Pirmais pasaules karš ļāva pa karjeras kāpnēm pakāpties daudziem ievērojamiem latviešu karavīriem. Viens no viņiem bija aviators no Latgales Jezups Baško.
Viņš bija viens no diviem Latvijas kara aviācijas ģenerāļiem un viens no diviem Latvijas armijas ģenerāļiem latgaliešiem. Jezups (saukts arī par Jāzepu) Baško dzimis 1889. gada 8. janvārī Jasmuižas pagasta Kastires ciemā daudzbērnu ģimenē. Vecākajam brālim Kazimiram izdevās dabūt labu dzelzceļnieka darbu Belostokā, tagadējā Polijas teritorijā, un viņš paņēma aprūpē jaunāko brāli Jezupu. Tur nākamais ģenerālis sāka iet skolā. Pēc Belostokas reālskolas beigšanas Jezups vēlējās iestāties Kijivas inženieru skolā, tomēr pēc dokumentu iesniegšanas sekoja atbilde, ka «personas, kuras nepieder muižnieku kārtai, skolā netiek uzņemtas». Pie reizes Baško bija pieteicies arī karaskolai. Tā nu pēc atteikuma no inženieru skolas 1908. gadā iestājās Vladimira karaskolā Pēterburgā, ko pabeidza 1910. gadā kā podporučiks.
Kas tas ir - gaiskuģniecība?
Pēc skolas beigšanas Jezups Baško sāka dienestu 13. sapieru bataljonā Smoļenskā, taču ar to viņam bija par maz un gribējās apgūt jaunas zināšanas. Viņš sapņoja par kara akadēmiju, taču tur kā katolim iestāšanās viņam bija liegta. Bet tad kādudien sapieru bataljona kancelejā no Pēterburgas pienāca aicinājuma telegramma virsniekiem stāties gaisakuģu skolā. Baško pirmo reizi dzirdēja, ka tāda vispār ir, bet aizvainojums par liegumu stāties akadēmijā bija tik liels, ka viņš zibenīgi pieņēma lēmumu, jau tās pašas dienas vakara jundā paziņojot: «Es vēlos iestāties gaiskuģniecības skolā!»
Tādēļ var teikt, ka lielā mērā tikai apstākļu sakritības dēļ Baško kļuva par kara lidotāju un turpināja mācības vēl divās iestādēs - Pēterburgas un Gatčinas gaiskuģniecības skolā. 1912. gadā viņš paveica pirmo no saviem lielajiem sasniegumiem: 15. augustā kopā ar vēl trim virsniekiem veica rekordgaru lidojumu ar gaisa balonu 15 stundu garumā, nolidojot 900 verstis un nolaižoties Arhangeļskas apkārtnē. 1913. gadā Baško saņēma poručika dienesta pakāpi un tā paša gada 2. jūnijā apprecējās ar Jevdokiju Kirikovu - savu uzticamo un pacietīgo dzīves līdzgaitnieci sekojošajos dzīves pārbaudījumos.
1915. gada 5. jūnijā Galīcijas frontē Baško komandētajam bumbvedējam izdevās iznīcināt ienaidnieka vilciena ešelonu, gaisā uzlaižot 30 000 artilērijas lādiņu. Par to lidotājus apbalvoja ar Sv. Vladimira ordeņa IV šķiru.
Gaisa kuģotājs un rekordists
1914. gada martā Jezupu Baško uzņēma par lidotāju Kauņas cietokšņa gaiskuģniecības rotā, kur viņš bija aerostata Jastreb komandiera palīgs. Kad sākās Pirmais pasaules karš, poručiks Baško saskaņā ar mobilizācijas pavēli bija iedalīts 13. gaiskuģniecības rotā Pēterburgas apkārtnē, bet no oktobra - jaunformējamajā lidmašīnu Iļja Muromec nodaļā. Šīm tā laika lielākajām četrmotoru bumbvedēju lidmašīnām, ko bija konstruējis tolaik jaunais un talantīgais, bet vēlāk pasaulslavenais aviācijas konstruktors Igors Sikorskis, ar laiku bija lemts kliedēt neticību un skepticismu par savām kaujasspējām un padarīt latgalieti Jezupu Baško slavenu.
1915. gadā Baško saņēma štābkapteiņa dienesta pakāpi un kļuva par lidmašīnas Iļja Muromets Kijevskij komandieri, bet pēc gada arī par 3. aeroplānu kaujas nodaļas komandieri. Piedalījies gaisa kaujās frontē, kur guva arī ievainojumus. 1915. gada 5. jūnijā Galīcijas frontē Baško komandētajam bumbvedējam izdevās iznīcināt ienaidnieka vilciena ešelonu, gaisā uzlaižot 30 000 artilērijas lādiņu. Par to lidotājus apbalvoja ar Sv. Vladimira ordeņa IV šķiru. Šim apbalvojumam par varonību un aviatora meistarību vēlāk piepulcējās Sv. Jura, Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņi. Bet 1915. gada 5. jūlijā J. Baško vadītais lidaparāts izcīnīja gaisa kuģu vēsturē pirmo bumbvedēja kauju vienlaikus ar trijiem vācu iznīcinātājiem, kas negaidīti ielenca Muromieti. Baško lidaparāts bija sašauts, pats ievainots, tomēr viņam izdevās izvadīt bumbvedēju no ielenkuma un nosēdināt zemē savā teritorijā.
1916. gada septembrī J. Baško saņēma kapteiņa dienesta pakāpi, kurai drīz vien sekoja apakšpulkveža (1917. gada maijs) un pulkveža (1917. gads) dienesta pakāpju iegūšana. Baško bija slavens ar savām izcīnītajām gaisa kaujām, turklāt viņš bija veicis trešo daļu no visiem Krievijas smagās aviācijas kaujas lidojumiem. Kā labāko Krievijas smagās kara aviācijas lidotāju viņu ierakstīja Starptautiskās aviācijas kluba (Francijā) Blesio zelta grāmatā. Baško bija pirmais, kurš Krievijas aviācijā sāka grupu lidojumus ar sešām līdz 12 lidmašīnām; viņš bija pirmais, kurš sāka ziemas lidojumus, nomainot lidmašīnai riteņus pret slēpēm. Viņa kontā bija vairāki pasaules un Krievijas rekordi, tostarp arī kara laikā sasniegtais pasaules rekords lidojuma augstumā - 5100 metru.
Drīz vien Krievijā sākās revolūcija un haoss. Armija degradējās, karavīru disciplīna pazuda kā rasa rīta saulē, virsnieku pavēles bija tukša skaņa, bet viņus pašus revolucionārie kareivji bez īpašām ceremonijām bieži vien vienkārši «pielika pie sienas» vai uzdūra uz durkļa. Tas, ka šādos apstākļos 1918. gada janvārī bijušo pulkvedi J. Baško kareivju komiteja ievēlēja par 3. nodaļas komandieri, liecināja par viņa neparasto popularitāti un dziļo cieņu pret viņu pat no revolucionārās dvingas radikalizētiem padotajiem.
Kad Krievijas armija sabruka pilnībā, 1918. gada pavasarī Baško ieskaitīja dienestā 1. poļu korpusā Bobruiskā, ar kuru viņš nokļuva Vācijas karaspēka ieņemtajā teritorijā. Maijā Jezupam izdevās kopā ar vēl dažiem poļu virsniekiem pārbēgt ar lidmašīnu pāri frontei uz lielinieku kontrolēto teritoriju Krievijā. Tur viņu uzreiz apcietināja, apsūdzot spiegošanā, pārveda uz Maskavu un tikai tur noskaidroja, kas viņš tāds ir, atpazīstot kā gaisa kauju izcilnieku. 1918. gada jūnijā Baško iecēla par Sarkanās armijas Ziemeļu gaisakuģu grupas komandieri, vēlāk par eskadriļas komandieri lidmašīnu Iļja Muromec instruktoru aviācijas grupā (divizionā). Tiesa, tobrīd no tik slavenajām lidmašīnām nekas pāri nebija palicis, tās bija lūžņu kaudzes un gaisā tā arī vairs nekad nepacēlās. No 1919. gada līdz 1921. gadam Jezups Baško bija pasniedzējs aviācijas skolā.
«Lido kā kurpņīks...»
Avīze Laiks 1989. gadā par Jezupu Baško rakstīja: «Viņš bija ne tikai ievērojams kara lidotājs, bet arī liela personība, dziļi reliģiozs cilvēks, vienādi taisnīgs pret virsniekiem un saviem padotajiem. Viņš nebija karjerists, bet kluss, nenogurstošs sava darba darītājs. Un aviācijas jomā Baško bija liela autoritāte ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām.»
Bijušais Kara skolas kadets Valters Zirnītis jau vēlāk pēc kara trimdā atcerējās: «Mēs, kadeti, ģenerāli, toreiz pulkvedi Baško, iepazinām, klausoties lekcijas par kara aviāciju un Latvijas karaskolu. Arvien draudzīgs, sirsnības apdvests, runāja pārliecinoši, pazīdams savu priekšmetu līdz pēdējam sīkumam. Atmiņā palicis kāds Baško izteiciens ar humora pieskaņu, ko viņš reizēm pieminēja, stāstot par lidotājiem, kuriem šī nozare nebijusi «asinīs» - tie lidojot kā «kurpņīks». Viņš bija latgalietis un lietoja šī novada izloksni.»
Dzimtenes debesīs
Visbeidzot 1921. gada Līgo vakarā Jāzeps Baško ar ģimeni - sievu un trim bērniem - atgriezās Latvijā. Pilsoņu kara haosa pārņemtā Krievija nu bija palikusi pagātnē, tiesa, daži politiķi un militārpersonas vēlāk pārmeta Baško viņa darbošanos lielinieku labā Krievijā. Savās atmiņās Baško atceras, ka pēc Latvijas robežas šķērsošanas un ievietošanas Rēzeknes karantīnas nometnē no izraidīšanas atpakaļ uz Krieviju viņu paglābis toreizējais Latgales divīzijas komandieris pulkvedis Krišjānis Berķis. Baško nebija galvotāja, jo, ja Krievijas impērijas armijā viņam pietika tikai nosaukt savu vārdu, lai visi stāvētu miera stājā, dzimtajā Latgalē viņš bija nevienam nezināms bēglis. Berķis bija vienīgais, kurš pēc Baško lūguma sameklēja viņa paziņu vēl no pirmskara laikiem - Satversmes sapulces deputātu Antonu Laizānu, kurš tad arī izpestījis Baško ģimeni no karantīnas nometnes.
Baško bija pirmais, kurš Krievijas aviācijā sāka grupu lidojumus ar sešām līdz 12 lidmašīnām; viņš bija pirmais, kurš sāka ziemas lidojumus, nomainot lidmašīnai riteņus pret slēpēm.
No kuplās Baško ģimenes dzīvs bija palicis tikai viens no brāļiem, kura mājās tad arī pirmo laiku uzturējās Jezups ar sievu. Tālāk ceļš veda uz Rīgu, tur Baško meklēja kontaktus ar latviešu lidotājiem. Par laimi, viņi par Baško jau bija dzirdējuši, un pēc mēneša viņu uz brīva līguma pamata pieņēma Latvijas armijas Aviācijas diviziona Aviācijas skolā par teorētisko disciplīnu pasniedzēju. Baško brīvi runāja krievu, poļu, franču un vācu valodā, taču latviski tobrīd varēja sarunāties tikai latgaliskajā literārajā variantā. Tomēr itin drīz apguva latviešu valodu arī «čiuliski» un varēja strādāt gan par pasniedzēju, gan sarakstīja pirmos mācību līdzekļus latviešu valodā aviācijas teorētiskajās disciplīnās. Tieši Baško spalvaskātam piederēja pirmās aviācijas mācību grāmatas latviešu valodā: Aeronavigācija, Gaisa flotes darbība, Ātruma grafika un citas.
1922. gadā viņš iesaukts aktīvajā karadienestā jau kā pulkvedis un iecelts par Aviācijas diviziona tehniskās nozares vadītāju, bet no 1923. gada - par Aviācijas diviziona komandieri. Pulkveža Baško vadībā saveda kārtībā Pirmajā pasaules karā sapostīto Spilves lidlauku, kas kļuva par Latvijas militārās aviācijas galveno bāzes vietu, Aviācijas divizionu 1926. gadā pārveidoja par pulku. Baško personīgi uzraudzīja Latvijas kara aviācijas reglamentu izstrādāšanu. Pulkvedis bieži devās ārzemju komandējumos (bieži - lidojumos), lai pats savām acīm iepazītos ar Latvijas Aviācijas pulkam piedāvātajām militārajām lidmašīnām un organizētu to iepirkšanu. Paralēli komandējošā virsnieka dienesta pienākumiem pulkvedis darbojās kā lektors Aviācijas skolā, Latvijas Kara skolā, Virsnieku kursos un pat Katoļu garīgajā seminārā.
1929. gadā Jezupu Baško iecēla par Tehniskās divīzijas štāba priekšnieku un aviācijas inspektora vietas izpildītāju. 1933. gadā viņš kļuva par Elektrotehniskā diviziona komandiera vietas izpildītāju, 1935. gadā atkārtoti iecelts par Tehniskās divīzijas štāba priekšnieku, bet no 1937. gada - par Sakaru bataljona komandiera vietas izpildītāju. 1938. gada februārī Baško iecēla par armijas aviācijas priekšnieku.
1939. gadā Jezups Baško laikrakstā Brīvā Zeme publicēja savas atmiņas Virs ienaidnieka zemes, kur stāstīts par Pirmo pasaules karu un revolucionāro haosu Krievijā. Atmiņas ir pārizdotas pirms dažiem gadiem, un šis latviešu kara lidotāja dzīves posms itin labi varētu kalpot par pamatu asa sižeta piedzīvojumu romānam.
1940. gadā Jezups Baško saņēma ģenerāļa dienesta pakāpi. Taču drīz vien padomju okupācijas vara likvidēja Latvijas valstiskumu un arī Latvijas armija beidza pastāvēt. 1940. gada 13. augustā ģenerālis slimības dēļ atvaļinājās no dienesta. Pieredzējušais un dzīves piedzīvojumu rūdītais virsnieks labi saprata jaunās varas būtību, viņš vēlējās būt tālāk no Rīgas un no jebkādas sabiedriskās darbības. Dzīvoja Jasmuižas pagastā, kur turpināja nodarboties ar lauksaimniecību. Padomju vara pensiju viņam nedeva, to sāka saņemt tikai pēc okupācijas varu maiņas - vācieši gan ģenerāļa pensiju maksāja… Tiesa, vācu okupācijas varas aicinājumiem iesaistīties politiskajā darbībā ģenerālis neatsaucās. Vecākais dēls Jāzeps (dzimis 1917. gada 13. oktobrī) 1943. gadā devās karot kā latviešu leģiona ārsts-leitnants, kļūstot par Dzelzs krusta kavalieri. 1944. gada 13. februārī 34. grenadieru pulka ārstu Jāzepu Baško Volhovas purvos saplosīja granāta. Meita Regīna kara beigās devās bēgļu gaitās uz Rietumiem, Latvijā palika jaunākais dēls Julians.
Ģenerālis Jezups Baško miris 1946. gada 31. maijā. Apbedīts Rušonas pagasta Kastirē, Eikšas kapos.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita