Fils Spektors piedzima 1940. gada beigās Ņujorkā. Daudzus gadus vēlāk, sākoties tiesas prāvai, kurā viņš bija apsūdzēts slepkavībā, gan atklājas, ka īstenībā viņš dzimis gadu iepriekš. Falsifikācijas iemesls nav zināms, taču Spektora stāstā šādas neatbilstības ir vien sīkums.
Fila vecāki bija Krievijas ebreju emigranti. Viņš bija maza auguma, atšķirīgs un nevienam nepatika. Varbūt blēdīgā skatiena, varbūt tādas pašas uzvedības dēļ skolasbiedri viņu nemīlēja un pazemoja. Leonards Koens reiz viņu nosauca par «nepatīkamāko cilvēku, ko es pazīstu», bet viens no jaunības līdzgaitniekiem teica - bijis skaidrs, ka slavas dēļ viņš ir gatavs iet pār līķiem. Viņš pats sevi atzina par «savu lielāko ienaidnieku». Tomēr pat visnelabvēlīgāk noskaņotie kolēģi nenoliedza, ka viņš mīl mūziku. Tā viņa dīvainajai personībai deva neizskaidrojamu pievilcību un varu, kādu laiku ļaujot laist pasaulē hitu pēc hita un 23 gadu vecumā kļūt par miljonāru - pat Amerikā vēl nebija daudz viņa vienaudžu, kas sasnieguši tādas virsotnes.
Džons Lenons un daudzi citi Spektoru sauca par «labāko ierakstu producentu pasaulē». Brūss Springstīns un par ģēniju bieži dēvētais The Beach Boys līderis Braiens Vilsons viņa ieviesto, specifiski masīvo skanējumu pārvērta fetišā. Kad Eirovīzijas konkursā uzvarēja ABBA dziesma Waterloo, eksperti apgalvoja, ka tās panākumu pamatā ir no Spektora aizgūta producēšanas tehnika. Jau drīz noskaidrojās, ka tas ir tikai viens no daudziem trumpjiem ABBA piedurknēs, taču viņi paši aizraušanos ar Spektora tā dēvēto skaņas sienu nenoliedza.
Fils Spektors bija mūzikas industrijas pirmais producents-superzvaigzne. Producents, kura slava bieži bija lielāka nekā viņa producētajiem māksliniekiem. Viņš nebija pirmais ievērojamais sava amata profesionālis, bet viņa dēļ masu publika uzzināja, ka ir šāda profesija, bez kuras mūzika vairs nav iedomājama.
Atklāsme
Filam bija deviņi gadi, kad viņa tēvs, parādu mākts, izdarīja pašnāvību. Zēns auga vientuļš un nedrošs. Taču viņam patika mūzika. Un viņam bija absolūtā dzirde. Iemācījies spēlēt akordeonu, Fils apguva arī citus instrumentus un iesaistījās skolasbiedru grupā Teddy Bears. Iespējams, tā bija pirmā reize, kad viņš starp vienaudžiem jutās kā līdzvērtīgs. Kad Filam bija 18 gadu, grupa iedziedāja viņa sacerētu un producētu dziesmu - melanholiski ilgpilnu pusaudžu mīlas balādi, kuras nosaukums To Know Him Is to Love Him (Viņu pazīt nozīmē viņu mīlēt) bija norakstīts no viņa tēva kapakmens. Pilnīgi negaidīti tā kļuva par Billboard pirmās vietas hitu, ko vēlāk dziedājuši visi no The Beatles un Gerija Glitera līdz Lindas Ronstades, Emilū Herisas un Dollijas Pārtones supertrio un Eimijai Vaihnausai.
Neviens cits Teddy Bears gabals šim panākumam pat nepietuvojās, bet Spektors bija guvis, iespējams, svarīgāko atziņu mūžā. Grupas vienīgā albuma anotācijā viņš rakstīja: «Nevienā citā radošā jomā jaunietis nevar izpausties tik daudzveidīgi... Cilvēki pērk skaņu, aranžējumu, bītu un ritmu.»
Māceklis
1960. gadā Spektors kļuva par Džerija Lībera un Maika Stollera mācekli. Lībers ar Stolleru bija sava laika ievērojamākais autoru un producentu tandēms, kas lielāko slavu izpelnījās, strādājot ar Elvisu Presliju. Jauno censoni viņiem ierunāja industrijas veterāns Lesters Stilzs, kurš apgalvoja, ka Spektors esot topošs ģēnijs un noteikti viņiem patiks. Ne vienam, ne otram viņš nepatika, taču, nespēdami atteikt Lesteram, kurš savulaik arī viņiem bija palīdzējis izkarot vietu zem mūzikas saules, viņi tam atvēlēja nelielu avansu un ļāva nakšņot savā birojā. Spektors sekoja katram viņu solim un uzsūca ik vārdu. «Viņš bija kā kucēns, tikai ne mīlīgs. [..] Mēs redzējām, ka Spektoram ir talants, taču viņam neuzticējāmies,» abu kopīgajos memuāros atceras Lībers.
Vispirms kucēns spēlēja ģitāru abu metru ierakstu sesijās. Tad viņam ļāva izmēģināt producenta ampluā. Taču ar to bija par maz. Māceklis gribēja kļūt par meistaru līdzautoru. Visbeidzot tie neizturēja un piekrita pamēģināt. Noteiktajā dienā Spektors ieradās agri, bet Stollers kavējās. Fils sajuta savu lielo iespēju un, ar entuziasmu uzklausījis Lībera piedāvāto tekstu un ierosinājumu melodiju balstīt «spāniskā noskaņā», ķērās pie ģitāras. Kad Stollers piezvanīja, lai pateiktu, ka tūlīt būs klāt, viņa partnerim nācās atbildēt - vecīt, nesteidzies, dziesma jau ir gatava. Tā bija Spanish Harlem, vairāku paaudžu popsoula hits, ko vispirms izpildīja Bens E. Kings, bet pēc tam arī Arita Frenklina, Toms Džonss, Klifs Ričards un citi.
Ar Lībera un Stollera palīdzību Spektors bija ielicis kāju Ņujorkas industrijas durvīs, taču pēkšņi par viņa jauno autoritāti kļuva ierakstu kompānijas Atlantic boss Ahmets Erteguns. Saņēmis Atlantic piedāvājumu, no savu līdzšinējo skolotāju ikdienas Spektors izgaisa. Viņi par to neskuma, tikai nedaudz vēlāk atklāja, ka reizē ar Filu pazudis kontrakts, kurā tas visu savu producējumu un sacerējumu administrēšanu novēlēja abu izdevējkompānijai.
Philles Records un Spektora meitenes
1961. gada nogalē Spektors ar savu mentoru Lesteru Stilzu Losandželosā nodibināja ierakstu kompāniju Philles Records. Abi skaitījās līdzvērtīgi partneri, taču drīz visiem bija skaidrs, kurš te ir noteicējs. Īpaši jau pēc Spektora atklātās meiteņu grupas The Crystals uzmirdzēšanas.
Meitenes vēl bija tik jaunas, ka uz pirmo ierakstu sesiju ieradās no vidusskolas lielās balles pirms izlaiduma. Joprojām esot balles tērpos, viņas iedziedāja Spektora un Liroja Beitsa gospeļpopa balādi There’s No Other (Like My Baby). Tas bija Philles pirmais izdevums un debija Billboard Top 20 tabulā. Nopietns pieteikums ar vēl nopietnāku turpinājumu.
Reiz Spektors izdzirdēja paziņas Džīna Pitnija nupat sacerēto He’s a Rebel - eiforisku un vienlaikus smeldzīgu meitenes mīlestības odu zēnam, ko apkārtējie uzskata par nekam nederīgu «dumpinieku». Spektors saprata, ka tas ir ideāls papildinājums Crystals repertuāram, taču dziesmu jau bija noskatījusi cita ierakstu kompānija savas dziedātājas singlam. Kādam tā varētu šķist problēma, bet ne viņam. Vajadzēja tikai ātri rīkoties un dziesmu izdot pirms konkurentiem. Tiesa, ātri rīkoties nebija viegli, jo Crystals atradās koncertturnejā. Spektora risinājums bija ciniski vienkāršs un vienkārši cinisks. Viņš nolīga citu meiteņu grupu - The Blossoms, un tās iedziedāto He’s a Rebel izdeva kā Crystals ierakstu. Crystals joprojām bija turnejā, kad izdzirdēja radio dīdžeju piesakām viņu jauno singlu - dziesmu, ko tās nebija pat dzirdējušas. Turpmāk viņām pēc Spektora prasības to nācās dziedāt ik vakaru - lai arī solistei Barbarai Elstonei nebija viegli atdarināt Blossoms galveno balsi Darlēni Lovu (īstajā vārdā Dariene Raita - par Lovu viņu pārdēvēja Spektors), kura turpmāk bija dzirdama daudzos Philles ierakstos un nereti dēvēta par Spektora skaņas sienas galveno balsi.
He’s a Rebel kļuva par Philles pirmo Nr. 1 singlu ASV un padarīja Crystals par zvaigznēm arī Eiropā. Tomēr galvenais ieguvējs bija Spektors, kura vārds arvien biežāk parādījās lielajā presē. Agrāk tā par mūzikas aizkadra personām tikpat kā nerakstīja, bet nu bieži pieminēja «jauno un ģeniālo zvaigžņu radītāju». Spektors industrijas brīnumbērna slavu bez kautrēšanās uzpūta kā košļenes burbuli un savas sesijas pārvērta viena cilvēka izrādēs, kurās, neskopojoties ar dramatiskiem žestiem, saaicināto prominenču klātbūtnē komandēja mūziķus un dziedātājus. Un nekad nenoņēma saulesbrilles.
Skauģi un nelabvēļi runāja, ka «jaunais un ģeniālais» rūpīgi kontrolē savu mākslinieku kontaktus ar medijiem, lai tie neaizēno viņa paša slavu un nopelnus, taču vēl nesen nicinātais kucēns bija pāraudzis apbrīnotā pāvā. Savukārt Lesters Stilzs, Spektora pirmais skolotājs un atbalstītājs, Philles ātri un klusi atstāja. 22. dzimšanas dienu Spektors sagaidīja kā jaunākais plaukstošas ierakstu kompānijas īpašnieks ASV.
Tās slavenākās mākslinieces bija meiteņu trio Ronettes, kas jau drīz aizēnoja Crystals un gandrīz visas pārējās meiteņu grupas (starp rokenrola norietu piecdesmito gadu beigās un britu invāzijas sākumu 1964. gadā meiteņu grupas bija pats uzmundrinošākais un aizraujošākais amerikāņu popa fenomens ar lielu ietekmi uz vairāku paaudžu mūziku). Ronettes bija trīs melnādainas ņujorkietes. Vispirms Spektors piedāvāja līgumu tikai divdesmitgadīgajai Veronikai Benetai, vēlāk zināmai kā Ronijai Spektorei - čigāniski ugunīgai skaistulei, kuras paraupji jutekliskajā balsī bija gan nevainība, gan pieredze un Hārlemas šķērsielu realitāte skanēja tikpat dzīvi kā mīlestības svētlaimes solījumi. Kad Veronikas mamma, kā nojauzdama ļaunu, uzstāja, ka vienu viņas meitu šis dīvainais tips melnajās brillēs nedabūs, Spektors bija gatavs ņemt arī Veronikas vecāko māsu Estellu un māsīcu Nedru.
Tomēr dziesmā, kas Ronettes padarīja par joprojām dzīvu leģendu, no šī trio ir dzirdama tikai Ronija (toties fonā skan 17 gadus vecās Šēras balss). 1963. gadā izdotā Be My Baby, Spektora pirmais, vēl visai biklais mīlestības piedāvājums savai mūzai, arī mūsdienās reizēm tikusi dēvēta par vienu no visu laiku izcilākajām amerikāņu popdziesmām. Tā bija tik populāra, ka Ronettes tūlīt pat saņēma piedāvājumu koncertēt Anglijā - turnejā ar The Rolling Stones, kuri uzstājās pirms viņām. Nezaudēdams modrību, Spektors uzreiz telegrafēja Stones menedžerim un paģērēja, lai tā puikas no viņa meitenēm turas pa gabalu, un jau pēc dažiem koncertiem pats lidoja uz Angliju uzraudzīt situāciju. Viņa bažas izrādījās pamatotas, bet pūliņi velti. Turnejā Ronija uzsāka slepenu, bet kaislīgu mīlas romānu ar Kītu Ričardsu, bet viņas māsa - ar Miku Džegeru. Pāris gadus vēlāk, kad Ronettes tika angažētas Beatles pēdējās koncerttūres iesildītāju lomai, Spektors Roniju aizstāja ar viņas māsīcu. Ronettes bija neatvairāmas, bet Ronijas dziedājuma maniere, frizūra un ģērbšanās stils daudzus gadus vēlāk atdzima Eimijas Vainhausas tēlā un balsī.
Producenta koncepts
Līdz piecdesmito gadu beigām galvenās personas mūzikas biznesā bija antreprenieri (vēlāk tie sāka dēvēties par menedžeriem), kas nereti attēloti kā rosīgi tipi ar šaubīgu, nereti kriminālu pieredzi un plašiem sakariem. Viņi noskatīja jaunu un paklausīgu, parasti no trūcīgas vides nākušu puisi vai meiteni, kas vairāk vai mazāk spēja padziedāt, ieguldīja tajā drusku naudas un, nebūdami izvēlīgi metodēs, centās no sava aizbilstamā izspiest zelta olas. Tas nebija iespējams bez dziesmu autoriem un aranžētājiem, taču procesu vienmēr kontrolēja drūma paskata vīrs ar cigāru zobos, kurš ievāca procentus no visiem iesaistītajiem. Lai cik klišejisks, šis apraksts ir visnotaļ precīzs. Pietiek atcerēties pāris slavenākos piemērus. Frenks Sinatra bija vienlīdz tuvās attiecībās gan ar organizētās noziedzības, gan - vēlākajos gados - Baltā nama varenajiem; viņa karjerai noderīgāki, šķiet, bija pirmie. Vai arī Elviss Preslijs. Jā, viņu atklāja ierakstu kompānijas Sun īpašnieks Sems Filipss. Taču par karali Elviss kļuva, pateicoties krietni odiozākai personai ar miglainu pagātni - antreprenierim, tā dēvētajam pulkvedim Tomam Pārkeram. Pulkvedis zelta puisēnu pamanīja pēc Filipsa, taču, atšķirībā no viņa, nekad neizlaida no sava tvēriena.
Lielāko naudu šajā pasaulē ienesa koncerti, un izpildītāja izredzes tajā noteica trīs pamatlielumi: izskats, balss un dziesma. Labs un izskatīgs dziedātājs ar īstajām dziesmām tiešām varēja būt zelta vērts. Taču, pieaugot ierakstu un tehnoloģiju nozīmei, gan dziesmas, gan dziedātāja vērtību arvien uzstājīgāk ietekmēja vēl kāds parametrs - skaņa. Un skaņa bija producenta nopelns.
Ierakstu producents bija jauns jēdziens. Agrāk studijā bija cilvēks, kurš nospieda magnetofona pogu ar uzrakstu Record un ierakstīja iepriekš sagatavotu priekšnesumu. Viņa funkcija parasti bija tīri mehāniska un ne pārāk nozīmīga. Tagad dziesmas likteni ne mazākā mērā kā autors, aranžētājs un dziedātājs varēja izšķirt tieši šis cilvēks, kurš to ar akustisku un tehnoloģisku triku palīdzību spēja padarīt dzīvu, noslēpumainu, vilinošu un atšķirīgu. Šo cilvēku sauca par producentu, un mūzikas industrijā bija sācies viņa laikmets.
Tagad tie bija producenti, kas noskatīja dziedātājus, sacerēja tiem dziesmas vai piemeklēja citu sacerētās, izdomāja, kā tām jāskan, pieaicināja instrumentālistus un ar tikai sev zināmiem paņēmieniem tās pārvērta ierakstos, kas kļuva vai nekļuva par hitiem. Ne velti tie paši Lībers un Stollers deklarēja, ka viņi nesacer dziesmas, bet ierakstus. Un pēkšņi šķita, ka ierakstu maģiju neviens nepārvalda tik prasmīgi kā abu nesenais māceklis.
Skaņas siena un citi Spektora faktori
Spektoram bija būtiska priekšrocība. Neatkarīgi no precīza dzimšanas gada viņš bija jaunāks par vairumu industrijas nozīmīgo spēlētāju. Agrāk tā bija norma jebkurā biznesā - lai iegūtu noteiktu stāvokli, vajadzēja iziet noteiktu hierarhisku procesu (teiksim, iegūt šaubīgu pagātni un sakarus), kas prasīja laiku. Taču kopš rokenrols par industrijas pamatauditoriju padarīja pusaudžus, daudz kas bija mainījies, un Spektors daudz labāk par pārējiem saprata savu klausītāju sapņus, traģēdijas un ilgas. Turklāt viņš labāk par vecajiem lauvām zināja citus jaunos - autorus, aranžētājus un mūziķus, ar kuru palīdzību viņam izdevās šos sapņus, traģēdijas un ilgas izteikt skaņā jeb kā teica viņš pats: «mazās simfonijas sīkajiem».
Spektors piesaistīja vislabākos sesijmūziķus, turklāt daudzus. Lai panāktu vērienu un dramatismu, unisonā spēlēja vairāki ģitāristi, bundzinieki, pianisti un perkusionisti, pamatīgas stīdzinieku un pūtēju grupas. Skaņdarbu viņš lika atkārtot atkal un atkal - līdz mūziķi zaudēja individualitāti, saplūstot daudzslāņaini blīvā skaņas masā jeb sienā, ko Spektors bagātīgi apstrādāja ar atbalss efektu. Tā bija revolucionāra un darbietilpīga metode. Arī dārga - paļaujoties uz to, ka dziesmas panākumi ļaus atpelnīt izdevumus, Spektors mēdza daudzkārt pārsniegt sesiju budžetu. Jo komplicētāka šī metode bija tādēļ, ka viņa rīcībā bija no šodienas viedokļa primitīvs trīskanālu magnetofons - tas arī galvenais iemesls, kādēļ daudzi viņa klasiskie ieraksti labskanībā būtiski zaudē vēlākajiem skaņas sienas adeptiem. Taču Spektors uzskatīja, ka katram atsevišķam instrumentam ierakstā nav jābūt sadzirdamam, bet gan sajūtamam, un klāstīja, ka viņa producējumi ir «būvēti kā Vāgnera operas». Un to melanholiskā eiforija ar orķestrālo vērienu tiešām lieliski skanēja publikas iecienītajos portatīvajos radiouztvērējos un automašīnu salonos. Philles devīze «Rītdienas skaņa jau šodien» nebija pārspīlējums.
Tīna Tērnere un katastrofa
Sešdesmitajiem gadiem ieskrienoties, līdz ar britu invāzijas atmodināto ģitārgrupu modi hitu tabulās producentu prasības bez ierunām respektējošu meiteņu vietā sāka dominēt jauni vīrieši, kas paši rakstīja dziesmas un nereti uzskatīja, ka zina, kā tām jāskan. Producenti bija svarīgāki nekā jebkad agrāk, bet noteikumi bija mainījušies. Beatles ar Džordžu Mārtinu apliecināja, ka labākie bija nevis diktatori, kas studiju uzskatīja par savu karaļvalsti, kurā dziedātāji ir vien instrumenti viņu ambīciju apmierināšanai, bet tie, kas spēja saplūst ar grupu, dot tai padomus un palīdzēt īstenot idejas, kuru vēriens bieži pārsniedza Spektora pusaudžu simfonijas.
Spektoru tas nemulsināja. Taisnība, daži pēdējie Philles singli nebija tik veiksmīgi kā agrāk, taču viņš bija ceļā uz karjeras virsotni un skaņas sienas absolūto triumfu. Viņš nešaubīgi ticēja jaunajai dziesmai River Deep - Mountain High, ko bija sacerējis ar Džefu Beriju un Elliju Grīniču, laulātu pāri un saviem pastāvīgajiem partneriem (dažkārt gan Spektora līdzautorība tikusi apšaubīta, uzskatot, ka tā bijusi maksa par izvēli ieskaņot tieši to un ne citu autoru sacerējumu). Viņš zināja, kā tai jāskan, un zināja, ka tai vajadzīga vislabākā dziedātāja. Tīna Tērnere.
Kad Spektors par 20 tūkstošiem dolāru no ierakstu kompānijas Warner Bros. izpirka Tīnas kontraktu, viņa pievienojās Philles māksliniekiem. Taču Tīnai līdzi nāca vīrs, skatuves partneris un boss, neciešami valdonīgais un karstasinīgais Aiks Tērners, kurš bija arī producents. Spektoram nebija iebildumu jauno singlu izdot ar abu - Aika un Tīnas - vārdiem, taču viņam nekādā gadījumā nevajadzēja otru diriģentu. Tādēļ Aiks saņēma krietnu summu, par ko nosolījās studijā nespert kāju vai vismaz turēt muti.
Spektors bija gatavs savai mūža sesijai. Tajā piedalījās 21 instrumentālists un tikpat fona vokālistu. Kā parasti, viņš lika dziesmu atkārtot neskaitāmas reizes. Tīna netaupīja ne balss saites, ne šķietami neizsmeļamo enerģiju, tik pēc dažām stundām, sviedriem līstot, izmetās krūšturī. Sesiju izmaksas - 22 tūkstoši dolāru - pārspēja visus rekordus, bet rezultāts bija tā vērts: laikmeta eksplozīvākais rokenrola singls, kam vajadzēja uz mūžu nostiprināt industrijas lielākā vizionāra slavu.
Taču notika neticamais - grandioza izgāšanās. 1966. gadā iznākušais River Deep - Mountain High netika augstāk par 88. vietu Billboard singlu tabulā. Citur rezultāti bija labāki, Lielbritānijā dziesma sasniedza pat trešo pozīciju, taču Spektoram tas nebija mierinājums. Viņš bija saņēmis triecienu, no kura pilnībā nekad neatguvās.
Ronija Spektore un depresija
Philles pastāvēja vēl dažus gadus, taču Spektors no tās distancējās. Viņš distancējās no gandrīz visa un visiem - ieskaitot realitāti, bet atskaitot Roniju. Uzsākot attiecības, viņa pat nenojauta, ka producents ir precējies. Pēc pāris gadiem šī laulība tika šķirta un Spektors Roniju bildināja. 1968. gadā abi apprecējās, adoptēja bērnu un ievācās jauniegādāta pilī ar 23 istabām. Vēlāk Ronija to skumjā sarkasmā dēvēja par «mauzoleju», bet sākumā cerēja, ka abi kopā veidos viņas solokarjeru. Taču jaunais vīrs paziņoja, ka sieva ar karjeru tam nav vajadzīga, aizliedza dziedāt pat mājās, un nākamajos Ziemassvētkos uzdāvināja vēl divus adoptētus bērnus - dvīņus. Sākumā Ronijas rīcībā bija auto, taču ar to braukt viņa drīkstēja vien tad, ja blakussēdeklī bija novietota piepūšama lelle ar Spektora parūku.
Greizsirdība bija tikai viena no Spektora augošās paranojas izpausmēm. Viņš dzēra, lietoja narkotikas un vicinājās ar šaujamieročiem, draudot sievu nogalināt. Memuāros Ronija raksta, ka viņš to novedis pagrabā, parādījis zelta zārku ar stiklotu vāku un teicis: «Ja mēģināsi mani pamest, tu būsi šeit.» Pili apņēma elektrībai pieslēgti dzeloņdrāšu žogi, naktīs teritoriju izgaismoja prožektori un apkārt skraidīja sargsuņi. Dodoties ārpus mājas, Spektors sievu ieslēdza un noslēpa viņas apavus - lai neaizbēg. Kad Ronija sāka dzert, viņš tai aizliedza apmeklēt anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Pēc četriem gadiem Ronijai tomēr izdevās aizbēgt. Mauzoleju viņa atstāja precīzi saskaņotā laikā mātes piebrauktā auto un bez kurpēm kājās.
Turpmāk Spektors ne tikai sabotēja viņas atsākto karjeru, bet arī mēģināja iedarbināt savas ietekmes paliekas, lai nepieļautu Ronettes uzņemšanu Rokenrola slavas zālē. 2007. gadā, kad tas tomēr notika, viņš nosūtīja apsveikumu.
Bez puišiem nevar
Slavu Spektors iemantoja kā «sieviešu producents», tomēr bija kāds būtisks izņēmums - puišu duets Righteous Brothers, kura 1964. gada hits You’ve Lost That Lovin’ Feelin’ viņa producējumā (Spektors bija arī līdzautors) kļuva par ASV radio un TV visvairāk (8 miljoni reižu) atskaņoto dziesmu XX gadsimtā. Savukārt cits dueta singls Unchained Melody (1965) lielāko slavu izpelnījās 25 gadus pēc iznākšanas, kad tika iekļauts populārajā filmā Spoks (1990) un sasniedza britu topa virsotni.
The Beatles, augšāmcelšanās un koma
1970. gada pirmajās nedēļās, kad ASV no Spektora jau vairījās gandrīz visi nesenie kolēģi, viņš saņēma piedāvājumu, no kura neatteiktos neviens producents. Spektoru uzmeklēja Beatles, kuri to izsauca uz Angliju un uzticēja nepabeigtus ierakstus. Grupa dzīvoja pēdējos mēnešus, ierakstītais materiāls bija jau gandrīz gadu vecs, tapis sarežģītās, spriedzes pilnās sesijās, un nevienam nebija uzņēmības to novest līdz galam. Tagad tas bija Spektora uzdevums. Vairs negaidīts laimests likteņa loterijā.
Veicot pamatīgu ierakstu pēcapstrādi un izmainot vairākus aranžējumus, viņš izveidoja Let It Be - Beatles pēdējo albumu, kas iznāca dažas nedēļas pēc grupas faktiskā gala. Vēlāk Spektora veikums tika daudz kritizēts. Īpaši skarbs bija Pols Makartnijs, kurš sāpīgi uztvēra producenta iejaukšanos dziesmā The Long and Winding Road, kas bija papildināta ar astoņām vijolēm, četriem altiem, četriem čelliem, trīs trompetēm un tromboniem, divām ģitārām, arfu, sieviešu kori un Spektora firmas zīmi - pamatīgu atbalss efektu. Kaut arī tā kļuva par Beatles pēdējo Nr. 1 hitu ASV, Makartnijs uzstāja, ka Spektors iznīcinājis vienu no viņa labākajām dziesmām. Krietni pielaidīgāks bija Lenons, kurš apgalvoja, ka producents no viņiem saņēmis slikti ierakstītu materiālu un paveicis lielu darbu, lai to varētu izdot. Tomēr Makartnijs Spektora nodarīto postu nespēja aizmirst un pēc vairāk nekā 30 gadiem sagatavoja jaunu Let It Be versiju ar bītlu oriģinālajiem ierakstiem bez Spektora «uzlabojumiem».
Tik un tā Spektors bija atgriezies industrijas visaugstākajā līmenī. Viņa nākamie klienti bija Džons Lenons un Džordžs Harisons. Šajās attiecībās viņam nebija tik neierobežota vara kā ar Philles meitenēm, turklāt Spektors dzēra vairāk nekā visi muzikanti kopā, taču tieši ar viņu abi eksbītli radīja savus ievērojamākos solodarbus. Lenonam tie bija albumi Plastic Ono Band (1970) un Imagine (1971), bet Harisonam All Things Must Pass (1970).
1973. gada rudenī Lenons ar Spektoru Holivudā sāka arī rokenrola klasikas albumu Rock ‘n’ Roll, bet šoreiz zvaigznes nebija viņiem labvēlīgas. Lenons uz laiku bija šķīries no Joko Ono un Losandželosas naktsklubos ar vērienu baudīja jauniegūto vecpuiša brīvību, bet Spektors atkal bija alkohola, kokaīna, pārspīlēta ego un vajāšanas mānijas pārņemts monstrs. Uz studijas pults viņš turēja pielādētu revolveri, ar ko reiz iešāva griestos, uz vairākām dienām sabojājot Lenona dzirdi. Kad pults tika pielieta ar viskiju, viņiem nācās meklēt citu studiju. Vēl pēc dažām nedēļām Spektors bez brīdinājuma pazuda ar visām ierakstītajām lentēm un ilgstoši nebija pat sazvanāms. Pavasarī viņš cieta smagā autoavārijā un nonāca komā. Izdzīvošanas izredzes bija minimālas, tomēr viņš izķepurojās. Taču Rock ‘n’ Roll Lenons pabeidza bez līdzproducenta.
Leonards Koens un neprāts
Ja bija dziedātājs, kuram nekādā gadījumā nevajadzēja satikties ar Spektoru, tas bija Leonards Koens. Jutīgi introspektīvs, par savām muzikālajām spējām joprojām ne visai pārliecināts dzejnieks, kura balss vislabāk skanēja ar dažiem akustiskiem instrumentiem - smalki atturīgos aranžējumos, kas bija tiešs Spektora skaņas sienas pretmets. Tomēr viņi satikās un radīja Death of a Ladies Man (1977), dīvaināko albumu Koena mūžā. Vispirms viņi Spektora pilī dzēra konjaku un rakstīja dziesmas. Namatēvam patika dīvaini joki, turklāt gaisa kondicionētājs bija iestatīts zemākajā temperatūras režīmā, tādēļ Koens gandrīz nekad nevarēja novilkt mēteli, bet citādi viss bija lieliski un abi sapratās nevainojami.
Sākoties ierakstiem, Spektors pārvērtās. Studijā vienmēr bija milzums dziedātājam nepazīstamu mūziķu un citu cilvēku, par kuru klātbūtnes iemesliem viņam nebija priekšstata. Daudziem bija šaujamieroči un narkotikas, pludoja alkohols. Jo lielāka bija publika, jo nevaldāmāks kļuva Spektors - gandrīz kā Philles sesijās, tikai daudz draudīgāk un neprātīgāk. Reiz viņš, Koenam kaklā iebakstījis revolvera stobru, uzvilka gaili un teica: «Es tevi mīlu, Leonard!» Koens spēja vien izstomīt: «Es tā ceru, Fil!» Masīvie aranžējumi viņam lika justies vēl nevarīgākam dziedātājam nekā parasti.
Sesijas beidzās bez brīdinājuma - producents kārtējo reizi pazuda, vienatnē samiksēja ierakstīto un, iznākumu pat neatrādījis Koenam, kurš joprojām domāja, ka iedziedājis tikai demoversijas, to nodeva ražošanai. Vēlāk Koens šo epizodi spēja novērtēt ar humoru, taču tobrīd bija satriekts, nolādēja mirkli, kad sapinies ar Spektoru, un nemaz nebrīnījās par iznīcinošajām recenzijām.
Slepkavība un nāve
Pēdējais mūzikas vēsturē pieminētais Spektora producējums bija pankroka ciltstēvu Ramones albums End of the Century (1980). Tās nebija viņa pēdējās sesijas, tomēr Fila Spektora laiks industrijā bija beidzies. Deviņdesmitajos gados izsludinātā atgriešanās ar Selīnu Dionu tā arī nenotika.
Pēc tam šķita, ka Fils Spektors kārtējo reizi ir pazudis - iespējams, uz visiem laikiem. Deviņdesmito gadu nogalē viņš apmetās proletāriski vienkāršā Losandželosas priekšpilsētā, kur kaimiņiem nebija ne jausmas par dīvainā jaunpienācēja personību. Viņš dzīvoja noslēgtībā, vienlīdz daudz lietoja medikamentus un alkoholu, no savas jaunās, apkārtnē neiederīgās pils šofera vadītā limuzīnā izbrauca tikai pēc tumsas iestāšanās. 2003. gada 3. februārī, atgriežoties mājās, viņam bija pavadone - 40 gadus vecā aktrise un oficiante Lana Klārksone. Pēc dažām stundām īsi pirms rīta ausmas šoferis viņu satika vēlreiz. Iznācis no mājas, acīmredzami dezorientēts un nošķiedies ar asinīm, Spektors viņam teica: «Es laikam esmu kādu nogalinājis.» Klārksonei bija iešauts mutē.
Pirmstiesas izmeklēšanā un prāvas laikā viņš sniedza juceklīgas liecības, apgalvojot, ka notikušais bijusi «nejauša pašnāvība», bet uz sēdēm ieradās dīvaini ģērbies un eksotiskās parūkās. Aizstāvība atsaucās uz ilgstošiem bipolāriem traucējumiem, šizofrēniju un Pārkinsona slimību.
2009. gadā Spektoram par otrās pakāpes slepkavību tika piespriests 19 gadu ieslodzījums. Kopš 2013. gada viņš to izcieta cietuma slimnīcā, kur 2021. gada sākumā nomira Covid-19 izraisītu veselības komplikāciju dēļ. Ronija Spektore todien savā Instagram kontā rakstīja: «Šī ir skumja diena mūzikai un man. [..] Viņš bija izcils producents, bet neciešams vīrs. Diemžēl Fils nespēja dzīvot un funkcionēt ārpus ierakstu studijas. Pār visu valdīja tumsa un tika sabeigtas daudzas dzīves. Taču, dzirdot mūsu kopā radīto mūziku, es joprojām smaidu un vienmēr smaidīšu.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita