Pasaule ir pilna ar viltotiem vēsturiskiem pieminekļiem, kuri ne tikai neatbilst vēsturiskiem faktiem, bet arī nav draugos ar veselo saprātu. Taču tūristi uz tiem tik un tā spindz kā bites pēc medus. Jo, kā mums vēsta pirmais mārketinga likums: galvenā ir nevis prece, bet gan leģenda. Spilgts piemērs ir Jēzus Kristus kapavieta Japānā. Tā atrodama nelielā Singo ciematā Honsju salas ziemeļu pusē un jau vairākus gadsimtus kalpo vietējiem par galveno iztikas avotu.
Pie velna senču ticību
Pirmais kristiešu misionārs Japānā ieradās XVI gadsimta vidū. Tas bija Francisko de Hasa i Aspilikveta - jezuīts no Navaras. Jau vēlāk viņš tiks kanonizēts un katoļu baznīcā pasludināts par svēto Francisku Ksaveriju.
Patiesību sakot, sprediķot viņš bija nosūtīts uz Indiju. Tur viņš sludināja pārsvarā pērļu zvejniekiem, kā arī uzcēla pāris baznīcu. Bet brahmaņi, nebūdami naivi, neļāva jaunajai ticības ideoloģijai izvērsties, un padre savu svēto komandējumu turpināja Moluku salās. Paveicās, ka tolaik tā jau bija portugāļu kolonija un dieva kalpu tur neapēda. Malakā Francisks iepazinās ar samuraju Andziro, kurš tur slēpās pēc izdarītās slepkavības. Jezuīts ar saviem naratīviem tā uzrunāja Andziro, ka viņš kristījās ne tikai personīgi, bet pierunāja to izdarīt arī vairāk nekā simtu savu radinieku (Andziro saime izrādījās visai ražīga), kad kopā ar padri 1549. gadā atgriezās savās mājās Kagosimā. Tieši te nākamais svētais tad arī nodibināja savu pirmo draudzi. Jau vēlāk kristiešu pulciņi izveidojās arī Jamaguti un Kioto. Atšķirībā no brahmaņiem japāņu feodāļi (daimjo) pret spāņu garīdznieku izturējās visai draudzīgi, un tāpēc uz Uzlecošās saules zemi sāka spietot arī citi kristiešu misionāri.
Te gan jāpiezīmē, ka daimjo miermīlības demonstrācijai piemita visai merkantila nokrāsa - ar svēto tēvu palīdzību viņi plānoja nodibināt tirdzniecības kontaktus ar tā dēvētajiem dienvidu barbariem, kuriem bija pilnas pažobeles ar šaujamieročiem. Papildu bonuss - stiprāk piežmiegt budistu garīdzniekus, kuri, viņuprāt, savās rokās bija koncentrējuši pārāk lielu varu un ietekmi. Lai viss pasākums kļūtu dinamiskāks, daimjo kristījās paši un lika to darīt arī saviem padotajiem. Jau pēc neilga laika Japānā bija ap 300 000 kristiešu.
Taču XVI gadsimta izskaņā situācija kardināli mainījās, un pie tā vainīgi bija paši misionāri. Panākumu apdullināti, viņi pilnā nopietnībā sāka apspriest Portugāles vai Spānijas karaspēka ievešanu. Ar armijām un lielgabaliem pievērst Kristum taču kļūs vēl vieglāk! Daži misionāri savas draudzes locekļus aicināja iznīcināt budistu tempļus un svētvietas. Budismu un sintoismu viņi dēvēja par Sātana izgudrojumu, bet Budas un Amaterasu adeptus par grēkā kritušiem īstā dieva zaimotājiem. Tiem japāņiem, kuri pielūdza savus senos dievus, misionāri draudēja ar bezgalīgām elles mokām.
Japāņiem, kuri bija palikuši pie savu seno dievu pielūgsmes kulta, šāds pavērsiens nebija pieņemams. Ar savu nepacietību un svešu tradīciju nicināšanu misionāri paši bija sev izrakuši visai dziļu kapiņu. Vietējās varas saprata - ar kristietību ir jābeidz! Jo ātrāk, jo labāk!
Uzkāpt uz svētajiem
Represijas sākās 1587. gadā, kad Japānas apvienotājs Toetomi Hidejosi aizliedza kristiešu sprediķus un padzina no valsts visus misionārus. Viņa politiskais pēctecis Hidejosi Tokugava Iejasu bija vēl radikālāks - kristieši tika pasludināti ārpus likuma, bet visi viņu dievnami iznīcināti. Vēl vairāk nekā 3000 Kristus sekotāju tika publiski nogalināti, papildinot jau tā bezgalīgās kristiešu mocekļu annāles.
Pēc Tokugavas rīkojuma visiem valsts iedzīvotājiem obligātā kārtā bija jāierodas reģistrēties budistu tempļos un jāsaņem tur dokuments, kas apliecinātu, ka tā īpašnieks nav kristietis. Lai glābtu savu ādu, japāņiem, kuri jau bija pieņēmuši šo ticību, bija jādodas pagrīdē un jākļūst par kakure jeb slepenkristiešiem. Maskējās, kā vien varēja - mini krustiņus slēpa māju pažobelēs (Nagasaki vēl šobaltdien Jēzu sauc par nando no okamisama, tas ir, dievība no skapja), bet pašu krustu greba uz budistu statuju mugurām. Gan budistu, gan sintoistu tempļos klusi murmināja kristiešu lūgšanas, bet Dievmāti un Jēzu tīstokļos prasmīgi stilizēja pēc budistu ikonogrāfijas kanoniem. Savu slepeno draudžu šūniņu biedrus viņi atpazina pēc žestikulācijas un sarkanajām rozēm, kuras Kristus sekotāji kā piederības zīmi dēstīja savos dārzos.
Taču modros ierēdņus ar šādām visai bērnišķīgām paslēpēm piemuļķot bija veltīgi - viņi bija kareivīgi noskaņoti šo aizjūras draņķi izravēt ar visām saknēm. Kaitnieku atpazīšanai tika izstrādāta īpaša ceremonija fumie, proti, uz grīdas tika novietotas divas bronzas vai akmens plātnes jeb flīzes (itae) ar Kristus un Dievmātes attēliem. Tas, iespējams, bija pirmais melu detektors pasaulē. Japānim, kurš tika turēts aizdomās par Kristus pielūgšanu, lika nostāties uz šīm flīzēm. Ja viņš atteicās, vaina tika automātiski pierādīta. Pirmajā eksekūcijas cēlienā viņam nogrieza kreiso ausi, bet nākamajā jau pavērās iespējas improvizācijai - vai nu viņu piesita krustā, vai sadedzināja salmu kostīmā, vai iemeta vulkāna krāterī.
Apogeju terors pret kristiešiem sasniedza 1637. gadā, kad izraisīja Simabaras sacelšanos. To vadīja sešpadsmitgadīgais Amakusa Siro, kurš kristoties bija sev izvēlējies vārdu Jeronīms. Lai arī jaunais līderis tika pasludināts par Ceturto debesu dēlu, kurš varot staigāt pa ūdeni un spļaut uguni, krustakarā tas īpaši nepalīdzēja. Sjoguna armija sacelšanos ātri vien apspieda, bet 37 000 nemierniekiem piesprieda nāvessodu.
Pēc šiem notikumiem Japāna pārtrauca jebkādus kontaktus ar eiropiešiem, bet represijas pret kristiešiem turpinājās gandrīz 250 gadus līdz Meidzi restaurācijas laikmetam, kad valsts nostājās uz vesternizācijas un modernizācijas takas.
Kristus vizīte Japānā
Pēdējās kristiešu soda prāvas Nagasaki notika 1868. un 1870. gadā, un tās nosodīja visas Eiropas valdības. Pakļaujoties ārvalstu spiedienam, japāņu valstsvīri 1873. gadā bija spiesti atcelt visus pret kristietību vērstos likumus un ierobežojumus. Un tad tik sākās! Kā mušas uz apgāztu meduspodu Japānai uzlidoja visas iespējamās kristietības konfesijas - katoļi, protestanti, pareizticīgie, Jehovas liecinieki, Septītās dienas adventisti… Visi sprediķoja pēc savu konfesiju lekāliem, un kristietība Japānā transformējās visai fantastiskās formās.
Piemēram, Amacukes mācībā, kurā kristietība tika samiksēta ar sintoismu, bet japāņi tika pasludināti par līdztiesīgākiem nekā pārējās nācijas. Tieši tās dibinātājs Kiemaro Takeuti aizsāka leģendu, ka patiesībā kristietība cēlusies Japānā un tieši šeit atrodas Jēzus Kristus pēdējā atdusas vieta. Šo ģeniālo atklājumu viņš visai pasaulei paziņoja 1935. gadā. Stāsts bija noslēpumains, intriģējošs, ļoti konspiroloģisks, Bībeli un Vatikānu nomelnojošs. Patiesībā viss esot noticis tā: 21 gada vecumā Kristus esot ieradies Japānā, lai pie vietējiem dzen skolotājiem mācītos garīgumu un sasniegtu vietējās filozofijas un maģijas dzīles. Tas esot noticis tā saucamajos 12 pazaudētajos Jēzus gados, kuri nekādi nav atspoguļoti Jaunajā Derībā. Pa šiem gadiem jauneklis dienu un nakti nenoguris pie labākajiem skolotājiem slīpējis savas dotības pašās modernākajās garīgajās prasmēs, līdz no mācekļa kļuva par senseju, Fudzi kalna piekājē tapa apgaismots, iemācījās pāris brīnumu un tika Dieva iesvētīts. Un tikai pēc tam 33 gadu vecumā viņš atgriezās Jūdejā, kur sāka sprediķot savu mācību, bet romieši viņam Golgātā piesprieda nāvessodu. Taču viņa jaunākais brālis Isukiri varonīgi upurēja sevi un pēdējā brīdī devās pie krusta Jēzus vietā. Mesija, sapratis, ka viņa dzīvība ir reālās briesmās, šķērsojot Sibīriju un Aļasku atgriezās Japānā, iepriekš nēzdogā par piemiņu paķerdams līdzi sev divas dārgas lietas - brāļa ausi un mātes Marijas matu cirtu.
Šeit, svētītajā Uzlecošās saules zemē, Jēzus mainīja vārdu un kļuva par Daiteku Taro Dziraju (acīmredzot, lai šifrētos ļaunatminīgajiem romiešiem) un kā pastāvīgu dzīvesvietu sev noskatīja nelielu ciemu Singo, kas atradās Aomori prefektūrā. Iztiku Dieva dēls pelnīja ar vienkāršiem zemnieka darbiem - audzēja ķiplokus un rīsus, kā arī apsievojās ar vietējā fermera meitu, divdesmitgadīgo Mijuki, kura viņam dāvāja trīs meitas. Tā visai ikdienišķi ritēja viņa mūžs. Tikai retumis - gadījumos, kad vajadzēja atdzīvināt pēkšņi nomirušu bērnu vai veldzēt izkaltušo tīrumu ar lietu - pie viņa vērsās pārējie ciemnieki. Te tad arī 106 gadu vecumā Kristus nomira un kopā ar no Jeruzalemes atvestajām relikvijām tika apglabāts. Tāpēc tagad katram īstenajam kristietim, lai iegūtu mūžīgo piedošanu, kaut reizi dzīvē ir jāapciemo Japāna.
Kā apgalvoja Takeuti, visas šīs Kristus biogrāfijas detaļas neesot izzīstas no pirksta, bet gan esot saglabājušās seno jūdu tekstos, kurus viņa ģimene nodevusi no paaudzes paaudzē jau 1900 gadus! Tiesa, pašus tekstus uzrādīt Takeuti nevarēja, taču viņam attaisnojošs iemesls - proti, tos viņam konfiscējusi slepenpolicija, kas vērtīgo manuskriptu aizveda uz Tokiju, kur tas bez pēdām pazudis.
Jēzus un citplanētieši
1935. gadā Tkeuti atklāsmes nekādu sensāciju neizraisīja. Taču septiņdesmitajos gados jaunu dzīvību Takeuti manuskriptam deva Vado Kosaka. Šis pašpasludinātais japāņu kosmoarheologs, ufologs un visu iespējamo sazvērestības teoriju sludinātājs paziņoja, ka esot atradis pazudušos tekstus un viss, ko agrāk stāstījis Takeuti, ir balta patiesība.
Lai padalītos ar tautiešiem jaunatgūtajās zināšanās, viņš Takeuti rokrakstus publicēja trijos sējumos. Lai ažiotāža būtu lielāka, uzstājoties Japānas televīzijā, Kosaka tiešraides laikā nodibināja kontaktus ar citplanētiešiem. Pēdējie bija ļoti runīgi un telepātiski, ar kontaktpersonas, tas ir, Kosakas, starpniecību nodeva informāciju, ka visi japāņi esot augsti attīstītas ārpuszemes civilizācijas pēcteči, savukārt Mozus, Kristus, Buda, Laodzi, Muhameds un Konfūcijs ir šīs pašas civilizācijas sūtņi, kuri apmeklējuši Zemi, lai nodotu te savas sakrālās zināšanas. Šķiet, ka citplanētieši nebija komunisti, jo Ļeņinu, Mao vai Fidelu viņi pat nepieminēja…
Pēc tādām atklāsmēm lielākā daļa teleskatītāju pagrozīja pirkstu pie deniņiem, taču Singo ciema ierēdņi pamatīgi aizdomājās. Leģendai par Kristu taču bija reāls komerciāls potenciāls! Ciema, kurā mita 2777 cilvēki, priekšsēdētājs jau kuro gadu lauzīja galvu - kā savā nomalē ievilināt tūristus? Tagad atlika tikai pareizi iesaiņot jauno zīmolu!
Dekorācijas lugai
Darbi sāka kūsāt. XVI gadsimta zemnieku pamestajā kapsētā tika izraudzītas divas kopiņas - tās norobežoja ar glītiem žodziņiem, uzstādīja koka krustus un pasludināja, ka vienā atdusas pats Pestītājs, bet otrā - Marijas mati un Isukiri auss. Apbedījumam blakus zemē ieraka stabiņus, ko izrotāja ne tikai ar krustiem, bet drošības labad arī ar Dāvida zvaigznēm. Ciema vadonis lika izgatavot arī papildu mietiņus, kurus vietējie izvietoja pa visiem miesta azimutiem, lai nevienam nerastos aizdomas, ka te jau sen ciena kristietības tradīcijas. Kad visi priekšdarbi bija pabeigti, mērs uzaicināja žurnālistus. Pēc ievadrunas un sakē porcijas presei tika parādīti kapi un uzrādīti aculiecinieki - divi senili vīriņi no Takenuči un Savaguči klaniem. Abi patriarhi (starp citu, zvērināti sintoisti) virs galvām kratīja dzimtu dienasgrāmatas un almanahus un zvērēja, ka viņu dzimtas ir cēlušās no paša Dieva dēla.
Žurnālisti ar tādu sensāciju knābjos aizlidoja uz Tokiju, bet vietējie apsēdās gaidīt tūristus. Lai pēdējie neapmaldītos, uz 454. automaģistrāles, kas veda Tovadas ezera virzienā, tika izvietota papildu norāde - Kristus kaps. Un tūristi nelika sevi ilgi gaidīt. Sākumā Singo parādījās vienkārši ziņkārīgie, bet drīzumā arī pirmie svētceļnieki. Lai dzelzi kaltu, kamēr tā karsta, mērs ķērās pie Kristus muzeja būvniecības, bet vietējie no pieliekamajiem un vecām pūralādēm uz to stiepa visneiespējamākos artefaktus. Kolekcija veidojās ļoti raiba, taču iespaidīga! Kristus pēcteču foto mijās ar sirpjiem, Takeuti daiļrade - ar kožu saēstiem kimono. Visu, ko vien varēja, apgleznoja ar jūdaisma simboliku. Pie sienām akurātos rāmīšos kārtojās tāfelītes ar senajiem singoiešu paražu aprakstiem. Tur varēja izlasīt, ka jau sensenis visi zīdaiņu šūpuļi tika apzīmēti ar krustiem, bet, kad mazuli pirmo reizi iznes ārā, viņam ar ogli vai eļļu uz pieres velk krustu. Jā, un vēl visi pirmdzimtie tiek ietīti autiņos, uz kuriem ir izšūta Dāvida zvaigzne.
Nebeidzamie svētki
Muzejs ar ieejas biļeti par 100 jenām izrādījās īsta zelta bedre, taču mērs bija neapturams… Viņš pasākuma reklamēšanai pieslēdza valsts Tūrisma asociāciju, kura sāka organizēt Kirisuto Matsuru jeb Kristus svētkus. Tos tika nolemts svinēt reizi gadā pēc sintoistu rituāliem!
Viss krāšņums notiek jūnijā, un uz svētkiem tiek ielūgti vietējie politiķi un citi svarīgi ļaudis. Svinību dienā sintoistu garīdznieks (kanusi) iepretim Jēzus kapam skaita lūgšanu (norito), pārējie klanās un sit plaukstas, veicot tamagusi hoden rituālu. Pēc tam vietējās folkgrupas spēlētas mūzikas pavadījumā glītas meičas spilgtos kostīmos iepretim kapam uzstājas ar bon odori deju, kurai jānomierina senču gari. Īsi sakot, viss kā Vatikānā.
Dziesmas un dejas tūristiem patīk. Pat neatkarīgi no miesta neērtās loģistikas un attāluma no lielākajām valsts pilsētām ik gadu to apmeklē ap 40 000 cilvēku. Viņi pērk jebko - ierāmētus Jēzus portfolio, termometrus un piekariņus ar Jēzu, krūzes paplātes un kausus ar Jēzu, un pat Jēzus vārdā nosauktu sakē. Katru gadu viņi te iztērē aptuveni divus miljonus dolāru, un vienīgā neapmierinātā ir vienīgā ciemā dzīvojošā sirmgalve, kura patiesi ir ticīgā kristiete. Leģendai viņa, protams, netic, Jēzus svētkus neapmeklē un sauc tos par balagānu. Tā ir viņas darīšana, uzskata pārējie singoieši. Un gudri ļaudis ņem no viņiem piemēru - tā Japānas pussalas Noto iedzīvotāji Hadacu kalna pakājē pirms kāda laika ir uzgājuši Mozus kapavietu. Tā paša, kurš sensenos laikos izveda jūdu tautu no ēģiptiešu spaidu jūga…
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita