XIX gadsimta beigas un XX gadsimta pirmās desmitgades Latvijas vēsturē ir īpaši sarežģīts laiks, kura pētniecībā vēl ir ļoti daudz darāmā. Un jo īpaši - militārajā vēsturē, kurā vēl ilgi varēs atklāt pārsteidzošas lappuses un faktus. Piemēram, par to, ka viens no krievu historiogrāfijā pazīstamākajiem Krievijas pilsoņu kara pretboļševistisko spēku virsniekiem un pulku komandieriem īstenībā bija latvietis, turklāt no Latgales.
Piedalīšanās karadarbībā Ķīnā
Antons Cibuļskis piedzima 1875. gada 30. novembrī (12. decembrī pēc jaunā stila) Ludzas apriņķa Eversmuižas draudzes zemnieka Jāzepa Cibuļska ģimenē. Te jāprecizē, ka runa ir par tagadējo Ciblas vai blakus esošo Zvirgzdenes pagastu, un diemžēl tieši 1875. gada dzimušo reģistrs draudzē nav saglabājies. Pastāv arī iespēja, ka ģimene jau 1875. gadā dzīvoja Žogovas (1921.-1945. gadā Rītupes) stacijas apkārtnē uz Pēterburgas-Varšavas dzelzceļa līnijas, kur tēvs bija ieguvis lauku saimniecību Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa Linavas pagastā (vai arī pārcēlās uz turieni Antona bērnībā), kas starpkaru posmā atradās Latvijas teritorijā.
Pēc Ostrovas pilsētas skolas beigšanas Antons 1897. gada novembrī iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijas 161. kājnieku Aleksandropoles pulkā Kazaņā. Acīmredzot pirmajā dienesta gadā viņš saprata, ka militārais dienests ir dzīves aicinājums, turklāt arī laba iespēja ar karavīra profesiju nodrošināt zināmu stāvokli sabiedrībā un finansiālu nodrošinājumu. Tādēļ viņš nākamajā gadā - 1898. gada augustā - pēc paša izteiktās vēlēšanās tika komandēts uz Rīgu, kur iestājās Unteroficieru bataljonā. Tā divu gadu mācību kursu ļoti sekmīgi pabeidza 1900. gada augustā (mācības noslēdzot, apbalvots ar sudraba pulksteni un goda zīmi Par teicamu šaušanu), un jau kā jaunākais unteroficieris ieradās dienestā 12. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā. Pēc vairākiem mēnešiem 1901. gada sākumā viņu paaugstināja par vecāko unteroficieri.
Jau 1899. gadā Ķīnā sākās tā saucamais Bokseru dumpis - patriotiski noskaņotu ķīniešu politiķu apvienība Dūre taisnības un miera vārdā ar ķeizara atraitnes atbalstu sāka sacelšanos, kas bija vērsta pret ārvalstu un kristietības iespaida pieaugumu valstī. Formāli ķīniešu ielenkto diplomātisko pārstāvniecību aizsardzībai, bet faktiski - savu interešu aizsardzībai reģionā un iespaida saglabāšanai, karaspēku uz Ķīnu nosūtīja Lielbritānija, Francija, Itālija, Vācija, Japāna, ASV, bet viens no skaitliski lielākajiem kontingentiem bija Krievijai. Asiņainās cīņās līdz 1901. gadam starptautiskās ekspedīcijas spēki apspieda sacelšanos. Krievija ieņēma Dienvidmandžūriju, tādējādi vēl vairāk nodrošinot savas ļoti ambiciozās intereses reģionā. Antons Cibuļskis paspēja piedalīties šajā karadarbībā, bet pēc tās noslēguma brīvprātīgi palika virsdienestā, turklāt no 1902. gada septembra pildīja vada komandiera pienākumus.
Karš ar Japānu
1903. gada rudenī Cibuļski pārvietoja uz jaunformējamo 28. Austrumsibīrijas Sibīrijas strēlnieku pulku Irkutskā. Stāvoklis Tālajos Austrumos un tātad arī Sibīrijā bija nemierīgs. Reģionā ilgstoši sadūrās Krievijas impērijas un Japānas impērijas intereses. Nespējot vienoties ar Krieviju par interešu sfēru sadali Korejā un Mandžūrijā, Japānas bruņotie spēki 1904. gada februārī sāka karu pret Krieviju, iznīcinot krievu flotes daļu Portarturā (uz kuģiem gāja bojā arī daudzi latviešu izcelsmes jūrnieki). Pēc tam japāņu spēki ātri ieņēma Koreju un maijā iebruka Mandžūrijā. Krievu karaspēks atkāpās līdz Mukdenai un pēc vairākām smagām kaujām - vēl tālāk uz ziemeļiem. 1905. gada janvāra sākumā kapitulēja ilgstoši ielenktais Portarturas cietoksnis. 1905. gada februārī japāņi uzvarēja kaujā pie Mukdenas, bet maijā pie Cusimas sakāva uz karadarbības reģionu nosūtīto Baltijas jūras floti. Rezultātā 1905. gada 23. augustā tika parakstīts miera līgums, kurā Krievija zaudēja ievērojamas teritorijas un arī iespaidu reģionā. Lieli bija arī dzīvā spēka zaudējumi (52 501 bojāgājis karavīrs, tajā skaitā 32 904 krituši, 6614 miruši no ievainojumiem, 12 983 no slimībām, nelaimes gadījumos un pašnāvībās). 74 369 karavīri nokļuva gūstā.
Cibuļska pulks no 1904. gada 13. maija līdz 1905. gada 3. janvārim aizstāvēja Portarturas cietoksni (par to, cik smags bija stāvoklis aplenkumā, liecina kaut vai fakts, ka vēlāk ar īpašu pavēli karavīriem mēnesis cietokšņa aizsardzībā tika izdienā ieskaitīts kā gads), turklāt 1904. gada septembrī viņš tika paaugstināts par feldfēbeli, bet novembrī - par zaurjadparporščiku jeb praporščika vietas izpildītāju. Cietokšņa aizstāvēšanā Cibuļskis tika astoņas reizes viegli ievainots un vairākas reizes kontuzēts. Pēc cietokšņa kapitulācijas vairākus mēnešus atradās japāņu gūstā Japānā, bet pēc atbrīvošanas aprīlī un sešu mēnešu atvaļinājuma veselības uzlabošanai tika iedalīts 136. kājnieku Taganrogas kājnieku pulkā Novomoskovskā Jekaterinoslavas guberņā, Odesas kara apgabalā, kur dienēja kā jaunākais virsnieks.
Šajā laikā vēl impērijā norisinājās 1905. gada revolūcijas norises, tādēļ nemieru novēršanai policijai regulāri tika piekomandētas karaspēka daļas. Arī Antons Cibuļskis 1906. gada aprīlī vairākas nedēļas savas rotas sastāvā atradās komandējumā Goltas dzelzceļa stacijā «sadarbībai ar civilajām varas iestādēm» (tā tika dēvēta armijas piedalīšanās «sabiedriskās kārtības» uzturēšanā). Pēc būtiskas armijas samazināšanas 1906. gada jūnijā Cibuļskis tika atvaļināts. Visticamāk, ka viņš ir viens no nedaudzajiem latviešu izcelsmes karavīriem, kurš jau kara laikā ar Japānu kļuva par pilnu Svētā Jura krusta kavalieri - par Portarturas aizstāvēšanas kaujās parādīto varonību apbalvots ar I, II, III un IV šķiras Kara ordeņa atzinības zīmēm, ko vēlāk pārdēvēja par Jura krustiem.
Pirmais pasaules karš
Tomēr jau 1907. gada novembrī Cibuļskis ir atpakaļ armijā un tiek iedalīts 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā 14. rotas feldfēbeļa amatā un zaurjadpraporščika pakāpē. Pēc diviem gadiem - 1909. gada novembrī - atkal atvaļināts rezervē un vairākus mēnešus dzīvoja Pēterburgas apriņķī, bet jau 1910. gada martā atkal iestājās dienestā rotas feldfēbeļa amatā savā pulkā Irkutskā. 1910. gada vasarā par desmit gadu ilgo dienestu apbalvots ar vienreizēju pabalstu 1000 rubļu apmērā. Īpaši izcēlās ar šaušanas prasmi no revolvera, vairākkārt par to saņemot godalgas. 1913. gada jūnijā Blagoveščenskā atvaļināts rezervē, bet uzreiz iestājies virsdienestā 37. Sibīrijas strēlnieku pulkā Blagoveščenskā Amūras apgabalā.
1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš un Sibīrijas strēlnieku pulki pakāpeniski tika iesaistīti karadarbībā Eiropā. Pēc mobilizācijas izsludināšanas Krievijas armijā trūka jaunāko virsnieku, tādēļ 1914. gada septembrī Cibuļskis tika iecelts par virsnieku 2. rotā, bet oktobrī saistībā ar izteikto vēlēšanos ātrāk doties uz fronti aizkomandēts uz 22. Sibīrijas strēlnieku pulku, kurš no Habarovskas uz fronti Eiropā devās ātrāk un kurā Cibuļskis palika pastāvīgi visus kara gadus.
1914. gada 5. decembrī kaujā ar vācu karaspēku Polijā pie Glovno ciema ievainots šajā karā pirmo reizi, taču palika ierindā. 24. decembrī ievainots vēlreiz - šoreiz evakuēts uz hospitāli aizmugurē.
1915. gada 3. aprīlī ar Ziemeļrietumu frontes armiju pavēlnieka pavēli Antons Cibuļskis tika paaugstināts par virsnieku praporščika pakāpē, bet 1916. gada 27. martā par kaujas nopelniem - par podporučiku. 1916. gada septembrī - par poručiku un visbeidzot - 1917. gada 3. februārī par štābkapteini.
Īpaši Cibuļskis izcēlās kara pirmajos mēnešos. Piemēram, jau kā praporščiks kaujas laikā nomainīja kritušo rotas komandieri, veda rotu uzbrukumā, ieņēma vācu ierakumus, iegūstot ložmetējus. Tomēr noturēt ierakumus nebija iespējams un nācās atkāpties zem ienaidnieka uguns, turklāt atkāpšanās laikā Cibuļskis tika ievainots ar šrapneļa šķembu labajā plecā un smagi kontuzēts, zaudējot samaņu. Citu rotu karavīri pat uzskatīja viņu par kritušu, tādēļ tikai atvilka nedaudz no ugunslīnijas un atstāja guļam uz zemes. Tikai pienākušie savas rotas karavīri izglābuši, aiznesot uz pārsiešanas punktu. Sekoja hospitāļi Varšavā un Petrogradā, tad atgriešanās pulkā pēc vairākiem mēnešiem.
1915. gada maijā kaujās Bzuras upes apkaimē pie Suhačevas pilsētas Cibuļskis brīvprātīgi pieteicies gājienam uz ienaidnieka ieņemto un dzeloņdrāšu aizžogojumiem nocietināto upes otru krastu, lai saņemtu «mēli» jeb gūstekņus informācijas iegūšanai. Kopā ar kādu savas rotas unteroficieri Cibuļskis pirmajā naktī sagatavoja eju otrā krastā esošajos aizžogojumos. Nākamajā naktī jau ar karavīru grupu, bruņojušies rokas granātām, atkal šķērsoja upi, izgāja cauri sagatavotajai ejai, lienot uz vēdera 300 metrus, pietuvojās vācu ierakumu līnijai, apmētāja ar granātām un pēc tam iebruka tajā ar durkļiem, saņemot 25 gūstekņus, vairākus ložmetējus, kā arī Krievijas armijā tolaik vēl neparastās metāla ķiveres. Par šo varoņdarbu viņš pirmo reizi tika izvirzīts apbalvošanai ar Svētā Jura ordeni, kas šoreiz gan netika apstiprināts, ordeni Cibuļskis saņēma, pēc visa spriežot, tikai 1917. gada otrajā pusē. Vēl pēc kāda laika gājiens pāri upei praporščika Cibuļska vadībā tika atkārtots vēlreiz, taču šoreiz mazāk veiksmīgi - tuvcīņā viņš tika ievainots ar durkli stilbā, bet pretinieka šautenes laides trieciens bija salauzis ribu. Spiests pavadīt nelielā improvizētā aizsegā ienaidnieka krastā veselu diennakti, pēc kuras izdevās no savējā krasta atsūtīt pakaļ laivu. Arī pēc šī ievainojuma sekoja evakuācija ārstēšanai uz lazareti Petrogradā.
Par kaujās parādīto varonību apbalvots ar vairākiem kaujas apbalvojumiem - Svētā Vladimira IV šķiras ordeni, Svētās Annas IV šķiras ordeni ar uzrakstu Par drošsirdību, kā arī Svētā Jura ordeņa IV šķiru, kas, starp citu, deva piederību dzimtsmuižnieku kārtai.
Cīņa pret boļševikiem
Sekoja 1917. gada Februāra revolūcija, pakāpenisks Krievijas armijas sabrukums un galu galā - boļševiku apvērsums 1917. gada novembrī. Tam sekoja vecās armijas demobilizācija. Virsnieks Cibuļskis gada beigās tika atlaists ilgstošā atvaļinājumā un ieradās pie savas Rīgā dzimušās un Igaunijā dzīvojošās dzīvesbiedres Lizetes (luterticīga, dzimusi Raugule, jādomā - pārkrievota latviete). 1918. gada februārī vācu spēki ieņēma arī Igauniju, aizejot līdz Pleskavai, pēc kā tika noslēgts Vācijas un Padomju Krievijas miera līgums. Boļševiku puse gan to ievēroja tikai līdz Vācijas impērijas sabrukumam 1918. gada novembrī, kad sāka uzbrukumu valstīm rietumos, sākotnēji gūstot panākumus un ieņemot diezgan plašas teritorijas.
Šajā situācijā Igaunijā esošie pretboļševistiski noskaņotie krievu virsnieki un karavīri uzsāka organizēšanās darbus, veidojot savas vienības, lai piedalītos cīņā pret Sarkano armiju. Antons Cibuļskis 1918. gada decembrī kā apakšpulkvedis tika iedalīts Krievijas Ziemeļu korpusa 1. Rēveles (Tallinas) krievu virsnieku partizānu nodaļā, paliekot tās sastāvā līdz 1919. gada februārim. 1919. gada jūlijā viņu iecēla par Pleskavas frontē no Kačanovas (Ostrovas apriņķa pagasts, vēlāk Kacēnu pagasts Latvijā) un Palkinas partizānu nodaļām un no Sarkanās armijas pārnākušajiem karavīriem formējamā krievu 2. strēlnieku pulka, bet pēc tam par uz tā bāzes izveidotā faktiski gandrīz vienīgi no krieviem sastāvošā Igaunijas armijas 1. Kačanovas pulka komandieri. Šajā laikā Igaunijas teritorija un frontē pret Sarkano armiju karojošā Nikolaja Judeņiča komandētā Krievijas Ziemeļrietumu Brīvprātīgo armija gatavojās savam otrajam uzbrukumam Petrogradai, un 12. septembrī Cibuļskis pēc paša izteiktas vēlēšanās tika nosūtīts uz Narvu iedalīšanai tajā. Oktobrī no kopā ar Cibuļski atbraukušajiem bijušajiem Igaunijas armijas Kačanovas pulka krievu karavīriem un citiem tika izveidots Ziemeļrietumu armijas 23. Kačanovas kājnieku pulks, par kura komandieri viņš, paaugstinot pulkveža dienesta pakāpē, tika iecelts.
1919. gada 9. oktobrī sākās Judeņiča armijas otrais un pēdējais neveiksmīgais lieluzbrukums Petrogradas virzienā. 23. Kačanovas kājnieku pulks aktīvi tajā piedalījās, ciešot lielus zaudējumus. 6. novembrī pulka komandieris Cibuļskis tika viegli ievainots un krita gūstā.
Krievu vēsturnieks Andrejs Gaņins tikai 2023. gadā atslepenotajā Cibuļska «krimināllietā» atklājis dramatiskos gūstā nokļūšanas apstākļus. Sarkanās armijas 83. strēlnieku Novgorodas pulka komandieris Smirnovs liecināja, ka Cibuļskis kopā ar savu dieninieku notverts, bēgot aiz Seļcu sādžas. Kad Smirnovs pieskrējis pie viņa, ieraudzīja Cibuļskim pie krūtīm Svētā Jura krustu un «veco virsnieka kokardi» pie naga cepures, tādēļ uzrunājis viņu par virsnieku. Taču Cibuļskis, acīmredzot labi zinādams, kāda ir boļševiku attieksme pret virsniekiem, teicis, ka esot tikai «furažieris» - par zirgu barību atbildīgs karavīrs. Tad viņš nosūtīts uz bataljona štābu, taču pretinieks atklājis pret sādžu stipru artilērijas viesuļuguni, un šajā brīdī Cibuļskis mēģinājis bēgt, taču notverts aiz kažoka piedurknes. Pirmajās nopratināšanās viņš centies apgalvot, ka apzināti atklājis Sarkanajai armijai ceļu uz Gdovu un pat gatavojies pārvest pie tās savu pulku. Šādas atklāsmes, protams, nelīdzēja. Cibuļskis atradās ieslodzījumā Maskavā, Butirku cietumā, pusotru gadu.
Krievijas Pilsoņu kara aktīvākā fāze bija noslēgusies un boļševiku režīms savas nostiprināšanās nolūkā jau bija ievērojami liberalizējis saimniecisko iekārtu un mīkstinājis arī represiju mehānismu. Tomēr 1921. gada aprīlī tika piespriesti un nāvessodi vēl 50 apcietinājumā esošajai bijušo balto spēku virsnieku grupai, kurā kā vienīgais bijušās Ziemeļrietumu armijas pārstāvis bija latvietis Antons Cibuļskis. 1921. gada pavasarī viņš no Butirku cietuma tika aizvests uz Kožuhovas koncentrācijas nometni, kur 1. aprīlī izpildīts piespriestais nāvessods.
Zudušo dēlu, brāli un vīru meklējot
Latvijā dzīvojošie Antona tuvinieki (tēvs un brālis Jānis Rītupē jeb bijušajā Žogovā), kā arī Tallinā dzīvojošā dzīvesbiedre - Latvijas pilsone, par Cibuļska likteni neko nezināja. Līdz pat 1923. gadam viņi rakstīja lūgumus Latvijas Ārlietu ministrijai un Latvijas sūtniecībai, lūdzot noskaidrot Latvijas pilsoņa Antona Cibuļska likteni. Visi trīs gan rakstīja krievu valodā, ko vismaz tēva un brāļa gadījumā var izskaidrot vai nu ar to, ka divdesmito gadu sākumā daudzi Latgales latvieši neprata latviešu literāro valodu, vai ar to, ka, ilgstoši dzīvojot krieviskajā vidē Pleskavas guberņā, bija stipri rusificēti. Vēstules ir izmisuma un cerību pilnas, tēvs pievienoja savam lūgumam arī iespaidīgu pazudušā dēla foto uniformā ar visiem apbalvojumiem. Latvijas diplomāti, līdzīgi kā simtiem un pat tūkstošiem citu bez vēsts Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Aizkaukāza kaujaslaukos, ieslodzījuma vietās un citur pazudušu Latvijas pilsoņu gadījumā, darīja visu iespējamo. Taču, tāpat kā lielākajā daļā citu gadījumā - bez īpašām sekmēm.
Brālis Jānis pārņēma Antonam piederošo nelielo saimniecību Jaunlatgales (vēlāk Abrenes) apriņķa Linavas pagasta Karpanovā, ko vadīja līdz savai nāvei 1933. gadā.
Viens no daudzajiem
Līdz šim Latvijā vispār nezināmais Antona Cibuļska dzīvesstāsts pelna ievērību vairāku iemeslu dēļ. Kaujas nopelnu ziņā viņš bija viens no izcilākajiem un pieredzes bagātākajiem latviešu izcelsmes Krievijas armijas profesionālajiem instruktoriem, kuri par virsniekiem kļuva tikai Pirmā pasaules kara apstākļu dēļ. Ievērības cienīgs ir fakts, ka Cibuļskis turpināja dienestu Krievijas Pilsoņu kara laikā, turklāt sasniedzot pulkveža pakāpi - tas ir viens no ātrākajiem virsnieka karjeras radītājiem Krievijas armijas vēsturē šajā laikā vispār.
Viņa militārās karjeras un dzīves gaitā kopumā iespējams saskatīt veselai paaudzei piemītošas īpatnības. Pirmkārt, Latgales zemnieka dēla motivāciju profesijas izvēlē un zināmas individuālās militāras spējas. Otrkārt, «aiziešanu» prom no dzimtenes milzīgās impērijas plašumos, no kuras daudzi neatgriezās. Galu galā, arī likteni Krievijas Pilsoņu kara laikā, cīnoties pret boļševismu balto spēku sastāvā pulka komandiera amatā - jau tas vien pats par sevi atzīmējams fakts mūsu vēsturē, kurā vēl joprojām populārs ir ne līdz galam pamatotais mīts par latviešu sarkano strēlnieku absolūto dominanci, - un traģisko bojāeju boļševiku režīma ieslodzījuma vietā. Faktiski Cibuļska liktenis ir kārtējā savdabīgā šķautne vairāku XX gadsimta sākuma karos ierauto un samalto Latvijas iedzīvotāju paaudžu traģiskajā liktenī. Mūsu pienākums ir atgriezt savā vēsturē visus, sevišķi savā laikā ievērojamos cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pazuduši no vēstures vai tajā parādās kā krievu vai citu tautību pārstāvji. Un tas ir Latgales latvieša Antona Cibuļska gadījums.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita