1944. gada vasara. Sabiedroto spēki tikko ir veikuši vērienīgu desanta operāciju Normandijā, uzsākot Eiropas atbrīvošanas gājienu. Lai gan sākotnēji izveidotie placdarmi ir noturējušies, apgādes situācija vēl arvien ir sarežģīta. Britu spēkiem virzoties Francijas iekšzemē, karavīri saskaras ar jaunu problēmu - britu karavīram īsā atpūtas brīdī iegriežoties franču krodziņā, vienīgais pieejamais atspirdzinošais dzēriens ir vietējais sidrs. Britiem tas diez ko negāja pie dūšas. 1944. gada jūnija beigās Reuters reportieris rakstīja: «Vienīgais atspirdzinājums atbrīvotajos krodziņos ir sidrs, bet tas ir visai ūdeņains dzēriens. Es redzēju britu karavīru, cerīgi pasūtot pinti rūgtā, bet glāze, pie kā viņš apsēdās, bija pildīta ar mūžīgo sidru.»
«Atstāj tvertnes un tinies prom!»
Skaidrs, ka šādos apstākļos alus piegādes nebija sabiedroto spēku intendantūras dienestu prioritāte. Taču karavīri par sevi parūpējās paši, liekot lietā izdomu un improvizācijas spējas. Proti, britu iznīcinātāji Spitfire, kas tagad gādāja par gaisa telpas aizsardzību virs Francijas, katrā lidojumā pāri Lamanšam līdzi ņēma divas 45 galonu (170 litru) degvielas tvertnes. Taču tajās nebija benzīna, bet gan alus. Protams, pirms alus iepildīšanas tvertnes rūpīgi iztīrīja. Lamanša otrā krastā tās saņēma karavīri, kuri atbrīvotās Francijas teritorijā ierīkoja pagaidu lidlaukus.
Kanādas gaisa spēku 412. iznīcinātāju eskadriļas pilots leitnants Berijmens vēlāk atmiņās rakstīja: «Uzdevums bija apmēram šāds: sameklējiet vēl dažus pilotus un nodrošiniet, lai virsnieku virtuve ar tvaiku iztīra vairākas ārējās degvielas tvertnes un piepilda tās ar alu, jo pastāv risks, ka nacisti varētu būt sabojājuši dzeramā ūdens krājumus. Kad šķērsosim Lamanšu, nošķirsimies no pārējās eskadriļas un nolaidīsimies pagaidu lidlaukā. Orientieri nodrošinās kaujas kuģis Rodney kas šauj zalves tieši pāri lidlaukam.»
«Atskatoties pagātnē, šķiet, ka tas bija labs žests, kā gaisa spēkiem atbalstīt kājniekus. Un kājnieki to novērtēja. Ņemot vērā, ka lidojām četru kilometru augstumā, alus pēc nolaišanās bija patīkami vēss. Kad nolaidāmies, lidlaukā sākumā neviena nebija,» atmiņās rakstīja kanādiešu pilots. «Apjucis es beidzot ieraudzīju kādu karavīru pavīdam krūmos un māju tam, lai viņš nāk tuvāk. «Ko, ellē, jūs te darāt?» viņš jautāja. «Redzat to baznīcas torni lidlauka otrā malā? Tas ir pilns ar vācu snaiperiem, un mēs visu dienu mēģinām viņus no turienes izsvēpēt. Tāpēc labāk ātri met nost savas tvertnes un taisies prom, kamēr nav par vēlu.» Tāda bija mūsu pirmā nolaišanās Normandijā,» atzīmēja Berijmens.
Vedam alu? Vajag licenci!
Iznīcinātāji, kas uz Normandiju piegādāja alu, ieguva nosaukumu «lidojošie krogi». Tiesa, pilnībā izdzēst degvielas piegaršu no piekarināmajām tvertnēm nebija iespējams, tāpēc drīz tika atrasts elegantāks risinājums - zem Spitfire vai Hawker Typhoon spārniem aviācijas mehāniķi piestiprināja alus mučeles, kas aprīkotas ar tādiem pašiem kronšteiniem, kādi ir zem spārniem piekaramajām bumbām.
Pirmie alus kausi Normandijā tika piepildīti 12. jūlijā. Tiesa, ņemot vērā ierobežoto alus daudzumu un nepieciešamību uzturēt militāro disciplīnu, katrs karavīrs gan drīkstēja saņemt tikai pinti alus dienā. Alus akcija Lielbritānijas gaisa spēkos ieguva daļēji oficiālu statusu, un Gaisa kara ministrija publicēja attēlu ar norvēģu 332. iznīcinātāju eskadriļas Spitfire, zem kura spārniem skaidri ir redzamas divas alus mucas.
1944. gada 2. jūlijā Times Magazine rakstīja pieredzēto: «Britu karavīrus improvizētajos nolaišanās laukumos mocīja slāpes. Domājot par laimīgākiem dienesta biedriem, kuri atrodas provinces krogos un ēstuvēs, karavīri kļuva nīgri. Viņi vēlējās alu, un viņi to dabūja. Ar raķetēm apbruņoti Typhoon, pirms devās apšaudīt vāciešus, nolaidās lidlaukos, rezerves degvielas tvertņu vietā nesot mučeles ar alu. Bariem vien izslāpušie pulcējās ar emaljētām krūzēm rokās. Pirmās piegādes garšoja pēc degvielas, taču pēc tam ar ķīmisku vielu palīdzību tas tika atrisināts. Alus garšoja labi. Gluži kā krodziņā dzimtenē.»
Operācijas noslēgums bija kara apstākļiem neierasti komisks. Kanādiešu 127. eskadriļa, kas bija iesaistījusies alus piegādēs, alu saņēma no britu krodzinieka Artūra Kinga. Bet tad kādudien pie Kinga ieradās Muitas un nodokļu pārvaldes amatpersona, paziņojot, ka turpmāku piegāžu veikšanai britu krodziniekam nepieciešama eksporta licence. Risinājums tomēr radās pats no sevis - nostiprinoties Rietumu frontei, Lielbritānijas Kara ministrija noteica, ka britu karavīriem ārpus Lielbritānijas ir nosūtāmi pieci procenti visas valsts alus produkcijas. Piegādes ķēdēs iesaistījās franču uzņēmumi, lielās loģistikas ķēdes un, protams, militārā birokrātija, kas noteica, cik daudz un kādu alu karavīri saņems savās ēdnīcās.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita