Militāristiem patīk eksperimentēt, meklējot arvien jaunus ceļus un bruņojuma veidus; kaut ko tādu, kas ļautu gūt pārsvaru pār potenciālo pretinieku. Reizēm šo eksperimentu dēļ rodas kaut kas pavisam dīvains un pārsteidzošs. Šoreiz mūsu stāsts būs par dažiem savdabīgiem lidaparātiem, kas tapuši pēdējā gadsimta laikā.
Blohm&Voss BV 141 (Vācija)
1937. gadā Vācijas Aviācijas ministrija izsludināja konkursu par jaunas izlūklidmašīnas būvi. Ar savu pieteikumu tajā piedalījās arī kompānija Blohm&Voss, piedāvājot visu laiku asimetriskāko lidaparātu ar nosaukumu BV 141. Konstruktors Rihards Fogts bija gājis līdz šim vēl neviena nemītu taku un radījis lidaparātu, kuram pilotu kabīne atradās nevis pa vidu, bet gan uz labā spārna, jo visa fizelāža bija atvēlēta BMW izgatavotam deviņcilindru motoram ar 960 zirgspēku jaudu. Pilotu kabīnei fizelāžā gluži vienkārši nepietika vietas, taču tās pārcelšanu uz spārnu konstruktors no defekta padarīja par efektu - viscaur stiklotā kabīne apkalpei atviegloja veikt izlūkošana. Redzamības uzlabošanai arī astes stabilizators labajā pusē bija novākts un atstāts tikai kreisajā pusē.
Ieraugot tādu ērmu, konkursa komisijas vairākums bija pārliecināts, ka šāda lidmašīna ne tikai nespēs noturēties gaisā, bet vispār nepacelsies no skrejceļa. Taču, skatītājiem par lielu pārsteigumu, izmēģinājuma lidojumos BV 141 gan gaisā pacēlās, gan arī demonstrēja itin labu manevrētspēju. Tiesa, problēmas radās ar nosēšanos, jo regulāri pievīla šasijas hidraulika, kas netika galā ar lidmašīnas pārāk lielo svaru. Tādēļ konkursā par uzvarētāju pasludināja Focke-Wulf FW 189 lidmašīnu, bet BV 141 izgatavoja tikai 20 eksemplāros.
Dornier Do 335 (Vācija)
Lai palielinātu iznīcinātāju dzinēju jaudu, trīsdesmitajos gados konstruktori sāka eksperimentēt ar divu motoru izmantošanu: viens, kā jau parasti, bija izvietots priekšgalā un vilka lidmašīnu uz priekšu, bet otrs atradās aizmugurē un to stūma. Vistālāk šādu tandēmu projektēšanā tika inženieris Klods Dornjē, kurš savulaik līdzīgu sistēmu bija izmantojis motorlaivās. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka 1943. gadā tieši firma Dornier uzvarēja konkursā par jauna iznīcinātāja izstrādi Luftwaffe vajadzībām. Iznīcinātājs Do 335 izcēlās ar ļoti garu «degunu» un krusta formas asti, kas arī uzlaboja ātruma īpašības un ļāva sasniegt 770 kilometrus stundā. Šim risinājumam gan bija viens būtisks mīnuss - avārijas gadījumā atstājot lidmašīnu, pilots tika ierauts aizmugurējā propellerā. Šo problēmu konstruktori atrisināja, kā pirmie pasaulē lidmašīnā uzstādot katapultu.
Lidmašīnas tehniskie dati bija lieliski, un Hitlers 1944. gadā deva zaļo gaismu Do 335 sērijveida ražošanas uzsākšanai. Tika pat izveidota aviācijas vienība, kuru bija paredzēts nokomplektēt ar šī tipa lidmašīnām. Vienīgā nelaime - Hitlera rīkojums nāca par vēlu. Sērijveida ražošanu bija paredzēts uzsākt 1946. gadā, taču pat tad, ja karš nebūtu beidzies 1945. gada maijā, diez vai šo plānu izdotos īstenot, jo amerikāņiem paveicās sabombardēt Dornier galveno ražotni. Tādēļ pavisam līdz kara beigām tika izgatavoti vien 37 Do 335 iznīcinātāji, no kuriem neviens, cik zināms, gaisa kaujās tā arī nepiedalījās. Līdz mūsdienām saglabājies tikai viens eksemplārs, kas atrodas ASV.
Lidojošais tanks A-40 (PSRS)
1941. gada rudenī, kad Sarkanajai armijai frontē klājās plāni un vācieši nebija tālu no Maskavas, aviokonstruktors Oļegs Antonovs izstrādāja savdabīgu konstrukciju - lidojošo tanku A-40. Ideja bija vienkārša: piestiprināt vieglajam tankam T-60 koka spārnus un asti, tā padarot to par planieri. Lidmašīna to paceltu gaisā un vilktu kādu gabalu pa gaisu, palaižot vaļā 20 kilometrus no mērķa, lai tālāk tanks planētu pats saviem spēkiem. Bija domāts, ka šādā veidā tankus varētu piegādāt partizānu vienībām ienaidnieka aizmugurē vai arī aplenktām padomju karaspēka vienībām. Nolaižoties zemē, tanka apkalpe to atsvabinātu no spārniem un astes, un tad varētu doties kaujā.
Darbi pie prototipa izstrādes ilga vairākus mēnešus, līdz 1942. gada aprīlī izmēģinājuma eksemplārs bija gatavs. Par vilcēju nolēma izmantot tālo bumbvedēju DB-3, ko šādam gadījumam par godu aprīkoja ar četriem forsētiem dzinējiem. Taču arī papildu jauda neko daudz nelīdzēja - nepilnas sešas tonnas smagais tanks (no tā gan bija nomontēts viss, bez kā varēja iztikt, lai samazinātu svaru) svēra pārāk daudz, lai bumbvedējs to spētu pacelt augstāk par 40 metriem. Tādā augstumā lidot pāri ienaidnieka kontrolētai teritorijai bija neprāts, tādēļ ideju par lidojošo tanku nolika plauktā un aizmirsa. Vēlāk gan lēsa, ka tīri teorētiski vilcēja lomai varbūt varēja izmantot bumbvedēju Pe-8, taču tobrīd tie vairāk bija vajadzīgi tiešo mērķu pildīšanai, nevis eksotiskiem eksperimentiem.
Apmēram gadu vēlāk līdzīga ideja apciemoja britus, kuri arī mēģināja uzkonstruēt lidojošu tanku, tikai viņu risinājumā konstrukcija bija vieglāka un aprobežojās ar vienu platu spārnu, zem kura tad varētu apakšā palikt tanku. Taču, tā kā aizsardzības resors nebija gatavs finansēt speciāla tanku modeļa izstrādi (neviens no esošajiem projektam nederēja), nekur tālāk par rasējamo dēli britu lidojošais tanks netika.
Mistel (Vācija)
Vēl viens interesants Otrā pasaules kara laikā vācu konstruktoru radīts risinājums - lidojošs tandēms ar nosaukumu Mistel. Ideja bija šāda: iznīcinātājam Focke-Wulf 190 vai Messerschmitt Bf 109 apakšā piekabināja bumbvedēju Junkers Ju 88, kas pildīja lielas lidojošas bumbas funkcijas. To pielādēja pilnu ar sprāgstvielām, tad iznīcinātājs bumbvedēju aizlidināja mērķim un palaida vaļā. Tālāk bumbvedējs bez pilotiem lidoja pa iepriekš nosprausto kursu, kas bija aprēķināts tā, lai, sasniedzot mērķi, tiktu automātiski izslēgta degvielas padeve. Pēc tam bumbvedējam vairs neatlika nekas cits, kā nokrist zemē tieši virsū mērķim.
Skaidrs, ka šādu milzu bumbu varēja izmantot tikai pret lieliem un nekustīgiem vai mazkustīgiem mērķiem.
Sākotnēji bija domāts Mistel izmantot nocietinājumu graušanai, jo saskaņā ar aprēķiniem bezpilota bumbvedējs spēja sagraut septiņus metrus biezu dzelzsbetona sienu. Taču, tā kā pirmais lidojums notika 1943. gada vasarā, mērķus nācās piemeklēt citus - lielākoties par tiem kļuva sabiedroto kuģi Normandijas desantoperācijas laikā un tilti, kurus vāciešiem vajadzēja nopostīt, lai pretinieks netiktu pāri. Pavisam tika uzbūvēti 250 Mistel, taču ne visus no tiem paspēja izmantot.
North American F-82 Twin Mustang (ASV)
Klusā okeāna teātrī amerikāņu aviācijai bija viena problēma: rīkojot uzlidojumus Japānai, lidmašīnu apkalpēm nācās mērot ļoti garu ceļu. Bumbvedējos bija divi piloti, tādēļ viens no viņiem laiku pa laikam varēja atpūsties, taču ko iesākt iznīcinātāju pilotiem, kuri lidoja vienatnē? Tur nekāda pagulēšana neiznāca. Tādēļ tika atrasts oriģināls risinājums - sapārot iznīcinātāju Mustang, padarot to divvietīgu. Citiem vārdiem sakot, savienot divas lidmašīnas ar kopēju spārnu un astes stabilizatoru. Vadības sistēma tika dublēta, tādēļ lidotāji garajā ceļā varēja atpūsties, ik pa brīdim pārņemot viens no otra vadību.
Otrajā pasaules karā gan Twin Mustang tā arī nepaspēja piedalīties, jo prototips gaisā pacēlās vien 1945. gada 6. jūlijā, kad karš jau gandrīz bija galā. Tādēļ arī valsts pasūtījums tika krietni «apcirpts» - sākumā paredzēti 500 lidmašīnu vietā aizsardzības resors bija gatavs iegādāties tikai 270.
Toties uz Korejas karu šī lidmašīna paspēja laikā. Tieši Twin Mustang amerikāņiem guva pirmo uzvaru gaisa kaujā šajā karā - 1950. gada 27. jūlijā Viljams Hadsons un Karls Freizers notrieca ziemeļkorejiešu Jak-9. Bet vēl pirms tam, 1947. gadā, Twin Mustang uzstādīja lidojuma tāluma rekordu propellera lidmašīnām, bez nosēšanās aizlidojot no Havaju salām uz Ņujorku.
Lockheed SR-71 Blackbird (ASV)
Stratēģisko izlūklidmašīnu SR-71 Blackbird amerikāņi izstrādāja vēl Aukstā kara gados. Kaujas lidojumā tas pirmo reizi devās 1968. gadā virs Vjetnamas, bet vēlāk tā lidoja gan virs Kubas, gan PSRS ziemeļiem, gan virs Jordānijas, Ēģiptes un Sīrijas - šīs valstis amerikāņi pētīja 1973. gada Izraēlas-arābu kara laikā un pēc tam informācijā dalījās ar izraēliešiem. Notriekt šo lidmašīnu tā arī nevienam neizdevās tās izcilās manevrētspējas un prātam neaptveramā ātruma dēļ - Blackbird spēj sasniegt 3500 kilometru ātrumu stundā. Ātrums bija tik liels, ka Blackbird pilotiem nācās vilkt īpašus skafandrus, kas pasargāja no karstuma, jo lidmašīnas korpuss pārāk uzkarsa. Būtībā Blackbird bija kaut kas pa vidu starp lidmašīnu un raķeti, bet šī lidaparāta ātruma rekords nav pārspēts vēl šobaltdien.
Taču par visu ir jāmaksā. Kaut gan lidmašīna bija savā ziņā unikāla, ASV tomēr 1998. gadā to izņēma no bruņojuma. Iemesls bija gan dārgā ekspluatācija, gan arī biežie nelaimes gadījumi - no 32 uzbūvētajām lidmašīnām 12 gāja bojā nelaimes gadījumos.
Bell V-22 Osprey (ASV)
Pie šī lidaparāta divas amerikāņu kompānijas - Bell un Boeing - strādāja gandrīz 30 gadus. Rezultātā tapa kaut kas īpašs pasaulē vienīgais konvertoplāns. Vienkāršākā valodā izsakoties, lidaparāts, kas apvieno lidmašīnas un helikoptera īpašības. Horizontālā lidojumā Osprey pārvietojas kā parasta lidmašīna, ko uz priekšu dzen divi motori ar propelleriem. Taču vajadzības gadījumā šos motorus var pagriezt 90 grādu leņķī uz augšu, un tad Osprey kļūst par helikopteru, kam nosēžoties un paceļoties nav nepieciešams skrejceļš. Turklāt lidmašīnās korpusa būvē ir izmantoti kompozītu materiāli, lai to padarītu maksimāli vieglu.
Bruņojumā to pieņēma 1989. gadā, taču ne tādā apjomā, nekā sākumā bija iecerēts. Osprey izrādījās ļoti dārgs lidaparāts (115 miljoni dolāru gabalā), tādēļ plānoto 300 mašīnu vietā pasūtīja tikai 160. Tās pašas tika ASV Jūras kājnieku korpusam, kas to izmanto desantnieku transportēšanai. Tiesa, dzirdētas sūdzības, ka Osprey esot diezgan kaprīzs lidaparāts un regulāri tam gadoties dažādas tehniskas ķibeles.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita