Ja līdz XVII gadsimtam divkaujās parasti izmantoja zobenus, šaujamieroču attīstība pavēra jaunas iespējas arī tiem, kuri sevišķi labi neprata rīkoties ar aukstajiem ieročiem. Pistole līdzsvaroja duelantu iespējas un palielināja to izredzes, kuri ar ieročiem nebija tuvos draugos. Upuru skaits gan neko daudz nemazinājās, jo laikā, kad medicīna vēl nebija sevišķi augstā līmenī, arī lodes trāpījums kājā vai plecā varēja izrādīties letāls. Pat neraugoties uz to, ka tolaik divkauju pistolēs bija tikai viena lode (revolverus ar vairākām patronām dueļos sāka izmantot XIX gadsimta otrajā pusē un arī tad diezgan reti), upuru skaits dueļos tik un tā vismaz sākumā bija liels.
Neveiksmīgais sekundants Marks Tvens
Tieši tāpat kā divkaujās ar zobeniem, arī pistoļu dueļos bija savs ētikas kodekss un kārtības noteikumi. Teju vai obligāts divkaujas priekšnoteikums bija sekundantu klātbūtne - šīm duelantu uzticības personām bija jāpieskata, lai viss notiktu godīgi un pēc noteikumiem. Tikai ļoti retos gadījumos duelanti iztika bez sekundantiem, taču tad izdzīvojušajam draudēja pavisam reāla iespēja tikt apsūdzētam slepkavībā, jo nekādu liecinieku, kas apliecinātu, ka notikusi divkauja, nevis vienkāršs uzbrukums bez brīdinājuma, nebija.
Atšķirībā no «musketieru gadsimta» divkaujām, kur nereti arī sekundanti iesaistījās zobenu divcīņā viens pret otru, dueļos ar pistolēm viņi bija nomaļi vērotāji. Tas gan nenozīmē, ka sekundanti būtu pilnīgā drošībā, jo, lai arī viņi stāvēja sānis no ugunslīnijas, uztraukumā kāds no duelantiem varēja arī aizšaut šķērsām - īpaši jau gadījumā, ja dueļa noteikumi paredzēja duelantiem vispirms nostāties ar mugurām kopā, pēc tam noiet noteiktu soļu skaitu, tad apgriezties un izšaut. Ja duelants izšāva jau pagriezienā, iespēja trāpīt kādam no sekundantiem bija visai reāla. Tieši tā notika, piemēram, kādā 1929. gada duelī Meksikā, kur vienam no sekundantiem kaut kā pamanījās trāpīt pat abi duelanti.
Gadījās arī kuriozas situācijas. Vienu no tādām aprakstījis amerikāņu rakstnieks Marks Tvens, kurš piedalījās divu franču politiķu - Marijas Fransuā Furtū un Leona Gambetas - divkaujā kā pēdējā sekundants. Grūti saprotamu iemelsu dēļ Tvens nostājās tieši aiz Gambetas, un, kad atskanēja šāvieni, Gambeta rakstniekam uzgāzās virsū. Iznākumā vienīgais cietušais izrādījās Tvens, kuram Gambeta krītot bija salauzis ribu.
Desmit liktenīgie soļi
Viens no sekundantu uzdevumiem bija vienoties par dueļa noteikumiem - galvenokārt par distanci, no kādas duelanti šaus viens uz otru, kā arī par kārtību, kādā viņi to darīs. Te bija varianti. Piemēram, Britānijā duelanti parasti vienkārši nostājās noteiktā attālumā un pēc sekundantu dota signāla izšāva. Vēl bija jau pieminētais variants, kurā duelanti nostājās ar mugurām kopā, tad nogāja noteiktu soļu skaitu, pagriezās un šāva. Populāri bija arī dueļi ar barjeru: duelanti vispirms nostājās noteiktā attālumā, bet pa vidu starp viņiem atradās nosacīta barjera, piemēram, zemē iesprausts zobens. Pēc signāla abi tuvojās barjerai un katrs pēc saviem ieskatiem izvēlējās brīdi, kad izšaut. Te bija divas izvēles iespējas: vai nu izšaut pēc iespējas ātrāk, pirms pretinieks to vēl nav izdarījis, taču tādā gadījumā attālums bija samērā liels un pastāvēja risks netrāpīt; ja nervi bija stiprāki, varēja pietuvoties oponentam maksimāli tuvu, lai šāviens būtu drošs, taču tādā gadījumā bija risks, ka pretinieks izšaus pirmais un varbūt arī trāpīs. Etiķete prasīja, lai gadījumā, ja pirmais šāvējs nav trāpījis, viņš apstātos un godīgi gaidītu, kad pretinieks pienāks maksimāli tuvu, nesteidzīgi notēmēs un ietrieks viņam lodi krūtīs. Vai arī aizšaus garām, ja paveiksies.... Mēģināt izvairīties no lodes, veicot kaut kādas māņkustības, skaitījās absolūti nepieļaujami - kailo dzīvību tā varbūt arī varētu izglābt, taču reputācija būtu pagalam uz visiem laikiem. Īpaši populāri šāda veida dueļi bija XIX gadsimta Vācijā, jo tika uzskatīts, ka tieši šādos apstākļos vislabāk var demonstrēt savu drosmi un aukstasinību, skatoties nāvei tieši acīs.
Normāla distance šāviena izdarīšanai skaitījās 10-12 soļi. Divkauju vēstures pētnieks Ričards Hoptons gan šajā sakarā atzīmē kādu būtisku detaļu - minētie soļi nozīmēja, cik tālu atrodas abu duelantu kājas, taču pistoles viņi turēja izstieptās rokās, tātad no minētā attāluma varam noņemt vēl apmēram pusotru metru. No mūsdienu viedokļa var tikai pabrīnīties, kā duelanti no tik neliela attāluma bieži vien pamanījās aizšaut garām, taču paturēsim prātā, ka tā laika pistoles ne tuvu nebija tik precīzas kā tagadējās, turklāt arī svēra daudz vairāk - vismaz kilogramu vai pat pusotru. Ja pamēģināsiet tādu smagumu noturēt izstieptā rokā, sapratīsiet, ka precīzi notēmēt nemaz nebija tik vienkārši, kā varētu šķist. Lai mazinātu pretinieka trāpījuma iespēju, duelantam rekomendēja nostāties pret oponentu sāniski, tā samazinot mērķa plakni, ieraut vēderu un izbīdīt uz priekšu gurnu, lai ar to pēc iespējas piesegtu iekšējos orgānus. Toties, ja izdevās trāpīt pretiniekam, tikpat kā droši, ka viņš bija izsists no ierindas, jo šādas dueļu pistoles šāva ar pamatīgām lodēm, kuru kalibrs varēja svārstīties no 11 līdz 17 milimetriem. Laikabiedri bija sarēķinājuši, ka iespēja iet bojā divkaujā ir 14:1, bet gūt ievainojumu 6:1.
Ļoti reti divkaujas dalībnieki vienojās par tādiem noteikumiem, kas izslēdza iespēju, ka kaut viens no abiem varētu tikt cauri ar veselu ādu - bija gadījumi, kad šāvās no piecu un pat triju soļu attāluma. Tādā distancē aizšaut garām bija ārkārtīgi grūti. Dueļu vēsturē savus vārdus ir ierakstījuši teksasieši Norvuds Hokbijs un Čārlzs Viljamss, kurus citādi kā par īpaši rafinētiem pašnāvniekiem grūti nosaukt - viņi nostājās viens otram pretī izstieptas rokas attālumā, tad viens otru sagrāba ar kreiso roku, bet ar labo izšāva. Iznākums bija likumsakarīgs - divi līķi.
Tik neprātīgi noteikumi tomēr bija retums, jo parasti šāvās no lielākas distances un vairumā gadījumu katram bija tiesības tikai uz vienu šāvienu. Ja abi aizšāva garām, etiķete prasīja salīgt mieru kā kārtīgiem džentlmeņiem pienākas, jo kā viens, tā otrs bija demonstrējuši drosmi un spēju pastāvēt par savu taisnību. Diezgan reti bija gadījumi, kad savstarpējais naids bija tik liels, ka duelanti vienojās viens uz otru šaut tik ilgi, kamēr kāds būs, kā minimums, guvis ievainojumu.
Protams, labas šaušanas iemaņas būtiski paaugstināja iespēju iziet no situācijas kā uzvarētājam. Bija vīri, kuri par sevi bija tik ļoti pārliecināti, ka pretiniekam deva tādu kā handikapu. Ričards Hoptons dueļiem veltītajā pētījumā piemin šveiciešu virsnieka Šmita un franču virsnieka d’Aša divkauju, kuras iemesls bija strīds biljarda spēles laikā. Šmits par sevi bija tik pārliecināts, ka piedāvāja oponentam šaut pirmajam, turklāt piešķīra tiesības izdarīt divus šāvienus. D’Ašs arī divreiz izšāva, taču netrāpīja. Par turpmāko notikumu gaitu atmiņas atstājis slavenais mīlnieks Džakomo Kazanova, kurš šajā divkaujā pildīja sekundanta pienākumus: «Šmits, neteicis ne vārda un saglabājis pilnīgu aukstasinību, savu pirmo pistoli izšāva gaisā, pēc tam paņēma otru un, notēmējis uz d’Ašu, ietrieca lodi viņam tieši pierē. Pēc tam viņš iebāza pistoles kabatā un tuvojās man mierīgā solī, it kā vienkārši turpinātu pastaigu.»
Nedzer pirms divkaujas!
Bieži vien dueļi norisinājās rīta agrumā, kaut gan speciālisti ieteica izvēlēties vēlāku laiku, jo parasti duelanti nakti pirms divkaujas pavadīja bez miega, bet tas varēja negatīvi ietekmēt šaušanas precizitāti. Taču ne visi šajos speciālistos ieklausījās, un bija pat gadījumi, kad šaušanās notika pustumsā vēl pirms saullēkta, kas būtiski mazināja izredzes kādam trāpīt - ja nu vienīgi uz labu laimi. Taču dueļos veiksme spēlēja ļoti lielu lomu, jo pat nepraša varēja nolikt gar zemi pieredzējušu šāvēju, ja viņam labi paveicās.
Bija vēl viens iemesls, kādēļ dueļus nerekomendēja rīkot agri no rīta. Nereti strīdi, kas noveda līdz divkaujai, notika ballītēs vakarā vai naktī, kad strīdnieki bija iereibuši. Līdz rītam reibums diez vai bija izgājis, bet tas diez vai nāca par labu šaušanas precizitātei. Bija pat gadījumi, kad duelanti pirms divkaujas kopā iestiprinājās: tā 1784. gadā Īrijā rīkojās kungi vārdā Batlers un Banberijs, kuri vispirms traktierī paēda vakariņas un sadzērās vīnu, bet pēc tam devās ārā šaut viens uz otru. Nepaveicās Batleram, kurš divkaujā gāja bojā, taču arī Banberija veiksme bija nosacīta - viņam lode izsita zobus, bet pēc tam viņš nonāca aiz restēm par slepkavību.
Jāpiebilst, ka alkohols bija viens no galvenajiem divkauju cēloņiem, jo, piemēram, Britānijā XIX gadsimtā dzeršana pieņēma vispārējas epidēmijas apmērus un par īstu virsnieku uzskatīja tikai tādu, kas vienā vakarā spēja izdzert trīs pudeles portvīna. Mūsdienu pētnieki gan saka, ka tolaik pudeles bijušas mazākas par mums tik labi zināmo 0,5 litru izmēru un arī vīns vājāks, taču arī ar tādu pietika, lai reibumā sameklētu kašķi, kas noveda pie divkaujas. Tādēļ strīdniekiem rekomendēja divkauju norunāt uz nākamo dienu vai pat vēl vēlāku laiku, lai emocijas paspētu norimt un veselais saprāts ņemtu virsroku, taču ne visi šim saprātīgajam ieteikumam sekoja.
Daži divkauju rokasgrāmatu autori (jā, tolaik iznāca šādi izdevumi, kas detalizēti aprakstīja gan divkaujas noteikumus un etiķeti, gan arī piedāvāja padomus, kā sagatavoties duelim) gan rekomendēja nervu nomierināšanas nolūkā vakaru pirms dueļa pavadīt abu draugu kompānijā, iedzert glāzīti vīna un varbūt uzspēlēt kādu kāršu partiju. Bet pirms miega ieteica palasīt kādu no Valtera Skota romāniem. Ironiskā kārtā vienā no slavenākajiem krievu rakstnieka Mihaila Ļermontova darbiem Mūsu laika varonis tā galvenais tēls Pečorins pirms divkaujas lasa tieši vienu no Skota romāniem; ironija slēpjas apstāklī, ka pats Ļermontovs vēlāk gāja bojā divkaujā, ko bija izraisījis sava neciešamā rakstura dēļ. Tiesa, nav informācijas, ko viņš lasīja vakarā pirms liktenīgā dueļa - Skotu vai ko citu...
XIX gadsimta angļu divkauju rokasgrāmatā bija ieteikts rītā pirms divkaujas aprobežoties ar ļoti vieglām brokastīm un kafijas krūzi. Šim ieteikumam bija ļoti praktisks raksturs, jo ievainojums vēderā, ja pirms tam bija pamatīgi ēsts, draudēja ar nopietnākām komplikācijām. No medicīniskā viedokļa visprātīgāk būtu uz dueli ierasties vismaz līdz jostasvietai kailam, jo gadījumā, ja lodes brūcē iekļuva apģērba daļiņas, tās varēja izraisīt asins saindēšanos. Tomēr tik izteiktus piesardzības pasākumus piekopa vien retais, jo kails duelants riskētu kļūt par apsmiekla objektu. Ja zobenu dueļu dalībnieki parasti vilka baltus kreklus, šāvēji, gluži pretēji, deva priekšroku tumšam apģērbam. To prasīja gan tā laika etiķete, gan arī drošības apsvērumi - tumšā mērķī bija grūtāk trāpīt nekā gaišā, īpaši jau, ja darbība notika rīta puskrēslā.
Divkauju etiķete prasīja, lai duelanti, gatavojoties duelim un tā laikā, neizrādītu nekādas emocijas. Jau pieminētās angļu divkauju rokasgrāmatas autors pat ieteica notikuma vietā ierasties, nevērīgi kūpinot cigāru. Jo no svara bija, lai sekundanti un/vai izdzīvojušais divkaujas dalībnieks atzītu, ka duelis noticis nevainojami un abas puses demonstrējušas izcilu nosvērtību un aukstasinību. Citādi reputācija bija pagalam.
Divkauju pistoles
Ja sākotnēji duelanti šāvās ar parastām pistolēm - galvenais, lai abiem būtu vienādas -, XVIII gadsimta otrajā pusē viņu vajadzībām sāka izgatavot īpašus ieročus ar greznu apdari un bieži vien arī ar vieglāk nospiežamu mēlīti. Dueļu pistolei parasti bija nevis apaļas formas stobrs, bet gan astoņstūrains. Vēl viena dueļiem paredzēto ieroču atšķirība bija tā, ka tos allaž tirgoja komplektā pa diviem, parasti iesaiņotus greznā koka kastē. Pistoļu apdarē mēdza izmantot sarkankoku, ziloņkaulu un sudrabu.
Neraugoties uz grezno izskatu, sākumā dueļu pistoles, tāpat kā citi tā laika šaujamieroči, neizcēlās ar lielu precizitāti un uzticamību, ko arī nevarēja prasīt no primitīvās tehnoloģijas, kas šāvienu izdarīja, ar kramu aizdedzinot šaujampulveri. Tikai vēlāk, kad kramu aizstāja kapsula, ieroči kļuva uzticamāki, pieauga arī precizitāte.
Daži dīvaini divkauju iemesli
Lugas traktējums
1914. gada pavasarī Parīzē notika duelis starp dramaturgu Pjēru Frondē un dzejnieku Žaku Rišpēnu. Divkaujas iemesls: Rišpēna laulātā draudzene, aktrise Kora Laparserī, bija sastrīdējusies ar Frondē par lugas traktējumu. Strīds, šķiet, risinājās ļoti augstos toņos, jo tā noslēgumā Rišpēns, uzskatot, ka aizskarts viņa sievas gods, izaicināja dramaturgu uz divkauju, kurā pēdējais guva vieglu ievainojumu plecā.
Suņu kautiņš
1803. gadā divi britu virsnieki, flotes kapteinis Maknamara un armijas pulkvedis Montgomerijs, nonāca līdz divkaujai savu suņu dēļ, kuri pastaigas laikā bija saplēsušies. Kad kapteiņa suns kautiņā ņēma virsroku, pulkvedis bija piedraudējis tam izšķaidīt smadzenes, uz ko kapteinis bija reaģējis ar solījumu izšķaidīt smadzenes pašam draudētājam. Dueļa laikā pulkvedis Montgomerijs saņēma lodi krūtīs un nomira.
Sarunas par politiku
Reizēm vajag padomāt, ko saki - īpaši, ja atrodies XIX gadsimta Īrijā. Tur 1827. gadā kāds advokāts, pie pasta ēkas gaidot Korkas pilsētas pašvaldības vēlēšanu rezultātus, sarunā ar paziņu neuzmanīgi izteicās, ka laikam «tas nelietis Kelehens» būs cietis zaudējumu. Kā par nelaimi, turpat blakus gadījās kāds Kelehena radagabals, kurš atcirta - tas, kurš kritizē Kelehenu, pats ir nolādēts bandīts. Reaģējot uz šo repliku, advokāts apvainotāju izaicināja uz dueli, kurā pats saņēma lodi krūtīs un uz vietas nomira.
Teātra programma
Sazin kāda muša bija iekodusi Kopenhāgenas teātra režisoram Togo Esbenam, kad viņš 1970. gadā izaicināja uz divkauju šī paša teātra preses sekretāru Heningu Ditlevu. Dueļa iemesls - Ditlevs nebija ierakstījis Esbena vārdu teātra programmiņā. Abi visā nopietnībā sagatavojās duelim, kaut kur atrada krama pistoles un parkā nomērīja 24 soļus. Turpmākie notikumi gan atnesa vilšanos asiņainu ainu cienītājiem - Esbens izšāva gaisā, bet Ditlevs vispār nešāva. Interesanti, ka tas bija pirmais duelis Dānijā kopš 1912. gada.
Atļaut vai aizliegt?
Visa XIX gadsimta laikā divkaujas Eiropā un ASV bija diezgan ierasta parādība, tādēļ var rasties jautājums - tas taču tomēr bija jau diezgan civilizēts laikmets, kā gan valsts vara pieļāva šādu attiecību kārtošanu? Patiesībā jau tā īsti nepieļāva, jo gandrīz jebkurā valstī par divkauju, kurā viens no dalībniekiem gāja bojā, izdzīvojušajam draudēja nopietnas nepatikšanas. Taču bieži vien tā tas bija tikai teorijā, jo sabiedrībā vēl arvien valdīja uzskats, ka gods ir pāri visam un to vajag aizstāvēt jebkādiem līdzekļiem, ieskaitot divkauju. Tādēļ tajās valstīs, kur tiesu sprieda zvērinātie, piemēram, Anglijā un ASV, duelants gan varbūt nonāca tiesas priekšā, taču, ja tā dueļa iemeslu atzina par pietiekami pamatotu, parasti viņu attaisnoja. Kopumā valsts vara uz dueļiem raudzījās diezgan iecietīgi. Piemēram, Anglijas karaļa Džordža III valdīšanas laikā (XVIII gadsimta beigas un XIX gadsimta sākums) no 172 zināmajiem dueļiem tikai 18 beidzās ar tiesu darbiem, bet tikai trīs apsūdzētos atzina par vainīgiem tīšā slepkavībā.
Līdzīga situācija bija Francijā, kur visa XIX gadsimta gaitā divkaujas bija visai ierasta lieta, taču reti bija gadījumi, kad kādu sauca tiesas priekšā. Tikai 1857. gadā pirmo reizi kādu franču virsnieku atvaļināja no dienesta par iesaistīšanos duelī..., taču jau pēc gada paņēma atpakaļ, un viņš pat uzkalpojās līdz ģenerālim. Nosacīti labā ziņa bija vien tā, ka letālo iznākumu skaits gāja mazumā. Piemēram, Francijā XIX gadsimta pirmajā pusē tie bija vidēji divi desmiti gadā, bet vēlāk pat uz pirkstiem skaitāmos gadījumos. Ja zinām, ka vidēji gadā notika 100-200 dueļi, tad kritušo skaits ir visai neliels, tiesa, te jāņem vērā, ka franči biežāk kā ieroci izvēlējās zobenu, nevis pistoli. Pārsteidzošā kārtā Francijā XIX gadsimta gaitā divkauju skaitam bija tendence pieaugt un XX gadsimta sākumā sasniedza pustūkstoti gadā, taču bojāgājušo un pat ievainoto skaits palika neliels. Tas skaidrojams ar to, ka vairumā gadījumu tolaik duelis vairāk bija kā formalitāte, lai pierādītu gatavību aizstāvēt savu gidu, taču, nonākuši līdz divkaujai, strīdnieki vienkārši izšāva gaisā - ar to pilnīgi pietika, lai reputācija tiktu saglabāta.
Taču pat valstīs, kur uz dueļiem skatījās caur pirkstiem, nebija žēlastības tiem, kuri pārkāpa rakstītos un nerakstītos divkauju noteikumus. Piemēram, kad 1788. gadā Dublinā kāds Roberts Kīns nošāva Džordžu Reinoldsu brīdī, kas tas, ieradies norunātajā divkaujas vietā, ar cepures mājienu padeva pretiniekam labdienu, tiesa bez garām diskusijām etiķetes pārkāpēju nosūtīja uz karātavām.
ASV par lūzuma punktu attieksmē pret dueļiem lielā mērā kļuva 1804. gadā notikusī divkauja starp Aleksandru Hamiltonu un Āronu Bēru, ko bez pārspīlējuma var saukt par vienu no visu laiku slavenākajiem dueļiem. Lai saprastu, kādēļ šī divkauja ir tik leģendāra, pietiek pieminēt abu duelantu biogrāfijas. Proti, Aleksandrs Hamiltons bija viens no tiem, ko ASV vēsturē dēvē par «tēviem- dibinātājiem», Džordža Vašingtona līdzgaitnieks un jaunizveidotās valsts finanšu sistēmas būvētājs, viens no populārākajiem amerikāņu politiķiem. Bet viņa oponents Ārons Bērs divkaujas brīdī bija ASV viceprezidents! Viņiem abiem jau sen bija atšķirīgi uzskati politiskos jautājumos, bet kritisko punktu domstarpības sasniedza brīdī, kad presē noplūda Hamiltona privāta vēstule, kurā viņš Bēru bija nodēvējis par «cilvēku, kuram nevar uzticēties». Bērs pieprasīja atvainošanos, bet, kad Hamiltons atteicās ņemt savus vārdus atpakaļ, izaicināja viņu uz dueli. Tā kā Ņujorkā divkaujas tobrīd jau bija aizliegtas, strīdnieki laivās devās uz Ņūdžersiju, kur norisinājās drāmas pēdējais cēliens - abi vienlaikus izšāva, taču Bērs trāpīja mērķī, bet Hamiltons ne. Vēlāk klīda runas, ka viņš draugiem esot teicis, ka apzināti šaušot garām un cerot, ka tāpat rīkosies arī pretinieks. Ja tā tiešām bija, tad Hamiltons pievīlās. Taču arī Bēram no triumfa nekas neiznāca - kaut gan no stāšanās tiesas priekšā par slepkavību viņš izvairījās, aizbraucot uz dienvidu štatiem un vēlāk uz Eiropu, tomēr spožā politiskā karjera ar to pašu bija galā. Jau pirms šī dueļa vairāki štati bija pieņēmuši pret divkaujām vērstus likumus, pēc Hamiltona traģiskās bojāejas līdzīgi rīkojās arī pārējie un likumi kļuva arvien stingrāki.
Tiesa, tas gan netraucēja vēlākajam ASV prezidentam Endrū Džeksonam (viņu šajā amatā ievēlēja 1828. gadā) piedalīties vismaz 14 dueļos, no kuriem liela daļa notika jau pēc Hamiltona nāves. Turklāt 1806. gadā Našvilā notikušajā divkaujā ar amata brāli advokātu Čārlzu Dikinsonu Džeksons oponentu bez ceremonijām nošāva, taču tika cauri bez tiesu darbiem. Tādēļ var teikt, ka pavisam divkauju sērgu amerikāņiem iznīdēt neizdevās un mazumā tā sāka iet vien pēc Amerikas pilsoņu kara, kad asinsizliešana visiem jau bija līdz kaklam. Te gan var iebilst - bet kā tad ar Mežonīgo rietumu pistoļvīriem? Tos tomēr par īstiem duelantiem nevar uzskatīt, jo kovboju «zelta laikmeta» apšaudes vairumā gadījumu notika bez kādiem strikti reglamentētiem noteikumiem. Bija arī valstis, kurās vēl XX gadsimtā dueļi bija pa pusei legāli. Piemēram, Urugvajā varēja izvairīties no soda par cilvēka nogalināšanu divkaujā, ja tiesai varēja iesniegt pierādījumus, ka līdz duelim novedis nopietns apvainojums.
Politiskie dueļi
Hamiltons, Bērs un Džeksons ne tuvu nav vienīgie politiķi, kuru biogrāfijās ir ierakstīta nodaļa «divkaujas». No vienas puses, var to saukt par vistīrāko barbarismu, bet, no otras - vai visai pasaulei nebūtu labāk, ja, piemēram, Hitlers un Staļins savas attiecības noskaidrotu aci pret aci ar pistolēm rokās un liktu mierā miljoniem savu līdzpilsoņu?
Parasti gan politiskās divkaujas norisinājušās vienas un tās pašas valsts politiķu starpā, nekļūstot par starptautisku konfliktu risināšanas līdzekli. Piemēram, 1926. gadā izcēlās strīds starp diviem Meksikas parlamenta deputātiem, kuru tie vispirms turpat sēžu zālē risināja ar dūrēm, bet, kad viņus izdzina uz ielas, tad izrāva revolverus. Rezultāts - viens deputāts pagalam, otrs ievainots. Četrus gadus pirms tam vēl iespaidīgāka, lai arī ne tik asiņaina, divkauja norisinājās Urugvajā, kur ar pistolēm rokās viens otram pretī stājās pats valsts prezidents un opozīcijas pārstāvis, kurš apšaubīja vēlēšanu rezultātu likumību. Kā jau teikts, viss beidzās bez asinsizliešanas, jo abi duelanti aizšāva garām.
Duelī bija iesaistīts Abrahams Linkolns, tiesa, vēl pirms stāšanās ASV prezidenta amatā. 1842. gadā viņš sastrīdējās ar Ilinoisas štata auditoru, jo bija atļāvies apšaubīt tā kompetenci. Aizvainotais auditors izsauca misteru Linkolnu uz dueli, un abi kungi norunāja tikšanos uz kādas Misisipi upes salas, kas atradās uz robežas ar Misūri štatu, jo Ilinoisā divkaujas bija aizliegtas. Par laimi, pēdējā brīdī abu pušu sekundantiem izdevās pierunāt karstasinīgos džentlmeņus salīgt mieru.
Politiķu vidū ir daži izcilnieki, kuri duelējušies ne vienreiz vien.
Rekordists varētu būt Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso, kurš XIX gadsimta beigās duelējies 22 reizes. Interesanti, ka Klemanso ceļi krustojās ar vēl vienu sava laika izcilu duelantu marķīzu Moresu, taču ne divkaujā, bet gan preses slejās. Proti, marķīzs bija zvērināts antisemīts un regulāri izaicināja uz divkauju ebrejus, kuri viņam šādu vai tādu iemeslu dēļ nebija iepatikušies. Būdams vienlīdz labs šāvējs un paukotājs, Moress bija gatavs duelēties gan ar pistolēm, gan ar zobeniem, un trīs no viņa divkaujām beidzās ar pretinieka nāvi. Taču Klemanso, kurš tolaik vēl nebija politiķis, bet vēl tikai žurnālists, marķīzu «nogalināja» ar spalvu, publicējot atmaskojošu rakstu par to, ka ebreju nīdējs Moress paklusām ir saņēmis lielas naudas summas no ebreju baņķiera Korneliusa Herca. Pēc šī skandāla marķīzs bija spiests pamest Franciju un drīz vien gāja bojā Āfrikā, cīnoties ar tuaregiem.
XIX gadsimtā nodarbošanās ar žurnālistiku reizēm kļuva bīstama dzīvībai, jo par savām publikācijām varēja nākties atbildēt ne tiesas priekšā, bet gan divkaujā ar sadusmotu šo publikāciju objektu. Turklāt bija pat gadījumi, kad uz divkauju izsauca nevis konkrēta raksta autoru (īpaši jau, ja tā bija sieviete), bet izdevuma redaktoru. Un pienākums viņam tiešām lika izaicinājumu pieņemt - sak, ja jau esi tik pārliecināts par to, ko publicē, esi gatavs arī šo pārliecību aizstāvēt ar ieroci rokās!
Ar īpašu aizrautību preses pārstāvji divkaujās iesaistījās Francijā. Piemēram, žurnālists un izdevējs Anrī Rošfors cīnījās vairākos dueļos, bet izdevējs Emīls de Žirardēns pat pamanījās sastrīdēties ar kādas avīzes redaktoru, kuru divkaujā nošāva. Divkaujā ar kādu žurnālistu cīnījās rakstnieks Marsels Prusts, kuram avīžnieks bija piedēvējis homoseksualitāti - šajā duelī gan neviens necieta.
Dueļu tradīcija Eiropā vietām turpinājās arī pēc Pirmā pasaules kara, taču jau krietni maigākā veidā. XX gadsimta divkaujas lielākoties jau vairāk bija kā izrādīšanās publikai bez domas kādam patiešām atņemt dzīvību, bet brīžam jau kļuva par tīru šovu - kā gadījumā, kad divi kungi duelējās, viens uz otru šaujot šampanieša korķus vai arī metot ar biljarda bumbām.
Dueļi Latvijā
Kaut gan Latvijas Republikā divkaujas allaž ir bijušas aizliegtas, starpkaru periodā laiku pa laikam kāds karstgalvis tomēr mēģināja izaicināt oponentu kārtot attiecības aci pret aci ar ieroci rokās. Tā 1920. gadā Latvijas armijas pulkvežleitnants Jānis Luters izaicināja uz divkauju Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijas deputātus Paulu Kalniņu un Jūliju Celmu, jo tie bija atļāvušies viņu nodēvēt par izbijušu sarkano līdzskrējēju. Līdz šaušanai vai duršanai gan lieta nenogāja, jo sociāldemokrātu partija aizliedza abiem politiķiem pieņemt izaicinājumu. Kaut gan Luters uz to paziņoja, ka paturot sev rīcības brīvību attiecībā uz abiem kungiem, tomēr laikam jau aizvainojums ar laiku norima, jo kaut kādi varasdarbi izpalika.
Arī politiķi savā starpā strīdējās un laiku pa laikam viens otru izsauca uz divkauju. Piemēram, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns Zemnieku savienības deputātu Augustu Kalniņu, kurš bija presē publicējis baumas, ka Cielēns 1918. gadā Sibīrijā esot piesavinājies daļu Krievijas valsts bankas zelta. Lietai bija mazliet negaidīts iznākums: Kalniņš Cielēnam atvainojās, un duelis tika atcelts, bet tikmēr kāda zagļu banda, izlasījusi stāstu par zeltu, ielauzās Cielēna dzīvoklī, kur nekādu zeltu, protams, neatrada, tādēļ atlika tikai nospert koferi ar veļu. Kā grāmatā Rīga bohēmas varā raksta Ineta Lipša, 1928. gadā gandrīz vienlaikus uz dueli Nacionālās apvienības deputātu Arvedu Bergu bija izsaukuši divi cilvēki - ģimnāzijas direktors Pēteris Dzenis, ko Bergs bija presē nodēvējis par 1905. gada kolaboracionistu, un atvaļinātais virsnieks Sergejs Staprāns, ko Bergs līdzīgā kārtā bija nosaucis par čekistu. Nekādas divkaujas gan beigās nenotika un tiesas priekšā nonāca tikai Staprāns, kurš Bergam pa vidu visai šai jezgai bija iecirtis pļauku, par ko saņēma viena mēneša arestu.
Taču bija arī kāds gadījums, kad lieta tiešām nonāca līdz īstai divkaujai, turklāt nevis Rīgā, bet provinciālākā Aizputē. Tur šāvās vietējās avīzes redaktors un notārs, jo avīžnieks, lūk, bija aizskāris kādas dāmas godu. Iznākumā redaktors notāram iešāva sānos, taču ievainojums nebija dzīvībai bīstams.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita