Kurš izgudrojis velosipēdu - tas vēl joprojām nav īsti skaidrs. Senākā versija - Leonardo da Vinči. Nākamā - kariešu meistars Mihoels Kaslers 1761. gadā. Trešā - pirmais divritenis tapis 1817. gadā, kad barons Karls fon Draizs no Karlsrūes patentēja savu skriešanas mašīnu. Īstenībā gan tas bija parasts skrejritenis, uz kura sēdēja braucējs un no zemes atgrūdās ar kājām. Savukārt pedāļu izgudrošanu arhīvi teju vienlaikus pieraksta trim vīriem - vācietim Karlam Keham, francūzim Pjēram Lallem un skotam Kirkpatrikam Makmilanam. Tūlīt arī parādījās pedāļvelosipēds ar milzīgu priekšējo riteni, kuru iesauca par zirnekli. Tagadējo divriteņu pirmais sencis - Rover jeb Klaidonis - tika prezentēts 1884. gadā, par ko galvenā uzslava angļu konstruktoram Džonam Kempam Stārlijam.
Kara mušas
Parādoties pirmajiem divriteņiem, sākās tehniska diskusija - kurā pusē nostiprināt velosipēda ķēdi? Visu ātri izlēma armijnieki - ja zobens pie sāniem ir kreisajā pusē, arī ķēdei jābūt kreisajā! 1870. gadā, Franču-prūšu kara laikā, no aplenktās Parīzes izspruka sakarnieks vellapēda sedlos un nodeva svarīgu ziņojumu. Šis sasniegums armiju virsvadībām lika nopietni apdomāties un pat izsvērt iespēju kavalēriju nomainīt ar velosipēdistiem. Plusi taču acīm redzami - ritenis ir vismaz desmitreiz vieglāks, nav jābaro, jālaiž pieguļā, turklāt ir daudzkārt klusāks un vienkāršāks gan remontdarbos, gan ekspluatācijā. Militāristiem jau iedegās acis ar domu pārrakstīt nākamo karu vēsturi. Fantāzijām punkts tika pielikts 1880. gadā, kad angļi sarīkoja mācību kauju starp riteņniekiem un jātniekiem. Milzīgie, nestabilie zirnekļi iestrēga dubļos, un uz tiem sēdošie strēlnieki kļuva par lieliskiem mērķiem, tā pierādot, ka kavalēriju ir pāragri norakstīt.
Taču pavisam atteikties no divriteņiem neviena no armijām nesteidzās. Pirmais velosipēdistu bataljons parādījās Lielbritānijā 1888. gadā. Francijas divriteņu spēkos 1894. gadā jau dienēja 3000 vīru. Viņus iesauca par kara mušām - ātri, klusi un manevrēšanā izveicīgi. Amerikas Savienotajās Valstīs šim dienestam izvēlējās tikai fiziski ļoti apdāvinātus vīrus - tādus, kuri sešās stundās var nobraukt 90 kilometrus. Kad tie 40 dienu laikā bija pieveikuši 1900 jūdzes (ap 3000 km), viņus sāka dēvēt par Buffalo Soldiers jeb Bizonu kareivjiem. 1898. gadā, Amerikāņu-spāņu kara laikā, šī vienība ļoti veiksmīgi uzbruka Havanai. Savukārt Krievijas impērijā «samokatu» komandas parādījās 1897. gadā, bet pavisam stabili savu vietu armijnieku formācijās divritenis izkaroja XX gadsimta ieskaņā.
Progresa ienaidnieks
Holivudas dīva Šarlīze Terona uzņemšanas laukumā bieži vien uzvedas kā nešpetna harpija - «uzbrauc» partneriem, ka viņi nav pelnījuši konkrētu lomu, jaucas režisoru darbā un māca operatoriem ar kameru ķert pareizos rakursus. Reiz kādā intervijā, komentējot saviesīgo kinozvaigžņu ikdienu, viņa izteicās, ka labprātāk uzstīvētu džinsus, uzsēstos uz Harley Davidson motocikla un uzvestos kā pašpuika. Acīmredzot Transvālā dzimušajā aktrisē ierunājās senču, precīzāk, Angļu-būru kara (1900-1902) varoņa, superizlūka Daniela Terona asinis. Tieši viņš īstenoja patiesi revolucionāru velosipēdistu strēlnieku daļu lietošanu aktīvas karadarbības apstākļos. Sāka ar to, ka atteicās no tizlajiem un neveiklajiem zirnekļiem un pārsēdināja savus kaujiniekus uz parastiem divriteņiem. Āfrikas apstākļos būru zirdziņi neizturēja lielas slodzes - tiem nemitīgi bija nepieciešamas atpūtas pauzes un liels daudzums ūdens un pārtikas. Terons piedāvāja pārorientēties uz divriteņiem, turklāt sarīkoja 75 kilometru skriešanās sacīkstes starp velosipēdistu un jātnieku. Pēc riteņbraucēja uzvaras būru armijā tika izveidotas riteņbraucēju rotas, kuru galvenais uzdevums bija izlūkošana un sakaru nodrošināšana. Tāpat Terons no pašiem dūšīgākajiem kareivjiem izveidoja diversantu grupu - tie darbojās dziļi britu aizmugurē, iznīcināja pretinieku, munīcijas noliktavas un dzelzceļu infrastruktūru. Un pēc tam kā spoki izgaisa bezgalīgajā Āfrikas savannā…
Angļi Teronu dēvēja par visasāko skabargu britu progresa «pakaļā» un par viņa galvu solīja tiem laikiem grandiozu balvu 1000 mārciņu apmērā. Pats Terons krita kaujaslaukā, betviņa piemiņa ir dzīva vēl šodien. Starp citu, viņa pedāļu kavalērija glāba tūkstošiem būru zirgu dzīvības, jo tie tika paglābti no piedalīšanās aktīvajā karadarbībā. Arī angļi sāka lietot velosipēdus un pat izgudroja riteņdrezīnu, kura pārvietojās pa dzelzceļu sliedēm. Pēc minētā konflikta beigām visa skepse par riteņu izmantošanu karalaukā bija pārgājusi.
No mačiem - uz fronti
1914. gada 28. jūnijā Parīzē startēja slavenais Tour de France - 5411 kilometru garais daudzdienu velomaratons. Gandrīz tajā pašā brīdī Sarajevā serbu nacionālists Gavrilo Princips nošāva kroņprinci Franci Ferdinandu, un vēl pēc mēneša sākās Pirmais pasaules karš. Var teikt, ka «pa tiešo» no sacīkšu trases uz fronti devās un tur krita leģendārie Tour de France čempioni Lusjēns Ptī-Bretons, Fransuā Fabjē un Oktāvs Lapī. Otrā frontes pusē krita vācu pēdāļmeistari Villijs Honemans un Villijs Šmiters. Pats 1914. gada čempions Filips Tīss karā izdzīvoja un 1920. gadā pat uzvarēja savā trešajā velobraucienā. Ļoti daudz sportistu karoja Francijas velosipēdistu daļās - piecpadsmit no viņiem tajās arī gāja bojā.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā aktīvi darbojās arī konstruktori - uz velosipēdiem uzstādīja Maksima un Brauninga ložmetējus, inženieris Simss kvadriciklu pārvērta par ložmetēja ligzdu, un vēl ritenis varēja ražot elektrību! Griez tikai pedāļus un ražo elektrību radiostacijai! No diviem savienotiem velosipēdiem varēja uzkonstruēt ļoti labu ievainoto pārvadāšanas transportlīdzekli. Velokaujinieku rindas strauji papildinājās, un 1914. gada beigās britu armijā jau dienēja 14 000 pedāļminēju. Krievijā izveidoja 25 «samokatu» rotas. Vācieši formēja velobataljonus. Neatpalika Francija, Austroungārija, Turcija, Japāna, Beļģija. 1916. gadā kaujā pie Sommas piedalījās Indijas skrejriteņnieki. Arī slavenajā Brusilova frontes pārrāvumā, manevrējot kopā ar motociklistiem-ložmetējniekiem, piedalījās imperatoriskās armijas velosipēdistu daļas. 1916. gadā krievu riteņbraucēju bataljons cīnījās pret veselu vācu armijas pulku, bet jau nākamajā gadā kopā ar bruņumašīnu vienībām piesedza cara armijas atkāpšanos.
Te var pieminēt vienu ļoti komisku epizodi. Pirmā pasaules kara gados angļu armijai bija visai lielas problēmas ar militāro optiku. Savukārt vāciešiem bija gumijas un kaučuka deficīts. Un karojošās puses organizēja barteru - 10 000 binokļu iemainīja pret lielu partiju gumijas, kas paredzēta velosipēdu riteņiem.
Pozīciju karš, kas pretspēkus paslēpa ierakumosumos un tranšejās, stipri nivelēja velosipēdu daļu lietošanu kaujaslaukos. Tiesa, riteņbraucējus joprojām izmantoja kā sakarniekus un ievainoto pārvadātājus. Vēl ilgi pirms kara tika lauzīti prāti par saliekamā spēkrata konstruēšanu - tas tik būtu progress! Nēsā uz muguras kā uzkabi, ne tev peļķes šķēršļu, ne bezceļu, arī rokas svabadas - šauj uz nebēdu! Un 1894. gadā franču virsnieks Anrī Žerārs sāka ražot pirmos saliekamos velosipēdus, kurus Eiropas armijas pieņēma kā etalonu. Savukārt cariskās armijas funkcionārus tas neapmierināja - pārāk mazs riteņu diametrs un pārāk liels laiks nepieciešams riteņa salikšanai. Turklāt vēl nav brīvgaitas, pedāļi jāmin nepārtraukti… Tieši mēnesi pirms kara cara armija sarīkoja konkursu, lai izvēlētos labāko no piedāvātajiem divriteņu modeļiem. Bija vairāki pretendenti - Baziļevska konstruētais modelis, ko ražoja Maskavas fabrika Duks, vācu firmas Adler un Rīgas fabrikas Russia divritenis. Uzvarēja pēdējais, tiekot pie ļoti trekna militāra pasūtījuma.
Rīgas «veļļuki» cara armijai
Pirmos velosipēdus Krievijas impērijā sāka ražot Rīgā Kuldīgā dzimušā baltvācieša Aleksandra Leitnera virsvadībā. No 1886. gada viņš darbnīcā Ģertrūdes ielā, kurā darbojās trīs palīgi, sāka ķimerēties ar jauniem projektiem, un drīz vien tapa zirnekļa līdzinieks - augstritenis, kuru iesauca par penijfārtingu. Tas tāpēc, ka abi riteņi atšķīrās pēc izmēra, gluži kā divas angļu naudas monētas - penijs un fārtings. Jau pēc desmit gadiem Leitnera fabrikā strādāja 194 cilvēki, te bija noslogoti 200 darbgaldi. Bez divriteņiem te būvēja arī motociklus un automobiļus.
Interese un pieprasījums auga, un rūpnīca pārcēlās uz Aleksandra (Brīvības) ielas lielu un ērtu daudzkorpusu ēku. 1901. gadā rūpnīca ražoja teju divdesmit modeļu velosipēdus: vīriešu, bērnu, šosejas, transporta un parastos trīsriteņus, tandēmus un pat kvadrupletus - riteņus četriem pilotiem vienlaikus. Pats Leitners bija ļoti progresīvs inženieris un konstruktors, un tieši viņš Krievijas impērijā uzbūvēja pirmo saliekamo divriteni. Armijnieki uzreiz novērtēja viņa veikumu - ātra un viegla salikšana, tāpat kopējo un salīdzinoši vieglo rāmja svaru, kā arī ādas vairogu braucēja aizsardzībai. Taču sākās karš, un saliekamā riteņa pasūtījums pēkšņi pārcēlās pie frančiem un tika jau minētajai Žerāra firmai, kuras ražojumu tā iepriekš bija kritizējuši cariskie činavnieki. Leitneram un viņa konkurentiem Duks pasūtījumā tika atstāti vien parastie divriteņi. Taču kara gaita ieviesa savas korekcijas - Leitnera fabrika tika evakuēta uz Harkivu, bet Duks saņēma jaunu pasūtījumu un sāka ražot aeroplānus, pavisam drīz pilnībā pārtraucot divriteņu izgatavošanu. Tā nu Leitnera fabrika kļuva par galveno impērijas armijas velosipēdistu korpusu donoru. Visai sarežģītajos kara ekonomikas laikos tā precīzi izpildīja ražošanas grafikus un darbojās līdz pat kara beigām, vēl 1917. gadā uz fronti nosūtot 3600 velosipēdus.
Veca mīlestība nerūs
Kā jau minējām, 1915. gadā Leitnera fabrika tika evakuēta uz Harkivu. Tur tā arī sagaidīja boļševiku apvērsumu un tika pārsaukta par Harkivas velorūpnīcu. Lielākoties tajā strādāja kopā ar fabriku evakuētie rīdzinieki. Pēc apvērsuma bijušajā impērija valdīja posts un absolūts deficīts - trūka pat riteņu rāmju cauruļu. Pēdējo atrisināja visai savdabīgi - par cauruļu aizstājēju izmantojot kazaku pīķus. Pieprasījums pēc divriteņiem nemitīgi pieauga - ja 1924. gadā bijusī Leitnera fabrika saražoja vien 1000 riteņu, Otrā pasaules kara priekšvakarā Harkivas velofabrika atzīmēja miljonā velosipēda tapšanu. Reklāmu Harkivas fabrikai visai negaidīti sarūpēja trīs studentu - Kņazeva, Freiberga un Pleša - ceļojums. Ar Harkivā ražotiem riteņiem viņi divu gadu, astoņu mēnešu un sešu dienu laikā nobrauca 45 000 kilometru! Kā noprotams, šādā odisejā notika daudz neparedzamu likstu - gan zvēru uzbrukumi, gan stihiju lamatas. Viens no dalībniekiem šo maratonu tā arī nepabeidza, jo Šanhajā viņu smagi sadūra pārdzēries matrozis.
Pa to laiku Eiropa aktīvi gatavojās jaunajam karam. Velosipēdistu daļas bija visu armiju kontingentos. Arī Latvijas Republikā - aizsargiem pēc mobilizācijas izsludināšanas bija jāorganizē četri divriteņu izlūkbataljoni. Protams, ka visaktīvāk gatavojās vācieši - tuvojoties blickrīgam, vērmahta vadība ļoti lielu uzmanību pievērsa kājnieku mobilitātei un ātriem, dinamiskiem manevriem. Armijas rīcībā tika nodots tai speciāli konstruētais spēkrats Truppenfahrrad (no 1942. gada - Truppenfahrrad M42). Pat bezceļa apstākļos tie pārvietojās ar ātrumu 8 kilometri stundā. Izlūkdaļas varēja attīstīt ātrumu līdz 20 kilometriem stundā, un spicākie velokaujinieki vienas operācijas laikā varēja veikt no 80-120 kilometriem. Savukārt Luftwaffe desantnieki tika pie saliekamajiem velosipēdiem, kurus lēciena laikā piestiprināja pie muguras. Piezemējušies viņi tos ātri salika un varēja iesaistīties kaujā vai doties uz nozīmētajām pozīcijām.
Līdzīgu taktiku izmantoja arī britu un amerikāņu komandosi. Kara gados angļi savām speciālajām un diversantu vienībām saražoja 70 000 BSA zīmola divriteņu.Amerikāņu kompānija Columbia kareivjiem radīja īpašu saliekamā velosipēda modeli Compax. 1942. gada februārī angļu diversanti uz «veļļukiem» uzbruka vācu radiolokācijas stacijai. Desantnieki ar saviem BSA firmas zirgiem izsēdās arī Otrās frontes atklāšanā Normandijas liedagos.
Taču vācieši bija priekšā visiem. Velosipēds bija viens no būtiskākajiem pārvietošanās līdzekļiem gan Polijas, gan Beļģijas, gan Francijas iekarošanas kampaņās. Velosipēdam piestiprināja ratiņus ar provīziju un munīciju, uz tā izveda ievainotos, kā arī nostiprināja ložmetējus, granātmetējus un faustpatronas. Militārais ritenis pat ārēji visai maz līdzinājās civilajam radiniekam - tā bagāžnieki bija daudz masīvāki, pie rāmja stiprinājās soma ar rokasgranātām, bet, ja ar to transportēja granātmetēju, ložmetēju vai prettanku ieroci, tad līdzi ņēma arī attiecīgā stobra munīcijas komplektu. Bija ko turēt ne tikai kareivim, bet arī divritenim…
1942. gadā japāņi Singapūras operācijas gaitā vienu no angļu tālākajiem garnizoniem pārsteidza pilnīgi nesagatavotu, iznirstot no džungļu biežņas uz velosipēdiem. Tajā pašā gadā velosipēds izglāba dzīvību sarkanarmietim Šuvalovam - bēgot no gūsta, viņš ar riteni nominās vairāk nekā 250 kilometru, līdz nonāca pie savējiem. Ja runājam par velosipēdu trofejām, tad te atkal jāizceļ vērmahts - vācieši ļoti aktīvi rekvizēja riteņus no visām okupētajām Eiropas teritorijām. Pat vēl šobaltdien, tiekoties Vācijas un Nīderlandes futbola izlasēm, pēdējie skandina: «Atdodiet mūsu divriteņus!» Lai arī kādi superieroči XXI gadsimtā nebūtu radīti, divritenis nebūt nav nolemts aizmirstībai - šī ieroču šķiras jātnieki sastopami gan ASV, gan Lielbritānijā, gan Ķīnā. Raksta, ka arī Šveices armijā riteņsedlos esot 5000 Alpu strēlnieku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita