Mūsdienu pilsētnieka ikdienā laika prognozes lielāko tiesu kalpo vien iespējai gausties par to maldīgumu, kad nevajadzīgi ir vai nav līdzi paņemts lietussargs. Mūsu uzticība tām ir apmēram tāda pati kā horoskopiem, kādus publicē klikšķu portāli vai it kā labo padomu žurnāliņi. Daudz nopietnāka un, protams, prasīgāka attieksme pret meteoroloģiskajām prognozēm valda lauksaimnieku, makšķernieku, sēņotāju un citu dabas mīļotāju vidū. Savukārt jūrniekiem un lidotājiem laicīgas laika ziņas ir gluži vai dzīvības un nāves jautājums.
Kara laikā tas tā patiešām ir bez jebkāda «gluži vai», meteorologiem dodot milzu ieguldījumu savu bruņoto spēku uzvarā - vai vismaz centienos to sasniegt. Tāpēc Otrā pasaules kara ietvaros norisinājās arī Ziemeļatlantijas meteokarš (North Atlantic Weather War). Tā dēvē Rietumu sabiedroto - Lielbritānijas, ASV un Kanādas, tāpat Norvēģijas, Islandes un Grenlandes - cīņu ar nacistisko Vāciju par «monopoltiesībām» fiksēt laikapstākļus Atlantijas okeāna ziemeļos un Ziemeļu Ledus okeānā.
Lai cik vareni Otrā pasaules kara pirmajos gados jutās nacistu admirāļa Kārļa Dēnica «vilku bari» - Atlantijas okeānā efektīvi sirojošās vācu zemūdeņu grupas -, tiem vienmēr bija vajadzīgs brīdis rāmas jūras. Regulāri vajadzēja uzpeldēt, lai ar dīzeļmotoriem uzlādētu kuģa akumulatorus, izvēdinātu telpas, ļautu cilvēkiem izkļūt no dzelzs «zārka» un pasildīties saulē. Turklāt virs ūdens zemūdenes pārvietojās ātrāk nekā dzelmē.
Savukārt Rietumu sabiedroto mobilizētos norvēģu jūrniekus Arktikas migla un pat vētras varēja pasargāt no ienaidnieka kreiseru un lidmašīnu uzbrukumiem. Viņi, kuģojot gar vācu okupētās dzimtenes krastiem, uz padomju Murmansku vai Arhangeļsku veda amerikāņu un britu palīdzības kravas - tankus un lidmašīnas, munīciju un ieročus, pārtiku un medikamentus. Šādas norvēģu, amerikāņu, britu un to domīniju civilo kuģu karavānas, sauktas par konvojiem, sabiedroto karaflotes dažkārt spēja/vēlējās aizsargāt diezgan vāji, un tās riskēja kļūt par vieglu medījumu vāciešiem. Protams, ja vien vācu meteorologi savās slepenajās stacijās Svalbāras arhipelāgā bija prognozējuši uzbrukumam labvēlīgu laiku.
Ģeogrāfija - sabiedroto sabiedrotā
Meteokarš bija gandrīz «spēle uz vieniem vārtiem». Tas paģērēja no vācu karaflotē, gaisa spēkos un sauszemes armijā dienošajiem meteorologiem milzumdaudz avantūriskas apņēmības, lai Trešais reihs ātri vien nekapitulētu. Otrā pasaules kara sākumā atklājās, ka britiem un amerikāņiem ir svarīga ģeogrāfiskā priekšrocība pār Vāciju: ziemeļu puslodes mērenā klimata joslā laikapstākļu noteiktie dabas procesi pārsvarā virzās no rietumiem uz austrumiem. Plašs un ienaidnieka neapdraudēts Rietumu sabiedroto meteoroloģisko staciju tīkls aptvēra gan Ziemeļameriku - ASV, Kanādu un tajā vēl neiekļauto britu Ņūfaundlendas domīniju -, gan arī Grenlandi un Islandi.
Abas šīs salas tad bija vācu «maigi» okupētās Dānijas īpašums. Taču ziemeļvalsts vēstnieka Vašingtonā «patvaļa» un pašu salinieku klusā piekrišana ļāva tām nonākt amerikāņu pārraudzībā. Islande izmantoja šādi radušos iespēju, lai 1944. gadā pasludinātu neatkarību. Arī Grenlande kara gadus aizvadīja kā faktiski neatkarīga valsts ASV aizbildniecībā. Britu rīcībā bija dati no divām novērojumu stacijām «gandrīz ienaidnieka teritorijā» - Īrijā. Pat neatkarīgi no tā, ka šī valsts tikai pirms divām desmitgadēm bija nežēlīgās neatkarības cīņās atbrīvojusies no dziļi nīsto angļu jūga un centās, cik vien iespējams (un cik ASV ļāva), saglabāt neitralitāti. Tā pat koķetēja ar Ass valstīm.
Ģeogrāfiskā privilēģija un netraucēta datu vākšana deva iespējas sabiedrotajiem izstrādāt daudz precīzākas laika prognozes nekā nacistiem. Vācu meteorologi varēja savā darbā izmantot galvenokārt laika ziņas, ko savāca un pārraidīja - izmantojot šifrēšanas mašīnu Enigma - zemūdenes vai īpaši vācu karaflotes laikapstākļu vērošanas kuģi. Tie pārsvarā darbojās Atlantijas okeāna ziemeļdaļā.
«Enigmu pasūtījāt?»
Pirmie četri tieši šādam nolūkam uzbūvēti vācu karaflotes meteokuģi jūrā devās 1940. gada vasarā, bet novembra beigās trīs jau bija iznīcināti. Turklāt britu karalisko floti tos medīt mazāk motivēja vajadzība atstāt vācu floti un aviāciju bez laika ziņām, kā iespēja sagrābt Enigmu un kodu žurnālus. Atšķirībā no zemūdenēm šie kuģi bija pavisam viegli notverami, pat neapbruņots mērķis. Arī to apkalpes, krītot gūstā, ne vienmēr paguva pilnībā iznīcināt ierīci un kodus.
Pēc tam nacisti meteoroloģijas pētījumu vajadzībām pielāgoja zvejas kuģus. No tiem, šķiet, zināmākais ir Lauenburg - pārbūvēts traleris ar apmēram divdesmit cilvēku apkalpi un astoņiem meteorologiem. Šo kuģi 1941. gada jūnija beigās uz ziemeļaustrumiem no Jana Maijena salas sagrāba īpaši šādam nolūkam sūtīta četru britu karakuģu grupa. Minētā sala, kas atrodas uz ziemeļiem no Islandes, pieder Norvēģijai, taču vāciešiem to neizdevās okupēt. Uz tās darbojās sabiedroto meteorologi un radiolokācijas ierīces. Nacisti neveiksmīgi centās te izvietot savu slepeno meteostaciju.
Uzbrukumu flotei pasūtīja - izskaitļojot kuģa atrašanās vietu - britu izlūkdienesta kriptogrāfi no toreiz pilnīgi slepenā, bet nu jau pusgadsimtu slavenā Blečlijparka. Lauenburg komanda tika sagūstīta, bet pats kuģis nogremdēts, sašaujot ar lielgabaliem. Britu jūrnieki ieguva pavisam nesen ieviestos jaunos kodu žurnālus un Enigmas detaļas, kas palīdzēja Blečlijparkā turpināt atšifrēt vācu radioziņojumus.
Vācu meteokuģi izrādījās pārāk nedrošs līdzeklis datu ievākšanai. Savukārt Rietumu sabiedrotie tādus varēja izmantot daudz veiksmīgāk. Arī pēc kara, noslēdzot starptautisku līgumu, vairākas valstīs izveidoja Ziemeļatlantijā kopēju šādu kuģu tīklu. Līgumu (kā vēlāk secināja - pārsteidzīgi) atcēla 1985. gadā, jo meteoroloģiskās jūras bojas un Zemes mākslīgie pavadoņi šķita darbojamies efektīvāk. Pēdējais meteokuģis, norvēģu Polarfront (īpaši būvēts 1975. gadā), savu misiju beidza 2010. gadā un patlaban kalpo arktiskajam tūrismam.
Pārdrošāk ir drošāk
Arī īpaši aprīkotas meteoroloģiskās izlūklidmašīnas izrādījās neefektīvas. To darbības rādiuss bija degvielas tvertņu un sliktu laikapstākļu ierobežots, paši lidaparāti - viegli atrodami un iznīcināmi. Zemūdenes, regulāri ziņojot par laikapstākļiem, tika pakļautas pārmērīgam riskam - sabiedrotie, peilējot to radiopārraides, varēja «vilkus» izsekot un sabombardēt.
Tāpēc vācu meteorologi izvēlējās risinājumu, kas mums šodien droši vien izklausās pavisam neprātīgi - ar kuģu, zemūdeņu vai lidmašīnu palīdzību veidot novērojumu stacijas dziļā ienaidnieka aizmugurē. Taču viņiem pašiem risks šķita pietiekami racionāls: ir ļoti viegli noslēpties Arktikas sniegoto tuksnešu platumos, jo īpaši tad, ja tie ir pilnībā neapsargāti.
Tālākais rietumu punkts, ko sasniedza vācu laika ziņu vācēji, bija Martina līcis Labradoras pussalas pašos ziemeļos. Tas ir vienīgais fiksētais vāciešu iebrukums Ziemeļamerikas sauszemē. Tur 1943. gada oktobrī zemūdens U-537 apkalpe un divi meteorologi uzstādīja automātisku laika datu vākšanas staciju Kurt (Wetter-Funkgerät Land-26). Tā sastāvēja no desmit metāla cilindriskām ierīču un niķeļa-kadmija bateriju tvertnēm (vizuāli visai līdzīgām klasiskajām 200 litru benzīna mucām), desmit metrus garas radioantenas un mazāka masta ar vēja ātruma un virziena noteicējiem. Kaut vieta tika izvēlēta tādēļ, ka tur nemēdza uzturēties inuīti (saukti arī par eskimosiem) jeb vietējie pamatiedzīvotāji, vācieši ap staciju izmētāja tukšas amerikāņu cigarešu paciņas. Viņi pat mazliet pārcentās, vienu no tvertnēm marķējot ar uzrakstu Kanādas meteoru dienests. Tā bija dubulta kļūda: šāda dienesta Kanādā nebija, turklāt Ņūfaundlendas domīnija šajā valstī iekļāvās vien 1949. gadā.
Stacija ik pēc trijām stundām sūtīja divu minūšu ilgu laikapstākļu ziņojumu. Taču pēc dažu dienu darbošanās radiosignāls kļuva arvien vājāks un triju nedēļu laikā pazuda pavisam. Pēc kara Kurt, visu aizmirsts, tika pavisam nejauši atklāts 1977. gadā, bet 1981. gadā nogādāts Kanādas Kara muzejā.
Taču automātiskā stacija spēja darboties pat sešus mēnešus - atkarībā no tai nodrošinātā bateriju daudzuma. Pavisam Siemens koncerns uzbūvēja 26 eksemplārus. No tiem četrpadsmit tika izvietoti dziļi Arktikā - Grenlandē, Lāču salā un Svalbāras arhipelāgā (abi pieder Norvēģijai), kā arī Franča-Jozefa zemē (PSRS/Krievija). Piecas automātiskās stacijas tika izvietotas Barenca jūras krastos. Savukārt otra Ziemeļamerikai domātā ierīce tā arī netika tur uzstādīta.
Protams, ar to vien nepietika, un pašiem vācu meteorologiem nācās kļūt par spiegiem. Pēc triju mēnešu ilgām mācībām Sudetu kalnu Čehijas daļā jeb Krkonošē viņi devās misijās ienaidnieka aizmugurē, apbruņoti ar strēlnieku ieročiem aizsardzībai un medību bisēm. Komandas tika apgādātas ar slēpēm, roņādas apģērbu, suņu pajūgiem, saliekamām mītnēm un visu citu arktiskai misijai nepieciešamo.
Ir zināmas vismaz piecpadsmit šādas stacijas. Astoņas no tām tika izveidotas Svalbārā (citos avotos min, ka deviņas). Četras - dažādās Grenlandes daļās. Pa vienai - Franča-Jozefa zemē, Lāču salā un (peldoša) Grenlandes jūrā. Komandā vidēji bija ap desmit vīru, kaut gan dažas stacijas iztika vien ar diviem meteorologiem. Daļu no tām sabiedrotie laika gaitā uzgāja un iznīcināja, bet citas, kas atradās Svalbārā, pretinieka neatklātas darbojās vēl arī 1945. gadā.
Nejauši nošautais Grenlandes aizstāvis
Kara laikā ASV veica iespaidīgus ieguldījumus pasaules lielākajā salā, kas kļuva par to protektorātu. Tur cēla radiolokācijas stacijas un, protams, meteostacijas, militārās bāzes un ostas to apgādei. Sabiedrotajiem Grenlande bija stratēģiski svarīga alumīnija ražošanai nepieciešamo kriolīta atradņu dēļ. Taču lielvalsts ne spēja, ne arī gribēja kontrolēt gandrīz 3000 kilometrus garo salas austrumu piekrasti.
To uzņēmās salinieku pašpārvalde, no vietējiem medniekiem izveidojot... 15 vīru lielu suņu kamanu patruļvienību. Tā kļuva par pamatu apmēram tikpat lielajai Dānijas armijas arktiskajai elites komandai Sīriuss. Tiek apgalvots, ka vietējā vara bija centusies nokārtot visas formalitātes, lai uz šiem vīriem attiektos Ženēvas karagūstekņu konvencija un vācieši viņus nenošautu kā tās nesargātos partizānus. Vienība sadarbojās ar polārlapsu medību uzņēmumu Nanok. Tas pašā Ziemeļaustrumu Grenlandes galā bija izveidojis daudzas drošas būdiņas, kurās medniekiem patverties.
Slepeno vācu meteostaciju meklēšana un atklāšana bija patrulētāju prioritāte. Vienu no tām, 1942. gada augustā izveidoto Holzauge («koka acs», izlūklidmašīnu iesauka) ar 17 cilvēku komandu, viņi atklāja nākamā gada martā. Meteorologi ar ložmetēju nošāva kaprāli Eli Knudsenu, kurš tādējādi tika ierakstīts vēsturē kā vienīgais Otrajā pasaules karā kritušais Grenlandes karavīrs. Vācieši gan taisnojās, ka gribējuši tikai apšaut pajūga suņus, bet cilvēkam trāpīts nejauši...
Divi Knudsena biedri tika sagūstīti, bet vēlāk izbēga un pat paķēra līdzi meteorologu komandieri. Pēc viņu sniegtās informācijas amerikāņu bumbvedēji, izlidojot no Islandes, staciju maija beigās sabombardēja. Vācieši jūnijā divos lidmašīnas reisos tika evakuēti no tās drupām. Pēc tam 1944. gada pavasarī aviācijas uzlidojums iznīcināja vēl vienu meteostaciju, bet otra pēc sešu grenlandiešu lielas patruļas uzbrukuma, kurā tika nogalināts vācu virsnieks, tika evakuēta.
Pēdējo - Edelweiß II ar divpadsmit cilvēkiem - 1944. gada novembrī atrada un iznīcināja ASV Krasta apsardzes ledlauža 250 vīru liela desanta komanda. Uzbrukums tika filmēts un no tā tika izveidots sižets amerikāņu kinohronikai. Par uzvarētāju trofeju kļuva arī uz staciju no okupētās Norvēģijas sūtītais vācu apgādes kuģis, tam papildinot Krasta apsardzes floti.
Divi mielasti ar dažādām sekām
Vispazemojošāko sakāvi vācu meteorologi cieta stacijā Schatzgräber («dārgumu meklētājs») - vienīgajā, ko nacistiem izdevās uzcelt PSRS teritorijā. Tā no 1943. gada septembra darbojās Ziemeļu Ledus okeānā, Franča Jozefa Zemes arhipelāgā ietilpstošās Aleksandras Zemes ziemeļos. Desmit cilvēku lielās komandās rīcībā bija aerodroms un rezerves bāze, apdzīvoto teritoriju aizsargāja mīnulauki, kas, pateicoties bijušā stacijas meteorologa pēc atmiņas sagatavotam plānam, tika likvidēti vien pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.
Šo staciju tās desmit cilvēku personālam, steigšus evakuējoties ar lidmašīnu, nācās pamest 1944. gada jūlijā. Tad gandrīz visa komanda saslima ar trihinelozi pēc tam, kad bija mielojusies ar leduslāča gaļu. Dzīvnieka nomedītājam un vienlaikus pavāram nez kāpēc sagribējās to servēt jēlu - sakapātu kā tartaru. Vesels palika tikai mediķis, jo viņš bija veģetārietis.
Komandas glābšanai nosūtītā četrmotoru izlūkošanas un kravas lidmašīna Focke-Wulf 200 Condor, nosēžoties stacijas lidlaukā, sabojāja šasiju. Lai nogādātu tās remontam nepieciešamās detaļas, no Francijas dienvidiem uz Norvēģijas ziemeļiem nācās doties sešmotoru amfībijlidmašīnai Blohm & Voss BV 222. Degvielas trūkums tolaik jau bija mokoša Luftwaffe problēma, taču vācieši savējos nepamet...
Tādā veidā visi ieguldījumi un pūliņi, ko ar paša Hitlera pavēli ieguldīja stacijas izveidē, tika viegli palaisti Arktikas ledainajā vējā. PSRS par Schatzgräber uzzināja tikai 1947. gadā, kad to nejauši uzgāja kara lidotājs, meklējot piemērotu vietu padomju polārstacijai.
Savukārt Špicbergenas, Svalbāras lielākās salas ziemeļaustrumos izvietotās stacijas Haudegen, kas ierīkota 1944. gadā, liktenis var pakalpot kā pierādījums šādu riskantu misiju veiksmīgai izdzīvotspējai. Tās komanda bija pēdējā Trešā reiha militārā vienība, kas sabiedrotajiem norvēģu roņu zvejas kuģa kapteiņa personā padevās vien 1945. gada 4. septembrī. Turklāt meteorologi padevās aiz pilnīgi brīvas gribas - tiek apgalvots, ka stacijā ēdamā un degvielas krājumu esot pieticis vēl pāris gadiem. Tas vien uzskatāmi apliecina, cik stratēģiski nozīmīgs vāciešiem bija laika ziņu dienests. Stacijas 11 vīru komandu vadīja zonderfīrers Vilhelms Dege (1910-1979) - ģeogrāfs un ģeologs, kurš bija pētījis Svalbāru pirms kara. (Par zonferfīreriem titulēja civilistus, kuriem uzdeva vadīt militāras vienības. Tāpēc Degem nebija nekāda sakara ar SS, kaut arī esesiešiem bija savi civilistu zonderfīreri.)
Uzzinot, ka Vācija ir sakauta, meteorologi drīz vien saprata, ka par viņiem visi ir aizmirsuši. Komanda centās sazināties ar sabiedrotajiem un turpināja vākt laika ziņu datus, sūtot tos atklātā tekstā. Taču norvēģiem līdz Haudegen sanāca aizkuģot vien gandrīz četrus mēnešus pēc kara beigām. Pirms oficiāli padoties, komanda no saviem krājumiem (vācu uzturdevās bija arī alkohols) sarīkoja jūrniekiem pamatīgu mielastu.
Pēc tā Dege kuģa kapteiņa priekšā ceremoniāli nolika uz galda savu pistoli. Komanda uzspridzināja stacijas aizsardzībai izvietotās mīnas un izšāva gaisā daļu savas munīcijas. Pārējā - slēpnī kopā ar ieročiem un Deges dienasgrāmatām - tika atrasta 1985. gadā, kad pamestajā stacijā kopā ar norvēģu kara muzeja ekspedīciju ieradās zonderfīrera dēls. Līdz ar to Otrais pasaules karš bija beidzies arī Svalbārā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita