Atlantijas okeānā 1912. gada 15. aprīlī nogrima Titāniks. Sākumā avīzes rakstīja, ka upuru neesot. Vēl vēstīja, ka kuģa tilpnēs bijusi liela zelta krava. Tikmēr pasaules otrā malā, Sibīrijā, tajā pašā laikā apšāva zeltračus, kuri bija sadumpojušies pret neciešamajiem sadzīves apstākļiem. Raktuvju īpašnieki vērsās pēc palīdzības pie policijas un armijas vadības, un dumpja apspiešanā bojā gāja vismaz 150 cilvēku, bet saskaņā ar citu versiju pat gandrīz tūkstotis. Taču tā bija tikai sīka epizode asiņainajā cīņā par zeltu, kas XX gadsimta sākumā izvērsās Sibīrijas taigā, kur pilnā sparā plosījās «zelta drudzis».
Titānikā nekāda zelta patiesībā nebija, bet avīzes jau dienu vēlāk vēstīja par pusotru tūkstoti katastrofā bojāgājušo. Titānika bojāeju pieminam vēl šobaltdien, taču par Sibīrijas «zelta drudzi» un tā upuriem sen visi ir aizmirsuši. Jo raktuvēs nāve bija ierasta parādība - nogalināja ne tikai dumpiniekus un streikotājus, bet arī zeltrači cits citu mīļuprāt aizraidīja pie tēviem.
Zem katra krūma pa līķim...
«Neskaitāmi ļaužu pulki ir gājuši bojā cīņās par zelta ieguves vietām,» jau 1847. gadā rakstīja etnogrāfs P. Neboļsins. Konkurējošie zeltraču grupējumi «[..]viens uz otru skatījās kā uz nelūgtiem viesiem, kas grib viņiem atņemt maizi. Kad vien bija iespējams, viņi centās visādi kaitēt svešajam zeltracim un piešmaukt viņu.» Metodes bija dažādas. Raktuvju iecirkņus atzīmēja ar stabiem, uz kuriem bija speciālas atzīmes, kas vēstīja, ka šis gabals pieder tam un tam. Šos stabus mierīgi varēja nozāģēt vai pārvietot uz citu vietu; varēja arī mainīt atzīmes. Patvaļīgi mainīja vietu un pat upju nosaukumus, tā maldinot ne tikai konkurentus, bet arī valsts iestādes. Nereti speciāli norādīja upes nepareizo krastu - labā vietā dokumentos ierakstīja kreiso.
Papildu jucekli radīja vietējie mednieki, kuri, cerot uz atlīdzību, par potenciāli izdevīgajām ieguves vietām pavēstīja uzreiz vairākiem grupējumiem, kas tad neizbēgami sastapās uz šauras takas. Tādos gadījumos neviens konkurentam ceļu negrieza, darbā tika laisti naži un cirvji. Kā tolaik mēdza teikt, «taigā zem katra krūma ir pa trim līķiem». Bija gadījumi, kad no desmit cilvēku lielām zeltraču grupām atpakaļ atgriezās vien divi vai trīs. Kāds atamans Petrovs tiesā paziņoja, ka taigā esot nogalinājis apmēram 100 cilvēku, taču arī tas neskaitījās nekas īpašs.
Ir daudz versiju par to, kā sākās Sibīrijas «zelta drudzis». Viena no leģendām vēsta, ka 1800. gadā Irkutskas apkaimē mednieki nošauto putnu guzās atraduši zelta smiltis un vietējie nolēmuši noskaidrot, no kurienes tās nākušas. Noorganizēta valsts finansēta ekspedīcija, par kuras vadītāju iecelts kāds Jakovļevs. Ekspedīcijas dalībnieki pa taigu nogājuši 700 kilometrus, visur meklējot zelta āderes un smiltis, taču tā arī neko nav atraduši. Tad pasākumam pieslēgušies tirgoņi, kuri piedāvājuši apmaksāt privātas zelta meklētāju ekspedīcijas, kā rezultātā uz taigu plūduši tūkstošiem cilvēku cerībā uziet bagātību. Taču gadījumos, kad izdevies kaut ko atrast, ātri vien atradnēm ķepu uzlikuši turīgāki ļaudis, darbu veikšanai nolīgstot strādniekus, kuriem maksāja kapeikas. Skaidrs, ka strādnieki atspēlējās, nododot tikai daļu zelta, bet pārējo par dārgāku naudu pārdodot uzpircējiem.
Jaunbagātnieku laikmets
Uzdurties zelta āderei nebija vienkārši, bet vēl grūtāk bija tikt ar iegūto bagātību projām no bīstamās zonas. Te kā piemērs var kalpot zeltrača Ļesnoja piedzīvojumi. Viņš reiz jau bija nonācis aiz restēm par nelikumīgu zelta tirdzniecību, taču pēc iznākšanas brīvībā atklāja lielu atradni pie Birčikulas upes. Piekrāva ar tīrradņiem pagrabu, taču ko darīt turpmāk? Laižot zeltu «melnajā tirgū», pastāvēja risks atkal nonākt cietumā. Tādēļ zeltracis saprātīgi nolēma mazliet nogaidīt, bet, lai lieki nekaitinātu dieviņu, pasūtīja savā mājā esošajai ikonai masīvu zelta rāmi. Lūk, tas gan vairs nebija saprātīgs lēmums, jo par to padzirdēja daži krimināli tēvaiņi, kādu nakti atnāca ciemos, nozūmēja Ļesnoju un pievāca visu zeltu.
Taču tie vēl bija tikai ziediņi, īstās asiņainās orģijas vēl bija priekšā. No Mežonīgajiem rietumiem zeltraču Sibīrija atšķīrās tikai ar to, ka te oponenti nerīkoja dueļus ar revolveriem pilsētiņu galvenajos laukumos, bet gan nosita viens otru ar cirvi vai nošāva kaut kur mežā. Tie, kuri izdzīvoja, kļuva pasakaini bagāti un, kā jau jaunbagātniekiem pienākas, izrādīja savu turību, kā nu prata. Kad ceļojumā pa Sibīriju pie zeltrača Kuzņecova ciemos nonāca anglis vārdā Kenans, tad miglainā Albiona dēlu līdz sirds dziļumiem satrieca krieva mājoklis. Saimnieka 150 kvadrātmetrus lielais kabinets, kura griestu augstums sasniedza sešus metrus, bija apdarināts ar sarkankoku un itāļu marmoru, izklāts ar persiešu tepiķiem. Angļu kamīns, palmas, Meisenes porcelāns greznos skapjos tikai papildināja iespaidu. Savukārt tirgoņa Mjasņikova mājā ceļotāju pārsteidza Venēcijas spoguļi pa visu sienu, greznas Versaļas stila mēbeles un marmora spļaujamtrauki, apdarināti ar zeltu. Vēl kāds jaunbagātnieks uz grīdas bija izbārstījis banknotes, lai demonstrētu, ka naudas viņam kā spaļu.
Sibīrijas pilsētās viena pēc otra atvērās spēļu elles, nemitīgi notika balles un banketi. Daži jaunbagātnieki padomāja arī par sabiedrību: par lielāko tirgotāju naudu Krasnojarskā uzbūvēja muzejus, slimnīcas, ģimnāzijas. Tirgonis Ščegoļevs dzimtajai Krasnojarskai noziedoja summu, kas seškārt pārsniedza pilsētas budžetu! 1800. gadā Krasnojarskas budžets bija 50 000 rubļu, bet Ščegoļevs tai uzdāvināja 300 000. Bet te mēs varam atļauties nelielu atkāpi.
Atkāpe par šampanieti
1937. gadā Staļins lika palielināt šampanieša ražošanas apjomus. Vecie boļševiki bija sašutuši - tas taču ir nīsto buržuju dzēriens, ko kārtīgs proletārietis nelieto! Taču vadoņa lēmumu paskaidroja pārtikas rūpniecības tautas komisārs Anastass Mikojans: «Biedrs Staļins teica, ka stahanovieši tagad pelna daudz naudas, labi pelna arī inženieri un citi strādājošie. Bet, ja viņi gribēs šampanieti, kā pie tā tikt? Šampanietis taču ir materiālās pārticības un labklājības simbols! [..] Mēs līdz šim ražojam tikai 160 000 pudeļu gadā, kamēr Francija saražo 50 miljonus pudeļu.»
Jau 1936. gadā padomju valdība pieņēma lēmumu ražot dzirkstošo vīnu Sovetskoje šampanskoje jeb Padomju šampanieti, kā arī deserta un galda vīnus. Visās lielākajās pilsētās lika uzbūvēt attiecīgas rūpnīcas, lai strauji varētu kāpināt šampanieša ražošanu. Vīndaris A. Frolovs-Bagrejevs apjomu palielināšanai ieteica dzirkstošo vīnu ražot ar rezervuāru metodi, kas ļāva dzērienu pagatavot mēneša laikā.
Pirmās Sovetskoje šampanskoje pudeles tirdzniecībā nonāca 1937. gadā. Izrādījās, ka Staļins bija trāpījis tieši desmitniekā, jo dzēriens kļuva ārkārtīgi populārs un 1940. gadā to ražoja visnotaļ pieklājīgā apjomā - 3,8 miljonus pudeļu. Tas gan bija tīrais nieks salīdzinājumā ar septiņdesmitajiem gadiem, kad gadā saražoja 250 miljonus padomju šampanieša pudeļu.
Kāds šim stāstam par padomju šampanieti sakars ar Sibīrijas zeltračiem? Šampanietis taču vairāk piedien Parīzei vai Monako, nevis Omskai vai Krasnojarskai! Taču Staļinam bija savs skatījums uz šo jautājumu. Viņš atšķirībā no Ļeņina, kas gadiem dzīvoja emigrācijā Rietumeiropā, ļoti labi pārzināja Sibīriju un tās reālo dzīvi. Savām acīm viņš bija redzējis zeltraču uzdzīvošanu un šampanieša plūdus - turklāt paša labākā franču šampanieša! Un tas nekas, ka pudele maksāja tikpat daudz, cik govs - kad gan jaunbagātnieki ir pievērsuši uzmanība cenai?! Tādēļ vadoņa aprēķins bija pareizs - ja cilvēki ir tikuši pie naudas, tad viņi gribēs uzdzīvot, bet uzdzīvošanu nekas nesimbolizē labāk kā šampanietis.
Spirtnešu kari
Taču Sibīrijā bija arī ļaudis, kuriem naudas bija vēl vairāk nekā zelta raktuvju saimniekiem. Lūk, kā 1916. gadā kāds Leonīds Berseņevs aprakstīja Kazakovas raktuvju sadzīvi: «No agra rīta līdz vēlam vakaram, iztiekot tikai ar īsu nakts atpūtu, tūkstošiem cilvēku smagā darbā iegūst no zemes zeltu. Nav nekādu citu sarunu un interešu, kā vien par zeltu. Dzeltenās smiltis ir pāri visam. Dzeltenās smiltis... un spirts. Jo raktuvju ikdienas pelēcībā dažādību ienes tikai dzeršana.»
No kurienes gan tādā nomalē varētu rasties alkohols? Jo vairāk tādēļ, ka tur tas vispār bija aizliegts un bija izsludināts «sausais likums»? Kas to vairs var pateikt, kuram pirmajam ienāca prātā, ka kapitālu var nopelnīt ne tikai ar zeltu, bet arī ar alkohola aizliegumu. Vēsture arī klusē par to, kurš pirmais, riskējot ar dzīvību, vairāku simtu kilometru attālumā nogādāja alkohola kravu. Ļoti iespējams, ka jau pirmajā reisā viņš dabūja galu, iesaistoties kriminālā attiecību kārtošanā. Raktuvju apsardze bija uzticēta kazakiem, kuri tvarstīja kontrabandistus, sauktus par spirtnešiem, un ielaidās ar viņiem apšaudēs.
«Spirtnešu grupa taigā parasti izskatās iespaidīgi. Visi ir pamatīgi bruņojušies: labākās šautenes, revolveri un asi kinžali no angļu tērauda. Pēc apbruņošanās nākamais jautājums ir zirgu vai briežu sagādāšana - vajadzīgi izturīgi dzīvnieki, kuri spētu nest smagu kravu. Taču vislielāko iespaidu atstāj paši cilvēki - visi kā viens rīkļurāvēji! Taigā valda likums - ja nenogalināšu es, nogalinās mani! Tādēļ, sastopoties taigā divām grupām, gandrīz vienmēr izceļas kauja, pēc kuras uzvarētāji pievāc zaudētāju mantu, bet cilvēkus vienkārši nogalina,» rakstīja kāds laikabiedrs.
Novāca ne tikai konkurentus, bet arī nejauši sastaptus cilvēkus, kuri varēja kļūt par nevēlamiem lieciniekiem. «Atamans sūta savus puišus izlūkos. Tādiem «izlūkiem» noslepkavot desmitu tungusu vai apšaut konkurentu grupu ir tīrais nieks.»
Spirta kontrabanda nesa pasakainu peļņu. Labāk organizētie grupējumi izdomāja veidu, kā daudzmaz legalizēties - tie noīrēja iecirkni, kurā nekā nebija, taču veica tur ieguves procesa imitāciju un izplatīja baumas, ka ir atraduši zelta dzīslu. Bet pēc tam atmazgāja ar spirta kontrabandu nopelnīto naudu, pārdodot valstij no īstiem zeltračiem nopirktu zeltu.
Barons Gincburgs un Lena Goldfields
Ļenas raktuves Irkutskas guberņā bija pašas ienesīgākās. Tās pārvaldīja biedrība Ļenzoloto. Šī kompānija kā pirmā visā Krievijā savos valdījumos ievilka telefona līniju, elektrisko dzelzceļu un elektrības padeves līniju. Raktuvju lielākais īpašnieks bija barons Evzels Gincburgs, kurš nodarbojās arī ar degvīna tirdzniecību un banku operācijām. Ļoti bagāts cilvēks, kurš pie viena vadīja Sanktpēterburgas ebreju kopienu. Taču tad viņam piederošā banka nonāca krīzē, kas ietekmēja arī zeltračus - viņiem sāka kavēties algu izmaksa. Beigu beigās Gincburgs bija spiests pārdot 66 procentus Ļenzoloto akciju britu uzņēmumam Lena Goldfields.
Vietējās varasiestādes par akciju pārdošanu nebija sajūsmā - kā gan tas nākas, ka tagad daļu Krievijas lielāko zelta raktuvju kontrolē Londona? Taču neko ietekmēt nevarēja, jo akcionāru vidū bija arī cara ģimenes pārstāvji, kurus šāda situācija apmierināja. Varasiestāžu attiecības ar Ļenzoloto bija ļoti īpatnējas. Piemēram, Iekšlietu ministrija nez kādēļ vervēja raktuvēm nepieciešamos strādniekus. Vēl vairāk - pēc līgumu noslēgšanas strādnieki būtībā nonāca policijas kontrolē un bez tās ziņas nedrīkstēja pamest raktuves. Iekšlietu resoram, ar kura vadību acīmredzot Ļenzoloto dalījās ienākumos, strādnieku vervēšana veicās tik labi, ka barons Gincburgs ar prieku varēja konstatēt, - strādāt gribētāju ir tik daudz, ka esošajiem varam atļauties samazināt algu par 30 procentiem! Jo kur gan viņi liksies!
Barons gan ļāva strādniekiem rauties virsstundas (tātad papildus oficiālajām 11 stundām) un par tajās iegūto zeltu solīja maksāt četras kapeikas par gramu. Taču te radās problēma, jo uzpircēji par gramu zelta maksāja rubli un 13 kapeikas, tātad tikai likumsakarīgi, ka daļa iegūtā zelta aizgāja garām barona kabatai. Veikls un izmanīgs strādnieks gada laikā varēja nopelnīt pat līdz 1000 rubļiem, kamēr pat Krievijas lielākajās pilsētās strādnieku mēnešalga nepārsniedza 15 rubļus. 1912. gadā gan Gincburgs pielika virsstundu darbam punktu un zelta uzpirkšanas punkti tika slēgti. Šis fakts izraisīja strādnieku neapmierinātību un kļuva par vēl vienu soli ceļā uz streiku.
Strādnieku apšaušana un izmeklēšana
Ļenas zeltraču streiks pamatīgi nobiedēja raktuvju administrāciju. Tas sākās 1912. gada martā. 6000 strādnieku atteicās ķerties pie darba, kamēr netiks izpildītas viņu prasības: astoņu stundu darba diena, algas paaugstināšana, atļauja meklēt zeltu ārpus darba laika, dzīves apstākļu un medicīnas pakalpojumu uzlabošana. Administrācija uz visiem šiem punktiem atbildēja vienādi - nē, nē un vēlreiz nē! Naktī pirms nemiernieku apšaušanas žandarmi apcietināja 11 pašus aktīvākos «dumpiniekus». Atbildot uz to, 2000 strādnieki devās uz vietējo prokuratūru, pieprasot atbrīvot arestētos. Taču tur viņus jau gaidīja karaspēka vienība, kas atklāja uguni. Sazvērestības teorija vēsta, ka strādniekus uz dumpi varētu būt samusinājuši daži akcionāri, cerot pēc tam lēti nopirkt cenā kritušās akcijas. Nevar izslēgt, ka tā tiešām bija, jo pēc strādnieku apšaušanas Ļenzoloto akcijas tiešām pamatīgi kritās cenā.
Pēc Ļenas traģēdijas Krievijas Valsts domē ar kareivīgu runu uzstājās iekšlietu ministrs Makarovs: «Tā ir bijis un būs vienmēr! Dumpji tiks apspiesti!» Daļa zāles viņa runu sagaidīja ar aplausiem. Pret bija deputāts Aleksandrs Kerenskis, vēlākais Pagaidu valdības vadītājs - viņš pieprasīja veikt izmeklēšanu, kurā pats tad arī piedalījās. Kerenska veselībai gan tas par labu nenāca, jo ilgā ceļa laikā viņš pamatīgi apsaldēja nieres.
Raktuvēs komisija atklāja vienu nepatīkamu faktu pēc otra. Darba apstākļi neko daudz neatšķīrās no katorgas: lai atlaidinātu sasalušo zemi, strādnieki dienu un nakti virs tās kurināja ugunskurus, bet pēc tam laida darbā cērtes un laužņus. Šahtās viņi vietām strādāja līdz jostasvietai ūdenī, turklāt, lai nonāktu 60 metrus dziļajā šahtā, bez kādiem drošības pasākumiem kāpa pa apledojušiem pakāpieniem. Tikai 1911. gadā vien Ļenas raktuvēs bija reģistrēti gandrīz 900 nelaimes gadījumu. Cilvēki regulāri slimoja, jo mitrā apģērbā viņiem nācās no darba līdz saviem mitekļiem aukstā laikā nostaigāt vairākus kilometrus. Par normāliem medicīnas pakalpojumiem nevarēja būt ne runas, jo uz 2500 strādniekiem bija tikai viens ārsts. Arī apgāde ar pārtiku bija zem katras kritikas, jo Ļenzoloto veikaliņos kā liellopu gaļu tirgoja pussapuvušu zirga gaļu.
Iepazinies ar strādnieku dzīves apstākļiem, viens no komisijas locekļiem sacīja saviem kolēģiem: «Biedri, te mēs varam izdarīt tikai vienu - ieteikt strādniekiem nodedzināt šīs satrunējušās un smirdīgās ēkas, bet pašiem bēgt no šīs elles, kur acis rāda.» Liecību par neciešamajiem dzīves apstākļiem bija pārpārēm, taču tad barons Gincburgs deva prettriecienu - ar preses starpniecību apsūdzēja Kerenski reklāmas kampaņā, gatavojoties nākamajām vēlēšanām. Taču Kerenskis nepadevās un tomēr panāca, ka raktuvju vadība tika nomainīta, bet strādniekiem uzbūvētas jaunas dzīvojamās mājas, paaugstinātas algas un uzlaboti dzīves apstākļi. Kompānijai tas viss izmaksāja sešus miljonus rubļu. Taču par strādnieku apšaušanu nevienu tiesas priekšā tā arī nesauca, visu vainu uzveļot strādnieku organizācijām.
Ļenas bendes un upuri
Zeltraču apšaušanu vadīja žandarmu rotmistrs Nikolajs Treščenkovs, kurš jau bija piedalījies 1905. gada revolūcijas apspiešanā. Taču šoreiz pret viņu tika ierosināta krimināllieta par dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Kaut gan Staļins rakstīja, ka Treščenkovs ticis apžēlots un pat apbalvots, tā nav patiesība. Īstenībā rotmistru pēc Ļenas traģēdijas pazemināja par ierindnieku, bet 1914. gadā viņš brīvprātīgi devās uz fronti un krita kaujaslaukā Polijā. Pēc nāves tika paaugstināts par apakšpulkvedi.
Zeltraču apšaušanas operācijā bija iesaistīts arī Cēsīs dzimušais kapteinis Pēteris Liepiņš, kurš savulaik bija beidzis Irkutskas karaskolu. Pēc tam dienējis Sibīrijā. Uzzinājis par streiku zelta raktuvēs, Liepiņš esot noteicis: «Te bez asinsizliešanas neiztikt.» Kad viņa karavīriem virsū nāca strādnieku pūlis, kapteinis bija pavēlējis šaut tikai pa kājām, bet pēc trešās zalves streikotāji metās bēgt. Atšķirībā no Treščenkova Liepiņu nekādas soda sankcijas nepiemeklēja. Gluži pretēji - 1917. gadā viņš jau bija uzkalpojies līdz apakšpulkvedim, bet revolūcijas laikā pameta dienestu. Pilsoņu karā cīnījās balto pusē. 1921. gadā kopā ar ģimeni pameta Sibīriju un atgriezās dzimtenē, kur iestājās Latvijas armijā. 1944. gadā bija viens no Jāņa Kureļa līdzgaitniekiem un piedalījās viņa mēģinājumā uz leģiona bāzes atjaunot Latvijas armiju, taču vācieši viņu arestēja un nošāva.
Kā Staļins angļus piešmauca
Ļenas strādnieku apšaušanu savā propagandā nekavējās izmantot boļševiki. Īpaši centās Staļins, kurš šim notikumam veltīja paša sacerētu proklamāciju, kurā bija teikts: «Ļenas raktuvēs pēc cara pavēles un pēc miljonāru saujiņas gribas nogalināja 500 mūsu brāļu. Cars un viņa rokaspuiši bija un paliek meļi, zvēresta lauzēji un asinssūcēji, kuri pilda muižnieku un miljonāru pavēles. Nikolaja Romanova monarhija prasa simtus un tūkstošus krievu strādnieku un zemnieku līķu.»
Cara kliķi Staļins lādēja neganti, taču ko izdarīja pats, kad nāca pie varas? Jau 1925. gadā atjaunoja kādreizējo Ļenzoloto, kura darbībā iesaistīja ārzemju kapitālistus un deleģēja šim uzņēmumam tiesības nākamos 30 gadus izstrādāt zelta raktuves. Uz ārzemēm aizbēgušais bijušais Staļina sekretārs Boriss Bažanovs savos memuāros rakstīja: «Padomju vara uzņēmuma koncesionāriem paskaidroja, ka viņu galvenais uzdevums ir iegūt pēc iespējas vairāk zelta, tādēļ jānovērš jebkādi mēģinājumi kaut kādu apsvērumu dēļ piebremzēt darbus. Kompānija tam labprāt piekrita, jo arī pati bija ieinteresēta maksimāli lielos zelta ieguves apjomos. Ieveda dārgu un sarežģītu aprīkojumu, angļu inženieri visu uzstādīja, un raktuves sāka darbu.»
Zelta ieguvi uzticēja to agrākajiem īpašniekiem no Anglijas uzņēmuma Lena Goldfield personā. Briti rāvās no sirds un zelta ieguves apjomus kāpināja 15 reizes. 1927. gadā, pieminot 15. gadadienu kopš Ļenas strādnieku apšaušanas, Staļins publicēja zeltračiem veltītu vēstījumu, kurā cita starpā bija teikts: «Atskatoties uz noieto ceļu, Padomju Savienības strādnieki var teikt: neviena Ļenas strādnieku asins lāse netika izlieta velti, jo proletariāta ienaidnieki saņēma atmaksu, bet proletariāts panāca uzvaru pār viņiem.»
Šķiet, ka angļu koncesionāri vārdus par proletariāta uzvaru bija laiduši gar ausīm, taču velti. Patiesībā tie bija brīdinājums. Jo vienā jaukā dienā raktuvju strādnieki pēkšņi pieteica streiku! Uzņēmuma vadība meklēja palīdzību pie varasiestādēm, taču saņēma liekulības paraugstundu - ko jūs no mums gribat, Padomju Savienībā, kā zināms, visa vara pieder strādniekiem un viņi var diktēt noteikumus! Bet vēl pēc neilga laika angļu koncesionāri saņēma paziņojumu, ka, tā kā raktuves pārstājušas piegādāt zeltu, valsts lauž līgumu ar Lena Goldfield un visu kompānijas īpašumu nacionalizē. Dumjie briti gan vērsās tiesā, taču boļševiku atbildes gājiens bija krietni efektīvāks - viņi vienkārši padzina Rietumu uzņēmējus no valsts. 1929. gada 15. decembra naktī čekistu brigādes ieradās visos akciju sabiedrības uzņēmumos, pievāca visus dokumentus un arestēja 130 darbinieku. Dažus pēc tam tiesāja par «kontrrevolucionāru darbību un spiegošanu». Viss Lena Goldfield īpašums kļuva par padomju valsts īpašumu, par kuru tā solīja izmaksāt kompensāciju trīs miljonu mārciņu apmērā... nākamo 20 gadu laikā.
Zeltraču apšaušana. Otrā sērija
Ar to vien piedzīvojumi Sibīrijas zelta raktuvēs nebeidzās. Drīz vien tur atkārtojās 1912. gada notikumi un notika vēl viena «Ļenas apšaušana». Šoreiz vēl briesmīgāka. Čekisti arestēja tūkstošiem strādnieku, apsūdzot viņus spiegošanā Ķīnas un nez kādēļ arī Latvijas labā. 948 cilvēkus nošāva. Šoreiz ne Staļins, ne kāds cits sarkanais vadonis nekādas proklamācijas strādnieku apšaušanai neveltīja.
Viens no centīgākajiem represiju organizētājiem bija čekists Boriss Kulvecs, kurš īpaši specializējās «ķīniešu spiegu» medībās: «Pilsētā arestēju visus līdz pēdējam! Tuvākās raktuves arī iztukšoju. Tuvākajās dienās tikšu galā ar visiem ķīniešiem!» Ziņojumā priekšniecībai viņš detalizēti aprakstīja savas darbības metodes: «Tikai šodien saņēmu atļauju 157 cilvēkiem. Izrakām četras bedres. Mūžīgā sasaluma dēļ nācās lietot spridzināšanu. Operācijai nozīmēju sešus cilvēkus. Spriedumus izpildīšu pats. Nevienam nevar uzticēties. Bezceļa apstākļu dēļ nāksies vest mazās trīsvietīgās vai četrvietīgās ragavās. Izvēlējos sešas ragavas. Nāksies veikt 7-8 reisus.» Nākamais ziņojums: «Spriedums izpildīts tikai 111 cilvēkiem, jo bedrēs vairāk nebija vietas.»
Atdod zeltu! Valstij to vairāk vajag!
Staļins visu laiku domāja par zeltu. Būdams vēl revolucionārs, viņš to gādāja, veicot pārdrošas laupīšanas. Pēc 1917. gada izmisīgi meklēja veidus, kā papildināt valsts zelta krājumus, kuros tobrīd bija palikušas vairs tikai 1100 tonnas, kas strauji kusa - 100 tonnas nācās kā reparāciju atdot Vācijai, vēl 200 tonnu samaksāt Anglijai un Zviedrijai par tik nepieciešamo lokomotīvju iegādi. Lielus tēriņus prasīja arī Kominternes uzturēšana, gatavojot vispasaules revolūciju.
1930. gadā PSRS zelta rezerves bija vairs tikai 150 tonnu lielas. Krājumu papildināšanas nolūkā vēl 1928. gadā boļševiki 21 Ermitāžas mākslas šedevru iemainīja ārzemēs pret desmit tonnām zelta. Vēl viens zelta rezervju papildināšanas veids bija konfiskācijas - trīsdesmito gadu sākumā šādā ceļā «bijušajiem» atņēma kopumā 20 tonnas zelta izstrādājumu. Taču arī ar to bija par maz, tādēļ tika īstenota ģeniāla ideja - ieviesa Torgsin sistēmu, caur kuru trūkuma māktie pilsoņi varēja apmainīt zeltu un dārglietas pret pārtiku. Sākumā «buržuji» spītējās, taču drīz vien bads lika sevi manīt: jau 1932. gadā Torgsin sagādāja 22 tonnas, bet pēc gada jau 45 tonnas zelta. Par šiem līdzekļiem Staļins Amerikā iegādājās aprīkojumu desmit lielajiem industriālajiem uzņēmumiem. Kad Torgsin 1936. gadā slēdza, tas Staļinam bija ienesis 222 tonnas zelta.
Vienmēr palika arī vienkāršs un brutāls veids zelta krājumu papildināšanai - atņemt pilsoņiem dārglietas ar varu. Kā rakstīja Aleksandrs Solžeņicins: «Kopš 1929. gada beigām sākās zelta drudzis, tikai šoreiz tas skāra nevis zelta meklētājus, bet tos, kurus kratīja. Jaunā «zelta viļņa» īpatnība bija tā, ka šoreiz čekisti savus upurus nekādos grēkos nevainoja un negrasījās sūtīt uz lēģeriem, bet gan vienkārši vēlējās atņemt zeltu ar stiprākā tiesībām. Tādēļ cietumi bija pārpildīti.»
Pratināšana bija primitīva, jo visiem uzdeva vienu jautājumu - valstij vajag zeltu, bet kam tev tas? «Nekādus protokolus izmeklētāji nerakstīja - kam gan vajadzīgi papīri! Čekistiem vairs nav spēka kliegt, draudēt vai spīdzināt, tādēļ tiek izmantots cits paņēmiens - visas kameras baro ar sāļu ēdienu, bet ūdeni nedod. Padzerties varēs tas, kurš atdos zeltu! Ja tev patiešām zelta nav, viss ir slikti - tevi mocīs līdz nāvei vai arī brīdim, kad beidzot noticēs. Bet, ja tev zelts ir, tu pats noteiksi, cik ilgi mocīsies un kāds būs tavs liktenis,» rakstīja Solžeņicins.
Ja atgriežamies pie zelta ieguves, tad 1930. gadā Padomju Savienībā tā tika nodota tikai un vienīgi valsts rokās. Privātos arteļus nomainīja valsts uzņēmumi ar nosaukumiem Daļstroj, Glavzoloto, Ļenzoloto un citi. Kadru trūkums un atalgojuma jautājums vairs nebija problēma, jo tagad ar to nodarbojās organizācija, kurai gandrīz neierobežotā apjomā bija pieejams pasaulē lētākais darbaspēks. Šo organizāciju sauca Galvenā nometņu pārvalde jeb GULAG...
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita