Ja vien Bernardam Lovam Montgomerijam (1887-1976) būtu lādzīgāks raksturs, viņš, bez šaubām, kļūtu par trešo visu laiku izcilāko britu militāro varoni. Feldmaršals nācijas vēsturē nostātos blakus uzvarētajā Trafalgaras jūras kaujā bojā gājušajam viceadmirālim Horācijam Nelsonam (1758-1805) un Vaterlo triumfatoram hercogam Artūram Velingtonam (1769-1952). It kā viss nepieciešamais Montgomerijam bija - tuksneša lapsas Ervīna Rommela uzveicēja slava, britu premjera Vinstona Čērčila atbalsts un draudzība, varonība Pirmajā pasaules karā. Arī visiem atpazīstams publiskais «ģenerāļa-spartieša» tēls (tik centīgi veidots, ka Montgomerijam kolēģi pārmeta pilnīgi narkotisku atkarību no pašreklāmas) - kalsns stāvs īsā frencī un britu tankistu melnajā beretē. Bija pat veiksmīgi lipīga iesauka - Montijs.
Viņam tika piešķirti Bikšu Lences un Pirts ordeņi, citu valstu augsti apbalvojumi - ieskaitot briljantiem nosēto un tikai karavadoņiem paredzēto padomju Pobeda platīna zvaigzni (pavisam tādas piešķīra tikai 20 cilvēkiem). Karavadonim tika īpaši radīts Alemeinas vikonta tituls - tas gan vēlāk tika likvidēts, jo Montgomerija dēls neatstāja vīriešu dzimtes mantinieku. Taču, lai uz mūžiem kļūtu par patiesu tautas varoni, ar to visu bija par maz.
Turklāt pie vainas nebūt nav Montgomerija iecerētās operācijas Market Garden - gaisa desanta iebrukuma Nīderlandē - traģiskā neveiksme. To mēdz uzskatīt par sabiedroto lielāko izgāšanos visa kara laikā, kas ļāva 1944. gada septembrī nacistiem svinēt savu pēdējo lielo uzvaru.
Sakāvē nesatriecams, uzvarā nepanesams
Feldmaršala reputāciju neatgriezeniski sabojāja paša memuāri, ko viņš publicēja 1958. gadā, atvaļinoties no armijas. Pēc kara Montijs komandēja britu okupācijas spēkus tiem iedalītajā Vācijas zonā, pēc tam bija Apvienotās Karalistes Impēriskā ģenerālštāba priekšnieks. Militāro karjeru viņš beidza kā NATO virspavēlnieku amerikāņu ilggadējs vietnieks.
Grāmatā feldmaršals nicīgi izsacījās par citiem britu un amerikāņu karavadoņiem, tostarp Rietumu sabiedroto armiju, un pirmo NATO virspavēlnieku Dvaitu Eizenhaueru, kurš tobrīd jau otro termiņu bija ASV prezidents. Ļoti ticams, ka Eizenhaueru ievēlētu arī trešo reizi, ja 1947. gadā nebūtu pieņemts konstitūcijas 22. labojums, kas to nepieļauj. Taču, vēloties atmaskot savus bijušos cīņubiedrus vai, viņaprāt, sāncenšus un neprašas, feldmaršals atmaskoja tikai pats sevi. Plašam lasītāju lokam visā pasaulē tika izrādīts viņa smagais raksturs, pārmērīgais lepnības gars, aizdomīgums un nenovīdība. Autors tādējādi iemūžināja savu hronisko - agrāk vien šaurā britu politiķu un sabiedroto militāristu lokā pārmesto - nespēju būt diplomātiskam vai vienkārši taktiskam.
Tās dēļ Montijs pēc sabiedroto izcelšanās Normandijā bija kā zobu sāpes ne tikai amerikāņiem, ar kuriem mūždien augstprātīgi ķīvējās, bet pat tautiešiem. Tieši viņi slepus vērsās pie Eizenhauera, lai viņš abu valstu saskaņas labad padzen kaitinošo britu no Rietumu sabiedroto sauszemes spēku virspavēlnieka amata. Pats amerikānis - prasmīgs un pacietīgs diplomāts - gan to nevēlējās. Taču politiskā aritmētika bija nepielūdzama: ASV karavīru Rietumu frontē bija trīskārt vairāk nekā britu un kanādiešu. Tāpēc Eizenhaueram personīgi nācās aizstāt Montgomeriju šajā amatā, un vēlāk brita naids diktēja viņa memuārus. Taču tikai tādēļ - lai kompensētu sava drauga smagi pārdzīvoto pazemojumu, nevis par kaujaslauka uzvarām! - Čerčils sarūpēja Montijam feldmaršala uzplečus...
Vēlāk, sešdesmitajos gados, karavadonis savai reputācijai pamanījās uzmest vēl dažus traipus. Viņš aizstāvēja Dienvidāfrikas aparteīdu, vienlaikus slavējot Ķīnas komunistu līderi Mao Dzedunu. Jāatzīst, dīvains simpātiju salikums! Interesanti, ka Montija pēckara rasistiskie spriedelējumi par afrikāņu nepilnvērtību tika publiskoti vien pagājušā gadsimta izskaņā, jau ilgi pēc viņa nāves. Tāpat feldmaršals krasi nosodīja homoseksualitātes dekriminalizāciju 1967. gadā - te, Britu salās, lūk, neesot nekāda Francija... Protams, tolaik nekādas progresīvās aprindas nespēja Montgomeriju «kancelēt», taču viss varoņa oreols jau bija paša apdzēsts. Ne velti draugs Vinstons viņu raksturoja kā «sakāvē nesatriecamu, uzvarā nepanesamu».
Lielākais triumfs, lielākā izgāšanās
Montgomerijs piedalījās vairākos izšķirošos Otrā pasaules kara notikumos - evakuācijā no Denkerkas, sabiedroto iebrukumos Sicīlijā un Normandijā, Ardēnu cīņās. Taču karavadoņa biogrāfijā īpaša vieta ir divām kaujām, kuras vērts īsumā atgādināt.
Viena no tām, protams, ir viņa vadīto britu spēku uzvara Otrajā Alemeinas kaujā 1942. gada oktobrī-novembrī. To mēdz dēvēt par pagrieziena punktu Vidusjūras kara teātrī. Šis bija pirmais fundamentālais britu panākums - īpaši pēc viņu un grieķu smagās sakāves Krētā, ko 1941. gadā sagrāba vācu izpletņlēcēji, un pēc kanādiešu neveiksmīgā Djepas reida. Alemeina padarīja Montgomeriju par nacionālo varoni un dižcilti. Tiesa, uzvara bija neizbēgama - kā aizrāda, piemēram, itāļi, kuri pēdējos gados sākuši kinematogrāfiski spodrināt savu toreizējo karotāju reputāciju. Nacistu un fašistu karaspēka kontingents Āfrikā jau gadu iepriekš bija smagi sapluinīts britu uzbrukuma operācijas Krustnesis kaujās, un tā apgādes ceļi stiepās pāri Vidusjūrai. Apmēram 115 tūkstošiem vāciešu un itāļu uzbruka gandrīz divsimt tūkstoši britu (pieskaitot austrāliešus, indiešus, dienvidafrikāņus utt.), ar divkāršu pārspēku tankos un gandrīz divkāršu artilērijā. Taču ne uzvarētājus un tautu dzimtenē, ne arī sabiedrotos šīs «detaļas» tobrīd pilnīgi neinteresēja. Galvenais - beidzot uzvara!
Tiesa, vēlākos kara gados uzradās ļaudis - piemēram, rakstnieks, kara reportieris un vēlākais Nobela prēmijas laureāts Ernests Hemingvejs -, kuri atklāti ironizēja par Montgomerija vēlmi vienmēr pirms uzbrukumiem nodrošināties ar savu spēku izteiktu pārsvaru. Taču diez vai viņš pārdrošo operāciju Market Garden (1944. gada 17.-27. septembris) - visu karu vēsturē lielāko izpletņlēcēju uzbrukumu, iesaistot tajā gandrīz 64 tūkstošus vīru - plānoja tikai tādēļ, lai aizbāztu nievātāju mutes.
Rietumu sabiedroto panākumi, kas 1944. gada vasarā tika gūti pēc D-dienas - 6. jūnijā sāktā desanta Normandijā - un Parīzes atbrīvošanas, radīja Montijā cerību pabeigt karu līdz Ziemassvētkiem. Viņaprāt, ar pārdrošu manevru vajadzēja Nīderlandē radīt placdarmu, kas ļautu sabiedrotajiem veikt strauju un koncentrētu iebrukumu - kā zobena dūrienu - jau pašas Vācijas teritorijā un pat aizsniegt Berlīni. Feldmaršals bija pārliecināts, ka strauja virzīšanās uz nacistu galvaspilsētu salauzīs ienaidnieka apņēmību karot.
Vācieši atkāpās uz Zigfrīda līniju - pirms kara uzbūvētiem nocietinājumiem gar viņu valsts robežu ar Franciju un Beniluksa valstīm. Uzbrucējiem vajadzēja apiet šo līniju un šķērsot Reinu, lai ielauztos dziļāk Vācijā. Taču vispirms sabiedrotajiem vajadzēja iekarot Nīderlandes ostas, no kurām apgādāt savu karaspēku. Bija vēl papildu motivācija rīkot šādu operāciju - nacisti no Hāgas sāka apšaudīt Londonu ar ballistiskajām raķetēm V-2, izmantojot mobilas palaišanas iekārtas. Taču Hāgas sabombardēšana, lai tās iznīcinātu, sabiedrotajiem nešķita laba ideja. Vajadzēja citu risinājumu.
Militārā pasākuma dīvainais nosaukums Tirgus dārzs radās tāpēc, ka Montgomerija plāns sevī apvienoja divas operācijas. Viena, Tirgus, paredzēja izpletņlēcēju desantēšanos, lai sagrābtu tiltus pār upēm un ieliktu pamatu Eindhovenas‑Neimegenas‑Arnemas «koridoram», pa kuru sabiedroto armija ielauztos Vācijā. Uzbrucēju galvenais mērķis bija Arnemas tilts pār Reinu. Otra, Dārzs, bija sauszemes karaspēka - divu tanku brigāžu un astoņu motorizēto strēlnieku brigāžu - došanās palīgā desantniekiem, lai nosargātu viņu sagrābtos placdarmus no vācu pretuzbrukuma.
Taču, kā atklājās kauju gaitā, Arnemā «tilts bija par tālu». Bridge too far - ar šādiem vārdiem ģenerālleitnants Frederiks Braunings, britu izpletņlēcēju komandieris, it kā bija Montgomerijam norādījis uz plāna vājo vietu pirms operācijas. Tā saucas arī amerikāņu žurnālista Kornēlija Raiana (viņa slavenākais darbs Visgarākā diena - par izsēšanos Normandijā - tulkota arī latviski) grāmata par operāciju un tās kinoekranizācija (1977). Divas SS tanku divīzijas sakāva desantniekus, un sabiedrotajiem nācās evakuēties. Līdz pat 17 tūkstošiem britu un poļu karavīru tika nogalināti, ievainoti vai sagūstīti. Arnemā sabiedrotie atgriezās tikai 1945. gada aprīlī.
Full Monty
Šis jēdziens britu sarunvalodā nozīmē «pēc pilnas programmas; viss, kā pienākas». Starptautiski populāru to padarīja 1997. gada tāda paša nosaukuma sociālā kinokomēdija - par deindustrializētās Šefīldas metalurgiem bezdarbniekiem, kuri izdomāja pelnīt ar vīriešu striptīzu. Viena no versijām, kā šāds jēdziens radies, balstās feldmaršala paša atzītajā vēlmē no rītiem krietni paēst. Pat Ziemeļāfrikas tuksnesīgākajā karalaukā viņš, lai būtu labā formā, vienmēr esot mielojies ar Lielbritānijā un Īrijā tradicionālajām «pilnajām brokastīm».
Angļu versijā to pamats ir ceptas olas, bekons, desiņa/cīsiņš, sautētas pupiņas tomātu mērcē, apcepti tomāti un sēnes, asinsdesa, grauzdēta maize, tēja vai kafija. Atkarībā no ēstgribas un rocības pilnās brokastis var palielināt gan apjomā, gan papildu sastāvdaļu skaitā. Vismaz agrāk daudzu angļu krogu un ēstuvju logos uzraksts Full Monty darīja garāmgājējiem zināmu: te viņus gaida pilnās brokastis. To nožēlojamais un nicināmais pretmets, protams, ir «kontinentālās brokastis» - kafija ar kruasānu, kas franču viesnīcās britu tūristus iedzen patiesās šausmās.
Mīļš vīrs, naidpilns dēls
Karš padarīja maršalus un ģenerāļus par «popzvaigznēm», kuri gan ar savu veikumu, gan izteikumiem un pat kaprīzēm spēja - preses un kinohroniku glaimojoši retranslēti - piesaistīt plašu masu uzmanību, radīt tajās paļāvību un pat pielūgsmi. Karavadoņiem bija visas iespējas ļauties gan sibarītismam, gan ekstravagancei.
Taču diez vai vēlme brangi pabrokastot būtu saucama par negausību. Arī Montija ekstravagance bija visai aizkustinoša - viņš vienmēr ņēma līdzi mājdzīvniekus. Slavenajā fotogrāfijā no Impērijas Kara muzeja kolekcijas - tā 1944. gada jūlijā uzņemta tobrīd vēl ģenerāļa karalauka mītnē, pilnā sparā ejot kaujai par Franciju - viņš pozē ar diviem suņiem, foksterjeru Hitleru un spanielu Rommelu. Aiz trijotnes redzams kanārijputniņu būris. Nezinātājam šis attēls var šķist visai «vecmeitīgs» un karavadoņa autoritātei, mazākais, dīvains. Taču briti zināja, ka mīluļi aizpilda tukšumu viņu slavenā militārista dvēselē - Montgomerijs bija ļoti vientuļš cilvēks, piedzīvojis traģēdiju laimīgā laulībā.
Lūkoties pēc sievas viņš, centīgi veidojot karjeru, sāka vien tad, kad tuvojās četrdesmit gadu slieksnim. Saņēmis 17 gadus vecas jaunkundzes atteikumu, Montijs 1927. gadā apprecēja sava kolēģa Pērsija Hobarta (slavenā dažāda lietojuma britu tanku - sauktu par Hobarta rotaļlietām jeb Hobart’s Funnies - radītāja) māsu Elizabeti. Viņa bija Pirmajā pasaules karā krituša virsnieka atraitne ar diviem dēliem jau pusaudžu gados.
Abi, ejot tēva un (viņus balstošā) patēva pēdās, kļuva par virsniekiem, Otro pasaules karu beidzot kā pulkveži. Viens no padēliem vēlāk rakstīja, ka Montijam kāzas ar viņu māti tiešām bijusi īsta varonība, nerēķinoties ar tenkām vai neizpratni. Pēc gada piedzima abu dēls Deivids, kurš, kļuvis par politiķi un mantojis tēva titulu, ilgus gadus bija britu parlamenta Lordu palātas loceklis. Bernarda un Elizabetes laulība tika atzīta par ļoti saticīgu. Sieva labvēlīgi ietekmējusi vīru pat tiktāl, ka viņa «tuneļveida domāšana» (single-mindedness) un citas dīvainības - īpaši neiecietība pret citu viedokļiem un aizdomas par viņu rīcības motīviem - vairs īsti neapdraudēja veiksmīgo karjeru.
Diemžēl mīļotais cilvēks vairs nevarēja būt blakus kara varonim brīdī, kad viņš izlēma publicēt savus odiozos memuārus. Elizabeti 1937. gadā brīvdienās pie jūras sakoda inficēts kukainis, un viņa, kaut arī ārsti amputēja asinssaindēšanās skarto kāju, nomira vīra rokās. Bernards smagi pārdzīvoja zaudējumu, taču vienlaikus, lai neieslīgtu depresijā, pēc bērēm ierakās darbā.
Pilnīgi citādas - dziļi naidīgas - bija Montgomerija attiecības ar māti. Sava lauleņa, Tasmānijas anglikāņu bīskapa, biežās un ilgās prombūtnes laikā, apsekojot salas attālākās draudzes, viņa abu deviņus bērnus (Bernards bija ceturtais vecākais) vai nu ignorēja, vai regulāri sita. Feldmaršals atzina, ka bez vecāku mīlestības bērnībā izaudzis par dauzoņu. Tāpēc, jaunekļa gados ieskaitīts Sandhērstas karaskolā, gandrīz no tās izslēgts par trakulībām un varmācību pret biedriem. Tikai pēdējā brīdī viņš attapies un sācis cītīgi mācīties. Turpmākajā dzīvē karavadonis bija zināms kā nesmēķējošs atturībnieks un patiess kristietis. Saka, pat veģetārietis (tikai kā to savienot ar siltām jūtām pret pilnām britu brokastīm?).
Zēnības atmiņas bija tik sāpīgas, ka Montgomerijs strikti uzraudzīja, lai Deivids nekad netiktos ar savu tēvamāti. Abi ignorēja pat viņas bēres. Feldmaršals bijis pārāk aizņemts...
No Francijas un Īrijas līdz Palestīnai un Alemeinai
Feldmaršala Montgomerija karjeras pakāpieni
Pabeidzis Sandhērstu 1908. gadā, Montgomerijs kā otrais (jaunākais) leitnants devās dienēt uz Indiju, kur maksāja vairāk, taču pēc pāris gadiem atgriezās sava pulka Anglijas garnizonā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš jau 1914. gada augustā britu ekspedīcijas korpusa rindās devās uz Franciju. Oktobra cīņās pie tās robežas ar Beļģiju vācu snaiperis virsniekam cauršāva plaušu. Smagi ievainotais - izliekoties par mirušu, bet vēl vienas lodes ķerts - tomēr spēja izturēt līdz tumsai, kad kaujaslaukā ieradās cīņubiedri pēc, viņuprāt, līķa. Montgomerijs gadu ārstējās Anglijā un tika apbalvots par varonību.
Atveseļojies un dzimtenē mācījis jauniesauktos, viņš 1916. gada sākumā atgriezās frontē, kur līdz kara beigām dienēja dažādos štāba virsnieka amatos. Pamieru Montgomerijs sagaidīja kā pagaidu pulkvežleitnants (miera laikā pazemināts līdz kapteinim) un turpināja dienestu britu okupācijas spēku Reinas armijā. Viņam izdevās iekļūt Kemberlijas koledžā, kas skoloja štāba virsniekus, un pēc tās absolvēšanas 1921. gadā virsnieks devās dienēt uz Īriju, kur pamazām vien savai uzvarai tuvojās neatkarības karš. Montgomerijs - ziemeļu provincē valdošo skotu protestantu pēctecis - ar patiesu dedzību iesaistījās cīņās pret republikāņu partizāniem. Taču viņš atzina, ka vairs nav iespējama Olivera Kromvela laiku nežēlība, totāli iznīdējot «dumpiniekus», tādēļ briti šo karu nevar uzvarēt.
Līdz pat 1939. gadam Montija karjera attīstījās rāmi, daudz strādājot arī kā jauno virsnieku instruktoram gan Anglijā, gan Indijā un Palestīnā. Taču tā gada pavasarī viņš - jau ģenerālmajors un kājnieku divīzijas komandieris - apspieda pret britu administrāciju un ebreju ieceļotājiem vērstos arābu nemierus. Dodoties uz metropoli, ģenerālis atzina: esot žēl pamest Palestīnu daudzu iemeslu dēļ, jo ir «te izbaudījis karu».
Sākoties Otrajam pasaules karam, Montija komandētā divīzija tika iekļauta uz Franciju sūtītajos britu spēkos. Taču viņš tobrīd bija iemanījies apdraudēt savu karjeru, naidīgi noskaņojot pret sevi garīdzniecību. Rūpējoties par karavīru veselību, ģenerālis-kristietis bija savu cirkulāru par to, kā izsargāties no veneriskajam slimībām, formulējis tik raupjā valodā, ka armijas kapelāni - gan anglikāņi, gan katoļi - sacēla skandālu. Taču Montgomerija tiešais priekšnieks sašutumu noklusināja un pavēlēja viņam vairs par šo tēmu neizteikties.
Kad Vācijas bruņotie spēki 1940. gada vasaras «zibenskarā» sagrāba Franciju, ģenerālis ar savu divīziju sedza sabiedroto atkāpšanos uz Denkerkas pludmalēm. No tām leģendārajā operācijā Dinamo vairāk nekā 338 tūkstoši karavīru tika evakuēti uz Angliju. Līdz nosūtīšanai uz Ēģipti Montgomerijs komandēja dažādas Britu salās izvietotās armijas daļas un 1942. gada augustā tika iecelts par britu 8. armijas pavēlnieku Ziemeļāfrikā. Tur tad arī viņš piedzīvoja savu zvaigžņu stundu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita