Zviedrijas karalis Gustavs III
Tronī no 1771. gada 12. februāra līdz 1792. gada 29. martam
Dzimis Stokholmā 1746. gada 24. janvārī Holšteinas-Gotorpas dinastijas monarha Ādolfa Fredrika un Prūsijas princeses Luīzes Ulrikas laulībā. Viens no viņa diviem brāļiem - kā Kārlis XIII - valdīja no 1809. līdz 1814. gadam, kad dinastija aprāvās. Miris turpat 1792. gada 29. martā 46 gadu vecumā. Apbedīts Ridarholmenas baznīcā - Zviedrijas monarhu atdusas vietā.
Laulībā ar dāņu karaļnama princesi Sofiju Magdalēnu, kas tika noslēgta 1766. gadā, karalis laida pasaulē divus dēlus - savu pēcteci Gustavu IV Ādolfu (1778-1837, valdīja no 1792. līdz 1809. gadam) un Kārli Gustavu (1782-1783).
Gustavs III nodibināja Zviedrijas Karalisko operu (1782), Zviedrijas Akadēmiju (1786) un Karalisko teātri (1788). Laižot apritē banknotes, 1776. gadā veica veiksmīgu naudas reformu. Atļāva katoļiem un ebrejiem brīvi dzīvot Zviedrijā un piekopt savu ticību. Karalis jau 1777. gadā atzina ASV neatkarību (šķiet, gan Francijas, šīs valsts sabiedrotās, maksāto livru ietekmē).
Mājskolotāji talantīgajam audzēknim deva izcilu izglītību, karalis bija spožs publisks orators. Neilgi pirms nāves monarhs novēlēja savu grāmatu kolekciju - 14 500 vienību - Nacionālajai bibliotēkai. Vienlaikus «apgaismotais» valdnieks lika no Upsalas Universitātes padzīt Kanta filozofijas adeptus un aizliedza studentu pulciņus.
Bija masons un kopā ar brāli Kārli, Zviedru brīvmūrniecības ordeņa lielmestru, veicināja kustības iesakņošanos savā valstī.
Zviedriju ir pārvaldījuši daudzi kolorīti valdnieki. Tomēr Gustavs III savas dzīves un nāves ekscentriskumā pārspēj pat skandalozo Kristīni I Vāsu (1626-1689), kura, zaudējusi luterticīgās Zviedrijas kroni, kļuva par katolieti. Turklāt mums viņš ir interesants ar sirdī glabāto cerību atgūt savā varā Lielajā Ziemeļu karā pazaudēto Vidzemi.
Gustava III despotisms, protams, bija diezgan «veģetārs» arī XVIII gadsimta morāles mērauklās. Tāds apzīmējums kādam noteikti varētu pat šķist nepelnīts. Viņa valdīšanas laikā Zviedrijā tika aizliegta spīdzināšana un būtiski ierobežota nāvessodu piespriešana. Pat jaunā karaļa 1772. gadā sarīkotais valsts apvērsums, pārtraucot pusgadsimtu ilgušo konstitucionālo monarhiju, tika paveikts bez masu represijām, pat bez asinīm.
Ierobežojis parlamenta - Riksdaga - varu pār sevi, karalis vienlaikus ierobežoja aristokrātijas privilēģijas. Gustavs III vēlējās būt gādīgs valdnieks visiem pavalstniekiem un veicināt viņu labklājību, liberalizējot Zviedrijas ekonomiku. Tiesa, vienlaikus viņu satrauca valsts ciešās tirdzniecības saites ar Krieviju, saskatot tajās risku palikt bez kroņa. Karalis, valdīšanas pašā sākumā ieradies Parīzē, apbūra franču radošās aprindas - viņā redzēja valdzinošu, izglītotu un dziļi domājošu cilvēku, kurš nesīs Eiropas apgaismību savai tālajai ziemeļu valstij.
Kā progresīvam monarham toreiz pieklājās, karalis sarakstījās ar Voltēru, laikmeta galveno publisko intelektuāli, tāpat kā Krievijas imperatore Katrīna Lielā, kurai - nabadzīga prūšu aristokrāta meitai - Gustavs III bija otrās pakāpes brālēns. Viņa to apsaukājusi, arī vēstulēs citiem, par «resno Gū».
Taču absolūtisma dotās tiesības, ne ar vienu nerēķinoties, pieņemt vienpersoniskus lēmumus, īpaši jau valsts ārpolitikā, gadu gaitā vien pārvērta Gustava III labos nodomus par bruģakmeņiem uz elli. Patvaldība saasināja viņa personības kompleksus, vairoja maldīgu visvarenības apziņu un atstāja bez sabiedrotajiem un atbalstītājiem. Sēras par jaunākā dēla nāvi, neveiksmīgā laulība vai ķilda ar māti nelāgi ietekmēja visu karalisti.
Zviedru-krievu karš (1788-1790), karaļa iecerēts kā personisks triumfs, nepiepildīja valsts politiskās elites vēlmes. Tas izvērtās par postošu avantūru, tikai vairojot karaļa ienaidniekus paša galmā un novedot pie atentāta. Viņa dēls Gustavs IV Ādolfs, ejot tēva iemīto ceļu, sāka jaunu karu ar kaimiņu impēriju un, ciešot sakāvi, 1809. gadā šķīrās no kroņa un devās trimdā. Zviedrija tad zaudēja vairāk nekā divas piektdaļas savas toreizējās teritorijas, Krievijai sagrābjot Somiju un Ālandu salas.
«Teitoņu zemju mantinieks»
Ik pa brīdim Latvijā bijuši nesekmīgi centieni - iespējams, starpvalstu attiecību konjunktūras noteikti - iedēstīt sabiedrības apziņā priekšstatu par «labajiem zviedru laikiem» Vidzemē (1629-1721). Varbūt neveiksmi nosaka tas, ka vidzemnieku vēsturiskā atmiņa nekādu nostalģiju par šo valdīšanu, tāpat par likuma noteiktām skolām (dzimt)zemnieku bērniem, nav saglabājusi. Tajā nav atrodamas arī atbalsis kaut kādām naivām cerībām, ka Gustava III uzsāktais karš varētu šos «labos laikus» atjaunot.
Kara atklāti sludinātie mērķi bija atgūt Zviedrijas robežzemes, ko Krievija tai gadsimta iepriekšējos konfliktos bija atņēmusi Somijas hercogistē un Karēlijā. Tur un Somu līcī starp kara flotēm tad arī norisinājās galvenās cīņas, zviedriem cerot pat sagrābt Kronštates cietoksni un apdraudēt Sanktpēterburgu. Dažas no kaujām, gan uz sauszemes, gan jūrā, Gustavs III komandēja personīgi.
To vidū ir arī zviedru flotes uzvara - lielākā valsts vēsturē - Svensksundas jūras kaujā netālu no tagadējās Somijas pilsētas Kotkas. Tā ir arī lielākā karakuģu kauja Baltijas jūrā, kur abi pretinieki cīņā raidīja vairāk nekā divus simtus kuģu. Šis panākums karalim ļāva «ar godu» pabeigt paša iesākto karu, kas citādi varētu novest jau pie Zviedrijas trešās sakāves XVIII gadsimtā.
Alternatīvās vēstures prātuļojumi par to, «kas būtu, ja būtu» un zviedri Vidzemi atgūtu, protams, ir neauglīgi. Taču Gustavs III esot svētā nopietnībā uzskatījis sevi par Teitoņu/Livonijas ordeņa mantinieku un apgalvojis (piemēram, krievu troņmantniekam Pāvilam, kurš arī vēlāk mira galma apvērsumā), ka viņam joprojām ir tiesības uz krustnešu reiz pārvaldītām zemēm. Ja karalim veiktos satriekt pretinieku (šādas cerības Zviedru-krievu kara mainīgā gaita monarham deva diezgan bieži), viņš noteikti censtos anulēt Nīštates miera līgumu. Ar to pēc Zviedrijas sakāves Lielajā Ziemeļu karā (1700-1721) krievu cariem tika atdota Vidzeme un Igaunija. Turklāt Nīštates un Abo miera līgumi noteica, ka (ironiski - dziļi patvaldnieciskā un «aziātiskā»!) Krievija ir zviedru parlamentārisma - īpaši pilsoņu kārtas deputātu tiesību - garants. Šie dokumenti apliecināja, ka Zviedrija ir caristes protektorāts.
Abo - tagad Turku, Somijas trešajā lielākajā pilsētā - noslēgtais līgums izbeidza abu valstu 1741.-1743. gada karu, kas tika izcīnīts Karēlijas zemes šaurumā. Toreiz Zviedrija atklāti pauda vēlmi atgūt arī zaudētās Baltijas provinces, taču Krievija kara gaitā sagrāba gandrīz visu Somiju. Pēc miera līguma noslēgšanas to atdeva atpakaļ zaudētājai.
Parlamenta - Riksdaga - faktisko varu par sevi karalis bija likvidējis 1772. gadā. Karam ar Krieviju vajadzēja beidzot arī formāli nostiprināt zviedru monarha tiesības uz tādu vienpersoniskas varas režīmu, ko viņš pats uzskatīja par «apgaismotu absolūtismu». Tāpat Gustavs III sludināja sevi par karaliskā priekšteča Kārļa XII (1682-1718, Lielā Ziemeļu kara zaudētāja) sāktās cīņas turpinātāju. Tādēļ monarha kareivīgajos plānos bija piepildīt zviedru karaļu seno sapni - sagrābt arī Norvēģiju. Tā jau vairākus gadsimtus atradās personālūnijā - «divas karalistes, viens valdnieks» - ar Dāniju. Zviedrijai tas izdevās 1814. gadā, tad jau baudot Krievijas labvēlību.
Zviedru durkļi, franču zelts
Vēlme revanšēties par zaudējumiem divos karos ar Krieviju valdīja pār visas Zviedrijas politiskās elites prātiem. Savam uzbrukumam Gustavs III gatavojās jau kopš 1775. gada. Sākotnēji viņa iecere izskatījās ļoti pārliecinoši.
Pirmkārt, Krievija tobrīd jau karoja ar Turciju - šajā frontē atradās tās karaspēka un flotes galvenie spēki. Savos ziemeļos milzu impērija tobrīd varēja pret zviedriem aizsargāties vien ar skaitliski līdzvērtīgu karavīru un karakuģu daudzumu, bet Gustavs III bija pārliecināts par savas armijas un flotes pārākumu. Tiesa, par Krievijas sabiedroto, apdraudot Zviedrijas rietumus, kļuva Dānija.
Otrkārt, Zviedriju atbalstīja citi Krievijas pretinieki - Prūsija, Nīderlande un, protams, Turcija. Ar savu uzvaru Gustavs III cerēja piespiest Krieviju arī beigt karot ar «Mirdzošo Portu». Francijas karaļvalsts, turku sultāna galvenais sabiedrotais Eiropā, sākotnēji bija galvenais finanšu «donors» Zviedrijas kareivīgumam. Turklāt šī lielvalsts bija jau dāsni apmaksājusi Gustava III 1772. gada apvērsumu, lai tālajā ziemeļzemē «iestātos kārtība», kāda vajadzīga franču ārpolitikai. Viņš, līdzīgi kā citu valstu karaļi agrāk, no Burboniem ik gadu saņēma dāsnu «stipendiju». Zviedru monarhs ik gadu tika atalgots ar pusotru miljonu livru. (Aptuvenam priekšstatam - zelta 24 livru monēta tolaik svēra apmēram 7,6 gramus.) Pēc 1789. gada Lielās franču revolūcijas par Gustava III cīņasspara galveno sponsoru kļuva Britānija.
Provokācija uz robežas
Zīmīga Zviedru-krievu kara epizode. Tā uzsākšanai, lai cik apcirptas valsts apvērsuma dēļ nebūtu Riksdaga pilnvaras, karalim tik un tā vajadzēja parlamenta pilnvarojumu. Tomēr viņa avantūrai bija dziļa pretestība sabiedrībā. Jo īpaši uzņēmējos, kuri tirgojās ar kaimiņvalsti, un viņu aprindas pārstāvošajos (atcerēsimies, ar miera līgumu noteikumiem Krievijas aizbildniecībā ņemtajos!) parlamenta locekļos. Lai lauztu pretestību parlamentā, Gustavs III sarīkoja brutāli primitīvu provokāciju, pavēlot Karaliskās operas drēbniekiem uzšūt vairākas krievu armijas uniformas. Tajās ģērbtie zviedru karavīri 1788. gada 27. jūnijā iebruka Pūmalas miestiņā, kas atradās pie Somijas hercogistes robežas ar Krieviju. Pēc tā Riksdags jutās spiests ļaut karalim sākt «aizsardzības karu».
Saprotošā un piedodošā māsīca
Taču, karam ieilgstot, karaļa pārliecība par uzvaru vai mieru pēc viņa diktētiem noteikumiem arvien vairāk dila un pārvērtās nedrošībā. Valdību uztrauca milzīgie tēriņi, ko Zviedrijas budžets vairs nespēja nosegt. Savukārt Krievijas imperatore bija gatava piedot «resnā Gū aušības» - karš ar Turciju bija daudz svarīgāks nekā kaimiņa mēģinājums uzbrukt viņas galvaspilsētai.
Miera līgums tika noslēgts Verelas muižā Austrumsomijā 1790. gada 14. augustā. Spēkā palika abu valstu līdzšinējā robeža, toties Gustavam III tika mierinājuma balva - Krievija atteicās no protektorāta pār Zviedriju. Tās tirgotāji, palikuši bez šādas aizstāvības, drīkstēja kaimiņvalstī bez muitas ik gadus iepirkt noteiktu apjomu labības un kaņepju šķiedru, no kurām vija troses burukuģiem. Turklāt cariene esot slepus izmaksājusi brālēnam privātu kompensāciju par atteikšanos būt sultāna sabiedrotajam un atbalstot viņa vēlmi veidot Eiropas valstu koalīciju karam ar revolucionāro Franciju.
Izrādītais militārais talants bija vairojis Gustava popularitāti «vienkāršajā tautā». Turklāt karš palīdzēja juridiski vēl vairāk nostiprināt viņa absolūtismu ar 1789. gada Vienības un drošības aktu. Zīmīgi, ka tā pieņemšanai pretojās aristokrātijas pārstāvji. Tieši dižcilšu vidū vairojās neapmierinātība ar Zviedru-krievu kara iznākumu. Vienus saniknoja tas, ka netika gūts revanšs, bet vairākumu - karaļa ambīciju dēļ bezjēdzīgās kaujās izniekotās dzīvības (tiek minēts dažāds kara upuru skaits, pat 21 tūkstotis karavīru - turklāt tikai apmēram trīs tūkstoši krita kaujās, pārējie mira no ievainojumiem un slimībām, kā arī 29 000 civiliedzīvotāju), nauda un citi nebūt ne bagātās valsts resursi. Protams, arī pats absolūtisms, aristokrātu privilēģiju ierobežošana un «prasto ļaužu» pieaugošā ietekme valsts pārvaldē un saimnieciskajā dzīvē. Šī neapmierinātība uzrūga līdz sazvērestībai ar barbarisku atrisinājumu Karaliskās operas masku ballē.
Homoseksuālis, aseksuālis vai seksuālanalfabēts?
Tīri freidiski var pieļaut, ka Gustava III kareivīgumu - gan ārpolitikā pret Krieviju, gan iekšpolitikā pret opozīciju absolūtismam - būtiski ietekmēja vēlme revanšēties pavalstnieku acīs par neveiksmīgo laulības dzīvi. Tieši tā viņu - visādi citādi apdāvinātu un plašu publiku valdzināt spējīgu monarhu - pamazām vien padarīja par vispārēju izsmieklu, jau esot troņmantniekam.
Tas, ka nākamo karali neinteresē pretējais dzimums, nevienam galmā un tautā nebija noslēpums. Gustavs ap sevi pulcināja favorītus - jaunus muižniekus, dodot pamatu runām, ka ir homoseksuāls. Taču atšķirībā no franču karaļa Anrī III Valuā vai britu valdnieka Džeimsa I Stjuarta par viņu tik kategoriskas pārliecības nav, te ir, tā teikt, «vieta diskusijām»…
Laulība ar dāņu princesi Sofiju Magdalēnu tika beidzot, kā izsakās juristi, «konsumēta» vien deviņus gadus pēc kāzām. Abi jaunavīgie bija mīlas lietās bikli un viens otram sveši neprašas. Nācijas ilgi gaidītais troņmantnieks, uz kuru jau sāka zust cerības, pasaulē nāca divpadsmit gadus pēc kāzām. Kad puisēns piedzima, radās nelāgas baumas, ka viņa tēvs varētu būt karaļa favorīts, staļļmeistars Ādolfs Fredriks Munks. Oficiālajā versijā viņš bija konsumācijā asistējošs valdnieka «seksa instruktors»…
Vēl nelāgāks izrādījās atklājums, ka riebeklības tautā laistas ar Gustava III mātes ziņu. Karaliskā atraitne Luīze Ulrika, par visu varu vēloties būt Zviedrijas «īstā valdniece», centās pakļaut sev dēlu - atkal vistīrākais freidisms! -, veicinot atsvešinātību laulāto starpā. Valdniekam nācās māti, pārvarot brāļu un māsas pretestību, padzīt no galma, abiem neizlīgstot līdz pat viņas nāvei dažus gadus vēlāk.
Despotiski klīnisks «eksperiments»
Ir kāds stāsts, kas sniedz spilgtu priekšstatu gan par karaļa raksturu, gan par zviedru absolūtismu. Jau Gustava III tēvam nepatika pavalstnieku, viņaprāt, «pārmērīgā» aizraušanās ar kafiju, tāpat arī ar tēju. Iespējams, aiz cēlās veselīga dzīvesveida sludināšanas slēpās sīkstulība jeb merkantilisms, jo par šīm importa precēm iztērētā nauda aizplūda projām no valsts. Līdzīgi mūsu valdības akcīzes politikai šodien, arī zviedru tautu tad centās vest pie prāta, apliekot kafiju ar lielām nodokļu likmēm. Šī nodokļa spītīgiem nemaksātājiem tika konfiscētas viņu kafijas servīzes, krūzītes un apakštasītes. Kad pat tas nelīdzēja, tad gan abu karaļu valdīšanas laikā, gan arī vēl pat XIX gadsimta sākumā vairākas reizes tika izsludināts kafijas aizliegums. Varbūt tieši tā tika panākts, ka kafija vēl joprojām ir zviedru nacionālais dzēriens?
Aizlieguma efekts bija tik nožēlojams, ka «apgaismotajam» monarham radās doma uzskatāmi pārliecināt tautu, cik ļoti kafija apdraud veselību. (Turklāt atšķirībā no tēva pats Gustavs III bija fanātisks tējas cienītājs.) Uzzinājis, ka divi dvīņubrāļi par saviem noziegumiem ir notiesāti uz nāvi, valdnieks, izmantojot savu absolūto varu, abus padarīja par izmēģinājuma trusīšiem «laboratorijas eksperimentā».
Nāves sodu aizstāja mūža ieslodzījums, taču ar vienu nosacījumu: viens brālis katru dienu izdzēra trīs krūzes kafijas, otrs - trīs krūzes tējas. Šo eksperimentu bija uzdots uzraudzīt diviem ārstiem, kuri par tā gaitu informēja karali. Gustava III nāve gan viņu «paglāba» no rūgtas vilšanās. Pirmais nomira tējas dzērājs - tiesa, ļoti cienījamā 83 gadu vecumā. Nav ziņu, cik ilgi brāli pārdzīvoja kafijas dzērājs. Abi dakteri bija miruši jau krietni agrāk. Gan jāatgādina, ka nav neapstrīdamu dokumentāru pierādījumu šādai karaļa kaprīzei. Taču, zinot Gustava III lielummānijas un absolūtās samaitātības veidoto raksturu, šāds «eksperiments» ir pat ļoti ticams.
Nāve - operas librets
Absolūtisma nokaitinātu aristokrātu grupa 1792. gada sākumā nosprieda, ka vienīgais risinājums ir nogalināt karali un reformēt Zviedrijas pārvaldību. Slepkavas lomu uzņēmās trīsdesmitgadīgais muižnieks Jākobs Juhans Ankarstrēms. Viņš nesen bija atbrīvots no ieslodzījuma par dumpīgām runām, pārmetot Gustavam III vēršanos pret dižcilšu tiesībām.
Sazvērnieki izlēma karali nogalināt Riksdaga sēdē, kas tika rīkota ārpus Stokholmas, taču šis mēģinājums neizdevās. Atentāts tika pārcelts uz 16. martu, kad Karaliskajā operā tika rīkota maskarāde ar Gustava III piedalīšanos. Pirms tās viņš saņēma anonīmu brīdinājuma vēstuli, ko atstāja bez ievērības. Monarhs atteicās vilkt zem masku tērpa bruņas - kā gan viņš, izrādot bailes, varēšot valdīt?
Masku ballē Gustavu III ielenca melnā ģērbtu vīriešu grupa. Slepkava viņu atpazina pēc Svētā Serafima ordeņa - to piešķīra tikai karaliskās ģimenes locekļiem - un iešāva mugurā. Karalis mira pēc 13 dienām no ievainojuma radītās asins saindēšanās. Ankarstrēmu arestēja nākamajā dienā, viņš atzinās noziegumā, bet citus sazvērniekus nenodeva, kaut trīs dienas tika pērts ar pletnēm. Nāvessods, nocērtot galvu, tika izpildīts 27. aprīlī. Daži atentāta dalībnieki tika ieslodzīti, kāds izdarīja pašnāvību, citus izraidīja no valsts.
Šāda «teatrāla» nāve padarīja Gustavu III par Džuzepes Verdi slavenās operas Masku balle (1859) galveno varoni. Pirms tam operu ar to pašu nosaukumu un libretu 1833. gadā sacerēja franču komponists Daniels Obērs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita