Kad daba izspēlē kārtējo joku, atnesot lielu negaisu, spēcīgu vēju vai krusu, bieži vien skan vārdi - agrāk gan tik ekstrēmu laikapstākļu nebija! Taču patiesībā kaut ko līdzīgu ir sacījuši jau mūsu tēvi, vectēvi un droši vien vecvectēvi. Jo, pāršķirstot avīzes par pēdējo 100 gadu notikumiem, laiku pa laikam nākas uzdurties skarbu dabas kaprīžu aprakstiem.
Droši vien aprakstu par spēcīgiem negaisiem, krusas graudiem olas izmērā un citām kataklizmām netrūktu arī senākos laikos, taču agrāk tos vienkārši tik rūpīgi nepierakstīja, tādēļ ziņas par laika apstākļiem tālākā pagātnē ir diezgan fragmentāras. Toties XX gadsimta presē gan informācijas par šo tēmu netrūkst un, pat pavirši pameklējot, var atrast daudzus stāstus par ekstrēmiem laikapstākļiem. Šoreiz neielaidīsimies diskusijā par klimata pārmaiņām un to cēloņiem, bet vienkārši ielūkosimies ne pārāk senā pagātnē.
No ziemas ne vēsts
Arī pirms 100 gadiem bargas ziemas mijās ar ļoti siltām. Kā piemērs te var kalpot 1909. un 1910. gads. Pirmajā no tiem bijusi ļoti gara ziema, ko nomainījis vēls un auksts pavasaris, tādēļ lopus ilgi nevarēja laist ganībās, bet sagatavotais siens jau bija izbarots un nācās govīm celt priekšā salmus. Toties nākamā ziema, spriežot pēc aprakstiem, bija apmēram tāda, kādas esam pieraduši redzēt tagad - vispirms lietavas un vētras, pēc tam mitrums un slapjš sniegs. Lūk, kā 1909./1910. gada ziemu Kurzemes pusē aprakstīja avīze Zemkopis: «Pagājušā gada decembra mēnesis bija īsts vētru mēnesis. 8. decembrī plosījās liela vētra, noplosīdama jumtus un dažas ēkas pavisam sagāzdama. 22. decembrī vētra bija vēl briesmīgāka, sagāza daudz ēku, mežos izlauza kokus ar visām saknēm, vairākās vietās ceļabraucēji ar visiem vezumiem iesviesti grāvjos. Visas ielejas pārpildītas ar ūdeni, jo kopš 25. decembra lietus līst vienā līšanā. 10. janvārī no ziemas ne vēsts, gaisa temperatūra plus 2 - plus 6.»
Pateicoties tam pašam Zemkopim, varam uzzināt, kāda bijusi 1912. gada vasara. Jaunlaicenes pusē tā sagādājusi lielu vētru: «Nocēla dažām mājām jumtus un dažas pat apgāza, tāpat arī mežos izgāza ļoti daudz koku, nodarīdama ar to prāvus zaudējumus. Daudz lauksaimnieku nodomājuši savus laukus turpmāk apdrošināt pret krusu.»
1925. gads. Vasarā postošs negaiss Tukuma apkaimē. Prese raksta: «Veci ļaudis stāsta, ka tādu negaisu tie savā mūžā nav redzējuši. Lietus lija straumēm. Zemākas vietas pārplūda ar ūdeni, grāvji nespēja novadīt lielo ūdens daudzumu. Stiprais vējš labi saaugušo labību sagāzis veldrē. Pusstundas laikā viļņojošas druvas, āboliņa lauki un nepļautas pļavas pārvērsti par postažu!»
1926. gada augusts. Spēcīga vētra Rīgas līcī, sagādājot pamatīgas galvassāpes jūrniekiem. Vidzemes jūrmalā krastā izmesti vairāki buru kuģi, bet tie, kas tikuši līdz ostām, diezgan pamatīgi cietuši, piemēram, buriniekam Cerība saplēstas buras un no klāja noskalota malkas krava. Vēl sliktāk klājies kādam ar malku piekrautam jūras prāmim, kas pie Ragaciema nogrimis. «Visbriesmīgāk vētra plosījusies Vidzemes jūrmalā, kur brīžiem sasniegusi 11-12 balles stiprumu. Tik stipru vētru mūsu jūrnieki nav sen piedzīvojuši Latvijas piekrastē,» vēsta avīze Latvijas Kareivis.
1928. gada vasara - vēls pavasaris, pēc tam biežas lietavas. Vēl jūlijā Cēsu apriņķī zeme daudzviet slapja, bet Gauja applūdusi.
1929. gads - pavasarī lieli plūdi, kuru laikā applūdušas daudzas Rīgas ielas.
Jūrmala pilna ar peldošu malku
1935. gads. «Sen gadus Latvijas jūras piekrastes kuģniecība nav cietusi tik lielus zaudējumus, kā pēdējās dienās, plosoties ārkārtīgi spēcīgām austrumu un dienvidaustrumu vētrām, kuras sasniedza 11 balles stiprumu,» tā 1935. gada septembrī raksta Latvijas Kareivis, teju vai citējot pats savu 1926. gada publikāciju (skat. tekstā iepriekš). Postījumi patiešām bija nopietni: uz akmeņiem uztriekts burinieks Aina, krastā izpūsti un apskādēti burinieks Jupiters un prāmis Roja, bojāti arī vairāki citi kuģi, bet zvejniekiem saplēsti tīkli un aizskaloti zvejas piederumi. «Kurzemes piekrastē no Engures līdz Kolkai jūrmala pilna ar peldošu malku, kas noskalota no bojā gājušiem buriniekiem un prāmjiem,» vēstīja laikraksts. Jāpiebilst, ka tā paša 1935. gada vasarā postoši negaisi nodarīja zaudējumus daudziem Zemgales lauksaimniekiem.
1936. gads. Maijā Rīgu piemeklē pamatīga krusa, kas visvairāk skar Mežaparku. Krusas graudi esot bijuši 30-40 gramus smagi, pēc brīža sekojusi vēl viena krusas kārta ar mazākiem graudiem, toties tik blīva, ka zeme bijusi ar tiem pārklāta piecu centimetru biezumā. Tramvaja galapunktā esošajām pasažieru uzgaidāmajām telpām krusa izdauzījusi logus, bet zibens netālu izrāvis metru dziļu bedri. Pamatīgi cietuši dārzi, kur krusa nokapājusi visus ziedus un apstādījumus. Rīgā bijis arī ilgstošs lietus un dienas laikā nolijusi 25 centimetrus bieza ūdens kārta. Applūdusi daļa Zooloģiskā dārza, bet negaiss nobiedējis zvērus. «Stirnas izbailēs nav pratušas atrast būrus, lācis Miška rēcis, eži iespiedušies drātīs, bet lauvas klusi nolīdušas savos būros,» rakstīja prese, piebilstot, ka neviens dzīvnieks tomēr nav cietis. Dienu vēlāk spēcīgs negaiss skāris Nurmuižu, kur krusas graudi bijuši baloža olas lielumā. Latgalē bijis novērots ļoti liels karstums, piemēram, jūlija beigās Malnavā reģistrēti plus 34 grādi ēnā.
1937. gads. Postošs negaiss piemeklē Mazsalacas apkārtni, lietus ar krusu bijis tik spēcīgs, kādu, kā rakstīja Tēvijas Sargs, «neatcerējās piedzīvojuši pat vecāki ļaudis». Nogāztie koki aizšķērsojuši ceļus, pa gaisu aiznests kāds šķūnis, izpostīti labības lauki un sakņu dārzi.
1939. gads. Jūnijā spēcīgs negaiss skar Jaunpiebalgu: kilometra garumā nolauzti visi telefona stabi, sagrauti trīs šķūņi un bojātas vairākas ēkas. Latgales pusē negaisu papildina arī krusa, kas Kaunatas pagastā iznīcinājusi sējumus 33 saimniecībās un nodarījusi bojājumus 14 ēkām. Tā paša gada augustā Latgalē Indras pagastā postījumus nodarījusi krusa un viesuļvētra - izpostīti dārzi un labības lauki, cietušas ēkas. «Ciklonveidīgā viesuļvētra ilgusi tikai dažas minūtes, bet paspējusi nodarīt sevišķi lielus postījumus tām saimniecībām, ko skāris ciklona centrs, kas bija izveidojis milzīgu virpuļojošu krusas stabu. Tas vietām pacēlies ap 100 metru augstu un traucies neaprēķināmā ātrumā pāri laukiem un lejām, aizraudams visu sev līdzi. Tam sekojošā viesuļvētra sagāzusi vairākas ēkas, izlauzusi augļu kokus, bet zarus nesusi pa gaisu,» rakstīja Daugavas Vēstnesis. Vietējais zemnieks Krumbergs žurnālistam bija stāstījis: «Sāka birt nepieredzēta lieluma krusas graudi, kādus pat veci cilvēki savā mūžā nebija redzējuši. [..] Šī ir otrā nelaime, kas šogad piemeklējusi mūsu saimniecību. Pavasarī vairākkārtējā atkusnī bija izsalis āboliņš. Zaudējumi 52 ha saimniecībai nodarīti 3000 lati. Krusas negaiss ilga tikai dažas minūtes, izpostīdams gandrīz visu šā gada ražu.»
Mīnus 40 grādi
1940. gads sākās ar ārkārtīgi lielu aukstumu - Latgalē gaisa temperatūra vietām nokrita pat līdz mīnus 40 grādiem, tādēļ daudzi cilvēki nonāca slimnīcā ar apsaldējumiem. Savukārt vasara bija bagāta ar negaisiem un krusu - Jūrmalu jūnijā piemeklējusī krusa zemi esot pārklājusi kā bieza sniega kārta. Jūlijā negaisi un krusa bija pamatīgi papostījuši labības laukus Zemgalē. Augustā Talsu apkaimē negaiss plosījies sešas stundas no vietas, bet zibens spērienu dēļ nodeguši četri šķūņi.
1943. gads. Pavasarī pamatīga vētra skar Jelgavas apkaimi, izpostot vairākas ēkas: Dobeles slimnīcas ūdenstornim norauts jumts, līdzīgs liktenis piemeklējis arī vairākas dzīvojamās ēkas. Mazāki postījumi bija tā paša gada februārī Tukuma pusē notikušajā vētrā, kad izpostītas elektropadeves līnijas un pa gaisu aiznests šķūnis.
1946. gads. 20. augustā Kurzemē novērots virpuļviesulis, kas savā ceļā visu izpostījis. Pārvietojies tas apmēram 300 metru platā joslā, izgāžot kokus un nodarot bojājumus ēkām. Irlavas slimnīcā ievietoti desmit cilvēki, kuri viesuļa laikā guvuši traumas. Piemēram, kāds vīrs pacelts koku augstumā un pēc tam nomests uzraktajā sakņu dārzā. Interesanti, ka netālu stāvējusī viņa sieva tikusi cauri sveikā. Auces apkaimē viesulis sagrāvis kādu ēku.
Lielās vētras
1967. gada rudenī Latviju piemeklēja viena no XX gadsimta postošākajām vētrām, kurā vēja ātrums brīžam sasniedza 48 metrus sekundē. Ļoti smagi cieta meži, kur vējš nogāza tūkstošiem koku. Postījumi bija arī pilsētās, piemēram, tikai Ogrē vien nolauza vairākus simtus koku. Kaut gan lielākā cietēja bija Kurzeme, tika arī Vidzemes, piemēram, Salacgrīvas zivju konservu fabrikas Tūjas cehā vētras laikā ūdens esot gāzies iekšā pa logiem.
Nākamā apmēram tikpat lielā vētra sekoja jau pēc diviem gadiem, atkal nesot postu un iznīcību, tikai šoreiz atšķirībā no iepriekšējās lielākie postījumi bija Vidzemē, kur piekrastē vēja ātrums sasniedzis 44 metrus sekundē. Krietni pūta arī no jūras tālu esošajā Daugavpilī - 34 metri sekundē. Daudzviet vētra norāva mājām jumtus, piemēram, Limbažos vēl divus gadus vēlāk turpinājās jumtu labošanas darbi. Smagi cieta arī Rīga, kur daudzām ēkām vējš norāva jumtus, bet Sarkandaugava applūdusi līdz pat pirmā stāva logiem.
1970. gadā Rīgas Balss par šīm vētrām rakstīja: «Pēdējos gados mūsu republikas piekrastei ir nācies pārciest divas īsti orkānu stipruma vētras, kad ūdenslīmenis pie Rīgas kāpa pāri diviem metriem, bet pie Liepājas un Ventspils sasniedza 1,4-1,6 metru augstumu. Šādi vētras uzplūdi, pēc statistikas vērtējumiem, sagaidāmi tikai reizi 100 līdz 300 gados. 1967. gada uzplūdi pie Rīgas sasniedza divu metru atzīmi. 98 gados, kopš Rīgā sistemātiski novēro ūdenslīmeņa svārstības, šādus uzplūdu augstums vēl nebija novērots. Bet, kad divus gadus vēlāk, 1969. gada novembrī uzplūdi sasniedza jau 2,3 metrus un vietām pat vairāk, kas pēc statistikas vērtējumiem varētu atkārtoties tikai reizi 300 gados, radās šaubas, vai šoreiz statistikai varam pilnā mērā uzticēties.»
Vētras nodarīja ļoti lielus postījumus mežiem, tādēļ nācās pat ievest viesstrādniekus no citām republikām, lai savāktu kritušo koksni. 1970. gada vasarā pat virknē Vitrupes un Liepupes apkaimes mežu noteica iebraukšanas aizliegumu, par ko nebija sajūsmā sēņotāji un ogotāji, taču varasiestāžu skaidrojums bija nepārprotams - vējlauzes, kas tobrīd vēl nebija nokoptas, ir tik ugunsbīstamas, ka meža velšu meklētājiem labāk tām pat netuvoties.
Ja hronoloģiski virzāmies tālāk, nākamais ar pārsteigumiem bagātais gads bija 1972. gads. Jūnijs togad bija karsts un lietains. Gaisa temperatūra sasniedza plus 31 grādu, bet tad tveici nomainīja lietus un krusa. Liepājas, Kolkas, Stendes un Rīgas apkaimē diennaktī nolijuši 40-60 mm lietus jeb gandrīz mēneša norma. Pierīgā bijusi arī spēcīga krusa, turklāt krusas graudi bijuši vistas olas izmērā. Diezgan liela vētra Latviju piemeklēja arī 1978. gada novembrī, kad vēja ātrums sasniedza 32 metrus sekundē. Uz iepriekšējo vētru fona 1983. gada nogalē uznākusī ar 29 metriem sekundē tāds sīkums vien bija.
Negaidīti traģiskas sekas bija 1988. gada jūlija beigās Rīgas līcī uznākušajai vētrai, kas pārsteidza Latvijas PSR burāšanas meistarsacīkšu dalībniekus. Sākumā laika prognoze tik spēcīgu vēju nesolīja, tādēļ burātāji mierīgu sirdi devās jūrā. Taču vakarpusē vējš no solītajiem 17 metriem sekundē pieauga līdz pat 30 metriem, kas tāda izmēra jahtām bija ļoti bīstami. Zvejnieku kuģi radio laikus bija saņēmuši brīdinājumu par laikapstākļu maiņu, savukārt no jahtām tikai retā bija radioficēta, tādēļ vētra burātājus pārsteidza nesagatavotus. Iznākumā divas jahtas avarēja un bojā gāja četri cilvēki.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita