Vienā naktī divu Eiropas lielvalstu ārlietu ministru paraksti izšķīra vairāku Vecā kontinenta valstu, tostarp arī Latvijas, likteni. Tas notika pirms 85 gadiem, 1939. gadā naktī no 23. uz 24. augustu, bet parakstu licēji bija nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops un komunistiskās Padomju Savienības ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs. Aiz viņiem stāvēja šī pasākuma īstenie vaininieki, abu valstu diktatori - Ādolfs Hitlers un Josifs Staļins. Austrumeiropa un Viduseiropa šiem vīriem gulēja priekšā uz kartes, kuru viņi graizīja pēc sava prāta…
«Šķiet, mums izdevās viņus apmānīt!»
«Padomju Savienības valdība pret parakstīto paktu izturas ar vislielāko nopietnību. Tā gatava dot savu godavārdu, ka PSRS nekad nenodos savu jauno partneri,» tā teica Staļins šajā naktī Maskavas Kremļa Katrīnas zālē, uzrunājot tur sapulcējušās personas pēc PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma jeb, kā ierasts teikt, Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas. Pakta slepenajā protokolā Austrumeiropa un Viduseiropa tika sadalītas: Polija uz pusēm starp abām pakta parakstītājām; Igaunija, Somija, Latvija un Rumānijas daļa Besarābija - Padomju Savienībai, Lietuva - Vācijai. Ienācis zālē, Vācijas ārlietu ministrs fon Ribentrops klātesošos sveicināja, izmetot roku nacistu salūtā un skaļi nokliedzoties: «Heil, Hitler!» Visi pamira. Bet Staļins pasmaidīja un atbildēja… ar mākslotu pietupienu. Kad Ribentrops un pārējie vācieši atstāja zāli, Staļins, vēršoties pie savējiem, teica: «Šķiet, ka mums izdevās viņus apmānīt!»
Divu valstsvīru paraksti, uzlikti uz šā dokumenta, šokēja pārējo pasauli. Divas valstis, kas ārēji agrāk bija skaitījušās ideoloģiskās, politiskās un ekonomiskās sāncenses, vismaz uz laiku kļuva, ja ne gluži tuvas sabiedrotās, tad tuvas partneres gan. Britu laikrakstā The Times tā paša gada 4. septembrī bija publicēts avīzes Maskavas korespondenta raksts Noslēpumainā pozīcija, kurā, kā līdzīgi nedaudz vēlāk izteicās britu premjerministrs Vinstons Čērčils, padomju puses politika, noslēdzot paktu ar savu neseno ienaidnieku, tika nosaukta par «krievu iekšējo noslēpumu, kas apvīts ar nezināmu noslēpumainību».
Britiem bija pamats uztraukties, jo krasas izmaiņas skāra gandrīz visas padomju dzīves normas, padomju ideoloģijas mašīna sāka uzņemt apgriezienus pretējā virzienā, padarot Vāciju no ienaidnieka zemes savā draugā. Par to, ka padomju-vācu paktam ir kādi slepeni papildprotokoli, kas sadalīja Austrumeiropu starp abām parakstītājvalstīm, Rietumos kļuva zināms gandrīz tūlīt pat pēc pakta noslēgšanas. Taču padomju vēsturnieki līdz pat deviņdesmito gadu sākumam noliedza tādu esamību, argumentējot, ka tas ir Rietumu apmelojums un falsifikācija.
Divu diktatoru saskaņa
Patiesība drīz vien atklājās arī darbos - 1939. gada 17. septembrī Sarkanā armija iebruka Polijā, kas tobrīd pēdējiem spēkiem cīnījās pret vērmahtu. Padomju Savienības un Vācijas bruņotie spēki ātri tika galā ar Polijas armiju un sadalīja savā starpā šo nelaimīgo zemi, kā jau bija noteikts pakta papildprotokolos un 28. septembrī noslēgtajā padomju-vācu līgumā par draudzību un robežām. Starp abām agresorvalstīm valdīja pilnīga saskaņa. Ļvivā un Brestļitovskā tika rīkotas Sarkanās armijas un Vācijas bruņoto spēku kopējās militārās parādes, abu valstu karavīri satikās, draudzīgi pozēja fotogrāfiem, apmainījās ar suvenīriem un... gūstekņiem. 1939. gada 20. septembrī Padomju Savienības iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija izdeva rīkojumu Nr. 751, ka nepieciešams nekavējoties atbrīvot vācu karavīrus, kuri bija krituši Polijas armijas gūstā un atradās Sarkanās armijas kontrolētajā teritorijā. Turklāt ne tikai atbrīvot, bet arī apgādāt ar naudu, apģērbu, proviantu un rast iespēju viņiem izbraukt uz Vācijas kontrolēto teritoriju.
Nākamajā dienā Berija izdeva rīkojumu, ka Sarkanās armijas karavīri un čekisti nekādā gadījumā nedrīkst aizturēt Vācijas pavalstniekus un vācu tautības cilvēkus. Jāpiebilst, ka tajā pašā laikā ar Polijas armijas karavīriem padomju puse rīkojās kā ar sakautās valsts militārpersonām - ievietoja gūstekņu nometnēs, perspektīvā paredzot visus sagūstītos poļu virsniekus kopā ar ģimenēm uz 10 gadiem izsūtīt uz Kazahijas stepēm un Sibīriju (Berijas 1940. gada 7. marta rīkojums Nr. 892/b).
«Jaunā ēra divām nācijām» jeb «vācietis vairs nav agresors»
Pakta noslēgšanas dienā Staļins un Molotovs, pieņemot Ribentropu privātā audiencē, katrs uzsauca pa tostam «par jauno ēru krievu un vācu attiecībās un par lielo vācu nāciju». 24. augustā, atvadoties no Vācijas delegācijas locekļiem, Staļins deva savu godavārdu, ka «Padomju Savienība nekad nenodos savu partneri». Vēlāk, 31. augustā un 31. oktobrī, sekoja Molotova publiskās runas, kurās aicināja atteikties no Vācijas tēla negatīvas atspoguļošanas presē un ikdienā, kā arī atteikties no antifašistiskās propagandas. Tagad par kara izraisītājiem padomju zemē bija jāsauc britu un franču militāristi.
Tāpat Molotovs atzīmēja, ka jēdzieni «agresija» un «agresors» tagad ir jāsaprot citādāk. Proti, ja agrāk «daži neapzinīgi ļautiņi» ar šiem jēdzieniem saprata Vāciju, tagad ar to bija jāsaprot Rietumu valstis - Lielbritānija un Francija, kas, piesegušās ar «viltotas demokrātijas karogu», mēģina diktēt noteikumus tādai miermīlīgai zemei kā Vācija. Sava daļa pārmetumu tika arī Polijai, kura nu tika tēlota kā vienmēr potenciāli bīstama valsts, kas tīkojusi atraut kādu gabalu no Vācijas zemēm. Pēc Polijas sakaušanas Molotovs īpašā paziņojumā apsveica Vāciju ar «vācu ieroču uzvaru», kā arī ar to, ka «beidzot ir piebeigts Versaļas sistēmas kroplīgais veidojums Polija, kas visai Eiropai bija kā augonis uz miesas». Starp citu, līdzīgu apsveikuma telegrammu Molotovs nosūtīja Hitleram arī pēc «vācu ieroču uzvaras» Francijā.
«Var piekrist vai nepiekrist nacisma ideoloģijai,» teica padomju ārlietu ministrs, «tā ir katra politisko uzskatu lieta, taču ir noziedzīgi uzskatīt, ka nepieciešams šo ideoloģiju apkarot ar ieroču spēku, it sevišķi, ja karš ar Vāciju tiek vests kādas viltus demokrātijas vārdā.» Atcerēsimies, ka vienīgie, kas toreiz turpināja cīņu pret hitlerisko Vāciju, bija Rietumu demokrātiskās valstis, kuras nu bija kļuvušas par «agresoriem». Savukārt Staļins 1939. gada 27. septembrī, sagaidot Vācijas delegāciju ar fon Ribentropu priekšgalā, kura bija ieradusies Maskavā, lai noslēgtu lūgumu par draudzību un robežām (respektīvi - veiktu galīgo Polijas valsts sadalīšanu savā starpā), tieši piesolīja Vācijai jebkura veida palīdzību, tostarp arī militāro, ja Vācija nonāks grūtā situācijā karā pret Lielbritāniju.
Padomju ideoloģijas «jaunais kurss»
Eiforija par jauna labākā drauga iegūšanu noteica arī turpmākā pusotra gada padomju kultūrpolitiku. Tuvāko līdzgaitnieku lokā izteiktie Staļina norādījumi un Molotova publiskās runas tūlīt tika ņemtas vērā aģitatoru un propagandistu aprindās. Pēkšņā ārpolitiskā kursa maiņa un Vācijas pārvēršanās no nedrauga par sabiedroto parasto padomju cilvēku pamatīgi samulsināja. Ne velti 1939. gada 24. augustā Staļins aicināja informēt sabiedrību «ar lielāku uzmanību un pakāpeniski», lai neradītu diskomfortu uz agrāko lielinieku un fašistu konfrontāciju fona. «Agrāk abas valstis lēja dubļus viena otrai virsū, tagad tās apkampjas, cilvēkiem ir grūti to saprast, tāpēc nesteigsimies, laiks visu noliks savās vietās.» 31. augusta runā Molotovs atzīmēja, ka «padomju zemē vēl ir daži neapzinīgi ļautiņi», kas «aizraujas ar antifašistisko aģitāciju»; vēl joprojām daži nesaprot «acīmredzamas patiesības», ka sākušies «labi laiki padomju un vācu attiecībās», bet daži cilvēki «ar naivu seju» vēl joprojām uzdot «muļķīgu jautājumu», kā varēja notikt tuvināšanās ar fašistisku valsti.
«Naivu cilvēku», kuri nespēja saprast padomju ārpolitiskā kursa straujo maiņu, tiešām netrūka. Kāds lauku rajona kompartijas nodaļas vadītājs vēstulē Padomju Savienības komunistiskās partijas centrālkomitejas sekretāram Andrejam Ždanovam uzdeva jautājumu, kāpēc līdz augusta paktam visās avīzēs pārpārēm tika tiražēti Staļina izteikumi par Vācijas agresīvām tieksmēm pret pārējo Eiropu, bet pēc 23. augusta par kara kurinātājiem dēvē Lielbritāniju un Franciju un raksta, ka «vācu un padomju tautas ir vēsturiski saistītas»?
Arī daudzi «bezpartejiskie» neizprata lielās padomju politiskas līkločus. Kādam komunistu aģitatoram uzstāšanās laikā vienā no lielajiem Maskavas rūpniecības uzņēmumiem vajadzēja atbildēt uz strādnieku jautājumiem: kāpēc mūsu prese kopš 1939. gada augusta vairs nekritizē nacistisko Vāciju un kāpēc mūsu avīzes vairs nelamā Gebelsu? Varbūt viņš ir kļuvis par komunistu?
Vērīgais padomju rakstnieks Mihails Privšins savā dienasgrāmatā 1939. gada nogalē rakstīja: «Paveras skats uz politiku, kas līdzinās divu plēsīgu zvēru cīņai. Neiedomājama viltība, diplomātiska, taktiska mednieku intuīcija - parasta parādība starp plēsīgiem zvēriem.»
Operatīvi uz ārpolitiskā kursa maiņu reaģēja padomju kinoļaudis. Klaji pretnacistiskas filmas, piemēram, Profesors Mamloks vai Openheimu ģimene, vairs netika rādītas, vajadzēja izdomāt vietā ko jaunu. 1939. gada 11. oktobrī PSRS Tautas komisāru padomes kinematogrāfijas lietu komitejā tika apspriesti scenāriji nākamajam budžeta gadam. Scenāriji tika pieņemti un apstiprināti, pamatojoties uz tēzi, ka pasaules karā, kurš bija sācies tā paša gada 1. septembrī, Vācija uzstājās kā spēks, kas grauj pasaules imperiālisma citadeli, tātad Franciju un Lielbritāniju, līdz ar to nākamajām padomju filmām bija jābūt ar attiecīgu ideoloģisku ievirzi. Kāds no komitejas locekļiem deva padomu: «Tā kā Vāciju vairs aiztikt nevar, tad visu vajag velt uz Poliju.» Sākās pretpoļu filmu forsēta uzņemšana - steidzamā kārtā bija jāuzfilmē Miņins un Požarskis, mākslas filma, kas parādītu krievu tautas cīņu pret Polijas agresiju Maskavas valstī XVI gadsimtā. Bija jāsāk darbs pie filmas Bogdans Hmeļņickis - par ukraiņu tautas cīņu pret poļu panu jūgu. Ievērojamam padomju kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam piedāvāja steidzamības kārtā uzsākt Riharda Vāgnera operas Valkīra ekranizējumu, jo tas esot Hitlera mīļākais skaņdarbs. Slavenajā Maskavas Lielajā teātrī Valkīras pirmizrāde notika 1939. gada 21. novembrī. Taču, par spīti visai minētajai «draudzībai», izrādi redzējušie Vācijas sūtniecības Maskavā darbinieki nosauca iestudējumu par «Vāgnera traktējumu žīdu un lielinieku garā».
Tika cenzēti un pārtaisīti arī repertuāros jau esoši darbi. Piemēram, no operas (!) Ščorss, kas stāstīja par Sarkanās armijas cīņu pret anarhista Nestora Mahno vienībām pilsoņu kara laikā Ukrainas teritorijā, tika izņemts viens negatīvais tēls - vācietis. Pēc tam operu atkal varēja rādīt sabiedrībai.
1940. gada jūlijā no Francijas padomju zemē atgriezās pazīstamais padomju publicists Iļja Ērenburgs un gribēja laikrakstā Trud publicēt rakstu sēriju par Rietumu frontē redzēto. Savās publikācijās viņš, kā pārliecināts antifašists, vēlējās pārliecināt padomju lasītājus par nacisma briesmām. Taču priekšniecība viņam paziņoja, ka materiāls netiks publicēts, jo «pašreizējā situācija to nepieļauj». Drīkstēja lamāt «frančus - nodevējus», bet ne nacistus. Tieši šajā laikā notika arī kinolentes Suvorovs pirmizrāde, kurā franču karavīri tika attēloti visnepievilcīgākajās krāsās.
Pēc pakta noslēgšanas un jaunās «draudzīgās līnijas» ieturēšanas pret Vāciju vajadzēja krietni revidēt arī padomju publiskās bibliotēkas. Maskavas ārzemju literatūras bibliotēkas lasītavā lasītājiem vairs nepiedāvāja iepazīties ar antifašistiskajiem preses izdevumiem, toties parādījās Völkischer Beobachter - Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas oficiālais laikraksts, kā arī citi nacistiskie izdevumi. Arī vācu emigranti-antifašisti vairs nebija vajadzīgi. Viņu darbus vairs nepublicēja, un daudziem žurnālistiem, rakstniekiem un publicistiem bija jāpārtop par dzejas un prozas tulkotājiem, sporta reportieriem un citiem mazāk «kaitīgiem» žurnālistikas speciālistiem.
"Nav pamata runāt par briesmām Baltijai..."
Staļina un Hitlera «velna pakts» pavisam tieši attiecās arī uz trim Baltijas valstīm, tāpēc interesanti ir uzzināt, ko mūsu un abu mūsu Baltijas kaimiņvalstu plašsaziņas līdzekļi rakstīja šajās liktenīgajās dienās. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prese pret PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma noslēgšanu izturējās samērā neitrāli, īpaši neizceļot to citu ārzemju ziņu vidū. Rakstīja par pakta izraisītu reakciju pasaulē. Latvijas Telegrāfa aģentūra (LTA) 22. augustā ziņoja: «Vācijas un PSRS vienošanās noslēgt neuzbrukšanas paktu atstājusi Londonā bumbas sprādziena iespaidu, jo tā bija nākusi pilnīgi negaidot.» Rakstīja par līguma noslēgšanas procedūru, par Ribentropa braukšanu uz Maskavu, par aizbraukšanu no PSRS galvaspilsētas utt.
Par pakta slepenajiem protokoliem bija zināms jau nākamajā dienā pēc to parakstīšanas, taču laikrakstos ziņas par to neparadījās. 26. augustā Igaunijas laikraksts Uus Eesti rakstīja: «Pēc Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līguma parakstīšanas Baltijas valstu stāvoklis nav kļuvis ļaunāks. Var teikt, ka šo valstu drošība daļēji ir uzlabojusies. Līdz šim Baltijas valstīm bija jābaidās no zināma spiediena. Pēc Krievijas un Vācijas līguma parakstīšanas Baltijas valstis vairs nestāv lielvalstu interešu krustpunktā un nav vairs strīdīgu jautājumu, kuru dēļ Baltijas valstis var tikt ierautas konfliktā.» 23. augustā Jaunākās Ziņas atreferēja Vācijas ārlietu ministra teikto: «Nepamatots ir apgalvojums, ka Baltijas valstīm varētu draudēt kādas briesmas. Baltijas valstu neatkarībai un drošībai vācu un krievu neuzbrukšanas pakts varētu nākt par labu.» Oficiālā līmenī abu valstu pārstāvji apgalvoja, ka trijām Baltijas valstīm nevajag būt nekādām bažām par savu drošību. Tikmēr 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai jau bija sācies Otrais pasaules karš.
Neitrāli, bet tomēr karā…
Karadarbība ienāca arī Latvijā. Sākumā netieši. Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai 1. septembrī K. Ulmanis parakstīja neitralitātes deklarāciju, kurā pasludināja, ka «karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti». 3. septembrī, kad karā iesaistījās Francija un Lielbritānija, valdība vēlreiz uzsvēra Latvijas stingro neitralitāti.
Karadarbībai turpinoties, Polijas galvaspilsētu Varšavu drīz vien ielenca Vācijas karaspēks. Poļiem sīvi aizstāvoties, Varšava stipri cieta no vācu artilērijas apšaudēm un aviācijas uzlidojumiem. Arī Latvijas sūtniecības ēka Varšavā bija sabombardēta un nodega. Cilvēki gan necieta, jo sūtniecības darbinieki kopā ar Latvijas sūtni Polijā Ludvigu Ēķi jau 6. septembrī kopā ar Polijas prezidentu un valdību, kā arī lielāko daļu ārvalstu sūtniecību personālu atstāja Polijas galvaspilsētu, zem vācu aviācijas uzlidojumiem dodoties uz Rumānijas pierobežu un 17. septembrī šķērsojot robežu. Latvijas sūtniecības ēka bija pirmā Otrajā pasaules karā cietusī mūsu valsts teritorija…
14. septembrī Liepājā no Gdiņas ar laivu ieradās deviņi poļu kara jūrnieki. Tajā pašā laikā Latvijas teritorijā nolaidās četri vācu lidotāji, vēlākajās dienās Latvijā tehnisku iemeslu dēļ ar saviem lidaparātiem nolaidās vēl pieci vācu lidotāji. Tie bija pirmie «ārvalstu» kara vēstneši, kuri saskaņā ar Latvijas neitralitātes statusu bija jāinternē.
Stāvoklis krasi mainījās pēc 17. septembra, kad Polijā iebruka Vācijas sabiedrotā Padomju Savienība, pilnībā izšķirot poļu valsts likteni. Tas izraisīja ne tikai nemieru Latvijas valdībā, bet arī sākās poļu militāro un civilo bēgļu plūdums uz Polijas kaimiņvalstīm, tostarp arī Latviju. Pirmie bēgļi uz Latvijas un Polijas kopējās robežas paradījās 17. septembrī. To bija daudz, un kontrolēt bēgļus latviešu robežsargiem palīgā ieradās armijas daļas no Daugavpils un vietējie aizsargi. 22. septembrī pie Latvijas robežas ieradās Sarkanās armijas vienības, apturot bēgļu kustību. Šajā īsajā laika sprīdī, no 18. līdz 21. septembrim, Latvijas teritorijā nolaidās 83 poļu kara lidmašīnas, kā arī šeit internēja 1573 poļu militārpersonas un patvērumu rada ap 300-400 poļu civilo bēgļu. Internētos poļu karavīrus sākumā izvietoja improvizētā nometnē turpat Daugavpilī, bet drīz pēc tam pārvietoja uz speciāli iekārtotām nometnēm Liepājas Kara ostā, Lilastē, Litenē un Ulbrokā. Civilos poļu bēgļus ievietoja bēgļu nometnēs Siguldā un Valmierā. Internētos deviņus vācu lidotājus izvietoja Latvijas armijas karavīru sanatorijā Cēsu apkārtnē. Šajās internēto nometnēs režīms bija samērā viegls, un varasiestādes ļāva tur esošajiem svešvalstu karavīriem brīvu kustību ārpus nometņu žoga.
Latvijas valstij gan papildus vēl bija jāuzņemas rūpes arī par apmēram 25 000 poļu laukstrādnieku, kurus karš pārsteidza Latvijā, kā arī par apmēram 3000 mūsu valstī esošajiem Polijas pilsoņiem, no kuriem daudzi saņēma Polijas pabalstus. Vēlāk daļai no internētajiem izdosies panākt izbraukšanu uz savām iepriekšējām dzīvesvietām padomju un vācu okupētajā Polijas teritorijā. Daļa izbrauca uz citām valstīm - Zviedriju, Franciju. Samazinoties internēto un bēgļu skaitam, nometnes viena pēc otras tika slēgtas; internēto nometni Liepājā slēdza 1940. gada februārī, atlikušos dažus desmitus poļu virsniekus pārveda uz Ulbroku. Pēc padomju okupācijas sākuma šeit vēl palikušos Polijas pilsoņus gaidīja ceļš uz pretējo pusi - 1940. gada 27. augustā Ulbrokas nometnē esošos apmēram 50 poļu internētos virsniekus čekisti sasēdināja lopu vagonos un aizveda uz nometnēm Sibīrijā. Internētos vāciešus uz dzimteni palaida 1940. gada pavasarī.
Drīz vien noslēgtais pakts un karš kā pakta sekas tieši sāka ietekmēt Baltijas valstu, arī Latvijas, likteņus. 5. oktobrī Padomju Savienība piespieda Latviju parakstīt «Savstarpējās palīdzības līgumu» jeb «Bāzu līgumu», saskaņā ar ko valsts teritorijā tika izvietotas Sarkanās armijas kara bāzes, paredzot tajās izvietot 25 000 padomju militārpersonu. «Svētdien plkst. 11 mūsu robežstacijā Zilupē ieradies pirmais vilciens ar Padomju Savienības karaspēku. Sagaidīšanai bija norīkota godasardze ar kara orķestri. Latgales divīzijas komandieris apsveica PSRS karaspēka vadību. Kara orķestris spēlēja Padomju Savienības himnu. Arī Padomju Savienības karaspēks nostādīja godasardzi ar kara orķestri, kas atskaņoja Latvijas valsts himnu,» tik lakoniska ziņa bija publicēta laikrakstā Latvijas Kareivis 1939. gada 31. oktobrī. Bet faktiski bija sākusies Latvijas pirmā okupācija...
«Bet pie mums svin Ziemassvētkus!»
Kaut arī Kārlis Ulmanis savulaik teica, ka miers nav miegam, tomēr latviešu preses izdevumos, sākoties Otrajam pasaules karam, valdīja tendence attēlot Latviju kā miera un pārticības saliņu bangojošā Eiropas kara jūrā, jo īpaši pēc karadarbības sākuma. 3. septembrī Jaunākās Ziņas redaktora slejā publicēja rakstu Kritiskajās dienās, kurā cita starpā bija teikts: «[..] kamēr daudzas tautas šodien, smagu saimniecisku nastu apkrautas, baigajā neziņā gaida rītdienas notikumus, mēs mierīgā paļāvībā varam raudzīties nākotnē, jo ar mūsu abiem kaimiņiem [t. i., Padomju Savienību un Vāciju - aut.] mums ir savlaicīgi parakstīti neuzbrukšanas līgumi, un arī viņu pašu starpā noslēgtais līgums nu ir garants mūsu drošībai.» Bet 1939. gada Ziemassvētkos Latvijas kinohronika rādīja briesmīgas ainas no Rietumu frontes un Polijas karalaukiem ar sprādzieniem, līķu kalniem, raudošiem bērniem, pie dēlu kapiem sakņupušām mātēm. Skatus pavadīja subtitri: «Eiropa karo!» Šīs ainas nomainīja piesnigušā meža skati, gar siena zārdiem skraidošas stirnas, smaidoši bērni pie eglītes un Tautas vadonis, valsts un ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis, kurš Rīgas pilī pasniedza dāvanas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru bērniem. Subtitri vēstīja: «[..] bet pie mums svin Ziemassvētkus!»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita