Žadovilas aplenkums

Žadovila trīsdesmitajos gados, tolaik vēl kā Beļģijas kolonija.

1960.gada 30. jūnijā Kongo pasludināja neatkarību no Beļģijas. Valstī valdīja haoss - piecu mēnešu laikā tā no tipiskas kolonijas bez savas nacionālās identitātes un izglītotās elites kļuva par neatkarīgu valsti, kas tūlīt sāka irt pa vīlēm. Sākoties tūlītējiem konfliktiem starp bijušajiem kolonizatoriem un dažādām nacionālajām grupām, jau 14. jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome apstiprināja savu pirmo miera uzturēšanas operāciju - Opération des Nations Unies au Congo jeb ONUC. Operācijas uzdevums bija nepieļaut asinsizliešanu, pārņemt kārtības uzturēšanu reģionā no Beļģijas karavīriem un nodrošināt valsts teritoriālo integritāti. Viens no draudiem šiem uzdevumiem bija pašpasludinātā Katangas Republika Kongo dienvidos. Katangas province bija bagāts reģions, kas sešdesmito gadu sākumā piegādāja pasaules tirgum ne tikai dimantus, bet arī nodrošināja desmit procentus pasaules vara un 60 procentus kobalta ieguves.
Līdz Kongo neatkarības pasludināšanai militāro drošību reģionā nodrošināja aptuveni 25 000 vīru liels koloniālais korpuss, ko komandēja 1100 beļģu baltie virsnieki. Tā kā Kongo nebija vienas nacionālās identitātes, lielākā daļa tumšādaino karavīru, kas tagad veidoja Kongo nacionālo armiju Armée Nationale Congolaise jeb ANC, bija uzticīgi nevis valstij, bet konkrētai vienībai un konkrētiem komandieriem. Tas veicināja dažādu bruņoto bandu un algotņu vienību veidošanos. Pašpasludinātās republikas bruņoto spēku kodols bija Katangas žandarmērija - lielākoties pēc Beļģijas reglamentiem sagatavots militārs spēks, ko vadīja bijušie Beļģijas armijas un ārvalstu algotņu virsnieki.

Jaunā rotācija

Īru karavīri Elizabetvilas lidlaukā.

Situācijai saasinoties, miera uzturēšanas operācija izvērtās pilnvērtīgā militārā operācijā Indijas, Īrijas un Zviedrijas vadībā. 1961. gada jūnijā Kongo ieradās Īrijas bruņoto spēku 35. kājnieku bataljons, lai pārņemtu Īrijas kontingenta piekto rotāciju. Bataljona 650 karavīru uzdevums bija īstenot tālas darbības patruļas Dilolo, Mokaijba, Kipuši, Žadovilas, Kolvezi un Kaminas rajonā, kur darbojās vietējās žandarmērijas formējumi.
1961. gada 28. augustā 35. kājnieku bataljona Alfa rota majora Patrika Kuinlana vadībā saņēma uzdevumu pārņemt ANO spēku bāzi Žadovilas pilsētā ar mērķi aizsargāt rajonā esošos baltādainos iedzīvotājus. Šajā laikā neskaidra politiskā situācija radīja kļūdainus pieņēmumus ANO štābos par reālo situāciju reģionā - patiesībā vietējie kolonisti nevis jutās apdraudēti no vietējo iedzīvotāju atriebības, bet gan aktīvi atbalstīja žandarmērijas spēkus. Īru rota Žadovilā ieradās īru un zviedru kravas automašīnās, ko pavadīja divi teju vai antīki bruņotie auto. 81 mm mīnmetēji un desmit dienām paredzētā pārtikas deva bija jāatstāj Elizabetvilā, jo trūka transporta šīs mantības pārvietošanai. Saņemtā informācija liecināja, ka rotai būs jāveic patrulēšana salīdzinoši drošos apstākļos, tāpēc netika sūtīti lielāki spēki, kā vien bija nepieciešams nometnes nocietināšanai.
Iepriekšējās vienības Žadovilā (zviedru rota un īru Bravo rota) to nebija izdarījušas, paļaujoties uz savu pārspēku un kopumā mierīgo situāciju apkaimē. Šī paša iemesla dēļ rota saņēma pavēli izvietoties garāžu un ēku kompleksā Žadovilas pievārtē - administratīvi ērtā un no eiropiešu kvartāla viegli pieejamā, taču slikti aizsargājamā pozīcijā. Lai gan bataljona štābs situāciju vērtēja kā drošu, Alfa rotas virsnieki skaidri saskatīja riskus - Žadovilu ar Elizabetvilu savienoja viena šoseja, kas veda pāri vienam viegli bloķējamam tiltam pār Lufiras upi. Ienaidnieka uzbrukuma gadījumā Alfa rota būtu nošķirta no ārpasaules bez artilērijas, mīnmetējiem, pārtikas un ūdens. 5. septembrī vietējie uz Lufiras tilta izvietoja labi bruņotu kontrolposteni, tam sekoja represijas pret vietējiem vācu uzņēmējiem, kas piegādāja īriem pārtiku. Vienlaikus parādījās žandarmērijas posteņi visapkārt īru pozīcijām. Majors Kvinlans pavēlēja izveidot rotas aizsardzības pozīcijas ap nometnes perimetru un no štāba pieprasīja divus kājnieku vadus, četras bruņumašīnas un trūkstošos mīnmetējus. 13. septembrī plkst. 04.00 ANO galvenajiem spēkiem reģionā bija jāsāk operācija Morthor - Katangas separātistu valdības gāšana ar mērķi apturēt Katangas atdalīšanos no Kongo. Cilpa savilkās.

13. septembris, trešdiena

Operācijas Morthor plāna pirmajā punktā, vērtējot Katangas žandarmērijas kaujasspējas, bija minēts, ka šī formējuma disciplīna ir vāja un tā dalībniekiem nav skaidri ANO plāni. ANO izlūkošanas virsnieki kļūdaini novērtēja arī vietējo iedzīvotāju attieksmi - īri bija saņēmuši rīkojumu pasargāt vietējos iedzīvotājus, kuri pēc šādas aizsardzības nemaz tik ļoti neilgojās, un Žadovilas ielās parādījās plakāti ar tekstu «A rota - brauciet mājās!». Rota tikmēr bija izveidojusi klasiskas aizsardzības pozīcijas ap perimetru, taču trūka gan atbalsta ieroču, gan mīnu, dzeloņdrāšu un pat apgaismes raķešu. Radiosakari starp rotas vadiem bija traucēti nekvalitatīvu rāciju dēļ, savukārt sakaru iekārta ar bataljona štābu darbojās tikai retos gadījumos. Pat ANO izsniegtās zilās ķiveres patiesībā bija dekoratīvi stiklšķiedras aksesuāri, kas kaujas situācijā ne no kā nepasargāja - tas bija vēl viens apliecinājums kļūdainajam situācijas vērtējumam galvaspilsētā.

Katangas žandarmērijas automobilis.

Plkst. 07.30 īru karavīri Žadovilā bija pulcējušies uz rīta dievkalpojumu. Pēkšņi atskanēja šāvieni - tur Katangas žandarmērija džipos, kuros bija uzstādīti ložmetēji, balto virsnieku vadībā devās uzbrukumā. Īru karavīriem šis skats šķita sirreāls, jo žandarmi uzbrukumā devās, pilnā augumā stāvot braucošo džipu kabīnēs un vicinot ieročus. Uzbrucēji, paļaujoties uz kāda vietējā iedzīvotāja stāstīto, bija pārliecināti, ka visi īri tobrīd lūdz Dievu un nepaspēs izrādīt pretošanos. Taču žandarmērijas kaujiniekus sagaidīja nepatīkams pārsteigums - precīzas un nāvējošas Vickers ložmetēja kārtas. Tās sarūpēja postenī esošais seržants Džons Monagans, kurš atklāja uguni, lāga pat nepaspējis no sejas noslaucīt skūšanās putas. Mirkli pirms tam seržants bija skuvies, bet tad pamanījis tuvojošos džipus un meties pie ložmetēja. Pirms atklāt uguni, viņam gan vajadzēja vēl izpildīt ANO priekšrakstus, kas paredzēja vispirms izdarīt brīdinājuma šāvienus. Tādēļ pirmo kārtu viņš raidīja pāri pretinieka galvām, dodot vēl pēdējo iespēju katangiešiem atkāpties. Iegūtās sekundes brīdināja pārējos īrus, kas uz pozīcijām skrēja tieši no baznīcas. Tobrīd viņi varēja slavēt majoru Kvinlanu, kurš bija licis rakt akmens cietajā zemē ierakumus.

Īru karavīri sagatavo pozīcijas.


Džipi apstājās, katangieši apjukuši izlēca no transporta un sagūla zālē. Kamēr abas puses apmainījās ar retiem šāvieniem, vienības kapelāns turpat ierakumos karavīriem dalīja brokastis un svēto vakarēdienu. Situācija nebija patīkama, jo īru rota pozīcijās stāvēja ar tikai vieglajiem ieročiem rokās. Galu galā, sākotnējais īru uzdevums bija pasargāt vietējos baltos iedzīvotājus no apkārtnē esošām ciltīm, kas lielākoties bija bruņotas ar lokiem un antīkiem šaujamieročiem.
Pretēji izlūkošanas ziņojumiem īru pretinieks bija labi bruņots spēks, ko komandēja Otrā pasaules kara un Indoķīnas kara franču veterāni. Savukārt īru rotas karavīri bija labi mācīti un ar augstu disciplīnu, taču vienības virsniekiem un instruktoriem trūka kaujas pieredzes. Ziņas, ko radio saņēma īru vienība, liecināja, ka operācija Morthor ir bijusi veiksmīga, bet tas nozīmēja, ka reģionā izvietotie ANO spēki, visticamāk, ir ieguvuši iniciatīvu, un tātad nav lielas vajadzības apšaudīt žandarmērijas spēkus, kuru spēlīte tāpat ir zaudēta. Taču pretinieks gan izskatījās negaidīti apņēmīgi noskaņots un nepārprotami ieņēma pozīcijas apkārt īru aizsardzības lokam. Tādēļ Kvinlans, kurš bija profesionāls un piesardzīgs virsnieks, saņemto informāciju par papildspēku tuvošanos uzņēma ar zināmu skepticisma devu un katram gadījumam pavēlēja vīriem piepildīt visus pieejamos traukus ar dzeramo ūdeni. Piesardzība lieti noderēja, jo gaidītie īru bataljona galvenie spēki uz Lufiras tilta tā arī neparādījās.

Aplenkuma sākums

2016.gadā tika uzņemta filma Jadotville, kas precīzi ataino vēsturiskos notikumus.

Žadovila bataljona štābam nosūtīja ziņu: «Mūs apšauda.» Atbilde bija neiepriecinoša: «Mūs arī.» Rotas rīcībā bija modernas FN FAL triecienšautenes, seši 60 mm mīnmetēji, divi 84 mm prettanku granātmetēji, divas aizvēsturiskas ar ložmetējiem bruņotas bruņumašīnas, divi Otrā pasaules kara laika Vickers ložmetēji un trīs Bren patšautenes.
Plkst. 11.30 sākās nākamais uzbrukums. Šoreiz tas vairs nebija pārdrošs brauciens džipos, bet klasisks uzbrukums, ko ievadīja 75 mm lielgabala un 81 mm mīnmetēju uguns. Kareivis Bils Redijs tika ievainots labajā cirksnī. Otru lodi apturēja pie īra krūtīm piestiprinātā patronu aptvere. Īri gan izturējās pārsteidzoši mierīgi. Par spīti tam, ka īru karavīri bija gados jauni, apšaude gaidīto psiholoģisko iespaidu nedeva, jo viņi jau pamatmācību kursā bija izjutuši artilērijas uguns radīto iespaidu. Pirmā vada komandieris leitnants Līčs, sekojot anglosakšu virsnieku tradīcijai, pat vienā mierā vēroja apšaudi, kūpinot pīpi.
Sākās katangiešu uzbrukumi. Katangiešu kaujinieki nebija labi mācīti, taču viņu bija daudz un vienlaikus uzbrukumā pāri atklātam laukam metās simtiem vīru. Īru uguns pamatīgi izretināja viņu rindas, bet seržanta Kellija koriģētā vieglo mīnmetēju uguns ar trešo šāvienu iznīcināja pretinieka rīcībā esošo lielgabalu un tā munīcijas krājumus. Ziņas par lielgabala atrašanās vietu pa vēl funkcionējošo telefona līniju bija sniedzis ziņotājs, kurš simpatizēja īru karavīriem. Tikmēr Elizabetvila centās nosūtīt palīdzību. Plkst. 18.35 īru bataljona papildspēki zviedru bruņutransportieros sasniedza tiltu, taču sastapās ar spēcīgu pretinieka uguni. Bataljona štāba pavēle bija īsa: «Ja nespējat izlauzties cauri, nodariet pretiniekam iespējami lielus zaudējumus un iznīciniet iespējami daudz ekipējuma.» Apmēram stundu Žadovilā bija dzirdama kauja pie Lufiras tilta, taču pamazām tā noklusa.

Aplenkums

Pirmajā dienā īriem bija izdevies gūt vērā ņemamus panākumus, visai agresīvā manierē nodarot pretiniekam jūtamus zaudējumus. Naktī īri steigšus raka jaunus ierakumus, jo vajadzēja saīsināt aizsardzības perimetru un ieņemt pozīcijas, kas ļautu no tālākas distances pārredzēt pretinieka pārvietošanos. Karavīru morāle bija augsta. Izsakoties seržanta Valtera Higartija vārdiem: «Komandants Kvinlans karavīru acīs izauga par milzi.» Virsnieku acīs gan bija redzama vilšanās, jo īru bataljona galvenie spēki nebija spējuši sasniegt savus ielenktos biedrus.
Plkst. 5.25 sākās visai precīza rotas pozīciju apšaude ar mīnmetējiem, taču to atkal neitralizēja seržanta Kellija mīnmetēju vads. Katangiešu mīnmetēji bija ieņēmuši grūti saskatāmas pozīcijas 900 metru attālumā, taču, saņemot pretuguni, viņi nepaspēja atkāpties un viņus noslaucīja īru bruņumašīnu uguns.
Plkst. 13.00 parādījās jauns pretinieks - franču pilota vadīta reaktīvā treniņlidmašīna. ANO spēku rīcībā pirmie lidaparāti parādīsies tikai septembra beigās, tādēļ patlaban lidmašīnas bija nopietns katangiešu trumpis. Franču lidmašīna, veikusi izlūklidojumu, plkst. 15.45 nometa pirmās bumbas uz īru pozīcijām un apšaudīja tās ar ložmetējiem. Divi īru karavīri gandrīz gāja bojā, kad viņu ierakumu aizbēra tuvs bumbas trāpījums. Īriem nebija zenītieroču, tāpēc nācās izlīdzēties ar rokas šaujamieročiem. Lidmašīnu notriekt neizdevās, taču īru uguns lika franču pilotam savus pārlidojumus veikt piesardzīgāk.
Kaujas gars vairs nebija tik augsts, taču garastāvokli uzlaboja seržanta Menaghana (viņš todien izglāba abus ierakumā apbērtos karavīrus) oficiālais pieprasījums leitnantam Līčam piešķirt brīvu nedēļas nogali. Tas visiem šajā situācijā šķita tik kuriozi, ka lika pasmaidīt. Bet tikmēr īru rotas komandieris nepārtraukti saņēma telefona zvanus no Žadovilas mēra, kurš aicināja viņu padoties.
Nākamajās dienās scenārijs atkārtojās. Katru dienu un nakti mīnmetēju uguns aizsegā uzbruka katangieši. Katru dienu no bataljona štābs aicināja īrus turēties. Kādu vakaru radio operators jautāja komandierim: «Ser, vai, pēc jūsu domām, mēs tā uzvestos īstā karā?» «Nē, īstā karā mums pie jostām būtu granātas,» skanēja sarkastiska atbilde. Situācija brīžam tiešām bija sirreāla, piemēram, visu kaujaslauku štāba ēkā turpināja dzīvot kāda veca beļģu sieviete, kura atteicās evakuēties un cepa cepa karavīriem kūkas un kartupeļus.
Aplenktajai vienībai sāka izsīkt arī ūdens krājumi, tādēļ Elizabetvilā tika organizēts helikopters, kam vajadzēja īriem piegādāt ūdeni. To pilotēt brīvprātīgi pieteicās norvēģu leitnants Bjerns Hovdens. Lai gan lielākais drauds - katangiešu lidmašīna - neparādījās, helikopteram nolaižoties īru pozīcijās, to sagaidīja blīva ienaidnieka uguns. «Šautenes, vieglie ložmetēji, mīnmetēji un smagie ložmetēji - viss šāva pa mums. Es jau biju gatavs mirt. Patiešām brīnums, ka mani pat neievainoja,» vēlāk stāstīja virsseržants Pats Nevils, kuram bija uzticēts sagaidīt helikopteru. Riskantais lidojums gan izrādījās veltīgs, jo kāds «gudrinieks» bija iepildījis ūdeni kannās, kurās pirms tam bija glabāta degviela, tādēļ tas nebija dzerams. Helikopteru lodes bija tā sacaurumojušas, ka tas vairs nevarēja pacelties, un tagad arī norvēģu piloti papildināja aplenkto rindas. Tiesa, visā šajā neveiksmju virknē varēja saskatīt arī kaut ko pozitīvu. Proti, katangieši šāva tik entuziastiski, ka pilnībā demaskēja savas pozīcijas. Tādēļ īru atbildes uguns bija iznīcinoša un iemina zemē katangiešu kaujas garu - varēja redzēt, ka daļa karavīru metās bēgt un uz viņiem šāva to baltie komandieri, cenšoties tā apturēt paniku.

Sestdiena un grūtais lēmums

Viens no īru bataljona virsniekiem Kongo.

Piektdien otrais štāba mēģinājums atbrīvot ielenkto rotu beidzās asiņaini - papildspēku kolonna ne vien netika pāri tiltam, bet atpakaļceļā arī iekļuva apšaudē no slēpņa, kā rezultātā četri karavīri gāja bojā, seši pazuda bez vēsts un 12 tika ievainoti. Aplenktajiem īriem tikmēr sāka izsīkt munīcijas krājumi un jau bija jāgatavojas piestiprināt šautenēm durkļus, lai dotos tuvcīņā. Atelpas brīdis pienāca sestdienas pēcpusdienā, kad katangieši lūdza pamieru, lai iznestu no kaujaslauka savus kritušos un ievainotos.
Majoram Kvinlanam nebija viegli pieņemt pamiera piedāvājumu, jo tas ļāva pretiniekam pārgrupēties un izveidot jaunas uzbrukuma pozīcijas. Īri gan pieņēma pamieru, taču drīz vien redzēja, ka ātrās palīdzības mašīnas ne tikai izved ievainotos, bet arī pieved karavīrus tuvāk īru pozīcijām. Tikmēr ANO štābs vēl joprojām nespēja atrast diplomātisku risinājumu, savukārt izlauzties pāri tiltam viegli bruņotajiem ANO spēkiem trūka jaudas.
Sestdienas miers bija mānīgs. Drīz vien debesīs atkal parādījās katangiešu lidmašīna, tā demonstrējot pretinieka pārspēku, savukārt īriem jau bija beidzies dzeramais ūdens. Lai gan štābs turpināja solīt palīdzību, reālu izredžu uzvarēt nebija. Īru bruņuauto ložmetēji, izšāvuši vairāk nekā 15 000 patronu katrs, vairs nebija lietojami. Izlauzties no aplenkuma nebija iespējams. Tādēļ, lai gan leitnanti bija gatavi cīnīties, Kvinlans pieņēma smagu lēmumu. Plkst. 19.35 īru rota, iznīcinājusi sakaru līdzekļus un atbalsta ieročus, padevās.

Noslēgums

«Šis gan ir savāds karš,» majors Kvinlans nodomāja. Pēc uguns pārtraukšanas daudzi no algotņiem ar lepnumu viņam rādīja savas pārsietās brūces, netieši izsakot atzinību jauno un iepriekš reālā kaujā vēl nebijušo īru karavīru šaušanas prasmei. Taču paši īri bija pārguruši un izslāpuši, tādēļ nākamajā dienā īru komandieris paziņoja, ka dosies uz pilsētu sagādāt vīriem kaut ko padzerties. «Izgājienam ielās» vēl viens iemesls - vēlme noskaidrot pretinieka nodomus. Kopā ar majoru ceļā devās norvēģu pilots un divi policisti.
«Tas ir īru majors!» skanēja no visām pusēm, kad majors Kvinlans ienāca Žadovilas bārā, lai nopirktu pāris kastes alus saviem karavīriem. Majoram vajadzēja izgrūstīt jauno vīriešu pūli, kas viņam aizšķērsoja ceļu. Taču pretēji gaidītajam viņi nebija noskaņoti agresīvi - drīzāk jau vietējie bija draudzīgi un centās paspiest roku īru virsniekam, kurš vēl pirms pāris stundām bija komandējis nenoliedzami efektīvo īru karavīru uguni.
Rokā turot zilo ANO bereti, īru majors, bruņots tikai ar virsnieka autoritāti, piegāja pie bāra un nopirka alu. Dodoties projām policijas eskorta pavadībā, majors izdzirdēja kāda pretinieku algotņa jautājumu: «Mon commandant, cik vīru jūs esat zaudējis?» Kvinlans ieskatījās acīs viņa priekšā stāvošajam francūzim un atbildēja: «Nevienu.» Tā bija patiesība. Par spīti algotņu atkārtotajiem uzbrukumiem, lidmašīnas uzlidojumiem un pretinieka pusē kritušajiem un ievainotajiem 300 kaujiniekiem, majors Kvinlans varēja rakstīt savā ziņojumā: «Es ne reizes neredzēju kādu no saviem vīriem sagrīļojamies. Viņu stāja un miers zem stipras pretinieka uguns bija neatkārtojama.»

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita