaisakuģi, kas sāka virpuļot un krist.
Jēgers veiksmīgi katapultējās no kabīnes un atbrīvojās no sēdekļa. Taču sasita pret to aizsargķiveres plastmasas sejsegu un apdedzināja seju, jo katapultas raķešdzinējs vēl nebija apdzisis. Ar izpletni veiksmīgi nokļuvis atpakaļ uz zemes, viņš ilgi ārstēja apdegumus, taču nākamā gada janvārī atkal pacēlās gaisā ar NF-104A. Var jau būt, ka patiesībā sargeņģelis papūlējās, lai Jēgera spītība viņu neaizlidina pārāk tuvu zvaigznēm...
Absolūtu augstuma rekordu lidmašīnām, kas pacēlušās no zemes - 37 650 metru -, 1977. gada 31. augustā sasniedza PSRS kara pilots izmēģinātājs Aleksandrs Fedotovs ar eksperimentālo iznīcinātāju MiG E-266M. Viņš gāja bojā 1984. gadā, izmēģinot MiG-31. Avārija notika bojāta degvielas līmeņrāža dēļ - tas rādīja, ka pilnā bāka ir tukša. Sasteigtas nosēšanās brīdī lidmašīna bija daudz smagāka, nekā rēķināja Fedotovs, tādēļ apmeta kūleni un aizdegās.
Lidmašīnām, ko pacēlis cits gaisakuģis, rekords ir 95,9 kilometri. Tā vairs nav Zemes stratosfēra, bet tās termosfēra, kur temperatūra ir 200 līdz 1700 grādi Celsija skalā - atkarībā no Saules aktivitātes. To 1962. gadā ar raķešlidmašīnu X-15 paveica amerikāņu kara pilots Roberts Vaits. Rekords atbilstoši NASA «50 jūdžu» normatīvam viņu padarīja par astronautu.
«Šķiņķis konservbundžās»
Jēgeram bija visai sarežģītas personiskās attiecības ar kosmosu. Tāpat kā Džons Glenns vai citi Otrā pasaules kara asi, viņš droši vien būtu iekļuvis pirmo astronautu komandā, bet šoreiz asā redze viņu neglāba. Obligāts NASA priekšnoteikums bija augstākā vai profesionālā izglītība, taču izcilajam lidotājam un lidotāju komandierim, kaut viņš bija skolojies dažādos virsnieku kursos, joprojām bija tikai vidusskolas izglītība. Toties paradoksālā kārtā viņam tika uzticēts vadīt skolu, kas sagatavoja topošos astronautus lidojumiem.
Jēgera nicīgo attieksmi par pirmajiem astronautiem varētu skaidrot, atsaucoties uz fabulu par lapsu, kurai šķita, ka vīnogas ir skābas - jo nevarēja tās aizsniegt. Viņš uzskatīja, ka īstam pilotam neklājas būt pasīvam pasažierim lidaparātā, ko no Zemes pilnībā vada Vernera fon Brauna inženieru «naciķu» komanda. Astronauti tādējādi tiekot pielīdzināti šimpanzēm, ko NASA sūtīja kosmosā, pirms sākt cilvēku lidojumus.
Gaisa spēku Edvardas bāzes - kādreiz necilā Murokas lidlauka - testpiloti tāpēc Visuma iekarotājus nicīgi dēvēja par «šķiņķi konservbundžās» (spam in a can). Taču drīz Jēgers atzina, ka apvainojums bijis nepatiess - lai arī astronautu loma lidojumos bija pasīva, viņu drosmi doties nezināmajā un izciest milzīgās pārslodzes nedrīkst vērtēt par zemu.
Sirdsapziņas moceklis, rasists un «iemetējs»
Pilota karjeras laikā - tā ilga septiņas desmitgades - Čaks Jēgers lidoja ar 360 dažādām lidmašīnām, ieskaitot padomju reaktīvo iznīcinātāju MiG-15. (Ar to 1953. gadā kāds ziemeļkorejiešu armijas pilots pārbēga uz dienvidiem.) Viņš kā eskadriļu komandieris piedalījās Korejas un Vjetnamas karos. Garām ejot, piemin, ka lidojis arī PSRS teritorijā.
Jēgerā bija arī sava «spēka tumšā puse». Vecumdienās viņš aplinkus, bet ar dziļu nožēlu atzina, ka karā darījis sliktas lietas - pildot vadības komandu šaut uz visu, kas kustas (uzbrucis sanitārvilcieniem?). Tāpēc varot būt priecīgs, ka cīnījies uzvarētāju pusē.
Vadot NASA izmēģinājuma pilotu mācību programmu, kurā tika izvēlēti astronauti, Jēgers 1961. gadā no tās «izēdis» Edu Dvaitu - pirmo tajā uzņemto afroamerikāņu pilotu -, saredzot «melnajā» vien prezidenta Džona Kenedija politiskās spēlītes. Dokumentālajā filmā Chasing the Moon (2019) Dvaits apgalvo, ka Jēgers esot kolēģus un kursantus aicinājis viņu boikotēt, lai tumšādainais pilots pats pamestu mācības. Viņš netika iekļauts astronautu komandā. Savu pirmo ārpuszemes lidojumu Dvaits, 90 gadus 8 mēnešus un 10 dienas vecs, piedzīvoja tikai šogad - amerikāņu Blue Origin NS-25 suborbitālajā misijā 19. maijā -, un tādējādi kļuva par vecāko kosmosā devušos cilvēku.
Kā amerikāņu varonim klājas, Jēgers izmēģināja spēkus arī Holivudā. Viņš 1953. gadā ar Bell X-1 piedalījās filmas Reaktīvās lidmašīnas pilots (Jet Pilot) gaisa skatu uzņemšanā. Tās producents Hovards Hjūzs, ekscentrisks un skandalozs miljardieris, nez kāpēc nebija mierā ar galarezultātu, un filmu izrādīja tikai pēc četriem gadiem.
Vadot NASA izmēģinājuma pilotu mācību programmu, kurā tika izvēlēti astronauti, Jēgers 1961. gadā no tās «izēdis» Edu Dvaitu - pirmo tajā uzņemto afroamerikāņu pilotu.
Savukārt 1983. gadā tapušajā filmā Īsta manta/Lietaskoks (The Right Stuff) viens no sižeta dzinējiem bija Jēgera izteiktās pretenzijas «šķiņķim». Viņu izvēlējās tēlot pats filmas režisors un scenārija autors Sems Šepards, savukārt lidotāju uzaicināja kameo lomā - attēlot Murokas pilotu iemīļotās dzertuves Pancho’s Place bārmeni. Aviācijas leģenda atzina, ka tā viņam esot īstā loma: dienot lidlaukā, viņš esot šajā krogā pavadījis vairāk laika nekā pilota kabīnē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita