1924. gada Ziemassvētku priekšvakarā pašā Lietuvas pierobežā esošajā Gārsenē vietējie iedzīvotāji bija stipri pārsteigti. Lauksaimnieku Indānu apsaimniekotajā tīrumā, kas bija līdzens, bez grāvjiem un tobrīd sasalis, nolaidās lidmašīna. Toreiz lidmašīna lauku iedzīvotājiem bija kas līdzīgs kosmosa kuģim mūsdienās - visi par tām bija dzirdējuši, bet savām acīm tā īsti neviens redzējis nebija. Todien Indānu laukā ar lidaparātu nolaidās Latvijas armijas Aviācijas skolas priekšnieks Jānis Indāns, kurš atlidoja paciemoties pie sava tēva Ziemassvētkos.
Virsnieks - artilērists
Ģenerāļa likteni var uzskatīt par tipisku latviešu karavīra pagājušā gadsimta gaitas aprakstu - dzimis Krievijas impērijā, dienējis un virsnieka pakāpi ieguvis cara armijā, vēlāk, dibinoties Latvijas valstij, pārnācis tās karaspēkā, ar savu talantu un darbu nodrošinājis ievērojamu karjeru Latvijas armijā, bet, sākoties padomju okupācijai, ticis samalts lielās Austrumu impērijas represīvās sistēmas dzirnakmeņos.
Nākamais Latvijas armijas aviācijas ģenerālis Jānis Indāns dzimis 1895. gada 28. februārī Ilūkstes apriņķa Gārsenes pagasta Indānos lauksaimnieka ģimenē. Indāni bija Jāņa vecāku mājas, ko viņi bija iepirkuši kā jaunsaimniecību no vietējā muižnieka. Samērā labā rocība ļāva Jānim mācīties Viļņas Ķīmiskās tehnoloģijas vidusskolā, kura gan bija jāpabeidz Kazaņas pilsētā, jo uz turieni skolu evakuēja, kad 1915. gadā vācu karaspēks tuvojās Viļņai. Vidusskolas atestātu Indāns saņēma 1916. gadā - tas bija laiks, kad pāri Krievijas impērijas rietumu provincēm jau trešo gadu brāzās Pirmā pasaules kara vētras. 1916. gada jūnijā Indāns iestājās Petrogradas Tehniskajā artilērijas skolā un tā paša gada oktobrī pabeidza paātrināto virsnieka kursu, iegūstot pirmo kara laika virsnieka dienesta pakāpi - praporščiks. Pēc dienesta pakāpes iegūšanas viņu norīkoja dienēt Krievijas 5. armijas štāba artilērijas daļā. Šī armija atradās frontē Latvijas teritorijā: Jēkabpils-Daugavpils sektorā, tādēļ var teikt, ka jaunā virsnieka kara gaitas noritēja gandrīz blakus dzimtajām vietām. Neraugoties uz štāba darbinieka statusu, praporščiks Jānis Indāns paguva arī pakarot Pirmā pasaules kara frontē un 1917. gada aprīlī viņu ievainoja. Septembrī Indānam piešķīra nākamo Krievijas armijas virsnieka dienesta pakāpi - podporučiks, oktobrī sekoja vēl viens ievainojums, un tad jau vecās Krievijas armija sāka brukt, jo Pēterburgā «galma apvērsuma» dēļ varu ieguva kreisi radikālā lielinieku partija.
1918. gada februārī bijušais cara armijas virsnieks Indāns nokļuva uzbrūkošās vācu armijas gūstā, kur sabija gandrīz gadu, mājās Gārsenes pagastā atgriežoties decembrī, jau pēc Vācijas kapitulācijas karā. Ziņas par 1918. gada 18. novembrī Rīgā dibināto Latvijas Republiku līdz Gārsenei vēl nebija īsti nonākušas. Šajā laikā Latvijas teritorijā sākās Padomju Krievijas Sarkanās armijas uzbrukums, un līdz 1919. gada janvāra beigām lielinieki kontrolēja gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot nelielu teritoriju ap Liepāju. Jaunā vara ar aizdomām izturējās pret visiem vecās Krievijas armijas virsniekiem, un Indāns trīs mēnešus sabija lielinieku apcietinājumā, tomēr, tā kā padomju varai bija jācīnās ar «vispasaules imperiālismu», bijušā virsnieka J. Indāna kaujas pieredze šķita noderīga arī proletariāta diktatūrai, 1919. gada aprīlī viņu mobilizēja Sarkanajā armijā. Cīņa par «strādnieku-zemnieku labklājības valsti» tomēr nebija Jāņa mērķis, un, līdzīgi daudziem nacionāli noskaņotiem karavīriem, viņš dezertēja, pārejot Lietuvas armijas pusē.
Sēlijas «zaļo» vadonis pret «sarkanajiem»
Pirmie nelielie nacionālo partizānu pulciņi Augškurzemē jeb Sēlijā sāka parādīties maijā, pēc Rīgas atbrīvošanas no lielinieku varas. Šīs no vietējiem iedzīvotājiem stihiski veidotās, slikti organizētās un apbruņotās grupas cerēja paātrināt Sarkanās armijas vienību atkāpšanos un pasargāt savus vietējos īpašumus un saimniecības no izlaupīšanas, ar ko nereti nodarbojās lielinieku marodieri. Atsevišķas partizānu grupas darbojās Kaldabruņas-Bebrenes un Dvietes rajonā, Rubeņu-Podumajas rajonā, bet mazākā grupa Ilzes-Akmeņupes-Jelovkas apdzīvoto vietu rajonā. Šīs stihiski veidotās grupas bija bruņotas ar no zemes izraktām šautenēm un patronām, medību bisēm un lielinieku aktīvistiem atņemtiem revolveriem.
«Maija mēnesī līdz lielinieku izdzīšanai no Rīgas mēs savās meža slēptuvēs bijām nedroši un nekur aktīvi neparādījāmies. Nevarējām arī koncentrēties lielākos pulciņos, jo pa ceļiem un sētām visapkārt staigāja visādi Sarkanās armijas revizori, komisāri un izpildu komitejas varas vīri. Sastopoties pa 2-3 vīri, mēs pārspriedām dažādus frontes jautājumus un arī paši savu stāvokli. Tā apspriežoties, mēs pārliecinājāmies, ka mūs visus vada viena doma - ne par kādu maksu neiet līdzi Sarkanajai armijai uz Krieviju, bet slēpties mežos un izdevīgā brīdī pacelt mūsu vājos ieročus par savu tēvu zemi,» tā par šo laiku raksta bijušais Augškurzemes partizānu pulka 3. rotas komandieris, kapteinis Jānis Valdmanis.
8. jūnijā partizānu grupa, cenšoties aizkavēt lielinieku rekvizēto lopu izvešanu uz Līvāniem, uzbruka Gārsenes pagastmājai, kur bija izvietojusies pagasta izpildkomiteja. Lai arī uzbrukums vairāk bija demonstratīva rakstura, tomēr tas izraisīja plašu rezonansi Ilūkstes apriņķī. «Par šo notikumu ļaudīs jo ātri izplatījās dažādas valodas, viena par otru fantastiskāka. Mūsu rindas mežā vairojās, un 9. jūnijā mēs jau bijām kopā 16 bruņoti vīri,» atceras J. Valdmanis. Minētajā datumā, 9. jūnijā, Gārsenē ieradās lielinieku soda ekspedīcija 50 bruņotu sarkanarmiešu sastāvā. Partizāni pret šo vienību atklāja uguni no meža, bet sava nelielā skaita dēļ atklātā kaujā iesaistīties nespēja. Savukārt soda ekspedīcija, ciešot zaudējumus, neuzdrošinājās uzbrukt partizāniem un bija spiesta atkāpties. 10. jūnijā partizānu vienība virsleitnanta Īvāna vadībā uzbruka un padzina kādu sarkanarmiešu vienību no Bebrenes muižas.
13. jūnijā Rubeņu muižā ieradās virsleitnants Jānis Indāns un paziņoja, ka viņš sākšot dibināt lielāku karaspēka daļu no Augškurzemes mežos esošajām partizānu grupām. Šajā pašā dienā Lietuvas armijas Panevēžas grupas komandieris izdeva pavēli par atļauju Indānam formēt karaspēka grupu no Augškurzemes mežos esošajiem bruņotajiem partizāniem un uzņemt šo karaspēka vienību Lietuvas armijas operatīvajā pakļautībā un intendantūras apgādībā kopējai cīņai pret lieliniekiem. 19. jūnijā atļauju pulka dibināšanai deva Lietuvas armijas virspavēlnieks ģenerālis Silvestrs Žukausks.
Reālā pulka dibināšana sākās 22. jūnijā Asares muižā, kur bija izvietots jaundibināmās vienības štābs. Pulka komandieris savā pavēlē vienībai Nr. 1 norādīja, ka tobrīd pulka sastāvā bijis 161 karavīrs pēc saraksta. Tāpat pavēlē minēts, ka Jānis Indāns pulka dibināšanas un tālākās darbības jautājumos ir kontaktējies ar Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulka komandieri pulkvedi Jūliju Jansonu. Regulāru sakaru ar Ziemeļlatvijas brigādi gan tobrīd Augškurzemes partizāniem nebija, izņemot vēl 18. jūnijā no 1. Valmieras kājnieku pulka saņemto sūtījumu: desmit šautenes un 4000 patronas. 23. jūnijā pulka komandieris Indāns izdeva proklamāciju visiem iedzīvotājiem, ka Augškurzemes partizānu pulks ir vienīgā likumīgā vara novadā un solās cīnīties par neatkarīgu Latvijas Republiku, pār tās likumīgo valdību atzīstot Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību Liepājā. Tobrīd Ulmaņa valdība vēl atradās uz kuģa Saratov, un reālas varas Kurzemē tai nebija - acīmredzot tāpēc Indāns pagaidām vēl nemēģināja uzņemt sakarus ar Jāņa Baloža komandēto Latviešu Atsevišķo brigādi jeb Dienvidlatvijas armijas grupu.
Augškurzemes partizānu pulks savā turpmākajā kaujas darbībā atradās Lietuvas armijas vadības operatīvajā pakļautībā. Jūlija sākumā Lietuvas armijas Panevēžas atsevišķais bataljons atsūtīja sakaru nodibināšanai uz pulka štābu Asarē dažus sakarniekus, kas ievilka tiešo telefona līniju, kā arī vairākus karavīrus. Augškurzemes partizānu pulka grupa piedalījās Lietuvas armijas uzbrukumā Daugavpilij 1919. gada 6.-11. jūlijā, nodrošinot Lietuvas armijas kreisā flanga piesegšanu un piedaloties kaujās pret lieliniekiem pie Bebrenes, 10. jūlijā ieņemot šo apdzīvoto vietu. Pēc kaujām pie Bebrenes pulks ieņēma aizsardzību līnijā Ancene-Rubene un gar Daugavas krastu. Jūlija vidū bija nodibināti sakari ar jau apvienotās Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulku (bijušo Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras kājnieku pulku), kas bija izvietojies pie Līvāniem. Pulka štābs joprojām atradās Asarē. Šajā laikā pulkā pēc saraksta bija 600 vīru, pulks bija bruņots tikai ar strēlnieku ieročiem, bruņojumā bija seši balsta ložmetēji un astoņi rokas ložmetēji. Apgādē ar pārtiku pulks balstījās pamatā uz rekvizīcijām un brīvprātīgiem ziedojumiem no vietējiem iedzīvotājiem, jūlija beigās saņemot arī nelielus pārtikas sūtījumus no 4. Valmieras kājnieku pulka noliktavām. Tāpat pulka kaujasspēju nodrošināšanai bija izveidotas kurpnieku, skroderu, galdnieku, kalēju un ieroču remonta darbnīcas.
Vēlāk par kauju nopelniem cīņās Augškurzemē Jānis Indāns saņēma Lāčplēša Kara ordeni - Latvijas Republikas augstāko militāro apbalvojumu. Neatkarības kara laikā Indāns vēl dienēja kā Ilūkstes apriņķa kara komandants un bija 3. Jelgavas kājnieku pulka bataljona komandieris.
«Viņš lidošanu mīl un lido ļoti daudz…»
Neatkarības karš beidzās ar Latvijas armijas uzvaru un visu ienaidnieku izdzīšanu no valsts teritorijas. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju mūsu valsts bruņotie spēki pamazām sāka pāriet uz miera laika štatu. Tomēr laikā, kad miers vēl oficiāli nebija iestājies, 1920. gada janvārī, Jāni Indānu no 3. Jelgavas kājnieku pulka pārcēla uz Armijas Aviācijas parka darbnīcu un ieskaitīja jaundibinātajā kara Aviācijas skolā par teorētisko disciplīnu (zīmēšana, automācība, reglamenti, ierindas mācība) pasniedzēju. Tā sākās jaunā virsnieka gaitas Latvijas kara aviācijā. Vienlaikus ar pasniedzēja darbu Indāns sāka apgūt arī praktisko lidošanu un tā paša gada martā sāka mācīties Aviācijas skolas 1. lidkursā, ko pabeidza jūnijā. Viņa pirmais patstāvīgais lidojums notika 1920. gada 21. augustā ar skolas mācību lidmašīnu «Albatros II». Pēc Aviācijas skolas pabeigšanas kapteiņa pakāpē paaugstināto Indānu sākumā ieskaitīja Armijas galvenajās mehāniskajās darbnīcās, bet no 1921. gada aprīļa viņš sāka savas dienesta gaitas Latvijas armijas Aviācijas divizionā (1926. gadā Aviācijas divizionu pārveidoja par Aviācijas pulku). 1921. gada 11. augustā Indānam ar Apsardzības ministra pavēli tika piešķirts kara lidotāja nosaukums un kara lidotāja tiesības.
1922. gadā Indāns pildīja Aviācijas diviziona komandiera palīga pienākumus, bet 1923. gadā kļuva par Aviācijas skolas priekšnieku. Šajā amatā viņš izpildīja arī praktiskās lidapmācības instruktora pienākumus, jo, kā par viņu bija izteicies vēlākais Aviācijas pulka komandieris pulkvedis A. Skurbe, «viņš lidošanu mīl un lido ļoti daudz…». 1925. gada 29. jūlijā J. Indānu paaugstināja dienesta pakāpē par pulkvedi-leitnantu, un viņš vairākkārt pildīja Aviācijas pulka komandiera pienākumus.
Vēl jāpiemin viņa aktīvā darbība līdztekus dienestam kara aviācijā. Kopā ar daudzajiem pirmajiem neatkarīgās Latvijas lidotājiem un aviācijas speciālistiem J. Indāns aktīvi līdzdarbojās arī civilās aviācijas jomā - Latvijas Aerokluba valdē, tā veicinot civilās aviācijas attīstību. 1928. gadā Indāns uz diviem gadiem nonāca arī diplomātiskajā dienestā, jo pēc piekomandēšanas Armijas komandiera štāba Operatīvajai daļai sāka pildīt militārā atašeja (toreiz militāros atašejus sauca par kara aģentiem) pienākumus Lietuvā, šajā amatā bija līdz 1929. gada oktobra beigām.
1930. gadā Indāns, kurš jau bija ieguvis nākamo - pulkveža - dienesta pakāpi, atgriezās Aviācijas pulkā, kļūstot par Tālas izlūkošanas eskadriļas komandieri un pievēršoties savam galvenajam aviācijas hobijam - tālo grupveida reprezentācijas pārlidojumu organizēšanai kaimiņvalstīs un pārējā Eiropā. Parasti šo pārlidojumu dalībnieki bija augstākie un pieredzējušākie Aviācijas pulka lidotāji - virsnieki, eskadriļu komandieri dažu virsdienesta instruktoru pavadībā. Indāns pavisam piedalījās piecos šādos pārlidojumos: 1930. gada jūlijā - apkārtlidojums Latvijai, 1930. gada septembrī - apkārtlidojums Eiropai, 1935. gada jūlijā - apkārtlidojums Latgalei, 1935. gada martā - pārlidojums uz Lietuvu, 1936. gadā - Eiropas hidroaviācijas pārlidojums. Šī pēdējā pārlidojuma laikā mērots 6210 km attālums, deviņu dienu lidojumā pabūts desmit valstīs un lidotāji nolaidušies 22 hidrodromos.
Vēl 1934. gadā Indāns par savu aktīvo darbību Latvijas kara aviācijas organizēšanā un tālo pārlidojumu veikšanu saņēma Starptautiskās lidotāju līgas Kliforda Harmona labākā lidotāja ceļojošo balvu - lielu sudraba statuju ar starptautisku aviācijas simboliku.
Paralēli lidošanai Indāns sāka studijas Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu nodaļā, kā arī vairākus gadus bija žurnāla Aizsargs redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis. No 1934. gada viņš sāka pildīt arī civilās aviācijas inspektora pienākumus. 1935. gada augustā pulkvedi Jāni Indānu iecēla par Latvijas armijas Aviācijas pulka komandieri, šajā amatā viņš sabija līdz 1937. gadam, kad kļuva par civilās aviācijas inspektoru Latvijas armijas Tehniskās divīzijas pārvaldē, taču arī tad turpināja lidot.. Žurnāls Spārnotā Latvija par viņu rakstīja: «Tiešām, starp aviācijas darbiniekiem nav daudz tādu, kas līdztekus administratīvajam darbam prastu atrast laiku arī praktiskajai lidošanai. Jāzina, ka pulkveža Indāna darbs kara aviācijas skolā prasa tik daudz laika, ka tiešām ir vajadzīga liela enerģija un fiziska izturība, lai pēc darba štābā un aviācijas skolā vēl rastos vēlēšanās doties uz tālo aerodromu, sēsties lidmašīnā un pavadīt dažas stundas gaisā.»
1940. gada vasaras traģiskie notikumi skāra arī Indānu. Sākums gan briesmas nesolīja, jo pēc okupācijas varai nevēlamā ģenerāļa Jāzepa Baško atvaļināšanas no armijas Indānu, paaugstinātu par ģenerāli, 1940. gada augustā iecēla par armijas aviācijas priekšnieku. Taču drīz vien Latvijas valsts, tāpat kā tās armija, bija likvidēta. Novembrī Indānu no bruņotajiem spēkiem atvaļināja. 1941. gadā līdzās daudziem tūkstošiem citu latviešu karavīru savu Golgātas ceļu sāka arī atvaļinātais ģenerālis Jānis Indāns. 14. martā Padomju Savienības represīvās iestādes viņu apcietināja, aizveda uz Maskavu, apsūdzēja dzimtenes nodevībā un 18. jūlijā piesprieda nāves sodu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita