Pirmais pasaules karš jau no pirmajām dienām ļoti smagi skāra mūsu teritoriju, un tā gaitā Latvija cieta tādus zaudējumus un postījumus kā reti kura valsts un nācija.
Krievijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā kara sākumu sagaidīja ar sajūsmu. Lauku reģionos tā bija mazāka, jo sākās ražas laiks un tādā brīdī zemniekiem nepavisam negribējās pamest savas saimniecības. Karam sākoties, neviens neapsprieda jautājumu par to, vai Vācija un Austroungārija tiks uzvarētas, jautājums bija tikai par to, cik ātrā laikā tas notiks. Par to strīdējās visi: sākot no cara tētiņa galma augstmaņiem un beidzot ar strādnieku priekšpilsētu traktieru pastāvīgajiem klientiem. Krieviju bija pārņēmis patriotisma vilnis. Izplēnēja krievu lielinieku sludinātā tēze, ka proletariātam nav tēvzemes. Strādnieki, kalpotāji un inteliģenti tūkstošiem brīvprātīgi pieteicās armijā aizstāvēt «caru, tēvzemi un ticību». Uz fronti braucošos kazakus ceļā pavadīja tūkstošgalvains pūlis ar ziediem un degvīnu. Francijas sūtnim Krievijā grāfam Paleologam sveicot uz Rietumu robežām braucošu kazaku pulku, kāds pulkvedis salutēdams uzsauca: «Mēs izdzenāsim tos netīros, utainos prūšus! Nekādas Prūsijas! Nekādas Vācijas vairs nebūs! Vilhelmu aizsūtīsim uz Svēto Helēnu! [Sv. Helēnas salā izsūtījumā nomira Napoleons - aut.]». Lai izsvēpētu vācisko smaku, Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu pārdēvēja krievu manierē par Petrogradu.
Uz Berlīni!
Latvijā karš ienāca jau no pirmajām dienām. Tagadējās Latvijas teritorijā šeit bija trīs Krievijas guberņas - Kurzemes, Vidzemes un daļa Vitebskas guberņas (Latgale). Jau 2. augustā vācu karakuģi apšaudīja Liepāju, sekoja mobilizācija, kas skāra arī Baltijas guberņas.
Situācija Rīgā un guberņā bija mierīga. Sociāldemokrātu lielinieku mēģinājumi kūdīt pilsētu strādniekus uz protestiem pret karu bija nesekmīgi. Šur tur «zociķi» mēģināja sapulcināt pretkara mītiņus vai sarīkot kādu streiku, tomēr viņu potenciālie atbalstītāji - proletariāts - nekādos protestos pret pastāvošo varu neielaidās. Pat pilnīgi pretēji, jo Vidzemes gubernators Nikolajs Zvjagincevs ziņojumā Policijas departamentam apgalvoja, ka «strādnieki apliecina apbrīnojamu lojalitātes un uzticības piemēru caram un tēvzemei». Bija jau arī skaidrs, kāpēc - gan latviešu tautības strādnieki, gan pilsonība, tostarp inteliģence un topošā tautiskā politiskā elite, nevēlējās Vācijas uzvaru šajā karā, jo visi atcerējās 1905. gadu, vācu baronu dalību revolūcijas apspiešanā, vācbaltiešu naidu pret latviešiem un uzskatīja, ka Vācijas uzvaras gadījumā vietējie vācieši latviešus vēl vairāk pazemos. Tāpēc latviešu tautības Krievijas impērijas iedzīvotājus kara sākumā nebija grūti iesaistīt pretvācu manifestācijas un krievu ķeizaram sarīkotajās lojalitātes izpausmēs.
Gan latviešu strādnieki, gan pilsonība, tostarp inteliģence un topošā tautiskā politiskā elite, nevēlējās Vācijas uzvaru karā, jo visi atcerējās 1905. gadu, vācu baronu dalību revolūcijas apspiešanā, vācbaltiešu naidu pret latviešiem un uzskatīja, ka Vācijas uzvaras gadījumā vietējie vācieši latviešus vēl vairāk pazemos.
Vispārējā mobilizācija latviešu apdzīvotajās zemēs noritēja raiti un bez ekscesiem. Mobilizācija norisinājās pēc 1910. gada priekšrakstiem, iesaucot vīriešus vecumā no 18 līdz 43 gadiem. Ienaidnieka tieši apdraudētā teritorijā (tāda bija Kurzeme un Vidzeme) mobilizācija norisinājās pēc krietni stingrākiem nosacījumiem nekā citur, krietni pārsniedzot nepieciešamos apjomus.
Latvieši nemēģināja izvairīties no mobilizācijas, drīzāk pat izrādīja pārlieku centību ātrāk uzvilkt krievu formas tērpu un maršēt uz Berlīni. Rezervistus pieņēma vairāk, nekā sākotnēji bija nepieciešams, tādēļ daudziem brīvprātīgajiem lika pagaidīt. Nepacietīgākie jaunekļi paši mēģināja nokļūt frontē. Pie tā galvenokārt bija vainojami kara bungas aktīvi rībinoši laikraksti, kuros bija lasāmi pārspīlēti militāro varoņdarbu apraksti.
Mobilizācija un pirmās kaujas
Pirmā vispārējā mobilizācija Krievijas teritorijā, tātad arī trijās Baltijas guberņās (Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes), sākās 1914. gada jūlijā, un tās laikā Krievijas armijā iesauca lielu skaitu rezervistu, kuru vidū bija arī daudz virsnieku. Saistībā ar to, ka pirmās mobilizācijas notika pēc teritoriālā principa, latviešus iedalīja 29. divīzijas pulkos (113.-116. kājnieku pulks), kuri pirms izbraukšanas uz fronti dislocējās Rīgā, Jelgavā un Liepājā, 25. divīzijas pulkos (97.-100. kājnieku pulks) ar dislokācijas vietu Daugavpilī, kā arī 68. rezerves divīzijā Pleskavā un Tērbatā. Nedaudz vēlāk 29. un 25. divīziju iedalīja Krievijas impērijas armijas 20. korpusā un nosūtīja uz fronti Austrumprūsijā, kur 1914.gada augustā korpuss tika iesaistīts neveiksmīgā uzbrukuma operācijā, un 1915. gada februārī Augustovas mežu rajonā vācieši to pilnīgi sakāva. Kaujaslaukos Austrumprūsijā palika tūkstošiem latviešu, vēl daudzi tūkstoši nokļuva vācu gūstā. Zaudējumus šajās kaujās lēš daudz lielākus nekā strēlnieku pulku laikos, kas sekoja vēlāk.
Tiek pieņemts, ka kara pirmajās dienās uz Austrumprūsiju nosūtīja 20 000-25 000 mobilizēto latviešu. Kopumā Pirmā pasaules kara gados Latvijas teritorijā mobilizācija krievu armijā notika septiņas reizes, pavisam mobilizējot ap 250 000-300 000 cilvēku. Precīzu skaitu Baltijas guberņās mobilizēto latviešu ir grūti noskaidrot, jo tobrīd Vidzemes guberņā bez latviešu apdzīvotajām zemēm ietilpa arī tagadējās Igaunijas teritorijas pieci apgabali.
1915. gada pavasarī pēc smagām sakāvēm Austrumprūsijā Krievijas armija sāka atkāpšanos no mūsdienu Lietuvas teritorijas Rīgas un Daugavpils virzienā. Latvijā ienāca vācu armijas priekšējās vienības, apdraudot Jelgavu. Pilsētu toreiz vēl izdevās no vāciešiem nosargāt, pateicoties pārsvarā no latviešiem veidotajiem Daugavgrīvas zemessardzes bataljoniem, kuri vairākas reizes atsita skaitliski daudz lielāko vācu vienību uzbrukumus. Toreiz jēdziens «zemessargs» gan bija atšķirīgs no šodien lietotā - tolaik tie bija karavīri, kuri kādu iemeslu dēļ nebija derīgi regulārajam karaspēkam: veselības, neatbilstoša vecuma vai nepietiekamas sagatavošanas dēļ. Šādus karavīrus ieskaitīja zemessargu kategorijā.
Kopējo kara gaitu cīņas pie Jelgavas gan izmainīt nespēja. 1915. gada vasarā situācija Latvijas teritorijā bija smaga: vācu karaspēks jau bija ieņēmis visu Kurzemi, gandrīz visu Sēliju un Zemgali, apstājoties netālu no Rīgas. Frontes līnija nostiprinājās gar Daugavu no Ikšķiles līdz Daugavpilij, šodienas Latviju sadalot divās daļās. Kā izrādījās - uz vairākiem gadiem...
Bēgļu gaitas un strēlnieki
Līdz ar vācu karaspēka uzbrukumu kurzemnieki un zemgalieši gan piespiedu kārtā, gan labprātīgi devās bēgļu gaitās, ievadot vienu no lielākajām traģēdijām mūsu tautas vēsturē. Pirmā pasaules kara laikā savas mājas atstāja aptuveni 800 000 cilvēku, dodoties bēgļu gaitās gan uz Iekškrievijas, gan Baltijas telpas guberņām. Piespiedu kārtā no Latvijas uz Iekškrievijas guberņām tika izsūtīti arī apmēram 60 000 etnisko vāciešu un ebreju, kurus krievu varasiestādes uzskatīja par potenciāli nelojāliem pilsoņiem. Krievu armijai atkāpjoties no Kurzemes, varasiestādes maz ko paspēja izvest, toties no Rīgas, Daugavpils un citām pilsētām uz Iekškrievijas guberņām evakuēja lielākos rūpniecības uzņēmumus un fabrikas kopā ar strādniekiem, kā arī gandrīz visas valsts iestādes - arī kopā ar darbiniekiem.
Šādā neapskaužamā situācijā vairāku latviešu politisko darbinieku vidū radās doma, ka krievu armijas sastāvā varētu dibināt kādas lielākas nacionālas latviešu karaspēka vienības. Šīs iniciatīvas ierosinātāji bija toreizējas Krievijas Valsts domes deputāti Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis, kuri būtībā izlūdzās Krievijas imperatoram Nikolajam II un viņa valdībai atļauju tādus veidot. Doma par Latviju kā tādu, iespējams, kaut kur zemapziņā vīdēja, tomēr galvenais motīvs vismaz publiski bija vēlme aizstāvēt savu zemi pret latviešu tautas mūžsenajiem ienaidniekiem vāciešiem un atkarot Kurzemi un Zemgali, atgūstot bēgļiem mājas. Krievu ģenerāļiem šādas idejas patika, jo saskanēja ar Krievijas impērijas stratēģiskajiem mērķiem.
Kaujaslaukos Austrumprūsijā palika tūkstošiem latviešu, vēl daudzi tūkstoši nokļuva vācu gūstā. Zaudējumus šajās kaujās lēš daudz lielākus nekā strēlnieku pulku laikos, kas sekoja vēlāk.
1915. gada 1. augustā tika saņemta atļauja par divu - 1. Daugavpils un 2. Rīgas - latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanu no brīvprātīgajiem. Pēc laikrakstos publicētā uzsaukuma Pulcējaties zem latviešu karogiem, kurā pirmais teikums skanēja, - «Latvijas dēli, mums atļauts dibināt savus karapulkus!», dibinātā latviešu bataljonu izveidotā organizācijas komiteja 12. augustā sāka brīvprātīgo uzņemšanu Rīgā, pēc tam arī citur Latvijā, kā arī Tallinā, Petrogradā, Maskavā un citviet, kur bija apmetušies latviešu bēgļi un evakuētie strādnieki. Dažu nedēļu laikā pieteicās vairāki simti brīvprātīgo. Ja palūkojamies tālāk strēlnieku vēsturē, latviešu strēlniekos brīvprātīgi pieteicās astoņi tūkstoši vīru. Vēlāk uz izveidotajiem astoņiem strēlnieku bataljoniem pārnāca latviešu tautības karavīri no citām krievu armijas vienībām. Kopā visā to pastāvēšanas laikā strēlnieku vienībās dienēja ap 60 000 cilvēku.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita