1994. gada 31. augusts bija datums, ko mūsdienu vēsturē ir vērts atcerēties - ne visi ticēja, ka reiz pienāks tā diena, kad varēs teikt: «Krievijas armija ir aizgājusi.» Trešā nacionālā atmoda un iekšpolitiskie procesi Padomju Savienībā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās pavēra iespēju sākt domāt par valstiskuma atjaunošanu, kas arī galu galā noslēdzās ar faktiskas neatkarības atgūšanu.
«Daudz zābaku pa manu zemi staigā»
1991. gada 21. augustā pēc puča izgāšanās Maskavā Latvijas Republikas valdība paziņoja par valsts neatkarības atjaunošanu pilnā apjomā. Šajā laikā Latvijas ārpolitiskas galvenais uzdevums bija nodrošināt atjaunotās valsts neatkarību un drošību. Lai šo uzdevumu īstenotu, bija nepieciešams panākt ievērojami plašāku Latvijas starptautisko atzīšanu, nodibināt diplomātiskās attiecības ar valstīm, kuras atzinušas Latviju, un izvērst diplomātisko pārstāvniecību darbību. Īsā laikā pēc pilnīgas neatkarības pasludināšanas Latvijas Republiku atzina vairāk nekā 100 valstis un ar 53 valstīm nodibinājās diplomātiskās attiecības. Tomēr viens no svarīgākajiem un smagākajiem uzdevumiem bija panākt pilnīgu Padomju Savienības okupācijas karaspēka izvešanu no Latvijas un Baltijas reģiona kopumā. Bija skaidrs, ka okupācijas armijas klātbūtne valsts teritorijā ir liels drauds Latvijas pastāvēšanai un tikai pēc padomju armijas pilnīgas izvešanas no mūsu teritorijas valsts varētu tikt uzskatīta par pilnīgi neatkarīgu.
1991. gadā Baltijas valstīs dislocētā padomju karaspēka precīzu lielumu šobrīd noteikt nevaram. Iespējams, ka to varētu izdarīt, ja būtu iespējams ielūkoties Krievijas arhīvu dokumentos, taču šādu informāciju mūsu austrumu kaimiņvalstī vēl joprojām tur noslēpumā aiz septiņām un vairāk atslēgām. Kad Latvija atguva neatkarību, arī valsts jauna valdība bija neziņā par savā teritorijā esošā svešā karaspēka skaitlisko daudzumu. Lai gan bijušās LPSR Ministru padomes dokumentos atrodas lēmumi par zemes piešķiršanu armijas daļu izvietošanai Latvijas rajonos un pilsētās, pēc tiem nevar noskaidrot ne militārpersonu skaitu, ne kaujas tehnikas un munīcijas daudzumu noliktavās. Padomju karaspēka Baltijas kara apgabala pavēlniecība toreiz atteicās mūsu valsts ministru kabinetam sniegt ziņas par karaspēka daļu izvietojumu, militārpersonu skaitu un militārās tehnikas daudzumu, aizbildinoties ar slepenību. Arī vietējās pašvaldībās šādas informācijas nebija. Bet bija skaidrs, ka šis karaspēks ir pārāk liels un tas ir reāls drauds neatkarībai, jo mums nebija ko tam likt pretī konfliktsituāciju gadījumā.
![]()
Svarīgākie 1993.gada sākumā Latvijā izvietotie Krievijas armijas objekti.
Tolaik Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts Juris Dobelis izteica pieņēmumu, ka 1991. gada septembrī Latvijā atradās 51 348 PSRS bruņoto spēku militārpersonas, tostarp 13 530 virsnieki, 7513 praporščiki, 30 305 seržanti un kareivji. Šādus datus viņam izdevās iegūt ar Krievijas Federācijas Augstākās Padomes deputātu palīdzību. Latvijā bija izvietotas trīs padomju divīzijas, septiņas brigādes, trīs karaskolas. To personālsastāvam vēl būtu jāpieskaita padomju Baltijas jūras kara flotes jūrnieki, padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu darbinieki, kuri nereti bija saistīti ar padomju armiju, un šeit uz dzīvi palikušie padomju atvaļinātie militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kā arī vēl PSRS Iekšlietu ministrijas Iekšējā karaspēka un Valsts drošības komitejai pakļautā Robežapsardzības karaspēka militārpersonas.
![]()
Jau kopš pirmajām padomju okupācijas dienām svešā armija Latvijā jutās kā mājās un regulāri te rīkoja parādes.
Svešajai armijai jāiet projām
Jau tūlīt pēc puča izgāšanās, 1991. gada 29. augustā, Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu Par PSRS kara komisariātu darbības apturēšanu Latvijas Republikas teritorijā un Par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Latvijas Republikas. 10. septembrī Latvijas Ministru Padomes pārstāvis Maskavā Jānis Peters kopā ar citiem Baltijas valstu valdības pārstāvjiem turpat Krievijas galvaspilsētā tikās ar PSRS Aizsardzības ministrijas vadību un panāca vienošanos par to karavīru un virsnieku atbrīvošanu no dienesta, kas iesaukti no Latvijas, kara komisariātu darbības izbeigšanu Latvijā un padomju karaspēka daļu izmantoto mežniecību nodošanu Latvijai. Rezultātā septembra beigās no visas plašās «padomjzemes» mājās atgriezās visi padomju okupācijas karaspēkā iesauktie latvieši, lietuvieši un igauņi.
![]()
Latvijas Aizsardzības ministrijas izveidotā karte, kurā redzami svarīgākie 1993.gada sākumā Rīgā izvietotie Krievijas armijas objekti.
Bet ko darīt ar pašu zemē esošo svešo armiju? Tobrīd valdīja liela neziņa, jo 1991. gada rudenī politiskā situācija Maskavā bija tik neskaidra un svārstīga, ka nebija iespējams skaidri pateikt, vai karaspēka izvešana ir vairāk atkarīga no PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova vai Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina lēmumiem. Ar ko labāk runāt? No atjaunoto valstu viedokļa karaspēka izvešanas jautājumā viss bija skaidrs - 5. oktobrī Baltijas Valstu Padome pieņēma lēmumu par tūlītēju PSRS karaspēka izvešanu no Latvijas, Lietuvas un Par PSRS Aizsardzības ministrijas, PSRS robežapsardzības karaspēka un PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka pārziņā esošā īpašuma pārņemšanu Latvijas Republikas valsts īpašumā, kā arī izveidoja delegāciju Latvijas starpvalstu sarunām ar Krievijas Federācijas un Padomju Savienības valdībām. Delegācijā iekļāva deviņus Augstākās Padomes deputātus, desmit ministru vietniekus, Latvijas Bankas prezidenta vietnieku, pastāvīgo pārstāvi Maskavā (faktiski Latvijas sūtni Krievijā) un Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāju. Par delegācijas vadītāju jau iepriekš bija iecelts Jānis Dinēvičs. Beidzot arī PSRS izveidoja delegāciju sarunām ar Latviju, par tās vadītāju ieceļot PSRS prezidenta sevišķu uzdevumu padomnieku Anatoliju Jakovļevu.
1991. gada 15. novembrī mainījās Latvijā esošā padomju karaspēka statuss. Saskaņā ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova lēmumu PSRS bruņoto spēku Baltijas kara apgabalu pārveidoja par PSRS Ziemeļrietumu karaspēka grupu (ZRKG), bet vēl nedaudz vēlāk, 21. novembrī, PSRS aizsardzības ministrs Jevģenijs Šapošņikovs paziņoja, ka PSRS armijas izvešana no Baltijas valstīm varētu sākties tikai 1994. gadā.
3. decembrī PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējais karaspēks pārgāja PSRS Aizsardzības ministrijas pakļautībā, tas notika arī ar Baltijas valstu teritorijās esošajām padomju iekšlietu vienībām. 17. decembrī ar Ministru kabineta lēmumu nodibināja Militāro objektu pārņemšanas komisiju, kas bija pilnvarota lemt, kā un kam piedalīs no padomju armijas pārņemtos militāros objektus. Visbeidzot gads noslēdzās ar nozīmīguma ziņā lielu notikumu - 25. decembrī PSRS prezidents Gorbačovs atkāpās no amata un Padomju Savienība beidza savu eksistenci.
Sarunu sākums - vai Krievijas karaspēkam šeit bija tiesības atrasties?
1992. gada 10. janvārī Latvijas delegācijas pārrunas Maskavā par bijušās PSRS armijas statusu beidzas bez rezultātiem. Tobrīd ārpus Krievijas Federācijas robežām esošā karaspēka statuss vēl bija ļoti neskaidrs, tikai 27. janvārī Krievijas Federācijas prezidents Jeļcins parakstīja dekrētu Par Ziemeļrietumu karaspēka grupas un Baltijas jūras kara flotes pāriešanu KF jurisdikcijā un par Ziemeļrietumu karaspēka grupas komandieri iecēla ģenerālleitnantu V. Mironovu. Saskaņā ar šo dekrētu nekavējoties jāsāk oficiālas sarunas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju par karaspēka izvešanu. Šo rīkojumu pildot, 1. februārī Latvijā ieradās Krievijas Federācijas delegācija premjerministra vietnieka Sergeja Šahraja vadībā. Pēc sarunām Šahrajs un Dinēvičs parakstīja komunikē par Krievijas un Latvijas starpvalstu sarunu sākumu. Šahrajs tobrīd solīja, ka Krievijas armijas izvešana sākšoties jau martā. Viņš arī publiski nosauca skaitli 45 453 - tieši tik daudz Krievijas karavīru esot Latvijā.
Latvijas un Krievijas starpvalstu sarunu par Krievijas armijas izvešanu ekspertu grupu pirmā tikšanās reize notika Maskavā 3. un 4. martā. Nākamā ekspertu tikšanās reize bija pēc divām nedēļām jau Latvijā, Līgatnē. Vēl pēc dažiem mēnešiem Šahraju Krievijas delegācijas vadītāja amatā nomainīja Krievijas Ārlietu ministrijas sevišķo jautājumu vēstnieks Sergejs Zotovs. Kā izteicās atjaunotās Latvijas Republikas pirmais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, tad Zotovs «vispirms jau kategoriski noliedza Latvijas okupācijas faktu 1940. gadā un līdz ar to aizstāvēja pozīciju, ka karaspēka atrašanās Latvijā ir likumīga un tikai Krievijas labā griba ir pamats tam, ka šis karaspēks no Latvijas tiek izvests».
Ievērības cienīga diena bija 1992. gada 19. marts, kad, gluži kā Šahrajs bija solījis, pirmā Krievijas karaspēka daļa atstāja Latvijas teritoriju. Tomēr Tālavs Jundzis publiski atzīmēja, ka «šodien aizbraucošo karavīru skaitu var uztvert kā apvainojumu». Patiesi, aizbraucēju skaits bija paknaps - karabāzi Bolderājā atstāja 40 Krievijas karavīri. Armijas izvešana it kā bija sākusies, bet, kā asprātīgi piebilda Jundzis: «Ja tā turpināsies arī tālāk, es nepiedzīvošu to dienu, kad Latviju atstās pēdējais padomju armijas karavīrs.» Latvijas valdības pārstāvji pavadīšanas ceremonijā nepiedalījās, uzskatot, ka vienas rotas izvešana ir tikai starptautiskajai sabiedrībai domāta izrāde. Mūsu valsts aizsardzības ministrs arī apšaubīja ģenerālleitnanta Mironova izteikto apgalvojumu, ka Latvijā esot izvietoti ap 40 000 Krievijas karavīru, jo, kā teica Jundzis: «1990. gadā notikušajās vēlēšanās piedalījās 77 000 militārpersonu.»
6. maijā Ministru padome nolēma izveidot Krievijas Federācijas jurisdikcijā esošā karaspēka izvešanas kontroles biroju, kas darbu sāka 10. jūnijā. Par biroja vadītāju iecēla Rīgas Kurzemes rajona izpilddirektoru Ilgoni Upmali, birojā strādāja 11 darbinieki, to vidū ekologs, radiācijas speciālists, valsts ziņu dienesta speciālists un darbinieki, kas nodarbojās ar militāro objektu izpēti, uzskaiti un kontroli. Biroja funkcijās bija arī atļauju izsniegšana Krievijas militārajam transporta braucieniem Latvijas teritorijā.
Stīvēšanās par termiņiem
1992. gada 26.-28. maijā Maskavā notika abu valstu delegāciju sarunas par armijas izvešanu. Latvijas puse kategoriski nepiekrita Krievijas ierosinātajam armijas izvešanas termiņam - Krievijas puses ieskatā tas būtu 1999. gads.
Vairāki būtiski datumi un notikumi, kas saistīti ar armijas izvešanas gaitu:
8. jūnijs - saskaņojot ar Krievijas Federācijas ZRKG vadību, tiek aizliegti Krievijas kara lidmašīnu lidojumi Latvijas gaisa telpā.
2. jūlijs - Krievijas delegācija iesniedz sarakstu ar 84 karaspēka daļām, kuras paredzētas izvest līdz 1992. gada beigām.
1. jūlijs - ASV Senāts pieņem priekšlikumu ierobežot šīs valsts palīdzību Krievijai, ja netiks panākts nozīmīgs progress karaspēka izvešanā no Baltijas valstīm. Amerikāņi tostarp deva naudu jaunu novietojuma vietu infrastruktūras būvniecībai vietās, uz kurām bija paredzēts pārvietot no Baltijas valstīm un Vācijas izvesto Krievijas karaspēku. Diezgan prognozējami lielākā daļa šo dolāru līdz paredzētajam galamērķim tā arī nekad nenonāca…
7. jūlijs - pasaules septiņu vadošo ekonomisko lielvalstu vadītāji Minhenē aicina Krieviju izstrādāt armijas izvešanas grafiku no Baltijas valstīm. Tobrīd Jeļcins solīja savu armiju izvest līdz 1993. gada vidum.
6. augusts - Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs tikšanās laikā Maskavā Baltijas valstu ārlietu ministriem iesniedz Krievijas priekšlikumu paketi, kurā izteikta iespēja Krievijas karaspēku izvest no Baltijas valstīm līdz 1994. gada beigām, ja tiks izpildītas četras Krievijas galvenās prasības: pirmkārt, krievvalodīgo tiesību nodrošināšana Baltijas valstīs; otrkārt, atteikšanās no teritoriālajām pretenzijām (atsakoties no pretenzijām uz «pierobežas zemēm», tātad no 1944. un 1945. gadā Krievijai pievienotajām Latvijas un Igaunijas teritorijām); treškārt, karaspēka izvešanas nodrošināšana no Baltijas valstīm 1994. gadā, ja tiek panākta vienošanās par stratēģisko objektu saglabāšanu uz ilgāku laiku - Krievijas puse sarunās esot minējusi sauszemes objektus Ventspilī un Skrundā, kā arī zemūdeņu bāzi Liepājā; ceturtkārt, īpašumu jautājumi. Baltijas valstīm arī esot jāatsakās pretendēt uz PSRS radīto zaudējumu atlīdzināšanu, toties jāparedzot kompensācija Krievijai par karaspēka atstātajiem īpašumiem, turklāt baltiešiem esot jāpiedalās dzīvokļu celtniecībā izvedamajām militārpersonām. Šis paziņojums bija uzrakstīts ultimatīvā tonī.
1992. gada 15. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu Par starpvalstu sarunām ar Krieviju karaspēka izvešanas jautājumā. Tajā noteikts, ka, turpinot sarunas, par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas teritorijas un turpmākajām attiecībām, jāievēro vairāki pamatprincipi, tostarp Krievijas karaspēka izvešana jāpabeidz līdz 1993. gada beigām, un tas nav saistāms ar ne ar kādiem Latvijai diktētiem nosacījumiem. Turklāt Latvijas Republikas pilsoņu kopumu nevar grozīt, naturalizējot tajā jaunus pilsoņus, kamēr Latvijas Republikas teritorijā pretēji tās skaidrai izteiktai suverēnai gribai atrodas Krievijas karaspēks.
5. novembrī Krievijas Federācija pieņēma lēmumu par to, ka robežai ar Igauniju, Latviju un Lietuvu tiek noteikts valsts robežas statuss. 15. decembrī ZRKG pavēlnieks ģenerālleitnants L. Majorovs izdeva pavēli par karaspēka daļu valdījumā esošā nekustamā īpašuma nodošanu Latvijas Republikai.
![]()
Vēl deviņdesmito gadu sākumā pa Ādažu poligonu braukāja krievu tanki.
Sarunās - kā pa celmiem
Saskaņā ar Latvijas Aizsardzības ministrijai pieejamo informāciju 1993. gada 1. martā mūsu valsts teritorijā atradās 24 389 Krievijas armijas militārpersonas, tai skaitā 12 635 virsnieki un praporščiki, kā arī 11 754 karavīri. Šis kaimiņvalsts karavīru skaits krietni pārsniedza mūsu valsts aizsardzības spēku skaitliskos rādītājus, un bija skaidrs, ka potenciālie draudi valsts neatkarībai kāda iespējama militāra vai politiska konflikta gadījumā joprojām pastāvēja. Bet 1993. gada 17.-19. martā Maskavā notiekošās sarunas par Krievijas armijas izvešanu tika pārtrauktas, jo abas puses nespēja vienoties savā starpā par nākamo izvešanas grafiku. Arī aprīlī paredzētās nākamās sarunas tika atceltas. Sarunas atsākas 17. maijā Jūrmalā un ilga līdz 21. maijam. Piekrītot dažādiem kompromisiem, tomēr tika panāktas vairākas vienošanās par Krievijas militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu pārņemšanu un padomju Robežapsardzības karaspēka militārpersonu izvešanu no Latvijas. Jūnijā pēdējie Krievijas robežsargi atstāja Latvijas teritoriju.
Tomēr 10. jūnijā Krievijas prezidents Jeļcins kārtējo reizi paziņoja par Krievijas armijas izvešanas no Latvijas un Igaunijas pārtraukšanu, argumentējot šādu lēmumu ar cilvēktiesību pārkāpumiem šajās valstīs un nesakārtotajiem sadzīves apstākļiem armijas jaunajās dislokācijas vietās.
3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets apstiprināja jaunu mūsu valsts delegāciju sarunām ar Krievijas Federāciju, par tās vadītāju ieceļot diplomātu Mārtiņu Virsi, bet Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanas kontroles biroju līdz ar to nododot Ārlietu ministrijas pakļautībā.
Mūsu austrumu kaimiņvalsts kārtējais provokatīvais izgājiens sekoja 31. augustā, kad, mēģinot šķelt Baltijas valstu vienotību, Krievija bez līguma noslēgšanas pabeidza sava karaspēka izvešanu no Lietuvas. 28. septembrī tika izdots Ministru padomes rīkojums Par Krievijas Federācijas militāro objektu pārņemšanu. Ar šo rīkojumu tika izveidota jauna militāro objektu pārņemšanas komisija. Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanas birojs tika nodots Aizsardzības ministrijas pakļautībā.
1994. gada 7. februārī Maskavā tikās starpvalstu delegāciju vadītāji Zotovs un Virsis. Sarunu laikā Zotovs paziņoja, ka Krievija vēlētos Skrundas Dņepr tipa radiolokācijas staciju darbināt vēl četrus gadus, pieņemt šādu priekšlikumu mudināja arī ASV. Pēc nedēļas, 14. februārī, Rīgā sākās kārtējās starpvalstu delegācijas sarunas, kas turpinājās līdz 17. februārim. Šajās sarunās Krievijas delegācija piekrita, ka Latvija pati vai ar trešās puses starpniecību drīkst demontēt Skrundas Darjal-UM tipa radiolokācijas staciju.
Savukārt saskaņā ar mūsu valsts ministru kabineta 15. februāra pilnvaru Latvijas delegācija piekrita Krievijas priekšlikumam par Skrundas Dņepr darbības četru gadu termiņu un demontāžai nepieciešamajiem 18 mēnešiem. Saskaņā ar vienošanos par šīs stacijas darbošanos Krievijas puse piekrita ik gadu Latvijai maksāt piecus miljonus ASV dolāru. Latvijas pieprasītā samaksa bija 400 miljoni dolāru.
![]()
Aizejot no svešajām zemēm, Krievijas armija savāca līdzi gan visu tehniku, gan bieži vien pat kazarmu tualetes podus un durvju rokturus.
Galīgā vienošanās jeb «skumjā nepieciešamība»
25. februārī Maskavā abu valstu delegāciju kārtējo plānoto sarunu ievada preses konferencē Krievijas delegācijas vadītājs Zotovs paziņoja, ka 1992. gada 1. februārī Latvijā atradušies ap 60 000 Krievijas militārpersonu, bet tagad esot jau mazāk par 10 000 personu. Vai šie skaitļi bija patiesi, atliek tikai minēt. Armijas izvešanas kontroles birojs publiski pauda, ka saskaņā ar biroja rīcībā esošo informāciju Latvijā palikuši apmēram 7000 Krievijas militārpersonu, taču izvešanas grafiks joprojām nav saskaņots un pat neesot Latvijas pusei iesniegts. Turklāt šīs Maskavā paredzētās sarunas tika atceltas un atsākās tikai pēc nepilna mēneša jau mūsu valstī.
No 21. līdz 24. martam Jūrmalā notika kārtējās sarunas par armijas izvešanu. Šoreiz tika panākta un apstiprināta vienošanās par Krievijas armijas izvešanu līdz 1994. gada 31. augustam. Atlika šo vienošanos parakstīt abu valstu prezidentu līmenī, un tas notika 30. aprīlī Maskavā, lai gan vēl dažas dienas pirms šī datuma īsti nebija zināms, vai mūsu valsts pirmā amatpersona kaimiņvalsts galvaspilsētu vispār apmeklēs. Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja līgumu par KF bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas teritorijas nosacījumiem. Līgumā cita starpā bija noteikts Skrundas radiolokācijas stacijas tiesiskais statuss tās funkcionēšanas turpmāko četru gadu laikā. Līdz ar līgumu par armijas izvešanu tajā pašā dienā un turpat Maskavā Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Krievijas premjerministra vietnieks Oļegs Soskovecs parakstīja līgumu par Latvijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimeņu locekļu sociālās aizsardzības jautājumiem un protokolu par reparācijas fonda izveidošanu Krievijas pensionēto militārpersonu brīvprātīgās atgriešanās veicināšanai.
Pret šādu līgumu asi iebilda vairākas Latvijas parlamenta frakcijas, draudot pat neratificēt visu 30. aprīlī Maskavā parakstīto līgumu paketi. Arī piketēji pie Saeimas nama uzskatīja, ka Krievijas armiju nevis izved, bet tikai pārģērbj «pieklājīgākās privātās drēbēs». Laikraksts Diena par Maskavā noslēgtajiem līgumiem rakstīja, ka Krievija ir ar mieru izvest savu armiju līdz 31. augustam tikai tad, ja Latvija piekritīs tās nostājai par šeit paliekošajiem militārajiem pensionāriem un Skrundas lokatora darbībai. Pēc parakstīšanas akta notikušajā preses konferencē Latvijas prezidents atzina: «Šī līguma pakete ir skumja nepieciešamība, ko mums dāvājusi vēsture.»
Gandrīz visi svešie aizgājuši. Gandrīz…
![]()
Vienlaikus ar Baltijas valstīm Krievijas karaspēks pameta arī Austrumvāciju. Attēlā iemūžināts mirklis pirms pēdējā padomju armijas vilciena atiešanas no Berlīnes 1994.gada 1.septembrī.
1. jūnijā Liepājas ostu atstāja pēdējie trīs Krievijas Baltijas jūras kara flotes raķešu kuģi. 7. jūnijā Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas sociālās apgādes nodaļa iesniedza Latvijas pusei šeit paliekošo Krievijas Federācijas bruņoto spēku un VDK atvaļināto militāro darbinieku pensionāru sarakstu. Tajā bija uzskaitītas 22 320 personas. 26. augustā Latvija pārņēma Krievijas ZRKG štāba ēku K. Valdemāra ielā - tagadējo Aizsardzības ministrijas ēku.
1994. gada 31. augustā tieši dienas vidū, plkst. 12.00, pie Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ieradās Krievijas Ziemeļrietumu karaspēka grupas pavēlnieka vietas izpildītājs ģenerālleitnants Fjodors Meļņičuks un štāba priekšnieks pulkvedis Valentīns Bobričevs, lai oficiāli paziņotu, ka Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešana no Latvijas nu ir pabeigta. Vizītē pie Latvijas prezidenta piedalījās arī Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Raņņihs, kurš Ulmanim paziņoja, ka Krievijas karaspēka izvešanu nevarot uzskatīt par Latvijas deokupāciju, jo «Latvija nekad nav bijusi okupēta».
Plkst. 18.00 no Rīgas starptautiskās lidostas skrejceļa pacēlās un Latvijas gaisa telpu atstāja pēdējā Krievijas bruņoto spēku lidmašīna. Rīgā, Latviešu biedrības namā, notika svinīgā sanāksme saistībā ar kaimiņvalsts bruņoto spēku izvešanu. Krievijas armijas Latvijas teritorijā vairs nebija. Pareizāk sakot, gandrīz nebija, jo līdz galam svešais karaspēks mūsu valsti nebija pametis. Vairāk nekā divi desmiti tūkstoši Krievijas atvaļināto militārpersonu turpināja uzturēties Latvijā, un vēl šeit palika viens Krievijas militārais objekts - radiolokācijas stacija Skrundā, kas darbojās līdz 1998. gadam un pēc tam tika demontēta.
![]()
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita
