Iepriekšējā Nezināmās Kara Vēstures numurā rakstījām par britu īstenoto Vācijas bombardēšanu Otrā pasaules kara laikā. Taču reihu bumboja ne tikai briti, to darīja arī amerikāņi un pat PSRS. Pēdējās centieni gan uz pirmo divu veikuma fona izskatās nožēlojami. Ja briti visā karā veica 390 tūkstošus lidmašīnu lidojumus, amerikāņi 440 tūkstošus, tad padomju tāldarbības aviācija līdz 16 tūkstošiem. Šoreiz pastāstīsim par ASV īstenoto bombardēšanas taktiku un vācu pretpasākumiem.
1943.gada janvārī notikušajā konferencē Kasablankā ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils vienojās, ka diennakts gaišajā laikā gaisa uzbrukumus Vācijai veiks amerikāņu aviācija, bombardējot militāros mērķus. Šāda izvēle skaidrojama vienkārši - dienā bombardēšanas precizitāte bija būtiski augstāka. Amerikāņi saviem bumbvedējiem uzstādīja tam laikam ļoti precīzo, bet arī sarežģīto tēmēkli Norden, kas ļāva trāpīt mērķī no liela augstuma. Zinātnieki to konstruēja un «slīpēja» daudzus gadus, kā rezultātā izmaksas sasniedza gandrīz vai atombumbas radīšanas projekta apmērus. Taču šai pasaulē ir grūti kaut ko noslēpt. Vācieši uz amerikāņu tēmēkļa bāzes izstrādāja tikpat efektīvu, bet daudz vienkāršāku tēmēkli Lofte-7. Kasablankā arī tika nolemts, ka naktīs pilsētas turpinās bumbot briti.
Uguns siena pret iznīcinātājiem
Vēl sabiedrotajiem ļoti būtiski bija atvilkt vācu iznīcinātāju aviāciju no frontes. Jāteic, ka regulāro uzlidojumu Vācijas teritorijai dēļ to arī izdevās panākt - reiha pretgaisa aizsardzībai bija koncentrētas trīs ceturtdaļas visu Luftwaffe iznīcinātāju. Tiem nācās cīnīties ar amerikāņu B-17 un B-24 smagajiem bumbvedējiem, «supercietokšņi» B-29 tika izmantoti tikai karā pret Japānu. Jau 1942. gada maijā Britu salās ieradās pirmie amerikāņu 8. gaisa armijas B-17. Tiesa, tie gan nebija pirmie «lidojošie cietokšņi» Eiropā, jo daži desmiti B-17C jau 1941. gadā tika piegādāti britiem, kuri tos mēģināja izmantot dienas bombardēšanas uzbrukumiem. Šie mēģinājumi gan nebija sevišķi veiksmīgi, taču tas nemazināja amerikāņu apņēmību atkal raidīt kaujā B-17, ignorējot britu nelāgo pieredzi.
It kā jau amerikāņu pārliecībai par B-17 spējām bija pamats. Bumbvedēja bruņojums bija pamatīgs, bruņas aizsargāja apkalpi un lidmašīnas svarīgākos mezglus. B-17G, visvairāk saražotajam modelim (pavisam uzbūvēti 8680 eksemplāri), kopš 1943. gada tika uzstādīti 13 ļoti efektīvie lielkalibra Browning 12,7 mm ložmetēji, kuri bija izvietoti tā, lai varētu atvairīt uzbrukumus no visām pusēm. Ja bumbvedēji lidoja ciešās formācijās, piesedzot viens otru, uguns siena bija tik blīva, ka vācu iznīcinātājiem bija grūti izlauzties tai cauri. Iznīcinātāju eskadras JG-1 komandieris Hanss Filips kādam savam senam cīņubiedram vēstulē uz Austrumu fronti rakstīja: «Jūs nevarat iedomāties, cik šeit grūti. No vienas puses, mēs dzīvojam ļoti ērti, bet, no otras, ārkārtīgi spraigas gaisa kaujas. Var kauties ar 20 krievu iznīcinātājiem vai pat Spitfire, tas ir pat aizraujoši. Bet, kad uzbrūc 40 «lidojošo cietokšņu» ierindai, visi tavi grēki mirklī spoži uzplaiksnī acu priekšā.» Četras dienas pēc šīs vēstules uzrakstīšanas Filips gāja bojā gaisa kaujā. Līdz savai bojāejai šis ass bija veicis vairāk nekā 500 kaujas lidojumu un guvis 206 uzvaras.
Metodes cīņai pret bumbvedējiem
1943. gada sākumā vācieši bija izstrādājuši taktiku cīņai ar «lidojošajiem cietokšņiem». Būtiska nozīme te bija tam, ka 1942. gada decembra sākumā viens bojāts B-17F bija veicis piespiedu nosēšanos Francijas teritorijā. Vācieši lidmašīnu saremontēja, pārkrāsoja Luftwaffe krāsās un vadāja iepazīšanās «ekskursijās» pa vācu iznīcinātāju bāzēm. Lai trāpītu bumbvedējam, pat tik lielam kā B-17, uguni vajadzēja atklāt no tuvas distances - apmēram 400 metriem, taču šādā attālumā jau visai efektīva bija aizsardzības ložmetēju uguns. Izpētot iegūto bumbvedēju, secināja, ka vismazāk ar ložmetējiem ir aizsargāta priekšējā pussfēra, arī ievainojamības ziņā tā bija vājākā B-17 vieta. No mugurpuses pilotus, arī citus apkalpes locekļus piesedza bruņuplātnes un lidmašīnas korpuss, bet priekšpusē bruņu nebija. Tātad labākā metode varētu būt uzbrukums no priekšas, taču šādai taktikai bija arī trūkumi. Iznīcinātāja pilotam atlika tikai pāris mirkļu, lai notēmētu un atklātu uguni. Bija vajadzīgi dzelzs nervi un augsta meistarība, lai gūtu panākumus.
Turklāt arī amerikāņi nepārtraukti uzlaboja savas lidmašīnas. Pavisam tika saražoti 12 731 B-17 un 18 188 B-24 bumbvedēji. Pēdējo modifikāciju mašīnām, sākot no B-17G un B-24H, priekšpuses bruņojums tika pastiprināts, uzstādot priekšā divu ložmetēju tornīti. Drīz vien kļuva skaidrs, ka vācu iznīcinātāju 20 mm lielgabali MG-151 nav efektīvi pret tik lielu lidmašīnu. Lai «cietoksnim» nodarītu fatālus bojājumus, bija nepieciešami vismaz 20 trāpījumi. Aprēķini rādīja, ka, lai notriektu vienu bumbvedēju, būtu nepieciešams divu iznīcinātāju Fw-190 pilni kaujas komplekti, jo reālajā dzīvē mērķī trāpīja tikai neliela daļa no izšautajiem šāviņiem. Tas nederēja. Tādēļ steidzīgi sāka ražot 30 mm lielgabalus MK-103 un vienu no efektīvākajiem tā laika aviācijas lielgabaliem MK-108. Pēdējais neizcēlās ne ar lielu šaušanas tempu, ne šāviņa sākuma ātrumu, taču bija relatīvi viegls. Un, pats galvenais, pietika ar diviem trim šī lielgabala 330 vai 440 gramu smagajiem šāviņiem, lai notriektu pat B-17.
Vācu pretgaisa aizsardzība saskārās ar vēl vienu būtisku problēmu. B-17 un B-24 lidoja apmēram 8000 metru augstumā atšķirībā no britu bumbvedējiem, kas parasti augstāk par 6000 metriem nepacēlās. Amerikāņi tolaik vienīgie bija apguvuši turbokompresoru ražošanu, un ar turbokompresoriem aprīkotie 1200 zirgspēku dzinēji Pratt & Whitney R-1830, ko izmantoja B-24, un Wright R-1820 Cyclone, kas tika piešķirti B-17, saglabāja jaudu arī lielā augstumā retinātā gaisā. Tātad arī vācu iznīcinātājiem bija vajadzīgi motori, kam pietiktu jaudas tādā augstumā, jo, lai pārtvertu amerikāņu bumbvedējus, jāspēj lidot un manevrēt krietni augstāk par pretiniekiem. Tā bija būtiska atšķirība no Austrumu frontes, kur padomju lidmašīnas parasti lidoja ne augstāk par 3000 metriem un gaisa kaujas bieži vien notika teju pie pašas zemes. Vācu konstruktoriem tomēr izdevās atrisināt šo problēmu, bet Austrumu frontē vācu iznīcinātāji līdz pat kara beigām lielā mērā spēja kontrolēt gaisa telpu.
Rietumos stāvoklis bija smagāks, taču vācu iznīcinātāji arī tur bija līdzvērtīgs pretinieks. 1942. gadā, kad bumbvedēju skaits sniedzās pāris simtos, vācu piloti nereti nodarīja uzbrucējiem ievērojamus zaudējumus. Gadījās periodi, kad ASV 8. gaisa armijas stratēģiskie bumbvedēji pat bija spiesti pārtraukt uzlidojumus Eiropā, jo «nenotriecamo» B-17 zaudējumi bija kļuvuši pārāk lieli. Viens no šādiem gadījumiem bija otrais uzlidojums Švainfurtei 1943. gada oktobrī: no 291 izlidojušā B-17 60 tika notriekti, vēl 17 tik smagi bojāti, ka tos nācās norakstīt, bet 121 lidmašīnu nācās vairāk vai mazāk remontēt.
Drēzdenes bombardēšana
PSRS propaganda savulaik bazūnēja, ka 1945. gada 15. februāra nakts uzlidojums Drēzdenei bija bezjēdzīgs, jo tajā bojā gāja līdz 200 000 mierīgo iedzīvotāju, turklāt tas notika brīdī, kad kara rezultāts jau bija skaidrs. Tika pat minēts, ka tā bijusi spēka demonstrācija, lai iebiedētu miermīlīgo PSRS. Krievijas propaganda turpina to pašu dziesmu, taču vēsturnieks Marks Soloņins tai oponē ar dokumentiem. Izrādās, ka bombardēt Drēzdeni sabiedrotos Jaltas konferencē lūgusi PSRS vadība, turklāt ne tikai Drēzdeni vien. Kādēļ Staļinam tas bija vajadzīgs? 1945. gada sākumā padomju armija gatavojās uzbrukt Berlīnei, tobrīd no Trešā reiha teritorijas PSRS kontrolēja tikai mazu daļu Austrumprūsijā, Silēzijā un Pomerānijā. Sabiedrotie vēl tikai gatavojās forsēt Reinu un kontrolēja mazu daļiņu Rietumvācijas. Hitleram vēl bija milzīga sauszemes armija ar tankiem un artilēriju. Lai varētu sekmīgi uzbrukt Berlīnei, bija jānodrošina, ka vācu karaspēks tur nesaņem papildspēkus. Bet papildspēki Berlīnē varēja nonākt tikai caur Drēzdenes un Leipcigas transporta mezgliem. Tāpēc šie stratēģiskie dzelzceļa mezgli Leipcigā un Drēzdenē tika sagrauti. Leipcigai tonnāžas ziņā tika pat divreiz vairāk bumbu nekā Drēzdenei. Drēzdeni pēc tam bombardēja vēl divas reizes, taču vispostošākā bija 15. februāra bombardēšana, kad meteoroloģisko apstākļu sakritības dēļ pilsētā izveidojās uguns vētra. Aizgāja bojā ap 25 000 cilvēku, kas ne tuvu nav padomju propagandas nosauktie 200 000.
Eskorta loma
Amerikāņu pretpasākumi bija vienkārši, bet efektīvi. Vienkāršākais risinājums bija bumbvedēju skaita palielināšana līdz tādam apjomam, kad vācu pretgaisa aizsardzība vienkārši nespēj tikt ar tiem galā. Otra panākumu recepte bija eskorta iznīcinātāju spēju uzlabošana. Pirmajos uzlidojumos amerikāņu bumbvedējus pāri Lamanšam pavadīja un pēc tam sagaidīja angļu iznīcinātāji Spitfire, kas nekur tālāk par Beļģiju aizlidot nespēja, un tātad virs Vācijas bumbvedēji palika bez apsardzības. Kopš 1943. gada marta sākuma eskortam tika piesaistīti amerikāņu P-47 Thunderbolt, kas ar papildu degvielas tvertnēm varēja pavadīt bumbvedējus līdz Rūras industriālajam rajonam. Tagad vācieši bija spiesti mainīt taktiku - ja agrāk iznīcinātāji sagaidīja brīdi, kad eskorts griezās atpakaļ un varēja bez liekiem traucēkļiem uzbrukt bumbvedējiem, tad nu vairs tāda greznība nebija pieejama. Nedaudz vēlāk eskortam sāka izmantot divmotoru iznīcinātājus P-38 Lightning, kam bija vēl lielāks darbības rādiuss.
1944. gada pavasarī gaisa karā iesaistījās vācu iznīcinātāju lielākā sodība, amerikāņu iznīcinātājs P-51 Mustang. Pirmie mustangi, modelis P-51A ar Alison dzinēju, ne ar ko neizcēlās uz citu iznīcinātāju fona. Bet, kad tam uzstādīja Packard V-1650 dzinēju, tas, sākot ar modifikāciju P-51B, kļuva par «zvaigzni». Mustangs bija samērā liels un smags iznīcinātājs, taču tam zem katra spārna varēja piekārt lielas papildu degvielas tvertnes. P-51B bez papildu tvertnēm spēja nolidot 1300 kilometrus, bet ar tām jau 3500 kilometrus. No Anglijas mustangi spēja eskortēt savus bumbvedējus līdz Berlīnei un vēl tālāk, protams, arī atpakaļceļā. 1944. gada vasarā tie kopā ar bumbvedējiem startēja no Anglijas, pa ceļam sabombardēja mērķus Vācijā un aizlidoja līdz Poltavai Ukrainas teritorijā jau Padomju Savienībā. Tur iznīcinātāji un bumbvedēji tika no jauna uzpildīti un apbruņoti. Tad atkal lidoja bombardēt mērķus Vācijā vai Rumānijā, nosēžoties Anglijā vai Ziemeļāfrikā. Tikai vācu bumbvedēju sekmīgie uzbrukumi lidlaukiem Poltavā lika pārtraukt šo praksi.
Interesanti, ka uzreiz pēc kara beigām, 1945. gada maijā, padomju un amerikāņu piloti sarīkoja mācību gaisa kauju, vēloties pierādīt savu iznīcinātāju pārākumu. Tā notika nelielā augstumā, un likumsakarīgi pārāks izrādījās padomju Jak, kas daļēji bija būvēts no finiera un tādēļ ļoti viegls, turklāt aprīkots ar dzinēju, kas bija efektīvāks nelielā augstumā. Taču, ja kauja notiktu lielā augstumā, padomju iznīcinātājam nebūtu nekādu izredžu, jo tur tas būtu kā miegaina muša. Lielā augstumā mustangam bija tikai viens pretinieks - vācu reaktīvais Me-262.
Kā Mustang eskortēja bumbvedējus? Nē, tie nelidoja kopā. Mustang kreiserātrums ir 583 kilometri stundā, kamēr B-17 tikai 274 kilometri stundā. Tādēļ bumbvedēji lidoja savos formējumos savā maršrutā un augstumā. Mustangi izlidoja vēlāk un lidoja daudz augstāk par bumbvedējiem. Tiem vajadzēja nonākt virs Berlīnes vai citā noteiktā vietā konkrētā laikā, lai aizsargātu savus bumbvedējus tur, kur pastāvēja vislielākais apdraudējums no vācu pretgaisa aizsardzības. Lidojuma laikā, pamanot pretinieku, daļa Mustang iznīcinātāju pēc komandiera pavēles nometa papildu degvielas tvertnes un, izmantojot augstuma priekšrocību, kāda parasti viņiem bija, uzbruka vāciešiem. Uzlidojumi bija sarežģītas un rūpīgi plānotas operācijas, kurās tika izmantoti māņu manevri un viltus uzbrukumi. Pretinieka iznīcinātāju spēku vājināšanai gaidāmā uzlidojuma maršrutā tika veikta iznīcinātāju lidlauku bombardēšana un bloķēšana. Eskortam tika piesaistīti arī Spitfire un Thunderbolt, lai visā maršrutā turp un atpakaļ bumbvedēju kolonnas tuvumā atrastos iznīcinātāji un vajadzības gadījumā spētu atvairīt pretiniekus. Amerikāņu nomācošā skaitliskā pārspēka dēļ vācu iznīcinātāju pilotiem bija grūti tikt ar bumbvedēju armādām galā. Ja lidmašīnu tehniskie raksturlielumi arī kara beigās labākajiem vācu iznīcinātājiem Bf-109K, Fw-190A8 un Fw-190D9, kā arī, protams, reaktīvajiem Me-262 ļāva cīnīties ar pretinieku kā līdzīgs ar līdzīgu, pret skaitlisko pārspēku Luftwaffe argumentu nebija.
Debesīs izšautie miljardi
1944. gadā vācu rūpniecība pārtrauca ražot citu tipu lidmašīnas, koncentrējoties tikai uz iznīcinātāju būvi. Sāka trūkt kvalificētu pilotu. Tos meklēja malu malās no visām vienībām. Arī vairāki latviešu lidotāji tika pārkvalificēti no vieglajiem nakts bumbvedējiem par iznīcinātāju pilotiem un piedalījās gaisa kaujās virs Vācijas. Nekas nelīdzēja. Luftwaffe nespēja nosargāt savu zemi. 1944. gada pavasarī sabiedrotie nopietni pievērsās Vācijas sintētiskās degvielas rūpnīcām. Tādas bija divdesmit viena. Šīs rūpnīcas bija grūti atjaunot un neiespējami noslēpt. Kad Sarkanā armija iebruka Rumānijā un naftas plūsma no Ploješti apstājās, piepildījās drūmākais Vācijas bruņojuma ministra Alberta Špēra paredzējums. Tās bija beigas. Vācija palika bez degvielas. Bet lielākais benzīna patērētājs bija aviācija. Uzkrātās rezerves izsīka, tādēļ vāciešiem gan bija lidmašīnas, taču nebija ko liet degvielas tvertnēs. Jau 1944. gada septembrī Luftwaffe pieejamais degvielas daudzums samazinājās par divām trešdaļām. 1945. gada pavasarī Vācijas debesīs jau saimniekoja angļu un amerikāņu aviācija.
Ar bumbvedēju armādām cīnījās ne tikai vācu iznīcinātāji. Bumbvedējus augstu debesīs «uzdzina» zenītartilērija. Par zenītartilērijas galveno ieroci kļuva Acht - 88 mm FlaK 18/36/37 modeļa zenītlielgabali. Daudzi speciālisti šo lielgabalu uzskata par labāko Otrā pasaules kara artilērijas ieroci. Tas bija universāls, efektīvs ne tikai pret lidmašīnām, bet arī pret tankiem, arī kā lauka lielgabals. Bez tā nebūtu bijušas iespējamas Rommela Āfrikas korpusa uzvaras, bez tā vērmahtam 1941. gada vasarā un rudenī būtu vēl grūtāk tikt galā ar tobrīd «nesašaujamajiem» padomju T-34 un KV tankiem.
Pavisam saražoja 20 184 šādus lielgabalus. Tā masa kaujas pozīcijā - piecas tonnas. Garuma kalibrs - 56. Zenītšāviņš svēra deviņus kilogramus, tā sākuma ātrums 820 metri sekundē, ātršāvība līdz 20 šāvieniem minūtē. Efektīvā šaušanas distance - 8000 metru. Modificēts šī lielgabala stobrs tika uzstādīts arī vācu smagajiem tankiem Tiger I. Pie zenītartilērijas piederēja arī radiolokatori, prožektori, skaņas uztveršanas iekārtas, novērošanas un brīdināšanas sistēmas, radioizlūkošana, arī dzelzceļa zenītartilērija un zenīttorņi. Liels tehnisku un organizatorisku pasākumu komplekss. Pretgaisa aizsardzībā tika izmantoti arī mazkalibra 20 mm, 37 mm un lielkalibra 105 mm un 128 mm lielgabali, pēdējie arī sapārotā variantā. 128 mm zenītlielgabalu spējas aizsniegt mērķus gaisā bija teju līdzvērtīgas mūsdienu vidēja darbības rādiusa zenītraķetēm. Tie bija pilnīgi mehanizēti un automatizēti monstri ar daudziem elektrodzinējiem un mehanizētu lādēšanu. Datus saņēma no radiolokatora. Gandrīz visa smagā zenītartilērija, tostarp 88 mm kalibra, atradās reiha teritorijā. Vēsturnieks Marks Soloņins ir izpētījis, ka 1944. gadā pirms sabiedroto desanta Normandijā Austrumu frontē atradās viena piektā daļa vācu iznīcinātāju un 27 procenti no vieglajiem zenītlielgabaliem (20 mm un 37 mm). 20 mm munīcijas maksimālais patēriņš mēnesī Austrumu frontē bija tikai 14,5 procenti kopējā patēriņa. Šis kalibrs bija galvenais cīņā pret 36 tūkstošos eksemplāru saražoto padomju «lidojošo tanku» Il-2.
Reiha pretgaisa aizsardzībai tika tērēti kolosāli līdzekļi. Maksimālo «ražību» 88 mm zenītlielgabali sasniedza 1944. gada oktobrī, kad tikai tie debesīs izšāva 3 175 000 šāviņu. Trīs tādi šāviņi naudas izteiksmē bija līdzvērtīgi vienam MG-42 ložmetējam, tobrīd labākajam pasaulē. Kopsummā par oktobrī izšautajiem 88 mm zenītšāviņiem varēja saražot 21 000 Pak-40 prettanku lielgabalus, arī savā kalibrā labākos pasaulē. Vai 2100 vidējos tankus Pz.Kpfw.IV. Tik daudz, ap 2000 tanku, 1945. gadā bija trijās padomju tanku armijās kopā ņemtās. Taču visi šie vācu ieroči netika saražoti, jo no debesīm uz Vāciju krita bumbas un pret to vajadzēja cīnīties.
Vācijā jau 1943. gadā bija radīta pasaulē pirmā vadāma zenītraķete Wasserfall. Garums seši metri, starta masa - 3,5 tonnas. Vadība balstījās uz divu radiolokatoru sistēmu - viens seko mērķim, bet otrs raķetei. Operators abus signālus manuāli ar «džoistiku» savietoja ekrānā. Alberts Špērs atzina, ka Hitlera lēmums sākt ballistiskās raķetes V2 ir bijis kļūdains un tā vajadzēja attīstīt un ražot zenītraķetes Wasserfall, kas būtu radījušas pamatīgas galvassāpes sabiedroto bumbvedējiem.Angļu un amerikāņu lidotāju ieguldījums gaisa karā neļāva Trešajam reiham pilnībā realizēt savu potenciālu. Taču par to nācās maksāt dārgu cenu. Tiek lēsts, ka kopumā virs Vācijas tika notriekti 17 tūkstoši britu un amerikāņu lidmašīnu, liela daļa no tām četrmotoru bumbvedēji. Gāja bojā 115 tūkstoši to apkalpes locekļu. Kad 1943. gada 17. augustā notika pirmais amerikāņu uzlidojums lodīšu gultņu rūpnīcai Švainfurtē un Messerschmitt aviorūpnīcai Regensburgā, no Regensburgai uzbrukušajiem 146 «cietokšņiem» tika zaudēti 24, bet Švainfurtei uzbrukušajiem 230 B-17 - 36 lidmašīnas. Kopā zaudēti 16 procenti bumbvedēju. Tas nozīmēja, ka pēc sešiem tādiem uzlidojumiem gaisa armija beigtu pastāvēt. Gāja bojā 102 lidotāji, gūstā krita 381, tika internēti 20, bet 38 dažādos veidos izdevās atgriezties Anglijā. Turklāt bombardēšanu nevarēja nosaukt par sekmīgu. Vācieši zaudēja 21 iznīcinātāju. Arī britiem nakts uzlidojumos dažreiz bija ievērojami zaudējumi. 1944. gada martā notikušajā uzlidojumā Berlīnei no 791 bumbvedēja tika zaudēti 72, tātad gandrīz katrs desmitais. Arī 14 vācu nakts iznīcinātāji tonakt neatgriezās lidlaukos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita