Lai arī bieži uzskata, ka karavīram jābūt tikai pretinieka nogalināšanai domātai kaujas mašīnai, katrā formas tērpā ir ietērpts cilvēks. Intereses, aizraušanās un inteliģences līmenis katram karavīram, protams, ir atšķirīgi, taču soldafoniska tipa militāristi, kas no dienesta brīvajā laikā to tik vien dara, kā sēž uz ķeblīša un trin šautenes durkļus vai tīra revolverus, gan senākā pagātnē, gan mūsdienās ir retums. Tā tas bija arī starpkaru perioda Latvijas armijā, kura skaitliski bija krietni lielāka nekā mūsdienu bruņotie spēki. Un šajā armijā dienēja visparastākie Latvijas Republikas pilsoņi.
Ar vilcienu uz Rīgu
Tolaik (tātad pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados) daudzās Latvijas pilsētās parasti februārī un novembrī pie galvenajām dzelzceļa stacijām bija novērojama ikdienai neraksturīga aina - tur pulcējās lielāks skaits jaunu cilvēku, pārsvarā vecumā ap divdesmit gadiem, rokās turot lielus čemodānus vai mantu saiņus. Tad garāmgājēji saprata, ka kārtējais iesaukums Latvijas bruņotajos spēkos ir sācies un jaunieši dodas uz savām nākamajām dienesta vietām.
«[Mēs] ap 50 lauku zēnu sēdāmies vilcienā, lai ceļotu uz Rīgu. Grīvā un Daugavpilī mums piebiedrojās liels pulks dažādu tautību iesaucamie no laukiem un pilsētām. Daži bravūrīgi trokšņoja, citi, kaktiņā ierāvušies, drūmi sēdēja. Nav viegli izrauties no mierīgās, ierastās dzīves. Daugavpilī bija pretīm armijas daļas pārstāvji, kuri jaunos pārņēma savā ziņā un iesēdināja Rīgas vilcienā. Parādījās arī pirmās disciplīnas pazīmes: no vagoniem iziet, trokšņot, dzert, ālēties aizliegts. Vēl labu laiku vagonos atskanēja pa dziesmai, tur jaunie puiši atvadījās no savām brīvības zelta dienām. Rīgā nonācām pēcpusdienā un kolonnās soļojām uz savām vienībām - Bruņoto vilcienu kazarmām Huzāru ielā,» tā jaunkareivja dzīves sākumu atcerējās nākamais Bruņoto vilcienu pulka kareivis Ludvigs Gaisiņš.
«Pie Rīgas kara apriņķa pārvaldes vārtiem uz ielas pulcējas jauniesaukto karavīru piederīgie, kuri grib redzēt jaunkareivjus brašās rindās savienotus aizejam uz iedalītām karaspēka daļām. Pārvaldes iekšējās telpās jaunkareivjus visus izsauc, lai pārliecinātos, vai visi no komisijām par derīgiem atzītie ir ieradušies. Pēc tam jaunkareivjus jau pēc iepriekš sastādītiem sarakstiem sadala pa karaspēka vienībām. Pārvaldē pulcējas arī pulku un pārējo armijas vienību priekšstāvji, kuri nozīmētos viņu vienību jaunkareivjus pavada uz savu daļu. [..] Jaunkareivji apkrāvušies ar kulītēm un lādītēm, kurās atrodas pārtika un veļa. Visi mundri un pārvaldē ierodas kārtīgi. Nav ne miņas no bij. Krievijas iesaukšanas laikiem, kad jaunkareivji sadalīšanas punktos bieži vien ieradās diezgan jautrā garastāvoklī. Aizvakar un vakardienas sadalāmo jaunkareivju starpā lielākā daļa jauniesaucamo nebija baudījuši alkoholu, kamdēļ arī neredzēja neviena piedauzīga skata,» 1925. gada februārī rakstīja laikraksts Latvijas Kareivis.
«Jaunkareivjus saņemt uz attiecīgo kara apriņķa pārvaldi tika komandēts viens virsnieks un daži virsdienesta instruktori. Dažam no Krievijas pierobežas - Augšpils, Gauru vai Kacēnu pagasta nākušam - brauciens uz norādīto karaspēka daļu bija pirmais ceļojums vilcienā. Jauniesaukto kolonnas gājiens no kara apriņķa pārvaldes vai stacijas cauri pilsētai uz laukumu pie pulka štāba notika orķestra pavadībā. Tas no ierastās privātās dzīves izrautajam jauneklim līdzēja ātrāk aizmirst mājās atstāto meiteni un ar ziņķāri un interesi vērot vecās hercogu pilsētas vēsturiskās un arī modernās celtnes, bet galvenais - karavīru mītnes un daudzos sarkanbaltsarkanām zīmotnēm greznotos un aizsargkrāsas mundieros tērptos priekšniekus. Tādus mundierus ar tādām zīmotnēm tie nu paši saņems. Kas par to, ja uz zīmotnes nebūs zvaigznītes, ne zeltītas uzšuves! [..] Pēc jaunkareivju kolonnas ierašanās un nostāšanās savus jaunkareivjus apsveikt ieradās pulka komandieris, uz kura sveicienu skanēja kopējs un it brašs: «Esiet sveiki!» Jaunkareivju sadalīšana pa vienībām bija īpašs notikums, kam katras vienības komandieris ar saviem padotajiem pievērsa īpašu vērību, jo katra vienība centās iegūt sev labākos amatniekus un inteliģentākos cilvēkus. To zināja arī pulka komandieris, bet viņa interesēs bija, lai visās vienībās būtu šajā ziņā samērs. Jau sadalot ievēroja katra specialitāti. Kalējus un atslēdzniekus saņēma kājnieku baterija un ložmetējnieku rota, elektriķus - sakaru rota. Pārējie tika sadalīti vienlīdzīgi. Lai tos nesamainītu, katram uz apģērba ar krītu uzvilka attiecīgu ciparu. No vidus- un augstskolniekiem vienībām maz prieka: tie aizgāja uz instruktoru rotām un vēlāk vēl uz virsnieku vietnieku un rezerves virsnieku kursiem. [..] Pēc iedalīšanas vienībās virsseržants jauniesauktos nostāda ierindā pēc auguma, un tad nāk rotas komandieris, kas apsveicinās un uzrunā, nodala pa vadiem. Tad sākas darbs vadu seržantiem, virsseržantam, mantzinim, bet visvairāk darba rotas frizierim: tas kuplo galvas rotu noņem līdz ādai. Pēc kārtas dodas uz pirti. Seko dezinfekcija, privāto mantu sasaiņošana un novietošana uz daudziem mēnešiem bēniņos, formas tērpu izdošana, pielāgošana, ietērpšana - uz svārku apkaklītes tad jau visiem laistās ķiršbrūnuma zīmotnes ar balto svītru diagonāles veidā,» arī šādu aprakstu varam lasīt tālaika atmiņās.
Armijas komplektēšanas kārtība
Latvijas armijas miera laika komplektēšanas kārtība sāka veidoties tūlīt pēc Neatkarības kara beigām. 1923. gada 17. jūlijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma Karaklausības likumu, kas turpmāk regulēja dienesta kārtību bruņotajos spēkos. Saskaņā ar jauno likumu karadienestam bija pakļauti visi vīrieši (Latvijas pilsoņi) vecumā no 17 līdz 50 gadiem, bet virsnieki un kara ierēdņi - līdz 55 gadu vecumam.
«Iesaukšanu kara dienestā pārzināja kara apriņķu pārvaldes. Tajās bija katram jauniesaucamajam jāreģistrējas dažus mēnešus pirms iesaukšanas un uz iesaukšanu jāierodas noteiktā laikā, kas parasti bija ik gadus februāra pēdējā diena. Ja kāds bija slims vai citādi kavēts ierasties karaklausības komisijas priekšā, tam bija jāierodas ne vēlāk kā divas nedēļas pirms šī noteiktā datuma, un, ja tad vēl pastāvēja kādi kavējumi, iesaukšanu atlika uz vienu gadu. [..] Karaspēka daļās iesaucamos iedalīja kara klausības komisija, kuras priekšsēdis bija kara apriņķa priekšnieks, pie kam visu tehnisko sadalīšanas darbu veica kara apriņķa pārvalde. Kara klausības komisija galvenokārt noteica, kādā ieroču šķirā iesaucamais būtu iedalāms un uz kuru pulku jaunais kareivis būtu nosūtāms, izlēma kara apriņķa pārvalde. Tajā laikā valstī bija ieviesta tradīcija, ka latgaliešus sūtīja dienēt Vidzemē, Kurzemē vai Zemgalē un šo novadu jauniesaucamos atkal uz Latgali. Tā bija patiesībā valsts vadības politika, tā cenšoties jaunos latviešu vīrus iepazīstināt ar citu novadu dzīvi, tradīcijām un sabiedrību, kas lielā mērā palīdzēja visu tautu saliedēt vienā kopējā vienībā,» jau pēc Otrā pasaules kara trimdā savās tapušajās atmiņās rakstīja bijušais 3. Jelgavas kājnieku pulka obligātā dienesta karavīrs Vilis Hāzners, vēlākais Latvijas armijas kapteinis un latviešu leģiona majors.
Pēc Karaklausības likuma aktīvos valsts bruņotos spēkus veidoja ikgadējā obligātā dienestā iesaucamie pilsoņi, virsdienesta instruktori, virsnieki, sanitārvirsnieki, kara ierēdņi un kara tehniķi; karavīri, kas atvaļināti «līdz turpmākam rīkojumam» - tie visi bija izdienējušie vīrieši līdz 25 gadu vecumam. Armijas rezerves - visi izdienējušie līdz 40 gadu vecumam, savukārt zemessardzes - visi izdienējušie no 40 līdz 50 gadu vecumam. Jēdziens «zemessargs» un «zemessardze» tobrīd nozīmēja pavisam ko citu nekā mūsdienās - tolaik tā bija karaklausībai padoto Latvijas iedzīvotāju vecuma kategorija. Zemessargos ieskaitīja arī visas personas, kas veselības stāvokļa dēļ nevarēja pildīt obligāto militāro dienestu vai kādu citu iemeslu dēļ nevarēja būt citās rezervistu kategorijās. Piemēram, cilvēkus, kas līdz 30 gadu vecumam atradās soda izciešanas vietās. Atvaļinātos virsniekus un instruktorus zemessargu kategorijā ieskaitīja līdz 55 gadu vecumam.
Karaklausībai padotie no 17 līdz 21 gada vecumam skaitījās rezervē, 21 gadu vecumu sasniegušos iesauca obligātajā militārajā dienestā uz pusotru gadu. Likums paredzēja, ka brīvprātīgi militārajā dienestā var iestāties jau no 17 gadiem, taču tikai īpašos gadījumos. Tāpat likums noteica, ka obligātā dienesta ilgums Latvijas armijā ir 18 mēneši. 1930. gadā Saeima lēma, ka kājniekiem obligātā karadienesta laiks tiek samazināts līdz 12 mēnešiem, pārējām ieroču šķirām - līdz 15 mēnešiem.
Iesaukšanu obligātajā karadienestā varēja atlikt uz vairākiem gadiem ģimenes, saimniecisku apstākļu vai studiju dēļ, tomēr arī augstāko izglītību ieguvušajiem bija jāpilda likumā noteiktais pilsoņa pienākums pret valsti. Vidējais armijas skaitliskais sastāvs laikā līdz 1939. gada septembrim svārstījās no 16 000 līdz 20 000 vīriem. Obligātajā militārajā dienestā iesaukto karavīru skaits vidēji gadā bija 12 000-13 000 cilvēku, dažus gadus samazinoties līdz apmēram 8000 cilvēku. 1940. gada 22. februārī Ministru kabinets aktīvā dienesta ilgumu pagarināja līdz 18 mēnešiem.
Bet sākumā jaunos cilvēkus gaidīja pirmais pārbaudījums - pareizi nolasīt karavīra svinīgo solījumu: «Kā Latvijas Republikas karavīrs es svinīgi apsolos, netaupot savu spēku un dzīvību, sargāt Latvijas demokrātisko Republiku un tās demokrātisko Satversmi pret visiem, kas to apdraud, būt uzticīgs tās likumīgai valdībai, izpildīt pēc sirdsapziņas savus pienākumus, padoties bez ierunām kara likumiem un disciplīnai un vienmēr paklausīt saviem likumīgi ieceltiem priekšniekiem, apzinādamies, ka par šī svinīgā solījuma nepildīšanu man nāksies atbildēt likuma priekšā.»
Kā no jaunekļa par karavīru tapa
Pēc ierašanās kazarmās, ietērpšanās formas tērpā un pēc svinīgā solījuma jauneklim no civilista bija jātop par karavīru. Lai par tādu kļūtu, bija jāmācās. Tūlīt pēc nonākšanas karspēka daļā jaunkareivjus mācīja dienesta pamatos un ierindas mācībā, bet pēc dažiem mēnešiem jaunajiem karavīriem jau uzticēja visus sardzes pienākumus. Salikt savu ieroci, iemācīties šaut mērķī, veikli saģērbties kaujas tērpā - tās nebija visas apgūstāmās karavīra gudrības. Lielu uzmanību mācību procesā pievērsa taktiskajām mācībām un ieroču šķiru sadarbības apgūšanai.
«Pēc jaunkareivju apmācībām un karavīru svinīgā solījuma jaunkareivis pārvērtās par kareivi. Rotu komandieri pēc tam izraudzīja piemērotākos vīrus sūtīšanai uz Instruktoru skolu. Ar pirmo šķiru beigušos paaugstināja par kaprāļiem, ar otro šķiru beigušos - par dižkareivjiem, ar trešo šķiru beigušos paaugstināja dažus mēnešus pēc atgriešanās pamatvienībā, kur pēc rotas komandiera ieskata tos paaugstināja par dižkareivjiem. Kaprāļi tūlīt tika par grupu komandieriem, un arī daži dižkareivji,» teikts Kanādā izdotajā 5. Cēsu kājnieku pulka atmiņu rakstu krājumā.
Armija toreiz pildīja arī dažādas, kā mūsdienās teiktu, sociālās funkcijas. Veiksmīgu mācību priekšnoteikums bija karavīru izglītības līmenis, kas jauniesaucamo vidū bija diezgan labs. Nelielais analfabētu skaits starp jaunkareivjiem ar katru gadu samazinājās, bet nedaudzajiem tādiem esošajiem izveidoja īpašus kursus pamatskolas programmas ietvaros. Tā kā Latvijas armijā obligāto militāro dienestu pildīja arī citu tautību valsts pilsoņi, kuri ne vienmēr mācēja valsts valodu, tad karaspēkā mācīja arī to - gandrīz visi karavīri, kas iesaukšanas brīdī neprata latviski, dienesta beigās spēja brīvi sarunāties latviešu valodā.
«Novembrī iesauktie jaunkareivji pulkā ieradās mēneša beigās vairākos paņēmienos. Pirmo lielāko grupu atsūtīja Rēzeknes kara apriņķa priekšnieks. Tie lielāko tiesu bija latvieši no Latgales un cittautieši - krievi un ebreji. Otra grupa pienāca no Valkas apriņķa priekšnieka. Pulkā viņi ieradās dienu vēlāk - 1921. gada 27. novembrī. Nākošās dienās vēl pienāca daudz jauniesaucamo klāt, tikai mazākās grupās. Jaunkareivji gandrīz visi bez izņēmuma bija no Latvijas nomalēm ar zemu izglītības līmeni. Daudzi no viņiem neprata valsts valodu. Viņus apmācīt un padarīt par kareivjiem šī vārda īstā nozīmē bija grūts darbs. Daudz laika nācās priekš viņiem ziedot valsts valodas apmācībai, lai tie būtu apzinīgi pasniedzamās vielas uzņēmēji. [..] 18. novembrī pulka komandieris uzdeva bataljonu, rotu komandieriem un speciālo vienību priekšniekiem sastādīt programmu jaunkareivju apmācībai uz astoņām nedēļām. Mācības uzsāka 1. decembrī pēc apstiprinātas sešu nedēļu programmas. [..] Apmācības katru dienu bija noteiktas laikā no pulksten 8-11 un no 14-17, izņemot sestdienas, kad nodarbojās tikai četras stundas.» (9. Rēzeknes kājnieku pulka gaitas, 1923).
Kareivju izglītošanā militārajās zinībās pozitīva loma bija tam, ka obligātā dienesta karavīri nebija nodarbināti nekādos citos saimnieciskos darbos, bet varēja lielāko daļu sava laika veltīt tieši dienestam. Dažādus celtniecības un saimnieciskos darbus Latvijas armijas novietojuma vietās izpildīja sapieri vai no ārrindas dienestam derīgiem kareivjiem komplektētas saimnieciskās apakšvienības vai komandas. «1921. gada 1. decembrī 6. Rīgas kājnieku pulkā ieradās pirmie jaunkareivji. Daļa iesauktie, sevišķi no Latgales, bija analfabēti. Pēc jaunkareivju nokārtošanas vienībās pulka komandieris pulkvedis-leitnants Priede sasauca bataljona un rotu komandierus un nolēma analfabētu apmācības. Apmācības vakaros turpinājās visu dienesta laiku, un, kad tie tika atvaļināti, visi prata lasīt un rakstīt,» atcerējās 6. Rīgas kājnieku pulkā iesauktais Jānis Puriņš.
1920. gadu sākumā pie katras karaspēka daļas izveidoja instruktoru rotas, lai tur mācītu spējīgākos karavīrus, tā veidojot jaunāko komandējošo sastāvu. Armijas sistēmā pastāvēja dažādi militāro specialitāšu kursi un ieroču šķiru speciālās skolas, kuras pabeidzot bija iespēja iegūt augstāku dienesta pakāpi, kādu noteiktu karavīra specialitāti un līdz ar to augstāku amatu. Daudzi karavīri pēc obligātā dienesta laika turpināja speciālo militāro izglītību, kas deva tiesības palikt armijā virsdienestā.
«Apmācības bija ļoti intensīvas, daudz vērības veltījot fiziskai audzināšanai, no kuras sliktākā atmiņā palikušas rīta garās skriešanas ar šauteni plecā un lēkšana pāri vingrošanas zirgiem un bukiem. Tad uzsvērta tika ieroču mācība, kaujas mācības un toreiz modē esoša trauksmes gatavība. Mūsu telpas bija samērā vēsas, bija brīv virs segas lietot karavīra mēteli, kam vakaros parasti jau uzpogājām uzkabi, lai, naktīs esot trauksmēm, spētu atstāt telpas jau dažu minūšu laikā. Šāda mēteļu «apģērbšana» gan bija nelikumīga, bet mūsu apmācītāji, kas arī gulēja koptelpā, tam lielu vērību nepievērsa, jo tiem tāpat bija patīkami, ja viņu apmācītie karavīri bija veiklāki trauksmes noteikumu pildītāji. Trauksmes, vismaz apmācību sākumā - pat visam pulkam, rīkoja samērā bieži, un tas notika vai vienīgi naktīs, tad bieži vien jaunie kareivji bija neizgulējušies, no kā cieta apmācības nākamā diena, tāpat veselība,» atceras Vilis Hāzners.
Armijas struktūra
Tūlīt pēc Neatkarības kara (1918-1920) nobeiguma Latvijas armija sāka pāriet uz miera laika stāvokli. Kopējais armijas un kara flotes lielums bija paredzēts 24 000 vīru, taču reālais karavīru skaits bija daudz mazāks. Skaitliskais lielums armijai starpkaru gados svārstījās no apmēram 18 000 līdz 22 000 vīru lielumam. Piemēram, 1939. gada 1. janvārī pēc saraksta Latvijas armijā un kara flotē skaitījās 1969 virsnieku, 3988 virsdienesta instruktoru, 11 188 kareivju, 1244 brīvā līguma darbinieku - kopā 18 389 karavīru.
Latvijas armijas sauszemes karaspēks sastāvēja no četrām kājnieku divīzijām (Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales) ar trim kājnieku pulkiem un artilērijas pulku katrā. Kājnieku pulki bija numurēti un nosaukti Latvijas pilsētu vārdos:
1. Liepājas,
2. Ventspils,
3. Jelgavas,
4. Valmieras,
5. Cēsu,
6. Rīgas,
7. Siguldas,
8. Daugavpils,
9. Rēzeknes,
10. Aizputes,
11. Dobeles,
12. Bauskas.
Kājnieku divīziju artilērijas pulki bija nosaukti pēc šo vienību nosaukumā esošajiem valsts novadu apzīmējumiem: attiecīgi Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales artilērijas pulki.
Tehniskās karaspēka vienības un daļas 1922. gada 16. janvārī apvienoja Tehniskajā divīzijā. Tur iekļāva Auto-tanku divizionu, Aviācijas divizionu, Sapieru bataljonu, Elektrotehnisko divizionu, Bruņoto vilcienu divizionu, Smagās artilērijas divizionu un Daugavgrīvas artilēriju. 1926. gadā, veicot armijas pārstrukturizāciju, Tehniskās divīzijas divizionus pārveidoja par pulkiem: Auto-tanku pulku, Aviācijas pulku, Bruņoto Vilcienu pulku, Smagās artilērijas pulku, Krasta artilērijas pulku, vēlāk nodibināja arī jaunu vienību - Zenītartilērijas pulku.
Tolaik Latvijas armija bija izvietota šādi: visa Zemgales divīzija un Jātnieku pulks - Daugavpilī, Latgales divīzija - Alūksnē, Cēsīs, Valmierā un Rēzeknē, Kurzemes divīzija - Liepājā. Liepājā atradās arī Jūras krastu apsardzības eskadra, kuru 1938. gadā pārdēvēja par Latvijas Kara floti. Tā sastāvēja no flagmaņkuģa Virsaitis, Zemūdeņu diviziona ar divām zemūdenēm Ronis un Spīdola, kā arī Mīnu diviziona ar diviem mīnu traleriem Imanta, Viesturs un vairākiem palīgkuģiem. Vidzemes divīzija, tāpat kā lielākā daļa Tehniskās divīzijas, bija izvietotas Rīgā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita