Vēl nesen tika uzskatīts, ka Rietumu sabiedroto piegādātie precīzie ieroči, kā Excalibur vadāmā munīcija un HIMARS raķešu sistēmas, varētu nosvērt svaru kausus par labu Ukrainai. Taču pēdējo mēnešu laikā kļuvušas uzskatāmi redzamas «gudro» ieroču vājās vietas.
Viens šāviens, viens trāpījums - šāda filozofija vairākas desmitgades valdīja rietumvalstu militārajās doktrīnās. Proti, netērēt kaudzēm munīcijas, lai iznīcinātu kādu mērķi, bet gan izšaut tikai vienu reizi, toties izcili precīzi. Kādu laiku šķita, ka šāda pieeja tiešām garantē uzvaru, taču Ukrainas karš tajā ieviesa korekcijas.
Pret Irāku un Dienvidslāviju
Pirmo reizi GPS vadītu precīzo munīciju izmantoja operācijas Tuksneša vētra laikā 1991. gadā, kad tā ar satriecošu efektivitāti iznīcināja mērķus Irākā. Lai gan kopš tā laika lielākā daļa izmantotās munīcijas vēl joprojām ir «dumja» jeb, citiem vārdiem sakot, pēc izšaušanas nav vadāma un lido pa ballistisko trajektoriju, GPS sistēmu izmantošana teorētiski ļāva samazināt nepieciešamās munīcijas daudzumu vairākas reizes. Tādēļ ar laiku uzsvars uz precīzās munīcijas izmantošanu pieauga - ja Tuksneša vētras laikā tikai deviņos procentos ASV lietotās munīcijas izmantoja GPS signālu, 1999. gadā, bombardējot Dienvidslāviju, šis skaitlis jau pārsniedza 35 procentu robežu. Būtisks uzlabojums kaujasspēju uzlabošanai bija deviņdesmitajos gados izstrādātie JDAM (Joint Direct Attack Munition) komplekti, ko varēja pievienot «dumjajai» munīcijai, piešķirot tai daļēju precīzās novades spēju. Kaut gan šādi komplekti nevarēja nodrošināt precīzu trāpījumu ar pirmo šāvienu, tie spēja garantēt, ka jau pirmais lādiņš nokritīs zonā, ko artilēristi pazīst ar maģiskajiem vārdiem fire for effect jeb tik tuvu, lai uguni vairs nebūtu nepieciešams koriģēt.
Šādu sistēmu lietošana dāvā lielas priekšrocības, kas tālu pārsniedz tikai vienkāršu iespēju trāpīt mērķī. Pirmkārt, mazāks izšautās munīcijas daudzums nozīmē daudz mazāku slogu loģistikas ķēdei, kur artilērijas munīcija vienmēr ir bijis viens no resursus visvairāk patērējošajiem faktoriem. Otrkārt, tas pasargā artilērijas sistēmas no pretinieka kontrbateriju uguns - katra sekunde pretinieka sniedzamības attālumā ir bīstama, un šādos apstākļos iespēja izšaut un uzreiz pazust ir zelta vērta. Treškārt, precīzās munīcijas lietošana būtiski ietaupa artilērijas sistēmu resursu, jo fiziski ir jāizšauj daudz mazāks munīcijas daudzums un ieroči tik ātri nenolietojas. Tādēļ tikai likumsakarīgi, ka virkne rietumvalstu nolēma kvantitāti aizstāt ar kvalitāti. Piemēram, Zviedrija norakstīja vairāk nekā 100 velkamo FH-77 155 mm haubiču, ko aizstāja ar modernākajām Archer sistēmām, tikai divreiz mazākā skaitā. Apstākļos, kad karojošās puses dienā var izšaut pat desmitiem tūkstošu artilērijas lādiņu, šādas precīzo ieroču proporcija var būt ļoti būtiska.
Krievijas pretpasākumi
Visu minēto iemeslu dēļ militāro ekspertu aprindās ļoti lielu interesi izraisīja koncerna BAE Systems ražotās M982 Excalibur 155 mm precīzās munīcijas un M142 HIMARS raķešu piegādes Ukrainai. Artilērija Ukrainas kaujaslaukos vēl joprojām rada līdz pat 70 procentiem zaudējumu abās pusēs. Krievu artilērijas veseris, kas balstās uz padomju gados saražoto lādiņu miljoniem, ir nopietns pārbaudījums ukraiņiem, kuri cenšas savu kvantitatīvo atpalicību aizstāt ar kvalitatīvu pārākumu - tātad šaut tālāk, precīzāk un ātrāk.
Precīzās munīcijas lietošana bija priekšrocība, kas ļāva rietumvalstīm ar samērā niecīgiem zaudējumiem pārstaigāt Irākas, Kuveitas un Afganistānas kaujaslaukus, vienlaikus uzturot ievērojamu spēku pārsvaru visā pasaulē, tādēļ ne bez pamata likās cerības, ka GPS vadīta munīcija būs brīnumierocis, kas dāvās Ukrainai ātru uzvaru. Šādos apstākļos viena precīzā 155 mm lādiņa cena, kas pārsniedza 100 000 dolāru, tik un tā atmaksājās drošības apsvērumu un loģistikas vienkāršošanas dēļ, nerunājot nemaz par to, ka viena un tā paša mērķa iznīcināšanai «dumjie un lētie» lādiņi būtu jāizšauj daudz lielākā skaitā.
Taču karš Ukrainā mainīja spēles noteikumus - piegādātajām Rietumu ieroču sistēmām pretī stājās nevis divas paaudzes novecojuši konvencionālie spēki, kā tas bija iepriekšējos konfliktos, bet gan līdzvērtīgs pretinieks, kurš atsevišķās kategorijās - artilērijas sniedzamība, munīcijas pieejamība un elektroniskā karadarbība - pat baudīja priekšrocības.
Tagad, trešajā kara gadā, Krievijas elektroniskās karadarbības vienības ir iemanījušās ietekmēt šīs munīcijas precizitāti, izmantojot tādu sistēmu kā R-330ZH Žitel, Tirada-2 un Pole-2 GPS signāla slāpētājus. Atšķirībā no Irākas, Sīrijas un Lībijas Krievija jau gadu desmitiem ir gatavojusies cīnīties ar Rietumu tehnoloģisko pārākumu, meklējot vājās vietas īpaši modernajās ieroču sistēmās. Shēma ir vienkārša - ja artilērijas lādiņam nolaupa GPS signālu, tas pārvēršas par «dumjo» lādiņu, kas lido nekurienē. Pat ja pēc brīža GPS signāls tomēr atgriežas, šāviņam vairs nepietiek enerģijas atgūt zaudēto trajektoriju.
Kā liecina publiskajos avotos pieejamie dati, tādu sistēmu kā Excalibur lādiņu efektivitāte ir strauji kritusies. Ja 2023. gada sākumā Excalibur precizitāte, neraugoties uz Krievijas pretpasākumiem, vēl joprojām pārsniedza 50 procentus, tad tagad veiksmīgo trāpījumu skaits ir krities līdz niecīgiem sešiem procentiem. Atsevišķos kauju sektoros, kur Krievijas elektroniskās karadarbības spējas ir augstākas, tikai viens no 19 šāviņiem sasniedza mērķi. Bet tas nozīmēja, ka viena mērķa iznīcināšanas izmaksas pieauga no aptuveni 300 000 dolāru līdz gandrīz diviem miljoniem. Tādā gadījumā lētāk jau sanāk šaut spārnotās raķetes, tāpēc nav pārsteigums, ka pēdējā pusgada laikā dokumentos vairs netiek minētas Excalibur lādiņu piegādes Ukrainas Bruņotajiem spēkiem.
Līdzīgā mērā Krievijai ir izdevies ietekmēt arī HIMARS GLMRS raķešu efektivitāti. Šīs raķetes, pēc kuru zalvēm pa, piemēram, Dņipras tiltiem, uz tiem palika glīti un precīzi sešstūra formas caurumi, arī ir atkarīgas no GPS vadības. Tiesa, tās izmanto retāk, bet šīs raķetes lido daudz ātrāk un tālāk, tādēļ vismaz te ukraiņiem paveras lielākas iespējas manevrēt, izvēloties mērķus. Toties par pilnīgu neveiksmi tiek uzskatīti ASV piegādāto «planējošo» gaiss-zeme bumbu vadības komplekti, kas izrādījās pārsteidzoši jutīgi pret elektronisko karadarbību.
Tās vēl nav beigas
Tomēr viss iepriekš teiktais vēl nenozīmē, ka precīzās munīcijas laiks ir palicis pagātnē. Pirmkārt, tādēļ, ka GPS vadāmās sistēmas ir tikai daļa no visa precīzā munīcijas klāsta. Paaugstinātu precizitāti munīcijai var nodrošināt gan ar klasiskākām metodēm, piemēram, lāzernovadi (šādu metodi izmanto krievu Krasnopoļ 152 mm lādiņiem), gan mākslīgā intelekta atbalstītām sistēmām, kas spēj noteikt savu atrašanās vietu attiecībā pret orientieriem dabā. Šīs sistēmas ir iespējams kombinēt, piemēram, GLMRS raķetes GPS tēmētāju, kas jebkurā gadījumā raķeti spēs aizvest vismaz pretinieka virzienā, papildinot ar lāzernovades sistēmu, kur tēmējamo staru nodrošina, piemēram, bezpilota lidaparāts. Otrkārt, jāņem vērā, ka GPS sistēmas attīstās soli solī ar to slāpētājiem un pārtvērējiem - galu galā, GPS signāls ir tikai vilnis visai plašā spektrā, tāpēc ir iespējams variēt gan ar GPS frekvencēm, gan vairākiem uztvērējiem, kas vienlaikus strādā gan dažādās frekvencēs, gan sistēmās (piemēram, ASV GPS un Eiropas Galileo vai pat krievu GLONASS). Treškārt, ne visur ir iespējams izvietot slāpētājus. Tur, kur to nav, šīs sistēmas ir ļoti efektīvas. Vēl viens risinājums ir aizstāt precizitāti, ko nodrošina satelīts, ar efektu, ko sniedz kasešu munīcija - tās nesējs, galu galā, ir «dumjais» lādiņš, kas virs mērķa izkaisa desmitiem mazāku lādiņu. Iznākumā viens 155 mm lādiņš noklāj vairāk nekā hektāru lielu teritoriju.
Tādēļ rezumējot jāsecina, ka precīzā munīcija vēl joprojām ir nāvējoša, efektīva un pat atmaksājas, taču jārēķinās, ka katrai sistēmai ir savi optimālie apstākļi, kuros tā ir izmantojama. Reģionos, kur darbojas spēcīgi Krievijas elektroniskās karadarbības elementi, vai nu ir jālieto citas ieroču sistēmas, vai arī jāizsit caurums slāpētāju izveidotajā vairogā. Karš ir nepārtraukta sāncensība starp ieroču sistēmām un aizsardzību no tām, tādēļ būtiskāk par spekulācijām par kādas sistēmas galu ir uzdot jautājumu - kas var aizstāt to funkcijās lētāk un efektīvāk?
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita