1967. gadā četru mēnešu ilgā ceļojumā 26 gadus vecais Džons Donahju apciemoja četrus savus draugus Vjetnamā, bruņojies tikai ar alu, patriotismu un piedzīvojumu garu. Par 8000 jūdžu garo ceļojumu desmitiem gadu klīda leģendas, līdz beidzot tās iemūžināja grāmata The Greatest Beer Run, kas 2022. gadā tika ekranizēta Holivudas filmā.
1967.gada novembris. Vjetnamā jau 12 gadus plosās asiņains karš, un jau otro gadu tā smagumu uz saviem pleciem iznes ASV armija. Karš, kura mērķis bija apturēt komunisma izplatību, nu bija pārvērties par asiņainu cīņu, kurai nebija redzamas beigas. Bet, kamēr amerikāņu jūras kājnieki cīnās džungļos, kādā Ņujorkas bārā neliela vīru kompānija malko alu. Viens no viņiem bija Džons Donahju, saukts par Čiku - savu laiku jau nodienējis jūras kājnieks, kurš Filipīnās un Japānā pavadīja laiku no 1958. līdz 1964. gadam.
Bārā, kas atradās Ņujorkas īru rajonā, vīri apsprieda Vjetnamas karu un īgņojās par arvien pieaugošo pretkara kustību. Vienā no tikšanās reizēm bāra īpašnieks, mūžam smaidīgais Džordžs Linčs, izmeta domu: «Vai nebūtu forši, ja mēs varētu vienkārši aizbraukt uz Vjetnamu un aizvest vīriem alu?» Pa jokam pamestā doma aizķērās Donahju galvā, prasot risinājumu. Bijušais jūras kājnieks un tirdzniecības flotes jūrnieks visu savu dzīvi bija meklējis piedzīvojumus; 1967. gadā Donahju pat pieteicās brīvprātīgi doties uz Vjetnamu, taču saņēma atteikumu - 26 gadus vecais atvaļinātais jūras kājnieks ar sešu gadu dienesta pieredzi karam, kurā bija jādodas tikko vidusskolu pabeigušiem zēniem, skaitījās par vecu.
Es nospriedu: «Man ir visi nepieciešamie dokumenti, lai aizbrauktu uz Vjetnamu kā civilists. Man ir brīvs laiks. Varbūt es varētu to izdarīt. Nē, man tas tiešām ir jāizdara!» Donahju prātoja. «Labi, Džordž, sagādā man sarakstu ar puišiem un viņu vienībām, un nākamreiz, kad būšu tur, es aizgādāšu viņiem alu.» Viņš nolēma doties no Ņujorkas betona džungļiem uz Vjetnamas zaļo elli, bruņojies tikai ar mugursomu, kas pilna ar alu.
«Tie bija citi laiki - mēs visi bijām ļoti patriotiski. Man vienkārši šķita, ka tā ir laba ideja doties uz Vjetnamu un uzlabot morāli vīriem, kas tur cīnījās,» vēlāk savu lēmumu skaidroja Donahju. Tobrīd jau 28 Invūdas rajona iedzīvotāji - lielākoties 18 un 19 gadus veci puiši, iesaukti dienestā tieši pēc vidusskolas - bija no Vjetnamas atgriezušies cinka zārkos. Viņu bērēs piedalījās daudzi iedzīvotāji, kuri viens otru pazina jau no bērna kājas. Vienu no puišiem, kurš vēl karoja Vjetnamā, sauca Tomass Kolinss, un viņa māte, padzirdējusi par Donahju plāniem, centās ar asarām acīs iespiest Čikam saujā 100 dolārus sīkās banknotēs. Donahju atteicās, jo naudu viņam nevajadzēja, turklāt arī nevēlējās uzņemties atbildību meklēt jauno Kolinsu pa visu frontes līniju simts dolāru dēļ.
Gatavošanās
Vakarā pie alus kausa tapa saraksts ar pusduci ASV karavīru, kas uz Vjetnamu bija aizsūtīti no Invūdas rajona: Tomijs Kolinss, Džoijs Makfadens, Ričs Reinoldss, Kevins Maklūns, Riks Dugans, Bobijs Papass. «Dievs, sargi Čikiju! Dievs, sargi Ameriku!» noaurojās bāra īpašnieks, atsakoties tovakar pieņemt naudu par alu no Donahju.
Divu mēnešu laikā Čiks bija gatavs ceļojumam. Donahju pirmais uzdevums bija atrast kuģi, kas viņu nogādātu Vjetnamā. Tolaik Vjetnamu nebija iespējams apmeklēt kā vienkāršam tūristam - kara plosītajā valstī drīkstēja ierasties tikai ar ASV valdības atļauju. Te palīdzēja viņa sakari tirdzniecības flotē, un Donahju 1968. gada 10. februārī kā mašīnists uzkāpa uz kravas kuģa Drake Victory, kas no Ņujorkas uz Vjetnamu veda munīciju. Tas bija viens no simtiem Victory klases kravas kuģiem, kas Otrā pasaules kara laikā bija uzbūvēti militārajām vajadzībām, bet tagad atkal stājušies ierindā. Tirdzniecības flotē pavadīto gadu dēļ Donahju bija tiesības strādāt uz kuģiem, kas devās uz Vjetnamu, turklāt viņš jau iepriekš bija šajā valstī viesojies trīs reizes. Čikam tika izsniegta tā sauktā Z karte - jūrnieka identifikācijas karte ar vārdu, uzvārdu, foto un atzīmi, ka viņam ir tiesības darboties ar munīciju.
Uz kuģa klāja Donahju nonāca pēdējā brīdī, atsaucoties aicinājumam jūrnieku darba biržā. Nebija laika pat atvadīties un ieskriet mājās. Tuvējā bārā viņš piepildīja savu mantu maisu ar labākajiem Ņujorkas aliem: Pabst Blue Ribbon, Schaefer, Schlitz, Piels, Ballantine, Rheingold.
Pirmā tikšanās
Pirmā ceļojuma daļa bija mokoši ilgs ceļš uz Vjetnamu. Vecais kravas kuģis, kura tilpne bija piekrauta ar munīciju, nebija gaidīts viesis visu valstu ostās. Pirmo reizi jūrnieki krastā izkāpa tikai Panamā. ASV likumi noteica, ka, izkāpjot krastā, jūrniekiem jāsamaksā puse algas, un Donahju pavadīja vētrainu nakti Panamas bāros. 2. martā, vienlaikus ar Tet ofensīvas sākumu, Donahju izkāpa Guinonas ostā. No kapteiņa viņš izlūdzās trīs brīvdienas, lai «pusbrālim paziņotu sliktas ziņas». Donahju domāja, ka ar trim dienām pietiks, lai atrastu biedrus. Patiesībā trīs dienas pārvērtās vairākos mēnešos.
Ostā uz militārās policijas karavīru piedurknēm bija redzama 127. militārās policijas rotas uzšuve - zaļi dzeltena zobena un cirvja emblēma. Pēc Donahju rīcībā esošajām ziņām, viens no viņa draugiem - Toms Kolinss - dienēja tieši šajā vienībā. Donahju, uzdevies par Kolinsa brālēnu, pasauca sānis vienu no karavīriem un apjautājās, vai tas nepazīst Tomu. Nepagāja ilgs laiks, kad Kolinss bija klāt. «Ko, ellē, tu te dari?!» atskanēja pārsteigts jautājums. «Es tev atvedu alu,» atskanēja atbilde, un Donahju pasniedza Kolinsam pudeli. «Viņš ieradās pie mums laikā, kad sabiedrība bija pret mums un Amerikā notika pretkara protesti,» vēlāk atcerējās Kolinss. «Bet tas ir Čikijs - viens no jaukākajiem un arī trakākajiem cilvēkiem, ko vienmēr ir prieks satikt.» Todien Donahju, Kolinss un pieci viņa dienesta biedri pavadīja nakti vietējos bāros. Kādā brīdī kompāniju iztraucēja amerikāņu leitnants - visi karavīri pielēca kājās, tikai Donahju palika sēžam. Leitnants, ieraudzījis civildrēbēs tērpto jūrnieku, pēkšņi pagriezās un pazuda. Apjukušajam Čikam karavīri paskaidroja: «Viņš nosprieda, ka tu esi no CIP. Jo kas gan vēl tādā izskatā te varētu uzturēties?»
Vjetnamas iekšzemē
Lai nokļūtu pie Rika Dugana, kurš Ņujorkā bija uzaudzis vienā mājā ar Donahju, ceļotājam vajadzēja pierunāt militārās pasta lidmašīnas pilotus, lai tie viņu paņem līdzi reisā. Dugans dienēja ASV armijas 1. kavalērijas divīzijas rindās, kas cīnījās pie Khesanas - tās bija priekšējās līnijas. Lidmašīnai nolaižoties Ankhes lidlaukā, atklājās, ka Bravo rota, kur dienēja Dugans, ir devusies tālāk uz ziemeļiem. Precīzāku ziņu nebija: 1. kavalērijas divīzijas transports bija 600 leģendārie UH-1 helikopteri, un Bravo rota varēja būt jebkur 200 jūdžu lielā attālumā.
Tālāk sekoja Donahju ceļojums četru mēnešu garumā pāri visai Vjetnamai. Tērpies civildrēbēs, makšķernieku cepuri galvā, Donahju ceļoja no vienības uz vienību, dalīdams alu un pie pirmās iespējas papildinot sava mantu maisa saturu. Stopējot atpakaļ uz Ankhi, Donahju pa ceļam paķēra kāds no garāmbraucošajiem džipiem. To vadīja vīrietis civildrēbēs, iekšā sēdēja divi formā tērpti karavīri. «Mums ir jāsteidzas, taču šeit ir dzelzs likums - nekad nepabrauc garām amerikānim,» sacīja šoferis. Balss šķita pazīstama.
Donahju pavisam nejauši bija uzskrējis virsū vēl vienam draugam - Kevinam Maklūnam. Uz jau ierasto jautājumu, ko, ellē, tu te dari, atskanēja atbilde: «Esam šeit, lai atrastu tevi! Riku, Bobiju, Tomiju, Džoiju un Riču.Man līdzi ir labs alus no Ņujorkas, jo veči tur vēlas, lai jūs zinātu, cik augstu jūs vērtējam!» «Es ieraudzīju to zēnu svītrotā kokvilnas kreklā - viņš te likās esam pavisam nevietā. Viņš teica, ka viņam esot alus un viņš meklējot puišus no sava rajona.» «Tas gan ir viens traks alus skrējiens,» neticīgi noteica abi džipa pasažieri. «Es nebiju baudījis Rheingold veselu gadu. Pēc kara mājās neko daudz nerunāju par Vjetnamu, taču šo stāstu esmu izstāstījis vismaz 100 cilvēkiem, un visi uz mani skatījās kā uz trako,» 2022. gadā atcerējās Maklūns.
Viņš nogādāja Donahju lidlaukā, kur gatavojās pacelties lidmašīna, kas devās uz ziemeļiem pie Bravo rotas. Iegājis štābā, Donahju lūdza sevi iekļaut helikoptera pasažieru sarakstā. «Džons Donahju, civilists,» viņš iepazīstināja ar sevi. Virsnieks, kurš atbildēja par lidojumu grafiku, pret Donahju attiecās kā pret īpašu viesi, acīmredzot noturot viņu par CIP aģentu. Divi no lidmašīnā sēdošajiem bija no Bravo rotas, bet Donahju mantu maisā vēl bija vismaz desmit bundžas Ņujorkas alus. Lidmašīna nolaidās Phu Bai, desmit jūdzes no senās impērijas galvaspilsētas Hues. No turienes uz fronti devās helikopters, un iekļūšanai pasažieru sarakstā Donahju atkal pietika ar ierasto noslēpumainību, kas lika visiem domāt par viņa piederību CIP. Virsnieku ierastā reakcija uz Donahju stāstu par viņa plāniem Vjetnamā lielākoties bija ironiska pamāšana ar galvu - sak, jā, jā, lai jau tā būtu, kā tu te stāsti...
Donahju nolaidās piefrontes joslā. Vietējais seržants viņa stāstu uztvēra ar humoru un pavēstīja - Dugans atrodas ierakumā priekšējās līnijās, taču varu pa rāciju viņu izsaukt. Kamēr Dugans nāca, Donahju gaidīja viņu šāviņa izrautā bedrē. «Viņa parādīšanās man likās kā aina no seriāla Krēslas zona. Es nespēju noticēt savām acīm - te stāvēja Čiks tā, it kā tā tam arī vajadzētu būt. Šķita, ka pie manis ir atbraukušas dzimtās mājas. Visi puiši manā vienībā neizpratnē grozīja galvas: «Ko, tu gribi teikt, ka viņš uz šejieni atbraucis no brīva prāta?»,» Dugans. Vienības seržants un pārējie karavīri, vērojot negaidīto izrādi, aizrautīgi zviedza. «Viņš paliek tavā atbildībā,» vienības komandieris noteica. To nakti Donahju pavadīja ierakumos, satinies Dugana pončo, lai kaut nedaudz apslēptu savu smieklīgo paskatu. Cits karavīrs viņam iedeva Colt 1911 pistoli - ja nu gadījumā vjetnamieši ielauztos ierakumos, Donahju pašam būtu jāpieņem lēmums, ko ar to darīt - šaut vai nošauties. To viņš atdeva atpakaļ, vietā saņemot M79 rokas granātmetēju. Naktī karavīri apgaismes raķešu gaismā apšaudījās ar vjetnamiešiem, no rīta brokastīs bija konservi un šķīstošā kafija. Alus bija silts, taču īstajā laikā un vietā - tas garšoja pasakaini. Ar pirmo helikopteru Dugans draugu aizsūtīja prom.
Mājupceļš
Ritēja jau ceturtā diena, un Donahju, izmantojot savu neticamo leģendu, iekāpa nākamajā lidmašīnā, kas devās uz Phu Katu - 17 jūdzes uz ziemeļrietumiem no vietas, kur ostā stāvēja Drake Victory. Naktī sekoja riskants brauciens uz piekrasti pa vjetkongiešu partizānu kontrolētajiem ceļiem, bet rīts atnesa nepatīkamu pārsteigumu - izrādās, Drake Victory, vjetnamiešu uzbrukuma apdraudēts, jau bija devies jūrā.
Tā nu Donahju bija palicis Vjetnamā - bez dokumentiem un bez tiesībām te atrasties. Lidlaukā viņam paveicās vēlreiz - lidmašīnu, kas lidoja uz Saigonu, vadīja pilots, kurš Otrā pasaules kara laikā bijis tirdzniecības kuģu jūrnieks. Viņš iežēlojās par bēdu brāli un paņēma viņu uz borta ar vārdiem: «Ticis Saigonā, izdari visiem pakalpojumu - nomazgājies!»
Saigonā Donahju bija nepieciešama virkne dokumentu, lai nokļūtu atpakaļ ASV, un to izgatavošana prasīja vairākas nedēļas. Labā ziņa bija tā, ka tikai pāris kilometru no pilsētas atradās vēl viens vīrs no Donahju saraksta - seržants Bobs Papass. «Čika ierašanās mani stipri uzmundrināja un deva ticību, ka man izdosies atgriezties mājās,» Papass vēlāk atcerējās. Taču pašam Džonam Donahju līdz mājupceļam vēl nācās pagaidīt - tikai tad, kad viens no kuģa Lincoln jūrniekiem bija guvis ievainojumu, piedzīvojumu meklētājam pavērās iespēja nonākt ASV. 20. martā viņš uzsāka ceļu mājup. Nonācis Sietlā, Donahju tuvējā apģērbu veikalā beidzot nopirka jaunu apģērba kārtu - viņa džinsi un svītrotais krekls nebija mainīti četrus mēnešus.
5. aprīlī Lielais alus skrējiens noslēdzās. Donahju iegāja iecienītajā Ņujorkas bārā. «Dievs žēlīgs, Čikij, tu esi dzīvs!» iepriecināts secināja bāra īpašnieks. Nākamajās desmitgadēs Čikijs tikai retumis pats šajā bārā maksāja par dzērieniem. «Tas bija neiedomājami. Te es biju - civilists ar pāris aliņiem, kurš soļoja cauri karalaukam. Bet tas man ļāva novērtēt cilvēka gara spēku un attālumu, ko viņš ir gatavs veikt draugu dēļ,» tā savus piedzīvojumus komentēja pats Donahju. Četri vīri, ko viņš apmeklēja, izdzīvoja Vjetnamas karā un dzīvi atgriezās mājās, lai pēc sešdesmit gadiem satiktos filmas pirmizrādē.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita