Droši vien daudzi nemaz nezinātu, ka reiz bija tāds karavadonis, ja vien piemineklis būtu nolikts kaut kur tālāk no acīm. Piemēram, Valkā, kuras apkaimē viņš ir kādu laiku pavadījis. Ar Igauniju gan Barklajam ir krietni vairāk saistības nekā ar Latviju, taču nav arī tā, ka pie mums viņš vispār nebūtu kāju spēris. Ģeopolitisku iemeslu dēļ cara feldmaršals mums var nešķist simpātisks, taču nevar noliegt, ka viņš ir viena no ievērojamākajām personām XIX gadsimta sākuma vēsturē Eiropā. Pasaulē noteikti populārāks nekā pie mums: ja ielūkojamies Vikipēdijā, tad Barklajam veltītais šķirklis ir 48 valodās, kamēr, piemēram, Kārlim Ulmanim tikai 44. Var strīdēties, vai Barklajs ir pelnījis pieminekli Rīgā, taču aprakstu vēstures žurnālā pilnīgi noteikti.
Dzimis Lietuvā vai Latvijā?
Kā jau biogrāfijās pieņemts, jāsāk ar galvenā varoņa dzimšanu. Jo vairāk tādēļ, ka tā ir viens no ne pārāk daudzajiem pieturas punktiem, kas viņu saista ar Baltiju. Un tātad - Mihaels Andreass Barklajs de Tolli piedzima 1761. gadā (pēc citas versijas - 1757. gadā) Veinholda Gotharda Barklaja de Tolli un Margaretas Elizabetes fon Smitenas ģimenē. Dzīvojot Krievijā, vārdu gan nācās pārveidot pa krievu modei, un tā Mihaels kļuva par Mihailu. Ja pievienojam tēva vārdu, tad par Mihailu Bogdanoviču, jo arī viņa tēvam vācisko vārdu nācās pārtaisīt krievu ausij tīkamākā formā, no Gotharda kļūstot par Bogdanu - abos gadījumos tas nozīmē «Dieva dots».
Mihaila māte bija tīrasiņu vāciete, savukārt tēvam bija skotu saknes. Barklaji bija sena skotu dzimta, kuras pārstāvji XVII gadsimtā pārcēlās uz Rostoku un pārvāciskojās, bet viena no atvasēm, Johans Stefans Barklajs de Tolli, 1664. gadā apmetās uz dzīvi Rīgā. Viņa vecākais dēls Vilhelms Stefans 1730. gadā kļuva par Rīgas pilsētas galvu. Viņš arī ir mūsu stāsta varoņa vectēvs. Vispār Barklaju dzimta bijusi ļoti kupla, jo ir minēts, ka Vilhelmam Stefanam esot bijuši 35 dēli, mazdēli un mazmazdēli. Sieviešu līnija te pat netiek skaitīta. Interesanti, ka arī Mihaila brālēns Augusts Vilhelms kādu laiku vadīja Rīgas domi.
Radu pulks bija tik liels, ka visiem naudas nepietika, un Mihaila tēvs bija viens no trūcīgākajiem dzimtas pārstāvjiem, kuram nācās iztikt ar Krievijas armijas virsnieka pensiju, kas nebija neko liela. Taču ar to pietika, lai uz pieciem gadiem noīrētu nelielu muižiņu netālu no Valkas, Lugažu apkaimē.
Ja par vecākiem viss ir skaidrs, ar Mihaela dzimšanas vietu ir sarežģītāk. Vairumā vēstures grāmatu un enciklopēdiju kā dzimšanas vieta ir minēta Pamūšes muiža tagadējās Lietuvas teritorijā, netālu no Šauļiem. Taču pats Barklajs dokumentos parasti norādīja, ka esot dzimis Rīgā. Nav arī izslēgts, ka patiesībā viņš piedzima Lugažos - ja patiesais dzimšanas gads ir 1757. gads, tas ir pilnīgi iespējams. Nelielu īpašumu Pamūšē Mihaila tēvs nopirka jau pēc tam, 1760. gadā.
Dzimtas iznīkšana
1791. gadā Mihails Barklajs de Tolli apprecējās ar savu otrās pakāpes māsīcu Helēnu Augusti fon Smitenu, kura bija par viņu 13 gadus jaunāka. Salaulājas viņi Tarvastes baznīcā Viljandi apkaimē Igaunijā, kur fon Smiteniem piederēja muiža. Laulībā piedzima vairāki bērni, no kuriem izdzīvoja tikai viens - Ernests Magnuss jeb, krieviskajā variantā, Maksims. Viņš Krievijas armijā uzdienējās līdz pulkvedim, taču nomira, tā arī neatstājis mantiniekus. Arī Mihaila brāļi nomira, neatstājuši dzimtas turpinātājus, bet māsai bija tikai meitas vien, tādēļ pa šo līniju Barklaju dzimta iznīka. Tiesības izmantot slaveno uzvārdu un kņaza titulu pārgāja otrās pakāpes radiniekam Aleksandram Veimarnam, taču arī šis dzimtas atzars izbeidzās XX gadsimta sākumā.
Nav naudas? Atdosim dēlu armijā!
Ja par dzimšanas vietu un laiku, kā redzam, īstas skaidrības nav, par turpmāko dzīves gājumu informācijas ir vairāk. Jau desmit gadu vecumā vecāki mazo Mihaelu aizsūtīja uz Sanktpēterburgu pie mātes radinieka pulkveža fon Vermelena, kurš tad tālāk gādāja par puikas izglītošanu. Tādu soli vecāki spēra vienkārša iemesla dēļ - ģimenei nepietika naudas, lai uzturētu visas atvases. Izklausās skarbi, taču Mihaels, kurš Sanktpēterburgā jau kļuva par visīstāko Mihailu, ar to izvilka laimīgo lozi. Pulkvedis Barklajam ne tikai nodrošināja labu izglītību, bet arī pierakstīja kavalērijas pulkā, kur 12 gadu vecumā puikam piešķīra vahmistra pakāpi. Reāli dienēt gan viņš sāka vēlāk, 19 gadu vecumā, kad tika nosūtīts uz Pleskavas pulku. Jāteic, ka tolaik Krievijas armijā bija pārpārēm vāciskas izcelsmes virsnieku.
Ilgu laiku Barklaja militārā karjera norisinājās bez krasiem pavērsieniem. Kādu laiku dienests garnizonā, tad piedalīšanās karā pret turkiem un Očakovas cietokšņa ieņemšanā, pēc tam dalība 1788.-1790. gada Krievu-zviedru karā, bet 1794. gadā dalība sacelšanās apspiešanā Polijā. Tā pamazām vien viņš sakrāja nelielu apbalvojumu kolekciju un 1799. gadā uzkalpojās līdz ģenerālmajora pakāpei. Komandieri viņu raksturoja kā drosmīgu un profesionālu karavīru, un tā viņš pamazām vien kāpa pa karjeras kāpnēm uz augšu - ne pārāk ātri, taču arī uz ilgu laiku vienā vietā neaizsēžoties. Tie bija laiki, kad gandrīz nepārtraukti norisinājās lielāki vai mazāki kari un labam virsniekam atlika vien gaidīt, kad pienāks viņa lielā iespēja.
Eilavas kauja un ievainojums
Barklaja lielā iespēja pienāca 1807. gada sākumā, kad Austrumprūsijas teritorijā kaujaslaukos sastapās Francijas un Krievijas armijas, kopskaitā vairāk nekā 120 000 vīru. Krievu spēkus komandēja ģenerālis Leontijs Beningsens, bet franču - pats Napoleons. Barklajam tobrīd bija uzticēta svarīga loma - viņš komandēja brigādi, kura vispirms atradās krievu karaspēka avangardā, bet mazliet vēlāk, kad krievi sāka atkāpties, nonāca arjergardā un sedza galveno spēku atiešanu. Šī kara lielākā kauja norisinājās pie Eilavas, taču Barklaja brigāde paspēja izcelties ātrāk, kaujā pie Pulutskas, par ko komandieris saņēma Sv. Jura ordeņa 3. pakāpi. Krievu armijas atkāpšanās laikā Eilavas kaujas priekšvakarā tieši Barklaja vienībai nācās atvairīt franču uzbrukumus, ciešot lielus zaudējumus, kamēr Beningsena galvenie spēki ieņēma pozīcijas gaidāmajai kaujai. Nākamajā dienā notikušajā Eilavas kaujā - vienā no smagākajām un asiņainākajām Napoleona karagājienu vēsturē, jo krita vai ievainojumus guva vismaz 30 000 karavīru - Barklajam labajā rokā trāpīja šķemba, sadragājot kaulu un uz kādu laiku izsitot viņu no ierindas.
Taču šai nelaimei bija arī gaišā puse. Kad Barklajs atradās hospitālī, dziedējot ievainojumu, viņu apmeklēja cars Aleksandrs I, uz kuru ievainotais ģenerālis atstāja tik labu iespaidu, ka nonāca viņam pietuvināto armijas komandieru sarakstā. Varbūt sava loma bija arī Barklaja pieticībai, jo uz cara jautājumu, vai ģenerālim kaut ko nevajag, pēdējais atbildēja, ka visa viņam esot gana. Par to Barklajs vēlāk dabūja brāzienu no sievas, jo patiesībā viņu ģimenes finansiālais stāvoklis nebija spožs - atšķirībā no vairuma cara armijas augstāko virsnieku, kuriem bija savas ienesīgas muižas, skotu pēctecim nebija nekā, ja neskaita nelielu īpašumu Igaunijā, un nācās iztikt ar ne pārāk lielo ģenerāļa algu.
Pārgājiens pāri jūrai
Pēc ievainojuma sadziedēšanas nākamā iespēja izcelties pavērās 1808. gadā, kad izcēlās kārtējais Krievu-zviedru karš. Karadarbība norisinājās tolaik Zviedrijai piederošās Somijas teritorijā. Sākumā krievu uzbrukums norisinājās kā smērēts, zviedru un somu pulki bija spiesti atkāpties. Taču, jo dziļāk iekšzemē virzījās krievi, jo grūtāk bija nodrošināt armiju ar visu nepieciešamo, bet papildu problēmas radīja somu partizānu uzbrukumi. Krievu vienības, cenšoties ieņemt galvenās apdzīvotās vietas, attālinājās viena no otras, bet tas ļāva zviedriem īstenot pretuzbrukumus un tās atsevišķi sakaut. Iznākumā krieviem nācās atkāpties, taču arī to nebija nemaz tik viegli izdarīt somu partizānu uzbrukumu dēļ. Karagājiena dalībnieks Fadejs Bulgarins rakstīja: «Visi somu laucinieki ir teicami strēlnieki, katrā mājā ir ierocis. Veidojās spēcīgas kājnieku un jātnieku vienības, kuras vietējo pastoru un somu virsnieku vai karavīru vadībā uzbruka vājajām krievu vienībām un hospitāļiem, bez žēlastības nogalinot slimos un veselos. Daudzi transporti ar ēdamo un munīciju, arī noliktavas tika izlaupīti. Tautas karš risinājās pilnā sparā ar visām tā šausmām.»
Vārdu sakot, gaidītais triumfs un Somijas iekarošana nenotika, jo krievu karaspēks kontrolēja tikai daļu piekrastes. Lai glābtu situāciju, cars turp nosūtīja papildspēkus, kuru komandēšanu uzticēja Barklajam. Viņa uzdevums bija 1809. gadā pārnest karadarbību no Somijas uz Zviedrijas teritoriju. Lai to paveiktu, bija jāveic teju vai neiespējamā misija - pa aizsalušā Botnijas līča ledu no Somijas teritorijas Vāsas pilsētas apkaimē mērot apmēram 40 kilometrus, šķērsojot Kvarkena šaurumu, un izkāpt krastā pie Ūmeo pilsētas Zviedrijā. Tā bija vistīrākā avantūra, un daudzi, arī Barklajs, uzskatīja, ka šāds pārgājiens nav iespējams. Taču pavēli nācās pildīt, un tā marta sākumā vienība Barklaja vadībā devās ceļā. Gaisa temperatūra bija mīnus 15 grādi, bet iešanu apgrūtināja ledus sablīvējumi, kuriem nācās rāpties pāri. 18 stundu laikā vienība sasniedza Zviedrijas piekrastes salas, no kurām varēja tālāk doties uz Ūmeo. Pats Barklajs ziņojumā vadībai rakstīja: «Pārgājiens bija ārkārtīgi grūts. Karavīri brida pa dziļu sniegu, kas vietām sniedzās pāri ceļgaliem. Pēc 18 stundu gājiena cilvēki bija tā pārguruši, ka upes grīvā mums nācās apstāties atpūtai.»
Toties pārsteiguma moments bija izdevies par visiem 100 procentiem. Ūmeo garnizons tādu nekaunību nebija gaidījis, un tā komandieris bija gatavs sākt miera sarunas. Par ko parunāt bija, jo Zviedrijas karalis Gustavs IV Ādolfs pa to laiku bija gāzts no troņa, vietā nāca Kārlis XIII un visas zīmes rādīja, ka karam pienākušas beigas, jo tika saņemta ziņa par noslēgto pamieru. Iznāca kaut kā muļķīgi - smagais gājiens pāri jūras līcim bija velts, un pēc nedēļas Barklaja vienībai nācās mērot atpakaļceļu.
Pēc brīža karadarbība gan uz neilgu laiku atjaunojās, tomēr beigu beigās Zviedrijai nācās piekāpties un atdot Krievijai Somiju. Bet Barklaja maršu pāri jūrai cars augstu novērtēja, ieceļot viņu par pirmo Somijas gubernatoru, kā arī paaugstināja par ģenerālleitnantu. Kā raksta Barklaja biogrāfs Sergejs Ņečajevs, šis paaugstinājums būtiski palielināja jaunizceptā ģenerālleitnanta nelabvēļu pulku, jo viņš rindā uz augsto pakāpi vienā rāvienā bija apsteidzis 46 konkurentus. Skaidrs, ka tiem visiem pēc tam bija zobs uz skotu pēcteci, kurš savas izcelsmes dēļ jau tā nebija diez ko populārs dienesta biedru vidū.
Kara ministrs un armijas komandieris
1810. gadā Aleksandrs I sagādāja savam favorītam jaunu paaugstinājumu - iecēla viņu par Krievijas impērijas kara ministru. Šajā amatā Barklajs veica armijas reorganizāciju un izstrādāja kara plānus briestošajam nākamajam konfliktam ar Napoleonu. Vēl viens viņa nenoliedzams nopelns - jaunais kara ministrs būtībā lika pamatus militārajam izlūkdienestam, nosūtot uz Krievijas sūtniecībām ārvalstīs virsniekus, kuru uzdevums bija vākt informāciju par turienes armiju. Izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti veidojās arī Krievijas armijā, tiesa, ne visi augstākie virsnieki to atbalstīja. Piemēram, viens no lielākajiem Barklaja konkurentiem ģenerālis Bagrations sev padotajā armijā šīs iniciatīvas sabotēja.
Sākoties Napoleona armijas iebrukumam 1812. gadā, Barklajs bija ne tikai kara ministrs, bet arī 1. Rietumu armijas komandieris. 2. Rietumu armiju komandēja jau pieminētais Bagrations, bet 3. Donavas armija Kutuzova vadībā atradās tālu dienvidos. Aleksandrs I kara sākumā izdarīja ļoti dīvainu gājienu - neiecēla sava karaspēka virspavēlnieku. Formāli augstākais pavēlnieks bija pats cars, taču viņš drīz vien aizbrauca uz Sanktpēterburgu, no kurienes operatīvi vadīt armijas nebija iespējams. Abu Rietumu armiju komandieru, Barklaja un Bagrationa, dienesta pakāpes bija vienādas, un viņi tās pat bija saņēmuši vienā dienā. Taču, tā kā pavēlē par pakāpju piešķiršanu Bagrationa uzvārds bija virs Barklaja, tad saskaņā ar tā laika etiķeti Bagrations skaitījās militārajā hierarhijā mazliet augstāk, kaut gan vecuma ziņā bija par 11 gadiem jaunāks. No otras puses, Barklajs bija kara ministrs, kas augstāk nostādīja viņu. Tādēļ virsvadību cars uzticēja viņam, taču nenoformēja to ar oficiālu pavēli. Iznākumā rīvēšanās starp Barklaju un Bagrationu bija garantēta.
Nebeidzamā atkāpšanās
Tā arī drīz vien sākās. Kara pirmajās dienās abas krievu armijas sāka atkāpties no robežas, jo to spēki bija pārāk izkliedēti, lai stātos pretī Napoleonam. Daži vēsturnieki uzskata, ka Barklajs jau pirms kara izstrādājis taktiku, kas paredzēja ievilināt Napoleona armiju dziļāk iekšzemē, tā to novājinot un izstiepjot komunikācijas, un daļēji tas tiešām atbilst patiesībai. Daļēji tādēļ, ka atkāpšanos līdz Maskavai neparedzēja neviens pirmskara plāns un ģenerālkaujā sakaut ienaidnieku bija domāts daudz agrāk - jau pie Gomeļas vai Vitebskas. Taču to nevarēja izdarīt, pirms abas krievu armijas nebija apvienojušās, taču to traucēja izdarīt franči, turklāt arī Bagrations ar savu karaspēku izmeta pārāk plašu loku dienvidu virzienā un noteiktajā laikā nevarēja ierasties Mogiļevā. Tādēļ abas armijas sastapās tikai pie Smoļenskas, turklāt arī lielā mērā tikai tādēļ, ka Napoleons to pieļāva, jo viņam bija apnicis dzīties pakaļ bēgošajiem krieviem un viņš cerēja, ka tie beidzot pieņems kauju.
Pie Smoļenskas kaujas tiešām notika, taču tā nebija izšķiroša, kā bija cerējis Napoleons. Saprotot, ka pārspēks ir franču pusē, Barklajs pēc ilgām pārdomām deva pavēli atkāpties, ar ko izraisīja savu padoto dusmas.
Krievu virsnieki, kuru pašlepnumu ilgstošā atkāpšanās bija nopietni aizskārusi, apdomīgo Barklaju sāka uzskatīt par teju vai nodevēju. Gļēvulis viņš noteikti nebija, jo visi, kam bija gadījies kopā ar viņu karot, atzina, ka Barklajs bijis ārkārtīgi drosmīgs cilvēks. Kad pie Smoļenskas viņu tikai pēdējā brīdī no krišanas gūstā vai nāves izglāba krievu kavalēristu vienība, blakus esošie apgalvoja, ka pat lielāko briesmu brīdī ģenerālis esot saglabājis aukstasinību. Taču tas netraucēja vairoties baumām, ka vācieši, kuru krievu armijas vadībā bija papilnam, esot sadziedājušies ar pretējā pusē karojošajiem tautiešiem un nodod Krieviju. Bagrations nepaguris rakstīja vēstules caram un ministriem, vainojot Barklaju mazdūšībā, kaut gan, ja tiktu īstenota Bagrationa ieteiktā agresīvā taktika, krievu armija jau sen būtu sakauta. Kādā no vēstulēm viņš pat izteicās: «Barklajs varbūt nav slikts ministrs, taču kā ģenerālis viņš ir nevis slikts, bet draņķīgs, tomēr viņa rokās ir atdots tēvijas liktenis.» Satikušies aci pret aci, abi pat salamājās un Bagrations dusmās pieprasīja, lai viņu labāk sūta komandēt pulku kaut kur uz Kaukāzu, nevis atstāj Barklaja pakļautībā. «Viss galvenais štābs mudž no vāciešiem tā, ka krieviem nekādas dzīves vairs nav,» tās ir rindas no citas Bagrationa vēstules. Smieklīgākais ir tas, ka Bagrations, kurš pats bija pa pusei gruzīns, pa pusei persietis, sevi uzskatīja par lielāku krievu nekā pa pusei vācieti, pa pusei skotu Barklaju...
Borodinas kauja
Skaidrs, ka par saskaņotu karaspēka vadību tādā situācijā nebija, ko domāt. Kad teju vai atklāti pret Barklaju sāka dumpoties liela daļa vecāko virsnieku, caram nācās pieņemt kaut kādu lēmumu. Tas bija diezgan negaidīts - iecelt par virspavēlnieku Mihailu Kutuzovu. Tas bija kompromisa variants, jo cars par Kutuzovu nebija augstās domās, taču tautā un armijā vecais ģenerālis bija populārs. Tiesa, Kutuzova ierašanās neko daudz nemainīja, jo viņš atzina Barklaja izmantoto taktiku par labu esam un turpināja atkāpšanos līdz pat Maskavas pievārtei, kad beidzot izšķīrās par ilgi gaidīto ģenerālkauju.
Karaspēka vadībai Borodinas kaujas laikā Kutuzova klātbūtne par labu nenāca, jo viens lieks posms vadības ķēdē visu tikai sarežģīja. Turklāt Kutuzovs savu komandpunktu iekārtoja labu gabalu no kaujaslauka, kas vēl vairāk apgrūtināja operatīvo vadību. Atšķirībā no abu armiju komandieriem, kas atradās pašā kaujas mutulī. Bagrations šajā kaujā tika nāvējoši ievainots, un, kā stāsta aculiecinieki, arī Barklajs darījis visu, lai dabūtu galu. Sarūgtināts par nomaiņu ar Kutuzovu karaspēka vadībā, viņš, pēc visa spriežot, tiešām bija sagatavojies krist varoņa nāvē, jo iepriekšējā vakarā bija jau uzrakstījis atvadu vēstules. Taču liktenis bija lēmis citādāk: kaut gan zem Barklaja nošāva piecus zirgus un bojā gāja divi viņam blakus esošie adjutanti, pašam ģenerālim sašāva tikai cepuri, bet pats viņš neguva ne skrambiņas.
Borodinas kauja būtībā noslēdzās neizšķirti, taču Krievijas karaspēka vadība pēc tās pieņēma lēmumu atkāpties, lai saglabātu kaujasspējīgu armiju un sakopotu spēkus nākamajām cīņām. Tas nozīmēja atstāt frančiem Maskavu, un viens no šī lēmuma ierosinātājiem bija tieši Barklajs - par lielu prieku Kutuzovam, kurš pēc tam vainu varēja novelt uz visu tik ļoti nīsto ārzemnieku.
Pats Barklajs pēc tam izlūdzās caram atļauju atstāt dienestu, jo neatrada sev noderību - abas armijas tagad bija apvienotas vienā, ko komandēja Kutuzovs. Atļauja arī tika saņemta, un ģenerālis cauri mēroja tālu ceļu uz savu īpašumu Igaunijā, pa ceļam saskaroties ar iedzīvotāju lamām un pat tiekot apmētāts ar akmeņiem - vēsts par to, ka tieši Barklajs vainīgs Maskavas zaudēšanā, bija aplidojusi visu Krieviju. Ģenerālis to ļoti pārdzīvoja un pat lūdza caram par viņu aizlikt vārdu pret šiem nepelnītajiem pārmetumiem, ko Aleksandrs arī apsolīja, bet tā arī neizdarīja - arī viņam itin labi noderēja ārzemnieks grēkāža lomā.
Apbalvojumu lietus un nāve
1813. gada sākumā cars Barklaju atsauca no atvaļinājuma un iecēla par skaitliski nelielās 3. armijas komandieri. Pēc Kutuzova nāves pavasarī Barklaju paaugstināja par visas krievu armijas komandieri, un šādā statusā viņš piedalījās svarīgākajās kaujās pret Napoleonu līdz tā gāšanai no troņa. Karam beidzoties, pār Barklaju nolija īsts apbalvojumu lietus, jo katrs Eiropas monarhs uzskatīja par nepieciešamu piespraust viņam pie mundiera kādu ordeni. Visdāsnākais bija Aleksandrs I, kurš ģenerālim piešķīra ne tikai vēl trūkstošo Sv. Jura ordeņa šķiru (visu četru ordeņa pakāpju kavalieru skaits ir ļoti mazs), bet arī feldmaršala pakāpi un kņaza titulu. Var teikt, ka beidzot Barklaja nopelni tika atzīti, bet visi pārmetumi par nebeidzamo atkāpšanos Napoleona iebrukuma sākumā aizmirsti. Kā izrādījās, tieši Barklaja taktika bija izrādījusies efektīva cīņā pret līdz tam neuzvaramo Napoleonu.
Taču pats Barklajs triumfu tā īsti nespēja izbaudīt, jo nebeidzamajos karagājienos bija tiktāl sabeidzis veselību, ka 1818. gada pavasarī atprasījās caram doties ārstēties uz Karlsbādes kūrortu. Cars arī visžēlīgi atļāva, taču bija jau par vēlu - līdz kūrortam feldmaršals tā arī netika un nomira pa ceļam.
Pēdējā gaitā viņu izvadīja no Rīgas Sv. Jēkaba katedrāles, turklāt bēru dienā visā pilsētā izsludināja sēras. 1823. gadā Barklaju pārapbedīja viņa īpašumā Igaunijā, Jigevestē, speciāli uzbūvētā mauzolejā, kur feldmaršals kopā ar sievu atdusas vēl šobaltdien.
Piemineklis Rīgā
Barklajam veltīti pieminekļi ir uzstādīti vairākās Krievijas pilsētās, kā arī Tartu, kur atrodas vēl tagad. Visvēlāk slaveno novadnieku godināt attapa Rīga, kas tikai 1911. gadā pieņēma lēmumu uzstādīt pieminekli feldmaršalam. Tolaik pilsētas mērs bija Džordžs Armisteds, un no Rīgas kases tika piešķirti 25 000 rubļu, bet vēl tikpat saziedoja iedzīvotāji. Tika sarīkots pieminekļa metu konkurss, kurā pārliecinoši uzvarēja Berlīnes profesora Vilhelma Vandšnaidera piedāvātais risinājums. Pieminekli atklāja 1913. gada rudenī, taču drīz vien sākās Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā tika nolemts pieminekli evakuēt uz Krieviju. Īsti nav skaidrs, kādēļ, jo diez vai pilsētā ienākošie vācieši to mestos uzreiz demontēt - galu galā, Barklajs taču kopā ar prūšiem bija karojis pret Napoleonu. Atšķirībā no Pētera I pieminekļa, ko evakuēja ar kuģi, kuru pa ceļam nogremdēja, bronzas Barklaju veda ar vilcienu un noglabāja kādā Maskavas noliktavā. Taču tad pie varas nāca boļševiki un šajās noliktavās ierīkoja čekas garāžas, bet pašu pieminekli, visticamāk, pārkausēja. Un tikai XXI gadsimta sākumā Rīgas uzņēmējs Jevgeņijs Gombergs pasūtīja pieminekļa kopiju, kas tagad atrodas Rīgas centrā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita