Ekspresīva un spilgta, par izcilu traģisko un dramatisko aktrisi dēvētā Marija Leiko lielāko daļu sava profesionālā mūža aizvadīja Vācijā, kur bija labi zināma teātra un kino aktrise. Dzimtenē viņa atgriezās jau kā svešzemju dzīves un profesionālo skolu izgājusi zvaigzne. Viņas liktenis bija sarežģīts, un citāds tas tolaik nemaz nevarēja būt, jo vēstures lielie dzirnakmeņi griezās, nevienu nesaudzējot…
Āgenskalna meitene
1887. gada 14. augustā Pārdaugavā, Āgenskalnā, būvuzņēmēja Kārļa Linka un viņa otrās sievas ģimenē piedzima meita Marija. Agrā bērnībā lolota un lutināta, Marija dzīvoja gana pārtikusi, taču atbilstoši tā laika audzināšanas principiem jau agri tika radināta pie darba. Un meiteņu daļa bija arī viss, kas saistīts ar šūšanas darbiem.
No astoņu līdz sešpadsmit gadu vecumam Marija apmeklēja B. Reiņa meiteņu skolu, mācījās arī speciālos šūšanas un rokdarbu kursos. Kādā brīdī 19. un 20. gadsimta mijā visa ģimene pārgāja no uzvārda Links uz Leiko. Pēc vienas versijas, tas bijis saistīts ar īpašuma - mājas un gruntsgabala - pārdošanu. Pēc citas, Kārļa Linka dēls no pirmās laulības, arī Kārlis vārdā, esot bijis revolucionārs, un uzvārds nomainīts, kad policija sākusi viņu meklēt.
Četrpadsmit gadu vecumā Marija iestājās biedrībā Gaisma jeb Jonatāna biedrībā, kur jau darbojās Eduards Smiļģis, Dace Akmentiņa, Biruta Skujeniece. Taču mājās par teātri neviens pat dzirdēt negribēja - kā Marija Leiko vēlāk atzina, māte esot pazinusi “tikai Bībeli un dziesmu grāmatu”. Galu galā vēlme spēlēt teātri bija spēcīgāka par ģimenē valdošo noliegumu - 1907. gadā Marijas Leiko vārds sāka parādīties teātra Apollo afišās. Tiesa, tolaik viņa jau bija pilngadīga un varēja darīt, kā pati vēlas.
Trīs rubļi un Gūters
Kad pēc 1905. gada revolūcijas tika slēgts Jaunais latviešu teātris, daļa tā komandas Grīziņkalnā pie Pērnavas ielas izveidoja teātri Apollo. Tur darbojās Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brehmane-Štengele,
Jānis Gūters, arī Eduards Smiļģis. Šajā progresīvajā un vienlaikus dīvainajā teātrī savas pirmās lomas spēlēja tolaik vēl pavisam nepieredzējusī, kaut nenoliedzami talantīgā Marija Leiko.
Varam tikai minēt, kādu rakstura stingrību, izturību, pacietību un spēku jaunajai, gaišmatainajai sievietei prasīja iedzīvošanās svešā zemē un valodā, nebeidzamā nabadzība un grūtā sadzīve, kā arī milzīgā intelektuālā un emocionālā slodze, mācoties Šillera un Gētes tekstus oriģinālvalodā. Acīmredzot vēlme būt teātrī, spēlēt uz skatuves bija spēcīgāka par jebkuriem šķēršļiem un grūtībām.
Kāpēc teātris bija dīvains? Skatītāju zāle atradās blakus bufetei, un vienā rindā gar skatuvi bija ložas ar galdiņiem, starp kuriem arī izrādes laikā staigāja oficianti ar paplātēm. Vienlaikus teātris centās piedāvāt skatītājiem nopietnu repertuāru. Taču naudas nebija - nedz iespaidīgām dekorācijām, nedz atbilstošiem kostīmiem. Arī atalgojums bija niecīgs.
“Manas saites ar vecāku ligzdu tolaik jau bija satrūkušas,” vēlāk atmiņās rakstīja Marija Leiko. “Es spēlēju teātri - ar to viss ir izteikts. Tai laikā daudziem vēl likās: ja kāda meitene aiziet uz skatuves - tā ir jau tikpat kā uz ielas.” Par izrādēm jauniņajai aktrisei maksāja trīs rubļus. Kaut arī tas nepavisam nebija daudz, tas bija būtisks atbalsts.
Tad Marija iemīlējās savā kolēģī. Tās bija sarežģītas attiecības vairāku iemeslu dēļ. Aktieris Jānis Gūters aktīvi bija piedalījies Piektā gada revolūcijas mītiņos, tāpēc nemitīgi bija spiests vai nu bēgt, vai slēpties. 1905. gadā, būdams apcietinājumā, viņš salaulājās ar aktrisi Mirdzu Šmitheni, kura arī vēlāk bija Marijas Leiko kolēģe Apollo teātrī. Pa vidu bēgšanai un teātrim viņš paguva ne vien izšķirties no pirmās sievas, bet arī sākt attiecības ar Mariju. Kad Gūteram kārtējo reizi nācās bēgt, pēc divām nedēļām Marija Leiko devās līdzi. Tas gan ir mīts, ka aktrise “vienās pastaliņās” devās uz ārzemēm, būdama 16 gadus veca…
Vissvarīgākais ir prīmuss
1909. gadu Jānis Gūters un Marija Leiko jau kā precēts pāris sagaidīja Vīnē lētā jumtistabiņā. Marija bija laidusi pasaulē abu meitiņu Noru (vārds, protams, par godu Ibsena Norai), taču mātes laimei nebija lai-ka nodoties. Pāris dzīvoja nabadzībā, un abu vērtīgākā lieta bija Marijas mātes līdzi iedotais prīmuss, uz kura varēja gatavot pieticīgu ēdienu un sildīt ūdeni, lai nomazgātu mazo.
Iespējams, sarežģītākais bija apgūt vācu valodu tādā līmenī, lai spētu darboties teātrī un runātu bez akcenta. Savukārt izcilu dikciju iedzina Vīnes akadēmijā, kuras runas nodarbībās bija jādeklamē ar korķi mutē - tik ilgi, līdz izruna bija nevainojama.
Varam tikai minēt, kādu rakstura stingrību, izturību, pacietību un spēku jaunajai, gaišmatainajai sievietei prasīja iedzīvošanās svešā zemē un valodā, nebeidzamā nabadzība un grūtā sadzīve, kā arī milzīgā intelektuālā un emocionālā slodze, mācoties Šillera un Gētes tekstus oriģinālvalodā. Acīmredzot vēlme būt teātrī, spēlēt uz skatuves bija spēcīgāka par jebkuriem šķēršļiem un grūtībām, starp kurām ne mazu lomu spēlēja arī tolaik sievietes vēl aizvien stipri ierobežotā vieta sabiedrībā.
«Skatuve - manas debesis zemes virsū»
1910. gadā Marija Leiko absolvēja Vīnes akadēmiju, kļūdama par profesionālu aktrisi. Un, cik nu tas bija iespējams, apmeklēja izrādes. Neaizmirstamu iespaidu uz viņu atstāja Eleonora Duze (ar kuru vēlāk Mariju Leiko reizēm mēdza salīdzināt), kā arī izcilais aktieris Jozefs Kaincs - intelektuāls un vienlaikus līdz baltkvēlei emocionāls. Tieši tā nereti raksturoja arī Marijas Leiko aktierspēli.
Viņas pirmā darbavieta bija Jaunais teātris Frankfurtē pie Mainas. Jaunā aktrise, kura starp slavenībām jutās kā bikla skolniece, spēlēja izcilas lomas, pie dažām viņa atgriezās arī turpmāk: Kēta G. Hauptmaņa Vientuļajos cilvēkos, Liza Tolstoja Dzīvajā mironī, Ķērsta Strindberga Līgavā ar kroni…
Pēc gada stājās spēkā aktrises līgums ar Leipcigas Pilsētas teātri. Tur - galvenās lomas, pazīšanās ar rakstniekiem, īsta dzīves un profesionālā skola. Tieši Leipcigā aizsākās arī Marijas Leiko īpaši sirsnīgās attiecības ar Heinrihu Mannu, kura lugās aktrise spēlēja. Titullomu Manna drāmā Legro kundze daudzi uzskata par visikoniskāko Leiko lomu.
Aktrise ļauj nojaust, ka starp viņiem būtu varējis būt kas vairāk… Taču abiem bija ģimenes. Marija atceras romantisku ainu. Viņai bija jāierodas labdarības ballē, aktrise esot sapucējusies - ģērbusies baltā zīda kleitā, kas uz viņas slaidā auguma un ar viņas garajiem, gaišajiem matiem izskatījās iespaidīgi. Heinrihs Manns, kurš Mariju jau labu laiku intriģēja ar savu daudznozīmīgo klusēšanu par to, kā viņai izdevies iejusties dramaturga rakstītajās lomās, esot nopircis visu klēpi sarkano rožu, kas Marijai bija jātirgo, un uzdāvinājis tās viņai. Abi braukuši mājup kopā, taču Marija savā istabiņā uzkāpusi viena un atlikušo nakti pavadījusi, rūgti raudot.
Reinharda skola
Berlīnes teātra ainavā viens no ietekmīgākajiem režisoriem 20. gadsimta sākumā bija Makss Reinhards. Viņš apvienoja elitāro un komerciālo, ieviesa teātrī efektīgus tehniskos risinājumus un vienmēr meklēja kaut ko jaunu. Berlīnē Reinhards ar asistentu palīdzību pārvaldīja četrus (!) teātrus, kuros iestudēja gan vērienīgas izrādes, izmantojot skatuves grozāmo ripu, gan nelielas, eksperimentālas kamerizrādes.
Reinhards kā pele migā savā poētiskā reālisma teātrī ievilka visu, kas viņu interesēja, visu, kas bija jauns. 1917. gada beigās pēc kolēģa ieteikuma uz Berlīni atrādīties aizbrauca arī Marija Leiko - un tika pieņemta. Reinharda teātros Marija Leiko kopumā nospēlēja 15 lomas.
Ja Marijai Leiko varbūt likās, ka zināma dzīves un profesionālā skola jau izieta, tagad viņa atkal mācījās - no labākajiem vācu kolēģiem, no režisora darba ar aktieriem un lugas materiālu. Tieši darbs pie Reinharda savā ziņā pabeidza aktrises profesionālo izglītību un veidošanos - viņa bija laimīga par iespēju iziet slaveno Reinharda skolu, kas lielā mērā koncentrējās uz aktiera individualitātes atmodināšanu.
Marija Leiko allaž atzina, ka ir daudz mācījusies; viņai nebūt nešķita, ka ir jau gatava aktrise. Viņai drīzāk raksturīgs pazemīgums un godbijība, runājot par darbu ar izciliem aktieriem, režisoriem, lugu autoriem, kuri nereti izrādēs sēdēja turpat zālē. Tiesa, Latvijā, kur aktieri pārstāvēja krievu skolu, kam raksturīgs izteikts psiholoģiskums un tiekšanās pēc ticamības, Marijas Leiko aktierspēle daudziem šķita pārāk samākslota, dramatiska, pat histēriska. Vācu ekspresionisma pieeju te reti kurš saprata un novērtēja.
Kino. Lielais mēmais
1917. gadā Marija Leiko, zināma arī kā Marija Leyko, sāka filmēties. Pirmās filmas režisēja Jānis Gūters, kurš bija labi iekārtojies Vācijas kino vidē. Viņš bija ne vien ieguvis doktora grādu inženierzinībās, lai spētu labāk izprast jaunā medija - kino - tehniskās nianses, bet arī nodibinājis uzņēmumu Centaurfilm. Vēlāk viņš kļuva par ietekmīgu vīru filmu studijā UFA.
Kino tolaik atradās tādā attīstības stadijā, kad vēl netika ierakstīta skaņa, kinolente bija melnbalta un mazjutīga, un filmu parasti veidoja secīgas ainas, starp kurām iemontēja teksta vai dialogu lodziņus. Milzīga atšķirība no teātra, kur tik liela nozīme bija tekstam un dialogiem! Aktierspēle šādās filmās parasti ietvēra virkni klišejisku darbību, kas nereti aizstāja vārdus. Milzīga nozīme bija sejai un acīm, kam bija pēc iespējas daiļrunīgāk jāpauž varoņu izjūtas un nodomi, tāpēc abu dzimumu aktieri izmantoja grimu, īpaši tumši iezīmējot acis. Sevišķā cieņā, protams, bija melodramatiski stāsti par sievietēm cietējām - tur viņas pēc sirds patikas varēja lauzīt rokas, saļimt, iekrist kāda apskāvienos…
Tiesa, tieši Vācijā tika radītas mēmās filmas, kas patlaban iekļautas visu laiku izcilāko filmu sarakstos - vācu ekspresionisma caurstrāvotās Doktora Kaligari kabinets (1920) un jo īpaši Metropole (1927) atstājušas milzu iespaidu uz kino turpmāko attīstību. Arī Leiko tieši ekspresionisma ievirzes lomas kino bijušas spēcīgākās, 1919. gadā viņa pat filmējās pie paša Frīdriha Mūrnava viņa filmā Sātans. Pāris gadu vēlāk viņš uzņēma savu slaveno Nosferatu, kas kļuva par vampīrfilmu klasiku.
Vācu ekspresionisma filmām bija raksturīga ekspresīva, nervoza vizuālā stilistika, kontrastējošs apgaismojums - asas gaismas un ēnas; filmu sižeti nereti bija nevis lineārs notikumu izklāsts, bet gan filmas varoņa subjektīvais redzējums, kurā sapņi, bailes un murgi jaucās kopā ar īstenību. Iedomājieties Kafkas Gregoru Zamzu, kurš kādurīt pamostas kā milzu kukainis - apmēram šāda ir ekspresionisma pasaule. Marija Leiko šajā estētikā jutās kā zivs ūdenī - spēlēt varones, kas atrodas uz eksistenciāla sabrukuma robežas, viņai nebija nekas jauns.
Tomēr jāatzīst, ka līdzās šīm mākslas filmām patiesi bija daudz lētu nieku, kas bija domāti augošās kino skatītāju masas izklaidēšanai. Tieši tādus apņēmās veidot Jānis Gūters, kurš nu jau sevi dēvēja par Johanesu Gūteru. Marija Leiko savukārt dega par īstu mākslu. Viņi izšķīrās - gan dzīvē, gan profesionāli. Otrreiz aktrise vairs neapprecējās, kaut gribēja. Viņai bija kaislīgs romāns ar izskatīgu virsnieku, taču baumoja, ka viņš galu galā aktrisi esot pametis un apprecējies ar savu māsīcu.
Līdz pat 1928. gadam, kad sākās skaņu kino laiks, Marija Leiko nofilmējās 34 (pēc citiem datiem - 50) kinolentēs. Lielākā daļa no tām diemžēl nav saglabājušās - šāds liktenis ir piemeklējis ļoti daudzas agrīnās filmas. Kinolenti tolaik izgatavoja no ārkārtīgi viegli un ātri uzliesmojošās nitrocelulozes, kas varēja aizdegties pat filmas izrādīšanas laikā.
Leiko sāka filmēties vēlu, būdama jau 30 gadu veca. Tolaik tas nozīmēja, ka galvenās mīlētāju lomas viņai vairs nespīd, bet cietēju lomas un nelaimīgas, izmisušas mātes gan viņa vēl varēja spēlēt. Aktrises tolaik sāka filmēties ļoti jaunas, nereti padsmit gadu vecumā, kad viņu sejiņas ar smalkajiem vaibstiem īpaši labi izskatījās mēmo filmu nežēlīgajā apgaismojumā.
Tomēr Marija Leiko bija zvaigzne! Un viņas salons Berlīnē pulcēja smalku publiku - teatrāļus, rakstniekus, kino cilvēkus… Taču zvaigznīšu brīdis gan viņai nekad neesot piemitis - viņa allaž bija un palika vienkārša un iejūtīga, palīdzēja daudziem Berlīnē iebraukušajiem latviešiem. Viņai arī nepatika zvaigžņu sistēma teātrī - Leiko labi apzinājās, ka “katrs aktieris ir vien skrūvīte milzīgā mašīnā, bet īstais teātra mākslas pamats ir kolektīvs”.
Austra Ozoliņa-Krauze atminējās, ka Marija Leiko kopumā esot dzīvojusi ļoti noslēgtu dzīvi: “Reiz, kad veselu gadu dzīvoju Berlīnē, es viņu tikai reizi aizdabūju uz kafejnīcu. Viņa ļoti daudz lasa. Ne tikai beletristiku. Veselu kaudzi laikrakstu. Viņa ļoti ciena Šekspīru, Strindbergu. Viņa visur rod sev piemērotu garīgu atmosfēru.”
Atkal Latvijā
Ar Austru Ozoliņu-Krauzi - kolorītu, spēcīgu personību, kas spēlējusi būtisku lomu ne vien Latvijas diplomātijā un kultūras jomā, bet, visticamāk, bijusi arī spiedze - Marija iepazinās 1919. gadā. Lai nu kā, tieši Ozoliņas-Krauzes mudināta, Leiko 1920. gadā pirmo reizi atbrauca uz viesizrādēm Latvijā. Bet 1933. gadā abas kopā sarakstīja vēsturisku drāmu Marija Vaļevska.
Latvijā aktrisi zināja no filmām, taču uz pirmajām izrādēm ar viņas piedalīšanos gāja ar zināmu piesardzību. Taču Leiko nobriedusī, oriģinālā un spēcīgā aktierspēle uzvarēja pat visskeptiskākos. Slavas dziesmas viņai dziedāja dzejnieks un kritiķis Jānis Sudrabkalns - tieši viņš nodēvēja Leiko par “liesmu trauslā kristāla traukā”. Mākslinieki, aktieri un citi kultūras cilvēki sajūsminājās par viņas emocionālo atkailinātību uz skatuves - viņa esot kā “caurspīdīgs nervu gabaliņš”.
Tiesa, reti kurš zināja, kādu cenu no aktrises prasīja šī spēlēšana ar atkailinātiem nerviem. Paklīda pat baumas, ka viņa lietojot narkotiskas vielas, lai nonāktu īpašā apziņas stāvoklī, kaut aktrise allaž uzsvēra, ka vienīgais “stiprinājums”, ko viņa patiešām regulāri lieto, ir stipra kafija.
Turpmāk viņas viesizrādes kļuva par ikgadēju tradīciju. Īpašu preses un skatītāju interesi izraisīja Marijas Leiko Kristīnes lomas interpretācija 1928. gadā - visiem bija kas sakāms par to, kā Vācijā strādājusī izcilā aktrise interpretē Blaumaņa darbu slavenāko lomu. Verdikts - Kristīne Leiko versijā neesot pietiekami vienkārša un laucinieciska…
Lai pavadītu vairāk laika ar māti, Marija Leiko pasāka pavadīt vasaras Latvijā - ar Austru Ozoliņu-Krauzi un nereti kopā ar Sutu ģimeni Cēsīs, Piparos, vasarnīcā pie Gaujas. Ir skaists Aleksandras Beļcovas gleznots Marijas Leiko portrets, kas tapis 1931. gadā. 1933. gadā, kad Vācijā pie varas nāca Hitlers, Marija Leiko pavisam pārcēlās uz Latviju. Pēdējie pāris gadi Vācijā nebija bijuši viegli - valdīja smaga ekonomiskā krīze, darba trūka, tāpēc visi ar nepatiku skatījās uz ārzemniekiem, kas atņem darbu vietējiem aktieriem.
Šis motīvs - svešā starp savējiem - šķiet, bija kļuvis par Marijas Leiko vadmotīvu. Ģimenē viņa, kaut ļoti mīlēta, savā ziņā bija svešā, jo vēlējās spēlēt teātri. Vācijā viņa bija svešā, jo bija atbraukusi no citas valsts un runāja citā valodā. Un arī Latvijā viņa kļuva par svešo, jo lielu daļu profesionālās karjeras bija aizvadījusi ārpus Latvijas - te viņu vairs īsti nesaprata… Marijai Leiko bija lemts kļūt par svešo arī Krievijā - tas ir viņas stāsta traģiskais noslēgums.
Uz Skatuves
1935. gadā Marija Leiko saņēma traģisku ziņu, ka mirusi viņas vienīgā meita Nora. Nora bija precējusies ar Padomju Savienības sūtniecības darbinieku, ar kuru bija iepazinusies vēl Berlīnē, devusies līdzi vīram uz Tbilisi un tur mirusi dzemdībās, laižot pasaulē Marijas Leiko vienīgo mazbērnu, arī Noru. Par mazās Noras likteni nevienam līdz šim tā arī neko nav izdevies noskaidrot.
Ar lielām grūtībām saņēmusi iebraukšanas atļauju Padomju Savienībā, Marija tajā liktenīgajā 1935. gada rudenī ieradās Maskavā. Tur viņu uzaicināja uzkavēties, piedāvājot pāris sezonu nospēlēt Valsts latviešu teātrī Skatuve, kur darbojās Leiko no Vācijas gadiem pazīstamā režisore Asja Lācis. Marija Leiko piekrita, lielā mērā tāpēc, ka Latvijā viņa bija izrādījusies svešā. Pēc Ulmaņa apvērsuma Nacionālajā teātrī bija aizliegta Marijas Leiko un Austras Ozoliņas-Krauzes luga Marija Vaļevska, kur Leiko spēlēja titullomu. Bija sajūta, ka Latvijā nekas tā īsti vairs netur…
Zīmīgi, ka pirmā un vienīgā loma, kuru Marija Leiko Skatuvē iestudēja, bija Kristīne Blaumaņa Ugunī. Leiko pat devās līdzi teātrim vasaras viesizrādēs uz Baškīriju, kas bija fiziski un sadzīviski ārkārtīgi grūti - un satrieca ar pamatīgu kultūršoku.
Taču Krievijā savilkās staļinisma cilpa, un 1937. gadā sākās lielais terors - arestēja visus, kas raisīja kaut nelielas aizdomas par padomju režīma neatbalstīšanu vai vadoņa kritizēšanu. Latvieši, protams, bija ienaidnieki numur viens, tāpēc citu pēc cita apcietināja arī visus Skatuves aktierus un darbiniekus. 15. decembrī - arī Mariju Leiko.
Kādu laiku klīda leģenda, ka Marija Leiko, nespēdama izturēt cietuma apstākļus, esot pakārusies vēl no Vācijas vestā zīda zeķē. Patiesībā viņa līdz ar citiem teātra darbiniekiem Latviešu operācijas laikā bija nošauta NKVD Butovas poligonā Piemaskavā. Jau atkal viņa tika atzīta par svešu un nepareizu. Viņai bija tikai 50 gadu. 1958. gada 12. maijā Leiko tika reabilitēta. 2017. gadā pie viņas pēdējās adreses Maskavā, Oboļenska ielā 9, tika pielikta piemiņas plāksne.
Par godu Marijas Leiko 25 gadu skatuves darba jubilejai rakstnieks Jūlijs Lācis publicēja matemātisku interviju ar aktrisi. Tajā abi kopā sarēķina, ka aktrise spēlējusi apmēram 80 lomas teātrī, filmējusies 34 filmās, kopumā kāpusi uz skatuves apmēram 4000 izrāžu, ko noskatījušies aptuveni četri miljoni skatītāju. Ņemot vērā, cik ilgi aktrise
apgūst vienu lomu, teātra lomām vien ziedoti trīsarpus gadi dzīves laika. Uz skatuves būts ap 12 tūkstošiem stundu. Grimējoties un atgrimējoties - tikpat daudz. Iespaidīgi skaitļi!
Mantojums
Marija Leiko atstāja neizdzēšami spilgtu iespaidu uz visiem, kas viņu tuvāk pazina, ar savu fanātisko uzticību darbam teātrī, ar personības spēku un emocionalitāti, ar spēju neatlaidīgi pārvarēt grūtības - ne jau bez asarām, tomēr pārvarēt. Ar tieksmi nemitīgi garīgi pilnveidoties.
No viņas mācījās kolēģi Latvijā, kas Marijas Leiko spēles manierē redzēja citu pieeju, tostarp lielu uzsvaru uz precīzu dikciju, intonācijas un žestu precīzu lietojumu.
Marija Leiko, vienkāršā Āgenskalna meitene, pierādīja un joprojām pierāda, ka ir iespējams īstenot jebkuru sapni un sasniegt iecerēto. Tiesa, tas nenāksies viegli - būs ārkārtīgi daudz jāstrādā. Ar nepacietību gaidām Dāvja Sīmaņa filmu Marijas klusums, kas būs veltīta aktrisei. Galveno lomu tajā atveidos Inese Kučinska, kuras vizuālā līdzība Marijai Leiko ir pārsteidzoša.
FILMOGRĀFIJA
1917 Die Diamantenstiftung
1918 Das Frühlingslied
1918 Kain
1918 Die Brüder von Zaarden
1919 Lola Montez
1919 Die Frau im Käfig
1919 Freie Liebe
1919 Satanas
1919 Ewiger Strom
1920 Die Kwannon von Okadera
1921 Die rote Redoute
1921 Brandherd
1921 Am Webstuhl der Zeit
1921 Das Opfer der Ellen Larsen
1921 Die Furcht vor dem Weibe
1921 Die Frau von Morgen
1921 Die Ratten
1921 Kinder der Finsternis
1922 Versunkene Welten
1922 Die Schneiderkomtess
1923 Der Schatz der Gesine Jakobsen
1923 Der Frauenkönig
1924 Dr. Wislizenus
1925 Aufstieg der kleinen Lilian
1928 Die Rothausgasse
1928 Die Räuberbande
1928 Am Rüdesheimer Schloss steht eine Linde u. c.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita