Nevar teikt, ka ļaužu migrācija nebūtu pastāvējusi arī agrāk, taču vēl nepieredzētos mērogos tā sākās uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Cēloņi šai parādībai bija divi. Pirmais: robežu pārbīdīšana kara rezultātā un cittautiešu brīvprātīga vai «brīvprātīga piespiedu kārtā» izceļošana no teritorijām, kas mainījušas valstisko piederību vai arī tās apdzīvoja titulnācijai etniski sveši elementi. Otrais: migrācija ekonomisku apsvērumu dēļ, jo vairākām valstīm akūti bija nepieciešamas darbarokas.
Vācieties prom no mūsu zemes!
Sāksim ar pirmo migrācijas veidu, ko izraisīja pēckara ģeopolitiskās pārmaiņas. Būtībā tā sākās jau kara laikā, reizē ar bēgļu aizplūšanu no piefrontes zonas vai teritorijām, kam tuvojās ienaidnieks. Tieši šāds migrācijas vilnis 1944. gada vasarā skāra Latviju. Vispirms daļa iedzīvotāju pēc vācu okupācijas varasiestāžu rīkojuma mēģināja pamest Vidzemi un doties uz rietumiem, taču fronte uz priekšu virzījās tik strauji, ka tas izdevās vien nedaudziem. Gandrīz vienlaikus sākās iedzīvotāju izbraukšana no Rīgas un vācu kontrolē esošās Kurzemes, jo daudzi labprātāk izvēlējās došanos svešumā nekā dzīvi padomju okupācijā.
Pēc kara beigām šie Latvijas bēgļi izklīda pa visu pasauli: daļa palika Vācijā, daļa devās uz Lielbritāniju, ASV vai Kanādu. Kā likums, visur viņiem vajadzēja sākt jaunu dzīvi, startējot no ļoti nelabvēlīgām pozīcijām, jo bēgļus uzņemošās valstis viņiem piedāvāja tikai nekvalificētus darbus. Piemēram, Lielbritānijā pārsvarā tas bija darbs lauksaimniecībā vai ogļu šahtās. Pat diplomētiem mediķiem nācās sākt kā sanitāriem un slimnieku kopējiem, jo viņu Latvijā gūto izglītību neviens neņēma vērā.
Latvieši nebija vienīgie, kurus piemeklēja šāds liktenis - līdzīgi klājās arī citu tautu pārstāvjiem, kuri bēga no komunistu varas. Neapskaužamā situācijā bija poļi, kuri bija karojuši sabiedroto pusē Rietumeiropā un tātad būtībā uzskatāmi par uzvarētājiem, taču daudzi no viņiem negribēja doties atpakaļ uz dzimteni, kur tagad pie varas bija komunisti, tādēļ bija spiesti palikt Lielbritānijā vai doties uz ASV, kur strādāja dažādus slikti apmaksātus darbus. Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar zaudētājiem - etniskajiem vāciešiem, kurus padzina no Austrumprūsijas, Silēzijas un Čehoslovākijas. Viņi uz visiem laikiem atvadījās no dzimtajām vietām un pliki un nabagi nonāca kara izpostītajā Vācijā, kur bēgļus neviens negaidīja ar atplestām rokām. Līdzīga migrācija notika arī citviet: Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā dzīvojošajiem poļiem nācās pamest savas mājas un doties uz Poliju, bet pretējā virzienā bija spiesti pārvietoties Polijā dzīvojošie ukraiņi - šādu rokādi paredzēja PSRS un Polijas vienošanās. Apmēram tāds pats process notika starp Ungāriju un Rumāniju, bet Balkānos dzīvojošos turkus vispār padzina uz Turciju. «Uz papīra» šāda cilvēku pārvietošana izskatās vienkārša un bezkaislīga, taču realitātē katram aizbraucējam bija savs traģisks stāsts par dzimto māju zaudēšanu un dzīves sākšanu no nulles.
Uzvarētājiem vajag strādniekus
Francija un Lielbritānija karā bija uzvarējušas, taču migrācijas vilnis skāra arī šīs valstis. Tikai iemesli te bija citi - ekonomiski. Ikviena valsts, kura bija piedalījusies karā, bija cietusi lielus dzīvā spēka zaudējumus, kas neizbēgami skāra ekonomiku. Vajadzēja tikt galā ar kara postījumiem un ievirzīt ekonomisko dzīvi mierīgās sliedēs, taču tam visam vajadzēja darbarokas. Padomju Savienība šo problēmu risināja vienkārši un brutāli - lika pie darba vācu un citu tautību karagūstekņus, no kuriem daļa nekad tā arī neatgriezās mājās, jo izlaida garu, būvējot sociālismu, bet veiksmīgākie tika brīvībā piecdesmito gadu pirmajā pusē - tātad 5-10 gadus pēc kara beigām.
Civilizētās rietumvalstis tā uzvesties nevarēja atļauties, tādēļ meklēja citus ceļus. Vienkāršākais risinājums bija uzņemt pie sevis bēgļus no Austrumeiropas, kuri nevēlējās palikt komunistu kontrolētajās zemēs. Taču šajā ziņā vismaz sākumā tika veikta diezgan stingra atlase. Piemēram, Francija pieņēma 37 000 ebreju, 15 000 poļu un 4500 ungāru, kurus nosūtīja būvēt un remontēt dzelzceļus. Vēlāk Francijas valdība pat apsvēra iespēju uzņemt vairākus miljonus migrantu un prātoja par iespēju ieviest kvotas iebraucējiem no konkrētiem reģioniem: 50 procenti no Ziemeļeiropas, 30 procenti no Itālijas, Rumānijas un citām Dienvideiropas valstīm, bet atlikušie 20 procenti no slāvu apdzīvotajām teritorijām. Kā redzam, nekādu arābu, nekādu afrikāņu - tie pagaidām palika Francijas koloniju iedzīvotāju statusā. Taču ne uz ilgu laiku.
Viens no lielākajiem darbaspēka avotiem bija Itālija. Karā tā piedzīvoja sakāvi, daudzi cilvēki gāja bojā, valsts ekonomika bija izpostīta, un bezdarba līmenis bija ārkārtīgi augsts. Tādēļ darbu nācās meklēt kaut kur ārpusē, un piedāvājumu šajā ziņā netrūka. Tie gan bija dažādi. Piemēram, Beļģija bija gatava uzņemt 50 000 strādniekus, kurus bija paredzēts nodarbināt galvenokārt ogļu raktuvēs. Tika pat noslēgta starpvalstu vienošanās, kas paredzēja, ka daļu atalgojuma Beļģija izmaksās Itālijai ar ogļu kravām, jo Itālijā tobrīd ogles bija kļuvušas par deficītu preci. Līgumam gan bija arī traģiskas sekas, kad 1956. gadā vienā no Beļģijas raktuvēm notika katastrofa, no 256 bojāgājušajiem 136 bija itāļi. Līdzīgu līgumu par darbaspēka piegādi Itālija noslēdza arī ar Franciju, daudzi itāļi devās tālākā ceļā uz ASV un sāka jaunu dzīvi tur.
Francija piecdesmitajos gados jau sāka uzņemt arī iebraucējus no Āfrikas. Šajā gadījumā ekonomika cieši savijās ar politiku, jo lielākā daļa ieceļotāju nāca no bijušajām kolonijām un jaunajā dzimtenē vairumā gadījumu ieradās, bēgot no iespējamām jaunās varas represijām. Iebraucēji no Senegālas kļuva par lētu darbaspēku Marseļas dokos un autobūves rūpnīcās, kaut gan tur nereti gadījās konflikti ar agrāk atbraukušajiem migrantiem no Spānijas un Portugāles. Sešdesmitajos gados ieplūda arī migranti no Karību jūras baseina salām, kas bieži vien atrada darbu veselības aprūpes dienestos un telekomunikāciju uzņēmumos.
Ārvalstu darbaspēku piesaistīja ne tikai lielvalstis, bet arī, piemēram, Zviedrija. Sāka tā ar darba atļauju piešķiršanu Baltijas valstu iedzīvotājiem, kuri kara laikā bija spiesti pamest dzimteni, bet kopš sešdesmitajiem gadiem piesaistīja arī darbaspēku no Dienvidslāvijas.
Harkas un Francija
Pēc Alžīrijas neatkarības iegūšanas Francijai īpašas galvassāpes radīja jautājums - ko iesākt ar tiem vairāk nekā 100 000 alžīriešu, kuri bija dienējuši franču koloniālajos spēkos un karojuši pret Alžīrijas brīvības cīnītājiem? Saukti par harkām, no brīvās Alžīrijas viedokļa viņi bija vistīrākie kolaboranti, kuri bez garām runām liekami pie sienas un nošaujami. Ar apmēram 30 000 no viņiem jaunā vara tā arī izdarīja, bet 90 000 paspēja aizbēgt uz Franciju.
Taču tur viņi bija svešinieki - gan savas izcelsmes, gan ticības dēļ, jo bija musulmaņi. Ko ar viņiem darīt, īsti nebija skaidrs, jo prezidents de Golls 1959. gadā bija skaidri deklarējis, ka Francija ir valsts, kurā dzīvo baltie grieķu un romiešu civilizācijas mantinieki, bet valdošā reliģija ir kristietība. Par harkām Golls nebija augstās domās un uzskatīja viņus par parastiem algotņiem, kuri gatavi kalpot ikvienam, kas maksā.
Taču viņi bija ieradušies Francijā, un kaut ko ar harkām vajadzēja darīt. Sākumā viņus izmitināja nometnēs; dažas no tām pirms tam bija kalpojušas kā mājvieta vācu karagūstekņiem. Vēlāk daļu pārcēla uz panīkušiem ciematiem, kur vietējie viņus izmantoja kā lēto darbaspēku, citus izmitināja pilsētu nomalēs, kur radās veseli musulmaņu rajoni ar specifiskiem tikumiem un dzīves kārtību, kam ar Francijā pieņemto bija diezgan maz kopīga. Tās bija noslēgtas kopienas, kurās vien retais labi prata franču valodu. Var teikt, ka harkas un viņu ģimenes locekļi iesprūda kaut kur starp divām realitātēm - dzimtajā Alžīrijā viņi nevarēja atgriezties, bet Francijā tā arī nekļuva par savējiem. To, ka tā ir problēma, Francijas valdība atzina tikai deviņdesmitajos gados, kad nopietnāk pievērsās otrās paaudzes harku integrācijai, taču diezin vai var teikt, ka rezultāts būtu bijis izcils.
Gastārbeiteru plūsma
Vienu no plašākajām ārvalstu darbaspēka piesaistīšanas programmām izvērsa Rietumvācija. Vācijas ekonomika pēc kara bija sagrauta drupās, liela daļa vīriešu bija gājusi bojā, tādēļ tēlaini var teikt, ka valsts bija nonākusi pie sasistas siles. Darbaroku trūkumu kaut kā vajadzēja kompensēt, tādēļ vācieši atrada risinājumu - slēdza līgumus par darbaspēka piegādi no tām valstīm, kuras visus savus iedzīvotājus nevarēja nodrošināt ar darbu. Paradoksālā kārtā starp pirmajām sadarbības partnerēm bija vairākas valstis, ar kurām vēl nesen Vācija bija karojusi - Grieķija, Dienvidslāvija, arī Itālija, kas kara beigās pārgāja sabiedroto pusē. Te gan jāpiebilst, ka Vācija nebija pirmā, kas gāja šādu ceļu, jo to jau bija iestaigājusi Beļģija un Šveice.
Kā jau vācieši, viņi visu darīja punktīgi un kārtīgi. Ja reiz bija jāatved daži tūkstoši viesstrādnieku no Dienvidslāvijas vai Itālijas, šim mērķim tika norīkoti speciāli vilcieni un izveidots nepieciešamo pārtikas produktu saraksts, paredzot katram iebraucējam ceļā nepieciešamo kaloriju daudzumu. Grūtāk gāja ar sanitāro normu ievērošanu un atbraucēju izmitināšanu - daudzi viesstrādnieki sūdzējās par tualešu trūkumu vilcienos un to, ka viņi izmitināti pazemes kazemātos, kas kara laikā kalpojuši kā bumbu patvertnes. Nav brīnums, ka vācu prese sāka vilkt paralēles ar kara laikā nacistu īstenoto praksi vairāk vai mazāk piespiedu kārtā ievest reiha teritorijā strādniekus no okupētajām teritorijām, jo vismaz sākumā viesstrādnieku dzīves apstākļi neko daudz neatšķīrās. Atšķirība gan bija tā, ka tagad viesstrādniekiem jeb gastārbeiteriem maksāja algu (lai arī mazāku nekā vāciešiem) un viņiem bija nosacīta pārvietošanās brīvība.
Laikā no 1955. līdz 1973. gadam Vācijā ieradās iespaidīgs skaits gastārbeiteru - apmēram 14 miljoni. Sabrauca viņi no malu malām - ne tikai no Itālijas un Grieķijas, bet arī no Spānijas un Portugāles. Sešdesmitajos gados par vienu no lielākajām strādnieku piegādātājām kļuva Turcija, ar kuru Vāciju vienoja labas attiecības vēl no XIX gadsimta, kad Osmaņu impērijā darbojās gana daudz vācu padomnieku. 1970. gadā Vācijā strādāja 470 000 iebraucēji no Turcijas, kas gan bija par dažiem desmitiem tūkstošu mazāk nekā itāļu un dienvidslāvu, taču dažos nākamajos gados turki viņus apsteidza.
Sākotnēji vācu plāns bija vienkāršs un skaidrs - slēdzam ar strādniekiem līgumu uz pāris gadiem, bet pēc tam viņiem Vācija jāpamet un par pilsonību viņi var pat nesapņot. Kādu laiku šī sistēma arī itin labi darbojās, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tā mazliet buksē. Proti, var jau atvest 100 000 vīriešus spēka gados un nolikt pie Volkswagen konveijera, taču ilgāku laiku viņi bez sievietēm neiztiks. Tātad jāieved arī sievietes, jo vairāk tādēļ, ka viņu darbarokas itin labi noderētu vieglajā rūpniecībā, farmācijas uzņēmumos un medicīnas aprūpē - atcerēsimies, ka tas bija laiks, kad Rietumvācijas ekonomika straujā tempā attīstījās. Taču, ievedot sievietes un ļaujot apvienoties ģimenēm, dzima bērni, kuriem vajadzēja dārziņus un skolas, bet iznākumā gastārbeiteri pamazām vien Vācijā iesakņojās. Ne visi, protams - no jau pieminētajiem 15 miljoniem viesstrādnieku, kas nepilnu 20 gadu laikā bija ieradušies Vācijā, septiņdesmito gadu vidū tur bija palikuši tikai četri miljoni, kas veidoja desmit procentus visa darbaspēka.
Angelas Merkeles idejas par multikulturālu sabiedrību, kurā iebraucēji integrēsies un visi kopīgiem spēkiem būvēs plaukstošu Vāciju, nav jaunas - līdzīgas atziņas jau sešdesmitajos gados sludināja toreizējais darba ministrs Teodors Blanks. Tiesa, tolaik ar integrāciju saprata sadarbību Eiropas Kopienas ietvaros, jo migrantu masveida ieplūšana no Turcijas vēl tikko bija sākusies, bet iebraucēji no tālās Āfrikas parādījās vēlāk.
Ko par gastārbeiteriem teica parastie vācieši? Sajūsmā nebija, taču, no otras puses, visiem bija skaidrs, ka darbaspēka problēma tiešām pastāv, īpaši jau tā saasinājās sešdesmito gadu sākumā, kad Austrumvācija uzbūvēja Berlīnes mūri un nostiprināja robežu, tā pieliekot punktu savu pavalstnieku bēgšanai uz rietumiem. Turklāt paši vācieši ne pārāk gribēja veikt smagos un samērā zemu apmaksātos darbus, tādēļ šīs vietas nācās aizpildīt ar iebraucējiem. Lielā mērā ekonomiskais uzplaukums notika tieši uz gastārbeiteru rēķina.
Taču arī viņi paši nepalika zaudētājos, tāpat kā valstis, no kurām strādnieki nāca. 1964. gadā turku viesstrādnieki uz dzimteni pārskaitīja 45 miljonus dolāru, bet 1970. gadā šī summa jau sasniedza 273 miljonus. Visa šī nauda ieplūda Turcijas ekonomikā, turklāt turku valdība mudināja naudas pārvedumus realizēt caur Turcijas banku filiālēm Vācijā. Vēl viens pluss bija tas, ka tie viesstrādnieki, kuri atgriezās dzimtenē, bija Vācijā guvuši pieredzi un sapelnījuši naudu, lai varētu uzsākt paši savu biznesu.
Kultūru sadursme
Jo vairāk iebrauca viesstrādnieku, jo biežāki kļuva konflikti un nesaprašanās starp viņiem un vietējiem iedzīvotājiem. Rīvēšanās nereti sākās jau darba vietās, kur iebraucējiem parasti tika pašas zemāk apmaksātās darba vietas, un viņi nebija pārstāvēti vietējās arodbiedrībās. Tādēļ laiku pa laikam viesstrādnieki protestēja pret sliktajiem dzīves apstākļiem, zemo atalgojumu un diskrimināciju. Visai vērienīgs streiks 1973. gadā izcēlās Ford rūpnīcā Ķelnē, kur trešā daļa strādājošo bija iebraucēji - konfliktu izraisīja rūpnīcas administrācija, kas atbrīvoja no darba 300 turku viesstrādniekus, kuri ar novēlošanos bija atgriezušies no atvaļinājuma. Laiku pa laikam notika arī mazākas protesta akcijas.
Daudzviet konflikti izcēlās arī tīri sadzīviskā līmenī, jo vietējiem iedzīvotājiem ne vienmēr bija pieņemami iebraucēju paradumi. Tādēļ laiku pa laikam kādam ienāca prātā ieceļotājus fiziski ietekmēt, īpaši šajā ziņā izcēlās astoņdesmitajos gados modē nākusī skinhedu kustība, un bija pat atsevišķi gadījumi, kad sadursmēs gāja bojā cilvēki. Vietējos vāciešus kaitināja gan tas, ka turki mēdza uzbāzīgi skaļi klausīties savu mūziku (sešdesmitajos gados Vācijā sāka raidīt vairākas turku radiostacijas), gan arī pamazām pieaugošā islamizācija, jo jau septiņdesmitajos gados diezgan aktīvi migrantu vidū sāka darboties musulmaņu sludinātāji. Līdzīga aina bija vērojama arī Francijā, kur, neraugoties uz valdības mēģinājumiem iebraucējus integrēt vietējā vidē, astoņdesmito gadu sākumā starpnacionālie incidenti kļuva arvien biežāki.
Paradoksālā kārtā «kultūru sadursme» biedēja ne tikai Francijas un Vācijas valdības, bet arī, piemēram, Turcijas vadītājus, kuri uztraucās, vai tikai turku viesstrādnieki ārzemēs nepiesavināsies dažādus rietumniekiem raksturīgus netikumus, piemēram, hipiju subkultūru, un neievazās to dzimtenē.
Koloniālais mantojums
Vēl viens migrācijas vilnis nāca no bijušajām kolonijām, kas pēc Otrā pasaules kara viena pēc otras kļuva par neatkarīgām valstīm. Bet neatkarības iegūšana nozīmēja, ka vairums no Eiropas atbraukušo kolonizatoru bija spiesti sapakot mantiņas un doties atpakaļ uz dzimteni. Tā tas notika gan ar itāļiem Lībijā un Etiopijā, gan nīderlandiešiem Indonēzijā, gan frančiem Indoķīnā un vēlāk Alžīrijā, gan britiem Āfrikas valstīs. Šo cilvēku skaits sniedzās simtos tūkstošu, piemēram, tikai Indonēziju vien pameta vismaz 250 000 nīderlandiešu. Musolīni savulaik bija Ziemeļāfrikā un Albānijā izmitinājis vairāk nekā 400 000 itāļu, kuriem četrdesmito gadu otrajā pusē nācās atgriezties mājās, kur viņus ne vienmēr sagaidīja ar sajūsmu. Ja tu biji 20 gadus nodzīvojis kaut kur Lībijā vai Indonēzijā, tev bija diezgan grūti adaptēties dzīvei Neapolē vai Utrehtā.
Turpinājums koloniālajai sāgai sekoja piecdesmitajos gados, kad, meklējot risinājumus ekonomikas veicināšanai, vairākas Rietumeiropas valstis nolēma savas bijušās kolonijas izmantot kā darbaspēka avotu. Nīderlandes gadījumā par šādu avotu kļuva Surinama, kas piecdesmitajos gados bija ieguvusi zināmu autonomiju, bet 1975. gadā pilnīgu neatkarību. Uz dzīvi Nīderlandē pārcēlās vairāk nekā 30 000 surinamiešu, kas it kā nav liels skaits, taču ar pavisam citām acīm uz to varam paskatīties, ja zinām, ka tolaik Surinamā dzīvoja 400 000 cilvēku - tātad aizbrauca gandrīz desmitā daļa. Līdzīga migrantu plūsma nāca arī no Indonēzijas. Lielbritānijā, ko agrāk ar darbarokām lielākoties apgādāja nabadzīgā Īrija, ieplūda iebraucēji no tās kādreizējiem valdījumiem Karību jūras baseinā, vēlāk tiem pievienojās arī ieceļotāji no Āfrikas, Indijas un Pakistānas.
Līdzīgi procesi norisinājās Francijā, kur ieplūda ieceļotāji no Indoķīnas - apmēram 70 000 no viņiem bija franču kolonisti, taču reizē ar viņiem atbrauca arī 35 000 vjetnamiešu. Sākoties neatkarības kustībai Ziemeļāfrikā, nāca visīstākie migrācijas plūdi, jo Francijā iebrauca vairāk nekā miljons bijušo kolonistu un alžīriešu, kuri bija atbalstījuši franču administrāciju, bet tagad spiesti glābties bēgot. Repatriantu problēmas risināšanai Francijas valdība jau 1959. gadā bija spiesta atvēlēt tiem laikiem iespaidīgu summu - 330 miljonus dolāru, taču ar naudu vien neko daudz nebija līdzēts. Repatriantu domāšana un ieradumi bieži vien jūtami atšķīrās no Francijā pieņemtajiem, kā arī vēl savu lomu spēlēja statusa maiņa. Pīters Geitrels grāmatā The Unsettling of Europe - plašā pētījumā par migrāciju XX gadsimtā - min kāda repatrianta teikto: «Iedomājieties cilvēku, kurš desmit gadus valdījis pār miljoniem ļaužu bez kādas kontroles no augšas, bet tagad spiests mazā kantorītī kārtot noputējušas dokumentu mapes.» Skaidrs, ka šādas pārmaiņas bija šokējošas.
Francijas valdībai repatriantu un bēgļu (paši franči īsti nesaprata, kādai kategorijai tad pieskaitīt iebraucējus no neatkarību ieguvušās Alžīrijas) plūdi radīja pamatīgas galvassāpes. Kur viņus visus izmitināt? Tikai Marseļā vien 1962. gada vasarā ieradās gandrīz pusmiljons migrantu. Sākumā viņus izmitināja improvizētās nometnēs, pamazām cenšoties piemeklēt katram darbu un nosūtīt uz citām pilsētām un provincēm. Milzīgus līdzekļus prasīja pabalstu izmaksa un dzīvokļu būves programmas. Lielākoties iebraucēji palika turpat Francijas dienvidos, taču daudzi no viņiem līdz pat mūža beigām tā arī nespēja iedzīvoties jaunajos apstākļos.
Nevarētu teikt, ka Francijas valdība neko nebūtu darījusi iebraucēju integrācijai. Tika izstrādātas dažādas integrācijas programmas un izveidoti dienesti, kuru uzdevums bija tās īstenot, tomēr rezultāts vairumā gadījumu bija tālu no cerētā. Lai cik turīga būtu Francija, tai gluži vienkārši nepietika līdzekļu, lai visus iebraukušos izmitinātu labiekārtotos dzīvokļos, tādēļ ap pilsētām veidojās lētu sociālo namu masīvi, kuros dzīves apstākļi bija visai pieticīgi - dzīvokļi bez logiem, minimālās ērtības, nekādu zaļo zonu. Vēl daļa iemītnieku pārtika tikai no pabalstiem (īpaši jau pēc tam, kad Francijas ekonomikā augšupeju nomainīja stagnācija un krīze), kas bija ideāla vide noziedzības pieaugumam.
Dzenoties pēc iedzīvotāju skaita pieauguma un tātad arī teorētiskas nodokļu ieņēmumu celšanās, dažviet pašvaldības pāršāva pār strīpu, cenšoties uzņemt pēc iespējas vairāk iebraucēju, kuri, kā bija cerēts, strādās un maksās nodokļus. Te kā piemērs var kalpot Parīzes priekšpilsēta Sendenī, kuras kreisi noskaņotais mērs piecdesmitos gados aizrautīgi būvēja sociālos namus migrantiem, ignorējot blakus esošā konservatīvā Anjēras rajona pašvaldības iebildumus (par tās iedzīvotāju labklājību liecina kaut vai tas, ka tieši tur atradās Louis Vuitton modes nams). Kamēr ekonomika auga, viss daudzmaz bija kārtībā, taču, kad liela daļa Sendenī iemītnieku palika bez darba un «uzsēdās» uz pabalstiem, šis rajons kļuva par diezgan lielu bēdu ieleju - nodokļu ieņēmumi kritās, kas nozīmēja līdzekļu trūkumu iedzīvotājiem labvēlīgas vides uzturēšanai, kas līdzi nesa noziedzības pieaugumu un atsvešināšanos no pārējās vides. Līdzīga apsēstība ar iedzīvotāju skaita kāpināšanu valdīja arī Marseļā, kas iebraucējiem būvēja vienu lētu sociālo namu pēc otra, ignorējot faktu, ka dzīves apstākļi tajos bija pabriesmīgi.
Sociālisma celtnieki
Kaut gan pamatā migrantu ieplūšana bija Rietumeiropai raksturīga iezīme, astoņdesmitajos gados nepieciešamību pēc darbarokām sāka izjust arī dažas tā dēvētās sociālisma nometnes valstis. Paradoksālā kārtā pat «proletariāta dzimtenei» Padomju Savienībai sāka pietrūkt proletāriešu, tādēļ nācās tos nolīgt trešās pasaules valstīs. Piemēri nav tālu jāmeklē, jo tepat Latvijā, piemēram, Valmieras stikla šķiedras kombināts, nolīga vairākus simtus vjetnamiešu strādnieču, kuras gan atšķirībā no «viesiem no brālīgajām republikām» te uz dzīvi nepalika un vēlāk atgriezās dzimtenē.
Čehoslovākija vjetnamiešu strādniekus sāka piesaistīt vēl agrāk, jau septiņdesmitajos gados. Astoņdesmito gadu sākumā tā jau bija visai ierasta prakse, slēdzot ar vjetnamiešiem līgumus uz četriem gadiem, kuru noteikumi cita starpā paredzēja arī čehu valodas kursu apmeklēšanu. Lielākoties, tāpat kā Valmierā, iebraucēji no Vjetnamas bija sievietes, kuras nodarbināja tekstilrūpniecībā. 1989. gadā, īsi pirms sociālisma sistēmas sabrukuma, Čehoslovākijā strādāja apmēram 30 000 vjetnamiešu.
Līdzīgu ceļu gāja arī Ungārija un Austrumvācija. Atšķirība vien tā, ka Austrumvācija piesaistīja strādniekus no Mozambikas, kurus vietējie uzņēma vēl vēsāk nekā aziātus - vismaz divus mozambikiešus astoņdesmito gadu vidū nogalināja austrumvācu skinhedi.
Pirmās paģiras
Atskārsme, ka ieceļotāji ne tikai ceļ ekonomiku, bet var arī radīt pamatīgas problēmas, Rietumeiropu piemeklēja 1973. gadā. Togad Izraēlas un arābu valstu kara dēļ vairākkārt pieauga naftas cenas, kas izraisīja sen nepieredzētu ekonomisko krīzi. Daudzi uzņēmumi bankrotēja vai bija spiesti samazināt ražošanu, bet tas nozīmēja, ka daļa strādājošo palika bez darba. Īpaši smagi darbinieku skaita samazināšana skāra viesstrādniekus, kuri bija pirmie, ko atbrīvoja no darba.
Tad arī Vācijas un Francijas valdības bija spiestas noņemt rozā brilles, caur kādām līdz šim lielā mērā bija skatījušās uz migrācijas jautājumiem. Ko iesākt ar iebraucējiem, kurus vairs nav iespējams nodrošināt ar darbu? Sūtīt atpakaļ? Taču daudziem, piemēram, Francijā iebraukušajiem alžīriešiem, vienkārši nebija nekāda atpakaļceļa. Francijas valdība sāka ar to, ka apturēja jaunu ieceļošanas atļauju izsniegšanu, kā arī aizliedza valstī iebraukt tur jau esošo viesstrādnieku ģimenes locekļiem, ja vien tie nevarēja pierādīt, ka ir politiskie bēgļi. Žaks Širaks 1977. gadā nāca klajā ar iniciatīvu izmaksāt 10 000 franku ikvienam iebraucējam, kurš būs gatavs atstāt Franciju un doties uz dzimteni. Bija cerēts, ka aicinājumam atsauksies simtiem tūkstoši viesstrādnieku, taču reālais skaits bija daudz mazāks - tikai 58 000. Pārējiem bez darba palikušajiem nācās maksāt pabalstus, kas izraisīja sociālo spriedzi, labējo politiķu un to atbalstītāju neapmierinātību.
Līdzīgi rīkojās arī Vācija, kur tolaik pie varas bija sociāldemokrātu kanclers Villijs Brants - arī tur ierobežoja jaunu viesstrādnieku iebraukšanu. Nākamajos gados vācieši pakāpeniski panāca daļas viesstrādnieku atgriešanos dzimtenē, piesolot dažādas kompensācijas un pat piedāvājot aizbraucējiem uzreiz izmaksāt viņu pensiju fonda iemaksas. Jau Helmuta Kola valdības astoņdesmitajos gados izsludinātā reemigrācijas programma vainagojās ar diezgan masveidīgu turku viesstrādnieku atgriešanos dzimtenē (tikai 1985. gadā vien aizbrauca vairāk nekā 200 000), taču vēl vairāk bija to, kuri palika Vācijā.
Migrācijas durvis tika pievērtas uz vairāk nekā divām desmitgadēm, līdz XXI gadsimts atnesa jaunu ekonomikas uzplaukumu, kas attīstītajās valstīs atkal radīja nepieciešamību pēc darbaspēka - tas sāka plūst gan Eiropas Savienības ietvaros, pasmeļoties jaunajās dalībvalstīs, gan vēlāk arī ienāca no austrumu valstīm un Ziemeļāfrikas, turklāt šī plūsma kļuva arvien nekontrolējamāka. Vēl 1976. gadā kanclera Villija Branta padomnieks Volfgangs Bodenbenders bija brīdinājis, ka pārlieka migrācija, ņemot vērā iebraucēju augstos dzimstības rādītājus, var kļūt par «sociālu bumbu ar laika degli», taču nākamo paaudžu politiķi, kā izskatās, šo brīdinājumu bija piemirsuši.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita