Karstajās augusta dienās pirms 110 gadiem sākās viena no visu laiku lielākajām asinsizliešanām - Pirmais pasaules karš. Neviena no tajā iesaistītajām valstīm negribēja karot, taču ar apbrīnojamu apmātību soļoja konflikta virzienā, pieļaujot vienu kļūdu pēc otras, līdz 1914. gada augusta sākumā attapās globāla kara virpulī.
Pirmā pasaules kara izcelšanās ir viens no fascinējošākajiem vēstures tematiem. Ar veselo saprātu un loģiku to īsti nesaprast: kādēļ gan Eiropas valstīm, kas ilgus gadus bija dzīvojušas mierā un sasniegušas ievērojamu labklājības līmeni ar plaukstošu ekonomiku, pēkšņi ievajadzējās visu tik ilgi būvēto stabilo sistēmu sagraut un sūtīt kaujaslaukos mirt miljoniem savu pilsoņu? XIX gadsimta beigas un XX sākumu var dēvēt par Eiropas «zelta laikmetu», jo viss attīstījās un plauka, sākot no finanšu un industriālā sektora, beidzot ar kultūru. Bija jau notikušas starptautiskas konferences, kurās lēma par bruņošanās ierobežošanu (tiesa, dzīvē to lēmumu lielākoties palika neīstenoti), aizvadītas pirmās olimpiskās spēles, arvien lielāku izplatību guva jauns mākslas virziens - kino. Bija ļaudis, kuri uzskatīja, ka, sasniedzot šādu civilizācijas līmeni, liels karš vairs nav iespējams, jo neviena valdība nebūs tik traka, lai sagāztu lieliski funkcionējošu sistēmu. Sociālisti un strādnieku starptautisko organizāciju vadītāji domāja, ka karš nav iespējams arī tādēļ, ka visu valstu proletārieši kategoriski atteiksies pildīt savu valdību rīkojumu doties karot ar tādiem pašiem citu valstu proletāriešiem. Bija arī tādi, piemēram, Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieks Helmuts Moltke vecākais, kurš jau 1890. gadā brīdināja, ka karš ar lielvalstu piedalīšanos var vilkties gadiem ilgi, jo šo valstu ekonomiskais potenciāls un resursi ir pārāk lieli, lai viss beigtos dažu nedēļu laikā. Kā vēlāk izrādījās, Moltkem bija pilnīga taisnība, savukārt mūžīga miera sludinātāju un sociālistu prognozes bija aplamas.
Dažu dienu laikā visiem agrākajiem sasniegumiem tika pārvilkta svītra, uzsākot tik asiņainu karu, kāds vēl nebija pieredzēts. Kādēļ? Kam tas bija vajadzīgs? Formāli viss sākās ar Austroungārijas troņmantnieka erchercoga Franča Ferdinanda slepkavību Sarajevā, pie kuras lielā mērā bija vainīga Serbija, taču nelaimīgais atentāts bija tikai kara iegansts, nevis cēlonis. Arī pirms tam bija nošautas, nodurtas un noindētas neskaitāmas karaliskas izcelsmes personas, taču to dēļ kari nez kādēļ neizcēlās. Tādēļ pamēģināsim izsekot notikumu ķēdītei, kas noveda līdz Pirmā pasaules kara pirmajām zalvēm.
Atskaites punktu meklējot
Vēsturnieki jau sen mēģina atrast kādu noteiktu punktu, kurā pasaule pagriezās kara virzienā. Varianti te ir dažādi. Piemēram, grāmatas The Sleepwalkers (to var ieteikt izlasīt ikvienam, kuru interesē notikumi, kas ievadīja Pirmo pasaules karu) autors Kristofers Klārks par šādu atskaites punktu ņem 1903. gada 11. jūnija nakti, kad vairāki serbu armijas virsnieki (viņu vidū bija arī Dragutins Dmitrijevičs, pazīstams ar segvārdu Apiss, kurš vēlāk kļuva par vienu no Franča Ferdinanda slepkavības organizatoriem) veica valsts apvērsumu un nogalināja Serbijas karali Aleksandru un viņa sievu Dragu, tā pieliekot punktu Obrenoviču dinastijas valdīšanai. Vietā nāca konkurējošā Karageorgijeviču klana pārstāvis Petars I, kura vadībā Serbija mainīja ārpolitikas kursu. Ja līdz tam Serbija uzturēja labas attiecības ar Austroungāriju, tagad sāka tuvināties Krievijai un kultivēt sapni par Lielserbiju, kas bija īstenojams tikai tādā gadījumā, ja izdotos pievienot daļu Austroungārijas kontrolē esošo teritoriju, tostarp arī Bosniju. Ja pie varas paliktu Obrenoviči, varbūt arī Francis Ferdinands dzīvotu ilgi un laimīgi un, kas zina, varbūt veiktu reformas Austroungārijā, mazinot tur valdošo nacionālo spriedzi.
Izcilās grāmatas The Guns of August autore Barbara Takmane kā vienu no pagrieziena punktiem min Krievijas zaudējumu Krievu-japāņu karā. Pēc tā Vācija, kura līdz tam bija milzīgo Krievijas impēriju un tās tikpat milzīgo armiju respektējusi, secināja, ka nemaz jau tik briesmīgs krievu milzis nav un vajadzības gadījumā ar to varētu tikt galā. Bet tas ģenerālštāba virsniekus vedināja uz domām, ka karš divās frontēs - pret Krieviju un Franciju - ir iespējams.
Šādus pagrieziena punktus var atrast vēl un vēl. Pie tādiem var pieskaitīt, piemēram, Vācijas lēmumu būtiski palielināt savu jūras kara floti, kas darīja nemierīgu Britāniju. Vai neoficiālas vienošanās noslēgšanu starp Franciju un Britāniju, kas paredzēja, ka angļi var nākt talkā Antantes valstīm Francijai un Krievijai, ja izceļas karš ar Vāciju - lai arī vienošanās bija visai nekonkrēta, tā tomēr 1914. gada vasarā mudināja frančus pieņemt drosmīgākus lēmumus, klusībā cerot uz britu palīdzību. Visi šie notikumi veidoja ķēdīti, kas noveda līdz traģēdijai. Katrs no tiem pa vienam neizraisīja nopietnas sekas, bet visi kopā gan.
Sociālisti un strādnieku starptautisko organizāciju vadītāji domāja, ka karš nav iespējams, jo visu valstu proletārieši kategoriski atteiksies pildīt savu valdību rīkojumu doties karot ar tādiem pašiem citu valstu proletāriešiem.
Politiskie apsvērumi
Lai kādi būtu pieminētie pagrieziena punkti, katrai valstij bija savas intereses, ambīcijas un plāni, kam arī bija liela loma liktenīgo lēmumu pieņemšanā. Serbija, kā jau teikts, sapņoja par dienvidslāvu teritoriju apvienošanu un Lielserbijas izveidošanu, kas bija iespējams tikai uz Austroungārijas rēķina. Austroungārijai serbu ambīcijas krita uz nerviem, un tā labprāt būtu gribējusi tās izdevīgā brīdī ierobežot. Daļa Krievijas valdošo aprindu bija pārņemta ar panslāvisma idejām, kas paredzēja vienotas slāvu dzīves telpas radīšanu un tātad atbalstu brāļiem serbiem, ar kuriem gan līdz tam nekādas īpaši tuvas attiecības nebija veidojušās.
Vācija, neraugoties uz izcilajiem ekonomikas rādītājiem, mocījās ar mazvērtības kompleksiem, uzskatot, ka ir pelnījusi spēlēt lielāku lomu pasaules politikā un tikt pie dažām jaunām aizjūras kolonijām. Galu galā, kas tā par lietu, ka visas labākās kolonijas tikušas frančiem un britiem?! Uz frančiem vācieši vispār skatījās ar aizdomām, uzskatot tos par lielākajiem konkurentiem un potenciālo ienaidnieku Nr. 1, ar kuru vajadzētu reizi par visām reizēm tikt galā. Aizdomas nebija bez pamata, jo arī franči vāciešus uzskatīja par pretiniekiem gaidāmajā karā, kas agri vai vēlu starp abām valstīm izcelsies - te būtiskas bija revanšisma alkas pēc kaunpilnā zaudējuma 1870. gada Franču-prūšu karā, pēc kura Francija zaudēja Elzasu un Lotringu. Šīs teritorijas izdevīgā brīdī vajadzēja dabūt atpakaļ. No malas uz to visu raudzījās briti, kuriem tiešu interešu Eiropā nebija, taču viņus bažīgus darīja Vācijas ietekmes pieaugums, kas gadījumā, ja vācieši karā atkal pieveiktu frančus, kļūtu nospiedošs un atstātu Britāniju politiskā izolācijā.
Kara plāni
Tie bija politiskie apsvērumi, taču vēl pastāvēja arī militārie. Šajos jautājumos teikšana bija katras valsts armijas štābiem, kuri jau labu laiku pirms kara sāka gatavot visus iespējamos plānus. Visrūpīgāk pie tiem piestrādāja Vācijas ģenerālštābs, ko kara priekšvakarā vadīja 1870. gada Franču-prūšu kara uzvarētāja Helmuta Moltkes brāļadēls, arī Helmuts Moltke, tikai ar piebildi «jaunākais». Plānu pašos pamatos vēl XX gadsimta sākumā bija izstrādājis viņa priekštecis ģenerālštāba priekšnieka amatā Alfreds fon Šlīfens, tādēļ arī vēsturē tas palicis kā Šlīfena plāns. Tas paredzēja karošanu divās frontēs - austrumos pret Krieviju un rietumos pret Franciju. Saskaņā ar Šlīfena plānu pirmo triecienu ar galvenajiem spēkiem Vācijai vajadzēja dot Francijai, izmantojot to, ka Krievija savas milzīgās teritorijas un samērā vāji attīstītā dzelzceļa tīkla dēļ nevarēja ātri īstenot mobilizāciju; tātad vāciešiem bija pāris nedēļu rezervē, pirms Austrumu frontē varētu sākties nopietna karadarbība. Šo laiku tad vajadzēja izmantot, lai ātri sakautu Franciju, veicot uzbrukumu valsts ziemeļu daļā, bet pēc tam ar manevru dienvidu virzienā ieņemot Parīzi un aplencot centrālajā daļā palikušos franču spēkus. Saskaņā ar plānu aplenkuma manevru vajadzēja pabeigt kampaņas 39. dienā, un ar to pašu Francija tiktu izslēgta no spēles. Austrumu frontē tikmēr paliktu salīdzinoši nelieli spēki, kuru uzdevums būtu ar aizsardzības kaujām Austrumprūsijā piebremzēt Krievijas uzbrukumu, līdz palīgā piesteigtos armijas, kas būtu atbrīvojušās pēc Francijas pieveikšanas.
Šlīfena plānam bija viens būtisks trūkums - iebrukumu Francijas ziemeļos tas paredzēja veikt caur Beļģijas teritoriju. Problēma bija tā, ka Beļģijas neitralitāti bija garantējušas Eiropas lielvalstis, ieskaitot Franciju, Angliju un pašu Vāciju. Tādēļ pastāvēja risks, ka angļi var iesaistīties karā Beļģijas neitralitātes pārkāpšanas dēļ. Vācieši gan sevi mierināja ar domu, ka gan jau kaut kā izdosies ar beļģiem sarunāt, lai viņi palaiž vācu karaspēku cauri savai teritorijai. Kā vēlāk izrādījās, šis pieņēmums bija kļūdains, tāpat kā cerības, ka angļi pievērs acis uz Beļģijas neitralitātes pārkāpšanu. Taču līdz pat kara sākumam neviens īsti nezināja, kā izvērsīsies notikumi, tādēļ Vācijas ģenerālštābam bija pamats domāt, ka Šlīfena plānu ir iespējams īstenot un dažu mēnešu laikā uzvarēt karā.
Vācijas sabiedrotajai Austroungārijai nekādu tālejošu kara plānu nebija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur gan valdība, gan ģenerālštāba vadība itin labi apzinājās, ka viņu armija vienatnē ir spējīga cīnīties vien ar apmēram tādas svara kategorijas pretinieku kā Serbija (aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, arī tā izrādījās pārāk optimistiska prognoze), bet ar Krieviju kašķi meklēt var atļauties vien tādā gadījumā, ja palīdzību garantēs vācieši. Krievijas plāni bija diezgan vienkārši: kara gadījumā iespējami ātri īstenot mobilizāciju, bet pēc tam koncentrēt spēkus divos virzienos - Austrumprūsijā pret vāciešiem un Galīcijā pret Austroungāriju. No loģikas viedokļa būtu prātīgi galveno triecienu virzīt pret Austroungāriju, jo pastāvēja reāla iespēja to ātri izsist no kara, tā nostādot ļoti neērtā situācijā Vāciju. Taču šāda plāna īstenošanu izjauca franči, lūdzot krievus veikt aktivitātes Austrumprūsijā, lai piesaistītu daļu vācu karaspēka, kas citādi tiktu nosūtīts uz Rietumu fronti pret Franciju.
Francija bija izdarījusi secinājumus pēc zaudējuma 1870. gada Franču-prūšu karā, kad izvēlējās izteiktu aizsardzības taktiku un beigās karu zaudēja. Tādēļ tagad stratēģija tika mainīta pašos pamatos - vairs nekādas aizsardzības, tikai uzbrukums! Francijas plāns ar kodēto nosaukumu Plāns 17 (jo tā bija pēc kārtas 17. plāna versija) paredzēja galvenos spēkus koncentrēt Ardēnu rajonā, lai ar spēcīgu triecienu pārrautu vācu aizsardzības centru un tālāk aplenktu ziemeļos esošo pretinieka grupējumu. Iespēju, ka vācieši varētu galveno uzbrukumu virzīt caur Beļģiju, franču štābs uzskatīja par maz ticamu, tādēļ šajā sektorā bija paredzēts izvietot salīdzinoši nelielas armijas.
Vispieticīgākie kara plāni bija angļiem, kuri nebija pārliecināti, vai iesaistīsies Eiropas kontinentālajā daļā notiekošajā karā, ja tāds izcelsies. Politiķi šādu iespēju sevišķi nopietni neizskatīja, taču militāristi nebūtu militāristi, ja neizstrādātu plānus visām dzīves situācijām. Tajā skaitā arī plānu, kas paredzēja nosūtīt uz Ziemeļfranciju ekspedīcijas spēkus maksimums sešu divīziju sastāvā. Tik pieticīgus tādēļ, ka atšķirībā no pārējām lielvalstīm Britānijā nebija obligātā dienesta, bet neliela profesionāla armija, kuras galvenais uzdevums bija kārtības uzturēšana aizjūras teritorijās. Pēc lielākas armijas briti pagaidām nejuta nepieciešamību.
Dienas pēc liktenīgā šāviena
Liktenīgie notikumi sāka risināties 1914. gada 28. jūnijā, kad serbu nacionālistu pagrīdes organizācijas biedrs Gavrilo Princips Sarajevā nošāva erchercogu Franci Ferdinandu. Lai arī Princips bija Austroungārijas pilsonis, nozieguma pēdas nepārprotami veda uz Serbiju, jo apcietinātie teroristi pratināšanā atzinās, ka ieročus viņiem sagādājis serbu izlūkdienests, bet robežu pāriet palīdzējuši serbu robežsargi. Karstasinīgākie Austroungārijas politiķi aicināja nevilkt lietu garumā un uzreiz pieteikt Serbijai karu, lai atmaksātu par slepkavību un novērstu turpmākos mēģinājumus destabilizēt situāciju impērijas nomalēs. Tomēr virsroku guva mērenāka pieeja, kas paredzēja vispirms nosūtīt uz Belgradu ultimātu ar vairākām prasībām - aizliegt Serbijas teritorijā pret Austriju vērstu organizāciju darbību un propagandu, sodīt robežsargus un serbu armijas virsniekus, kuri bija iesaistīti atentāta rīkošanā pret Franci Ferdinandu, kā arī ļaut Austroungārijas izmeklētājiem veikt izmeklēšanu šajā lietā Serbijas teritorijā.
Ievērības cienīgs ir fakts, ka šo ultimātu Vīne Belgradai nosūtīja 23. jūlijā - tātad gandrīz mēnesi pēc atentāta Sarajevā. Kādēļ tik vēlu, vai tiešām lietas izmeklēšana vilkās tik gausi? Izmeklētājus vainot ir nevietā, jo viņiem galvenajos vilcienos viss bija skaidrs jau jūlija sākumā, taču aizķeršanās radās lielās politikas dēļ. Proti, pirms uzstādīt serbiem ultimātu, Austrija gribēja nodrošināties ar Vācijas atbalstu gadījumam, ja Belgradu sadomātu aizstāvēt Krievija. Vācijas ķeizars Vilhelms II arī apsolīja atbalstu un mierīgu sirdi devās triju nedēļu atvaļinājumā ar jahtu. Bet pēc tam piebremzēt ar ultimātiem nācās cita iemesla dēļ - no 20. līdz 23. jūlijam Krievijā viesojās Francijas prezidents Puankarē. Tādā brīdī austriešiem nākt klajā ar kategoriskām prasībām būtu neprāts, jo krievi un franči varēja vienoties ar kopīgu pretdarbību Vācijas un Austroungārijas blokam, tā teikt, neatejot no kases. Taču pietika Puankarē uzkāpt uz kuģa klāja, lai dotos mājup, kā Belgrada saņēma austriešu ultimātu, uz kuru vajadzēja dot atbildi 48 stundu laikā.
Sākumā izskatījās, ka Serbija piekāpsies, jo tā darīt ieteica arī Francija un Anglija - galu galā, bez vainas serbi erchercoga slepkavības lietā nebija. Taču tad uz skatuves parādījās Krievija, apsolot serbiem pilnīgu atbalstu bruņota konflikta gadījumā ar Austroungāriju. Šis solījums uzreiz mainīja Serbijas valdības noskaņojumu. Lielāko daļu ultimāta noteikumu tā bija gatava izpildīt, izņemot vienu, taču būtisku - par austriešu izmeklētāju darbību Serbijas teritorijā. Austroungārija, kas, Vācijas iedrošināta, jau berzēja rokas, gatavojoties nelielam uzvarošam kariņam pret serbiem, nekavējoties pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Serbiju, un austriešu vēstniecība 25. augusta vakarā pameta Belgradu. Gaisā sāka nepārprotami ost pēc pulvera.
Saskaņā ar Šlīfena plānu pirmo triecienu ar galvenajiem spēkiem Vācijai vajadzēja dot Francijai, izmantojot to, ka Krievija savas milzīgās teritorijas un samērā vāji attīstītā dzelzceļa tīkla dēļ nevarēja ātri īstenot mobilizāciju; tātad vāciešiem bija pāris nedēļu rezervē, pirms Austrumu frontē varētu sākties nopietna karadarbība.
Pēdējie soļi
Kāds velns dīdīja Krievijas caru Nikolaju II apsolīt palīdzību Serbijai? Lai arī Krievijā monarha pilnvaras bija ļoti plašas, tomēr vadošo politiķu un preses domas neņemt vērā viņš nevarēja atļauties. Bet būtiska daļa politiķu un laikrakstu atbalstīja tobrīd populārās panslāvisma idejas. Vēl viens apsvērums par labu Serbijas atbalstīšanai bija tas, ka gadījumā, ja konfliktā iesaistītos turki, Krievija varētu pamēģināt īstenot senseno sapni par Bosfora jūras šauruma pārņemšanu savā kontrolē un tā iegūt pieeju Vidusjūrai. Būtiska bija arī Francijas nostāja: ja sākotnējā vienošanās starp abām valstīm paredzēja, ka Krievija un Francija viena otrai ies palīgā tikai gadījumā, ja kādai no abām uzbruks Vācija un Austroungārija, tad 1912. gadā Puankarē jau ieņēma agresīvāku pozīciju un izteica gatavību atbalstīt krievus arī tad, ja izcelsies konflikts Balkānos un tiešu iebrukuma draudu Krievijai nebūs. Tādēļ Nikolajs varēja paļauties, ka gadījumā, ja Serbijas dēļ izcelsies karš ar Austroungāriju un varbūt arī tās sabiedroto Vāciju, Francija nāks palīgā.
Situāciju glābt vēl mēģināja Britānija tās ārlietu ministra Edvarda Greja personā - viņš ierosināja sasaukt starptautisku konferenci, lai meklētu risinājumu Austrijas un Serbijas konfliktam mierīgā ceļā. Šo ideju atbalstīja Francija, savukārt Krievija un mazliet vēlāk arī Vācija aicināja serbiem un austriešiem divatā sēsties pie sarunu galda un meklēt kompromisu. Taču darbos neviena no pusēm nepielika īpašas pūles, lai organizētu sarunas - lielā mērā tādēļ, ka interesi par tām neizrādīja Austroungārija.
28. jūlijā, tātad mēnesi pēc liktenīgajiem šāvieniem Sarajevā, austrieši spēra soli, kas globālu konfliktu padarīja grūti novēršamu - viņi pieteica karu Serbijai. Austroungārijas aprēķins bija vienkāršs, lai arī diezgan riskants - kamēr lielvalstis domā, ko iesākt, tikmēr ātri sakaut serbus, tādā gadījumā diskusiju tēma vienkārši būs pazudusi no dienaskārtības. Drīz vien gan izrādījās, ka serbi ir ciets rieksts un nekāds zibenskarš austriešiem neiznāks, taču šī apskaidrība nāca jau tad, kad visa Eiropa bija ierauta karā.
Britu ilgās pārdomas
Neizlēmība un mulsums jūlija pēdējās un augusta pirmajās dienās valdīja visu Eiropas lielvalstu valdošajās aprindās. Taču visilgāko pauzi ieturēja briti, kuri līdz pēdējam brīdim nevarēja izlemt - atbalstīt Franciju un iesaistīties karā vai arī ne? Ministru kabineta vairākums bija par neitralitātes saglabāšanu - lai vācieši, franči un krievi paši izstrebj, ko ievārījuši! Viens no nedaudzajiem izņēmumiem bija ārlietu ministrs Edvards Grejs, kurš iestājās par atbalstu frančiem. Taču Grejam piemita kāda arī mūsdienu politiķiem raksturīga īpašība - viņš varēja norunāt stundu, taču beigās sarunu biedrs tā arī nesaprata, ko ministrs ir gribējis pateikt. Šīs īpašības dēļ krīzes dienās radās vairākas kļūmīgas situācijas. Piemēram, Vācijas sūtnis Londonā bija no sarunas ar Greju sapratis, ka Britānija neplāno iesaistīties konfliktā, kaut gan patiesībā valdība nekādu lēmumu vēl nebija pieņēmusi. Kad sūtnis par to informēja Berlīni, tad ķeizars nosprieda, ka var atļauties runāt ar Krieviju no spēka pozīcijām, jo bez britu atbalsta Francija diez vai iesaistīsies konfliktā. Tikai pēc vairākām stundām, kas tajās saspringtajās dienās bija zelta vērtas, kļuva skaidrs, ka Anglija tomēr galīgo lēmumu vēl nav pieņēmusi, taču viss iet uz to, ka tā atbalstīs Franciju. Arī franči līdz pat pēdējam brīdim no britu ārlietu ministra nespēja izspiest konkrētu atbildi par ekspedīcijas korpusu - galvenokārt gan tādēļ, ka Londona pati īsti vēl nezināja, ko iesākt.
Paradoksālā kārtā lēmumu pieņemt britiem palīdzēja vācieši. Šlīfena plānā paredzētais iebrukums Francijā caur Beļģijas teritoriju tad arī kļuva par to faktoru, kas nosvēra svaru kausus par labu karam. Britānija kā Beļģijas neitralitātes garants nevarēja atļauties ignorēt Vācijas uzbrukumu beļģiem - tas rīvētu kantes lielvalsts prestižam. Vienlaikus vācu iebrukums Beļģijā ļāva sabiedrībai «pārdot» lēmumu par kara pieteikšanu Vācijai - cēlā Britānija dodas aizstāvēt mazo Beļģiju pret barbariskajiem vāciešiem!
Nav ceļa atpakaļ
Būtībā no šī brīža visi turpmākie lielvalstu lēmumi bija kļūdainu pieņēmumu un lielākas vai mazākas paranojas sekas. Austrieši bija kļūdaini pieņēmuši, ka Krievija tālāk par draudiem neies un karā serbu dēļ neiesaistīsies; lai neizprovocētu krievus, Austrija izsludināja tikai daļēju mobilizāciju un nepastiprināja karaspēka grupējumus uz robežas ar Krieviju. Taču Nikolajs II jau dienu pirms Austroungārijas uzbrukuma Serbijai bija izsludinājis daļēju mobilizāciju, kas nozīmēja platu soli ceļā uz lielu karu. Daļēju mobilizāciju tādēļ, ka cars tomēr cerēja izvairīties no Vācijas iesaistīšanās konfliktā, kas tikpat kā droši notiktu pilnīgas mobilizācijas gadījumā - tad Berlīne sajustos apdraudēta un arī izsludinātu mobilizāciju. Krievu ģenerālštābs gan aicināja nevilkt garumā un uzreiz veikt pilnīgu mobilizāciju, tomēr cars nolēma piebremzēt, cerot uz Vācijas sapratni.
Cerības bija veltas, jo tobrīd lēmumu pieņemšanā bija iesaistījies vēl viens ļoti nopietns spēks - visu valstu augstākie militāristi. Viņu acīm aina bija skaidra un nepārprotama - ja viss iet uz karu, uzvarēs tas, kurš pirmais sāks. Tādēļ nekavējoties ir jāizsludina mobilizācija un jāaktivizē jau sagatavotie kara plāni. Nedrīkst zaudēt ne minūti, jārīkojas tūlīt! To caram nepaguruši centās iestāstīt krievu ģenerāļi, ķeizaram vācu ģenerālštābs, bet Francijas valdībai viņu militāristi. Skaidrs, ka monarhi un politiķi, kurus armijas virsnieki biedēja ar katastrofu, ja netiks pieņemti ātri un skaidri lēmumi, beigu beigās piekāpās, jo ģenerāļi taču zina labāk, kādas briesmas draud, vai tad ne tā?
Tādēļ 29. jūlijā Nikolajs II piekāpās militāristu spiedienam un pieņēma lēmumu par vispārējo mobilizāciju, kaut gan Vācijas sūtnis brīdināja, ka tādā gadījumā no liela kara diez vai izdosies izvairīties. Cenšoties glābt situāciju, Vācijas ķeizars Vilhelms II, kuram viņa ģenerāļi arī uzstājīgi lūdza izsludināt mobilizāciju, nosūtīja savam brālēnam Nikolajam telegrammu: «Nepārcenties, labāk mazināt saspīlējumu.» Nikolajs atbildēja ar aicinājumu izskatīt serbu un austriešu konfliktu starptautiskā konferencē. Vilhelms uz to piedāvāja Nikolajam neiejaukties konfliktā un apturēt mobilizāciju, piesakoties vajadzības gadījumā kļūt par vidutāju starp Krieviju un Austriju. Saņēmis šo telegrammu, cars tiešām pavēlēja apturēt mobilizācijas pavēles nosūtīšanu kara apgabaliem.
Šķita, ka briesmas ir garām - sarīkojam miera sarunas, panākam kompromisu starp Serbiju un Austriju un izklīstam pa mājām. Taču tā tomēr nenotika. Militāristi gan Vācijā, gan Krievijā nevarēja nosēdēt mierā un mudināja politiķus - vajag rīkoties, citādi pretinieki sāks pirmie, un tad mēs visu nokavēsim! Īpaši šajā ziņā pacentās Vācijas ģenerālštābs, kura priekšnieks Moltke, pārkāpjot savas pilnvaras, pat nosūtīja telegrammu Austrijas valdībai ar aicinājumu sākt mobilizāciju pret Krieviju, kaut gan krievi tobrīd savu mobilizāciju bija piebremzējuši. Austrieši Moltkes telegrammu uztvēra kā garantiju Vācijas atbalstam un patiešām izsludināja pilna apjoma mobilizāciju. Tas bija vēl viens solītis katastrofas virzienā.
Saņemot ziņu par Austroumgārijas mobilizāciju, krievu ģenerāļi atkal devās pie Nikolaja II - paskat, austrieši gatavojas karam ar Krieviju, kādēļ mēs neko nedarām?! Pēc ilgākām pārdomām cars 30. jūlijā izdeva rīkojumu par vispārējo mobilizāciju, kas kļuva par trešo un pēdējo zvanu kara sākumam. Jo Berlīne, saņemot vēsti par mobilizāciju Krievijā, nevarēja uz to nereaģēt.
Kaut gan vācu ģenerāļi ķeizaram centās iestāstīt, ka vairs nav citas izejas, kā vien izsludināt arī Vācijā mobilizāciju, Vilhelms, kuru vēlāk daudzi centās iztēlot kā galveno kara kurinātāju, vilcinājās. Vispirms viņš Nikolajam II nosūtīja telegrammu, kurā aicināja atcelt izsludināto mobilizāciju, pretējā gadījumā pēc 12 stundām arī Vācija būs spiesta spert tādu pašu soli. Pie viena arī pabrīdināja Franciju, ka, ja franči izsludinās mobilizāciju, Vācija to uztvers kā naidīgu darbību, kā arī prasīja dot atbildi uz jautājumu - vai Francija paliks neitrāla gadījumā, ja izcelsies karš starp Vāciju un Krieviju.
Kā zinām no dramaturģijas pamatu pamatiem, ja teātra izrādē pie sienas ir bise, agri vai vēlu tā izšaus. Bet 1914. gada augusta sākumā pie sienas bija vesels arsenāls…
Pēdējā miera diena
Pēc Nikolaja atkārtoti izsludinātās mobilizācijas atpakaļceļa vairs nebija. Nevarēja taču atļauties lielvalsts vadītājs kļūt par apsmieklu un vēlreiz atsaukt savu pavēli, kaut gan bija skaidrs, ka tai būs briesmīgas sekas! Kaut gan neviena no lielvalstīm nebija ieinteresēta paplašināt konfliktu ārpus Balkāniem, 1914. gada 31. jūlija tās nonāca situācijā, kad no plaša mēroga kara izvairīties vairs nebija iespējams. Krievija nevarēja atcelt savu mobilizāciju, vācieši, baidoties no krievu uzbrukuma Austroungārijai, bija spiesti izsludināt savējo, savukārt Francijai bija pienākums nākt talkā Krievijai.
Franči tad arī nepārprotami izrādīja gatavību to darīt. Te liels nopelns bija Francijas armijas virspavēlniekam Žozefam Žofram, kurš svārstīgajiem politiķiem paziņoja - katra diena, ko palaidīsim garām, neizsludinot šādā situācijā mobilizāciju, mums maksās 15-20 kilometrus Francijas teritorijas! Valdība viņam piekrita, taču politisku apsvērumu dēļ nolēma pagaidīt, līdz mobilizāciju izsludinās Vācija, lai paši neizskatītos pēc kara kurinātājiem.
Ilgi gaidīt nevajadzēja. Noteiktajā laikā nesagaidījis Nikolaja atbildi uz savu telegrammu, ķeizars Vilhelms 1. augusta dienā izsludināja Vācijā mobilizāciju, bet septiņos vakarā oficiāli pieteica Krievijai karu. No veselā saprāta viedokļa tā bija pilnīgi lieka rīcība, jo ar šādu gājienu Vilhelms vēsturē iegāja kā kara aizsācējs. Vācu jūras lietu ministrs admirālis Tirpics pamatoti iebilda pret oficiālu kara pieteikšanu, jo Vācijas kara plāni neparedzēja tūlītēju iebrukumu Krievijā, tātad Berlīne varēja atļauties gaidīt, kad krievi spers pirmos soļus. Un, ja krievu karaspēks pirmais pārietu Vācijas robežu, lielākā vaina par kara izraisīšanu gultos uz Nikolaja, nevis Vilhelma pleciem. Turklāt, kā uzsver vēsturniece Barbara Takmane, šāda scenārija gadījumā Vācijas un Austrijas tā brīža sabiedrotajai Itālijai būtu grūti izstāties no militārā bloka, jo līgums paredzēja, ka aizsardzības kara gadījumā itāļiem jānāk talkā saviem sabiedrotajiem. Taču, kad Vācija pieteica karu Krievijai, par kaut kādu aizsardzības karu vairs nevarēja runāt un itāļi pagrieza ilksis uz otru pusi, pametot līdzšinējos sabiedrotos un drīz vien iesaistoties karā Antantes pusē. Lēmums par kara oficiālu pieteikšanu bija viena no lielākajām Vācijas kļūdām.
Varam vien minēt, kā būtu risinājušies notikumi, ja abas puses mobilizētu karaspēku, taču vēl dažas dienas neuzsāktu militāras operācijas. Vai kaislības norimtu un varbūt izdotos atrast kompromisu? Diez vai, jo, kā zinām no dramaturģijas pamatu pamatiem, ja teātra izrādē pie sienas ir bise, agri vai vēlu tā izšaus. Bet 1914. gada augusta sākumā pie sienas bija vesels arsenāls...
Vai monarhus un politiķus nebiedēja viņu lēmumu sekas, vai viņi nebaidījās spert kļūmīgus soļus? Baidījās, un kā vēl! Ne jau velti cars Nikolajs, kurš bija slavens ar savu neizlēmību, pirmajā piegājienā atsauca mobilizācijas pavēli. Ne mazāks stress valdīja ķeizara Vilhelma rezidencē - arī viņš vilcinājās pieņemt izšķirošo lēmumu un 1. augustā pat lika Moltkem apturēt jau uzsākto iebrukumu Luksemburgā, kurai saskaņā ar Šlīfena plānu vajadzēja vāciešiem kalpot par vieniem no vārtiem uz Franciju un būtisku transporta mezglu. Pirmās vācu vienības jau bija iegājušas Luksemburgā, kad tām pakaļ traucās ziņneši ar pavēles atsaukumu. Kā vēlāk atcerējās Moltke, viņš, uzzinājis par šādu ķeizara lēmumu, esot aiz dusmām apraudājies un atteicies parakstīt rīkojumu par uzbrukuma apturēšanu. Tiesa, jau pēc pāris stundām ķeizars atkal pārdomāja un tomēr sankcionēja iebrukumu Luksemburgā ar Moltkem veltītiem vārdiem: «Tagad variet darīt visu, ko vēlaties!» Līdzīga neizlēmība valdīja arī Parīzē, kur prezidents un valdība līdz pēdējam vilcinājās pieņemt lēmumu par mobilizāciju un gaidīja ziņas no Londonas. Angļu atbalsts frančiem bija ļoti svarīgs gan tādēļ, ka tikai Britānijas kara flote varēja aizsargāt Francijas ziemeļu piekrasti (gandrīz visa franču flote saskaņā ar vienošanos ar Britāniju atradās Vidusjūrā), gan arī britu ekspedīcijas spēku dēļ, kas varētu segt daļu frontes.
Elles vārti ir vaļā
Vilhelms un Nikolajs tajās stundās varēja par saviem liktenīgajiem lēmumiem pārdzīvot cik uziet, taču pēc mobilizāciju izsludināšanas pat viņi tā īsti vairs neko mainīt nevarēja. Tagad spēlē noteikumus diktēja ģenerāļi. Kad ķeizars, cerot varbūt vēl izvairīties no konflikta ar Franciju, aicināja Moltki pārskatīt kara plānus un koncentrēt spēkus pret Krieviju, tad štāba priekšnieks gandrīz infarktu piedzīvoja. Nekāda plānu maiņa nav iespējama, mums štābā viss ir saplānots pa minūtēm, un ikviena atkāpe var beigties ļoti slikti! Tikai uz priekšu, tikai pēc plāna!
Ilgi gan ķeizaram mocīties pārdomās par to, uz kuru pusi sūtīt savas armijas, nevajadzēja, jo 2. augustā, reaģējot uz Vācijas kara pieteikumu Krievijai, mobilizāciju izsludināja Francija. Tomēr oficiāli karā franči pagaidām vēl neiesaistījās.
Situāciju līdz maksimumam saasināja Vācija, 2. augustā iesniedzot Beļģijai ultimātu, kurā pieprasīja atļaut vācu karaspēkam šķērsot šīs valsts teritoriju. Beļģi nākamajā dienā to noraidīja, bet vakarpusē vācieši, kuriem acīmredzot bija klikšķis uz formalitātēm, oficiāli pieteica karu Francijai, tā pilnīgi un galīgi noformējot savu agresorvalsts statusu. Kā ieganstu vācieši minēja to, ka franču karaspēks vairākās vietās esot šķērsojis Vācijas robežu. Tās bija pilnībā izdomātas apsūdzības, taču tas vairs nebija svarīgi - sarunu un diplomātijas laiks bija beidzies. Tagad sāka runāt lielgabali.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita