Kāds ir sievietes valdzinājuma noslēpums, un kā tas nākas, ka tas kļūst par vienu no neatvairāmākajiem ieročiem karā? Latviete Kristīne Čilvere ar segvārdu Fifi, slavenākā no aģentēm-provokatorēm Otrā pasaules kara laikā, kļuva par britu īpašo slepeno dienestu pavedināšanas mākas simbolu.
![]()
Viena no nedaudzajām Kristīnes jaunības dienu fotogrāfijām.
Kad 2001. gadā Rīgā tika atklāta patversme Dzīvnieku draugs, neviens pat nenojauta, ka šī ļoti cienījamā kundze, kura 81 gada vecumā mēroja tālo ceļu no Anglijas, lai rūpīgi apskatītu, kā viņas atgūtajā zemes īpašumā ir ierīkota mājvieta dzīvniekiem, Otrā pasaules kara laikā bijusi kaut kas līdzīgs latviešu Matai Hari. Par viņas unikālo dzīves pieredzi šeit neuzzināja neviens. Iespējams, tā tas arī paliktu, ja vien septiņus gadus pēc sievietes nāves netiktu atslepenoti Britu Nacionālā arhīva materiāli. Un pašlaik, ar laika distanci pētot tos un arī Kristīnes Čilveres dzīvi, šķiet - kāda neredzama roka viņu burtiski bija gatavojusi šim dīvainajam slepenās aģentes uzdevumam un sava laika brutālajiem pārbaudījumiem. Un rodas jautājums, vai arī vientulība personīgajā dzīvē ir bijusi likteņa līnijās ierakstīta, bet varbūt to noteica britu slepeno dienestu pavēle bijušajai aģentei, lai nejauši netiktu izpausti būtiski valsts noslēpumi? Tik daudz neatbildētu jautājumu…
Kristīne pirms Fifi
Lai vai kā, bet ieraksts Britu Nacionālā arhīva krājumos liecina, ka Kristīne Marija Čilvere pasauli ieraudzīja 1920. gada 12. septembrī. Viņas tēvs Frenks Čilvers bija angļu izdevuma Times of London korespondents Rīgā, šeit iepazinās ar savu nākamo sievu, Kristīnes māti - latvieti Irmu Juliannu Jirgensoni. Irma bija ne vien izskatīga, bet arī smalki izglītota jaunkundze, viņas vecāki Kristiāns un Dora Jirgensoni bija pazīstami uzņēmēji, nākuši no Auces un Ķekavas. 1887. gadā viņi sāka kopīgu biznesu Rīgā kā dzelzceļa stacijas bufetes nomnieki un galu galā kļuva par iespaidīgas impērijas īpašniekiem, kurā kā populārākos objektus varētu minēt Otto Švarca restorānu, Operas kafejnīcu un Romas pagrabu. Bet tur, kā zināms, kopā ar Latvijas inteliģentāko publiku apgrozījās arī smalkākie ārzemju viesi, valstu prezidenti un pat karaliskas personas.
![]()
Akciju sabiedrībai Ch. Jurgenson - Otto Schwarz piederošā vīnu tirgotava Aspazijas bulvārī 1
Kopā ar divām māsām un brāli Arvīdu Irma palīdzēja vecākiem biznesā, īpaši tad, kad ar sirdstrieku mūžībā aizgāja tēvs, bet biznesa grožus pārņēma māte Dora. Līdz ar to, lai būtu kopā ar izredzēto, Frenkam Čilveram neatlika nekas cits, kā no Londonas pārcelties uz Rīgu un iekļauties ģimenes biznesā. Viņš sāka nodarboties ar kokrūpniecību. Bizness gāja no rokas, ģimenes turība auga. No 1920. līdz 1939. gadam viņi dzīvoja skaistā savrupnamā Mežaparkā. Frenks izrādījās veiksmīgs biznesā, iegādājās vairākus īpašumus, kļuva arī par slavenā Rīgas restorāna Otto Švarcs līdzīpašnieku.
![]()
Otto Švarcs restorāns.
Kopā ar divus gadus vecāko māsu Viktoriju Kristīne bērnībā auga kā princese - tika lutināta un visu lolota. Abas māsas skoloja īpaši nolīgtas tīrasiņu franču un angļu mājskolotājas, vēlāk meitenes apmeklēja Vācu skolu Rīgā. Līdz ar to jau no bērnības Kristīne runāja četrās valodās. Jāteic, arī savu mātes valodu Kristīne pārzināja izcili un nebija aizmirsusi pat pēc daudziem gadiem svešumā, izsakoties literāri pareizi, bez akcenta. Lai arī tēvs bija aizņemts un sava darba dēļ daudz ceļoja, tomēr, kad vien bija iespēja, viņš meitas veda sev līdzi - te uz Tallinu, te Stokholmu. Nav zināms, kādu iemeslu dēļ, bet viņš bija gluži vai pārņemts ar ideju panākt, lai meiteņu svešvalodu zināšanas būtu nevainojamas. Tā tolaik bija diezgan neierasta prakse, no jaunkundzēm vairāk tika gaidītas saimniecības vešanas prasmes un citas vēlāk ģimenes dzīvē noderīgas iemaņas. Savukārt Kristīne 15 gadu vecumā vasaru pavadīja Provansā, kādā ģimenes pansijā, bet gadu vēlāk tika nosūtīta uz Londonu, lai līdz pilnībai noslīpētu angļu valodu.
Jāsecina, ka droši vien viņa tika gatavota spožai karjerai, jo vai tad citādi 1938. gadā ģimene akceptētu jaunietes studijas Cours de la Civilisation Francaise slavenajā Sorbonnas universitātē Parīzē. Bet tā tas notika, un vecāku rocība ļāva jaunajai sievietei baudīt to, ko franči sauc par la belle vie (skaistā dzīve). Tas viss tik ļoti piestāvēja šai apdāvinātajai jaunajai sievietei, kas savos 18 gados pasaulei atvērās kā skaists pumpurs. Kristīnes smalki veidotais, ļoti slaidais, kā mūsdienās teiktu - modeles augums, gaišie, vijīgie mati un mazliet izaicinošais smaids patīkami kontrastēja ar viņas aristokrātiskajiem sejas vaibstiem.
1939. gada Ziemassvētki. Kristīne ierodas Rīgā, lai apciemotu ģimeni, bet svētku noskaņojumu aizēno tas, ka pie svinību galda, uz kura mirdz kristāla trauki un servēti smalki dzērieni un ēdieni, tiek runāts par vācu hitleriskās armijas iebrukumu Polijā, par Somijas kareivju cīņām ar PSRS armijas pārspēku. Lielā slepenībā ir ticis noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, kas noteica arī neatkarīgās Latvijas likteni. Eiropā bija sācies nežēlīgs un asiņains karš. Protams, inteliģentā ģimenē nav iespējams nerunāt par to, kas notiek pasaulē. Bet vai viņi nojauta, ka šie Ziemassvētki būs pēdējie, kas tiks svinēti kopā? Vai būtu ko darījuši citādi, ja zinātu? Vai visa lielā informācijas pieejamība ģimenei kaut mazliet palīdzēja sagatavoties tam, ko bija ieplānojušas likteņa dieves?
Joprojām nav zināms, kāds bija iemesls, bet negaidīti nomirst Kristīnes tēvs. Sāpju pārņemta, viņa atgriežas Parīzē, kur uzzina par PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gadā jūnijā. Mamma un māsa bēg uz Stokholmu, visi ģimenes īpašumi tiek mirklī zaudēti, un skaistā la belle vie vienā mirklī ir sabrukusi. Drīz vācu karaspēks okupē Francijas ziemeļu reģionus, un tad arī Elizejas laukos Parīzē plīvo nacistu karogi. Mēs varam tikai iedomāties skatu, kā kāds no Sorbonnas profesoriem vācu virsniekiem paklausīgi norāda uz tiem studentiem, kuri kā britu pilsoņi tiek arestēti. Un Kristīne tieši tāda, kā atnākusi uz lekcijām, tieši no universitātes sliekšņa konvoja pavadībā tiek aizvesta uz kādu Parīzes piepilsētas dzelzceļa staciju…
Melnais vilciens uz Bezansonu
Turpmākos notikumus varam restaurēt, pateicoties Kristīnes bēdu māsai šajā stāstā Rozmarijai Sajai, kura vēlāk par abu kopīgajām gaitām sniedza liecību Skotlendjarda slepenajam dienestam, tātad tā nav izdoma, bet skarba realitāte. Vācu kareivju pavēlēm skanot, viss pūlis, kas diennakti bez jebkādām ērtībām bija pavadījis dzelzceļa stacijā, tika sadzīts vilcienu vagonos un sāka ceļu nezināmā virzienā. Tā bija ļoti raiba publika - kungi dārgos uzvalkos un turpat līdzās vīri ar sastrādātām rokām nošķiebtos zābakos, dīkdieņi, kas vēl dvakoja pēc alkohola, studenti, ģimenes ar maziem bērniem, kas nepārtraukti raudāja, veci, slimi sirmgalvji, prostitūtas un suteneri no Pikadilli laukuma un, protams, jaunas meitenes un puiši. Cits klusēdams, cits lamādamies vai stenēdams mēģināja atrast vietu, kur kaut kā atslieties, apsēsties, bet apgulties jau bija necerēta veiksme. Kristīne, visdrīzāk aiz šausmām, bija kā sastingusi. Tomēr pāri visam un visiem virmoja neziņa, uz kurieni dodas vilciens un kas notiks ar šiem cilvēkiem.
Kad pēc garām kā mūžība stundām bez ūdens un pārtikas vagonos, kurus jau bija pārņēmusi urīna un citu izdalījumu smaka, beidzot atvērās durvis, līdz ar svaiga gaisa malku nāca apjausma, kas tālāk gaidāms. Tās bija Bezansonas kareivju barakas, kas savulaik tikušas pamestas, bet nu, nodrošinātas ar augstu žogu, kalpoja kā ieslodzījuma vieta. Uz vairākiem mēnešiem tā kļuva arī par Kristīnes izdzīvošanas skolu. Barakas tikai nosacīti varēja saukt par mitekli - jumts bija caurs, logos vien stikla lauskas, guļvietai tika iedotas vecas armijas segas un kā siltāks apģērbs lietotas kareivju drēbes ar sakaltušu asiņu pleķiem. Ēdiens - bālgans šķidrums, kurā peldēja kaut kas līdzīgs kartupeļiem, reizēm maizes rieciens. Naktīs visi gulēja, cieši saspiedušies kopā, bet daži palika dežurēt, lai cīnītos ar žurkām. Blusas un utis ātri vien kļuva par ikdienu.
Kā atceras Rozmarija, kad kādu rītu viena sieviete bija nomirusi, bet bērni nedēļām ilgi klepoja, Kristīne esot tā kā atžirgusi, piecēlusies un skaļi noteikusi: “Tā turpināt nedrīkst!” Izmantojot savas vācu valodas zināšanas, viņa pierunāja nometnes ārstu apskatīt slimos. Tāpat tikai viņai vien zināmā veidā Kristīnei izdevās pierunāt kareivjus izlikties neredzam to, ka pagrabā, kur sievietes stingiem pirkstiem tīrīja sasalu-šos kartupeļus, tika nočiepts kāds kāposts vai burkāns. Pamazām viņa panāca, ka sievietes reizi nedēļā varēja nomazgāties siltā ūdenī. Tieši pateicoties Kristīnes uzņēmībai, izmisumu barakā sāka nomainīt lai arī skarba, bet ikdienas rutīna un pat humors. Bet tad kādudien viņa vienkārši pazuda. Pāris dienu ieslodzītās nemitīgi tika pratinātas, līdz kļuva skaidrs - viņai bija izdevies izbēgt. Mēļoja, ka Kristīnei palīdzējis tas pats ārsts, kurš vecuma ziņā varētu būt viņas tēvs. Vēlāk runāja - bet, pilnīgi iespējams, tās ir tikai ļaunas mēles -, ka jau tobrīd izskatījies, ka starp viņu un Kristīni bijis kas vairāk, nekā tikai tulkošana. Pat ja tā - vai kāds to drīkstētu nosodīt?
Vilciens uz Skotlendjardu
Uzzināt, kas tālāk notika ar Kristīni, var, pateicoties nabaga britu lidotāja Vila Simpsona liecībai. Nabaga tāpēc, ka viņa lidmašīna gaisa kaujā tika notriekta un Simpsons vairs redzēja tikai ar vienu aci, savukārt savainotā roka bezpalīdzīgi karājās kā lupata. Otrs iemesls teikt nabaga ir tāds, ka šis 27 gadus vecais vīrietis pāris dienu laikā, kuras pavadīja ar Kristīni, paspēja viņā neglābjami iemīlēties. Simpsons un Kristīne satikās britu konsulātā Lionā 1941. gada oktobrī. Tobrīd tā bija vācu armijas neokupētā daļa, kur ieradās britu pilsoņi, lai tad nokļūtu mājās. “Es ieraudzīju jaunu, ļoti slaidu sievieti, kuras gaišie mati vieglās cirtās krita pār pleciem. Kristīne izskatījās tik labā fiziskā formā, ka bija grūti noticēt, ka viņa tikko izbēgusi no fašistu apcietinājuma. Neraugoties uz viņas jaunību (21 gads), varēja just, ka Kristīnei piemita nobriedušas sievietes prāts un emocionālā savaldība,” - šādi Simpsons vēlāk reportēja MI9 (Military Inteligence) - britu slepenā dienesta nodaļai, ar kuru sadarbojās. Bet pirms tam abi pavadīja vairākas dienas, izbaudot brīvību. Kristīne Simpsonu visur pavadīja, uzdodamās par viņa medmāsu. Kā ievainotam karavīram viņam bija piešķirti 500 franku, tad nu abi tos tērēja uz nebēdu - ar gluži neticamu dzīvesprieku un vērienu. Klausoties sievietes stāstos, kas šķita absolūti neticami, Simpsons esot nodomājis - vai nu viņa ir rūdīta mele, vai arī talantīga aktrise, bet noteikti viņa būtu izcila slepeno dienestu aģente. Varbūt šādā veidā Simpsons, kurš, kā izrādījās, bija precēts vīrs, cerēja tikt arī citādi tuvāk Kristīnei. Bet kur nu! Tikko abi nonāca Londonā, nokāpjot uz vilciena perona, Kristīne noteica: “Bonne chance!” (lai veicas! - no franču val.) - un pazuda pilota skatienam.
Jāatzīst, viņš viņu meklēja visur, kur vien spēja iedomāties, bet velti - putniņš bija aizlaidies.
Pārtapšana par Fifi
Tomēr Simpsons nepadevās. Viņš zināja, ka britu pilsoņi, kas ieradās no vācu okupētajām teritorijām, tiek uzmanīti un arī iztaujāti, lai iegūtu informāciju par situāciju ienaidnieka aizmugurē. Tieši pēc Simpsona ieteikuma britu slepenā dienesta nodaļa SOE (Special Operation Executive), kas 1940. gadā tika izveidota pēc Vinstona Čērčila pavēles, uzmeklēja Kristīni. Viņa tika uzaicināta uz interviju, bet pat rūdīti speciālisti nespēja salikt kopā bildi - skaista, perfekti pārvalda četras valodas, tostarp vācu… Vai tikai nav iesūtīta spiedze? Pēc visām iespējamajām pārbaudēm un testiem Kristīne saņēma oficiālu instruktoru vērtējumu: “Šai kandidātei ir neparasti augsts intelekta līmenis, viņai piemīt drosme un patiešām pārsteidzošas spējas cilvēku novērtēšanā.” Bet ko gan ar viņu darīt?
Izvērtējot visus riskus, visus par un pret, 22 gadu vecumā Kristīne kļuva par slepeno aģenti, parakstot līgumu ar atalgojumu - 300 mārciņu gadā. Jāpiezīmē, ka 1942. gadā no tā varēja ne vien itin labi iztikt, bet tas arī bija būtisks ienākumu avots, ja kā Kristīne gribēji atbalstīt savu svešumā, Zviedrijā, trūkumā dzīvojošo mammu un māsu. Vēl arī, iespējams, šādā amatā viņa domāja iegūt pieeju informāciju gan par abām, gan vispār, jo, kā zināms, laikā, kad valda haoss, informācija ir zelta vērtībā. Bet, ja esam pavisam godīgi - vai viņai vispār bija izvēle? Vai viņa varēja pateikt nē? Vai vari pateikt nē, ja tevi atzīst par vērtīgu kadru dienestam kara laikā? Vai tu vari izlikties par neitrālu? Pateikt - tieciet paši galā, esmu nogurusi no visa šī, gribu gulēt zīda palagos un putu pildītā vannā vai atgriezties la belle vie, dzīvē, kurai esmu dzimusi un audzināta? Karš maina visu, padarot katru no mums līdzatbildīgu. Gribam mēs to vai ne. Esam gatavi vai ne.
Tā Kristīne, kas reiz bezrūpīgi dejoja vecvecāku restorāna Otto Švarcs zālē, skaitot zvaigznes pāri Rīgas jumtiem, jau sen bija pārstājusi eksistēt. Izdzisusi. Kaut kur starp kāda no šausmām mēma vilciena vagona vai barakas sienām. Iespējams, vēlāk daļiņa tās meitenes atdzims dzīvnieku uzticīgajās acīs, bet līdz tam mēs vēl tiksim.Bet, kas ir svarīgi - SOE nodaļa tiešām ļoti augsti vērtēja Kristīnes talantus, un līdz ar to abas puses vienojās, ka par viņas kā aģentes ar segvārdu Fifi (WW2) eksistenci zināja tikai trīs cilvēki, jo Kristīnei bija paredzēta īpaša misija.
SOE kara laikā sagatavoja spiegus darbam ienaidnieka aizmugurē, galvenokārt Francijā un Itālijā. Šos potenciālos spiegus apmācīja augstas raudzes speciālisti - militāristi un psihologi. Pēdējais pārbaudījums bija sievietes valdzinājums. No vienas puses, izklausās dīvaini, bet iedomājieties - šis cilvēks, vīrietis, ir nonācis kaut kur svešā valstī, pilnīgi viens, ar pilnu naudas maku, un viņa priekšā izpeld daiļa būtne, kura var būt ienaidnieka uzsūtīta. Un ja nu viņam paslīd kāja? Tas nozīmē, ka visa slepenās operācijas ķēde, biedri un pat vēsturiski svarīgi uzdevumi aiziet pa burbuli!
![]()
Kristīnei SOE izveidoja jaunu biogrāfiju - viņa pārtapa par franču žurnālisti Kristīni Kolāru ar segvārdu Fifi, un viņas misija saucās 96 stundas. Topošajiem spiegiem tās bija pēdējās 96 stundas, kuru laikā ar kādu iedomātu uzdevumu viņi tika nosūtīti uz attālāku pilsētu Anglijā. Tur kādā bārā, viesnīcā vai parkā viņu priekšā parasti uzradās daiļā franču žurnāliste. Par veidu, kā Kristīne ieguva savu upuru uzticību un simpātijas, varam tikai nojaust, bet, kā rakstīja Britu Nacionālā arhīva pētnieks Džonatans Kols, šķiet, ka viņai izdevās pat miegā likt viņiem runāt. Tagad, lasot arhīva materiālus, Kristīnes atskaites, jāatzīst, ka viņai piemitis dabas dots psiholoģes talants. Tieši viņas spriedums par SOE absolventiem nereti bija liktenīgs. Piemēram, beļģis Žozē Tišāns, uz kuru SOE instruktori lika lielas cerības, pēc 96 stundām kopā ar Kristīni saņēma spriedumu: “Līdz rītam, es no viņa biju uzzinājusi visu, ko vien vēlējos.”
Protams, bija arī tādi aģenti, kuri atrada sevī spēku noturēties pretī viņas ārkārtīgi spēcīgajam un gudrajam valdzinājumam un līdz ar to saņēma ceļazīmi spiega darbam. Lūk, kāda Fifi atskaite par aģentu ar segvārdu Mortons: “Satikšanās notika Londonas viesnīcā Grand Hotel. Mūsu saruna bija brīva un diezgan izlaidīga, un likās, ka situācija attīstās pietiekami gludi. Izrādījās, Mortons ir nenogurstošs runātājs. Viņa šķietami pieklājīgi izlaidīgais runasveids, humors un šķietamās muļķības, kas tika sarunātas mūsu tikšanās laikā, patiesībā liecina par Mortona veselo saprātu un intelektu.” Vēl interesants atgadījums, kas raksturo Kristīni, notika ar kādu norvēģi, kuru žurnālistei izdevās pavedināt uz atklātību, bet tad viņš vienā brīdī attapa, kas notiek un ko patiesībā Kristīne dara. Savā ziņojumā viņa rakstīja: “Viņš saprata un ļoti nožēloja savu kļūdu un izanalizēja apstākļus, kā tas varēja notikt. Tagad esmu pārliecināta, ka viņš vairs nenonāks līdzīgā situācijā un kā spiegs būs divtik uzmanīgs.”
Par veidu, kā Kristīne ieguva savu upuru uzticību un simpātijas, varam tikai nojaust, bet, kā rakstīja Britu Nacionālā arhīva pētnieks Džonatans Kols, šķiet, ka viņai izdevās pat miegā likt viņiem runāt. Tagad, lasot arhīva materiālus, Kristīnes atskaites, jāatzīst, ka viņai piemitis dabas dots psiholoģes talants.
Kopumā Britu Nacionālais arhīvs ir publicējis 240 dokumentu - tās ir Kristīnes ar roku un mašīnrakstā rakstītas piezīmes, telegrammas, kā arī detalizēti ziņojumi, kuros lasāms Fifi darba raksturojums. Lasot šos materiālus, redzams, ka dažviet viņa aizdomājas par sava darba ētisko pusi, bet turpat arī piemetina, ka šis darbs ir svarīgs, lai sagatavotu nākamos aģentus, kuriem viltībā būs jāpārspēj citas fifas: “Salīdzinājumā ar to, kas viņus, visticamāk, sagaida īstās misijās, manis darītais ir ļoti nevainīgs.”
![]()
Jāteic, Kristīne ar saviem padomiem, kā uzlabot slepeno dienestu darbu, SOE bija kas vairāk nekā tikai aģente. Īpašo operāciju biroja priekšnieks Džons Senters viņu raksturojis kā sievieti ar izcilām spējām, kurai bija nozīmīga loma Otrā pasaules kara slepenajās operācijās. Tomēr, lai arī Kristīne vairākkārt izteica lūgumu uzticēt viņai doties “aktīvā dienestā bīstamos apstākļos”, katru reizi viņai tika atteikts. Tāpat arī citas karjeras perspektīvas. Un, lai gan no atslepenotajiem dokumentiem redzams, ka viņas darbu virsnieki atzinoši par izcilu, kā arī atzīmējuši drosmi, inteliģenci, prāta, loģikas, stratēģijas un citas spējas, katru reizi, kad radusies iespēja virzīt šo izcilo sievieti augstāk pa dienesta kāpnēm, tas nav noticis. Kāpēc? Cerams, te nenospēlēja dzimuma nevienlīdzības kārts…
Dzīvnieku draugs
Pēc kara Kristīne ilgu laiku strādāja kā franču valodas tulce. Neraugoties uz savu ļoti pievilcīgo ārieni, ar neparastu talantu apveltītā sieviete, kurai bija ārkārtīgi liela piekrišana no pretējā dzimuma puses, tā arī nevienam nepateica jā. Mūža nogalē Kristīne Čilvere no Londonas pārcēlās uz Glastenšīras grāfisti netālu no robežas ar Velsu, kur iekārtojās 18. gadsimta muižas mežsarga mājā ar lielu dārzu, nošķirti no apkārtējās sabiedrības; tuvākā apdzīvotā vieta atradās vairāku kilometru attālumā. Viņa vairījās no publicitātes un tikpat kā nefotografējās.
Pēc sava vīra nāves pie Kristīnes uz dzīvi apmetās Džīna Felgate, izlūkošanas dienesta virsniece, ilggadēja kolēģe ar segvārdu Aleksa - vienīgais cilvēks, kuram Kristīne simtprocentīgi uzticējās. Citu draudzeņu viņai īpaši nebija.
Abas dzīvoja pieticīgi - audzēja dārzeņus, kurus mēdza pārdot vietējā tirgū, visu nopelnīto naudu ziedojot dzīvnieku aizsardzībai, kustībai Animal Rights. Vēl, paužot savu mīlestību pret dzīvniekiem, viņa sarakstīja un publicēja grāmatu, uzsverot: “Dzīvnieki ir brīnišķīgi skolotāji, viņi cenšas, lai liktu mums rīkoties tā, lai mums nebūtu, par ko kaunēties.”
Deviņdesmitajos gados Kristīne, vienīgā milzu impērijas mantiniece, ieradās Rīgā, lai atgūtu daļu savu īpašumu. Tomēr nauda vai īpašumi viņai nebija īpaši no svara. Sakārtojusi tos, kas bija atgūstami vienkāršāk, Kristīne savu zemi Pārdaugavā, F. Candera ielā, 2001. gadā novēlēja patversmes Dzīvnieku draugs iekārtošanai, lai radītu vietu, kur palīdzību varētu saņemt visi dzīvnieki, kuriem tā nepieciešama. Vēl Kristīnei bija arī ārkārtīgi būtiski Latvijā ieviest tobrīd Eiropā modernākās aprūpes sistēmas. Par patversmes direktori toreiz kļuva Solvita Vība, kura tika arī aicināta paviesoties Kristīnes mājā Anglijas laukos. Viņa atminas, ka Kristīne sarunā vairākkārt esot uzsvērusi: “Ja kāds ir labsirdīgs pret dzīvniekiem, viņš ir labsirdīgs arī pret cilvēkiem.” Solvita Vimba esot jautājusi pēc kādiem fotouzņēmumiem mājaslapai no labdares personīgā arhīva un saņēmusi atļauju ņemt visu, ko vien atradīs par labu esam, bet albumā bijušas tikai ziedu vai dzīvnieku bildes. Toreiz tas šķitis dīvaini, bet, kad 2014. gadā viņai kādudien pēkšņi sākuši zvanīt žurnālisti no visas pasaules un iztaujāt par noslēpumaino aģenti Fifi, šis fakts kļuvis daudz skaidrāks. Kā arī tas, ka uz galdiņa blakus tējas tasēm stāvējis izcilas kvalitātes binoklis. “Tas, lai vērotu putnus,” attraukusi Kristīne, ievērojot Solvitas jautājošo skatienu.
Franču valodas filoloģe un tulce, labdare, skaista, drosmīga, erudīta sieviete, arī augsti novērtēta britu slepenā aģente Kristīne Čilvere šo pasauli atstāja 2007. gada novembrī savās lauku mājās, tā arī nepiedzīvojot brīdi, kad viņas Fifi tiks izcelta no arhīva putekļiem, apbrīnota un godināta pēc nopelniem. Iespējams, tas bija tieši tā, kā viņa to vēlējās, jo savā pēdējā gribā Kristīne uzsvēra, ka nevēlas greznas atvadas, vien to, lai, pieminot viņu, cilvēki ziedo dzīvnieku patversmei. Un parakstījās - Kristīne, dzīvnieku, draugs.
CITĀTI
- Cilvēciskums nav dalāms.
- Ja kāds ir labsirdīgs pret dzīvniekiem, viņš ir labsirdīgs arī pret cilvēkiem.
- Cilvēks nekad nevar būt daļēji labs vai daļēji drosmīgs. Nav iespējams būt šiem lielumiem pa vidu.
- Dzīvniekiem ir, ko teikt. Tiem nav balss, valodas, kuru mēs, cilvēki, spētu vai gribētu iemācīties. Tomēr tiem ir bezgala daudz sakāmā - ne tikai par sevi, bet arī par visu pasauli, par dzīvo būtņu savstarpējām attiecībām un galu galā par mums pašiem.
- Ar labdarību nav jādižojas. Ir jāpalīdz, un viss.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
Ilustrācija: Gatis Buravcovs Foto: no Kinofotofonodokumentu arhīva, Vida Press, Getty Images
