Kaut gan Eiropas Savienība jau vairāk nekā desmit gadus 23. augustu ir atzinusi par staļinisma un nacisma upuru piemiņas dienu, patiesībā Brisele tā īsti nav novērtējusi Molotova-Ribentropa pakta nozīmi, raugoties uz to lielākoties vien caur teritoriālu pārmaiņu prizmu. Taču patiesībā šis līgums destabilizēja visu planētu. Viens no Putina Krievijas propagandistiem Vladimirs Medinskis Molotova-Ribentropa paktu ir pasludinājis par padomju diplomātijas triumfu. Tas tiešām nav noliedzams, taču paši līguma autori uz to raudzījās ar citām acīm nekā tagad Medinskis. Piemēram, PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs vēlāk izteicās: «Staļins noticēja Hitleram? Viņš taču pat savējiem reti kuram uzticējās! Un ne bez pamata. Hitlers piemānīja Staļinu? Tikai šīs mānīšanās rezultātā pašam nācās noindēties, bet Staļins ieguva pusi zemeslodes!»
Taču abu diktatoru attiecības veidojās lēni un visai sarežģīti.
Kontaktus meklējot
Pēc Hitlera nākšanas pie varas Staļins divus mēnešus nogaidīja, bet pēc tam veica piesardzīgu Berlīnes zondāžu. Viņu nemulsināja nacionālsociālistu neslēptais antikomunisms, jo Staļins labi zināja, ka vajadzības gadījumā ideoloģija var piekāpties valsts interešu priekšā. Bet PSRS tobrīd bija visai pievilcīgs partneris to režīmu acīs, kas nebija apmierināti ar pastāvošo pasaules kārtību. Piemēram, 1927. gada aprīlī Ķīnā nacionālistu partijas līderis Čans Kaiši sarāva attiecības ar Ķīnas kompartiju un apšāva bariņu komunistu, vainojot tos valsts apvērsuma plānošanā, bet divus gadus vēlāk pat ielaidās bruņotā konfliktā ar Maskavu Ķīnas Austrumu dzelzceļa dēļ. Taču šīs domstarpības netraucēja Staļinam vēlāk ar Čanu Kaiši noslēgt pret Japānu vērstu savienību, kas saglabājās līdz pat Otrā pasaules kara beigām.
Brīdī, kad Hitlers nāca pie varas, Padomju Savienība no diktatūras jau bija kļuvusi par despotiju, bet vadonis personīgi kontrolēja presi, tādēļ nav šaubu, ka Karla Radeka raksta Kurp dodas Vācija parādīšanās Pravdas 1933. gada 22. marta numurā nebija nejauša. Tajā fašistiskā režīma gānīšanas vietā tika uzdots pavisam konkrēts jautājums: «Nacionālsociālistu ārpolitika bija vērsta pret PSRS, kura līdz šim uzturējusi ar Vāciju draudzīgas attiecības. Tādēļ Vācijas valdības pienākums ir atklāti pateikt, kādā virzienā tā iet.»
Kontakti tika meklēti arī caur militāristiem. 1933. gada 10. maijā pēc aizsardzības tautas komisāra vietnieka Mihaila Tuhačevska uzaicinājuma Maskavā ieradās vācu virsnieku delegācija, ko vadīja reihsvēra bruņojuma daļas priekšnieks ģenerālis fon Bokelbergs. Šis apmeklējums nebija no tiem, ko mēdz dēvēt par pieklājības vizītēm. Vācu viesi apmeklēja vairākus padomju militārās rūpniecības uzņēmumus, piemēram, ķīmisko ieroču rūpnīcu Tulas apkaimē, Harkivas traktoru (un arī tanku) rūpnīcu, vienu no aviācijas ražotnēm, artilērijas remonta uzņēmumu, vairākas ieroču rūpnīcas. 13. maijā notika pieņemšana Vācijas vēstniecībā, kas norisinājās draudzīgā atmosfērā. Staļina labā roka militārajos jautājumos Kliments Vorošilovs runāja par vēlmi arī turpmāk uzturēt labas attiecības starp «draudzīgajām armijām», bet Tuhačevskis pat atklāti aicināja noslēgt savienību: «Neaizmirstiet, ka mūs šķir mūsu politika, taču ne mūsu jūtas, Sarkanās armijas jūtas pret reihsvēru. Un vienmēr domājiet, lūk, par ko: jūs un mēs, Vācija un PSRS, varam visai pasaulei diktēt savus noteikumus, ja vien būsim kopā.»
Taču tobrīd Hitlers bija apņēmības pilns pārskatīt Vācijas robežas gan austrumos, gan rietumos un, ņemot vērā, ka tas bija ne tikai no militārā, bet arī no diplomātiskā viedokļa ļoti sarežģīts uzdevums, nevēlējās ierobežot savas manevra iespējas ar konkrētiem solījumiem.
Gribam draudzēties ar fašistiem
Tomēr Staļins nelikās mierā un 1934. gada janvārī, uzstājoties ar ziņojumu partijas kongresā, lika manīt, ka savienība ar Vāciju nav neiespējama: «Daži vācu politiķi saka, ka PSRS tagad orientējas uz Franciju un Poliju; ka no Versaļas līguma pretinieces Padomju Savienība ir kļuvusi par tā atbalstītāju un šīs pārmaiņas skaidrojamas ar fašistiskā režīma nodibināšanos Vācijā. Tā nav taisnība. Te nav runa par fašismu - kaut vai tādēļ, ka fašisms, piemēram, Itālijā, netraucēja Padomju Savienībai nodibināt labas attiecības ar šo valsti. Mums nebija orientācijas uz Vāciju, tieši tāpat kā nav orientācijas uz Franciju un Poliju. Ja PSRS intereses prasa tuvināšanos ar to vai citu valsti, mēs bez šaubīšanās spersim šo soli.»
Dažādu iemeslu dēļ Hitlers arī šoreiz izlikās, ka nav mājienu sapratis. Tādēļ Staļins gāja tālāk un pēc pusgada atkārtoja vēstījumu, tikai šoreiz ne tik publiski. 1934. gada vasarā par iespējamo PSRS un Vācijas tuvināšanos vairāku liecinieku klātbūtnē izteicās viens no Staļina tā laika līdzgaitniekiem Avels Jenukidze, savā vasarnīcā uzrunājot Vācijas sūtni Dirksenu. Viņš sarunā ar vāciešiem sacīja: Padomju Savienības vadība uzskata, ka nacionālsociālistu partija dalās «aģitācijas» frakcijā un «valstiskajā» frakcijā, turklāt pēdējā varētu ņemt virsroku. Taču arī šo iniciatīvu Berlīne noraidīja, tiesa, tik pieklājīgi un maigi, ka Staļins pēc kāda laika varēja savus mēģinājumus atkārtot, vienlaikus nepazemojot sevi.
Nākamais mājiens tika izteikts 1935. gada janvārī, nu jau publiski. Šoreiz runasvīra lomā bija Molotovs: «Mums nebija un nav citas vēlmes, kā vien arī turpmāk uzturēt labas attiecības ar Vāciju. Padomju Savienība vēlas attīstīt attiecības ar visām valstīm, neizslēdzot arī valstis ar fašistiskiem režīmiem. Jautājums tikai par to, kas ir pašreizējās Vācijas ārpolitikas pamatā. Šo jautājumu mums nākas uzdot tieši.»
Tālāk Molotovs lika saprast, ka par klupšanas akmeni abu valstu attiecībās var kļūt Hitlera Manas cīņas (Mein Kampf) fragments: «Mēs izbeidzam pirmskara laiku koloniālo un tirdzniecības politiku un pārejam pie nākotnes politikas - teritoriālo iekarojumu politikas. Bet, kad mēs runājam par jaunām zemēm Eiropā, pirmkārt, ar to domājam tikai Krieviju ar tai pakļautajām apkaimes valstīm.» Par tādām tobrīd uzskatīja Ukrainu un Baltkrieviju, bet virkne politiķu gan Polijā, gan Vācijā sapņoja par pretpadomju savienības izveidošanu, noslēdzot līgumu starp Berlīni un Varšavu.
Citiem vārdiem sakot, ar Molotova starpniecību Staļins lika Hitleram saprast, ka principā ir gatavs noslēgt savienību, ja vien Vācija garantēs PSRS robežu neaizskaramību.
Trīs dienas vēlāk smagās mašīnbūves ministrs Sergo Ordžonikidze citēja to Manas cīņas fragmentu, kurā fīrers divdesmitajos gados rakstīja par savienības noslēgšanas neiespējamību ar Krieviju pēdējās industriālās atpalicības dēļ. Ordžonikidze varēja ar lepnumu paziņot, ka pēc pirmās piecgades situācija ir būtiski mainījusies un padomju valsts tagad ir Vācijas cienīgs partneris, bet karošana ar Krieviju nav laba doma: «Smagā mašīnbūve ir gatava pildīt savas saistības valsts aizsardzībā. Tā dos mūsu Sarkanajai armijai visu nepieciešamo, lai mūsu dižās dzimtenes robežas būtu ienaidniekiem nepieejamas.»
Lai pastiprinātu spiedienu, pēc trim mēnešiem Staļins noslēdza savstarpējās palīdzības līgumu ar Franciju, bet vēl pēc divām nedēļām ar Čehoslovākiju. Šo līgumu formulējumi gan bija tik vispārīgi, ka neuzlika par pienākumu kādai no pusēm pieteikt karu agresoram, ja tas uzbruktu otrai līgumslēdzējai. Tādēļ šie līgumi, kaut gan Berlīnei nepatika, tomēr neaizvēra durvis iespējamai Vācijas un PSRS sadarbībai.
Lai viņi savā starpā izkaujas...
Būtībā visi Kremļa spertie soļi, kas it kā bija veltīti kolektīvās aizsardzības stiprināšanai, patiesībā bija centieni sarīdīt savā starpā Eiropas valstis. To uzskatāmi parāda arī Staļina vēstule Molotovam un Kaganovičam 1935. gada septembrī: «Vecās Antantes vairs nav. Tās vietā veidojas divas Antantes: no vienas puses Itālijas un Francijas, no otras - Anglijas un Vācijas. Jo niknāk tās savā starpā cīnīsies, jo labāk PSRS. Mēs varam pārdot labību kā vieniem, tā otriem, lai viņi varētu turpināt cīņu. Mums nav izdevīgi, lai viena no šīm pusēm tagad uzvarētu otru. Mums ir izdevīgi, lai cīņa būtu pēc iespējas ilgāka, taču bez ātras vienas vai otras puses uzvaras.»
Viszināmākais Staļina mēģinājums panākt vienošanos ar Hitleru pirms 1939. gada bija padomju tirdzniecības pārstāvja Dāvida Kandelaki misija. Viņš centās noslēgt vairākus vērienīgus ekonomiskos līgumus starp abām valstīm, kas attiektos arī uz bruņojuma piegādēm, taču beigu beigās tomēr piedzīvoja neveiksmi. Gan Kandelaki, gan Tuhačevskis un Jenukidze gāja bojā «lielās tīrīšanas» laikā, tāds pats liktenis piemeklēja arī Radeku.
1936. gadā sākās pilsoņu karš Spānijā, kur nacisti atbalstīja Franko, bet komunisti republikāņus. Tāda militāra sadursme, lai arī norisinājās trešajā valstī, nekādi nevarēja veicināt kontaktu veidošanu. 1938. gadā uzvaras kausi nosliecās par labu Franko, tomēr Staļins nepārtrauca domāt par savienību ar Vāciju. Kad 1938. gada beigās iznāca Boļševiku partijas vēstures īsais kurss, ko bija rediģējis personīgi pats vadonis, tajā atbildība par «otro imperiālistisko karu» tika uzvelta ne tikai angļu-franču blokam, bet arī Berlīnes-Romas asij un japāņu huntai. Taču tā bija tikai retorika.
Čehoslovākijas krīzes laikā 1938. gadā PSRS ieņēma tādu pozīciju, kas veicināja Prāgu piekāpties Berlīnei, bet Londonu un Parīzi - piekrist Hitlera prasībām. Naivais britu premjers Nevils Čemberlens, pēc šī darījuma noslēgšanas atgriezies dzimtenē, paziņoja, ka esot atvedis mieru šai paaudzei. Taču turpat netālu pastāvēja režīms, kura līderiem nebija pieņemams miers britu premjerministra paaudzei un viņam personīgi. Staļina līdzgaitnieks Andrejs Ždanovs, viens no Partijas īsā kursa autoriem, 1939. gada 3. martā partijas konferencē Ļeņingradā paziņoja: «Krāsim spēkus tam brīdim, kad tiksim galā ar Hitleru un Musolīni, bet pie viena arī ar Čemberlenu.» Stenogrammā fiksēti vētraini aplausi pēc šiem vārdiem, bet pāris nedēļas vēlāk Staļins Ždanovu iecēla par kompartijas propagandas un aģitācijas daļas vadītāju.
Skaidrs, ka PSRS vadonis nevarēja atļauties publiskus izteikumus, kas pret viņu noskaņotu visu Eiropu, taču 1939. gada 10. martā Staļins partijas XVIII kongresā asi kritizēja Rietumu demokrātijas, tā liekot Hitleram saprast, ka starp Maskavu un Berlīni nav nepārvaramu šķēršļu: «Raksturīgs ir troksnis, ko angļu un franču, kā arī Ziemeļamerikas prese sacēla jautājumā par Padomju Ukrainu. Preses darboņi līdz aizsmakumam sludināja, ka vācieši iet uz Padomju Ukrainu, ka, ieguvuši tā saukto Karpatu Ukrainu, kur ir apmēram 700 000 iedzīvotāju, ne vēlāk kā šā gada pavasarī pievienos Padomju Ukrainu ar tās 30 miljoniem iedzīvotāju Karpatu Ukrainai. [Patiesībā gan šis reģions nonāca nevis Vācijas, bet Ungārijas pārziņā - aut.] Izskatās, ka visas šīs jezgas mērķis bija noskaņot Padomju Savienību pret Vāciju, saindēt atmosfēru un izprovocēt konfliktu ar Vāciju. (..) Lielā un bīstamā politiskā spēle, ko uzsākusi Francija un Anglija, var beigties ar to nopietnu zaudējumu.»
Šoreiz Hitlers ņēma vērā Staļina teikto un ķērās pie «nopietnā zaudējuma» organizēšanas: 15. martā viņš pabeidza Čehoslovākijas okupāciju, 21. martā pieteica pretenzijas uz Dancigas koridoru, 11. aprīlī apstiprināja operatīvo plānu uzbrukumam Polijai, bet 28. aprīlī Reihstāgā paziņoja par Vācijas-Anglijas 1935. gada jūras līguma denonsēšanu, kas paredzēja, ka vācu kara flote drīkst sasniegt tikai 35 procentus britu flotes varenības. Staļina reiz pieminētā Vācijas un Anglijas Antante pazuda, tā arī neradusies.
Taču, pamudinājis ar savu runu Hitleru uz agresīvas politikas īstenošanu, Staļins sāka gatavot augsni, lai sarunas ar fīreru varētu risināt no spēka pozīcijām. Tādēļ viņš uz Maskavu uzaicināja Lielbritānijas un Francijas militārās delegācijas. Lielas jēgas gan no sarunām ar frančiem un angļiem nebija jau no paša sākuma, jo Lielbritānija jau 1939. gada 6. aprīlī bija paziņojusi, - ja Vācija uzbruks Polijai, Londona pieteiks karu Berlīnei, bet 19. maijā ar līdzīgu paziņojumu nāca klajā arī Francija. Hitlera agresīvos plānus apdraudēja Lielbritānijas, Francijas un Polijas savienība, un šādā situācijā savu vārdu vajadzēja teikt PSRS. Izmantojot sarunas ar britiem un frančiem kā līdzekli, kas ļauj ietekmēt Vāciju, Staļins panāca, ka Ribentrops teciņiem aizskrēja uz Maskavu, lai noslēgtu paktu ar Kremli, bet angļu un franču delegācijām nācās doties mājās tukšām rokām.
Kļūda Hitlera aprēķinos
Nacistu partijas galvenais ideologs Alfrēds Rozenbergs savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka līgums ar Staļinu ir apkaunojošs: «Mūsu ministra brauciens uz Maskavu - tas ir morāls pazemojums, ņemot vērā mūsu 20 gadus ilgo cīņu...» Taču Hitlers uzskatīja, ka tas ir tā vērts, jo bija nospriedis, ka pēc līguma noslēgšanas ar Staļinu Britānijas un Francijas garantijas Polijai vairs nav spēkā un rietumvalstis pametīs poļus saplosīšanai. Staļins gan bija pretējās domās, jo gan rietumvalstu militāro delegāciju pārstāvji, gan arī paša izlūkdienests viņam ziņoja, ka Londona un Parīze ir apņēmības pilnas atbalstīt Varšavu.
Kombinācija bija izspēlēta izcili. Staļins reti smaidīja, taču fotogrāfijā, kas uzņemta Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas laikā, diktatora seju rotā apmierināts smaids. Hruščovs savās atmiņās rakstīja, ka todien vadonis bijis ļoti labā noskaņojumā un uzskatījis, ka ir apvedis ap stūri Hitleru. Staļins bija pārliecināts, ka tagad karš starp Vāciju, no vienas puses, un Angliju un Franciju, no otras, ir garantēts. Bet PSRS tikmēr malā nogaidīs un uzkrās spēkus. «Staļins nepavisam nedomāja, ka mēs paliksim neitrāli līdz pat kara beigām - kaut kādā etapā arī mēs tajā iesaistīsimies,» apgalvoja Hruščovs.
Kad 1. septembrī vērmahts iebruka Polijā, Hitlers ar pārsteigumu uzzināja, ka Francija un Britānija tomēr ir gatavas aizstāvēt Poliju un pieteikt Vācijai karu. Pēc tam fīrers uzstājās ar runu Reihstāgā, ko aprakstījis amerikāņu žurnālists Viljams Šīrers: «Pat Reihstāgā sēdošās paklausīgās marionetes neizrādīja lielu entuziasmu, uzklausot Hitlera paskaidrojumus par notikušo un to, kā gan tā sanācis, ka šorīt Vācija izrādās ierauta karā. Sajūsmas bija ievērojami mazāk nekā agrākajās fīrera uzstāšanās reizēs par mazāk svarīgiem notikumiem. Brīžam viņš bija ass, taču runā dīvainā kārtā bija jūtami centieni attaisnoties. Runas laikā man radās iespaids, ka Hitlers runāja tik sasprindzināti tādēļ, ka pats bija satriekts par to, kādā situācijā nu ir nonācis, un tagad izjuta vilšanos.»
Publikas klātbūtnē Vācijas vadonis vēl spēja turēt sevi grožos, taču mazliet vēlāk, kā liecina zviedru diplomāts Birgers Dalerūss, krita histērijā: «Viņš man teica, ka vienmēr esot nojautis, ka Anglija vēlas karot. Pēc tam sacīja, ka sakaus Poliju un anektēs visu valsti. Viņa nervozitāte pieauga, viņš sāka vēzēties rokām un kliedza man sejā: «Ja Anglija grib karot gadu, karošu gadu; ja Anglija grib karot divus gadus, es karošu divus gadus!» Tad apklusa, bet pēc tam iekliedzās tā, ka balss pārgāja spiedzienā, turklāt nikni vicinot rokas: «Ja Anglija grib karot trīs gadus, es karošu trīs gadus!» To sakot, viņš pieliecās un tik spēcīgi novicināja dūri, ka gandrīz pieskārās grīdai.»
Fīreram tuvais arhitekts Alberts Špērs atmiņās raksta, ka Hitlers līdz galam pat nav ticējis, ka tiešām situācija ir tik nopietna: «Savējo lokā pie galda viņš skaidroja: «Kaut gan mēs esam karastāvoklī ar Angliju un Franciju, taču, ja mēs no savas puses izvairīsimies no aktīvas karadarbības, viss noklusīs. Un otrādi - ja mēs, piemēram, nolaidīsim dibenā kādu kuģi un būs daudz upuru, tur spēkā pieņemsies kara partija. Jums nav ne jausmas, kādi ir tie demokrāti - viņi paši būtu priecīgi ar godu iziet no šīs situācijas. Bet Poliju viņi vienkārši pametīs nelaimē!» Pat tad, kad vācu zemūdenes bija ieņēmušas ļoti izdevīgu pozīciju pret franču karakuģi Dunkerque, Hitlers neļāva tam uzbrukt. Taču britu uzlidojums Vilhelmshāfenai un angļu pasažieru lainera Athenia bojāeja 3. septembrī [to, kļūdaini noturot par karakuģi, nogremdēja vācu zemūdene - red.] sagrāva šos viņa aprēķinus.»
Pavisam citāds noskaņojums valdīja Kremlī. Kominternes vadītājs Georgijs Dimitrovs savā dienasgrāmatā 7. septembrī atstāja šādu ierakstu, atsaucoties uz Staļina teikto: «Notiek karš starp divām kapitālistisko valstu grupām (nabagie un bagātie par kolonijām, izejvielām utt.) par pasaules pārdali, par kundzību pasaulē! Mums nav iebildumu, ja viņi kārtīgi izkausies un viens otru novājinās. Nebūtu slikti, ja ar Vācijas rokām tiktu pasliktināts bagāto kapitālistisko valstu (īpaši Anglijas) stāvoklis. Hitlers, pašam nesaprotot un negribot, grauj kapitālistisko sistēmu. Mēs varam manevrēt un kūdīt vienu pusi pret otru, lai niknāk cīnītos. Neuzbrukšanas pakts zināmā mērā palīdz Hitleram. Nākamajā brīdī jāpabalsta otra puse.»
1939. gada 24. septembrī, kad Sarkanā armija Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā piebeidza Polijas karaspēka atliekas, Alfrēds Rozenbergs savā dienasgrāmatā to novērtēja kā Pirra uzvaru: «Vakar pie manis bija pārtikas reihsministrs Rihards Darre un dalījās uzskatos par pašreizējo situāciju. Arī es viņam pastāstīju savas domas. (..) Dzelzceļa līnija uz Rumāniju (Krakova-Staņislava-Bukareste) - padomju rokās! Ja tagad krievi ieies Baltijā, stratēģiskā ziņā mēs būsim zaudējuši arī Baltijas jūru. Maskava iegūs neredzētu spēku un jebkurā brīdī kopā ar Rietumiem var nostāties pret mums.»
No Kremļa viedokļa situācija bija ļoti daudzsološa, taču 1940. gada beigās Staļins pazaudēja kontroli pār stāvokli Eiropā. Jau Brežņeva valdīšanas laikā žurnālists Fēlikss Čujevs tikās ar bijušo ārlietu ministru Vjačeslavu Molotovu un ilgi runājās ar viņu par trīsdesmito gadu beigu un četrdesmito sākumu laika posmu: «Lasu Molotovam tā saukto «Hitlera testamentu», ko 1945. gada 14. februārī pierakstījis Martins Bormans: «Šī kara postošais faktors bija tas, ka Vācija to uzsāka pārāk agri un vienlaikus pārāk vēlu. No tīri militārā viedokļa mums karu vajadzēja sākt ātrāk. Man vajadzēja pārņemt iniciatīvu jau 1938. gadā, nevis ļaut sevi ievilkt karā 1939. gadā.»
«Protams!» atzīmēja Molotovs.
«(..) Krievi ar savām milzīgajām teritorijām var atļauties nekur nesteigties. Laiks darbojas viņu labā un pret mums...»
«Bet krievi bija šādā situācijā ne 1941. gadā, bet vēl ilgi pirms tam. To viņš varēja saprast, taču nesaprata. Lūk, tas ir viņa trūkums,» komentē Molotovs.
«... Kāpēc tieši 1941. gads. Tādēļ, ka, ņemot vērā mūsu rietumu ienaidnieku arvien pieaugošo varenību, mums, ja vispār gribējām kaut ko darīt, vajadzēja rīkoties ar minimālu kavēšanos. Un ņemiet vērā, - Staļins nesēdēja, rokas klēpī salicis...»
«Bet, protams,» māj ar galvu Molotovs.
«(..) Laiks atkal bija pret mums divās frontēs. Tādēļ patiesībā jautājums nav par to, kādēļ 1941. gada 22. jūnijā, bet kādēļ ne agrāk?»
«Pareizi, pareizi,» tā Molotovs.
«Mūsu galvenā problēma bija atturēt pēc iespējas ilgāk Krieviju no iesaistīšanās karā, un mani vienmēr biedēja tas, ka Staļins varētu izrādīt iniciatīvu pirms manis...»
«Protams, tas bija būtiski,» piekrīt Molotovs.»
Citā sarunā ar Čujevu Molotovs liecināja, ka ar paktu un vēlāko spiedienu Staļins pamazām iedzina fīreru stūrī un beigu beigās spert izmisuma pilnu soli: «Hitleram neatliek nekas cits, kā vien uzbrukt mums, kaut gan vēl nebija pabeigts karš pret Angliju...»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita